Kā es kļuvu par Ņujorkas “krievu matu” karali

Man nebija apzināta nodoma kļūt par spēlētāju Ņujorkas matu tirgū – ekskluzīvajā, šaurajā “jauno un skaisto” cilvēku lokā, kur pirka un pārdeva parūkas no “krievu matiem” un kur jaunu slāvu sieviešu garās, zīdaini maigās, blondās cirtas bija zelta vērtē. Vienmēr biju uzskatījis, ka man lemts kaut kas augstāks un intelektuālāks. Es taču biju pabeidzis Kolumbijas Universitāti, izveidojis žurnālista karjeru Austrumeiropā: kādu laiku biju Playboy krievu izdevuma galvenais redaktors, tad gandrīz 10 gadus – veiksmīgā modes žurnāla B.East redaktors un izdevējs. Kad žurnāls 2010. gada finanšu krīzē izputēja, es atjēdzos Ukrainas paplukušajā galvaspilsētā Kijivā bez graša kabatā. Uz Kijivu biju pārvācies pēc kāda vietējā oligarha uzaicinājuma, taču viņa solījumi investēt zīmola restartēšanā izrādījās tikpat tukši kā bankrotējušās valsts kase. Es biju viens, un man jau tuvojās četrdesmit. Gaidāmā pusmūža krīze lika spert izmisīgus soļus.

Apsvēru iespēju atsākt strādāt žurnālistikā, bet doma būt vienam no pēdējiem izmirstošas profesijas pārstāvjiem nelikās vilinoša. Biju izdedzis un gatavs radikālam, merkantilam pavērsienam savā tukšinieka dzīvē. Ukrainas bezrūpīgā, korumpētā galvaspilsēta bija uzņēmīgu šeptmaņu paradīze. Te bija papilnam ārzemnieku, kas slēdza šaubīgus darījumus, lai ar vērienu uzdzīvotu pilsētā, kuru bieži slavēja kā pasaules skaistāko sieviešu metropoli. Kāds mans dāņu draugs tirgoja skandināviem koksni no bagātajiem Ukrainas mežiem, bet pazīstams ņujorkietis iekasēja no ukraiņiem prāvas summas par melīgiem solījumiem sagādāt amerikāņu zaļo karti. Palicis bez naudas un ilūzijām, apnicis būt gudrākais, taču nabadzīgākais čalis kompānijā, es nolēmu izmēģināt roku izveicīgo darboņu atdarināšanā.

Biju lasījis The Guardian rakstu par milzu pieprasījumu pasaulē pēc dabīgiem krievu matiem. Tas mani ieintriģēja. Sāku prātot, kā iesaistīties šajā ienesīgajā biznesā. Mans amerikāņu draugs, kurš ķīniešu e-tirdzniecības vietnē Alibaba pārdeva ukraiņu saulespuķu eļļu un linu, ieteica sākt turpat. Tā nu es ieliku sludinājumu, nosaucu savu jauno uzņēmumu par WhiteRussianHair (atsauce uz slaveno kokteili!) un uzrakstīju, ka piedāvāju fantastiskas, blondas krieviešu zirgastes. Sameklēju internetā visādas bildes, un beigu beigās mana lapa izskatījās ne mazāk cienījami kā visas pārējās šajā portālā. Tobrīd vēl neko nezināju ne par parūkām, ne pieaudzētiem matiem, un man nebija ne mazākās nojausmas, kāda ir atšķirība starp “krievu”, “indiešu” un “ķīniešu” matiem, ko solīja citi sludinājumi. Bet tam nebija nozīmes.

Nedēļu pēc sludinājuma publicēšanas ar mani sazinājās kāds prestižs frizieru salons Melburnā. Īpašnieks sūdzējās, ka viņu apkrāpuši citi blēdīgi matu pārdevēji. Viņš meklējot kādu, kam varētu uzticēties. Saruna bija īsa. Uz austrālieti Ukrainā dzīvojošs amerikānis atstāja iespaidu, un viņš piekrita par pirmo pasūtījumu pārskaitīt 15 000 ASV dolāru uz manu personisko kontu.

Tik daudz naudas nebiju redzējis jau gadiem. Absolut vodkas ražotājs mums reiz samaksāja tikpat par reklāmu uz žurnāla aizmugurējā vāka, bet toreiz bija jāizveido, jānodrukā un jāizplata pa visu Eiropu dārgs žurnāls. Salīdzinājumā ar to šis darījums bija kā laimests loterijā.

Atlika tikai dabūt blondus matus.

Apstaigāju Kijevas frizētavas, prašņādams pēc krievu matiem, bet visur mani sagaidīja tikai izbrīnīti skatieni. Vietējie nesaprata, kas tie tādi “neapstrādāti” jeb virgin klases mati, un es nepratu to paskaidrot. Tomēr daudzos salonos pārdeva ļoti blondus matus, kas bija izstādīti stikla vitrīnās kā tādi šķiņķi Ņujorkas delikatešu veikaliņa skatlogā. Beigu beigās nopirku spīdīgas, blondas zirgastes no mātišķa paskata frizieres ar milzīgu, blondu copi pakausī. Galvenais iemesls slēgt darījumu tieši ar viņu bija piedāvājums piemest klāt vēl matu griešanu par brīvu. Nospriedu, ka tas mums abiem ir izdevīgi. Nopirku piecus kilogramus matu un nolēmu tos sūtīt uz Austrāliju ar FedEx.

