Kā es nejauši kļuvu par kriminālas baikeru bandas vadoni

Kaut kas nav labi, to es sapratu, tiklīdz izdzirdēju Vilija Bīrda balsi. Sāksim ar to, ka viņš zvanīja pa fiksēto līniju; nekad iepriekš viņš tā nebija darījis. Tālāk: dažu pēdējo mēnešu laikā biju Viliju tīri labi iepazinis un zināju, ka viņš ir gandrīz simtprocentīgs naktsputns. Bet te pēkšņi džeks ņem un piezvana svētdienas pēcpusdienā.

Tas bija 2004. gada decembrī Ohaio ziemeļaustrumos, netālu no Klīvlendas. Bīrds bija viens no Elles eņģeļiem – no motokluba Hells Angels, pašas skandalozākās motociklistu bandas Savienotajās Valstīs. Es savukārt biju viens no Asiņu ordeņa – motokluba Order of Blood – dibinātājiem; tā ir pirmā baikeru banda, kam savu svētību devusi Āriešu brālība – slavenākā cietumu banda visā valstī. Bīrds domāja, ka mēs ar viņu esam kolēģi un draugi. Viņam bija taisnība tikai par pirmo. Džeks pat nenojauta, ka es esmu arī ASV Alkohola, tabakas, šaujamieroču un sprāgstvielu kontroles biroja (ATF) slepenais aģents, un vēl mazāk to, ka vadu izmeklēšanu, kurā iesaistīti 18 citi slepenie aģenti no četrām dažādām Ohaio ziemeļaustrumu un Pensilvānijas rietumu likumsargāšanas iestādēm.

Bet ja nu viņš tomēr zināja?

Jautājums žļerkstēja man pa galvu kā tukša skārdene.

– Paklau, Lūzni, – Bīrds teica. – Mums jāparunā.

– Par ko?

– Man tev kaut kas jāparāda.

– Kas tad?

– Ne jau pa telefonu, – viņš sacīja. – Es liku pārbaudīt, vai mašīnā nav sabāzti mikrofoni. Tur ir droši.

Bīrds teica, ka satikšoties ar mani makdonaldā pie 90. starppavalstu šosejas un 534. ceļa krustojuma, un jautāja, vai varu tur būt pēc 30 minūtēm, – tikai tas patiesībā nebija jautājums.

Es atbildēju: “Jā, kāda runa,” – noliku klausuli un paskatījos uz saviem kolēģiem, slepenajiem aģentiem Īso, Braianu un Beiliju.

– Tas neož labi.

Viņi man piekrita.

Uz ātru roku izstrādājām rīcības plānu. Viņi pārģērbsies – tiks vaļā no savām nacistu stila baikeru drēbēm (nekas tā nekrīt acīs kā tēvaiņi, kas izrotājušies ar SS zibeņu bultām un kāškrustiem) –, novēros mūs no stāvvietas iepretim makdonaldam un vajadzības gadījumā nāks man palīgā. Man līdzi būs ierocis, bet mikrofonu zem drēbēm neslēpšu; es nevarēju būt drošs, ka Bīrds mūsu tikšanos nesāks ar manis iztaustīšanu. Vienojāmies, ka, ja es iekāpšu Bīrda mašīnā un viņš sāks braukt, man no tās jātiek ārā – neatkarīgi no tā, vai viņš to apturēs vai ne.

Bīrdu es atradu ēstuvē turpat pie galvenās ieejas, viņš malkoja kafiju. Viņš bija pamatīgas miesasbūves vīrs ar kikboksā uztrenētiem muskuļiem, ko zem ziemas jakas gan nevarēja manīt. Neesmu pat drošs, vai mēs sarokojāmies. Bīrds vienkārši pateica: “Ejam uz manu mašīnu,” – un es sekoju viņam uz stāvvietu, kur mēs iesēdāmies viņa mazajā džīpiņā.

Aizvēris durvis, Bīrds bāza roku jakas kabatā. Es nodomāju: “Un viņš tiešām mani novāks makdonalda stāvvietā?” Mans šaujamais bija aizbāzts aiz džīnu jostas pie labajiem sāniem un piesegts ar veco brezenta vējjaku. Es uzmanīgi vēroju Bīrda rokas un mazliet pieliecos uz viņa pusi – gadījumam, ja vajadzētu ātri izvilkt ieroci.

Taču tas nebija vajadzīgs. Bīrds izņēma nelielu aploksni, kas, es paspēju pamanīt, bija adresēta Elles eņģeļu Leikīstas – tas ir, Bīrda – nodaļai. Viņš man to sniedza un sacīja:

– Paskaties.

Aploksnē bija divu uzņēmumu fotokopijas. Pie viena no attēliem kāds bija pierakstījis: “Nacistu Džims – ATF aģents,” pie otra: “Beilijs – ATF aģents.”

Es visiem spēkiem centos izlikties pilnīgi mierīgs. Bīrds uz mani paskatījās un jautāja:

– Vai tie veči ir tavā klubā? Tas ir Nacistu Džims? Un tas – Beilijs?

Uzmanīgi izpētīju abus foto. Tas tiešām bija Nacistu Džims, un, jā, viņš bija ATF aģents un motokluba Asiņu ordenis biedrs. Cilvēks, kurš bija nosaukts par Beiliju, patiesībā bija cits ATF aģents ar samērā līdzīgiem vaibstiem un ķermeņa uzbūvi; fotogrāfija bija tik graudaina, ka viņi bija sajaukti.

Vairākas sekundes vēries attēlos, es pagriezos pret Bīrdu un papurināju galvu. Es teicu:

– Nekad mūžā neesmu šos tipus redzējis.

Un gaidīju viņa nākamo gājienu.

