Kā es nejauši kļuvu par kriminālas baikeru bandas vadoni
Getty Images
Teritorija

Franks Dalezio, Maika Keslera pārstāsts

Kā es nejauši kļuvu par kriminālas baikeru bandas vadoni

Kaut kas nav labi, to es sapratu, tiklīdz izdzirdēju Vilija Bīrda balsi. Sāksim ar to, ka viņš zvanīja pa fiksēto līniju; nekad iepriekš viņš tā nebija darījis. Tālāk: dažu pēdējo mēnešu laikā biju Viliju tīri labi iepazinis un zināju, ka viņš ir gandrīz simtprocentīgs naktsputns. Bet te pēkšņi džeks ņem un piezvana svētdienas pēcpusdienā.

Tas bija 2004. gada decembrī Ohaio ziemeļaustrumos, netālu no Klīvlendas. Bīrds bija viens no Elles eņģeļiem – no motokluba Hells Angels, pašas skandalozākās motociklistu bandas Savienotajās Valstīs. Es savukārt biju viens no Asiņu ordeņa – motokluba Order of Blood – dibinātājiem; tā ir pirmā baikeru banda, kam savu svētību devusi Āriešu brālība – slavenākā cietumu banda visā valstī. Bīrds domāja, ka mēs ar viņu esam kolēģi un draugi. Viņam bija taisnība tikai par pirmo. Džeks pat nenojauta, ka es esmu arī ASV Alkohola, tabakas, šaujamieroču un sprāgstvielu kontroles biroja (ATF) slepenais aģents, un vēl mazāk to, ka vadu izmeklēšanu, kurā iesaistīti 18 citi slepenie aģenti no četrām dažādām Ohaio ziemeļaustrumu un Pensilvānijas rietumu likumsargāšanas iestādēm.

Bet ja nu viņš tomēr zināja?

Jautājums žļerkstēja man pa galvu kā tukša skārdene.

– Paklau, Lūzni, – Bīrds teica. – Mums jāparunā.

– Par ko?

– Man tev kaut kas jāparāda.

– Kas tad?

– Ne jau pa telefonu, – viņš sacīja. – Es liku pārbaudīt, vai mašīnā nav sabāzti mikrofoni. Tur ir droši.

Bīrds teica, ka satikšoties ar mani makdonaldā pie 90. starppavalstu šosejas un 534. ceļa krustojuma, un jautāja, vai varu tur būt pēc 30 minūtēm, – tikai tas patiesībā nebija jautājums.

Es atbildēju: “Jā, kāda runa,” – noliku klausuli un paskatījos uz saviem kolēģiem, slepenajiem aģentiem Īso, Braianu un Beiliju.

– Tas neož labi.

Viņi man piekrita.

Uz ātru roku izstrādājām rīcības plānu. Viņi pārģērbsies – tiks vaļā no savām nacistu stila baikeru drēbēm (nekas tā nekrīt acīs kā tēvaiņi, kas izrotājušies ar SS zibeņu bultām un kāškrustiem) –, novēros mūs no stāvvietas iepretim makdonaldam un vajadzības gadījumā nāks man palīgā. Man līdzi būs ierocis, bet mikrofonu zem drēbēm neslēpšu; es nevarēju būt drošs, ka Bīrds mūsu tikšanos nesāks ar manis iztaustīšanu. Vienojāmies, ka, ja es iekāpšu Bīrda mašīnā un viņš sāks braukt, man no tās jātiek ārā – neatkarīgi no tā, vai viņš to apturēs vai ne.

Bīrdu es atradu ēstuvē turpat pie galvenās ieejas, viņš malkoja kafiju. Viņš bija pamatīgas miesasbūves vīrs ar kikboksā uztrenētiem muskuļiem, ko zem ziemas jakas gan nevarēja manīt. Neesmu pat drošs, vai mēs sarokojāmies. Bīrds vienkārši pateica: “Ejam uz manu mašīnu,” – un es sekoju viņam uz stāvvietu, kur mēs iesēdāmies viņa mazajā džīpiņā.

