Kad grāmatas lasa mūs

Lūk, ko vēl varat izmēģināt, ja vien vēlaties. Atnesiet man Vergilija rakstus, un tad, trīs reizes atverot sējumu ar nagu, mēs no vārsmām, par kuru numuriem iepriekš vienosimies, izzīlēsim jūsu laulības nākotni. Zīlējot ar Homēru, cilvēkiem ne reizi vien izdevies uzzināt savu likteni.

Fransuā Rablē, “Gargantija un Pantagriēls”, 1532

Pie visa vainīgi tie fiziķi ar savu sinhronitātes teoriju, ka ikviena daļiņa saistīta ar jebkuru no pārējām; cilvēks nevar nopirsties, kaut kā neizjaucot universa līdzsvaru. Tas viss pataisa dzīvi par varenu joku, tikai nav neviena, kurš pasmietos. Es atveru grāmatu un atrodu tur ziņojumu par nākotnes notikumiem, kurus pat Dievs labāk gribētu iebāzt atvilktnē un aizmirst. Un kas es tāds esmu? Nepareizais cilvēks, to nu es jums varu pateikt.

Filips Kindreds Diks, “Cilvēks augstajā pilī”, 1962

Pašā drūmas pilsoņu kara ziemas vidū, 1642. gada nogalē vai varbūt 1643. gada sākumā, Anglijas karalis Čārlzs I bija atradis ne pārāk mājīgu patvērumu Oksfordas Universitātes Bodlija bibliotēkā. Šajā arhetipiskajā universitātē karalis pavadīja daudzas vienmuļas nomoda stundas savas uzticības personas Lūcija Kerija jeb otrā vikonta Folklenda sabiedrībā. Atšķirībā no Kembridžas, no kuras savu vārdu patapinājusi cita universitātes pilsēta, ko viņpus okeāna nodibinājuši ticības brāļi shizmatiķi, un kura vēlāk kļuva pazīstama ar savu nesatricināmo puritānismu un pozitīvismu, Oksforda bija sapņainu torņu smaiļu un viduslaicīgu pūķu medību ainu mājvieta – kā radīta, lai dotu pajumti valdniekam, kurš pēdējiem spēkiem cenšas noturēt savas pozīcijas apaļgalvju ielenkumā. Parlamentāristu sarkanās krāsas aizpildītajā Anglijas kartē Oksforda bija rojālistu purpura triepiens, un tieši turienes saltajās zālēs karalis Čārlzs sveces gaismā šķirstīja ādas vākos iesietus sējumus, cerot tajos atrast kādu norādi uz to, kas viņu šajā nepatīkamajā situācijā gaida. Taču valdnieks meklēja padomu ne jau Hērodota, Tūkīdida vai Cicerona, bet gan Vergilija rakstos. Un, kaut arī stāsti par Romas republikas dibināšanas laikiem šādā brīdī varētu būt gluži piemērota lasāmviela, Čārlzs un Folklends ar Vergilija garu apspriedās ne jau kā politiski stratēģi, bet gan kā ziņkāri un lētticīgi zīlnieka klienti, kuri gaida, ko par viņu likteni pavēstīs taro kārtis. Čārlza acīs Vergilija viedumam bija nevis literāra, bet maģiska vērtība.

Par Čārlzu varētu pateikt daudz ko, tajā skaitā noteikti, ka viņš bija frivols vīrs – uz mata tikpat paviršs un vieglprātīgs kā viņa vārdā nosauktie karaļa Čārlza spanieli. Čārlzs bija padumjš valdnieks, un, iespējams, lielākā dumjība, kam viņš ticēja, bija karaļu dievišķās tiesības šī vārda vistiešākajā nozīmē. Neraugoties uz savu frivolitāti, Čārlzs tomēr bija grāmatu cienītājs un vismaz par to pelnījis kaut kripatu atzinības – kaut arī Miltons bija sašutis, ka savā atvadu runā uz ešafota viņš ignorēja Svētos Rakstus, tā vietā piesaucot Pamelas lūgšanu no Filipa Sidnija bruņinieku romāna “Pembrokas grāfienes Arkādija” pirmās versijas. Un, lai gan Čārlzs bieži rīkojās kā bērnišķīgs karstprātis, atlaižot parlamentu par iedomātu necieņas izrādīšanu vai nemēģinot iedziļināties augošās vidusšķiras un neanglikāņu aprindu dziļajā neapmierinātībā, kas brieda gan Londonā, gan citur visā Anglijā, viņš savā ziņā tomēr bija arī drosmīgs. Čārlzs uzticīgi turpināja atbalstīt vairākas tautā ļoti nepopulāras personības, piemēram, Kenterberijas arhibīskapu Viljamu Lodu, un tas pats cilvēks, kurš, stāvot uz ešafota, skandēja citātus no popkultūras, pirms došanās uz nāvessodu pieprasīja īpaši biezu vilnas kreklu – lai viņa drebināšanos tajā aukstajā Anglijas rītā ienaidnieki neiztulkotu kā baiļu trīsas.

