Kā dzīvnieki uztver pasauli

Kādu marta vakaru gandrīz pirms 60 gadiem Taftsa Universitātes pētnieks Rodžers Peins, strādādams laboratorijā, dzirdēja radioreportāžu par vali, kas izskalots tuvējā pludmalē. Lai arī vakars bija auksts un lietains, Peins tomēr nolēma aizbraukt līdz okeāna krastam. Ieradies viņš atklāja, ka dzīvnieka mirstīgās atliekas ir sakropļotas. Divi garāmgājēji bija izgriezuši vaļa sānos savus iniciāļus. Kāds bija nogriezis tā astes spuras, bet vēl cits – vai varbūt tas pats – iespraudis cigāra izsmēķi tā elpošanas atverē. Peins ilgi stāvēja lietū, raugoties uz vaļa līķi. Līdz šim viņš bija pētījis naktstauriņus, bet tagad nolēma pievērsties vaļveidīgajiem.

Ja neskaita šo, mirušo, Peins nekad mūžā nebija redzējis vali; viņš arī nezināja, kur šos dzīvniekus varētu vērot dabā. Pēc paziņas ieteikuma viņš devās uz Bermudām. Tur viņš sastapa inženieri, kurš savulaik, strādājot ASV kara flotē, ar piekrastes ūdeņos uzstādītu mikrofonu palīdzību bija sekojis padomju zemūdeņu manevriem. Klausoties ienaidnieka zemūdenēs, inženierim bija gadījies ierakstīt arī citas zemūdens skaņas. Vienu ierakstu viņš atskaņoja Peinam, kurš vēlāk atcerējās: “Tas, ko es dzirdēju, mani pilnīgi satrieca.”

Aizbraucot Peins paņēma līdzi ieraksta kopiju. Skaņas (inženieris bija noskaidrojis, ka tās ir kuprvaļu balsis) bija visdažādākās – no žēlabainām gaudām, kas atsauca atmiņā rituālā raga šofara pūtienu, līdz spalgiem saucieniem, kas līdzinājās sivēna kviecieniem. Peinam ieraksts likās hipnotizējoši aizraujošs, un viņš to noklausījās simtiem reižu. Kādā brīdī viņš atskārta, ka tam, ko viņš dzird, ir sava struktūra.

Ņemot talkā skaņas spektrogrāfu, Peins ieguva ieraksta balsu transkriptu, kas izskatījās kā kricelīgu ķeburu rindas. Šis uzdevums prasīja vairākus gadus, taču pamazām apstiprināja viņa aizdomas. Kuprvaļi savas gaudas, kviecienus un rukšķus vienmēr atkārtoja noteiktā secībā – A, B, C, D, E, izmantojot Peina apzīmējumus, bet nekad ne, piemēram, A, B, D, C, E. Pētījums, kurā Peins darīja zināmu savu atklājumu, 1971. gada vasarā tika publicēts žurnālā Science. “Kuprvaļi (Megaptera novaeangliae) citu pēc citas izdod skaistas un daudzveidīgas skaņas, kuru virkne ilgst 7–30 minūtes, un pēc tam ar iespaidīgu precizitāti tās atkārto tieši tajā pašā secībā,” rakstīja Peins. Viņš apgalvoja, ka ikvienu šo skaņu virkni var ar pilnām tiesībām uzskatīt par dziesmu.

