No personiskā uz zvaigznēm. Un kas no tā iznāk

Runājot par mistisko un pārpersonis­ko pieredzi, par ego ierobežotības pārva­rēšanu, par kosmisko spēli utt., transpersonālā psiholoģija ielaužas reliģijas teritorijā. Nav pārsteigums, ka ne reliģiskie līderi, ne kolēģi psihologi par to nav sajūsmā.

Runa nav tikai par izvirzīto hipotēžu eksperimentālu pierādījumu vājumu (lai gan arī par to – taču tā jau ir atsevišķa plaša tēma). Trans­personālisti var tomēr uzrādīt diezgan ievērojamu datu apjomu par to, ka mistiskā pieredze nav kaut kas patoloģisks, bet, gluži pretēji, tā var novest pie būtiskām pozitīvām pārmaiņām, kā arī sniegt šo pārmaiņu raksturojumu.

Taču oponentiem ir skaidrāks par skaidru, ka tas viss, no vienas puses, ir tīrā profanācija, bet, no otras, – zaimošana. Personības robeža pēc definīcijas ir arī psiholoģijas robeža un zinātnes robeža vispār. Transpersonālisti – ārā! Vai varbūt transpersonālisms ir mēģinājums radīt kaut kādu jaunu kvazizinātnisku pseidoreliģiju? Pat ja tas tā nav, mēģinājums “paskatīties uz reliģiju no augšas” jau pats par sevi ir pretlikumīgs, jo reliģijas skatpunkts pēc definīcijas ir visaugstākais. Vēlreiz – ārā! Un tā atkal un atkal (gandrīz kā Vedenska poēmā) izskrien mirušais TP kungs.

Lai norobežotos no reliģiskajiem darboņiem un veiklāk atkautos no zinātnes kolēģiem (kā arī vienkārši prāta nomierināšanai), transpersonālistu starpā nav pieņemts lietot vārdu “Dievs”. Tā būs zinātniskāk! [..]

Pat ja mēs atraujamies no šībrīža problēmām, ir skaidrs, ka aiz šī brīnišķīgā vārda slēpjas kas bīstams. Jā, mistiska pieredze sniedz svētlaimi un mieru. Diemžēl vēsture pierāda, ka tālākie mē-ģinājumi šo pieredzi izprast nes ķildas un nesaskaņas. Kā lai salīdzina manu pieredzi ar viņa (viņas) pieredzi? Ko mēs, cilvēki, varam pateikt par Dievu? Personīgā mistiskā pieredze, ja tāda ir, visbiežāk ir vārdos neizsakāma vai pretrunīga. Palīdz tradīcija un svētie raksti. Taču dažādu reliģiju teksti runā cits citam pretī. Kurš Dievs ir bargāks? Kuri eņģeļi nekaunīgāki? Kura reliģija ir vienīgā patiesā? (Pat runas par to, ka visi, paši to nezinot, pielūdz vienu Dievu, daudzos izraisa neizpratni. Kas es tāds esmu, lai domātu, ka citi cilvēki patiesībā pielūdz manu Dievu?) Un atkal pie apvāršņa parādās aizvainojums, neiecietība, fanātisms, karš. Transpersonālistus glābj tikai viņu niecība laukumā, kurā starp pasaules reliģijām jau simtiem gadu risinās cīņa par šīs pasaules Kausu. [..]

Jā, vārds “Dievs” transpersonālistu tekstos ir rets viesis, taču diez vai tas viņiem ir palīdzējis gūt kādus īpašus panākumus garīgās kaujas laukā. Iznākumā transpersonālisms ir kļuvis īpa­ši nepieņemams Grāmatas cilvēkiem – kristietības, jūdaisma un islāma monoteistiem. Viņus var apsūdzēt aprobežotībā un neiecietībā, taču vaina, visticamāk, ir ne tikai “vēsturiskās kristietības” (jūdaisma, islāma) trūkumos, bet arī “vēsturiskās (mūsdienu) transpersonālās” pieejas nepietiekamajā dziļumā. [..]

Bet tomēr, ko darīt? Laikam jau transpersonālistam iesācējam šajā etapā būtu jābūt, teiksim tā, terminoloģiski pieticīgam. Un jāturas pie domas, ka, lai arī viņa rakstītajos tekstos vārda “Dievs” nav, šis vārds skan viņa (viņas) dvēselē un parādīsies viņa darbos.

