Jušanās savā sievietes ādā

Pagājis krietns laiks, kopš es 53 gadu vecumā kļuvu par sievieti. Tagad, pēc 20 gadiem, esmu gados veca sieviete, kura dažkārt staigā, atbalstoties uz jauka saliekamā spieķa, un kurai bijušas divas gūžas locītavu operācijas, kura dzīvo Čikāgas centrā, loftā ar 8000 grāmatām, priecājas par saviem suņiem, ģimeni, draugiem no Čīles līdz Ķīnai, episkopāļu baznīcu ielas pretējā pusē, vakariņu klubu netālu no Mākslas institūta un, par visu vairāk, par savu profesores darbu. Jeb, kā tik šarmanti saka itāļi: una professoressa. Ak, šī -essa! Viņa pārstājusi lasīt lekcijas, bet ne skricelēt savos 73 gados, 20 gadus pēc pārtapšanas – emerita. Nevis, redziet, emeritus.

Bet, protams, “patiesībā” dzimumu mainīt jau nevar, vai ne? “Patiesībā” parādās tad, kad raksta dusmīgs konservatīvais vai dusmīga feministe esenciāliste blogā vai redaktora slejā, vai komentāru lapā. Dusmīgajiem ir taisnība, bioloģiski runājot. Tādēļ šīs dusmas viņiem pašiem izklausās kā veselais saprāts. Katra mana ķermeņa šūna kliedz: XY, XY, XY! Es tiešām vēlos, kaut tās aizvērtos. Mazās, nožēlojamās hromosomiņas. Kādā brīnumjaukā nākotnē, domājams, mēs spēsim izmainīt tos XY uz XX. Bet ne tagad.

Vēl svarīgāk ir tas, ka tāda 53 gadus veca dzimuma maiņas veicēja, kāda biju es 1995. gadā, nevar būt izdzīvojusi dzimušas meitenes un sievietes dzīvi. Viņa nevar būt guvusi meitenes, mātes un visa pārējā labo un slikto pieredzi. Nekāda zinātne nevar izmainīt viņas dzīves gājumu. Tāpat ir ar dzimušu sievieti, kura dodas pretējā virzienā – kļūst par vīrieti, kas, starp citu, saskaņā ar neseniem pētījumiem šķiet tikpat gribēts kā no vīrieša kļūt par sievieti. Piemēram, dziedātājas un aktrises Šēras dēls. Neviens no abiem virzieniem nav ļoti bieži sastopams – aptuveni viens no katriem 400 dzimušajiem. Tas ir daudz mazāk nekā, teiksim, gejiskums, ar ko to hroniski jauc. Un tomēr vēlme mainīt dzimumu ir daudz izplatītāka nekā no gaisa pagrābtais minējums, ko psihiatri pārliecināti izplatīja tumšajos 60. gados, – ka tie ir viens no 20 000 dzimušajiem. Pārspīlējums? Jūs droši vien paši pazīstat kādu transseksuālu cilvēku, vai tas būtu mainījis dzimumu vai ne. Kad es pirmoreiz aizgāju uz mazo, progresīvo episkopāļu baznīcu Čikāgā, tur bija kāds, kas devās pretējā virzienā, no sievietes par vīrieti, un pēc dažiem gadiem vēl viens.

Bet piedodiet, ka ieslīgu statistikā. Ekonomists vai vēsturnieks, kas uzskata, ka daudzi, ja ne visi zinātnes jautājumi sākas ar “cik”, vienmēr sliecas uz to pusi. Bet, liekot mierā statistiku, meitenes dzīve ir citāda nekā zēnam, un man bija normāla zēna dzīve un visas vīrieša priekšrocības tādā mačo jomā kā ekonomika pusi no manas akadēmiskās dzīves. Jautājums par to, kas tu esi, ir kvalitatīvs, nevis kvantitatīvs. Kāda veida? Kāda dzīve? Kura komanda? 1995. gada beigās es izvēlējos komandas mainīt.

Es negribu izklausīties nesaprātīgi esenciālistiska¹. Dzimtes ļoti pārklājas. Mēs esam cilvēki vai amerikāņi, vai auguši Bostonā. Cilvēkiem – kā vīriešiem, tā sievietēm –, kas, tāpat kā es, dzimuši Savienotajās Valstīs baltādainu vidusšķiras vecāku ģimenē 1942. gadā, ir daudz kopīga. Tieši tādēļ vidusskolu un augstskolu salidojumi ir tik patīkami, tā ir atkalredzēšanās ar seniem draugiem, ar kuriem tik daudz kopā piedzīvots. Mana māte, kas dzimusi 1922. gadā, saka, ka viņa labprātāk uzturas kopā ar “tiem, kas dejojuši pie Harija Džeimsa”, 40. gadu džezmeņa, mūzikas.

