Kāds gorilla? Kāpēc daži neredz parapsihiskās parādības

Iedomājieties, ka skatāties basketbola spēli. Jūsu favorītkomandai ir balti tērpi, bet pretinieku komandai – melni. Spēles vidū kāds tumšā gorillas kostīmā mierīgi iziet laukuma centrā, pamāj pūlim, tad noiet no laukuma. Vai domājat, ka jūs pamanītu šo savādo notikumu? Lielākā daļa droši vien teiktu jā. Un lielākā daļa kļūdītos.

Mūsu uztveres sistēma neapzināti atfiltrē lielāko mums pieejamās informācijas daļu. Šīs atfiltrēšanas dēļ mēs patiesībā saņemam tikai pavisam niecīgu informācijas strūkliņu, pēc dažiem aprēķiniem – tikai vienu triljono daļu no tā, kas vispār notiek. No šīs strūkliņas mūsu prāts acu priekšā uzkonstruē to, ko ceram ieraudzīt. Tāpēc, koncentrējot uzmanību uz savu iemīļoto basketbola komandu baltajos krekliņos, stipri samazinās iespēja skaidri saskatīt laukumā kustamies tumšākus objektus. Psihologi šo fenomenu sauc par “neuzmanības aklumu”, un tas ir tikai viens no daudziem veidiem, kā mūsu uzskati, intereses un gaidījumi nosaka to, kā uztveram pasauli, un panāk, ka neievērojam acīmredzamo.

Šo neredzamo zonu dēļ tie, kuri uzauguši un gadu desmitiem dzīvojuši ar Rietumu zinātnisko pasaules uzskatu, nespēj ieraudzīt dažus izplatītus cilvēka pieredzējuma aspektus. Šis pasaules uzskats, kā jebkurš kopš bērnības ieaudzinātu kultūras pārliecību kopums, ir kā klapes, ko uzliek tramīgiem zirgiem, lai tie netrakotu. Starp klapēm mēs visu redzam visnotaļ skaidri, bet redzēt aiz klapēm ir ārkārtīgi grūti, turklāt ar laiku varam viegli aizmirst, ka mūsu redzes lauks ir ierobežots.

Svarīga cilvēka pieredzējuma kategorija, ko šīs klapes izslēdz, ir parapsihiskās parādības – šīs spocīgās lietas, ko daudzi cilvēki sakās pieredzējuši, piemēram, telepātija un gaišredzība, kuras vedina pieļaut, ka mēs esam savstarpēji saistīti daudz dziļākā līmenī, nekā mūsu parastās maņas un mūsu ikdienišķā izpratne par telpu un laiku liek domāt.

Šādu fenomenu izslēgšana rada paradoksālu situāciju (Catch-22):visos laikos, visās kultūrās un izglītotības līmeņos reģistrētas ticamas liecības par cilvēku pieredzējumiem, kas atkal un atkal vēsta, ka parapsihiskās parādības pastāv. Bet “augstā zinātne”, īpaši tajā izklāstā, kādā to atspoguļo prominentas avīzes un populāri žurnāli – piemēram, Scientific American –, apgalvo, ka nepastāv.

Tātad vēlreiz: vai gorilla ir uzgājis uz basketbola laukuma vai nav? Viens veids, kā to noskaidrot, būtu ņemt talkā ļoti efektīvus zinātnes instrumentus, atmetot pasaules uzskata diktētos pieņēmumus. Tas ļautu mums šo jautājumu izpētīt bez aizspriedumiem; citiem vārdiem, tas būtu līdzīgi kā skatīties basketbola spēli, nedodot priekšroku baltajai vai melnajai komandai. Neitrālam vērotājam ir daudz lielāka iespēja pamanīt gorillu, ja tāds tur tiešām būs.

Šāda veida izpēte notiek jau vairāk nekā gadsimtu, un, neskatoties uz oficiāliem noliegumiem, spriedums ir pasludināts: dažas parapsihiskās parādības tiešām pastāv, tikai tās, tāpat kā klātesošos, bet satriecošā kārtā neredzamos gorillas, ne visi spēj ieraudzīt. (Patiesībā daudziem zinātniekiem, tāpat kā lielākajai daļai cilvēku, ir šādi pieredzējumi, bet, kā pasakā par karaļa jauno tērpu, studenti augstskolā drīz vien iemācās, ka par to runāt nav politiski izdevīgi.)