Taču tas viss viņu vēl tikai gaidīja nākotnē, un šeit, šajā bibliotēkā, 1642. gada nogalē (vai varbūt 1643. gada sākumā) karalis, kurš, kā jau mēs noskaidrojām, labprāt mēdza nodoties literāriem ceļojumiem un meklēt mierinājumu izklaidējošos niekos, vaicāja Folklendam, vai tas nezina kādu spēli, kas derētu laika kavēšanai drūmajā, tumšajā, aukstajā Bodlija bibliotēkā. Kāds doktors Velvuds, kurš mums atstāsta šo notikumu, ziņo, ka Folklends “starp citām grāmatām parādīja arī Vergiliju izsmalcinātā drukā un elegantā iesējumā. Lai izklaidētu karali, lords Folklends mudināja Viņa Majestāti noskaidrot, kas viņu gaida”. Romiešu eposu abi izmantoja par orākulu, vēršoties pie Vergilija ar jautājumiem un tad liekot grāmatai kalpot par zīlēšanas rīku, kas sniedz uz tiem atbildes; tas tolaik bijis iecienīts nākotnes pareģošanas līdzeklis, kurš, apgalvo Velvuds, “kā jau katram labi zināms, senākos laikos ticis plaši lietā likts”. Šajā brīdī, ko pats Čārlzs uzskatīja par savu politisko, militāro un personīgo neveiksmju kulmināciju, viņš vērsās pie grāmatas ar dedzību, uz kādu spējīgs tikai bibliomāns, un ar māņticīgu paļāvību, kam līdzinājās vienīgi viņa ticība spējai ar savu visnotaļ dievišķo pieskārienu dziedēt slimības, vaicāja Vergilijam, kāds būs viņa liktenis. Karalis ļāva, lai saplaisājusī ādas muguriņa atsitas pret Oksfordas rakstāmgalda tumšo koka virsmu, un aizvērtām acīm norādīja uz nejaušu latīņu rindu nejauši uzšķirtā Vergilija rakstu lappusē. Pareģojums viņam nepatika. Tāpēc viņš, cerot uz labāku iznākumu, lika, lai lords Folklends pamēģina izzīlēt savu nākotni. Folklendam uzšķīrās “Eneīdas” 11. grāmata, vieta no 150. līdz 157. rindiņai, kurā aprakstīta Evandra dēla Pallanta nāve. Nākamā gada septembrī (vai tā paša gada septembrī, ja tas tomēr notika 1643. gadā) vikonts mira no apaļgalvja lodes Ņūberi kaujā.

Likteņa rats, šķiet, ķēra Čārlzu īpaši smagi. Džons Obrijs vēsta, ka gadu pirms karaļa nāvessoda Čārlza dēls, kurš tolaik dzīvojis Parīzē, mēģinājis kliedēt bēdas, uzaicinot pie sevis dzejnieku metafiziķi Abrahamu Kauliju; karaliskās personas draugs esot piedāvājis, “ja Viņa Augstībai tā labpatiktu, izmēģināt Sortes Virgilianae”, zīlēšanu ar Vergiliju, jo dzejnieks, saprotams, “allaž kabatā nēsājis Vergilija sējumu”. Šoreiz Kaulijs nav ļāvis grāmatai atvērties pašai, bet paņēmis kniepadatu un iespraudis to “Eneīdas” mīkstajās lappusēs; vieta, kur adata iedūrās papīrā, tika pieņemta par īsto karaliskās ģimenes nākotnes pareģojumu. Izrādījās, ka tēvs un dēls neatkarīgi viens no otra saņēma to pašu atbildi uz vaicājumu par Stjuartu dzimtas tālākajām izredzēm. Kāds tad bija orākula pareģojums, kas tik ļoti satrauca gan Čārlzu, gan princi? “Eneīdas” 4. grāmata, 615. rindiņa, kas ir Dīdonas lūgšana, lāsti savam bijušajam mīļotajam, un tā skan šādi: “Lai tas tur nebauda prieku par valsti un tīkamo gaismu!/ Lai viņš pirms laika jau kristu un netiktu apglabāts smiltīs!” Pienāks 1649. gads, Čārlzs Vestminsterā stāvēs uz ešafota savā īpaši biezajā kreklā un citēs Sidniju, gaidot, kad bendes cirvis pieskarsies viņa kaklam. Vergilijs varbūt arī spēj parādīt ikvienam patiesību, taču tas nenozīmē, ka ikviena patiesība “dara brīvu”.