Mana sievietes dzīve kopš 1998. gada, kad ar stāstījumu par trim trakajiem pārtapšanas gadiem (1995–1997) beidzas mana autobiogrāfija “Crossing”, ir bijusi pasniedzējas, rakstnieces... un meitas, māsas un draudzenes dzīve. Šāda dzīve brīvā valstī ir iespējama, neskatoties uz traucējošajām hromosomām un iepriekšējo dzīves pieredzi. Paldies Dievam. Ja nebūtu veikusi maiņu, es tagad būtu nožēlojams vecs vīrs, kas skaudīgi vēro Opras Vinfrijas sarunu šovus², jauko un dziļdomīgo filmu “Transamerica” (2005) un Keitlinas Dženeres iznācienu visā viņas atjaunotajā spožumā.

* * *

Kādi tad ir jautājumi pēc 21 gada?

Vai tavas bijušās sievas ģimene ir to pieņēmusi?

Nē.

Ja esat viens no dusmīgajiem, tad teiksiet: “Tā tev arī vajag! Tas bija briesmīgi un savtīgi pret tavu sievu. Un divi pieaugušie bērni pilnīgi pareizi nostājušies viņas pusē. Malači.” Daži man ir teikuši šādas lietas, un vēl daži droši vien pie sevis tā nodomā. Šķiet, ka manas bijušās sievas ģimene tā domā vēl arvien, pēc 20 gadiem. Bet es nezinu, kas šeit domāts ar “savtīgi”. Laikam dusmīgie uzskata, ka maiņu veicu baudai, nevis laimei. Vai tie abi ir viens un tas pats? Vērts padomāt, man šķiet.

Vēl dusmīgie saka: “Tu biji divkosis, būdams precēts ar sievieti un vēlēdamies pats kļūt par sievieti. Tu meloji.” Nemeloju vis. Es mīlēju savas dzīves lielo mīlestību patiesi, pilnīgi normāli un uzticīgi un apspiedu to otru vēlmi. Cilvēki tā mēdz darīt. Viņi ir sarežģīti. Tie ir romantismā balstīti maldi, ka cilvēki būtībā ir vienkārši un nemainīgi. Viņi mainās. Vai brīvā sabiedrībā tiem tas nebūtu ļauts? Sakiet taču!

Mana sieva drīz vien atkal apprecējās un dzīvo ar jauno vīru, un arvien vēl bauda pilsētas zaļumballes, kas mums tik ļoti patika pēdējos piecos mūsu laimīgās, kaut arī dažreiz vētrainās 30 gadu laulības gados. Dievs ar viņiem! Viņa ar mani nerunā. Tajā pirmās apzināšanās laikā 1995. gada rudenī es pastāstīšanu bērniem, pieaugušajam dēlam un augstskolas pirmkursniecei meitai, atstāju sievas ziņā – muļķīgi, īsti vīriešu stilā. Sievietes ir emocionālā darba darītājas, tā Donalds³ droši vien nodomāja, ja viņš vispār domāja, ko viņš, cik atceros, nedarīja. Man vajadzēja pārģērbta Donalda paskatā pašai aiziet pie bērniem. Ne jau tāpēc, ka dzimuma maiņa būtu teorēma, ko “izskaidrot” ar pierādījuma klikšķi. Tas ir stāsts, un 1995. gada oktobrī bija pirmā cēliena vidus. Bet mana nolaidība apmulsumā un egocentrismā bija briesmīga kļūda.

Mana meita arvien vēl dzīvo ASV Vidējos rietumos; viņa ir precējusies, un viņai ir bērns. Grāmatā “Crossing” stāstu, kā pēc gada, agrā pārtapšanas stadijā, kad viņa vēl studēja augstskolā, es ar viņu satikos to vienīgo reizi – raudošs tēvs kleitā lūdzas pēc apskāviena. Mans draugs Patijs bija prātīgi ieteicis nesatikties. Vēlāk es ik pa laikam viņai rakstīju, taču bez panākumiem, un ilgu laiku palīdzēju finansiāli. Viņas vienīgā atbildes vēstule bija: “Paldies par naudu. Es tik un tā nevēlos tevi savā dzīvē.”