Aizgāju uz FedEx, bet tur man pateica, ka vispirms jādabū oficiāls apliecinājums, ka matos nav utu. Nācās Kijevā sameklēt epidemioloģijas iestādi. Baltos virsvalkos tērptas, draudzīgas babuškas, kuras tur droši vien strādāja jau kopš padomju laikiem, pārbaudīja katru zirgasti, atzina visas par labām un izsniedza man sertifikātu.

Darījums man ienesa gandrīz 5000 dolārus – Austrumeiropā ar to pietika, lai šiki padzīvotu vairākus mēnešus. Bija pacilājoši tik viegli pelnīt lielu naudu. Vēl pirms dažām nedēļām biju apsvēris iespēju pieteikties uz redaktora vietu laikrakstā Kyiv Post. Bet nu vienas dienas laikā biju nopelnījis vairāk nekā tur būtu saņēmis par vairākiem mēnešiem.

Taču mans klients Austrālijā nebija apmierināts ar atsūtītajiem matiem. Viņš bija gribējis “neapstrādātus krievu matus”, un tas ne tuvu nebija tas, ko biju aizsūtījis. Šai nozarē par “krievu matiem” sauc matus, kas nāk no Krievijas vai citām tuvējām slāvu zemēm, arī no Ukrainas. Matu pieaudzēšanas un parūku biznesā šos matus uzskata par pašiem labākajiem. Kāds man skaidroja, ka “ģenētikas, dzīvesveida un ēdienkartes kombinācija padara šos matus par labākajiem visā pasaulē. Tie ir matu dimanta standarts”. Neapstrādāti mati šai gadījumā nozīmē pilnīgi dabiskus matus, kas nekad nav ne krāsoti, ne balināti. Pasaulē, kur plīvojošas, blondas cirtas jau izsenis ir statusa simbols, “neapstrādāti krievu mati” ir paši dārgākie.

Bet mati, ko biju pārdevis austrālietim, nebija ne krievu, ne arī neapstrādāti. Tie bija tā sauktie “ķīniešu mati”, ko iegūst no aziātiem, un šai gadījumā tie bija pamatīgi izbalināti, ārējais slānis pilnībā noņemts un palikušais nokrāsots. Mati bija tik pamatīgi bojāti, ka nemitīgi samudžinājās un jau pēc dažiem mēnešiem kļuva raupji kā zirga astri. Neko tādu augstas klases saloni un viņu bagātās baltādainās klientes nevēlējās.

Austrālietis man neprasīja atmaksāt naudu. Gluži otrādi, viņš pārskaitīja vēl vairāk naudas, lai sagādāju vēl piecus kilogramus. Tas bija savādi. Es jau gandrīz 20 gadus biju rakstnieks un žurnālists un vienmēr tiku uzskatījis, ka mana misija ir atklāt patiesību, bet nu sapratu, ka uzticēšanās ir vēl svarīgāka par patiesību. Patiesība bieži vien ir abstrakta, bet uzticēšanās ir apzināts lēmums. Šis Austrālijas uzņēmējs bija izlēmis man uzticēties, un tas bija brīnums. Šai lēmumā viņš bija ieguldījis naudu no paša kabatas, un instinktīvā uzticēšanās bija varenāka par jebkuru patiesību, kuru es būtu varējis par sevi izstāstīt.

Jutos tik ārkārtīgi pateicīgs par izrādīto uzticību, ka šoreiz neuzdrīkstējos viņu pievilt. Ķēros pie lietas un izpētīju šo jautājumu pamatīgi kā pētnieciskais žurnālists, pārraku visu Ukrainas internetu, meklējot informāciju par “krievu matiem”, paviesojos katrā salonā, kas reklamējās ar “neapstrādātiem matiem”, un pārbaudīju kvalitāti. Vairums salonu pārdeva, turklāt par uzpūstām cenām, tādas pašas balinātas zirgastes, kādas biju nopircis iepriekšējā reizē.

Pēc kāda laika es gluži nejauši satiku divus treniņtērpos uzcirtušos ukraiņu matu tirgoņus ar veiklām mēlēm. Kalseno un mūžam saspringušo sauca Slava, bet dzīvespriecīgo resnīti – Vova. (Vārdi ir mainīti, tāpat arī citu šai rakstā minēto cilvēku vārdi.) Slava un Vova izrādījās īstie. Viņiem šaurā pagrabiņā pilsētas paplukušajā “kreisajā krastā” (otrpus Dņiprai no Kijivas centra ar pareizticīgo baznīcu mirdzošajiem zelta kupoliem) bija mucām fantastisku, mazgātu, dabisku krievu matu.