Tas, ar ko Čārlzs un viņa dēls tik neveiksmīgi mēģināja izklaidēt savus raižu māktos prātus, ir zīlēšanas paveids, kas pazīstams kā bibliomantija jeb nākotnes pareģošana ar literatūras palīdzību. Doktoram Velvudam taisnība: šai praksei ir sena un dižciltīga vēsture gan Austrumos, gan Rietumos. Tas ir tikai viens no daudziem apšaubāmiem zīlēšanas veidiem – no diezgan labi pazīstamiem, teiksim, taseogrāfijas (zīlēšanas tējas biezumos), līdz mazāk zināmiem un, par laimi, mūsdienās izzudušiem, tādiem kā haruspicija (upurētu dzīvnieku iekšējo orgānu, visbiežāk aknu, interpretēšana, kas bija populāra senajā Romā). Kopīgs visām šīm metodēm ir priekšstats par nozīmi, kas pašos pamatos atšķiras no šajos laikos valdošās izpratnes. Lai gan arī tagad netrūkst cilvēku, kuri grūtos brīžos meklē palīdzību pie astrologiem, taro kāršu licējiem vai plaukstas līniju lasītājiem, diezgan droši var apgalvot, ka vairākuma akceptētā “nozīmes” definīcija atšķiras no maģiskās aprindās pieņemtās par labu reāli novērojamajam, empīriskajam un izmērāmajam. Zinātne nav vienkārši cits maģijas paveids, kurā nomainīta terminoloģija, hiromantija aizstāta ar magnētiskās rezonanses aparatūru vai tējas biezumi – ar spektroskopiju. Nē, pašos pamatos cits ir zinātnes priekšstats par to, kas īsti ir “nozīme”, jo Čārlza I, viņa dēla, Folklenda un Abrahama Kaulija izpratne ļoti atšķiras no tās, ko par normālu uzskata mūsu dienās. Viņu acīs pati pasaule bija apaugļota ar kaut kādu maģisku, dievišķi starojošu jēgu. Laika apstākļi norādīja, ne tikai kādas vētras varētu gaidīt nākotnē, bet arī kurp vedīs cilvēka tālākais dzīves ceļš; anomālijas un dīvainas parādības tika uzlūkotas kā nākotnes notikumu priekšvēstneši, gluži tāpat kā romānā, kas rūpīgi izplānots un sarakstīts ar noteiktu domu, uzmanīgs lasītājs var saskatīt zīmes par to, kas gaidāms tālākajās lappusēs. Nekas nepastāvēja šķirti no kaut kādas plašākas, tiesa gan – miglainas, nozīmes.

Stjuartu dinastijas karalis izklaidējās ar vienu no rapsodomantijas paveidiem, proti, nākotnes pareģošanu ar dzejas palīdzību – vēl precīzāk, ar augstāk minēto Sortes Virgilianae, kaut ko tādu, ko pats Vergilijs būtu varējis nosaukt par “tumšajām maģijas zintīm”. Pie citiem rapsodomantijas paveidiem pieder Sortes Homericae, kas lika lietā abas Homēra episkās poēmas, un Sortes Sanctorum, kas, ignorējot Mozus grāmatās lasāmo aizliegumu nodoties maģiskām izdarībām, nākotnes zīlēšanai izmantoja Bībeli. Bibliomantijas un konkrēti rapsodomantijas priekšraksti ļauj šādai zīlēšanai ar literatūras palīdzību izmantot dažādas metodes. Var uz pergamenta strēmelēm vai koka plāksnītēm sarakstīt dzejas rindas un vilkt tās kā lozes – kā to ar dīvaino sibillu pareģojumiem bieži darīja Senajā Romā. Var izmantot arī kādu “nejaušības ģeneratoru”, teiksim, kauliņus, monētas vai pelašķa stiebrus, kā senajā daoistu Jidzjin.