Kāpēc, mana mīļā, kāpēc, kāpēc? Manā mīlā pret tavu māti trešdaļgadsimta garumā nebija nekā viltota. Es tevi mīlēju bez nosacījumiem. Joprojām mīlu. Kādēļ gan mest mīlestību prom ar abām rokām? Kad to skumji atstāstu draudzenēm, viņas jūt līdzi un tūlīt pat atceras savus ģimenes stāstus, kā Džordžonkuls pirms desmitiem gadu Pateicības dienas svinībās izmetis Džeinas tantei kaut ko nejauku un kopš tās reizes viņi vairs nav pārmijuši ne vārda. Tas šķiet parasts cilvēcisks stāsts. Kāds ekonomists atzīmē, ka mīlestība ir reta parādība. Iespējas piedzīvot mīlestību pasaulē nav neierobežotas. Labāk izmantot tās pilnībā. Efektivitāte. Nuja...

Mans dēls dzīvo tepat netālu. Arī viņš nesarunājas. Nevienam no manas bijušās sievas ģimenes līdz pat brālēniem un māsīcām nav ļauts runāt ne ar vienu no manas ģimenes līdz pat brālēniem un māsīcām. Vai mans dēls šo embargo panāk ar draudiem? Nezinu. Viņa sievastēvs, jurisprudences profesors, ko es reiz pārliecināju satikties Čikāgas O’Hēra lidostā, palīdzēt nevēlas, jo baidās zaudēt meitu. Zaudēt kam? Ne jau mīlestībai vai iecietībai pret dzimuma maiņu. Hmm.

2000. gadā pārvācos no jaukās Aiovasitijas uz jauno darba vietu Ilinoisas Universitātē Čikāgā un nolēmu apmesties iekšpilsētā. Uzzināju, ka gaiteņa kaimiņš ir pazīstams libertārietis, kurš dedzīgi raksta par cilvēka brīvību. Tiesa, ievēroju, ka viņš ar sievu bija dīvaini atturīgi pret mani. Savādi. Padzirdēju, ka viņš ik mēnesi rīko brīvā tirgus tematam veltītus saviesīgus vakarus. Jauki. Tieši kā radīts man, nospriedu. Bet manis atstātā zīmīte, kurā minēju, ka es varētu pievienoties, palika bez atbildes. Hmm. Nekas. Man darba diezgan.

Tad kādu dienu no kāda cita libertāriešu ekonomista uzzināju, ka mans dēls ieradies uz tieši to pašu saviesīgo vakaru, zinot, ka es dzīvoju tajā pašā gaitenī 10 metru attālumā. Mīļais Dievs! Mans episkopāļu Dievs sita man uz pleca, stipri. Tajā pašā gaitenī. Cerība plaiksnīja. Urā! Bez šaubām, ar dīvainā kaimiņa palīdzību, es nospriedu, varēšu atgūt laulības ģimeni, savus bērnus un mazbērnus. Kaimiņš, galu galā, tic brīvībai. Tiesa, dēls izvēlējās neklauvēt pie manām durvīm gaiteņa šajā galā. Bet cerība paliek cerība. Es atstāju ievīstītu “Crossing” eksemplāru pie kaimiņa durvīm.

Nākamajā rītā atvēru durvis, lai paņemtu laikrakstu. Neatvērtais vīstoklis gulēja uz kājslauķa, uz tā bija rakstīts: “Mēs negribam par tevi neko zināt.” Man aizsitās elpa. Es nevarēju paraudāt. Cerība pazuda tikpat šokējoši ātri, kā parādījusies. Es nodomāju: tad tāpēc viņa sieva stīvēdamās neļāva viņu bērniem savākt Halovīna saldumus no manas durvju priekšas pagājušā gada oktobrī. Pat ne lai iepriecinātu sentimentālu pusmūža dāmu gaiteņa galā. Tā saukto dāmu. Tā izpaužas brīvība. Varbūt mans dēls viņiem bija iestāstījis, ka esmu bijis ļauns tēvs vai ko tamlīdzīgu. Nezinu. Pēc gadiem 10 viņi vismaz bija kļuvuši ikdienišķi pieklājīgi, kad saskrējāmies liftā, un reiz es viņus ar zīmītes palīdzību uzaicināju uz vakariņām manā klubā. Atbildes zīmīte:

“Nē, mēs esam Jūsu dēla draugi.” Un tad?

Neesmu redzējusi dēla bērnus, kas tagad iet augstskolā vai vidusskolā, nedz arī meitas bērnu, kas tikko sācis iet skolā. Aizliegums tikties ar bērniem un mazbērniem sākumā bija kā dūriens sirdī un vēl naža pagrozīšana brūcē. Agrāk es sūtīju mazbērniem Ziemassvētku dāvanas. Bet pēc kāda laika pārstāju. Dīvaini, vai ne, ka man tik ļoti rūp šīs atvases, ko nekad neesmu redzējusi. Bet tā tas ir. Asins balss pārkliedz citas, domājams.