Kamēr darbs pie pētījuma turpinājās, Peins vienojās par kuprvaļu dziesmu izdošanu LP skaņuplatē. Albums vairākas nedēļas noturējās Billboard 200 sarakstā un tika pārdots vairāk nekā 100 000 eksemplāros. Kā atzīmēja kāds komentētājs, tas ir īpaši iespaidīgs sasniegums “ierakstam, kurā nav ne mūziķu, ne dziesmu tekstu, ne dejai piemērotu ritmu un patiesībā jau pat ne dziedātāju (kuprvaļiem nav balss saišu; skaņas tie rada, grūžot gaisa strūklu caur “deguna dobumu”)”. Kuprvaļi iedvesmojuši daudzus sauszemes māksliniekus: Džūdija Kolinsa dažus viņu saucienus izmantojusi albumā “Vaļi un lakstīgalas” (“Whales and Nightingales”); Pīts Sīgers sarakstījis dziesmu “Pasaulē pēdējā vaļa dziesma” (“Song of the World’s Last Whale”), bet Ņujorkas Filharmonijas orķestris atskaņojis Alana Hovānisa skaņdarbu “Un Dievs radīja lielos jūras zvērus” (“And God Created Great Whales”).

1977. gadā, kad NASA palaida starpplanētu zondes Voyager 1 un 2, kuru uzdevums ir Saules sistēmas tālāko reģionu izpēte, kuprvaļu dziesmas devās tām līdzi kosmosā. Katru kosmisko aparātu aģentūra apgādāja ar zelta plati, ko jebkurš citplanētietis, pie kura tā nonāktu, varētu noklausīties ar šim nolūkam pievienotās atskaņotāja adatas palīdzību. Ierakstā iekļauti sveicieni 55 valodās (“Sveiciens no planētas Zeme bērniem!”) un viena no Peina vaļu dziesmām.

Kad abi Voyager devās ceļā, neviens nezināja, ko kuprvaļi ar savām dziesmām mēģina pateikt (un vai vispār mēģina). Šodien kosmiskās zondes atrodas miljardiem kilometru no Zemes, un neviens to vēl joprojām nav uzzinājis. Taču cilvēki turpina cerēt.

Iztēlojieties šādu ainu: jūs atrodaties vienā telpā ar pūci, sikspārni, peli, zirnekli, odu un klaburčūsku. Piepeši nodziest visas gaismas. Jūs nevis izvelkat telefonu un izsaucat kaitēkļu iznīcinātāju, bet brīdi nogaidāt un apsverat situāciju. Jūs saprotat, ka sikspārnim nebūs ne mazāko problēmu orientēties telpā, jo tas paļaujas uz eholokāciju. Pūcei ir tik laba dzirde, ka tā var atrast peli arī tumsā. Tāpat arī klaburčūska, kas jūt grauzēja izstaroto siltumu. Tikpat maz šāda pēkšņa tumsa uztrauks zirnekli, jo tas pasauli uztver caur vibrācijām. Ods seko jūsu izdalītajai ogļskābajai gāzei un nosēžas jums uz stilba. Jūs cenšaties to aizgaiņāt, taču esat tik ļoti atkarīgs no redzes, ka netrāpāt, toties nejauši uzkāpjat uz klaburčūskas.

Ar šī domāšanas eksperimenta variantu savu jauno grāmatu “Milzīgā pasaule: kā dzīvnieku maņas paver paslēptās teritorijas ap mums”¹ sāk Eds Jongs, žurnāla The Atlantic zinātnes korespondents. (Viņa versijā situācijā iesaistīti vēl arī sarkanrīklīte, zilonis un kamene, taču nav aplūkota potenciāli liktenīgā satikšanās ar čūsku.) Jongu interesē, ko dzīvnieki varētu mums pastāstīt, ja to spētu, citiem vārdiem – ko tie uztver. Viņš norāda, ka cilvēki pasauli redz vienā veidā. Citas sugas uz to raugās pilnīgi citām acīm, bet daudzas neredz vispār. Centieni nomainīt vienu pasaules redzējumu – jeb, lietojot Jonga iecienīto apzīmējumu, Umwelt – ar citu var būt līdz izmisumam grūts uzdevums, taču autors uzstāj, ka tieši tāpēc ir vērts pamēģināt. Šis vingrinājums mums atgādina, ka, “par spīti mūsu izslavētajam saprātam”, cilvēka Umwelt ir tikai viens starp miljoniem citu.