Zinātniskās fantastikas klasikas – Filipa Dika romāna “Cilvēks augstajā pilī” – lasītāji (vai Amazon producētās televīzijas ekranizācijas skatītāji) atcerēsies, kā darba varonis Tagomi vēršas pie šī gandrīz 3000 gadus vecā teksta pēc padoma. Arī pats Diks izmantoja Jidzjin palīdzību, izstrādājot sižeta pavērsienus – iesaistot rakstīšanā nejaušības principu; tā ir metode, ko sauc par aleatorisko kompozīciju. Šādai monētu, stiebru un kauliņu izmantošanai var pretstatīt citas metodes, kurās grāmatai, tā sakot, ļauj runāt pašai: sējums vienkārši atveras, it kā piedāvājot atbildi uz jautājumu, kas tam uzdots; tieši tā Oksfordā rīkojās Čārlzs. Šī metode paļaujas uz kādu informācijas tehnoloģijas jaunievedumu – tik visuresošu, ka tā radikālais novatorisms var palikt nepamanīts: uz kodeksu. Kodekss (tas ir gluži vienkārši tehniskais apzīmējums tam, ko mēs saucam par grāmatu) sākotnēji tika ieviests Senajā Romā kā uzskaites un pierakstu veids; pēc visa spriežot, tīstokli kā galveno literāra teksta izplatīšanas līdzekli tas sāka aizvietot tikai līdz ar evaņģēliju sarakstīšanu un neilgi pēc tam notikušo atsevišķu tekstu kanonizāciju oficiālā svēto rakstu statusā jūdaistiskajā un kristīgajā tradīcijā. Jau pašā vāka un muguriņas ietvertā kodeksa uzbūvē iemiesoti zināmi priekšstati par rakstiem: tas padara tekstu par kaut ko diskrētu un savrupu, tas pārvērš grāmatu par indivīdu. Un indivīdam, protams, var uzdot jautājumu, gai-dot uz to arī atbildi. Tomēr grāmatas priekšvēsture tīstokļa formā atstājusi savas pēdas bibliomantijas priekšstatos par teksta plastiskumu un jebkuras tā daļas saistību ar visām pārējām; šādā izpratnē literatūra pastāv kā sava veida elektromagnētiskā spēka lauks, ar kuru var rīkoties zīmju tulkotājs – augurs. Iespējams, ka modernās tehnoloģijas atnesīs vēl citus jauninājumus bibliomantijas jomā (skat., piemēram, Twitter lietotājvārdu @BiblioOracle).

Taču, lai kāda būtu konkrētā procedūra, bibliomantiju tik saistošu padara fakts, ka, atšķirībā no citiem zīlēšanas veidiem, tā rīkojas ar materiālu, kam jau tāpat piemīt interpretējama nozīme, – ar vārdiem. Iespējams, ka miesnieks tiešām varētu tikt skaidrībā, ko īsti mums stāsta aitas akna, bet doma, ka “Eneīdā” (vai tikpat labi jebkurā citā tekstā) atrodams kāds sakarīgs vēstījums, nudien neprasa lielu iztēles piepūli – pat tad, ja visas no teksta atvasinātās nozīmes šķiet ļoti tālu no autora ieceres. Bibliomantija man šķiet aizraujoša ar to, ka tā ņem rakstītos vārdus (kuri, mēs visi būsim vienisprātis, veido pašus nozīmes atomus) un tulko šīs rindiņas un šos teikumus, piešķiebjot tos pēc savas vajadzības. Vēl vairāk, bibliomantija izrauj izvēlētā teksta jēgas kodolu no autora rokām un nodod pilnīgā lasītāja rīcībā, bet tas savukārt attiecas pret šo tekstu kā Delfu svētceļnieks. Tas bibliomantiju padara par radikālu lasīšanas formu, kurā pats lasītājs kļūst par tēlu teksta naratīvā, jo uzskatīt, ka “Eneīda” (vai Horācijs, vai Bībele, vai Jidzjin) var pareģot mūsu individuālo nākotni, vienalga, cik miglainās frāzēs, nozīmē pieņemt, ka mēs esam iekodēti tekstā kā tā tēli – kā Mozus, kurš Torā lasa pats par savu nāvi. Tā ir tāda fantastiska metafizika, kas nojauc kosmisko ceturto sienu, ļaujot mums dzejā, kas sarakstīta tūkstošiem gadus pirms mūsu dzimšanas, starp burtiem izlasīt savu nākotni. Īsi sakot, bibliomantija ir viens no nedaudzajiem gadījumiem, kad grāmatai ļauts lasīt mūs.