Slavas un Vovas birojā mazliet oda pēc balinātāja un lēta šampūna, un viņi paši izskatījās pēc tiem tipiem, kas ar cigareti zobos slaistās pie stacijas makdonalda. Bet pirmais iespaids izrādījās mānīgs – abi rausa kaudzēm naudas ar savu matu rūpalu un brauca ar poršiem. Uzņēmumam bija milzu panākumi, par spīti abu acīmredzamajam elegances trūkumam. Tas tāpēc, ka viņiem bija prece, kuru visi vēlējās iegūt.

Abu darboņu piedāvātās kuplās, dabiski blondās zirgastes bija tik gludas un zīdainas, ka daudziem šīs nozares vīriešiem, kurus iepazinu vēlāk, to aptaustīšana un pirkstu izlaišana caur mīkstajām cirtām bija kā erotisks piedzīvojums, kas radīja seksuālai svētlaimei līdzīgu stāvokli. Pats esmu bijis liecinieks tam, kā nopietni, pieauguši vīrieši izdveš pa klusai nopūtai vai pat sāk ķiķināt kā nogribējušies pusaudži un klusā baudā glāsta gludās, blondās cirtas.

Godīgi sakot, arī man pirmā saskarsme ar šīm pasakainajām zirgastēm bija līdzīga. Atceros, kā glaudīju brīnišķīgos matus un stulbi uzsmaidīju Slavam.

– Maskavā par tādiem matiem maksā vislabāk, pat labāk nekā Amerikā, – Slava lielījās. – Mēs vienmēr braucam tur uz frizieru šoviem.

– Man ļoti patīk Maskava, – atzinos. – Pirms vairākiem gadiem strādāju tur par žurnālistu.

Slava piemiedza ar aci un pagraba šaurībā pienāca man vēl tuvāk.

– Tad tu noteikti zini, ka Krievijas galvaspilsētā ir pašas labākās prostitūtas pasaulē.

Viņu mati gan nebija no Maskavas. Tos piegādāja no austrumu stepēm, no nabadzīgajiem plašumiem pie Krievijas un Ukrainas robežas, no impērijas nomalēm, kur trūcīgās mazpilsētu sievietes pārdeva savas “neapstrādātās” blondās cirtas, kas tālāk nonāca lielpilsētu tirgos.

Tobrīd es joprojām zināju ļoti maz par matiem, tomēr vienalga spēju sajust, ka mati, kurus aptaustu tai mitrajā pagrabā, ir tieši tas, ko meklēju. Šo matu pievilcība bija tieši proporcionāla to retumam: tāpat kā melno kaviāru un baltās trifeles, arī krievu matus nevarēja vienkārši ņemt un saražot kādā rūpnīcā. Tie bija jāizaudzē – jāizaudzē uz balto sieviešu galvām.

Ironiskā kārtā šis nu bija tas gadījums, kad baltādainie, vismaz nabadzīgie slāvu baltādainie, bija izmantotie un nevis izmantotāji. Es uzaugu Indijā, ko kolonizēja un izlaupīja eiropieši, tāpēc šī apziņa man bija savā ziņā patīkama. Tiesa, bija arī sajūta, ka tas ir kaut kādā ziņā nepareizi, pat zaimojoši, tomēr manī mītošo rakstnieku fascinēja ar sirdsapziņas pārmetumiem savijusies bauda pārdot pašu baltādaino būtības esenci – viņu blondos matus. Doma, ka esmu uzsācis vērienīgu literāru eksperimentu, palīdzēja neviennozīmīgo morālo aspektu aizstumt otrajā plānā.

Apgādājies ar zīdainākajiem matiem pasaulē, es izveidoju tīmekļa vietni whiterussianhair.com un tur ar pārsteidzošu vieglumu sāku makšķerēt pēc matiem izslāpušus pircējus. Agrākā žurnālista karjera un amerikāniskā izcelsme (esmu gan piedzimis un uzaudzis Indijā, bet mana māte ir dzimusi Pensilvānijā) ļāva man bez piepūles apvārdot potenciālos pircējus no Austrālijas, ASV un, protams, Eiropas. Tolaik pietika ar tekošu angļu valodu, lai izceltos uz sāncenšu fona.

Drīz vien sazinājos ar dažiem klientiem Ņujorkā, bet viņi negribēja neko pasūtīt internetā, jo baidījās, ka viņus apkrāps. Tāpēc nepagāja necik ilgs laiks, līdz es nolēmu riskēt un doties uz Ameriku ar vairākiem kilogramiem zeltainu cirtu starp ceļasomā sabāztajiem džinsiem un džemperiem.

Tai pirmajā reizē, ielidojis Kenedija lidostā, matus es nedeklarēju, un man paveicās izsprukt caur ieceļošanas kontroli bez pārbaudes. Es jutos kā narkotiku kurjers, kam veiksmīgi izdevies nogādāt kravu. Neko tālu no patiesības tas arī nebija. Pirmajā reizē daži potenciālie klienti izrādījās tikpat aizdomīgi un viltīgi kā narkotiku tirgoņi filmās. Bija, piemēram, kāds nikns resnis, kurš iebrāzās manā Airbnb noīrētajā dzīvoklī, dažas garas minūtes spokainā aizgrābtībā ostīja un paijāja matus, tad piedāvāja smieklīgi zemu cenu un, saņēmis atteikumu, kā vētra izbrāzās atkal ārā.

