Kāpēc kino mīl van Gogu?

Pa lauku iet vīrietis. Diena tikko sākusies. Viņš metas skriet, tad apstājas un apguļas uz muguras. Vīrietis sāk saujām grābt zemi un bērt sev uz sejas. Zeme krīt viņam uz plakstiem. Mazliet trāpa arī mutē. Nejaušs garāmgājējs nodomātu, ka šis cilvēks mēģina sevi aprakt. Taču viņš pieceļas sēdus, noslauka seju, iesmejas, aplaiza netīrās lūpas un ķeras pie darba.

Tā ir aina no jaunās Džūliana Šnābela filmas “Pie mūžības vārtiem”, un minētais vīrietis ir Vinsents van Gogs, kuru spēlē Vilems Defo. Viņa zobaino smaidu nevar sajaukt ne ar vienu citu, tāpat kā zemo balsi un uzticēšanās pilno toni, kādā Defo aizkadrā lasa van Goga vārdus. Aktierim ir 63; gleznotājs nomira 37 gadu vecumā (1890. gadā, no šāviena ievainojuma), taču vecuma starpība ir tik tikko pamanāma. Defo enerģija nav apdzisusi (rodas iespaids, ka viņš vispār nav novecojis kopš saviem džungļu pārbaudījumiem filmā “Vads”, kas uzņemta pirms vairāk nekā 30 gadiem), savukārt van Gogu bija nokausējusi un nomocījusi piepūle, ar kādu viņš vispār turējās pie dzīvības. “Man ir pašportrets, viss pelnu krāsā,” viņš 1888. gadā rakstīja Polam Gogēnam, un šis viņa pieminētais pelnu pelēkais tēls ar iekritušiem vaigiem un gandrīz līdz ādai apcirptiem matiem atgādina cietumnieku, kuram nav cerību izkļūt brīvībā. Fons ir malahīta zaļš, vibrējošs un slimīgs. Jautājums, kas rodas, skatoties uz šo figūru, ir, nevis cik van Gogam ir gadu, bet gan cik laika viņam vēl palicis – cik ilgi viņš vēl spēs izvilkt, pārtiekot no tā, ko pats dēvē par sava “kaulainā karkasa enerģiju”.

Šī enerģija ir Šnābela filmas dzinējspēks. Režisors, pats būdams gleznotājs, grib, lai mēs uz visu raugāmies nemirkšķinot, caur gleznotāja acīm. Tas paskaidro nelīdzenos, ar rokas kameru filmētos sākuma kadrus, kuros mēs no van Goga skatpunkta vērojam, kā viņš uz lauku takas tuvojas aitu ganei un viņas ganāmpulkam un lūdz atļauju viņu uzskicēt. Iespaids ir viegli biedējošs – neirotiski pastorāls –, un mēs, tāpat kā gane, īsti nezinām, kā reaģēt. Mirkli vēlāk, kad mākslinieks soļo pa briestošas labības lauku, atklājas, ka mēs raugāmies tieši uz leju, kā apburti vērojot soļus, ko sper van Goga kājas – it kā visparastākā kustība būtu brīnums. Šnābelam būtu grūti izdarīt vēl vairāk, lai palīdzētu mums iejusties varoņa ādā; viņš vienīgi varētu vēl filmēt to visu 3D formā un apbruņot katru skatītāju ar virtuālās realitātes brillēm.

Bet kāpēc tieši van Gogs? Kāpēc viņa pārdzīvojumu kāre tā prasās tikt dramatizēta, bet tik daudzi citi mākslinieki paliek novārtā? Varētu iztēloties filmu par Džakometi, kurā visiem aktieriem pirms uzņemšanas sākuma būtu obligāti jāpastaipās uz moku rata, – vai, tieši otrādi, Rubensa biogrāfijas ekranizāciju, kuras vajadzībām visas aktrises būtu spiestas sākt dienu ar vafeļu kaudzi un putukrējuma mākoni. Taču izvēlas tieši van Gogu.

Viņš ir iesvētīts (un apņirgts) modernā mākslinieka ideāla kārtā – pat tādu cilvēku acīs, kuru izpratnē māksla, vienalga, mūsdienu vai kāda cita, labākajā gadījumā ir izklaide, bet ļaunākajā – šarlatānisms. Visi zina par viņa nogriezto ausi, un daudzi par to plēš ļaunus jociņus. Viņa vārds ir tikpat slavens kā Pikaso, taču Pikaso mitoloģizēts kā briesmonis ar nevaldāmu kāri visu kontrolēt, turpretim par van Gogu pieņemts uzskatīt, ka viņš pats bijis nekontrolējamu spēku varā. Dzīves pēdējos gados viņu bieži mocīja akūtas lēkmes, kurām kopš tiem laikiem piedēvēti visdažādākie cēloņi, tajā skaitā epilepsija, sifiliss un šizofrēnija. Taču pašu ciešanu faktu nevar apšaubīt, un nākamās paaudzes vienlaikus jutušas pret mākslinieku žēlumu viņa nogurdinošās garīgās cīņas dēļ un godājušas tās rezultātu; bez šīs cīņas nebūtu arī mākslas – tā mēs uzskatām. Van Gogā vairāk nekā jebkurā citā atdzimis senais priekšstats par radošu talantu kā dievišķa neprāta paveidu.