Varētu iebilst, ka šāda pieeja literatūru devalvē, taču es gribētu apgalvot, ka tā ne tikai nemazina teksta vērtību, bet, vēl vairāk, krietni paplašina interpretācijas iespējas, padarot mūs par līdzdalībniekiem nozīmes radīšanā. Jāņem vērā, ka, runājot par “pieeju” bibliomantijai, nebūt nav burtiski jānotic, ka “Eneīda” (vai kāda cita grāmata) patiešām pareģojusi Čārlza kāpšanu uz ešafota. Es drīzāk teiktu, ka paraudzīties uz bibliomantiju ar atvērtu prātu nozīmē vienkārši apliecināt izpratni par literatūru kā plašu, viscaur savstarpēji saistītu un nebeidzami mainīgu potenciāla lauku, kurā nozīmi cauri gadsimtiem rada lasītāji. 20. gadsimta sākumā “jaunie kritiķi” uz dzejoļiem vēlējās raudzīties kā uz mirušiem taureņiem, kas ar kniepadatu piesprausti pie kartona, taču pēdējās trīs literatūrzinātnieku paaudzes nenoliedzami daudz vairāk ļāvušās literatūras nebeidzami rekursīvajai spēlei. Un tomēr, ņemot vērā šīs prakses kādreizējo milzu popularitāti, bibliomantija vēl joprojām ir pārāk maz analizēta un pārāk maz teorētiski aplūkota. Un arī pārāk maz izmantota. Es uzskatu, ka pienācis laiks uz bibliomantiju paraudzīties nopietni – ne tāpēc, ka tas tiešām būtu nekļūdīgs līdzeklis nākotnes prognozēšanai (kaut gan varbūt nav slikti ar to paniekoties, gaidot, kad pie durvīm klauvēs parlamenta karaspēks), bet gan tāpēc, ka tā atdzīvina kādu arhaisku, taču vērtīgu pieeju valodai – pieeju, kura palikusi ēnā jau kopš Jauno laiku pirmsākumiem. Mani īpaši nenodarbina jautājums, vai ar bibliomantijas palīdzību tiešām iespējams pareģot nākotni (aizsteigšos notikumiem priekšā un pateikšu, ka man par to ir zināmas šaubas); daudz vairāk mani interesē tās potenciāls gan kā totēmam, kas uzskatāmi parāda, cik valkana, sevī viscaur vienota ir literatūra, gan arī veidam, kā apmest līkumu pašu domāšanas vājajām vietām, atstājot zināmus interpretācijas aspektus Fortūnas rokās.

Literatūras kritiķe Džesa Krispina, aizstāvot taro kāršu radošo potenciālu, raksta, ka “kāršu nozīme nāk no mums pašiem”. Būtībā tas attiecas uz jebkuru literārās teurģijas paveidu, vienalga, vai tas būtu taro, autotiskā rakstīšana vai bibliomantija: tie visi mums piedāvā veidu, kā tikt garām savam apzinātajam prātam, atrodot sakarības, kas var nebūt saskatāmas ar loģikas vai burtiskas interpretācijas palīdzību, – godājamu ceļu, kas ļauj saprast, kā nozīmes sapītas kopā ar to neredzamo zeltaino konotāciju tīmekli, kuru literatūras zinātnieki ar savām žargoniskajām runām par “intertekstualitāti” un “heteroglosiju” spēj saskatīt tikai iztālēm. Tajā, kā vārdiem (un ar to starpniecību – arī Vārdam) tuvojās sen aizgājušos gadsimtos, slēpjas neizmērojama bagātība.

Dižais ebreju misticisma pētnieks Geršoms Šolems aprakstījis konotatīvās lasīšanas tehniku, ko piekopis 13. gadsimta kabalists Abrahams Abulafija (kurš, jāatzīmē, mēģināja arī pievērst jūdaismam nevienu citu kā Romas pāvestu – koša ilustrācija jidiša vārdnīcas šķirklim chutzpa). Šolems paskaidro, ka Abulafija lasījis ar lēkāšanas jeb pārlēcienu paņēmienu. Viņš paskaidro, ka tā ir “pārsteidzoša metode, kas izmanto asociācijas kā sava veida meditāciju. [..] Katrs “lēciens” paver jaunu sfēru. [..] Šīs sfēras robežās prāts var brīvi veidot asociāciju ķēdes. Tādējādi šie “pārlēcieni” apvieno gan brīvas, gan kontrolētas asociācijas elementus, nodrošinot visai ievērojamus rezultātus “apziņas paplašināšanas” jomā”. Bibliomantiju var izmantot, lai radītu jaunas idejas vai, kā savā darbā par zīlēšanu paskaidro Cicerons, patiesību, kas dzimst no “sava veida garīga uzbudinājuma, kad prāts klejo apkārt brīvs un neiegrožots”. Šādi nejaušība, liktenis un veiksme atbrīvo smadzenes. Un šādi fortuna kļūst par līdzekli, ar ko izgaismot jaunas sakarības, kamēr vienkāršais un virspusējais burtiskums lielākoties cieš klusu. Tā ir lasīšanas tehnika, kurā jebkāda interpretācija savā būtībā ir bibliomantija, un to lieliski saprata 20. gadsimta avangardisti, no sirreālistiem līdz dadaistiem. Padarot visas grāmatas par vienu lielu burvestību krājumu, visu literatūru – par maģijas rokasgrāmatu, mēs atrodam ne tikai skaidrību, bet arī brīnumu.

