Kā tas ir – būt dzīvniekam?

Tomasam Tveitsam kļūt par dzīvnieku pirmoreiz ienāca prātā kādā 2013. gada pavasara dienā. Viņš staidzināja gar Temzu krustmeitas īru terjeru Ķobi un attapās, ka pārdomā savu dzīvi. Viņam bija 33 gadi. Pirms dažiem gadiem viņš bija sācis mākslinieka un konstruktora karjeru ar atjautīgu projektu – tostera būvi no nekā, pašrocīgi iegūstot dzelzi un izgatavojot plastmasu. Līdztekus viņš kataloģizēja vides postījumus, ko izraisa cilvēces masveida tieksme grauzdēt – milzīgs noziegums pret dabu, kas tiek pastrādāts brokastu dēļ. Tveitsa tosteru pastāvīgajai kolekcijai iegādājās Viktorijas un Alberta muzejs. Ja neskaita faktu, ka ar šo tosteru nav pagatavots neviens grauzdiņš (izrādījās, ka dažas būtiskas detaļas ir pārāk grūti izgatavot), no visiem citiem aspektiem tas bija veiksmīgs projekts.

Kopš tostera pabeigšanas bija pagājuši trīs gadi. Tagad Tveitss sāka raizēties par nākotni. Viņam bija neregulārs darbs, un viņš dzīvoja pie tēva. Vai viņš visu mūžu būs nošņurcis pāraudzis? Kā viņš nopelnīs pietiekami, lai izveidotu ģimeni? Vai būvēt tosterus vai ko citu, kas sāji apliecinātu mūsdienu dzīves absurdu, patiešām ir labs veids, kā izmantot savu laiku uz zemes? Garām plūda aizņemti ļaudis, bet Tveitss uzdeva sev šos jautājumus un vēroja Ķobi. Viņš domāja: cik brīnišķīgi gan būtu dzīvot Ķobja mūžīgajā tagadnē – ostīt zāli, vēju un ūdeni bez raizēm par nākotni, pagātni, dzīves jēgu un nāves neizbēgamību. Cik daudz vienkāršāk ir būt dzīvniekam!

Pēc dažām dienām Tveitss nosūtīja finansējuma lūgumu Velkoma fonda medicīnas un humanitāro zinātņu birojam Londonā. Kad līdzekļi projektam bija sagādāti (“Komiteja uzskata, ka šī ir brīnišķīgi aizraujoša ideja,” atbildēja fonds), Tveitss sāka prātot, kāds dzīvnieks viņš gribētu būt. Vispirms viņš gribēja kļūt par ziloni. Ziloņi ir lieli, viņš domāja, un, ja viņam izdotos uzbūvēt ziloņa ārskeletu, viņš varētu tajā ierāpties un slāt apkārt, ēdot zāli un izdzīvojot mirkli. Taču, aizbraucis uz Dienvidāfriku un ieraudzījis ziloņus, viņš saprata, ka pieaudzis zilonis ir pietiekami spēcīgs, lai nogāztu koku. Lai padarītu sevi tikpat stipru, būtu vajadzīgs masīvs, buldozeram līdzīgs ārskelets; motora troksnis un benzīna smaka traucētu izjust dzīvniecisko svētlaimi. Turklāt tiek uzskatīts, ka ziloņi sēro par aizgājējiem un apklāj mirušos draugus ar lapām un zariem. Tā kā viens no projekta mērķiem bija izbēgt no cilvēkbūšanas eksistenciālajām raizēm, Tveitsam vajadzēja ne vien mazāku, bet arī mazāk saprātīgu dzīvnieku – tādu, kura garīgā dzīve būtu vienkāršāka un bezrūpīgāka nekā viņējā.