Ņemsim kaut vai ķemmīšgliemeni. (Tas, ko tirgo lielveikala jūras velšu vitrīnā, ir tikai muskulis, ar ko gliemene atver un aizver savu čaulu; viss molusks kopumā atgādina ceptu olu.) Dažām ķemmīšgliemeņu sugām ir desmitiem acu, citām – simtiem. Acīs ir spogulīši, kas sastāv no sīkiem kristāliņiem; tie koncentrē un virza gaismu uz tīkleni – pareizāk sakot, tīklenēm, jo katrā acī tādas ir divas. Ķemmīšgliemenes acis izkārtotas gar ķermeņa malām kā dzelkšņi uz suņa kaklasiksnas.

Informāciju, ko savākušas divas acis, cilvēka smadzenes savieno vienā attēlā. Ķemmīšgliemenēm, kam ir desmitiem (vai simtiem) acu, jātiek galā ar sarežģītāku uzdevumu. Taču tām nav lielas smadzeņu jaudas, ko šim darbam veltīt. (Patiesībā jau smadzeņu tām nav vispār.) Gribēdams tikt skaidrībā, ko ķemmīšgliemenes iesāk ar savām daudzajām acīm, Dienvidkarolīnas Universitātes biologs Danjels Spaisers izstrādāja eksperimentu, ko pats nosauca par Gliemeņu TV. Viņš piesprādzēja moluskus pie maziem podestiņiem, nolika tos datora monitora priekšā un piespieda skatīties kadrus ar ūdenī peldošām sīkām daļiņām. Ķemmīšgliemenes ir filtrētāji; tas nozīmē, ka tās pārtiek no planktona, ko izkāš no ūdens. Spaisers konstatēja: ja datora ģenerētās daļiņas ir pietiekami lielas un kustas pietiekami lēni, ķemmīšgliemenes atver čaulas. “Nenormāli aizraujoši, bet reizē mazliet baisi skatīties, kā tās visas reizē atveras un aizveras,” viņš stāsta Jongam. Spaisers domā, ka šo dzīvnieku acis funkcionē patstāvīgi, kā kustības detektori. Kad viena acs uztver kaut ko potenciāli garšīgu, tā nosūta signālu, kas liek izpētīt tālāk. Jongs atzīmē: ja Spaiseram ir taisnība, tad, lai arī ķemmīšgliemenēm ir daudz sarežģīti būvētu acu, šiem moluskiem tomēr nepiemīt tas, ko mēs saprotam ar vārdu “redze”. Tie redz “bez ainām”, viņš raksta.

“Milzīgā pasaule” ir pilna ar tādiem dīvainiem radījumiem kā ķemmīšgliemenes un tādiem dīvainiem eksperimentiem kā Gliemeņu TV. Plankumainajiem roņiem uz purna un uzacīs aug vibrācijas uztverošu taustes matu kušķi. Lai noskaidrotu, cik šīs “ūsas” jutīgas, Rostokas Universitātē jūras biologu grupa diviem plankumainajiem roņiem iemācīja sekot pa pēdām miniatūrai zemūdenei. Tad viņi aizklāja dzīvniekiem acis un aizbāza ausis. Lai izpētītu, kā naktstauriņi izvairās no sikspārņiem, Boisijas Universitātes zinātnieki dažiem kukaiņiem nogrieza asti, bet citiem piestiprināja mākslīgus spārnu pagarinājumus. Lai noskaidrotu, vai vientuļniekvēži jūt sāpes, divi Belfāstas Karalienes universitātes pētnieki tos apstrādāja ar elektrošoku, bet, lai atrisinātu šo pašu jautājumu attiecībā uz kalmāriem, kāds Sanfrancisko Valsts universitātes biologs tos graizīja ar skalpeli. Kad nonācu līdz stāstam par Katiju, pudeļdeguna delfīnu mātīti, kura atteicās valkāt skaņu bloķējošo masku, ko tai gribēja uztiept pētnieki, es viņai klusībā uzgavilēju.