Kā īsti man bija gadījies kļūt par vienu no Āriešu brālības atzītas motociklistu bandas vadoņiem? Taisnību sakot, tas notika gandrīz nejauši. Nebija tā, ka birojā man būtu teikuši: “Paklau, Frank, ej iedraudzējies ar kādiem čaļiem no Āriešu brālības un palīdzi viņiem izveidot pašiem savu motociklistu bandu.” Man neviens neteica, ka nāksies brāļoties ar dažiem Ohaio Āriešu brālības skandalozākajiem biedriem. Taču aģentam, kurš iefiltrējies noziedznieku vidē, nekas nenotiek gluži tā, kā plānots.

Lielāko daļu sava 18 gadus garā darba mūža es biju pavadījis kā ATF slepenais aģents. Mana specialitāte bija iefiltrēšanās kriminālās baikeru bandās. Te būtu vietā pieminēt, ka viņi paši sevi sauc par “motoklubiem”. Taču tās nav nekādas entuziastu grupiņas, kas svētdienās dodas kopīgos izbraucienos. Šie klubi uzkrājuši krietnu pieredzi visnotaļ noziedzīgās darbībās, un tāpēc likumsargāšanas iestādes (un vienkārši kārtīgi cilvēki) tos dēvē par bandām.

Līdz tam es jau biju iefiltrējies Kolumbusas Brāļos un Lasvegasas motoklubā Vagos. Biju iekļuvis pāris apšaudēs un savām ausīm dzirdējis, kā lielas bandas vadonis dod rīkojumu novākt citu ATF aģentu – starp citu, manu labāko draugu Darinu Kozlovski. Tāpat man bija gadījies palīdzēt citiem slepenajiem aģentiem, izmeklējot bandu Outlaws, Mongols un Warlocks darbību. Mēs ar pulciņu citu vīru, kopsummā veltot šīm lietām vairākus simtus gadu, jau bijām iesēdinājuši aiz restēm simtiem nopietnu ļaundaru, kuri notiesāti par bruņotiem noziegumiem, slepkavības mēģinājumiem, nelegālu ieroču tirgošanu un daudziem citiem pārkāpumiem. Un pa ceļam es biju salasījis krietnu tetovējumu kolekciju.

2001. gadā, nonākot ATF vietējā nodaļā Ohaio pavalsts Jangstaunā, man nebija paredzēts turpināt slepenā aģenta gaitas. Man bija paredzēts vadīt savu izmeklētāju grupu un izmantot ilgi gaidīto iespēju pavadīt nedaudz laika kopā ar sievu un mūsu tikko adoptētajām meitiņām. Nesen pavadījis 18 mēnešus starp noziedzniekiem, es tikai pamazām sāku pielāgoties normālai dzīvei. Es priecājos par tādu atpūtu, taču vienlaikus jutos arī pagalam čābīgi; lai gan man nebija iebildumu nedzīvot pilnīgas paranojas stāvoklī 24 stundas diennaktī, tomēr kaut kā pietrūka – tā azarta, ko biju jutis, dzīvojot ar pilniem apgriezieniem, tvarstot kriminālus tipus un pieveicot šos neģēļus viņu pašu spēlītē.

Kad šādā rāmā dzīvē biju Jangstaunā pavadījis apmēram gadu, man piezvanīja leitnants Toms Doils no Īstleikas policijas departamenta (netālu no Klīvlendas). Viņš jautāja:

– Vai tevi interesētu iespēja kopā ar mums tuvāk papētīt Elles eņģeļus?

Doils paskaidroja, ka viņu pusē Elles eņģeļu rosība esot visai jūtama; kluba Leikīstas un Klīvlendas nodaļas plaši tirgojot narkotikas un ieročus, bet policijai neizdodoties savākt nepieciešamos pierādījumus. Viņam esot savs ziņotājs – kāds Āriešu brālības biedrs, kurš bārā kautiņā gandrīz nositis cilvēku; viņu gaidīja vietiņa aiz restēm, un, sadarbojoties ar ATF, viņš cerēja saīsināt savu termiņu vismaz par dažiem gadiem. Tā nu ATF kopā ar Īstleikas policiju, Leika apgabala šerifa biroju un Ohaio pavalsts Pirmstermiņa atbrīvošanas komisiju izveidoja īpašu darba grupu.

Kad satikāmies ar savu ziņotāju – šādus cilvēkus mēs saīsināti saucam par CI, confidential informants –, viņš mums pastāstīja par citu Āriešu brālības biedru, kādu Džeimsu Blomkvistu, sauktu par Āriešu Džimu jeb Eidžeju.

Eidžejs prata taisīt automātus.

Plāns bija tāds: mūsu ziņotājs sapazīstinās Eidžeju ar slepeno aģentu, kura segvārds bija Nacistu Džims; aģents nopirks vairākus automātus, un tad mēs Eidžeju saņemsim ciet. Es vadīšu operāciju no mūsu biroja. Taču, kad pienāca norunātā tikšanās diena, es pajautāju ziņotājam, ko viņš Eidžejam teicis par mūsu slepeno aģentu. Ziņotājs paskatījās uz mani un sacīja:

– Es viņam aprakstīju tavu ārieni.

– Manu?

– Jā.

Ziņotājs bija jauns puisis, bet man bija ap četrdesmit. Viņš sacīja:

– Es pateicu Eidžejam, ka tava iesauka ir Lūznis un ka tu esi sēdējis apgabala cietumā kopā ar manu tēvu.

– Kāpēc tad Lūznis?

– Nezinu.

– Ko vēl tu viņam par mani pateici?

– Es teicu, ka tu kopā ar manu tēvu gājāt uz bāriem un lauzāties ar lāčiem.

Viņš to pateica tā, it kā laušanās ar lāčiem būtu pilnīgi normāls vaļasprieks.

Un tā es no ģimenes cilvēka kļuvu par Lūzni – cilvēku, kurš mēdz sabiedriskās vietās cīkstēties ar plēsīgiem meža zvēriem.