Jā, esmu gatavs būt pieticīgs. Bet vai es, par tādu kļūdams, neatmetu to dāvanu, to dārgumu, kas man ir dots pieredzē? Es nevaru nedomāt par to, kam pieder šī klusā balss – drīzāk pat bezvārdu brīdinājums vai padoms, vai vienkārši klātbūtne, kas parādījušies manā dzīvē un ir man tik ļoti vajadzīgi? (Turpinot šo uzskaitījumu, tepat arī – vienkāršība, skaidrība un smalks, svētlaimīgs dzestrums.)

Teiksim tā, tā ir vai nu balss, vai apziņas pieskāriena apjausma (kā brīžos, kad jūtam, ka uz mums skatās). Kam šī apziņa pieder? Ir jāmāk atšķirt. Taču pieņemsim, ka augļi, ko šī balss manā dzīvē ir nesusi, ir acīmredzami labi. Pieņemsim, ka šī balss neapšaubāmi palīdz un ceļ manu prātu tuvāk gaismai (un svētlaimīgajam dzestrumam). Nesteigsimies, teiksim: šī balss pieder nevis manai, bet kādai citai, man nepazīstamai un it kā augstākai apziņai. Bet tajā pašā laikā rodas sajūta (vai manī kaut kas “atceras”), ka es šo balsi tomēr pazīstu (un vienmēr esmu pazinis).

Augstākā patība. Es-Es. Numenālais. Avots. Tie nav vienkārši citi vārdi – tie (ja vien, protams, es tos izrunāju bez uzpūtības pats par savu metafizisko varenību) ir piesardzīgāki vārdi.

Un ko jums saka šie vārdi? Tūlīt izanalizēsim, dekonstruēsim, atmaskosim.

Tātad, par ko runā šī klusā balss? (Ko man stāsta mistiskā pieredze?)

Lai gan tas nav vispārpieņemts viedoklis, šķiet, ka pārsvarā pilnīgi un galīgi neko. Jā, ir svētās grāmatas, taču tajās ir vienas vienīgas metaforas, mīti, līdzības un mīklas. Neviena no tām mums nedod pasaules ainu, kas būtu piepildīta ar saprotamām fiziskām, ķīmiskām un bio­lo­ģiskām detaļām. Pat ētiskā interpretācija nav viennozīmīga: mums piedāvā te mieru, te zobenu. (Un atkal Ardžuna dodas kaujā Kuru laukā. Un ja vēl tikai tas!) Mistiskai un reliģiskai apziņai dzīve ir ik dienas risināms dialogs ar ekstātiskām pieturzīmēm. Lūk, šis ikdienas dialogs (“Tu man teici”) satur personisku, lakonisku, lokālu un attiecīgajam brīdim aktuālu vēstījumu (“kamēr karavāna nav aizgājusi”). Tas neuzstāda noteikumus, bet jūtīgi seko līdzi katram atsevišķajam gadījumam. (Kad man draud briesmas iekrist aizā pa kreisi, tas saka – “turies vairāk pa labi”; ja aiza ir pa labi, tad – “vairāk pa kreisi”.) Īpašos brīžos mums tiek dota glābjošā spēja sajust neredzamā (ja vien šis vārds šeit ir piemērots) klātbūtni. Tā ir klusa, dzīvinoša, tā noņem problēmas, bet tajā pašā laikā neko neizskaidro. Pašā pārdzīvojuma brīdī skaidrojumi nav vajadzīgi, bet pēc tam, runājot par šo pieredzi, skaidrojam to, kā mākam.

Galu galā izrādās, ka filozofiem mistiskajā pieredzē nav ko analizēt.

Jā, “reliģiski filozofiskās” sistēmas var pārliecināt ar savu spēku, tomēr šķiet, ka to spēks slēpjas nevis pateiktajā, bet kaut kur aiz vārdiem, ka tas vai nu ir saistīts ar kultūras un rituālo kontekstu, vai arī nāk no dziļiem arhetipiskiem slāņiem (bet dažreiz, ja godīgi, vispār nav skaidrs, no kurienes).