Drīz pēc tam kāda skandināvu šamane ieteica Tveitsam pievērsties “dzīvniekam, kas ir jums tuvāks un ar kuru jūs vieno kopīga vide”. Anglim nav nekāda pamata būt zilonim, viņa sacīja; viņam ir jābūt aitai vai kazai. Uznira bērnības atmiņas: Tveitss atminējās, ka reiz, kad bija mazs, mēģināja ēst istabas augu tikai ar muti. Kaza daudz lielākā mērā atbilst manam līmenim, viņš nodomāja. Šamane iepazīstināja Tveitsu ar animisma un totēmisma vēsturi. Viņa norādīja, ka lielāko daļu cilvēces pastāvēšanas laika ļaudis ir veidojuši mākslas darbus un veikuši rituālus, lai šķērsotu robežu starp cilvēku un dzīvnieku. Šovē alā Francijā ir 30 tūkstošus gadu vecs zīmējums, kurā attēlots cilvēka un bizona krustojums. “Gribēt kļūt par kazu tiešām ir visai tipiski,” Tveitss secina grāmatā “Āžcilvēks: kā es paņēmu brīvdienas no būšanas par cilvēku”¹. “No vēsturiskā viedokļa raugoties, ir gandrīz vai dīvaini negribēt kļūt par kazu.”

Tveitss ir mākslinieks ar inženiera dvēseli, tāpēc ķērās pie sava projekta īstenošanas caur problēmu risināšanas prizmu. Viņš saskatīja trīs problēmas. Pirmā bija kazas prāts. Lai to izprastu, viņš sāka pavadīt laiku lauku saimniecībā Kentā – kazu patversmē Gundegas. No kazu uzvedības speciālista Alana Makeligota viņš uzzināja, ka kazas ir samērā mierīgas un robustas radības, kuru sabiedrībā valda stingra hierarhija: tās bija gan labas, gan sliktas ziņas viņa gaidāmajai āža dzīvei. Līdztekus, lai saprastu, ko varētu nozīmēt “būt” āzim (vai, ja reiz par to runājam, “būt” jebkam), Tveitss sāka lasīt filozofa Martīna Heidegera darbus, kurš apgalvoja, ka cilvēka patību veido nevis viņa domāšana, kas balstās valodā, bet gan viņa prasmes, paradumi un dvēseles stāvokļi, kuri mijiedarbojas. To, kas mēs esam, vairāk nosaka mūsu mijiedarbības veids ar pasauli, nevis mūsu uzskati. Heidegera lasīšana pārliecināja Tveitsu, ka kazas psihiskajai dzīvei piekļūt vajadzēs, attiecoties pret apkārtni kaziski. “Man ir jāmaina konteksts,” viņš nolēma, “tā, lai, skatoties uz krēslu, es automātiski nesaistītu to ar sēdēšanu.” Viņš būtu sasniedzis kazību, kad varētu skatīties uz vārdu, bet nelasīt to vai, vēl svarīgāk, “skatīties uz (citu) kazu un domāt par to kā par citu personu, kas ir līdzīga man”.

Tad Tveitss pievērsās kazas ķermenim. Lai iemācītos kustēties kā kaza, viņš sāka tikties ar protēzistu Glinu Hītu no Solfordas Universitātes, kas atrodas netālu no Mančestras. Viņš pastāstīja Hītam, ka vēlētos iegūt kazas kāju protēžu komplektu un uz tām lēkšot pa Šveices Alpiem. Hīts, kam ir arī doktora grāds zooloģijā, norādīja, ka kazu un cilvēku anatomiskā uzbūve ir atšķirīga. Bez kazas stiprajām priekškājām un elastīgās muskulatūras cilvēks, kas veiks kazām raksturīgas kustības, piemēram, lēkšos vai lēks no augstākas vietas uz zemāku ar galvu pa priekšu, sevi smagi savainos. Tveitss par atbildi uzkāpa uz četriem apzāģētiem kruķiem un sāka rikšot pa laboratoriju. Hīts pret savu gribu bija sajūsmināts par Tveitsa kustību dabiskumu. Viņš piekrita izveidot kazas ekstremitāšu protēzes un ieteica dažus stiepšanās vingrojumus.

Pēdējā problēma bija barība. Kazas ēd zāli, ko cilvēki nespēj sagremot. Tveitss piedalījās kazas sekcijā Karaliskajā veterinārajā koledžā. Viņš apbrīnoja kazas kuņģa četrus nodalījumus un uzzināja, ka lielākajā – spureklī – atrodas baktērijas, kas pārvērš zāli fermentētā un sagremojamā putrā. Vispirms Tveitss gribēja kazas mikrobiomu, kas veicina zāles sagremošanu, pievienot savai, izmantojot kazas fekālijas, bet, kad saprata, cik tas ir bīstami – tā no kazas var inficēties ar parazītiem –, nāca klajā ar jaunu ideju: viņš izveidos mākslīgo spurekli, sakošļās zāli, izspļaus to plastmasas maisiņā ar kazas zarnu baktērijām un tad dzers tā fermentēto saturu.