Atcerieties visiem zināmo faktu, ka kristīgajā ticībā Jāņa evaņģēlijs sākas ar paziņojumu, ka “iesākumā bija Vārds”, un ka ebreju kabala uzlūko ivrita alfabētu kā kaut ko tādu, kas pastāvējis jau pirms pasaules rašanās. Piemēra pēc padomājiet par katalāņu franciskāni Ramonu Ļuļu jeb Raimundu Lulliju (Ramon Llull, Raimundus Lullius), kurš, tāpat kā Abulafija, dzīvoja 13. gadsimtā. Ļuļu, beatificētu “ne gluži svēto”, lielākoties atceras kā Ars magna jeb Lielās mākslas autoru. Ļuļs uzskatīja, ka šī smalki izstrādātā, barokāli filigrānā un labirintam līdzīgā kalkulāciju metode, kas, tā tiek apgalvots, tīrā veidā balstīta uz deduktīvām aksiomām un lielā mērā islāma loģiķu darbu iedvesmota, ir rīks, kas spēj atbildēt uz jebkuru tam uzdotu filozofisku jautājumu. Citiem vārdiem, tas ir stilīgs, smalki izplānots bibliomantijas paveids. Ļuļs savu sistēmu Ars magna izklāstīja ārkārtīgi dīvainā grāmatā, kur konkrētām idejām dots katrai savs skaitlisks apzīmējums, kurus savukārt iespējams kombinēt visdažādākajās permutācijās, lai nonāktu pie vēl nebijušiem secinājumiem (par ieguldījumu kombinatorikā viņš būtu pelnījis tikt iecelts “svētā datoru aizbildņa” kārtā). Unikālākais šajā manuskriptā bija reāli kustīgas detaļas – papīra riteņi un zobrati, kas varēja griezties un ar ko varēja manipulēt, veicot dažādas kalkulācijas. Ļuļa sistēmā būtisks bija viedoklis (līdzīgs Abulafijas pārliecībai), ka “šajā mākslā jāieliek alfabēts, lai ar to varētu veidot figūras [..] patiesības meklējumiem”. Franciskāņu mistiķis uzskatīja, ka alfabēts ir pamatu pamats, uz kura būvēta realitāte, un tāpēc vēršanās pie literatūras ir līdzeklis, ar kuru piekļūt īstenībai.

Tādu pašu uzskatu vēlāk, 16. gadsimta beigās, sludināja ne mazāk noslēpumaina personība – Elizabetes galma astrologs Džons Dī, kurš arī kontinentālajā Eiropā bija kļuvis slavens kā cilvēks, kas iedziļinājies okultajās un mistiskajās zinībās. Tāpat kā Abulafija un Ļuļs, viņš uzskatīja, ka alfabēts (vienalga, ivritā, latīņu vai viņa paša atklātajā astrālajā Enoka eņģeļu valodā) ir tas rīks, ar kuru dievišķais spēks rada visas lietas. Savus uzskatus par zīmju un simbolu zinībām Dī izklāstījis vēstulē pašam eksaltētākajam no ezotērisku interešu pārņemtajiem monarhiem, Svētās Romas impērijas Maksimiliānam II, kura Prāgas galmā bija papilnam visdažādāko brīnumu – no dejojošiem punduriem, pareģiem un astronoma Johannesa Keplera līdz golema tēvam, rabīnam Jūdam Lēvam. Dī karalim paskaidroja, ka “alfabēta zīmēs ietverti lieli noslēpumi [..], jo Viņš, kurš ir visu pasaules noslēpumu vienīgais autors, salīdzinājis sevi ar tā pirmo burtu un ar pēdējo”. Abulafijam, Ļuļam un Dī universs dzimis nevis no pirmatnējā atoma, bet no pirmatnējā A, nevis no Dieva dvašas, bet no Viņa pavēles, no ivrita pirmā burta – alefa. Tas nav tik smieklīgi, kā pirmajā mirklī izklausās – ka alfabēts ir visas realitātes pamatā un vienlaikus arī būvē to. Uzskatiet, ka atbilde uz jebkuru jautājumu, kāds jums jebkad par jebko varētu rasties, jebkura iedomājamā visneķītrākā vai viscildenākā stāsta kompozīcija, jebkura jebkad notikuša vai tikai iespējama notikuma apraksts vai precīzs pareģojums par jebko, kas kādreiz notiks vai varētu notikt, jau eksistē iespiesta, kaut arī juceklīga teksta formā. Visas atbildes jau ir dotas pašos vārdos – tās vārdnīcas vārdos, kas jums vistuvāk pie rokas. Rakstnieka, pareģa un bibliomanta uzdevums ir vienkārši salikt šos vārdus pareizajā secībā.