Visvairāk mani uztrauc – pēc gadu desmitiem naža dūriens sāp mazāk – maniem bērniem un viņu bērniem nodarītais zaudējums. Es būtu labs tēvs, tante, sauciet, kā vēlaties, katrā ziņā vecvecāks, kas dzīvo netālu. Bērniem ir labāk, ja viņu dzīvē ir vairāk cilvēku, vairāk modeļu, kā dzīvot un mīlēt. Varbūt mani bērni domā, ka tas ir lipīgi. Man ir draudzene lesbiete, kuru šī iemesla dēļ nelaida pie viņas mīļotajiem brāļa un māsas bērniem. Mums nevajag nekādus zilos. Es biju iedomājusies, ka mani bērni, uzauguši liberālajā Aiovasitijā, ir liberāļi. Vai pat libertārieši.

Abi mani bērni, lai slavēts Kungs, cik var spriest no attāluma, šķiet laimīgi un drošībā, veiksmīgi savā profesijā un labi vecāki. Tāpēc man varbūt vajadzētu pārstāt čīkstēt.

Vēl viens stāsts. Es pa retam mēdzu nobraukt gar dēla māju. Nekā briesmīga, saprotiet, varbūt reizes sešas 15 gadu laikā pāris minūtes sērīgi pavēroju viņu mīlīgo namu klusā, kokiem apstādītā ielā smalkā pilsētas rajonā un tad skumīgi braucu tālāk. Reiz es sazīmēju viņa siluetu caur fasādes loga žalūzijām augšstāvā. Ak, mans dēls, mans dēls, mans pirmdzimtais!

Izrādījās, ka vienīgais automehāniķis, kas varēja veikt apkopi manam šarmantajam smārtiņam – kanārijdzeltenam auto ar melnu strīpu –, bija sešus kvartālus no dēla mājas. Kādā rudens dienā, braucot pēc apkopes mājās, drosmes vai neprāta uzplūdā, kam biju ļāvusies jau toreiz, kad tikos ar meitu, es apstājos un pieklauvēju pie mājas durvīm. Šī ir tā reize, domāju. Pagājuši 22 gadi. Esi mierīga un mīloša.

Atbildes nebija. Kaimiņš blakusmājas priekšā grāba lapas. “Viņu tur nav.” Ak tā, es pagaidīšu. “Būs projām nedēļas divas! Māju izīrējuši kādai filmu studijai. Visa ģimene dzīvo viesnīcā.”

Še tev! Vienīgo reizi, kad klauvēju pie viņa durvīm, iejaucas Holivuda. Manam anglikāņu Dievam ir ļauna humora izjūta.

* * *

Kādas tev tagad ir attiecības ar māsu?

Lieliskas.

Bija jāpaiet dažiem gadiem. Kad 1995. gada rudenī viņa man dzinās pakaļ pa visu valsti, līdzi velkot nekā nesajēdzošus tiesnešus, prokurorus un psihiatrus, es sapratu, ka viņai ir savas problēmas. Jokoju, ka bez viņas trakajiem mēģinājumiem pierādīt manu trakumu grāmata būtu gauži garlaicīga: “Es nolēmu mainīties. Izdarīju. Viss ir labi.” (Jokoju arī, ka visā mājā esmu vienīgā, kuru psihiatri četras reizes atzinuši par psihiski veselu. “Cik man zināms, tad visi pārējie šeit ir slēpti trakie. Nevis es!”)

Kad trīs mēnešus 2000. gadā ciemojos Kalifornijas Universitātē Riversaidā netālu no Losandželosas, mani uzrunāja kāds Holivudas producents saistībā ar iespējamo manas grāmatas ekranizāciju. Vēlāk kāds kolēģis dramaturgs no Ilinoisas Universitātes Čikāgā ierosināja to dramatizēt teātrim. Ne jau nu kaut kas no tā tiešām īstenojās, ņemot vērā šķēršļus. Bet drāmai katrā ziņā vajag konfliktu. Mana māsa noteikti to nodrošināja.

Bet šādā drāmā viņai, protams, būtu briesmones loma. Kad sākotnējā glaimojošā sajūta par šo ieceri bija norimusi, es sapratu, ka savai māsai to nodarīt nespēju – tai sešgadīgajai mazulītei trušādas kažociņā 1959. gadā, tai meitenei un jaunākajam brālim, ko miegā ieaijāja vecākā brāļa dziedāšana 60. gados, tai pieaugušajai sievietei no 80. gadiem – lieliskajai akadēmiski izglītotajai psiholoģei, kura konsultēja savu akadēmiski izglītoto brāli par augstskolas pasniedzēja darbu, kas ir mūsu ģimenes tradīcija. Es mīlu savu māsu un brāli. Drīzāk tās asinsbalss dēļ droši vien. (Brālim, dramaturgam, nebija grūti pieņemt manu pārmaiņu. Šajā ziņā viņš ir kā brālēns Fils un ļoti daudzi citi mīloši vīrieši.)