Tveitss izskaidroja savu plānu Aberistvitas Universitātes Zālēdāju zarnu ekosistēmu laboratorijas vadītājai Alisonei Kingstonei-Smitai. “Es jūsu vietā tā nedarītu,” viņa teica. Viņa paskaidroja, ka ne visi kazu zarnu mikroorganismi ir labdabīgi. Tveitss nolēma no mikrobiomas atteikties. Tā vietā viņš internetā nopirka pudeli celulāzes – fermenta, kas spurekļa baktērijām ļauj sašķelt zāli. Viņš izmantos celulāzi savā mākslīgajā kazas spureklī. Apmierināts ar šo eleganto risinājumu, viņš nopirka lidmašīnas biļeti uz Šveici un norunāja tikšanos ar kazu ganu.

Tveitss nezināja, ka viņam ir konkurents, bet tāds bija. Grūti pateikt, kad Čārlzs Fosters pirmo reizi apsvēra tapšanu par dzīvnieku, bet ļoti iespējams, ka tas bija siltā oktobra vakarā pagājušā gadsimta 80. gados. Fosters gāja mājās no vakariņām Īstendas krogā, kad pamanīja parkā divas lapsas. Pieplakušas zālei, tās grozīja galvu no vienas puses uz otru kā sfinksas, kas kaut ko noliedz. Fosters pielavījās tuvāk un, ģērbies uzvalkā, nogūlās, lai paskatītos uz parku no lapsas līmeņa. Lapsas ar mēli no rasas klātās zāles vāca garkājodus. Fosters izbāza mēli. Viņš konstatēja, ka odi ir pūkaini un pēc tam glumi un garšo pēc vaniļas.

Fosters bija bijis veterinārārsts, jurists, laikraksta komentētājs, medicīnas ētikas pasniedzējs Oksfordas Universitātē un dēkainis. Tagad, 53 gadu vecumā, viņš bija 34 grāmatu autors, līdzautors vai redaktors. To vidū ir filozofisks sacerējums par cilvēka cieņu un bioētiku, kā arī ceļojuma apraksts par derības šķirsta meklējumiem. Grāmatā “Būt par kustoni”² Fosters izvēlas tiešāku pieeju nekā Tveitss. Viņš nevis taisa ārskeletu vai mākslīgo kuņģi, bet gan uzreiz sāk rīkoties kā dzīvnieks.

Sešas nedēļas Fosters dzīvoja mežā kā āpsis. Viņš izraka alu jeb midzeni, kur gulēja pa dienu un no kurienes uz visām četrām rāpās ārā naktī. Āpši ēd sliekas. “Kad tārpu ieliek mutē,” Fosters stāsta, “tas sajūt siltumu kā kaut ko draudīgu” un meklē spraugas starp zobiem, līdz tu to sakod un sajūti gļotu un zemes garšu. Fosters apraksta slieku teruārus: tārpiem no Šablī “ir ilga minerālu pēcgarša”, savukārt “tārpi no augstās Kentas veldas ir svaigi un nesarežģīti; tos varētu iekļaut grilētas jūras mēles ieteicamo piedevu sarakstā”. Pēc viņa domām, šīs garšas ir daļa no būšanas āpsim.

Āpša līmenī – 15 centimetrus virs (vai zem) zemes – daudz kas nav redzams, tāpēc āpšiem ir jāpaļaujas uz citām maņām, piemēram, tiek uzskatīts, ka tie var dzirdēt slieku sariņus irdinām zemi. Fosters nespēja pastiprināt dzirdi, taču viņš trenēja ožu. Pirms pārcelšanās uz midzeni viņš nopirka dažādu šķirņu sierus, palūdza, lai sieva tos paslēpj ap māju, un aizsietām acīm mēģināja atrast stiltonu. Būdams āpsis, viņš pievērsās ožas pasaulei. Viņš atklāja, ka laika gaitā un atkarībā no laikapstākļiem smaržas izplešas vai saraujas. Dzestros, sausos rītos smaržas pieplok to avotam un ožas pasaule ir maza un kompakta. Kamēr diena iesilst, smaržas izplešas un dreifē. (“Smarža līdz krūtīm,” kā saka mednieki.) Kad ir mitrs, ožas pasaule kļūst trīsdimensionāla. Fosters domā, ka āpsim smaržas veido telpiskas struktūras ar apjomu, robežām un iekšpusi. Siltā dienā koks ir “smaržu virpuļa spirāle, kas rauj putekļus uz augšu vainagā”, savukārt aukstā dienā tas kļūst par “sīvu ķērpju uzkalniņu ar izplūdušu dūmvadu”. Tuvošanās beigtam dzīvniekam līdzinās iešanai dziļāk ēkā.