– Tu to nožēlosi! – viņš lādējās un nospļāvās turpat kāpņutelpā. – Es te visus pazīstu.

Vēl bija Zohanam līdzīgs ebreju parūku meistars ar kazbārdiņu, kurš staigāja pa savu milzonīgo centra dzīvokli basām kājām un vienā mierā izteica man neķītru piedāvājumu, bet, kad atrāvos no viņa pieskāriena, paziņoja, ka mati esot par dārgu.

Par laimi, ne visi ņujorkieši bija tikpat sīksti un glumi. Viens no maniem pirmajiem klientiem bija kāds slavens itāļu-amerikāņu parūku meistars, kuram piederēja studija augšējā Īstsaidā un kurš nekavējoties paņēma mani savā paspārnē un nopirka lielāko daļu atvestā, pat nesākot kaulēties.

– Šie ir īstie, – viņš apliecināja, – nevis kaut kādi aziātu mēsli, ko daži mēģina uzdot par krievu matiem.

Tonijs parūku biznesā bija īsta slavenība, un viņa atzinība man kā topošajam matu tirgotājam daudz nozīmēja. Par Toniju bija rakstījuši The New York Times, un viņš apkalpoja augstākās klases klientus – turīgus ņujorkiešus, kuri zaudējuši dabisko galvas rotu pēc vēža terapijas vai kuri vienkārši vēlējās garas, zīdainas cirtas uz kāzām vai kādu īpašu notikumu. Krāšņās, ar rokām darinātās parūkas, kuras tirgoja Tonijs, maksāja, sākot no 5000 dolāriem gabalā.

Mani mazliet biedēja iepazīšanās ar šo grandu, tomēr Tonijam ar viņa sirmajiem bārdas rugājiem, saburzīto, melno tēkreklu un Bruklinas akcentu piemita nevīžīgs, atbruņojošs šarms, kas uzreiz apbūra. Viņš mierīgi varēja būt kāds no veco, labo laiku filmu tipāžiem, teiksim, no Skorsēzes “Labajiem puišiem”.

– Skorsēze, tu saki? – Tonijs novilka, kad pieminēju filmu. – Kad es augu, Kvīnsā bija tieši tādi paši – idiņi, kas gatavi tev iešaut kājā tāpat vien!

Vēlāk aizgājām uz grieķu restorānu apēst pa vienkāršai pastrami sviestmaizei, un Tonijs mani aplaimoja ar stāstiem no savas desmitiem gadu ilgās krievu matu biznesmeņa dzīves.

– Reiz pirms daudziem gadiem es pazinu kādu krievu Bruklinā, kuram garāža bija pilna ar matiem, – Tonijs atminējās. – Viņš mani pasauca un parādīja: tur bija simtiem kurpju kastu ar zīdainākajiem, garākajiem matiem, kādus vien var iedomāties. Man šķiet, tas tips bija kādreiz strādājis KGB vai līdzīgā iestādē.

Tonijs skaļi dungoja un ar pirkstiem bungoja pa laminēta finiera galdu.

– Tolaik mati bija lēti – nieka pārsimt dolāru par kilogramu! Vajadzēja uzreiz nopirkt visu. Viņš pēc tam drīz vien pārvācās uz Brazīliju vai kādu tur valsti.

Kad atvadījāmies, Tonijs pat piedāvājās palīdzēt pārdot manus matus savā salonā. Jutos pagodināts un solījos apsvērt šo piedāvājumu un sazināties.

Bija saulaina vēla rudens pēcpusdiena Ņujorkā, un es mundrā gaitā soļoju pa Otro avēniju. Nesen biju sācis satikties ar skaistu, introvertu ukrainieti, vārdā Olena, un nu priecīgā satraukumā zvanīju viņai uz Kijivu, lai pavēstītu par savu jauno klientu.

Iekasēju pamatīgo Tonija čeku un ar metro devos uz Soho uzdzīvot turienes veikaliņos. Kad noslēdzu iepirkšanos ar kausu alus Shark Bar, vienā no pēdējiem Springstrītas krodziņiem, man piezvanīja vēl kāds parūku meistars un uzstāja uz tūlītēju tikšanos.

– Tonijs man piedziedāja pilnas ausis par jūsu matiem, – tas aizgrābti stāstīja. – Vai ir vēl kas palicis?

Bija ļoti savādi pārmaiņas pēc būt par cilvēku, ar kuru ņujorkieši meklē tikšanos. Man šī pilsēta vienmēr bija saistījusies ar trūkumu un peniju skaitīšanu, noplukušiem, pārblīvētiem mitekļiem dziļā Bruklinā un žurnālu redaktoriem, kas to vien dara kā krata galvu un vaid par apcirpto budžetu.