Uzaudzis Amerikas itāļu ģimenē skarbā “rūsas joslas” pilsētā, no bērna kājas esmu radis apgrozīties šaubīgās aprindās. Kriminālu elementu sabiedrībā es jutos brīvi – un otrādi. Iepazīšanās reizē mēs ar Nacistu Džimu un Eidžeju divas trīs stundas pavadījām, dzerot aliņus un tamlīdzīgi. Es izmetu šādus tādus mājienus par savu nelikumīgo biznesu – pietiekami, lai liktu saprast, ka mani interesē jaunas iespējas. Eidžejs bija tiešāks. Viņš man uzreiz skaidri un gaiši pateica: “Es esmu Āriešu brālības kapteinis,” – un pavilka uz leju krekla apkaklīti, lai parādītu tetovējumu ar attiecīgā ranga zīmi.

Pavisam drīz viņš pavēstīja, ka varot man uztaisīt automātus, ja vien es sadabūšot visas nepieciešamās detaļas. Nekādu sērijas numuru. Pilnīgi anonīmi. Vēlāk es detaļas pasūtīju internetā un pēc pāris dienām nogādāju Eidžejam. Pagāja dažas dienas, un mēs ar Nacistu Džimu satikāmies ar Eidžeju kādā stāvlaukumā pie Klīvlendas robežas. Viņš bija atvedis trīs STEN mašīnpistoles ar 20 patronu magazīnām, tādas pašas kā ieroči, ko Otrajā pasaules karā izmantoja briti. Šaujamie izskatījās kā nākuši taisnā ceļā no rūpnīcas. Pēc dažām dienām mēs lūdzām Eidžeju uztaisīt vēl desmit. Teicām, ka maksāsim 500 dolārus par stroķi.

Eidžejs sāka man zvanīt katru rītu – vienkārši tāpat vien, patriekt par niekiem. Sākotnēji bija domāts, ka šajā brīdī man jānozūd, taču es pateicu šefam:

– Man šī spēlīte jāturpina. Viņš cer, ka es iesaistīšos. Es viņam patīku. (Man Eidžejs nepatika.)

Nācās ATF paraustīt dažādus striķīšus, taču drīz vien es no Eidžeja pirku arī narkotikas un kontrabandu.

Kādā telefona sarunā aizpļāpājāmies par to, kā mēs mīlam naudu un kā mums gribētos pelnīt vairāk. Eidžejs zināja, ka es braucu ar močiem, un pēc brīža ieminējās:

– Zini, mēs ar citiem “āriešu brāļiem” jau labu laiciņu mēģinām uztaisīt paši savu motoklubu.

Eidžejs gribēja palīdzēt Āriešu brālībai iegūt kontroli pār narkotiku un ieroču tirgu Ohaio ziemeļaustrumos; tas nozīmēja konkurēt ar Elles eņģeļiem un viņu organizētās noziedzības tīklu. Viņa ideja bija pēc tam izplesties tālāk pa visu valsti. Eidžejs uzskatīja, ka, lai mērotos spēkiem ar motoklubu, arī viņam pašam jābūt tamlīdzīgas apvienības biedram un šai organizācijai jābūt iespaidīgam spēkam.

Līdz tam ar Āriešu brālības ziņu nebija nodibināts neviens motociklistu klubs – vismaz mēs ar pārējiem ATF aģentiem tādu nezinājām. Ja var ticēt vairumam liecību, Āriešu brālība izveidojusies 60. gadu sākumā Kalifornijas Sankventinas cietumā un kopš tā laika turpinājusi pieņemties apmēros gan viņpus, gan arī šaipus restēm. Daļa Āriešu brālības biedru no sirds tic visai šai balto pārākuma idejai, bet citi tai vienkārši pieslejas, lai cietumā justos drošāk; tas, protams, nenozīmē, ka dzīve ar galvu smiltīs kaut kā attaisno rasisma sludināšanu.

Es pacietīgi klausījos, kā Eidžejs pa telefonu klāsta savus sapņus par kriminālās pasaules virsotņu iekarošanu, un slavēju viņa ģeniālo ideju. Tad sekoja kaut kas negaidīts. Eidžejs teica:

– Ķeramies klāt, Lūzni. Es atvedīšu piecus džekus, tu atved piecus savējos, un taisām to klubu augšā.

Nevienam no mums nebija ne jausmas, par kādu grandiozu pasākumu tas viss izvērsīsies.

Patrika dienā 2004. gadā es kopā ar pieciem vīriem ierados kādā Īstleikas bārā Ohaio. Četri no viņiem bija mani kolēģi, ATF aģenti – Aivans, Nacistu Džims, Džeitijs un Braians. Piektais, Īsais, bija no Aštabjulas apgabala šerifa departamenta. Eidžejs atveda četrus tipus, kuru vidū bija arī Džons Bīsons jeb Džeibijs, notiesāts slepkava, kurš nosacīti atbrīvots pirms termiņa. Džeibija ādu klāja cietuma tetovējumi, un viņš bija Āriešu brālības Ohaio nodaļas biedrs. Tur bija arī Deivids Snovs, kuru uzskatīja par vienu no Āriešu brālības dibinātājiem Ohaio pavalsts labošanas iestāžu sistēmā. Snovs, rudmatis ar klusu balsi, lielāko daļu sava mūža bija pavadījis aiz restēm. Cietumā viņš bija nošāvis cilvēku un no Jangstaunas stingrā režīma cietuma vieninieka kameras, kurā pavadīja 23 stundas diennaktī, pamanījies noorganizēt 11 dienas ilgu ieslodzīto dumpi. Klīda leģenda, ka Snovs bijis tā pieradis uzturēties šaurās telpās, ka pēc atbrīvošanas sešus mēnešus nodzīvojis nevis mātes treilerī, bet gan zem tā.

Vēl bārā bija Eidžeja cilvēks Pols Gaigers jeb Polijs, kurš bija nosēdējis 10 gadus federālajā cietumā par narkotiku kontrabandu Oklahomā, un viņa draugs Nīls Ašlijs ar iesauku Motors.