Lūk, neredzēšanas piemērs. Žurnāla Skeptical Inquirer (dedzīgā paranormālo fenomenu atmaskotāja Playboy) 2008. gada jūlija/augusta numurā neirozinātnieks Amirs Razs un psihologs Rejs Haimans apraksta slēgtā zinātnieku sanāksmē par “anomālo kognīciju” Britu Kolumbijas Universitātē (UBC) 2007. gada jūlijā gūtos iespaidus. “Anomālā kognīcija” ir neitrāls eifēmisms parapsihiskām jeb psi parādībām, tas ļauj izvairīties no asociācijām ar spiritisma seansiem un spoku medībām, ko raisa riskantie “p” vārdi. Es biju viens no UBC sanāksmes organizatoriem. Uz sanāksmi tika aicināti 60 prominenti zinātnieki un fiziķi, tai skaitā vairāki Nobela prēmijas laureāti, kas pārstāvēja dažādas disciplīnas un viedokļus.

Ņemot vērā žurnāla skeptisko ievirzi, nav jābrīnās, ka gan Razs, gan Haimans secināja, ka viņus sanāksmē dzirdētais nav pārliecinājis, ka nenotika nekas interesants un ka zinātniska anomālās kognīcijas pētniecība līdzinās nesaprātīgai “zobu fejas meklēšanai” (Raza termins).

Pirms ķeros pie sava sakāmā, ļaujiet vispirms pateikt, ka es respektēju Raza un Haimana viedokļus un priecājos, ka viņi apmeklēja UBC sanāksmi. Zinātnē vienmēr ir vieta kritiskām diskusijām; kā prezidents Džordžs V. Bušs jaunākais reiz citā kontekstā teica: “Padod tik šurp.” Bet mani satrauc tas, ka dažkārt nekāda auglīga diskusija nemaz nevar sākties, jo viena puse attiecīgo tematu uzskata par fantāziju. Un tāpēc, lai pamatotu savu pozīciju, es bez žēlastības norādīšu uz problēmām abu autoru viedokļos.

Viens no Raza galvenajiem iebildumiem ir tāds, ka viņš “labprāt redzētu pārliecinošus zinātniskus parapsihisko parādību demonstrējumus (tas ir, virkni veiksmīgu eksperimentu ar ticamiem un atkārtojamiem rezultātiem, vairāku neatkarīgu pētnieku izpildījumā). Ak vai, līdz šim par tādiem neko neesmu dzirdējis”.

Kad pirmoreiz izlasīju šo apgalvojumu, jutos līdzīgi kā pēdējā laikā, braucot garām degvielas uzpildes stacijām. Kas bija rakstīts uz tās izkārtnes? Cik maksā galons degvielas? Vai mēs UBC sanāksmē neapspriedām vairāku veidu atkārtojamus eksperimentus? Es, piemēram, prezentēju pārskatu par “priekšnojautu” eksperimentiem – neapzinātu prekognīcijas efektu, kas neatkarīgi un veiksmīgi atkārtots daudzas reizes. (Gandrīz visi 20 eksperimenti, kas man ir zināmi, uzrādījuši rezultātus prognozētajā virzienā, un 10 no tiem bija neatkarīgi statistiski nozīmīgi.)

No pētniekiem, kuri rūpīgi pētījuši psi literatūru, lielākā daļa īpaši nešaubās par to, ka kaut kas interesants tomēr notiek – kas tāds, ko nevar ar vieglu roku piedēvēt nejaušībai vai zināmiem artefaktiem. Pierādīt šos efektus principā nav grūtāk kā pierādīt jaunu farmaceitisku zāļu vai ārstniecisku procedūru efektivitāti. To stiprums parasti nav liels, tie jūtīgi reaģē uz psihosociālo kontekstu un citiem vides faktoriem, un vajag ievērojamu apjomu rūpīgi ievāktu datu, lai pārspētu statistisko troksni, ko rada dučiem vāji saprotamu faktoru, kuri mijiedarbojas. Bet tie ir īsti, un tos var atkārtot laboratorijā.