Var teikt, ka mistiskā pieredze ne tik daudz vēsta, cik maina mūsu apziņu. Šķiet, ka pārmaiņas, par kurām runājam, ir saistītas nevis ar kaut kā jauna, līdz šim mums nepiemītoša pievienošanu, bet gan ar apslēptā izcelšanu, vienkāršošanu vai sakārtošanu.

Jebkurā gadījumā pārmaiņas šķiet niecīgas. At­­rodoties mistiskā pārdzīvojuma pasaulē, šķiet acīmredzami, ka nekas nav mainījies. Vai arī tomēr ir mainījies, tikai mēs to neesam pamanījuši? Tik tiešām, pārmaiņas, kuras šāda pieredze izraisa, apkārtējiem mēdz būt pat ļoti pamanāmas.

[..]

Mēs nupat mēģinājām aprakstīt kaut ko klusējošu un milzīgu, kaut ko tādu, kam nepiemīt forma un skaidri saprotams saturs, gandrīz nemanāmu un tomēr pārveidojošu. Bet bez tā visa transpersonālajā pārdzīvojumu slānī ir arī daudz kā pavisam cita. Un šajā “citā” pateicīgi gremdējas tie, kurus tas vilina. Spilgtas vīzijas, mūs pakļaujošas vai mums pakļāvīgas enerģijas, solījumi, draudi, prātam neaptveramas bailes un baiļu pārvarēšana. Ja pieņem, ka jūtamā un izmērāmā formu un enerģiju pasaule ir realitāte, tad tas, kam nepiemīt forma, ir ilūzija. Un otrādi – ja realitāte ir tas, kam nav formas, tad formas un enerģijas ir ilūzija.

Aiz šiem formulējumiem slēpjas nevis teorētisks strīds, bet gan jautājums par praksi, kuru mēs izvēlamies. Uz ko mēs tieksimies? Uz apziņas piedzīvojumiem un enerģijām vai uz klusu sevis paša izmainīšanu? Dzīves gaitā mēs iepazīstam gan viena, gan otra garšu. Jaunībā mūs vilina spilgtais, biedējošais un varenais “maģiskais” Visums. Uz vecumdienām sāk vilināt klusais ceļš. Par šo ceļu ir runājuši skolotāji, kuriem es uzticos visvairāk.

Ir svarīgi zināt vienu transpersonālā slāņa īpatnību. Izteikumos par transpersonālā pasauli (jeb drīzāk – jūru) zūd līniju asums. Un, lūk, jau “jā” vairs nav gluži “jā”, bet “nē” maz vairs līdzinās zinātniskos tekstos sastopamajam “nē”. Daļēji tas ir tāpēc, ka transpersonālistu aprakstītie pārdzīvojumi skar to, kas pasauli dara vienotu, veselu. Tāpēc mēs ķeram “jā” brīdī, kad tas jau ir nedaudz pārvērties par “nē”.

Ir arī otra medaļas puse – ielūgumu uz transpersonālo pārdzīvojumu pasauli (jeb slāni) bieži vien saņem tas, kurš ir “izdzēsis” pārāk asās apkārtējās pasaules kontūras. Jā, tur nevar no­­nākt ne pa ceļu, ne ceļmalu, ne kājām, ne zirga mugurā. Un te jūsu sejā parādās pussmaids. Acis pievērtas, skatiens vairs nav stingrs. Vai tad es nezinu, kā nokļūt šajā pasaulē? Mani sāk virzīt “pasīvā griba”. Aprises un nodomi saplūst un mainās. Vienas zīmes nodod mani citām. Un lūk – es esmu jau tur (bet vai tas esmu es, vai arī “es” nemanot esmu pārvērties par “ne es”?).

Bieži vien nevis mēs paši taisāmies šajā ceļā, bet kāds cits mūs tajā ievirza, pārsteidzot nesagatavotus. “Spontanitāte” (labs vārds, par kuru daudz domāja un rakstīja Vasilijs Naļimovs) mūsu vietā atrod satriecošus risinājumus, ved mūs pa neiespējamiem ceļiem un bieži vien vispār bez ceļa, veic mirklīgas pārejas ārpus laika un telpas. Vai varbūt jums labāk patīk vārds “žēlastība” (милость)? (Lai ko šie vārdi arī nozīmētu... Varbūt tie mums ir saprotami, jo aizķer patīkamo sajūtu, ka mūsu pašu griba te nespēlē nekādu lomu.)