Mēs sēdējām, dzērām alu un tāpat vien muldējām, līdz bijām pietiekami iejutušies, lai sāktu spriest par to, kā nodibināt motoklubu un atņemt Elles eņģeļiem gabalu viņu tirgus. Plāns bija nesākt karu, bet neuzkrītoši iespraukties viņu teritorijā un ar laiku pārņemt to savās rokās. Visi bija gatavi piedalīties. Īsais izmantoja izdevību nostiprināt savu apdauzīta āksta reputāciju. Viņš uzbāza savā kaili skūtajā galvā vienu no Patrika dienā visuresošajām zaļajām plastmasas leprekona micēm, uzlēca uz bāra letes un auroja:

– Klausieties, īru dirsas! Tagad vara pieder nacistiem. Ja jums kaut kas nepatīk, tinieties – vai arī nāciet parunāt!

Tas, ka Eidžejs bija atvedis šos četrus bijušos ieslodzītos, nozīmēja ļoti daudz. Bieži vien ATF priekšniecība nav apmierināta, ja tamlīdzīga slepena operācija pievēršas cilvēkiem, kuri nav iepriekš tiesāti vai pastrādājuši kādu smagu vardarbīgu noziegumu. Mūsējie precīzi atbilda šefu prasībām, turklāt mēs varējām būt droši, ka arī visi citi, ko viņi pie mums atvedīs, būs tādi paši bīstami kriminālnoziedznieki. Tas savukārt nozīmēja, ka viņiem, visticamāk, ir šaujamieroči, un ATF acīs kriminālnoziedznieki ar ieročiem ir brīnišķīga lieta. Galu galā, biroja uzdevums ir ne tikai tvarstīt ieroču tirgoņus, bet arī izravēt bruņotus noziedzniekus no viņu vietējām kopienām. Jebkura cita likumsargāšanas aģentūra mīļuprāt iet ar līkumu cilvēkiem, kuri staigā apkārt ar ieročiem, taču ATF tieši tādus meklē. Ļaundaris ar šaujamo ir tieši tas, kas mums vajadzīgs.

Kluba atklāšanas sapulce notika 20. aprīlī, Hitlera dzimšanas dienā, un Eidžejs pavēstīja, ka esot jau izdomājis mums nosaukumu: motoklubs Asiņu ordenis. Tas bija par godu fīrera Asiņu ordenim, goda medaļai, ko atsevišķiem nacistu karavīriem piešķīra par nopelniem Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas 1923. gada puča mēģinājuma organizēšanā.

Mēs pārgājām pie dienas kārtības otrā punkta – emblēmas. Katrai baikeru bandai ir sava emblēma, ko tās locekļi valkā pie vestēm vai jakām. Nezināmu iemeslu dēļ Eidžejs un viņa cilvēki nebija īpašā sajūsmā par svastikas izmantošanu, tāpēc mēs vienojāmies par SS zibens bultām.

Lai nerastos nekādas aizdomas, es ar saviem cilvēkiem īrēju māju Seibrukā, mazu gabaliņu no Dženīvas, aptuveni stundas brauciena attālumā no Klīvlendas. Dženīvu es nesauktu par kūrortpilsētu, taču vasarā tā ir tūristu pilna. Mājā dzīvojām mēs ar Īso, Aivanu, Braianu un Džeitiju. Pie mums piestaigāja arī aģentes; es nedrīkstu nosaukt šo sieviešu vārdus, jo viņas vēl joprojām turpina savu darbību. Viņas spēlēja būtisku lomu, dibinot draudzīgus kontaktus ar Āriešu brālības biedru sievām un draudzenēm un ievācot informāciju.

Turpat mājas ārpusē mēs uzvilkām savu karogu. Uz piebraucamā ceļa allaž bija papilnam motociklu, un tas ir kā magnēts, kas pievilina citus baikerus. Drīz vien pie mums sāka iegriezties pat gluži nejauši garāmbraucēji. Mūsu miteklis kļuva par māju, ko noteikti neieredzēja godīgie namīpašnieki visā kvartālā. Mājā bija džakuzi, tāpēc vēlu vakaros, kad bijām droši, ka esam palikuši vieni, mēs mēdzām tajā relaksēties un pie viena apmainīties ar jaunāko informāciju, zinot, ka, ja nu gadījumā tomēr ieradies kāds nelūgts viesis, virpuļvannas troksnis noslāpēs mūsu balsis. Mājā mēs dzīvojām uz maiņām un vienmēr saskaņojām visus savas izdomātās dzīves sīkumus, lai gadījumā, ja Džeibijs, Deivids Snovs un Eidžejs vai kāds no viņu Āriešu brālības čomiem apvaicātos, mēs varētu droši teikt, piemēram: “Īsais aizbraucis uz Vorenu pie sava bērna mātes” vai tamlīdzīgi. Sev es biju izdomājis stāstu par kaut kādu nelikumīgu biznesu Virdžīnijā un diviem bērniem, kuri dzīvo pie savas mātes Floridā.

Mūsu galvenā uzturēšanās vieta bija kāds bārs turpat pilsētā. Bāra īpašniekam mēs patikām, un viņš reiz ieteicās:

– Klausies, vecīt, ja jūs gribat tirgot savas mantas, man gabaliņu tālāk šajā pašā ielā pieder tukšs zemes placis.

Mēs mēdzām tur uzstādīt savus galdus un katram, kurš vien vēlējās ko iegādāties, pārdevām nacistu atribūtiku un savus tēkreklus. Šādus suvenīrus tirgo visas motociklistu bandas. Teiksim, ja jums gadās redzēt kreklu ar uzrakstu “Atbalsti savus vietējos 81”, tad ziniet, ka 81 nozīmē Elles eņģeļus. (H ir alfabēta astotais burts, bet A – pirmais.)

Es vēl šobaltdien nebeidzu brīnīties par ļautiņiem, kas pirka mūsu preces, – normāli cilvēki, pārsvarā tūristi. Tas man savā ziņā atvēra acis, jo katrs jau saprot, ka rasisms pastāv – bet ne jau tādā mērā, ka garāmejošs vidējais amerikānis būs gatavs atdot savu naudu par nacistu suvenīriem. Neviens mums neko neaizrādīja; droši vien mēs iedvesām pārāk lielas bailes.