Pēc pāris gadiem es viņai piedevu. (Ap 1998. gadu es ar pastkartes starpniecību biju piedevusi viņas līdzdalībniekam no trakā 1995. gada. Viņš bija profesors, ko es biju ieteikusi darbam Čikāgas Universitātē. Reiz, izrādot draugam slaveno Ekonomikas fakultāti, es pieklauvēju pie viņa durvīm, bet viņš sadusmojās un nerunāja. Cilvēki ir tik dīvaini: ja viņi tev kaut ko nodara, tad tik un tā dusmojas... uz tevi.)

Mēs ar māsu dažus gadus apmainījāmies ar samierinošām e-pasta vēstulēm. Viņa īsti neatvainojās, bet ielūdza mani uz Ziemassvētkiem savā Tūsonas mājā, uz kuru grasījās doties arī māte, kas tolaik dzīvoja Ņūhempšīrā un savā vēlmē meitas samierināt bija kā mīlestības klints. Tomēr vēlāk telefona sarunā mēs sastrīdējāmies, un viņa ielūgumu atsauca. Es atbildēju: “Nē. Ej pie velna! Es braukšu pie mātes,” – un ierados no Čikāgas pašā svinību vidū. Māsa bija vēsi pieklājīga, kas piederējās pie mūsu abpusējā noskaņojuma. Nākamajā rītā iznācu no viesu guļamistabas un redzēju viņu mazgājam vakardienas trauku kaudzi. Pamanīju arī, ka tepiķis prasās pēc izsūkšanas, un, daudz neprātojot, sameklēju putekļsūcēju un sāku to darbināt. Tad ievēroju, ka viņa mani dīvaini vēro. Tā, šķiet, bija pirmā reize, kad viņa uz mani raudzījās kā uz faktisku, kaut nepilnvērtīgu sievieti. Sieviete bija ieraudzījusi netīru paklāju un bez teikšanas pati to iztīrīja.

Var jau būt, ka tā viņa nejutās. Bet katrā ziņā mūsu attiecības tagad ir tuvas un draudzīgas. Viņa bija zaudējusi mīļoto vecāko brāli, bet ieguva tuvu māsu. Paradokss. Vai esmu viņas vecākā māsa vai patiesībā daudz jaunāka? Ha, ha!

* * *

Kāda sajūta jaunajā dzimumā pēc visiem šiem gadiem?

Lieliska!

Vairums lēmumu atstāj vismaz nedaudz nožēlas, kas neļauj gulēt četros no rīta. Vai apprecēji īsto? (Manā gadījumā – jā.) Vai izvēlējies pareizo profesiju? (Manā gadījumā – jā.) Vai Donaldam bija jāpaliek savā iemīļotajā Čikāgas Universitātē, ko viņš 1980. gadā pameta, noskaities par Ekonomikas, taču ne Vēstures fakultātes negribīgumu paaugstināt viņu pilntiesīga profesora kārtā? (Šis jautājums ir grūtāks, bet kopumā – jā.) Tomēr pārtapšana par Dīrdru nav raisījusi ne mazāko nožēlu. Ne reizi. Nekādu.

Runa ir par jušanos savā ādā, kā mēdz teikt, nevis baudu. Bet ir arī baudas, bez šaubām. Grāmatā “Crossing” es runāju par sieviešu draudzību un dažas minēju vārdā, bet kopš tā laika ir bijušas vēl daudzas citas.

Sievietes tiešām sadarbojas. (Arī vīrieši, bet citādi.) Sieviešu grupa Greispleisas baznīcā mani atbalsta, un es viņas arī. Visi par vienu, un viens par visiem, var teikt. Uzklausīšana, dzīvesstāsti, uzmundrinājums šur, jautrs filmu vakars tur, iejūtīga apjautāšanās, kā klājas, palīdzība mājas uzkopšanā, kad iekrīti depresijā, garš brauciens uz Indianas dienvidiem ar lūgšanām un dziesmām pie vakara ugunskura. Maikl, airē laivu krastā. Brīnišķā žēlastība.⁴