Runājot par gribu kā mūsu ego darbarīku, liekas, ka mums visiem ir nosliece uz zināmu “me­tafizisku blēdīšanos”. Pat atrodoties Ali Babas alā, mums gribas ko vairāk. Un, lūk, jau filozofu akmens no transpersonālā kalna – gan tiešās, gan atgriezeniskās (gan labās, gan ļaunās) reakcijas varenais katalizators – it kā no­­nāk mūsu rokās. Mēs esam iemācījušies (ti­kai nejautājiet, kā) iedarbināt pasīvo gribu, paliekot sava paša “es” ilūziju jūgā. No šī brīža mēs it kā spējam diktēt savu gribu pussnauda stāvoklī esošajai augstākajai apziņai, valdīt pār pasauli, pat izrīkot dabas spēkus! Cik napoleonisks sap­­nis. Sapnis par vareno “sievišķo” apziņu, kas gatava mums pakļauties un iekarot mums pasauli. Ir tik dabiski un cilvēcīgi nedomāt par to, ka šādas anomālijas ir īslaicīgas, no akmens skat­­punkta mirklīgas un bieži vien katastrofiskas. Kamēr mēs tādi esam, arī napoleoniskie plāni jauno paaudžu prātiem allaž šķiet vilinoši.

Mēs esam nonākuši pie jautājuma par to, ko cilvēki vispār meklē transpersonālismā.

Daži vēlas apgūt lielu daudzumu samērā efektīvu vingrinājumu, lai tos piedāvātu klientiem. Tā ir reālistiska un, protams, profesionāla vēlme, taču ne sevišķi interesanta.

Kādam rēgojas iespēja pārvērst transpersonālismu par “visa teoriju”. Šajā virzienā, šķiet, ved Vilbera grāmatas. Pat ja tā ir ilūzija, tad skaista ilūzija.

Ir arī tādi, kuriem liekas, ka no dažādām reliģijām aizgūtas psihotehnikas palīdzēs izstrādāt ultra-efektīvas smadzeņu skalošanas metodes. Visneglābjamākie no viņiem pieļauj, ka var “iz­­skalot smadzenes” pat Visumam un pārvērsties par jauno kosmokrātu, šīs pasaules jauno valdnieku. Mēs zinām, ka šis ceļš sākumā var likties veiksmīgs, taču tas beidzas ar sabrukumu un ārprātu.

Bet var iet arī pretējā virzienā un saplūst ar lie­lo apziņu, iegremdēties tās gribā – nepiedāvāt pasaulei neko tādu, kas izriet no paša ierobežotās izpratnes, bet gan izšķīst un šķirties no savas niecīgās patības, no savas ierobežotības (“kā no sāls izgatavota lelle okeānā”). Šķiet, ka tajā arī slēpjas transpersonālā patiesā jēga un attaisnojums.

Ko vēl piebilst? Varbūt tikai vēl vienu pēdējo piezīmi. Par to pašu, par iekšējo klusumu (un par sava darba augļu nevēlēšanos).

Tiekoties ar sev līdzīgiem garīgajiem meklētājiem, mēs daudz un satraukti sarunājamies. Kā gan citādi. Beidzot mēs esam starp savējiem. Taču, reiz iesākusies, šī saruna turpināsies ga­­diem... Mēs esam jauni... pagaidām. Bet pēc tam? Pēc tam daudzi no mums attālināsies no visām šīm sarunām.

Diemžēl, pat ja tā nav “garīgā tenkošana”, šādas sarunas ne tik daudz palīdz mums rast jaunas ie­­spējas pieslēgties “lielajai apziņai”, cik izjauc iekšējo klusumu. Bet bez klusuma nevar būt saiknes un saplūšanas vienā veselumā (jogas, reliģijas) ar lielo, bezformīgo, visvareno klusumu.

Noslēgumā atkārtosim dažus atslēgvārdus, kas runā par transpersonālo, – tie ir klusums, pasīvā griba, spontanitāte, Avots (labs vārds, kuru vēl nav iemācījušies vicināt kā vāli), smalkais, dzestrais spēks, nesteidzība.