Melnā nažzivs (Apteronotus albifrons), kā var noprast pēc tās nosaukuma, medī naktī. Izmantojot īpašu orgānu astē, nažzivs rada elektrisko lauku, kas ieskauj to kā aura. Zivs ādā paslēptie receptori tai ļauj sajust apkārtnē jebkādus objektus, kas vada strāvu, tajā skaitā citus organismus. Kāds zinātnieks Jongam izteicis domu, ka šāda uztveres forma, pazīstama kā aktīvā elektrolokācija, ir analoga spējai izšķirt karstu un aukstu. Kāds cits pieļauj, ka tas ir tikpat kā pieskarties bez reāla kontakta. Tomēr skaidri atbildēt nevar neviens, jo cilvēkam nav ne elektrisku orgānu, ne elektroreceptoru. “Kas zina, kā tas ir – būt zivij?” retoriski vaicā Malkolms Makaivers, Ziemeļrietumu universitātes biomedicīnisko inženierzinātņu profesors.

Pati slavenākā variācija par šī jautājuma tēmu atrodama esejā “Kā tas ir – būt sikspārnim?”, ko 1974. gadā publicēja filozofs Tomass Neigels. Sikspārņi ir pietiekami radniecīgi cilvēkiem, lai mēs tos uzskatītu par spējīgiem uz to, ko saucam par pieredzi, atzīmēja Neigels. Taču kā lai saprot, kas norisinās šajās mazajās, spalvainajās galviņās? Problēma nav tikai tāda, ka sikspārņi mums to nevar pastāstīt. Svarīgi, ka to Umwelt mums ir pilnīgi svešs.

Var mēģināt iztēloties, Neigels rakstīja, “ka tev ir ļoti vāja redze un apkārtējo pasauli tu uztver, izmantojot atstarotu augstas frekvences skaņu signālu sistēmu” vai “ka tev pie rokām ir plēve, kas ļauj krēslā un rītausmā lidināties, ar muti ķerot kukaiņus”. Taču īpaši daudz tas nepalīdzētu.

“Es gribu zināt, kā sikspārnim ir būt sikspārnim,” Neigels neatlaidās. “Taču, ja es mēģinu to iztēloties, man jāaprobežojas ar sava prāta piedāvātajām iespējām, un šīs iespējas ir nepietiekamas.” Viņš secina, ka cilvēks nekad nespēs atbildēt uz jautājumu “kā tas ir – būt sikspārnim?”; tas sniedzas tālāk par mūsu aptveršanas spējām.

Jonga atbilde Neigelam, uz kuru viņš vairākkārt atsaucas savas grāmatas lappusēs, vairāk vai mazāk pieturas pie principa “jā, bet...”. Jā, mēs nekad neuzzināsim, kā sikspārnim ir būt sikspārnim (vai nažzivij – būt nažzivij). Bet mēs varam daudz uzzināt par eholokāciju un elektrolokāciju, un daudzām citām metodēm, ko dzīvnieki izmanto, lai sajustu apkārtējo pasauli. Un šī pieredze paplašina mūsu domāšanu. Jongs runā ar Kornela Universitātes zinātnieku Kristoferu Klārku, kurš 70. gados klausījās vaļus kopā ar Rodžeru Peinu. Vaļu dziesmas ieņem sikspārņu saucieniem pretējo spektra galu; tā ir ļoti zemas frekvences skaņa, kas var ceļot ļoti tālu. Ja vaļi tiešām izmanto dziesmas, lai sazinātos, to sakāmajam jāšķērso ne tikai telpa, bet arī laiks. Vajadzētu 20 minūtes, lai viena kuprvaļa sauciens no Bermudām nonāktu pie otra, kurš peld pie Jaunskotijas krastiem. Tātad, ja kanādiešu valis nekavējoties atsauktos, Bermudu valim atbilde būtu jāgaida 40 minūtes. Lai iztēlotos, kā ir būt valim, “nāktos izplest savu domāšanu līdz pilnīgi citiem mērogiem,” saka Klārks.