Mirušam ezim ir eža forma, tad zaļas smaržas forma, tad ķidu forma, tad salda forma, tad cūkas ādas čipsu forma, tad vaboles forma.

Fosters uz midzeni paņēma līdzi astoņus gadus veco dēlu Tomu, un, tā kā āpši ir sabiedriskas būtnes, viņi kopā pētīja mežu. “Ja man sava āpša dzīve būtu jāapraksta ar vienu vārdu, tas būtu– “intīms”,” apgalvo Fosters, jo, “kad āpsis iet ārā, tā mērķis ir uzdurties barībai.”

Mēs rosījāmies, ņurdējām, grūstījāmies, grūdām un spiedām degunu zemē. Un mēs pat kaut ko saodām: strupastu citrusīgos mīzalus to takās zālē; tālīnu gliemeža pēdu aso jūras smaržu, kas līdzinās bēguma peļķēm ziemā; vardes sasmalcinātos laurus; krupja putekļainību; zebiekstes aso muskusu; ūdra trulāko muskusu.

Fosteram iepatikās viņa pazemes mājas – jo īpaši “vieta galā, kas bija iespiesta mana auguma formā”. Lietainās dienās viņš saoda apņemošās un tikko sajūtamās mitras zemes smaržas. Barga negaisa laikā, viņš raksta,

mūsu midzenis bija sažņaugts koku sakņu savītajos pirkstos – dižskābarža no abām pusēm, ozola no augšas. Viss mežs locījās līdzi vējam. Mēs līgojāmies savā šūpulī, saknes ap mums nostiepās un čīkstēja kā kuģa baļķi bangojošā jūrā. No applūdušas vai sabrukušas alas izdzīta meža pele ierāpās un trīcēdama sakumpa Toma ceļgala līkumā.

Fosteram un viņa mazulim izdevās izgulēties– viņi atrada iespēju mežā justies kā mājās. Tomēr sešu nedēļu laikā viņi nesatika nevienu āpsi. (Viņi tos dzirdēja un mēģināja tiem tuvoties, taču nesekmīgi.) Pēc sešiem mēnešiem viņi atgriezās savā midzenī. Ziemā tas bija sasalis un bez smaržas. Sienas, raksta Fosters, bija kā “žokļi”; viņu ķermeņa siltuma pievilinātās sliekas izlocījās no augsnes “kā matainas mēles”. Zaudējis drosmi, Fosters aizbēga atpakaļ uz civilizāciju, paņemot līdzi šo pilnīgās noslēpumainības un nepieejamības tēlu, kāds piemīt āpša dzīvei.

Dažādu iemeslu dēļ– aiz ziņkāres, grūtībām, atsvešināšanās – rakstnieki jau sen labprāt iztēlojušies pasauli no dzīvnieka skatpunkta. Kad Ahillejs “Īliadā” uzzina, ka viņa labākais draugs Patrokls ir nogalināts, Homērs viņu salīdzina ar lauvu, kurš aptvēris, ka mednieks ir paņēmis tā mazuļus:

Bet nu es iešu, jo gribu jau drauga slepkavu sastapt,

Hektoru! Likteņa nolemto nāvi es gaidīšu tikai

Tobrīd, kad gribēs to Zevs un pārējie mūžīgie dievi.

Pie cilvēka emocijām ir pierasts, savukārt dzīvnieka emocijas var šķist svaigas, savādas, spēcīgas un nepastarpinātas.