Rakstnieka karjera kādreiz bija mans mūža sapnis, bet nu pēkšņi šķita, ka darbs žurnālā ir vecmodīgs un vienkārši garlaicīgs. Vai tad rakstniekiem nav jābūt svētbilžu dedzinātājiem un provokatoriem? Vai tādā gadījumā mans jaunais rūpals nebija tuvāks patiesajam literatūras garam?

Tovakar restorānā Peter Luger satiku senu draugu rakstnieku, un viņš pie asiņaina steika un vairāk nekā pudeles itāļu sarkanvīna apstiprināja manas aizdomas.

– Tu esi dzīva leģenda, – viņš klaigāja. – Kamēr mēs te ar pūlēm savelkam kopā galus, tu pārdod krievu matus!

Taisnība vien viņam bija: mūsdienās, kad nauda ieplūst tehnoloģijās, bet augstās kultūras finansējuma avoti apsīkst, vairumam rakstnieku nākas krietni papūlēties, lai nopelnītu iztiku. Un ne jau tikai rakstniekiem – “blakusdarbs” ir kļuvis par vienu no amerikāņu ikdienas karstākajām tēmām. Man bija draugs, reiz pazīstams kara fotogrāfs, kurš bija darbojies gan Čečenijā, gan Afganistānā, gan Bosnijā, gan Irākā, gan Sīrijā, bet nu audzēja tomātus savā saimniecībā Tenesī, lai kaut kā papildinātu trūcīgo ģimenes budžetu. Kino zinātnes profesors eBay tirgojās ar retām grāmatām un filmām, lai palīdzētu dēlam nomaksāt mācību maksu. Citi, lai varētu dzīvot neizturami dārgajā Ņujorkā, slēdza līgumus ar nelabo un darbojās sabiedriskajās attiecībās vai rakstīja pasūtījuma biogrāfijas. Īpaši mileniāļiem blakusdarbs – striptīza dejošana nedēļas nogalē vai marihuānas tirgošana pēc darba dienas birojā – bija kļuvis par goda lietu. Tā bija ciniska atbilde sistēmai, kas atalgo bagātos un nodzen un izspiež pārējos.

Mana jaunā, daudzsološā matu tirgoņa karjera, kas parazitēja uz tā viena procenta cilvēku iedomības, kuri bija gatavi maksāt lielu naudu par zīdainām parūkām un perfektiem pieaudzētajiem matiem, tika uztverta ar zināmu skaudību un nosodījumu. Draugs, kurš centās sabalansēt kaislību uz mūziku ar vienmuļu sabiedrisko attiecību speciālista darbu lielā korporācijā, atzinās, ka arī labprāt vēlētos pārdot bagātniekiem matus un veltīt vairāk laika mūzikai. Nekad nebiju domājis, ka kādu dienu mani Ņujorkas bāros apbrīnos par cilvēku ķermeņa daļu tirdzniecību. Tā bija tikai vēl viena savādā laikmeta gara iezīme, kas ap 2010. gadu un vēlāk pārvērta Ameriku.

Mana pēdējā tikšanās bija ar cienījamu hasīdu sheitel macher (tā parūku meistarus sauc jidišā) Viljamsburgā Bruklinā. Rabīni bija nesen aizlieguši izmantot “indiešu matus” ortodoksālo ebreju sieviešu obligātajām parūkām. Šīs parūkas izgatavoja no hinduistu tempļos iegūtiem matiem (indieši mēdz noskūt matus kā ziedojumu dievībai, un tempļi tos vēlāk pārdod matu uzpircējiem), un tādu matu lietošana skaitījās zaimošana. Tāpēc nu bija liels pieprasījums pēc dārgākām slāvu matu parūkām.

Estere strādāja pieticīgā, veclaicīgā daudzdzīvokļu namā Viljamsburgas dienvidos. Viņa sagaidīja mani viesistabā, no kuras pavērtos skats uz ielu, ja vien šo skatu neaizsegtu liela zelta menora, lielāka par televizoru. Esterei bija pāri par 90 gadiem, un viņa līdzinājās drīzāk manekenam nekā dzīvam cilvēkam: večiņa pati tikko kustēja, bet viņai apkārt pastāvīgi rosījās melnos uzvalkos tērpti vīrieši ar iecirtotiem peisakiem. Esteres āda bija balta kā krīts un pavisam krunkaina, bet lielā galva ar nevainojami safrizēto melno parūku šķita par lielu sīkajam augumam. Viņa uzreiz ņēmās stāstīt, kā kādreiz jaunībā esot atbrīvota no Aušvicas un patvērusies Budapeštā, kur sākusi pelnīt maizi ar parūku gatavošanu. 60. gados viņa pārcēlusies uz Ameriku un izveidojusi savu uzņēmumu.

– Reiz 90. gados biju aizbraukusi uz Krieviju meklēt haar, – viņa stāstīja čerkstošā balsī ar centrāleiropiešiem raksturīgo vibrējošo r un cietajiem līdzskaņiem. – Bet tie bija tumši laiki, visur bija mafija. Mums paveicās, ka izsprukām ar veselu ādu.