Pareizāk sakot – Vinsentā, jo viņš savas gleznas parakstīja ar šo vienu vārdu. Arī daudzi citi mākslinieki, daži – no pašu lielāko vidus, bieži tiek saukti vārdā: Džoto, Leonardo, Mikelandželo. Tomēr neviens no tiem neskan tik draudzīgi kā “Vinsents”, un jūs nevienas freskas pakājē neatradīsiet ar melnu krāsu uztrieptu pliku “Džoto”. Iespējams, ka gleznotājs, kuram bija saspīlētas attiecības ar ģimeni, izvēlējās savu parakstu kā atteikšanās zīmi, atsakoties norādīt uz sevi kā vienu no van Gogiem. Lai kā nu tas būtu, šis lēmums palīdzējis nākamajām paaudzēm vieglāk un sirsnīgāk pieņemt viņa mākslu kā savu.

Vēl viena Vinsenta priekšrocība ir tā, ka šis vārds atbrīvo miljoniem viņa cienītāju no sarežģītas problēmas. Viņiem tiek aiztaupīta pārcilvēciskā piepūle, ko sagādā mēģinājumi pareizi izrunāt gleznotāja uzvārdu, un ar to saistītās kultūras snobisma lamatas. Filmā “Manhatana” (1979) divi pāri pastaigājas pa ielu, apspriežot, viņuprāt, pārspīlētas slavas apvītas personības. Kurš būtu pelnījis, lai viņu ierindo kādu plauktiņu zemāk, – Mālers, Meilers, Lenijs Brūss? “Varbūt Vinsents van Gogs?” rotaļīgi provocē Mērija (Daiana Kītone). Viņa šo vārdu izrunā kā atskaņu skotu loch – “van Gohs”, un Aizaks (Vudijs Alens), kurš ar Mēriju tikko iepazinies, riebumā saviebjas, bez skaņas vairākkārt atkārto viņas teikto, it kā pa muti valstītu pastāvējušas kūkas kumosu. Viņa acīs tas pierāda, ka Mērija pietēlo un viņas manierisms ir uzspēlēts. Viņš, tāpat kā vairums citu amerikāņu, uzskata, ka pareizā izruna ir “van Go”. Jautrākais ir tas, ka taisnība nav ne vienam, ne otram – nedz arī angļiem, kuri izvēlas ērto “van Gofu”. Būsim godīgi: lai kā mēs censtos, nīderlandisko “van Gogh” mums nemūžam neizrunāt pietiekami glotāli. Atstāsim to holandiešiem, kuri šo “Gogh” atklepo kā divdaļīgu katarālu triumfu – Hoh. Labi gan, ka mums paliek Vinsents.

Šis amizantais sajukums lieku reizi parāda, cik centīga bijusi van Goga piesavināšanās. Industrija, neizsīkstošs ienākumu avots, slimības vēsture, pamācošs stāsts un kults – viņš ir viss iepriekš minētais, un ir brīži, kad cauri šai kņadai grūti saklausīt pašu gleznu un zīmējumu balsis. Arla, Dienvidfrancijas pilsēta, kur van Gogs uzturējās no 1888. gada februāra līdz 1889. gada maijam un kur viņš divus vētrainus mēnešus nodzīvoja vienā mājā ar Gogēnu, tagad ir Vinsenta van Goga fonda mājvieta un atgādina templi gleznotāja piemiņai. Redzot tik pārliecinošus siltu jūtu apliecinājumus, grūti noticēt, ka 1889. gada martā vietējie iedzīvotāji iesniedza petīciju, kurā sūdzējās par van Goga uzvedību un lūdza viņu piespiedu kārtā ieslodzīt trako namā.

Gluži saprotams, ka pēdējo 70 gadu laikā van Goga dzīvei pievērsušies vairāki ievērojami kinorežisori. Tapis vesels pulciņš filmu. 1948. gadā Alēns Renē uzņēma dokumentālo filmu “Van Gogs”, kura saņēma Amerikas Kinoakadēmijas balvu kā labākā īsfilma. 1956. gadā uz ekrāniem iznāca Vinsenta Mineli “Dzīves alkas”. Sekoja garāks pārtraukums, pēc tam nāca Roberta Oltmana “Vinsents un Teo” (1990) un “Van Gogs” (1991), ko uzņēma Moriss Pialā, režisors, kurš, tāpat kā Šnābels, bija sācis kā gleznotājs. Pērn saņēmām animācijas tehnikā veidoto “Mīlošo Vinsentu”, bet tagad pie mums nonākusi aktierfilma “Pie mūžības vārtiem”. Pagaidām nav manīts neviens van Gogam veltīts zombiju grāvējs, un Vinsents līdz šim nav stājies arī Galaktikas sargu rindās. Dosim viņam mazliet laika.