Vispārīgi runājot, ir divas pieejas rakstīšanai par dzīvniekiem. 1886. gadā Ļevs Tolstojs publicēja stāstu “Auļotājs”, kas rakstīts no zirga skatpunkta. Tolstoja pieeja ir pastorāla. Viņš iztēlojās, ka zirgi, ko neierobežo cilvēka iedomība, varētu redzēt pasauli skaidrāk, mierīgāk un godīgāk. Klausoties ļaužu sarunās, Auļotājs brīnās par viņu dīvainajām iedomām. “Vārdi “mans zirgs”, kas tiek attiecināti uz mani, dzīvu zirgu, man šķita tikpat savādi kā vārdi “mana zeme”, “mans gaiss”, “mans ūdens”,” tas domā. Cilvēki “cenšas dzīvē nevis darīt to, ko uzskata par pareizu, bet gan pēc iespējas vairāk lietu nosaukt par savām”. Cik daudz vienkāršāk – daudz labāk – ir būt dzīvniekam!

Džeimss Džoiss, rakstot “Ulisu”, izmantojis jutekliskāku pieeju. Kad grāmatas sākumā Leopolds Blūms apmeklē Dublinas kapsētu, viņš vēro žurku iespraucamies pa plaisu kapenes sienā. Allaž zinātkārais un jūtīgais Blūms iztēlojas, kāda ir līķa garša:

Smaka tām nekas. Sālsbalta, irdena līķa putra: ož, garšo kā zaļš baltais kālis.

Pastorālajā un jutekliskajā dzīvnieka patības attēlojumā dažādi kritizēta būšana par cilvēku. Tolstojs uzskata, ka cilvēku problēma ir egoisms, kurā tie ieslodzīti. Dzīvnieku skaidrprātīgais tiešums ir līdzeklis pret šo apsēstību ar sevi. Džoiss uzskata, ka cilvēku problēma ir kūtrums, nejūtība un vienaldzība. Viņš domā, ka mēs varētu mācīties no dzīvnieku kārās juteklības. Tolstoja dzīvnieki mūs māca būt labiem, Džoisa – būt dzīviem.

Tas, kā Tveitss un Fosters nonākuši pie āž- un āpšcilvēka, apliecina attiecīgi Tolstoja un Džoisa pieeju. Tveitss uzskata, ka cilvēks dzīvo pastāvīgā stresā, viņa dzīve ir absurda, bet, pats sliktākais, viņš pats ir narcisma pārņemts: “Pat karalienei ir raizes,” viņš raksta, lai gan “viņa piedzimusi visprivileģētākajā un prestižākajā kārtā.” Kļūstot par āzi, Tveitss cer aizbēgt no paša egoistiskās trauksmes, no savām domām par to, jo, kā Tveitss to formulējis, “būt cilvēkam ir raizēties”.

Fosteram ir pretēja problēma. Uzskatot, ka cilvēks ir labprātīga truluma forma, viņš tiecas pēc atvērtības, kāda, viņaprāt, piemīt bagātajai dzīvnieku valstij. Pēc tam, kad Fosters bija pamēģinājis būt par āpsi, viņš sāka pavadīt naktis kā pilsētas lapsa.

Es gulēju pagalmā Bovā bez ēdiena un dzēriena, urinējot un izkārnoties turpat, kur biju, uztverot cilvēkus rindu mājās visapkārt kā naidīgus, kas nebija grūti.

Kādu vakaru, vandot atkritumus, viņš ievēroja, ka gandrīz ik mājā mirgo televizors; viņš saskaitīja (skaitīšana, protams, nav īpaši lapsiska uzvedība), ka 64 no 73 ģimenēm, kas skatījās televīziju, skatās vienu un to pašu raidījumu. No Fostera skatpunkta ļaudis šajos namos, kas skatās “Īstendiešus” pie savām patīkami globalizētajām picas, padtaja un alūgobi vakariņām, nekur konkrēti nedzīvo. Lapsas ir “īstās īstendietes”, jo tās “zina, ka zem 17. A numura lieveņa ir peļu miga un kamenes aiz ciedrkoka seguma 29. B numurā,” un pēta un medī šajās konkrētajās ielās. Pilsētas lapsa “turpinās būt lapsiska, savukārt pilnīgi urbanizētie cilvēki riskē nebūt optimāli cilvēciski,” raksta Fosters. Ar Džordža Eljota cienīgu degsmi viņš secina:

Mums ir ļoti jutīgas rokas, bet mēs rīkojamies ar pasauli biezos cimdos un tad nogarlaikojušies vainojam to, ka tai nav formas.