– Bet kur tad haar? – viņa pēkšņi iejautājās, pārtraucot savu monologu.

Es uztvēru mājienu un žigli izklāju savas zirgastes uz viņas plašā, melnā ēdamgalda. Visi sapulcējās ap matiem un sāka satraukti tarkšķēt jidišā. Matiem, kā allaž, piemita burvju vara.

– Skaisti, – Estere nomurmināja, laizdama sačervelējušos pirkstus caur jauneklīgi mīkstajiem matiem. Viņa pacēla cirtas un dziļi ieelpoja to aromātu.

– Tie ir krievu mati, – viņa beidzot paziņoja. – Cik daudz jums ir, jauno cilvēk? Es ņemšu visu.

To teikusi, viņa norādīja uz mazu, tuklu vīreli ar sirmu bārdu.

– Leons par visu parūpēsies, – viņa sacīja un gausi izšļūca no istabas.

Tomēr, kad bijām nogājuši lejā, kur strādnieki čakli pa šķipsnai vien iešuva matus parūkās, Leons sāka matus kritizēt.

– Šī aste ir par plānu, – viņš kurnēja un pameta apvainoto zirgasti malā. Necik ilgi, un pāri bija palicis mazāk par kilogramu matu, bet Leonam vēl pietika nekaunības pieprasīt atlaidi.

– Bet kā tad Estere? – es satriekts jautāju. – Viņai mati ļoti patika, viņa gribēja pirkt visu.

Leons tikai nostenējās un pikti pastumdīja papīrus uz nokrautā rakstāmgalda.

– Estere ir veca kundzīte, kas zaudējusi saikni ar realitāti. Viņai nav ne jausmas, kā jāvada peļņu nesošs bizness, – Leons paziņoja tik skaļi, lai to dzirdētu visi. – Esmu nopircis viņas uzņēmuma kontrolpaketi, un tagad visa tā bodīte ir uz maniem pleciem.

Tikai tad, kad atkal parādījās Estere un lūdza Leonu nomierināties, viņš negribīgi izvilka čeku grāmatiņu.

Jutos atvieglots, kad varēju iziet atkal ārā un doties uz Manhatanu, kur bija pietiekami zelta par manu krievu Zeltmatīšu lokām.

Pēc pirmā panākumiem bagātā ceļojuma es pasāku braukt uz Ņujorku ik pēc dažiem mēnešiem ar krāšņām cirtām bagāžā, kuras ieguvu pārsvarā no Vovas un Slavas. Krievu matu pircēju loks bija ļoti šaurs, ļoti bagāts un ļoti diskrēts – tajā iekļūt bija tikpat kā tikt uzņemtam kādā slepenā biedrībā. Lieti noderēja mana rakstnieka apvārdošanas prasme, un tā es katrā ceļojumā ieguvu pa jaunam klientam vai pat diviem. Jau drīz man bija pašam savs nepiesātināmu uzpircēju tīkls, tie sacentās savā starpā par tiesībām pirmajiem nosmelt krējumu no jaunās piegādes, kad es ierados pilsētā.

Pirmajam randiņam pēc nolaišanās Ņujorkā, vēl laika starpības miglā, es vienmēr izvēlējos Leonoru – smalka Manhatanas frizieru salona itāļu-amerikāņu izcelsmes īpašnieci. Ar Leonoru biju iepazinies caur draugu draugiem, un viņa kļuva par vienu no maniem uzticamākajiem un ienesīgākajiem klientiem. Leonora strādāja ar Holivudas slavenībām un bija gatava maksāt krietnu žūksni par pašiem labākajiem “krievu matiem”. Viņa bez vārda runas deva vairāk nekā 150 dolārus par unci pašu zīdaināko zirgastu, tā paceļot cenu vēl virs kaviāra cenas lepnākajos Ņujorkas restorānos. Un Leonora vienmēr maksāja skaidrā naudā, ar svaigām banknotēm, kas pēc garā lidojuma sagrabējušā Ukraine International Airlines lidmašīnā šķita smaržojam pēc amerikāņu sapņa.

Leonora bija skaista sieviete ar gariem, veselīgiem, tumšiem matiem, ko viņa reizēm papildināja, pieaudzējot manējos. Viņas Salātlapiņas cienīgais skaistums palīdzēja uzturēt ilūziju, ka matu biznesam ir augstāks mērķis – kaldināt amerikāņu glamūros sapņus, kas iedvesmoja visu pasauli.

Mūsu tikšanās reizes gan bija tālu no sapņa. Tās vienmēr notika Leonoras melnajā Range Rover, kas nez kāpēc bija zagšus novietots zem aizdomīga tilta netālu no Vestsaidas šosejas. Leonora, kā visi matu biznesa darboņi, ļoti uztraucās, ka kāds varētu atklāt viņas nevainojamās preces izcelsmes avotu, tāpēc mums vienmēr bija jāsatiekas slepus, kā precētiem mīlniekiem. Reizēm Leonorai bija līdzi brālēns Karlo, un tādās reizēs tikšanās vēl vairāk līdzinājās ainai no gangsteru filmas.