Īsti un atkārtojami, tomēr Razs uzskata, ka “pārliecinošu” demonstrējumu nav, vismaz pagaidām nav. Kad cilvēks uz pierādījumiem skatās no pozīcijas, kurā attiecīgā parādība tiek uzskatīta par augstā mērā neticamu (kā, piemēram, gorillas parādīšanās basketbola laukumā), pierādījumiem, kas varētu mainīt viņa domas, jābūt īpaši spēcīgiem. Nepietiek ar virkni veiksmīgu eksperimentu, ko veikuši neatkarīgi pētnieki, uz ko aicina Razs; rezultātiem jābūt pietiekami drošiem, lai tos viegli varētu atkārtot ikviens jebkurā vietā, jebkurā laikā un tie būtu vienmērīgi stabili ilgā laika periodā. Vēl labāk, ja šādus rezultātus paredzētu teorija, kas nav pārāk lielā pretrunā ar ortodoksālo dogmu par to, kā darbojas pasaule.

Es to saucu par “NLO nolaižas Baltā nama mauriņā” tipa pierādījumiem. Diemžēl tik droši pierādījumi ir reti pieejami, strādājot ar parādībām, kas atrodas uz zināmā robežas. Un ir taisnība, ka psi parādības mūsdienās īsti nesasniedz tādu statusu, lai speciālreportāža par NLO nolaišanos Baltā nama mauriņā pārtrauktu seriāla “Pazudušie” noslēdzošo sēriju (vai kāds ticētu šādam stāstam pat tad, ja tas būtu īsts?). Tomēr mūsdienās pieejamās liecības par psi parādībām drīzāk līdzinās veselas NLO eskadriļas vairākkārtējiem pārlidojumiem pār ASV Kapitoliju, kas nofilmēti un ko vienlaicīgi pamanījuši radari, reaktīvo lidmašīnu piloti un simtiem liecinieku uz zemes. Tam nu gan vajadzētu pārliecināt dažu labu skeptiķi.

Bet pagaidiet. Šāda NLO parādīšanās īstenībā notika Vašingtonā 1952. gadā. Par to rakstīja visas lielākās avīzes. Bet kurš to vairs atceras?

Varbūt to atceras Rejs Haimans. Viņš 1953. gadā ieguva doktora grādu Džonsa Hopkinsa Universitātē, kas atrodas netālu no Vašingtonas. Tagad Haimans ir pensionēts psiholoģijas profesors, kurš jau vairāk nekā 50 gadus ir viens no vadošajiem akadēmiskajiem parapsiholoģijas kritiķiem. Savā rakstā žurnālā Skeptical Inquirer viņš kā galveno trumpi min argumentu par psi rezultātu vieglas atkārtojamības neesību. Lai piedotu šim argumentam lielāku svaru, viņš min kādu parapsihologu, kurš “ziņoja par [noteikta veida telepātijas eksperimentu] metaanalīzi, kurā tāda vidējā rezultāta, kas ievērojami atšķirtos no nulles, varbūtība ir viena no triljona, savukārt citā metaanalīzē secināts, ka vidējais rezultāta lielums ir vienāds ar nulli”. (Metaanalīze ir daudzu līdzīgu eksperimentu kvantitatīva salīdzināšana.) Lai šo apgalvojumu vēl vairāk pastiprinātu, viņš citē vairākus parapsihologus, kuri atzinuši grūtības uzrādīt “NLO Baltā nama mauriņā” tipa pierādījumus. Ieņēmis šādu skatpunktu, viņš secina, ka parapsiholoģija nav pelnījusi nopietnu zinātnisku uzmanību. Šo uzskatu viņš atkārto jau 50 gadus.