Droši vien ir dabiski uzskatīt dzīvniekus par mūsu papildinājumiem – iztēloties, ka tie ir tas, kas neesam mēs, taču būtu visai solipsistiski citās būtnēs saskatīt savu atspulgu. Primatologs Franss de Vāls grāmatā “Vai mēs esam pietiekami gudri, lai saprastu, cik gudri ir dzīvnieki?”³ mūsu egocentrismu cenšas iegrožot. “Mani kaitina pat termins necilvēcisks,” viņš raksta, “jo tas samet kopā miljoniem sugu tādēļ vien, ka tām kaut kā trūkst.” Viņš apgalvo, ka mums vajadzētu nevis salīdzināt dzīvniekus ar sevi, bet gan atzīt, ka ikviens dzīvnieks ir dzīvnieks savā veidā.

De Vāls ir biologa Jākoba fon Ikskila cienītājs. Jākobs fon Ikskils, lai apzīmētu katra dzīvnieka unikālo dzīvesveidu, 20. gadsimta sākumā ieviesa terminu Umwelt. Tiešā tulkojumā Umwelt nozīmē “apkārtējā pasaule” jeb “vide”, bet šī vide var būt kognitīva un eksistenciāla vai fiziska.

Umwelt uzsver organisma egocentrisko, subjektīvo pasauli, kas ir tikai neliela daļa no visām pieejamajām pasaulēm,

skaidro de Vāls. Ziemeļbrieža Umwelt ietver ultravioleto staru apgaismotus mežus. Bezacainas ērces nozīmē ne tikai sviestskābes smaržu, kas izgaro no zīdītāju ādas, bet arī sulīgu iespēju, kas gaidīta gadiem.

Klasiskajā 1974. gada rakstā ar nosaukumu “Kā tas ir– būt sikspārnim?” filozofs Tomass Neigels secina: tā kā eholokācijas pieredze atšķiras “no visa, ko mēs varam piedzīvot vai iztēloties,” mēs nekad nesapratīsim sikspārņa apziņas stāvokļus; labākais, ko mēs varam izdarīt, ir iztēloties tos pēc analoģijas, neprecīzi salīdzinot eholokāciju ar dzirdi vai redzi. De Vāls piekrīt Neigelam: viņš uzskata, ka neviens dzīvnieks nespēj pilnībā izprast cita dzīvnieka Umwelt. Taču viņš domā, ka tik un tā ir vērts mēģināt iztēloties cita dzīvnieka skatpunktu, pat ja šie pūliņi būs nesekmīgi. Viņaprāt, mēs zinām par eholokāciju tikai tāpēc, ka “zinātnieki mēģināja iztēloties, kā ir būt sikspārnim, un tas viņiem zināmā mērā arī izdevās”. Nevar pārkāpt sugas barjerai, taču, saduroties ar to, var kaut ko iemācīties.

Pastāv arī morāli iemesli censties paplašināt izzināmā robežas. Dž. M. Kucē varone Elizabete Kostelo romānā ar tādu pašu nosaukumu lasa lekciju “Kā tas ir – būt sikspārnim?”. Viņa apgalvo, ka Neigela rakstā ir pieļauta tipiska filozofiska kļūda, pārvērtējot atšķirības un nenovērtējot kopīgo. Sikspārņiem un cilvēkiem gandrīz noteikti ir kaut kas kopīgs – vismaz priecīgā sajūta būt nomodā un kustībā jeb, kā viņa saka, būt dzīvam kā “ķermenim un dvēselei”. Vai tad ar to nepietiek, lai sniegtu mums jēgpilnu ieskatu sikspārņa dzīvē?

Mūsu centienos iztēloties dzīvnieku prātu vienmēr būs spriedze starp labvēlīgu iztēli un racionālu skepticismu. Varbūt mums vajadzētu nosliekties labvēlības virzienā. Tas jau izdarīts iepriekš pieminētajā grāmatā “Būt par kustoni”, sava veida grēku izpirkšanā par mūžu, kas pavadīts “ontoloģiskā snobisma” pozīcijās, pieņemot, ka “esamība ir hierarhiska”. Tieši tas, raksta Fosters, “gadiem ilgi padarīja mani par neciešamu mazu riebekli”.