Aizvēris durvis, Bīrds bāza roku jakas kabatā. Es nodomāju: “Un viņš tiešām mani novāks makdonalda stāvvietā?” Mans šaujamais bija aizbāzts aiz džīnu jostas pie labajiem sāniem un piesegts ar veco brezenta vējjaku. Es uzmanīgi vēroju Bīrda rokas un mazliet pieliecos uz viņa pusi – gadījumam, ja vajadzētu ātri izvilkt ieroci.

Taču tas nebija vajadzīgs. Bīrds izņēma nelielu aploksni, kas, es paspēju pamanīt, bija adresēta Elles eņģeļu Leikīstas – tas ir, Bīrda – nodaļai. Viņš man to sniedza un sacīja:

– Paskaties.

Aploksnē bija divu uzņēmumu fotokopijas. Pie viena no attēliem kāds bija pierakstījis: “Nacistu Džims – ATF aģents,” pie otra: “Beilijs – ATF aģents.”

Es visiem spēkiem centos izlikties pilnīgi mierīgs. Bīrds uz mani paskatījās un jautāja:

– Vai tie veči ir tavā klubā? Tas ir Nacistu Džims? Un tas – Beilijs?

Uzmanīgi izpētīju abus foto. Tas tiešām bija Nacistu Džims, un, jā, viņš bija ATF aģents un motokluba Asiņu ordenis biedrs. Cilvēks, kurš bija nosaukts par Beiliju, patiesībā bija cits ATF aģents ar samērā līdzīgiem vaibstiem un ķermeņa uzbūvi; fotogrāfija bija tik graudaina, ka viņi bija sajaukti.

Vairākas sekundes vēries attēlos, es pagriezos pret Bīrdu un papurināju galvu. Es teicu:

– Nekad mūžā neesmu šos tipus redzējis.

Un gaidīju viņa nākamo gājienu.


Kā īsti man bija gadījies kļūt par vienu no Āriešu brālības atzītas motociklistu bandas vadoņiem? Taisnību sakot, tas notika gandrīz nejauši. Nebija tā, ka birojā man būtu teikuši: “Paklau, Frank, ej iedraudzējies ar kādiem čaļiem no Āriešu brālības un palīdzi viņiem izveidot pašiem savu motociklistu bandu.” Man neviens neteica, ka nāksies brāļoties ar dažiem Ohaio Āriešu brālības skandalozākajiem biedriem. Taču aģentam, kurš iefiltrējies noziedznieku vidē, nekas nenotiek gluži tā, kā plānots.

Lielāko daļu sava 18 gadus garā darba mūža es biju pavadījis kā ATF slepenais aģents. Mana specialitāte bija iefiltrēšanās kriminālās baikeru bandās. Te būtu vietā pieminēt, ka viņi paši sevi sauc par “motoklubiem”. Taču tās nav nekādas entuziastu grupiņas, kas svētdienās dodas kopīgos izbraucienos. Šie klubi uzkrājuši krietnu pieredzi visnotaļ noziedzīgās darbībās, un tāpēc likumsargāšanas iestādes (un vienkārši kārtīgi cilvēki) tos dēvē par bandām.

Līdz tam es jau biju iefiltrējies Kolumbusas Brāļos un Lasvegasas motoklubā Vagos. Biju iekļuvis pāris apšaudēs un savām ausīm dzirdējis, kā lielas bandas vadonis dod rīkojumu novākt citu ATF aģentu – starp citu, manu labāko draugu Darinu Kozlovski. Tāpat man bija gadījies palīdzēt citiem slepenajiem aģentiem, izmeklējot bandu Outlaws, Mongols un Warlocks darbību. Mēs ar pulciņu citu vīru, kopsummā veltot šīm lietām vairākus simtus gadu, jau bijām iesēdinājuši aiz restēm simtiem nopietnu ļaundaru, kuri notiesāti par bruņotiem noziegumiem, slepkavības mēģinājumiem, nelegālu ieroču tirgošanu un daudziem citiem pārkāpumiem. Un pa ceļam es biju salasījis krietnu tetovējumu kolekciju.