Ekonomikas vēsturniece, kolēģe lesbiete, pāris reizes uzaicināja mani pie sevis Evanstonā uz, kā izrādījās, lielu gadskārtēju amerikāņu lesbiešu pasākumu – Superkausu. Bija sapulcējušās kādas 15 sievietes, bet tikai viena no viņām un es spēli tiešām vēroja. Es komentēju slazdu blokus uz līnijas un apspriedu tos ar vienīgo futbola fani. Bet pat mēs abas nebijām nemaz tik ieinteresētas. Katra bija atnesusi groziņu. Lielākā vakara daļa noritēja dziļdomīgās sarunās. Ne par futbolu. Es atcerējos ballīti, ko biju sarīkojusi draudzenēm Aiovasitijas pēdējā gadā, lai noskatītos, kā ASV sieviešu futbola izlase sakauj Ķīnas komandu Pasaules kausā. Tās pašas dziļdomīgās sarunas un groziņi, bet mēs tomēr vērojām arī spēli. Pie velna to spēli! Īstā nozīme manās un arī viņu acīs bija sieviešu draudzībai.

Kādu decembri es devos uz Austrāliju, kur viņu vasaras brīvdienās lasīju lekcijas augstskolu pasniedzējiem pilsētās, kurās katrreiz gadījās viesos ceļojošā Anglijas komanda, kas cīnījās ar austrāliešiem par kriketa balvu, pazīstamu ar nosaukumu The Ashes. Krikets ir vienīgā sportiskā kaislība, kas manī palikusi no Donalda. Adelaidā es nakšņoju pie drauga ekonomista un viņa otrās, amerikāņu sievas. Mēs ar viņas vīru katru dienu devāmies skatīties kriketu, un viņa mums saiņoja pusdienas un pavadīja tā, it kā mēs taisītos nolaisties akmeņogļu šahtā. Kas attiecas uz angļu komandas veiksmi tajā gadā, tad tā patiesi varēja būt nozudusi dziļā bedrē. Pēdējā dienā, stundu pirms viņam bija paredzēts vest mani uz lidostu, viņa teica: “Guļamistabas skapī man ir dažas drēbes, ko es nekad nevelku. Varbūt vēlies piemērīt?” Vai putni vēlas lidot? Veselu stundu mēs ņēmāmies pa skapi, un es ieguvu kaudzēm drēbju, divus lietišķos kostīmus, dažus topus un vēl, un vēl. Čikāgā tie nonāca pa pastu pāris mēnešus vēlāk. Kopš tā laika drēbes esmu pirkusi maz. Sieviešu vēlība.

Kādā citā ceļojumā uz Austrāliju, ko paši austrālieši dēvē par “Oz” (no “Aus-”), es lasīju lekciju par dzimumu jautājumu Sidnejas Universitātē, un auditorijā bija jaukā Keita Kamingsa. Nākamajā dienā ar vilcienu devos gar krastu uz augšu, un Keita mani sagaidīja mazā stacijā netālu no viņas jaunās mājas kopā ar draudzeni. Mēs jautri pavadījām laiku. 1995. gadā Keita kā akadēmiski izglītota bibliotekāre bija man parādījusi, ka profesionālis spēj tikt galā ar visu. Pāris gadus vēlāk es devos uz Ņujorku, lai noskatītos pirmizrādi jaunai lugai par transvestītiem kādā kūrortā 50. gados. Nakti pārlaidu Keitas meitas šaurajā Manhatanas dzīvoklī. Keita, būdama eksperte šajās lietās, bija konsultējusi dramaturgu. Mēs tikām aizkulisēs izteikt atzinību aktieriem. Bauda. Prieks. Bet identificēšanās ar sieviešu komandu.

* * *

Vai tev ir bijušas romantiskas attiecības?

Nē.

Vai tas ir seksa dēļ?

Nē.

Vai tev tas ir svarīgi?

Nē.

Kad 2000. gadā pārcēlos no Aiovasitijas uz Čikāgu, es nolēmu pamēģināt videorandiņus. Sievietes mani seksuāli vairs nesaistīja. Pamēģini vīriešus, es nospriedu. Varbūt gadīsies “lielais ķēriens”. Jāatzīst, ka ķirurģiskā operācija man bija atņēmusi fiziskas seksuālas sajūtas, kas nav liels zaudējums. Bioloģiskās tieksmes izzušana patiesībā ir atvieglojums. Bet iepazīties šķita piedienīgi un interesanti, tāpēc es pieteicos kādā respektablā aģentūrā Čikāgas centrā, kur vajadzēja izveidot video par sevi, un tad vīrieši izvēlējās, gluži kā tajos pretīgajos kopdančos, kas mums bija Hārvardā ar Velzlijas koledžas studentēm 60. gados. Es apspriedos ar konsultanti, bet viņa nesaredzēja nekā slikta tajā, ka es neatklāju savu “noslēpumu”, vismaz ne pašā video.