Vienā no savām daudzajām iepriekšējām dzīvēm Fosters bija mednieks, kas savu advokāta darbā sastrādāto bargo naudu izmantoja, lai sēstos vilcienā uz Ziemeļangliju un medītu briežus. Jau tolaik viņš gribēja būt zvērs. Viņš domāja, ka, medījot briežus, viņš varētu par tiem kaut ko uzzināt. Daudzi gadi tika izšķiesti, viņš raksta, “epifānisku, vērdsvertisku asinsdzīru” meklējumos, līdz beidzot viņš sapratis savu kļūdu. Tā nebija labvēlība pret dzīvniekiem pati par sevi, kas lika Fosteram izbeigt medības; drīzāk tā bija politika. Kad viņā sāka izraisīt sašutumu uzņēmumu vadītāju noziegumi, viņš saprata, ka grib būt vajāto, nevis vajātāju – aitu, nevis vilku– pusē.

Grāmatas, iespējams, labākajā nodaļā par staltbriedi Fosters apraksta mēģinājumu apgūt šī dzīvnieka lēnīgo, tramīgo un vērīgo mieru. Fosters kails rāpojis pa mežu: “Sešas stundas es vēroju viena ķeraiņu madaras stublāja kustību.” Kamēr viņš centās izprast vajāta dzīvnieka dzīvi, viņu pašu medīja pēddzinējs suns, vārdā Montijs. Viņam, panikas pārņemtam, bezpalīdzīgam un neaizsargātam, bēgot uz dažiem mirkļiem izdevās šķērsot būtisko robežu starp plēsoņu un upuri, tomēr lielāko daļu laika viņš pavadījis, ieslodzīts savā plēsonīgajā dabā. Fosters raksta:

Es nespēju būt upuris. Iztēle un izdoma man var palīdzēt sevī uzmeklēt un ieraudzīt visu, izņemot nepārtrauktu, skaidru neaizsargātību.

Fosters nonāk pie labvēlības robežas – daļēji tāpēc, ka tās reizē ir arī autonomijas robežas. Ja spētu, viņš būtu labvēlīgs pret ikvienu dzīvnieku, tomēr viņš nespēj vienkārši ņemt un paplašināt savu iztēli. Fizisku iemeslu dēļ viņš nespēja būt tas, ko viņš apbrīnoja visvairāk,– svīre.

(“Tikpat labi varētu mēģināt būt Dievs,” viņš secina.) Temperamenta dēļ viņš nespēja kļūt par ūdru: šī dzīvnieka neremdināmie un intensīvie pārtikas meklējumi viņam šķita nomācoši.

Pirms dažiem gadiem, kad peldējos kopā ar ūdriem (tas ir garš stāsts), man atņēma drosmi arī to maniakālā, muskuļainā ziņkārība: viņi bāž ķepas un degunu visās malās, cerībā uz gardu kumosu izpētot visas iespējamās slēptuves. (Ja man vajadzētu izvēlēties vienu vārdu, lai aprakstītu šo pieredzi, tas būtu “intīms”.) Ūdri katrā ziņā bija dzīvi kā “ķermenis un dvēsele”, tomēr es negribētu būt ūdrs tik un tā.

Aptuveni gadu pēc iedvesmas mirkļa pie Temzas Tveitss stāvēja uz visām četrām kādā Šveices pakalnā. Uz rokām un kājām viņam bija kazas protēzes, mugurā – Gore-Tex jaka kazādas krāsā, galvā – ķivere, kas bija paredzēta, lai pirmajā acu uzmetienā piešķirtu viņam kazas seju. (Drošības dēļ viņš bija spiests atteikties no celulāzes; viņš plānoja to aizstāt ar zāles košļāšanu pa dienu un tās sautēšanu ātrvārāmajā katlā uz ugunskura pa nakti.) Pirms dažām stundām viņš bija no visa spēka skrējis lejup pa klinšainu nokalni kopā ar kazu ganāmpulku. Tas bija nogurdinoši un brīžiem biedējoši. Bet tagad zaļajās ganībās viņu ielenca tikai kazas un kalnu nogāzes. Viņš prātoja:

Beidzot es dzīvoju kazu dzīvi, kas sastāv no pieiešanas pie zāles kušķa un tā ēšanas kādas piecas minūtes. Pieiešanas pie cita zāles kušķa un tā ēšanas. Un tā tālāk un tā joprojām.