Gadījās gan arī dīvainākas situācijas, teiksim, kad man iznīcinošus skatienus veltīja vairāki večuki Otrā pasaules kara veterānu cepurēs. Tādos brīžos bija visgrūtāk neizkrist no lomas. Tu tur stāvi, izskaties kā nožēlojamākais radījums zemes virsū, un vairāk par visu tev gribas šiem cilvēkiem pateikt: “Man ģimenē ir cilvēki, kas ievainoti cīņā ar nacistiem. Man pat ir krusttēva Purpura sirds medaļa.” Bet tu nedrīksti neko sacīt. Reiz kāds puišelis ļoti gribēja, lai tēvs viņam nopērk mūsu tēkreklu. Tēvs kategoriski atteicās, bet zēns nelikās mierā. Beidzot viņš pajautāja: “Nu bet kāpēc ne, tēt?” Tēvs noskaities atcirta: “Tāpēc, ka tu esi ebrejs!”

Mēģināt izprast Ohaio ziemeļaustrumu kriminālo motociklistu klubu ekosistēmu bija tikpat kā censties izsekot vidusskolas tenku mudžekļiem. Lielajām valsts mēroga bandām, tādām kā Elles eņģeļi, ir daudzas nodaļas; dažas no tām ir ietekmīgākas par citām. Reizēm bandu starpā pastāv sāncensība. Kriminālie motociklistu klubi (pirmās šāda veida apvienības radušās jau 40. gados) ir stingri organizēti un būvēti pēc hierarhijas principa, tāpēc arī vienas nodaļas biedri var sašķelties kliķēs, starp viņiem var izcelties konflikti un valdīt naidīgas attiecības. Piedevām vēl katram klubam ir arī sabiedrotie jeb atbalstītāju klubi – citas, ne tik ietekmīgas motociklistu bandas, ar kurām tas labi saprotas vai uztur biznesa attiecības.

Pateicoties tam, ka Asiņu ordeņa motoklubam savu svētību bija devusi Āriešu brālība, mēs šai vidē ienācām jau ar noteiktu handikapu. Mēs ar puišiem nebijām oficiāli Āriešu brālības biedri, taču Snovs teica, ka uzskatot mūs par īsteniem “brāļiem”, un, ja kādam bija kādi jautājumi, atbildēja, ka mēs piederam pie “zīmola”.

Varai ir tendence pievilināt nepatikšanas. Kādu dienu Eidžejs, kā jau pilnīgs ēzelis, devās uz Klīvlendas Elles eņģeļu bāru, iebrauca pa durvīm uz sava moča un zāles vidū nodemonstrēja, kā jāsvilina pakaļējā riepa. Mēs, pārējie, par šo incidentu neko nezinājām, jo Eidžejam bija izdevies no bāra tikt projām, un notikušo viņš paturēja pie sevis. Taču man piezvanīja pagalam noskaities Vilijs Bīrds un visu pastāstīja.

Pēc dažām dienām mums vajadzēja piedalīties dragreisā, ko Elles eņģeļi rīkoja uz autostrādes uz dienvidiem no Klīvlendas. Tas bija ikgadējs pasākums, kas iecerēts, lai visiem atgādinātu, kurš diktē noteikumus šajā apvidū. Mēs bijām neatkarīgs klubs un nebijām nekādā veidā pakļauti Elles eņģeļiem, taču mums vajadzēja tur parādīties, lai visiem būtu skaidrs, ka neesam ar pliku roku ņemami.

Nonākuši sacīkšu vietā, ieraudzījām, ka Elles eņģeļi izvietojušies gar ceļa malām un gaida, kad būsim klāt mēs ar Eidžeju. Mēs piebraucām, pārliecinājāmies, ka Eidžejs ir piesegts un nekrīt viņiem acīs, un nokāpām no motocikliem. Mēs ar Džeibiju – to pašu, kurš vairāk nekā 20 gadus nosēdējis cietumā par slepkavību, – piegājām pie Džonija Mērčanta, Klīvlendas Elles eņģeļu “kārtības sarga”, un vēl viena vietējā “eņģeļa” ar iesauku Ģīmis – skarba paskata ostas strādnieka, kura seju gandrīz pilnībā slēpa bārda un brilles.

Mērčants vaicāja:

– Klau, Lūzni, kur Eidžejs? Mēs viņam sadosim pa pakaļu.

Iejaucās Džeibijs:

– Jūs nepiedursiet pirkstu nevienam no mūsējiem.

Mēs ar Džeibiju atgriezāmies pie Snova, kurš, uzticīgs savam paradumam velti netērēt vārdus, lika iet atpakaļ pie Elles eņģeļiem un darīt viņiem zināmu, ka, ja viņi aiztiks kādu no mūsu vīriem, mēs “dosim zaļo gaismu par katru, kurš staigā apkārt ar “eņģeļu” emblēmu” visos Ohaio cietumos. “Dot zaļo gaismu” nozīmē likt nogalināt. Jūs droši vien būsiet dzirdējuši, ka Elles eņģeļi savu slavu nav nopelnījuši ar iecietīgu attieksmi pret uzkasīšanos, īpaši jau no Āriešu brālības puses. Taču šie džeki zināja par Snova leģendāro cietuma dumpi. Ja viņš spējis kaut ko tādu sarīkot, tupēdams vieninieka kamerā, tad mierīgi varēja arī nokārtot, ka cietumā novāc bariņu Elles eņģeļu. Mēs atgriezāmies pie viņiem un pavadījām dažas minūtes, visu kārtīgi izrunājot; beidzot Mērčants negribīgi piekrita.

– Labi, miers, – viņš teica. – Bet nopietni, puiši, jums ar to Eidžeju kaut kas jādara.

Pēc tā visa Snovs piegāja pie Eidžeja un teica:

– Atdod emblēmu. Tu esi izslēgts.

Eidžejs mēģināja iebilst, bet Snovs viņam vienkārši pajautāja:

– Vai mums būs domstarpības?