Tomēr ir neliela problēma. Haimana piesauktie parapsihologi runāja par labi zināmajām grūtībām uzrādīt drošus atkārtojamus rezultātus pēc pieprasījuma. Bet neviens no viņiem nešaubās, ka vairums pierādījumu skaidri norāda uz īstu anomāliju klātbūtni. Haimana selektīvā faktu atlase līdzinās tam, ka par nevērtīgu pierādījumu atzītu skaidri redzamu NLO eskadriļas pārlidojumu pār ASV Kapitoliju, jo spītīgas ietiepības dēļ vienīgie pieņemamie dati būtu NLO nolaišanās Baltā nama mauriņā tieši dienvidū, kam sekotu citplanētiešu pilotu izkāpšana no lidaparātiem, tējas un cepumu piedāvāšana ASV prezidentam un viceprezidentam un pēc tam aukstasinīga iešaušana viceprezidentam galvā ar raķešmetēju (jo viņi, kļūdaini iztulkojuši ziņu par to, ka viceprezidents iešāvis sejā savam draugam, uzskatītu šādu rīcību par diplomātiskas draudzības zīmi; bet es novirzos no temata).

Ir vēl kāda būtiskāka problēma. Haimana nosodījuma kulminācija bija tā, ka ne visas telepātijas eksperimentu metaanalīzes bija novērtētas kā pozitīvas. Pieminot metaanalīzi, kurā “vidējais rezultāta lielums ir vienāds ar nulli”, viņš pastiprināja savu apgalvojumu, ka telepātijas eksperimenti ir nenoteikti un neatkārtojami un tiem nevar uzticēties. Viņš citēja pētījumu, ko 1999. gadā publicēja divi britu psihologi – Džūlija Miltone no Edinburgas Universitātes un Ričards Vaizmans no Hārtfordšīras Universitātes. Viņi analizēja atlases veidā iegūtu telepātijas eksperimentu apakškopu, kuri beigušies ar pozitīvu, bet statistiski nenozīmīgu rezultātu, un tad diezgan saprātīgi secināja, ka nenotiek nekas interesants. Nu, kā jau teicu, vienmēr ir vieta diskusijai. Izņemot gadījumus, kad secinājumi balstīti uz kļūdu. Izrādās, ka viņu analīzes aprēķins nebija pareizs.

Džesika Atsa, statistikas profesore Kalifornijas Universitātē Ērvainā, UBC sanāksmē paskaidroja, ka Miltone un Vaizmans izmantojuši metodi, kas pārāk zemu novērtēja patieso telepātijas rezultātu. Ja viņi būtu izmantojuši to pašu (vienkāršāku un spēcīgāku) metodi, kas izmantota visās pārējās publicētajās telepātijas metaanalīzēs, viņi būtu secinājuši to pašu, ko pārējie: telepātijai patiešām ir nozīmīgi pozitīvi un atkārtojami pierādījumi, kas iegūti kontrolētos laboratorijas apstākļos.

Haimans Atsas prezentācijas laikā bija auditorijā. Nezinu, kāpēc viņš izvēlējās ignorēt viņas analīzi – varbūt tāpēc, ka tās atzīšana būtu iznīcinājusi viņa paša argumentus. Tāpēc tās nepieminēšana rakstā, iespējams, nemaz nav tik pārsteidzoša.

Noliekot malā spekulācijas, viena lieta ir skaidra: lai cilvēks mainītu savus iesīkstējušos uzskatus, nekas mazāks par ballīti Baltā nama mauriņā laikam nelīdzēs. Tāpēc, ja eksperimentā nevar atrast neko acīmredzami nepareizu, skeptiķi vienalga satrauksies, vai to nav veikuši “ticīgie”, jo viņi uzskata, ka ticīgie nebūs tik rūpīgi un akurāti kā “neticīgie”. Jā, dedzīgi skeptiķi visai atklāti apgalvo, ka neticīgie šādos eksperimentos nevar iegūt tādus pašus rezultātus. Diemžēl fakts ir tāds, ka skeptiķi šādus pētījumus tikpat kā neveic, un nedaudzajos gadījumos, kad tas notiek, viņi reti kad publicē šo pētījumu rezultātus pietiekami detalizēti, lai tos varētu izvērtēt. Tāpēc mēs īsti nezinām, vai šīs aizdomas ir pamatotas vai nav.