2001. gadā, nonākot ATF vietējā nodaļā Ohaio pavalsts Jangstaunā, man nebija paredzēts turpināt slepenā aģenta gaitas. Man bija paredzēts vadīt savu izmeklētāju grupu un izmantot ilgi gaidīto iespēju pavadīt nedaudz laika kopā ar sievu un mūsu tikko adoptētajām meitiņām. Nesen pavadījis 18 mēnešus starp noziedzniekiem, es tikai pamazām sāku pielāgoties normālai dzīvei. Es priecājos par tādu atpūtu, taču vienlaikus jutos arī pagalam čābīgi; lai gan man nebija iebildumu nedzīvot pilnīgas paranojas stāvoklī 24 stundas diennaktī, tomēr kaut kā pietrūka – tā azarta, ko biju jutis, dzīvojot ar pilniem apgriezieniem, tvarstot kriminālus tipus un pieveicot šos neģēļus viņu pašu spēlītē.

Kad šādā rāmā dzīvē biju Jangstaunā pavadījis apmēram gadu, man piezvanīja leitnants Toms Doils no Īstleikas policijas departamenta (netālu no Klīvlendas). Viņš jautāja:

– Vai tevi interesētu iespēja kopā ar mums tuvāk papētīt Elles eņģeļus?

Doils paskaidroja, ka viņu pusē Elles eņģeļu rosība esot visai jūtama; kluba Leikīstas un Klīvlendas nodaļas plaši tirgojot narkotikas un ieročus, bet policijai neizdodoties savākt nepieciešamos pierādījumus. Viņam esot savs ziņotājs – kāds Āriešu brālības biedrs, kurš bārā kautiņā gandrīz nositis cilvēku; viņu gaidīja vietiņa aiz restēm, un, sadarbojoties ar ATF, viņš cerēja saīsināt savu termiņu vismaz par dažiem gadiem. Tā nu ATF kopā ar Īstleikas policiju, Leika apgabala šerifa biroju un Ohaio pavalsts Pirmstermiņa atbrīvošanas komisiju izveidoja īpašu darba grupu.

Kad satikāmies ar savu ziņotāju – šādus cilvēkus mēs saīsināti saucam par CI, confidential informants –, viņš mums pastāstīja par citu Āriešu brālības biedru, kādu Džeimsu Blomkvistu, sauktu par Āriešu Džimu jeb Eidžeju.

Eidžejs prata taisīt automātus.

Plāns bija tāds: mūsu ziņotājs sapazīstinās Eidžeju ar slepeno aģentu, kura segvārds bija Nacistu Džims; aģents nopirks vairākus automātus, un tad mēs Eidžeju saņemsim ciet. Es vadīšu operāciju no mūsu biroja. Taču, kad pienāca norunātā tikšanās diena, es pajautāju ziņotājam, ko viņš Eidžejam teicis par mūsu slepeno aģentu. Ziņotājs paskatījās uz mani un sacīja:

– Es viņam aprakstīju tavu ārieni.

– Manu?

– Jā.

Ziņotājs bija jauns puisis, bet man bija ap četrdesmit. Viņš sacīja:

– Es pateicu Eidžejam, ka tava iesauka ir Lūznis un ka tu esi sēdējis apgabala cietumā kopā ar manu tēvu.

– Kāpēc tad Lūznis?

– Nezinu.

– Ko vēl tu viņam par mani pateici?

– Es teicu, ka tu kopā ar manu tēvu gājāt uz bāriem un lauzāties ar lāčiem.

Viņš to pateica tā, it kā laušanās ar lāčiem būtu pilnīgi normāls vaļasprieks.

Un tā es no ģimenes cilvēka kļuvu par Lūzni – cilvēku, kurš mēdz sabiedriskās vietās cīkstēties ar plēsīgiem meža zvēriem.