Tā nu man bija randiņi. Viens bija ar kādu vīru, kas mani veda vakariņās kadiljakā un cauru vakaru to vien darīja kā runāja un runāja par (1.) savu mirušo sievu un (2.) savu biznesu. Man viņš nejautāja neko. Ne vārda. Vai kādai tā ir gadījies? Viņš aizveda mani līdz mājas durvīm, noslāpēja auto un gaidīja, kad aicināšu viņu augšā uz... nu, jūs zināt, esam taču pieaugušie. Bet es esmu vecmodīga meitene un teicu paldies par jauko vakaru. Nē. Un rausos ārā no viņa mašīnas.

Bija vēl viens randiņš ar vīru, kas lika uz sacīkšu zirgiem, un es fantazēju, ka varētu kļūt par sacīkšnieka draudzeni. To es varētu. Kāds cits bija koučs. Kad tikāmies pusdienās iepretī manai mājai, varēja manīt, ka viņa jūtas pret mani neiesilst, kaut arī viņš bija izprotošs un inteliģents, kā jau varētu gaidīt no viņa profesijas. Problēma bija tāda, ka nākamajā dienā es viņiem vienmēr pateicu to, un viņi nekad vairs neatgriezās. Koučinga treneris man e-pastā atbildēja: “Ak tad tāpēc tu man nešķiti pievilcīga.” Paldies par to pašu.

Galu galā es atmetu ar roku. Draudzenes man atgādina, ka gara auguma profesionāli veiksmīgām sievietēm zināmā vecumā ir grūti atrast partneri. Faktiski neiespējami. Vīrieši ir dumji. Nemaz nerunājot par “to lietu”. Nāc pulciņā, mīļā. Es mazliet cerēju, ka kādam, kurš “jau zināja”, es iepatikšos, bet tas nenotika. Pie manis mājās bieži kāds nakšņo, jo mans dzīvoklis ir plašs un šķiet gluži kristīgi (vai musulmaniski, vai hinduistiski) tajā dalīties ar grūtdieņiem un ar neizsīkstošo pilsētas viesu straumi. Ir jauki, ja māja ir pilna. Neesmu vientuļa. Bet romantisku attiecību nav.

* * *

Traku un aizkustinošu piedzīvojumu netrūkst.

2018. gadā es sniedzu lekciju ieinteresētai auditorijai, ieskaitot manu māsīcu, par transseksualitāti un... ekonomiku... Centrālajā izlūkošanas pārvaldē, ne vairāk un ne mazāk. Ja transseksuālai spiedzei krievi draudētu ar viņas iepriekšējā dzimuma publiskošanu, man domāt, viņa atbildētu: “Uz priekšu, puiši.” Nekāda Putina roklaižu šantāža uz viņu neiedarbotos.

Manā 35. Hārvarda Universitātes salidojumā 1999. gadā, kas bija pirmais man kā Dīrdrai, kursa biedri bija sirsnīgi. Kādas lielas zivju vairumtirdzniecības firmas vadītājs Bostonā un kādreizējais vidusskolas futbola komandas, kurā es biju komandas kapteinis, dalībnieks noskūpstīja mani uz vaiga. Dejās Radklifa koledžas zālājā uz pāris stundām man par partneri bija kāds kautrīgs, garš kursabiedrs, kuru es agrāk nepazinu. Deja bija eleganta un jautra un atgādināja dančus ar manu sievu Anglijā un Zviedrijā. Pēc dejas es viņam pateicu paldies, un viņš atbildēja, paskaidrodams, kāpēc nav mani atpazinis no augstskolas laikiem: “Es nebiju pazīstams ar daudzām Radklifa sievietēm.” Es neviļus atbildēju: “Es arī ne.” Viņš tā dīvaini uz mani palūkojās, bet nesaprata. 50. salidojumā 2014. gadā mana kursa Radklifa sievietes uzaicināja mani pievienoties viņām lielajā foto uz Vaidenera bibliotēkas kāpnēm. Jauki! Tikai viena, ar kuru man, šķiet, bija romāns pirmā kursa pavasarī, iebilda.

90. gadu beigās, īsi pēc manas pārtapšanas, es zvanīju kādam Hārvarda dekānam un jautāju, vai Hārvardā varētu nomainīt manu grādu uz sieviešu koledžu – Radklifu. “O, es domāju, ka mēs to nevaram gan.” – “Bet ASV Valsts departaments,” es čīkstēju, “neiebilda mainīt manā pasē dzimumu no vīrieša uz sievietes.” Pauze. Tad ar smaidu balsī: “Jā. Bet Hārvarda Universitāte ir senāka par ASV Valsts departamentu.” Ak Kungs! Ir lietas, kas nekad nemainās.