Bet nesen kaut kas tomēr mainījās. 2005. gadā divi visnotaļ skeptiski psihologi, Edvards Delgado-Romero no Džordžijas Universitātes un Džordžs Hauards no Notrdamas Universitātes, veica tāda paša veida telepātijas eksperimentu kā iepriekš minētais. Pēc astoņu pētījumu virknes viņi, sev par sarūgtinājumu, ieguva nozīmīgi pozitīvu rezultātu, turklāt tas arī pilnībā atbilda agrākiem metaanalīžu aprēķiniem. Tas ir, balstoties uz tūkstošiem agrāk veiktu mēģinājumu, ir iespējams aprēķināt “trāpījumu procentuālo vērtību”, veicot standarta telepātijas eksperimentu. Delgado-Romero un Hauards ieguva tieši šo vērtību. Viņi jāuzteic par rezultātu publiskošanu.

Bet viņu rakstā bija ietverts arī pārsteidzošs pavērsiens: tā beigās viņi noraidīja savus eksperimentos gūtos pierādījumus, balstoties uz vienu papildu pētījumu, kuru viņi veica, izmantojot ad hoc, nepārbaudītu eksperimenta modeli, un kura gaitā tika iegūts statistiski nozīmīgs negatīvs rezultāts! Izteikti negatīvi rezultāti statistiskā ziņā ir tikpat nozīmīgi kā izteikti pozitīvi rezultāti un tikpat maz pakļauti nejaušībai. Abi norāda uz to, ka notiek kas interesants.

Vēl viens veids, kā ilustrēt gorillu neredzamību, ir atklāt asimetriju tajā, kā psi eksperimenti tiek atspoguļoti avīzēs. 2008. gada janvārī avīzes visā pasaulē klaigāja par pirmo pārliecinošo telepātijas testu, ko veica divi Hārvarda Universitātes pētnieki. Boston Globe rakstīja: “Smadzeņu skenēšanas testi neapstiprina ekstrasensorās uztveres pastāvēšanu. Parapsiholoģijas pētniecība akadēmiskajā vidē lielākoties ir tabu, tomēr divi Hārvardas zinātnieki nesen apņēmās reizi par visām reizēm noskaidrot mūžseno jautājumu: vai ekstrasensorā uztvere jeb ESU ir īsta? Viņu sarežģītais eksperiments sniedz atbildi: nē, vismaz viņi nevar konstatēt neitrālus pierādījumus, izmantojot augstas veiktspējas smadzeņu skeneri.”

Beidzot. Reizi par visām reizēm. Pirmo reizi tika izmantots sarežģīts magnētiskās rezonanses attēlveidošanas smadzeņu skeneris fMRI, lai rastu atbildi uz šo mūžseno jautājumu. Augstās tehnoloģijas pasludinātais “nē” spriedums šķiet galējs, ja vien nelasa īsto rakstu, kurā teikts, ka viens no 16 veiktajiem testiem uzrādīja pārsteidzoši nozīmīgus rezultātus, kas pilnībā atbilda prognozēm gadījumā, ja psi patiešām pastāvētu. Bet tad autori tik cītīgi centās izskaidrot, kāpēc šis rezultāts, visticamāk, ir artefakts, ka avīzes šo vienu intriģējošo rezultātu nemaz nepieminēja. (Tas liek arī jautāt, kāpēc viņi eksperimentā izmantoja modeli, kas ļāva tik viegli attaisnot pozitīvus rezultātus.)

Bet, Dieva dēļ, pētījums bija veikts Hārvardā, tāpēc tas noteikti ir pēdējais vārds ESU lietā. Galu galā, Hārvardas zinātnieki pirmo reizi vēsturē bija izmantojuši vienu no šiem dārgajiem un noslēpumainajiem fMRI skeneriem, lai ielūkos dziļi smadzenēs, un nekādu psi tur neredzēja. Stāsta beigas, vai ne?

Tomēr nē. Vai tiešām tas bija pirmais psi pētījums, kurā izmantots fMRI? Nē, tas nebija pat otrais šāds pētījums. Nedz arī trešais. Ne ceturtais. Ne piektais. Tas bija sestais. Un visi iepriekšējie, kopš 2000. gada veiktie eksperimenti atklāja nozīmīgus psi efektu pierādījumus. Avīzes tam kaut kā nepievērsa uzmanību, neskatoties uz faktu, ka lielākā daļa šo pētījumu ir brīvi pieejami vietnē PubMed.gov, milzīgajā nacionālo veselības institūtu tiešsaistes bibliotēkā starp zinātniskajiem rakstiem par veselības un medicīnas tēmām.