Uzaudzis Amerikas itāļu ģimenē skarbā “rūsas joslas” pilsētā, no bērna kājas esmu radis apgrozīties šaubīgās aprindās. Kriminālu elementu sabiedrībā es jutos brīvi – un otrādi. Iepazīšanās reizē mēs ar Nacistu Džimu un Eidžeju divas trīs stundas pavadījām, dzerot aliņus un tamlīdzīgi. Es izmetu šādus tādus mājienus par savu nelikumīgo biznesu – pietiekami, lai liktu saprast, ka mani interesē jaunas iespējas. Eidžejs bija tiešāks. Viņš man uzreiz skaidri un gaiši pateica: “Es esmu Āriešu brālības kapteinis,” – un pavilka uz leju krekla apkaklīti, lai parādītu tetovējumu ar attiecīgā ranga zīmi.

Pavisam drīz viņš pavēstīja, ka varot man uztaisīt automātus, ja vien es sadabūšot visas nepieciešamās detaļas. Nekādu sērijas numuru. Pilnīgi anonīmi. Vēlāk es detaļas pasūtīju internetā un pēc pāris dienām nogādāju Eidžejam. Pagāja dažas dienas, un mēs ar Nacistu Džimu satikāmies ar Eidžeju kādā stāvlaukumā pie Klīvlendas robežas. Viņš bija atvedis trīs STEN mašīnpistoles ar 20 patronu magazīnām, tādas pašas kā ieroči, ko Otrajā pasaules karā izmantoja briti. Šaujamie izskatījās kā nākuši taisnā ceļā no rūpnīcas. Pēc dažām dienām mēs lūdzām Eidžeju uztaisīt vēl desmit. Teicām, ka maksāsim 500 dolārus par stroķi.

Eidžejs sāka man zvanīt katru rītu – vienkārši tāpat vien, patriekt par niekiem. Sākotnēji bija domāts, ka šajā brīdī man jānozūd, taču es pateicu šefam:

– Man šī spēlīte jāturpina. Viņš cer, ka es iesaistīšos. Es viņam patīku. (Man Eidžejs nepatika.)

Nācās ATF paraustīt dažādus striķīšus, taču drīz vien es no Eidžeja pirku arī narkotikas un kontrabandu.

Kādā telefona sarunā aizpļāpājāmies par to, kā mēs mīlam naudu un kā mums gribētos pelnīt vairāk. Eidžejs zināja, ka es braucu ar močiem, un pēc brīža ieminējās:

– Zini, mēs ar citiem “āriešu brāļiem” jau labu laiciņu mēģinām uztaisīt paši savu motoklubu.

Eidžejs gribēja palīdzēt Āriešu brālībai iegūt kontroli pār narkotiku un ieroču tirgu Ohaio ziemeļaustrumos; tas nozīmēja konkurēt ar Elles eņģeļiem un viņu organizētās noziedzības tīklu. Viņa ideja bija pēc tam izplesties tālāk pa visu valsti. Eidžejs uzskatīja, ka, lai mērotos spēkiem ar motoklubu, arī viņam pašam jābūt tamlīdzīgas apvienības biedram un šai organizācijai jābūt iespaidīgam spēkam.

Līdz tam ar Āriešu brālības ziņu nebija nodibināts neviens motociklistu klubs – vismaz mēs ar pārējiem ATF aģentiem tādu nezinājām. Ja var ticēt vairumam liecību, Āriešu brālība izveidojusies 60. gadu sākumā Kalifornijas Sankventinas cietumā un kopš tā laika turpinājusi pieņemties apmēros gan viņpus, gan arī šaipus restēm. Daļa Āriešu brālības biedru no sirds tic visai šai balto pārākuma idejai, bet citi tai vienkārši pieslejas, lai cietumā justos drošāk; tas, protams, nenozīmē, ka dzīve ar galvu smiltīs kaut kā attaisno rasisma sludināšanu.

Es pacietīgi klausījos, kā Eidžejs pa telefonu klāsta savus sapņus par kriminālās pasaules virsotņu iekarošanu, un slavēju viņa ģeniālo ideju. Tad sekoja kaut kas negaidīts. Eidžejs teica:

– Ķeramies klāt, Lūzni. Es atvedīšu piecus džekus, tu atved piecus savējos, un taisām to klubu augšā.

Nevienam no mums nebija ne jausmas, par kādu grandiozu pasākumu tas viss izvērsīsies.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Februāris 2019 žurnāla

Līdzīga lasāmviela