Pirms Jauno laiku ēras dzimusi ideja, kas varētu vēlreiz piedzīvot savu zvaigžņu stundu? Vēsturnieks Stefans Žersons norāda, ka, “tāpat kā formulas un burvestības, vārdi iemantoja dziednieciskas vai maģiskas spējas. [..] Tie iemiesoja slēptas patiesības, dievišķas idejas un lietu un cilvēku būtību. Uz renesanses sliekšņa vārdi jau bija līdz malām piepildīti ar nozīmi, spēja pārveidot dabisko pasauli un reizēm šķērsot simbolu valstības robežas, kļūstot par kosmosa līdzībām”. Bibliomantija mūs aizved atpakaļ uz gandrīz mistiski transcendentālo stāvokli, kurā neskaitāmas interpretācijas ielaužas realitātē, kas piesātināta ar nozīmi. Šis, tiesa, teoloģiskais uzskats par to, kā darbojas valoda, ir tas, kam mums jāpievēršas, ja vēlamies atdzīvināt to, kas literatūrā ir būtisks. Un tas ir skatījums, kas vēsturiski bijis vispārpieņemts visdažādākajās kultūrās un pasaules malās un ko no pierastā diskursa padzinusi tikai vilšanās, kuru mums sagādājusi pasaule. Ikdienišķi nozīmes izpratnes modeļi to uztver kā statisku kodolu, bet bibliomants lasot raugās uz tekstu kā kaut ko jūtošu, kaut kādā veidā apveltītu ar apziņu.

Tādam cilvēkam grāmatas ir patstāvīgas būtnes, kuras spēj definēt savu lomu pasaulē, – prāti, kas var atbildēt tiem uzdotos jautājumus un atsaukties uz vaicājumiem, kuri sniedzas tālu ārpus un pāri tam, kas rakstīts to lappusēs. Par to savā pētījumā par orākuliem runā literatūras zinātnieks Maikls Vuds, norādot, ka “būtiskais ir prasīt, lai mēs domājam par pasauli kā dievišķa spēka piepildītu un saskatām, kā dievišķais mūs var uzrunāt ar pasaules starpniecību” – jeb, kā “Zāles stiebros” raksta Volts Vitmens, “es atrodu uz ielas mētājamies vēstules no Dieva, un ikkatru no tām Dievs parakstījis pats”. Kad mēs domājam par nozīmi kā izkliedētu, difūzu substanci, kas spēj iesaistīties reālā sarunā ar mums, rezultāts ir asinhrona teorija par savstarpēju iespaidošanos krustu šķērsu cauri laikiem, un prātā nāk kāda savulaik dzirdēta viduslaiku literatūras pētnieka piezīme par to, ka “viens no labākajiem T. S. Eliota interpretiem bijis Dante”. Bibliomantija gāž laika tirāniju un laikmeta diktatūru, tā atbrīvo grāmatas no statiskas eksistences, padarot tās par pilntiesīgiem partneriem, ar kuriem mēs varam risināt sarunas. Neatkarīgi no tā, vai mēs izmantojam romānus un dzeju, lai pareģotu savu nākotni, bibliomantija ir atgādinājums, ka literatūra ir elpojoša un dzīva, turklāt mūžam mainīga.

Atsevišķie literārie darbi un visa Literatūra kopumā veido pirmatnējo alfabētu, kurā nepamodinātas snauž visas atbildes uz visiem jautājumiem, reizēm gan ierunājoties pietiekami skaļi, lai mēs tās saklausītu – un par šo majestātisko klātbūtni mums atgādina bibliomantija. Franču dzejnieks Makss Žakobs, domājot par Nostradama rakstiem, reiz apgalvoja, ka “šajos pareģojumos ietverts viss universs”, taču tas ir tikai daļēji pareizi: visa valoda sevī ietver universu, visas vārdnīcas iemieso realitāti, visa literatūra sevī glabā kosmosu. Bibliomantija māca, ka neviens no mums nav pasīvs lasītājs, ka mēs visi esam tēli pašā literatūrā un ka neviena grāmata nav vientuļa sala, jo viss, kas jebkad sarakstīts, ir kā lielceļu izvagots milzu kontinents, un ikviena grāmata, ikviens stāsts, ikviens dzejolis, ikviena rindiņa ir ne tikai piesātināta ar nozīmi, bet to arī apzinās. Bibliomantija parāda, ka mēs esam dzīvojuši vienmēr – paslēpušies starp vārdiem grāmatas lappusē. Tā ir māņticība un tomēr arī ceļš, kā darbināt literatūras imaginatīvo potenciālu. Britu karaļi var slēpties Vergilijā, un ikviens no mums var dzīvot Vitmenā vai Emīlijā Dikinsonē, vai vienalga kādā apbružātā sējumā, kuru mēs glabājam kā lielu dārgumu – kura ieplaisājusī muguriņa norāda liktenim ceļu tieši uz tām rindkopām, kas runā par mums, kurā mēs mājojam vēl pirms sava pirmā elpas vilciena, kurā mēs dzīvojam, vēl pirms esam piedzimuši. Vienalga, kā mēs to saucam – vai par alfabētu, kā Abulafija un Ļuļs, par monādi, kā Leibnics, vai, kā Horhe Luiss Borhess, par Alefu, šo dzīvību radošo burtu, kurš atklāj mums visu, arī “savienošanos mīlā un izmaiņas, ko nes nāve”, un kurā var ieraudzīt “zemeslodi un zemeslodē atkal Alefu, un Alefā – zemeslodi”, un kurā argentīniešu rakstnieks saskatīja “tavu seju”; “un man sareiba galva, un es raudāju, jo manas acis bija skatījušas šo slepeno un pirms tam tikai nojausto parādību, kuras vārdu cilvēki piesavinājušies, bet kuru neviens cilvēks nekad vēl nebija redzējis, – neiedomājamo universu”.