Taču nav jāapjēdz, kā ir sikspārnim būt sikspārnim, lai saprastu, kādi faktori var iejaukties sikspārņa eksistences veidā. Jongs kopā ar Boisijas Universitātes biologu Džesiju Bārberu dodas naksnīgā vizītē uz Lielo Tītonu nacionālo parku. Bārbers ir noraizējies par tā saucamo “sensoro piesārņojumu”. Pat Tītonos tagad tumsā ielaužas mākslīgās gaismas. Gaisma pievilina kukaiņus, un kukaiņi pievilina sikspārņus, taču nelaime tāda, ka tos savukārt izķer pūces. Lai pārbaudītu šo hipotēzi, Bārbers ar saviem studentiem pavada nakti, gredzenojot sikspārņus kempinga stāvlaukumā. Bārbers sūdzas, ka visa apkārtne “izgaismota kā tāds Walmart lielveikals, jo neviens nav iedomājies, kā tas varētu iespaidot savvaļas dzīvniekus”.

Jongs grib, lai mēs pievērstu vairāk uzmanības šīm cilvēka darbības sekām, kas var izjaukt veselas ekosistēmas. Kā piemēru viņš piedāvā Vudhausa krūmu sīli, kas dzīvo Savienoto Valstu rietumos un Meksikas vidienē. Šīs sugas putni ir būtiski svarīgi vietējās ciedra priedes izdzīvošanai, jo izplata tās sēklas. Taču putniem traucē kompresoru troksnis, tāpēc tie izvairās no apvidiem, kur iegūst dabasgāzi. Pētnieki konstatējuši, ka vietās, ko sīļi vēl joprojām atzīst par mierīgām, jaunie ciedra priežu stādi ir četras reizes izplatītāki nekā trokšņainajos apvidos, ko putni pametuši.

“Gadsimtiem ilgu pūliņu rezultātā cilvēki daudz uzzinājuši par citu sugu sensoro iespaidu pasaulēm,” raksta Jongs. “Taču tagad pavisam īsā laikā mēs šīs pasaules esam apgriezuši ar kājām gaisā.”

Britu dokumentālo filmu režisors Toms Mastils 2015. gada septembrī kopā ar draudzeni atpūtās Kalifornijā; abi nolēma doties braucienā ar kanoe laivu pa Monterejas līci. Viņu mērķis bija ieraudzīt tuvumā kādu vali, taču tālākā notikumu gaita krietni pārsniedza gaidīto. Kamēr abi rāmā garā airēja, negaidīti tikai pāris metru attālumā no ūdens lēcienā izšāvās kuprvalis. (Pieredzēto Mastils vēlāk salīdzināja ar kosmosa kuģa startu.) Valis, kas svēra 30 tonnas, piezemējās vairāk vai mazāk uz viņiem, paraujot zem ūdens abus airētājus, kā arī viņu laivu. Mastilam tobrīd likās, ka viņš ir sarauts gabalos, lai arī šoka iespaidā, kā pats vēlāk izteicās, sāpes nejuta. Tomēr viņi ar draudzeni uzpeldēja sveiki un veseli. Viņiem izdevās tikt līdz krastam, kur kanoe nomas kompānija abiem bez maksas piedāvāja karstu šokolādi.

Mastils turpināja savu brīvdienu ceļojumu un devās arī pārgājienā uz Bigsēru. Atgriezies mobilā telefona uztveres zonā, viņš uzzināja, ka neseno sadursmi ar vali kāds no netālas laivas nofilmējis, un ap to laiku, ka Mastils atgriezās Londonā, šie kadri, publicēti YouTube, jau bija skatīti četrus miljonus reižu.² Par šo incidentu ziņoja visā pasaulē. “Baleia de 40 toneladas quase esmaga casal de canoístas” (“40 tonnas smags valis gandrīz nospiež divus kanoistus”), ziņoja Kaboverdes laikraksts Expresso das Ilhas. “How am I not dead?” (“Kā var būt, ka es neesmu miris?”), vaicāja virsraksts britu Daily Mail.