Leonoras nauda noteica toni visam manam braucienam. Parasti viņa nopirka matus vismaz par 10 000 dolāru, un tas pilnībā nosedza manus izdevumus un vēl steikus restorānos ar veciem draugiem, kā arī vērienīgas iepirkšanās tūres. Nākamo es satiku Toniju, kurš vienmēr paņēma vairākus kilogramus, un tad lēni turpināju ar pārējiem savā sarakstā. Reizēm pat atgriezos Bruklinā.

Mati atvēra durvis, kas man ilgi bija bijušas slēgtas. Pirms jaunā biznesa uzsākšanas nebiju viesojies Ņujorkā vismaz 10 gadus. Žurnāla redaktoram, kam aizvien jālauza galva, kā savilkt galus, tāds brauciens šķita par dārgu, un biju zaudējis cerības jebkad atrast sev jaunu vietu šai pilsētā. Manās atmiņās tā saistījās ar nepārtrauktām grūtībām, bet nu nez no kurienes saradās veci draugi un paziņas no medijiem, un Ņujorkā es sāku justies vairāk mājās nekā provinciālajā Ukrainā.

Man ļoti patika Ņujorkā, un iekšēji es nomocījos ar lēmuma pieņemšanu, vai vēlreiz mēģināt apmesties tur uz dzīvi. Nesen biju saderinājies ar Olenu, un mana mīļotā sapņoja par dzīvi laukos, meža ielokā, kur mūs ieskautu sidraboti bērzi. Olenai bija apnikusi lielpilsētas steiga un netīrība. Bet man patika brīvība, ko nodrošināja mans rūpals. Es atgriezos Ukrainā un rakstīju, spēlēju pokeru piepīpētos pagrīdes klubos, kopā ar Olenu ceļoju pa Eiropu un aizmirsu par matiem, līdz pienāca brīdis atkal doties uz Manhatanu, lai sagādātu finansējumu savai jaunajai dzīvei Austrumos.

Bet dzīve nestāv uz vietas. Tonijam bija paklīdis dēls, kurš bija uzgriezis muguru tēva “garlaicīgajam” biznesam un izvēlējies žurnālista skarbo dzīvi. Tonijs gribēja mūs salaist kopā, jo cerēja, ka spēšu vest ideālistisko jaunekli pie prāta. Mēs abi bijām rakstnieki, kuri nenoniecināja dzērienus, tāpēc ātri sadraudzējāmies pie daudzām viskija glāzēm Vestvilidžas bāros. Marku ieintriģēja mana attieksme pret “drausmīgo” parūku biznesu kā blakusnodarbošanos, un perspektīvas maiņa padarīja šo biznesu viņa acīs atkal interesantu. Marks, tāpat kā es, ātri vien bija sapratis, cik plāna ir žurnālista maize. Tieši viņam ienāca prātā atvērt Ņujorkā veikaliņu, kas piedāvātu ekskluzīvus matus no Krievijas un citām zemēm. Tonijs uzreiz piekrita piedalīties kā partneris un nodrošināt sākuma kapitālu.

– Es tikai gribu, lai mans dēls būtu veiksmīgs un kādudien varētu nopirkt pats savu mitekli, – Tonijs atzinās. – Un vēl es ceru, ka mans darbs neaizies kapā līdz ar mani.

Tika sagatavots līgums un nodibināts uzņēmums. Mēs ar Marku bijām līdztiesīgi partneri. Es joprojām vilcinājos mesties matu biznesā uz pilnu slodzi, savukārt Marks bija arī rakstnieks; mēs nosolījāmies izturēties pret šo biznesu kā blakusdarbu, vienmēr paturot prātā, ka prioritāte ir rakstīšana un ka mums jāpaliek radošiem.

Es devos atpakaļ uz Ukrainu, domās priecādamies par drīzajām Pateicības dienas svinībām kopā ar Olenu un cerēdams viņu pie tītara cepeša pārliecināt pārcelties uz Ņujorku. Bet tad kā zibens spēriens no zilām debesīm nāca kaut kas tāds, kas izmainīja pilnīgi visu.

Daudzcietušajā Ukrainā sākās asiņaina revolūcija.

Tā sākās, kad Kijivas Neatkarības laukumā sapulcējās studenti, protestējot pret prezidenta lēmumu atlikt ciešāku attiecību veidošanu ar Eiropu un tā vietā vest valsti Krievijas virzienā. Nākamajās dienās policija brutāli uzklupa protestētājiem, daži nonāca slimnīcā. Vadošo aprindu cietsirdība un augstprātība izrāva miermīlīgos ukraiņus no apātijas. Nākamajā nedēļas nogalē simti tūkstošu ukraiņu izgāja demonstrācijās, izrādot solidaritāti studentiem un atbalstu Eiropas integrācijai. Beigu beigās daudzi tūkstoši iedzīvotāju apmetās Kijivas centrā, pieprasot jaunu vienošanos ar Eiropu un proputiniskā prezidenta atkāpšanos.