Tas nozīmēja: “Vai man nāksies tevi uz līdzenas vietas novākt?” Eidžejs atdeva viņam emblēmu. Viņš vairs nebija viens no mums.

Tas, kā mēs nokārtojām šo incidentu, izpelnījās Elles eņģeļu cieņu. Taču pēc dažām stundām, kad pārējie klubi jau bija prom, viņi mūs pārbaudīja vēlreiz. Elles eņģeļi gribēja, lai mēs uzkavējamies un vēl mazliet ar viņiem parunājam. Viens no viņējiem izvilka šaujamo un nolika uz vaļēja pikapa aizmugures sēdekļa – tā, lai stobrs būtu pavērsts uz mūsu pusi. Tad viņš sāka vilkt melnus ādas cimdus. Es saviem vīriem pateicu: “Ja tas maitasgabals paņem savu stroķi un tēmē uz mums, mēs šaujam uz visiem, kam nav mūsu emblēmas.” Mūsu tur bija vairāk nekā Elles eņģeļu. Mēs ielencām trīs no viņiem, liekot tam, kurš taisījās šaut, skaidri saprast: ja kādu no mūsējiem ievainos, trīs viņa vīri acumirklī būs pagalam. Laikam jau arī šis manevrs izpelnījās viņu respektu, jo Ģīmis un Mērčants lika savam rīkļurāvējam nomierināties.

Šis incidents, kurā likās, ka mēs esam par mata tiesu no nāves, izrādījās pavērsiena punkts. Uzreiz pēc pasākuma vienojāmies, ka Asiņu ordeņa motoklubu laiks paplašināt. Āriešu brālībai šī doma patika, jo viņi gribēja varu un naudu, ko dod ieroču un narkotiku tirgošana. Mēs bijām gatavi iesaistīties, jo tas ļautu satikt vairāk kriminālnoziedznieku, kas pērk, pārdod, nēsā un, iespējams, pat lieto šaujamieročus un spridzekļus. Nolēmām, ka klubs jāsadala divās daļās. Snovs un Polijs veidos jaunu nodaļu Akronā; tās prezidents būs Džeibijs, un viņi centīsies savervēt vairāk vīru no Āriešu brālības. Es ar saviem puišiem palikšu tepat, kluba Dženīvas nodaļā. Vienojāmies arī par to, ka vervēsim jaunus biedrus – proti, vēl vairāk slepeno aģentu.

Un es būšu nodaļas prezidents.

Nekas tā nepievilina kriminālnoziedzniekus un sabiedrības padibenes kā citi noziedznieki un sabiedrības padibenes. Viens no cilvēkiem, kurus mēs interesējām visvairāk, bija jau minētais Vilijs Bīrds, Leikīstas Elles eņģeļu biedrs – tas pats, kurš man pastāstīja par izlēcienu, kura dēļ mēs no Asiņu ordeņa izmetām Eidžeju. Bīrda lielā aizraušanās bija indīgas čūskas. Es runāju par simtiem čūsku. Pirmo reizi es tās ieraudzīju kādu dienu, kad viņš mūs ar Īso un Nacistu Džimu uzaicināja pie sevis mazliet pašaudīties. Bīrds teica:

– Nonāciet pagrabā. Es gribu jums kaut ko parādīt.

Tie nav vārdi, ko vēlas dzirdēt iefiltrējies aģents. Mēs nokāpām un sapratām, ka joki mazi: pagraba grīda bija noklāta ar plastmasas plēvi. Mēs ar Īso saskatījāmies, sak: “Tās laikam ir beigas.” Nekad mūžā nebiju domājis, ka tā priecāšos ieraudzīt kobru.

Bīrds likās tikpat lojāls pret mums kā pats pret savu klubu. Nonāca pat tik tālu, ka viņš gribēja ne tikai būt ar mums draugos; viņš vēlējās, lai mēs kļūstam par Elles eņģeļu nodaļu. Es viņam teicu:

– Kāpēc mums jākļūst par Elles eņģeļiem, ja nav nekā labāka par Āriešu brālību?

Viņš tikai skatījās uz mani un smaidīja.

Tā mēs nostiprinājām savu reputāciju un pamazām augām, savervējot arvien jaunus Āriešu brālības biedrus un iefiltrējot arvien vairāk aģentu no mūsu darba grupas. Ar katru nedēļu mēs noslēdzām arvien vairāk un vairāk darījumu ar baikeru noziedzīgās pasaules ļaudīm. Mūsu galvenais mērķis bija Elles eņģeļi, bet operācijas gaitā mēs no dažādu motociklistu bandu locekļiem nopirkām vairāk nekā 60 šaujamieroču, tajā skaitā 13 automātus, 35 pistoles, 4 bises un 8 šautenes. Kāda Āriešu brālības atbalstītāja mūsu uzdevumā iegādājās ieročus no licencēta šaujamieroču izplatītāja, kurš apzināti pārkāpa federālo likumu.

Mani vīri nopirka šaujamo pat no Deivida Snova. Džeibijs man sagādāja ieroci, kad pateicu, ka man “jānokārto viens netīrs darbiņš”, un ne ar aci nepamirkšķināja, kad pieminēju, ka var nākties tikt no tā vaļā, jo šaujamais “būs sasmērēts ar līķi”. Ja neskaita ieročus, mēs no bandu biedriem pirkām arī ievērojamus metamfetamīna, kokaīna, kreka un recepšu medikamentu daudzumus.

Mūsu tīkls auga. Pagānu – liela Austrumkrasta kriminālo baikeru kluba – Ohaio ziemeļaustrumu un Pensilvānijas rietumu nodaļās izplatījās ziņa, ka mēs protam par sevi pastāvēt. Drīz vien Aivans, viens no mūsu pirmajiem slepenajiem aģentiem, iegādājās kokaīnu no kāda viņu Jangstaunas nodaļas biedra. Viņu attiecības pamazām nostiprinājās vēl tālāk, bet es tikmēr iedraudzējos ar Jangstaunas nodaļas prezidentu, vārdā Čūska. Rietumpensilvānijā, Šaronā, vēl divi ATF aģenti un divi Pensilvānijas pavalsts policisti oficiāli nodibināja Asiņu ordeņa trešo nodaļu. Nebija pagājis gads kopš mūsu operācijas sākuma, bet mums jau bija 18 iefiltrēti aģenti, kas darbojās divās pavalstīs.