Tveitss sāka iepazīt “dažādu zāles veidu smalkumus: zilzaļie zāles kušķi ir rūgti, bet zaļāk zaļā zāle ir salda un daudz labāka”. Dienas gaitā viņš iegāja ritmā: “Šņak, šņak, šņak.” Beigu beigās viņš sāka par sevi aizmirst. Citas kazas viņu apostīja; viņš ostīja pretī. Viena īpaša kaza – kaza nr. 18 – kļuva par viņa draudzeni. Kazu draudzība ir “visai jauka”, informē Tveitss.

Es klīstu viņai pakaļ, kad viņa iet pie cita zāles kušķa, un viņa tāpat, kad es pāreju pie nākamā, tālu neatpaliek no manis.

Dienas vidū Tveitss pieļāva kļūdu. Viņš nejauši pakāpās augstāk kalnā, pāri pārējam ganāmpulkam – barveža pozīcijā. Viņš raksta, ka tas bija “kā brīdis vesternā, kad viss krogs pēkšņi apklust”. Viņš panikā sāka pārdomāt, vai spētu cīņā uzveikt āzi, tomēr viņa jaunā kazu draudzene izkliedēja spriedzi, “vienkārši izejot cauri grupai un sākot klīst apkārt”. Galu galā Tveitss pavadīja trīs dienas, ganīdamies kopā ar kazām. Vēlāk kazu saimnieks sacīja, ka, viņaprāt, Tveitss esot “pieņemts ganāmpulkā”. Tveitss šo varbūtību uztvēra sentimentāli, pat romantiski, uzskatot to par zīmi, ka projekts ir veiksmīgs, tomēr “Āžcilvēku” viņš pabeidza uz nenoteiktas nots. Grāmatas pēdējās lappusēs drūma fotoreportāža attēlo Tveitsu kazas kostīmā vienatnē rāpjamies pretī Šveices kalna smailei. Fotogrāfijas liecina, ka, neraugoties uz Heidegera lasīšanu, Tveitsam nav izdevies mainīt veidu, kā viņš kustas pa pasauli. Viņš joprojām ir vientuļnieks, kurš izmanto iespējas un rīkus, lai sasniegtu virsotni.

Kazas, protams, ir pieradinātas; lapsas nav, tomēr Fosteram izdevās ar tām sasaistīties. Kā lapsa viņš sanaidojās ar vietējo mājas kaķi; kādu dienu kaķis piečurāja – Fosteram likās, ka diezgan nievājoši,– viņa lapsas slēptuvi. Fosters nolēma atriebties. Viņš noslēpās aiz avīzes, uz kuras uzlika vistas stilbu; kad kaķis satvēra stilbu zobos, Fosters “šāvās gaisā ar vezuvisku rēcienu”. Pārlēkdams pāri dēļiem un puķu podam, viņš dzinās pakaļ kaķim līdz dārza galam. Kaķis aizbalansēja pa žogu, un Fosters sekoja, līdz kaķis ieslīdēja aiz šķūņa un no turienes šķērsielā. Kad Fosters pagriezās ap stūri, runcis bija nozudis. Toties tagad, viņš raksta, “es lūkojos augšup vertikālās acu zīlītēs elegantā, rudā galvā divu metru attālumā”. Lapsa sēdēja augstu uz sienas, ar vistas stilbu mutes kaktiņā mādama visai pasaulei kā ar cigāru. Viņa turēja mani ar savu skatienu: pilnīgi noteikti viņa ar skatienu turēja mani, nevis es viņu. Kad viņa gribēja, viņa ļāva man iet.

Šīs grāmatas ir ironiskas: jo vairāk Tveitss un Fosters cenšas pārvērsties par dzīvniekiem, jo vairāk viņi kļūst par Tveitsu un Fosteru. Tas nenozīmē, ka viņi nav sevi mainījuši. Cilvēka Umwelt ir izplešams un paplašināms. Fosters raksta:

Ir iespējamas īstas un ilgstošas mūsu tieksmju, baiļu un uzskatu pārmaiņas, bet, par spīti šīm pārmaiņām, patība paliek. Šī spēja izturēt pārmaiņas ir personības brīnums un noslēpums. Pārdomāt savu esamību, sapņot par jauniem dzīvesveidiem, izjaukt un salikt sevi atpakaļ – tās ir dabiskas cilvēku nodarbes. Tās ir mūsu nebeidzamās medības.

© The New Yorker, 2016. gada 30. maijā

Tulkojusi Sandra Kuple