Tas Kijivā bija aizraujošs laiks. Ukrainas galvaspilsētā sāka ierasties žurnālisti no Maskavas, kurus biju pazinis 90. gados, un man piedāvāja reportiera darbu Ņujorkas izdevuma The Daily Beast interneta lapā. Pilsētā valdīja haoss, un man patika atkal iejusties ārvalstu korespondenta lomā, vadīt dienas kopā ar opozīcijas aktīvistiem maidanā, bet vakaros klīst pa bāriem ar draugiem no bezrūpīgās jaunības.

Iepretī revolūcijas ideāliem matu bizness sāka izskatīties arvien šaubīgāks un paverdzinošāks.

Biju nodzīvojis Ukrainā vairāk nekā piecus gadus un sapratu revolūcijas izšķirošo impulsu. Daudzējādā ziņā šī revolūcija bija protests pret “blakusnodarbošanos”, pret “izsišanos” un visiem pazemojumiem, kas bija ikdiena nabadzīgā pēcpadomju valstī, kura joprojām atradās zem ciniskā krievu lāča papēža. Ukraiņi vairs negribēja samierināties ar dzīvi korumpētā sistēmā. Viņi vēlējās kārtīgu darbu ar normālu algu; viņi vēlējās dzīvot tikpat brīvi kā viņu kaimiņi Austrumeiropā. Šī ideālisma aizrauts, arī es nolēmu, ka vēlos normālāku un jēdzīgāku dzīvi.

Matu bizness arī piepeši bija zaudējis aktualitāti. Līdz ar revolūciju un sekojošo asiņaino karu ar krievu separātistiem valsts austrumos matu avoti bija pilnīgi izsīkuši. Mati, kurus man piegādāja Slava un Vova, pārsvarā bija nākuši no Krievijas pierobežas stepēm, kur reiz klīda kazaki, aizstāvot savas zemes pret turku un kaukāziešu bandītiem. Tagad pa plašajiem saulespuķu laukiem braukāja krievu tanki, un matu uzpircēji bija šķēres nomainījuši pret kalašņikoviem.

– Matu biznesu tagad kontrolē separātisti, – kādu pēcpusdienu gaudās Slava. – Tagad strādājam tikai ar ķīniešu matiem.

Bez brīnišķīgajiem krievu matiem es biju bezpalīdzīgs kā savas cirtas zaudējušais Simsons. Bez matiem nebija jēgas braukt uz Ņujorku, un es metos rakstīt un pat strādāju pie grāmatas par Ukrainu. Atsāku koncentrēties uz žurnālista karjeru un beigās kļuvu par izdevuma Politico Ukrainas korespondentu. Piezvanīju Markam Ņujorkā un atcēlu mūsu veikaliņa ieceri.

Dažus gadus vēlāk es tomēr nolēmu vēlreiz izmēģināt laimi matu biznesā. Kijivā atkal bija dabūjami pieklājīgi mati, un es atgriezos Ņujorkā, gatavs lielajam lomam. Bet bija naivi iedomāties, ka vieta tik ilgi varētu palikt tukša. Ukraina tagad bija Amerikas sabiedrotā, vīzu iegūt bija viegli, un tirgū bija parādījušies spēcīgi konkurenti. Klīda baumas, ka matu biznesā iesaistoties pat ģenerāļi ar plašiem sakariem. Tonijs satiekoties tikai kratīja galvu un atzinās, ka pēdējā laikā matu esot vairāk, nekā vajadzīgs.

– Vismaz reizi nedēļā te ierodas kāds ādas jakā ģērbies tips no Odesas vai Kijivas ar labiem matiem, – Tonijs līdzjūtīgi plātīja rokas. – Tirgus ir pilns ar matiem. Nav vairs kā kādreiz.

Leonora bija pret mani jauka un dažas zirgastes nopirka, bet pat viņa šoreiz prasīja atlaidi. Pārējo atdevu Bruklinas parūku meistariem par cenu, kas bija mazāka par pašizmaksu.

Man būtu vajadzējis krist izmisumā, bet es jutos atvieglots. Blakusnodarbošanās bija kļuvusi par meinstrīmu un tādējādi zaudējusi pievilcību. Mani bija iedvesmojusi Ukraina, kas bija gatava karot par godīgu, krietnu dzīvi, un es gribēju pielikt savu roku cīņā pret Trampa Amerikas šeptmaņu pasauli. Tāpēc nolēmu atgriezties pie tā, kas es biju – rakstnieks, vienpatis, bet ar ideāliem, ludīts, kas turpina ticēt vārda spēkam mainīt un iedvesmot.

Un man jau bija pavedieni spēcīgam stāstam. Tie bija tikai jāsaauž vienā audumā, jāizbalina klišejas, jāuzspodrina dažas detaļas, jāpaspilgtina atklāsmes, jāizgriež garlaicīgās vietas, jāietonē krāšņs fons un jāizberž laukā kļūdas. Gatavā prece jāpārdod tam, kurš sola visvairāk, cerībā, ka maniem vārdiem būs ilgāks mūžs nekā vislabākajai krievu matu parūkai.

narratively.com, 2021. gada 13. maijā