Literatūra ir šis neiedomājamais un iedomātais universs, un grāmatas ir orākuli, kas ļauj mums uzlūkot šo valstību, bet bibliomantija – liturģija, kas atgādina mums šo svēto patiesību. Bibliomantija, kā teiktu Šolems, “atbrīvo mūs no dabiskās pasaules cietuma un aizved mūs pie dievišķās sfēras robežām”. Un kas gan šādā gadījumā ir pati dzīve, ja ne sava veida performatīva aleatoriska literatūra? Šajā sakarā kāds novērojums: literatūras kritiķi ir pēdējie no teistiem. Cilvēki, kas mēdz pavadīt laiku, prātojot par dažādiem sižeta pavērsieniem, vienalga, vai tie būtu kritiķi vai rakstnieki, bieži arī mūsu dzīves stāstu lasa tā, it kā tas sekotu naratoloģijas diktētajiem noteikumiem (vismaz es pats sevi esmu pieķēris tā darām) – it kā tas būtu kāda kosmiska Autora sacerēts vēstījums. Ar to es negribu sacīt, ka tas, kam, patvērušās Bodlija bibliotēkā, nodevās minētās karaliskās personas, kaut mazākā mērā līdzinājās literatūras kritikai. Un tomēr jebkādam literatūras lasījumam jāgodā tas dīvainais nozīmes starojums, kas uzkrājas poētiskā valodā. Mēs esam nozīmes darinātāji radījumi un vēl jo vairāk – stāstītājdzīvnieki, kā mūs sauc kritiķis Džonatans Gotšals, apveltīti ar smadzenēm, kas attīstījušas spēju saskatīt sakarības, pareidoliski ieraudzīt sejas kalnu un mākoņu apveidos. Tikpat bieži mēs uztaustām naratīva tekstūru savstarpēji nesaistītu notikumu virknēs. Bibliomantijas vai jebkuras citas tai radniecīgas literārās zīlēšanas valdzinājums slēpjas tajā, ka cilvēki, kas šai nodarbei pievērsušies, neaplūko zaļganus plankumus uz aitas aknas vai nejaušus kumelīšu tējas biezumu rakstus uz apakštasītes; viņi tulko kaut ko tādu, kam nepārprotami jau sākotnēji bijusi kāda apzināti piešķirta nozīme – taču dzemdina to no jauna. Bibliomantija mūs aizved atpakaļ pie tā uzlādētā potenciāla un dabiskās dīvainības, kas piemīt literatūrai, piemīt daiļprozai un dzejai, piemīt pašiem svētajiem valodas pirmsākumiem. Un tā es sev vaicāju: kāds ir šādas prakses kritiskais potenciāls? Un es uzdodu šo jautājumu nodriskātam Volta Vitmena “Zāles stiebru” sējumiņam, un grāmata man atbild: “Tās ir tikai daļas, viss ir tikai daļa,” – tā apstiprinot, ka dzeja ir tikai viena no šīs bezgalīgās Monādes šķautnēm, tikai viens burts šajā mūžīgajā alfabētā. Un es vaicāju sev, kādas cerības bibliomantija var mums sniegt šajā neziņas ērā, šajā bažu laikmetā, un pāradresēju šo jautājumu Emīlijas Dikinsones kopotās dzejas sējumam, un viņa, tikpat mīklaina kā jebkura Delfu pītija, jebkura sibilla, atbild man ar pretjautājumu: “Kam pieder Paradīze” – bez jautājuma zīmes, tikai ar domuzīmi, kuras viņai vienmēr lielā krājumā, tā liekot saprast, ka visa literatūra nav nekas vairāk kā saruna, kam nevar pienākt gals, paradīze, kas vienmēr saskatāma un vienmēr neaizsniedzama.

Berfrois, 2018. gada 12. februārī

Tulkojusi Sabīne Ozola