Šādā garā es varētu turpināt ad nauseam, runājot par to, kā psi fenomenu zinātniskie pierādījumi bieži tiek ignorēti vai līdz nepazīšanai sagrozīti. Diemžēl ir arī neskaitāmi citi stāsti par to, kā tiek ignorēti citi neredzami gorillas, kas atrodas uz zināmā robežas. To vidū ir nopietni zinātniski argumenti par labu tam, ka globālo sasilšanu neveicina cilvēka darbība, analīzes, kas rosina domāt, ka HIV neizraisa AIDS, atkārtojamas elektroķīmiskas kodolreakcijas, kuras agrāk sauca par “auksto kodolsintēzi”, ticami ziņojumi par NLO un tā tālāk. Visas šīs idejas sastopas ar spēcīgu sociālpolitisku pretestību akadēmiskajās aprindās, tāpēc uzticamus pretargumentus ir grūti atrast un vēl grūtāk ir par tiem diskutēt zinātniskos forumos, ja vien aiz muguras nestāv muskuļotu miesassargu falanga. Viens no labākajiem informācijas avotiem par šiem zinātnes “robežtematiem” ir Journal of Scientific Exploration, profesionāļu veidots (peerreview) multidisciplinārs žurnāls, ko izdod Zinātniskās izpētes biedrība (Society for Scientific Exploration).

Lieki neatkārtojoties, šādi stāsti atklāj skeletus “augstās zinātnes” skapī. Cilvēku ikdienas priekšstatos zinātne figurē kā nevainojami racionāla darbības sfēra, kurā pierādījumu uzkrāšana lēni, bet droši pārvar ietiepīgu skepticismu. Realitātē zinātne ir gluži tāda pati kā jebkura cita cilvēka darbība, un arī tajā emocijas vienmēr ņem virsroku pār saprātu. Zinātnē ir tikpat daudz stūrgalvības un iekšēji motivētas nevērības kā politikā un reliģijā.

Ņemot vērā neracionālo skeletu, vai zinātnes meinstrīms jebkad būs gatavs atzīt, ka parapsihiskās parādības ir nopietnas izpētes vērtas? Es ticu, ka atbilde ir jā. Kādu dienu tas neizbēgami notiks. Mums ir darīšana ar pieredzējumiem, kas cilvēkiem nav sveši jau kopš vēstures pirmsākumiem, pieredzējumiem, kas neizzūd stingri kontrolētos laboratorijas testos, kuros izmanto vissarežģītākos eksperimentu instrumentus un modeļus. Tāpēc dažas no šīm parādībām ar laiku noteikti iekļausies meinstrīmā. Es nevaru pateikt, tieši kad. Iespējams, 10–50 gadu laikā.

Vai tas notiks tāpēc, ka uzkrāto datu apjoms pārmāks skepticismu? Visticamāk, nē. Makss Planks, fiziķis, kurš izsapņoja “kvantu” ideju, reiz rakstīja: “Jaunas zinātniskās patiesības triumfs kļūst iespējams, ne jau pārliecinot oponentus un liekot tiem ieraudzīt gaismu; tas kļūst iespējams tad, kad oponenti nomirst un izaug jauna paaudze, kas jau ir pazīstama ar šo patiesību.” Daži no UBC sanāksmes 60 dalībniekiem pārstāvēja šo jauno paaudzi, un, lai gan bariņš veterānu paliks uzticīgi savai skepsei līdz nāvei, ir skaidrs, ka lielākā daļa dalībnieku, spriežot pēc viņu rakstiski izteiktajiem viedokļiem, kas tika apkopoti pirms sanāksmes, tās laikā un pēc tās, anomālajai kognīcijai bija atvērtāki pēc sanāksmes nekā pirms. Es ceru, ka šī tendence turpināsies. Pienāks diena, kad tiks pārkāpts slieksnis, un tad dažus neredzamos gorillas mūsu vidū būs vieglāk ieraudzīt. Jau nākamajā dienā neviens vairs neatcerēsies, ka šis temats reiz tika uzskatīts par strīdīgu.

realitysandwich.com, 2008. gada augustā