Savā īsajā uzrunā tajā 50. salidojumā es gribēju šo stāstu iekļaut kā anekdoti. Visi noteikti smietos kā kutināti. Bet mana runas tehnika, lai izvairītos no stostīšanās, ir vienkārši spert ārā visu, kas tobrīd uz mēles, un es aizmirsu. Kursabiedriem un viņu dzīvesbiedriem tik un tā, šķiet, runa patika. Kad pēdējā dienā ripināju ārā savu čemodānu no Adamsa nama, garām gāja kāds man nepazīstams kursabiedrs un, pagājis pa ielu mazliet tālāk, pagriezās un uzsauca: “Dīrdra, mēs tevi mīlam.” Jauks cilvēks. Jauka, savijusies darba un mīlestības pilna dzīve, piedzīvota un ilgota.

* * *

Ir arī politiskā daļa. Mēs, amerikāņi, dzīvojam brīvā valstī, kā mums patīk sev atgādināt. Un tomēr, atšķirībā no, teiksim, britiem vai nīderlandiešiem, daudzi amerikāņi ļoti uztraucas, ja kāds cits amerikānis savu brīvību īsteno. Tas ir sens spriedzes sižets amerikāņu ikdienā.

Dzimuma maiņa, manuprāt, ir brīvības lieta, viens posms garajā atbrīvošanās aktu virknē, kas aizsākās 1776. gadā. Mani rakstu darbi arvien vairāk pievēršas lēnajam norietam, ko piedzīvo privileģētās šķiras kopš tā laika, un aizkaitinājumam vai kaut kam vēl ļaunākam, ko viņos izraisa neprivileģēto šķiru rīcība. 1776. gadā Džons Adamss, kurš nebija demokrāts, uztraucās, ka, vēsturnieka Alana Teilora vārdiem, “apsolīt vienlīdzīgas tiesības nevienlīdzīgā sabiedrībā” nozīmētu atvērt Pandoras lādi: “Tam nekad nebūs gala. Tiks izvirzītas arvien jaunas prasības. Sievietes pieprasīs balsstiesības. 12–21 gadu jauni zeņķi spriedīs, ka viņu tiesības nepietiekami ievēro, un katrs, kam nav ne fārtinga pie dvēseles, pieprasīs līdztiesīgu balsi.” Viņam bija taisnība. Lādi vairs neaizvērsi.

Biezās Čikāgas Universitātes apgādā izdotās grāmatās (2006., 2010., 2018. g., nopērkamas par lētu naudu Amazon.com) esmu apgalvojusi, ka 18. gadsimtā Eiropas ziemeļrietumos izplatījās jauna ideoloģija, kas veidojusi visu mūsdienu pasauli tādu, kāda tā ir. Kopš 1800. gada Amerikā un lēnām visā pasaulē jauns liberālisma vilnis pakāpeniski atbrīvojis nabadzīgos baltādainos vīriešus, amerikāņu patriotus (bet ne lojālistus), katoļus, vergus, sievietes, īrus, ebrejus, pāķus, fašistu tirānijām pakļautos, kolonizētās tautas, agrākos vergus (vēlreiz), sievietes (vēlreiz), citus imigrantus, gejus, invalīdus, sociālistu tirānijām pakļautos, Amerikas meksikāņus, Amerikas indiāņus, dienvidāziešus un brīnumainā kārtā transseksuāļus. Aizvien vairāk cilvēku tika laisti pie vārda. Rezultāts bijis fantastisks radošās enerģijas uzplaukums no džeza līdz Stīvam Džobsam, no romāna līdz Hafingtonei.

Brīvība mūs darījusi bagātus un diezgan labus arīdzan. Kāds teiks, ka verdzība, indiāņu padzīšana un strādnieku ekspluatācija arī darījusi mūs bagātus. Nē, nav taisnība. Jūs kļūdāties. Jūtieties vainīgi par ļaunumu, bet nedomājiet, ka tie devuši pienesumu bagātībai. Es esmu amerikāņu humāniste libertāriete, ko citviet pasaulē dēvē par “liberāli” Adama Smita, Mērijas Volstonkraftas vai Henrija Deivida Toro stilā. Es pievienojos, un, ceru, jūs arī, afroamerikāņu dzejniekam Langstonam Hjūzam, kas 1935. gadā dziedāja: “O, lai Amerika atkal kļūst par Ameriku,/ Par zemi, kādas vēl nav bijis,/ Bet kādai reiz ir jābūt, – par zemi, kur ikkatrs vīrs ir brīvs.”

Un ikkatra sieva, dārgais.

quillette.com, 2019. gada 10. novembrī