Šad un tad uzradās arī pa kādam nebaikerim, visbiežāk – no Āriešu brālības. Viens no tādiem bija Deivida Snova čoms, vārdā Viljams Milsapss Jaunākais jeb Trakais Bils, – bīstams aptuveni 40 gadus vecs tips, kurš nesen iznācis no cietuma. Viņš pamatīgi brūķēja narkotikas un vienmēr bija apbruņots. Pirmo reizi es viņu satiku kādā Alaiansas striptīza klubā. Mēs visi sēdējām un tērzējām par brīnišķo noziedzības pasauli, un te pēkšņi Trakais Bils uzdeva jautājumu, kas jebkura iefiltrēta aģenta ausīm skan kā mūzika:

– Veči, kas jums būtu vajadzīgs?

Nepagāja ne divas stundas, un es jau sēdēju Trakā Bila pikapa priekšējā sēdeklī, bet Īsais, vēl viens aģents ar iesauku Prusaks un Aivans mums sekoja vecā kadiljakā. Mēs apstājāmies pie glītas mājas kaut kur Akronas priekšpilsētā. Es nodomāju: ej tu nost, nevar būt, ka Trakais Bils tiešām dzīvo te. Taču mēs iegājām mājā, Bils paskatījās uz kādu vecāku vīru, kas zvilnēja uz dīvāna, un teica:

– Sveiks, tēt, šie ir mani brāļi.

Bils mūs aicināja uz augšstāvu. Kad mēs jau gājām ārā no dzīvojamās istabas, viņa tēvs ieteicās:

– Tikai pasteidzies, māte drīz būs mājās.

Radās iespaids, ka viņš ļoti labi zina, ar ko nodarbojas viņa dēls.

Augšā, guļamistabā, Trakais Bils parādīja mums lielu kaudzi šaujamieroču – pistoles, šautenes. Viņš noprasīja:

– Cik jūs gribat?

Es teicu:

– Sūdrallā, mēs ņemam visu.

– Labs ir, es sametīšu somā, lai jūs varat aiznest uz mašīnu.

Tikmēr mēs dzirdējām, ka lejā atveras ārdurvis. Bija pārradusies viņa mamma.

Mēs satikāmies lejā pie kāpnēm, un viņa izskatījās uz mata kā vidusšķiras mājsaimniece no 60. gadu televīzijas seriāliem.

– Sveiki, zēni. Vai piedāvāt jums ko uzkožamu vai dzeramu?

Es nezināju Trakā Bila uzvārdu, tāpēc vienīgais, ko spēju pateikt, bija: “Nē, paldies... Trakā Bila kundze.” Es jutos kā desmitgadīgs puišelis, ja neskaita to, ka man rokās bija auduma soma, pilna ar ieročiem. Tas bija viens no dīvainākajiem brīžiem manā mūžā.

Nākamā pietura bija paša Trakā Bila māja, kur viņš patiešām dzīvoja, – drausmīgs ūķis, piemētāts ar motocikla rezerves daļām. Bils uzaicināja mūs iekārtoties un pagaidīt, kamēr viņš sadabūs mums mazliet meta. Šaujamo viņš atstāja uz galda; Trakais Bils zināja: ja viņu ar to pieķers, tad iesēdinās uz daudziem gadiem. Kad bija dzirdams, kā viņa auto attālinās, mēs pierakstījām šaujamā sērijas numuru, pārmeklējām visu māju, tad apsēdāmies un gaidījām Bilu atgriežamies ar kristālu.

Atgriezies un pārdevis mums metu, Trakais Bils jau pēc īsa brīža ierunājās:

– Paklau, nāciet, es jums pagrabā kaut ko parādīšu.

Es tiešām nesaprotu, kāpēc visi šie čaļi par varītēm vēlējās mums rādīt savus pagrabus. Lai nu kā, mēs ar Aivanu, Īso un Prusaku viņam sekojām. Pagrabā stāvēja vecs, noķepis ledusskapis, nokrauts ar kādiem pārsimts kilogramiem ledus paku. Bils piegāja un sāka cīkstēties ar rokturi. Es pie sevis nodomāju: “Tur iekšā tiešām būs līķis?”

Trakajam Bilam pēdīgi izdevās ledusskapi atvērt, bet mēs no savas vietas nevarējām saskatīt, kas tajā iekšā. Tad viņš paskatījās uz Īso un – es nejokoju – pajautāja:

– Klau, Īsais, tev garšo vistu spārniņi?

Īsais atbildēja:

– Jā, vecīt, garšo gan.

Trakais Bils izvilka no ledusskapja lielu, apledojušu saldētu spārniņu paku, pasniedza to Īsajam un teica:

– Ņem ciet, brāl. Tu man patīc. Tas ir tavs.

Vēlāk Īsais izmeta paku pa kadiljaka logu.

Es teicu:

– Īsais, kur tev prāts, vecīt?

– Ko tad lai es iesāku ar veciem saldētiem spārniņiem?

– Nošauj mani ar zirni, es tiešām nezinu. Bet nevar taču izmest to paku uz ceļa, pa kuru viņš katru dienu brauc. Ja nu viņš ierauga?

Es apstājos ceļa malā un pabraucu gabaliņu atpakaļgaitā. Īsais izkāpa un devās tumsā meklēt savus spārniņus.