Pateicoties jauniegūtajai slavai, Mastils kļuva, kā pats izsakās, par “vaļu fanātiķu uzmanības zibensnovedēju”. Likās, ka vai katram ir kāds stāsts par tikšanos ar vaļiem. Britu jūras kājnieks pavēstīja, ka zemūdenē dzirdējis, kā vaļi viņam dziedājuši. Grāmatu izdevēja ziņoja, ka grūsna delfīnu mātīte (gan delfīni, gan cūkdelfīni pieder pie vaļveidīgo apakškārtas, ko sauc par zobvaļiem) norādījusi, ka arī viņa, izdevēja, ir stāvoklī; pati sieviete tolaik to vēl nav zinājusi. Zinātniece stāstīja, kā izveidojusi acu kontaktu ar pelēko vali, kas viņai tuvojies kādā Meksikas lagūnā un ļāvis paberzēt savu milzīgo mēli.

Pats Mastils nekādi nespēja pārstāt domāt par notikušo. Kāds vaļu pētnieks paskaidroja: Mastils palicis dzīvs tikai tāpēc, ka kuprvalis, pamanījis viņus ar draudzeni, tīšām pagriezis ķermeni tā, lai, krītot atpakaļ jūrā, cilvēkus nenogalinātu. Mastils nolēma uzņemt dokumentālo filmu “Vaļu detektīvs”, ko pirms pāris gadiem rādīja PBS. Tagad viņš sarakstījis grāmatu “Kā runāt vaļu valodā: ceļojums dzīvnieku komunikācijas nākotnē”³.

Tāpat kā Jongu, Mastilu interesē dzīvnieku uztvere. Taču viņš vēlas iet tālāk par vienkāršu Umwelt maiņu – uz apmaiņu ar to, ko varētu nosaukt par idejām plašā šī vārdā nozīmē. Jau pašā grāmatas sākumā viņš dodas pie Peina, kam tagad ir 87 gadi. Kāpēc kuprvaļi dzied, viņš jautā. Un ko nozīmē viņu dziesmas? Peins saka, ka nevar uz to atbildēt, bet:

– Es ārkārtīgi vēlētos zināt.

Tas Mastilu neattur. Viņš iedziļinās jaunākajos pētījumos par dzīvnieku komunikāciju. Pierādīts, ka daudzas sugas izmanto ārkārtīgi sarežģītas informācijas nodošanas sistēmas – tik sarežģītas, ka tās droši vien pelnījušas tikt sauktas par valodām, lai gan vārdu “valoda” cilvēki parasti patur tikai paši sev. Piemēram, Ugandas Budongo meža šimpanžu repertuārā ir vismaz 58 žesti, kurus tās virknē dažādās kombinācijās – visai līdzīgi tam, kā mēs lietojam vārdus. Amerikas rietumu prērijsuņi izdod skaidri atšķiramus saucienus, lai brīdinātu par dažādiem plēsējiem, un šķiet, ka šiem grauzējiem izdodas tajos iesaistīt konkrētus aprakstus: teiksim, liela suņa tuvošanās tiek sagaidīta ar viena veida saucienu, bet maza – ar citu. Austrālijas sarkangalvīši (Pomatostomus ruficeps), piemīlīga izskata brūnbalti putni, kas dzīvo Austrālijā, reaģē dažādi, ja viņu saucienu elementus atskaņo dažādā secībā, – gluži tāpat kā mēs reaģētu atšķirīgi, ja mums pankūkas vietā piedāvātu kūku pannu.

Pateicoties panākumiem ierakstu tehnoloģiju un mākslīgā intelekta attīstībā, zinātnieki, kas strādā strauji uzplaukstošajā bioakustikas jomā, tagad var lejupielādēt tūkstošiem stundu dzīvnieku skaņu un atstāt to izsijāšanu datora ziņā. Tas pavēris jaunas, kārdinošas iespējas, tajā skaitā dzīvnieku komunikācijas sistēmu tulkošanu uz angļu (vai arābu, vai khosu) valodu. Sešus gadus pēc sadursmes ar kuprvali, kurā gandrīz gāja bojā Mastils, pulciņš zinātnieku no Hārvardas, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta, Oksfordas un citām mācību un pētniecības iestādēm izveidojuši Vaļveidīgo tulkošanas iniciatīvas grupu (CETI), projektu, kura mērķis ir censties atšifrēt vaļu saziņas veidus. (Grupa strādā ar kašalotiem, kuri nedzied, bet izdod klikšķu sērijas jeb kodas, ko daži salīdzina ar Morzes ābeci.)

“Vai būtu pārdroši domāt, ka mēs kādudien varētu atšifrēt kašalota klikšķi, kas nozīmē “māte”?” raksta Mastils. “Vai “sāpes”? Vai “sveiki”? Atbilde, protams, ir: mēs to nevaram zināt, kamēr neesam pamēģinājuši.”

Ne mazākā mērā kā “Milzīgo pasauli”, arī “Kā runāt vaļu valodā” vajā mūžīgais “kā tas ir”. Mastils izsaka pieņēmumu, ka, atšifrējot vaļu valodu, beidzot varētu izdoties uz to atbildēt. Problēma vai varbūt paradokss slēpjas tajā, ka, lai atšifrētu vaļu dziesmas vai klikšķus, mums vajadzētu piekļūt tai pieredzei, par kuru tie runā. Bet tieši tās mums trūkst. Vitgenšteins to komentēja vēl strupāk nekā Neigels. “Ja lauva spētu runāt, mēs viņa teikto nespētu saprast,” viņš apgalvo “Filozofiskajos pētījumos”.

Mastils šai problēmai ne reizi nepievēršas tiešā veidā. “Kā runāt vaļu valodā” virzošais spēks ir viņa pārliecība, ka vaļiem ir sakāms kaut kas, ko mēs spētu saprast, un cerība, ka mēs kādudien sapratīsim, tieši kas tas ir. “Kuprvaļa dziesmas”, ierakstu albums, ko Peins laida klajā 1970. gadā, palīdzēja izbeigt komerciālās vaļu medības, atzīmē Mastils. Iztēlojieties, kā viss mainītos, ja mēs ar vaļiem varētu patērzēt par viņu mīlas dzīvi vai bēdām, vai viņu domām par valodas filozofiju. “Jo vairāk mēs uzzinām par citiem dzīvniekiem un atklājam liecības par to daudzveidīgajām spējām, jo vairāk mums tie rūp, un tas izmaina mūsu izturēšanos pret tiem,” raksta Mastils.

Šķiet, ka tā ir taisnība, vai vismaz šķiet, ka tā tam vajadzētu būt. Un tomēr ik gadu ne-cilvēcisko sugu nākotnes izredzes kļūst arvien drūmākas. Ja runājam par jūras zīdītājdzīvnieku sugām, patlaban trešo daļu no tām Starptautiskā Dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN) atzīst par apdraudētām. Nesenā Eiropas zinātnieku pētījumā secināts, ka klimata pārmaiņas apdraud pat daudzas tādas sugas, kurām patlaban it kā klājas gluži labi. Runājot Mastila vārdiem, “šodien būt dzīvam un pētīt dabu nozīmē to pašu, ko lasīt degošas bibliotēkas gaismā”.

Tad nu ko pasaulē vēl palikušie vaļi mums vēlētos pateikt, ja viņiem būtu šāda iespēja? Kā klikšķu valodā skanētu “Kas par #@ ϟ !”?

The New Yorker, 2022. gada 6. jūnijā

1 Ed Yong, An Immense World: How Animal Senses Reveal the Hidden Realms Around Us, Random House.