Man vēl aizvien nav ne jausmas, cik ilgi es tajā liktenīgajā dienā Vilija Bīrda džīpā gaidīju, kad viņš kaut ko beidzot pateiks. Kad cilvēki saka: “Likās, ka pagājusi mūžība,” – viņi nepārspīlē. Es sēdēju ar savu biedru, iefiltrēto ATF aģentu fotogrāfijām kreisajā rokā. Galvā virpuļoja vesels domu viesulis. Ja viņš sniegsies pēc ieroča, vai es paspēšu izvilkt savējo? Vai mani papildspēki var mūs skaidri saskatīt? Vai es vēl kādreiz redzēšu savu sievu un bērnus? Es skaidri apzinājos visu, kas bija man apkārt, – pelēkās novembra debesis, cilvēkus, kas, neko nenojaušot, nāca un gāja pa makdonalda durvīm –, bet vienlaikus smadzenēs atbalsojās paša atbilde uz fotogrāfijām: “Nekad mūžā neesmu šos tipus redzējis.”

Vilijs Bīrds beidzot ierunājās.

– Tā jau mēs arī domājām. Tās bildes atsūtīja pirms kādām pāris nedēļām, un mēs par to sasaucām sapulci.

Bīrds pastāstīja, ka vienu aploksni ar fotokopijām saņēmusi Elles eņģeļu Klīvlendas nodaļa, bet otra atsūtīta Leikīstas “eņģeļiem”. Es liku lietā mazliet ašās loģikas: ja viņiem fotogrāfijas ir jau pāris nedēļas, bet viņi mūs vēl nav novākuši un Bīrds arī tagad nav mani nošāvis, tad acīmredzot operācija tomēr nav izgāzusies. Bīrds piekodināja uzmanīties no ziņotājiem un slepenajiem aģentiem. Šodienas acīm raugoties, man liekas, ka viņš toreiz mani vispār neturēja aizdomās. Man liekas, ka viņš mēģināja man palīdzēt.

Lieta tāda, ka man šie fotouzņēmumi bija pazīstami. Pirms vairākiem gadiem, pēc kādas ATF iefiltrēšanās operācijas (tā bija vērienīga izmeklēšana, kam sekoja desmitiem arestu un tiesas spriedumu), attēli apceļoja visus kriminālos motociklistu klubus visā valstī. Lielu daļu pamazām izdevās likvidēt, taču daži eksemplāri vēl bija palikuši apritē. Varbūt tāpēc man izdevās nezaudēt mieru.

Mana priekšniecība nolēma operāciju slēgt. Viens no šefiem jau tā visu izmeklēšanas laiku sēdēja kā uz adatām, un nu viņš izmantoja šo konfrontāciju ar Bīrdu, lai pamatotu savu lēmumu likt punktu. Bet mēs nevarējām tā vienkārši pagriezties un aiziet. Bija vajadzīgs laiks, lai savāktu aresta orderus un ar zvērestu apstiprinātas liecības, tāpēc vēl pāris mēnešus turpinājām līdzšinējo dzīvi.

Beilijam un Nacistu Džimam tika dots norādījums dzīvot klusi un nelēkt nevienam acīs. Es izmantoju savus izdomātos bērnus un viņu māti Floridā, lai uz kādu laiku aizbrauktu. Kamēr biju projām, pārējie sāka izplatīt ziņu par manu fiktīvo nāvi: “Lūznim bija smadzeņu aneirisma; viņš aizbrauca un nolika karoti.” Tiem, kuri teica, ka gribot braukt uz manām bērēm, manējie iestāstīja, ka esot jau par vēlu. Manu bērnu māte neesot gribējusi līdz bērēm neko teikt.

Vieglas smiltis, Lūzni.

_{* * *}

2005. gada 23. jūnijā, 16 mēnešus kopš biju pieņēmis šo segvārdu, pašu muļķīgāko iesauku savā mūžā, 150 federālo un vietējo likumsargāšanas iestāžu aģenti Ohaio un Pensilvānijā sarīkoja pirmo reidu un kratīšanas raundu. Kopskaitā 59 personām, viņu vidū – daudziem nopietniem likumpārkāpējiem, tika izvirzītas apsūdzības tādos noziegumos kā ieroču un narkotiku kontrabanda pavalstī un valsts mērogā, identitātes zādzība, naudas atmazgāšana, ielaušanās un smagu miesas bojājumu nodarīšana. ATF īpašo aģentu Braiana Kolara un Čada Formana prasmīgi vadītās izmeklēšanas rezultātā viens no aizturētajiem pat tika atzīts par vainīgu slepkavībā.

Es ar savu aģentu komandu reidos un arestos nepiedalījos. Tas būtu bijis pārāk riskanti: šie cilvēki drīzāk sāktu šaut nekā pieļautu, ka viņus arestē kruķi, kuri viņus tā piemuļķojuši. Taču mēs izmeklētājiem palīdzējām ar informāciju un pierādījumiem. Snovu mēs pēc apcietināšanas vairs nesatikām; cietumā viņu pēc kāda laika, gandrīz nozāģējot tam galvu, noslepkavoja cits Āriešu brālības biedrs. Džeibijs nomira apgabala cietumā ar sirds mazspēju. Trakais Bils atgriezās aiz restēm. Polija mājās nez kāpēc neizdevās atrast ieroci, tāpēc viņš tika cauri ar nosacītu ieslodzījumu par narkotiku glabāšanu.

Vienīgais cilvēks, kuru mēs pēc tā visa īpaši uzmeklējām, bija Āriešu Džims; Eidžejam bija garantēti deviņi gadi cietumā, kur viņu noteikti izmeta no brālības par to, ka viņš bija ļāvis iefiltrēties tik daudziem aģentiem. Mēs satikāmies drīz pēc reidiem Īstleikas policijas departamenta nopratināšanas telpā. Viens no policistiem atvēra durvis un mūs ielaida. Es biju kopā ar Nacistu Džimu. Līdzi bija atnākuši arī Aivans un Īsais – tātad trīs no vīriem, kurus es vairāk nekā pirms gada Patrika dienā aizvedu uz bāru, kur mēs vienojāmies dibināt savu klubu.

Kad ienācām, Eidžejs sēdēja liela galda galā. Viņš uz mums paskatījās, sakopoja domas, tad nogrozīja galvu un pateica tikai divus vārdus:

– Jūs visi?

medium.com, 2018. gada 19. oktobrī

Tulkojusi Sabīne Ozola