Vīrietis mainīgajā pasaulē

Igors Kons (1928) bija Latvijā labi pazīstams jau 80. gados, pateicoties vairākām ļoti populārām grāmatām personības psiholoģijā – tādām kā “Es atklāšana”, “Draudzība”, “Sevi meklējot”, kuras padomju zinātnei neraksturīgi atļāvās pievērsties tādam objektam kā sev pašam. Taču savā garajā mūžā Igors Kons ir darbojies gan par filozofu, gan sociologu, gan antropologu, bet vēlāk ieguvis gluži vai skandalozu slavu kā vadošais krievu seksologs, lai ko arī saprastu ar šo apzīmējumu – jāņem vērā, ka Padomju Savienībā nekādas seksoloģijas nebija un – no zinātnes viedokļa – nebija arī seksa. Atbilstoša slava ir arī Kona pēdējā laika grāmatām “Aizliegtā augļa garša: seksoloģija visiem” (1997), “Vīrieša ķermenis kultūras vēsturē” (2003), “Mēness gaisma rītausmā. Viendzimuma mīlestības sejas un maskas” (2003), “Seksuālā kultūra Krievijā” (2005).

Uldis Tīrons: Igor Semjonovič, kādā veidā jūs no personības pētījumiem nonācāt pie viendzimuma mīlestības?

Igors Kons: Es jau nodarbojos ne tikai ar personības pētniecību, es esmu viens no jaunatnes socioloģijas aizsācējiem Padomju Savienībā, un visi šie sižeti tā vai citādi bija saistīti ar dzimuma un seksualitātes problēmām. Tad iznāca mana grāmata “Ievads seksoloģijā”, un publikai tā bija pirmā zinātniskā grāmata, kurā bija aplūkots, kas ir dzimums, kas ir seksualitāte un kādas tur rodas problēmas.

Rietumos uzskatīja, ka Padomju Savienība ir tāds zooloģiskais dārzs, eksotika, kur dzīvo aizvēsturiski radījumi, bet es gribēju pierādīt, ka tas tā nav, ka pie mums ir tās pašas problēmas, kādas bija citās valstīs. Un lai ar to nodarbotos, man vajadzēja vēsturi, man vajadzēja salīdzinošo materiālu. Un šis salīdzinājums bija nepieciešams gan globālos jautājumos, gan arī pavisam triviālos. Lūk, piemēram, es veicu tādu eksperimentu: padomju laikā atšķirība starp restorānu un ieskrietuvi, ēdnīcu bija ne tikai cenā, ēdiena kvalitātē un interjerā, bet arī tāda, ka, lai gan visur bija dakšiņas un karotes, tomēr naži bija tikai restorānos. Tos laikam taču zaga, kamēr dakšiņas un karotes bija tādas, ka ar tām pat aci nevarēja izdurt, un varbūt tādēļ tās nezaga. Un mani ieinteresēja, vai tā ir mūsu padomju nacionālā īpatnība, vai arī sociālisma dabā ir, ka tas necieš nažus. Uz Rietumiem laida reti vai nemaz, bet uz sociālistiskajām valstīm varēja braukt, un es visur gāju ieskrietuvēs un skatījos – ir naži vai nav nažu. Un izrādījās, citās sociālistiskajās valstīs naži bija – tie gan varēja nebūt kvalitatīvi vai būt no plastmasas, tomēr tie bija. Un tad es sapratu, ka tā ir mūsu valsts īpatnība. Un kad mani ieinteresēja seksuālā kultūra, tad man radās tas pats jautājums, bet sākuma punkts atkal bija praktisks. Padomju režīma beigās VDR režīms bija daudz bargāks par padomju, un tajā viss bija aizliegts, un stingrāka kontrole – nu, saprotams, blakus Rietumvācija un iedzīvotāji turp skatās. Taču – runājot par seksualitāti, nekā līdzīga padomju seksofobijai VDR nebija, tur bija gan seksuālā izglītošana skolās, gan tika izdotas lieliskas grāmatas, gan tika veiktas aptaujas. Man kļuva skaidrs, ka ir kaut kādas lietas, kas vācu kultūras tradīcijā neierakstās, viņi nevar atļauties – neatkarīgi no režīma – pierādīt, ka atkailinātu ķermeni vajag aizliegt, ka seksa nav un tā tālāk. Bet Krievijā varēja. Un kāpēc? Lai to noskaidrotu, vajadzēja nodarboties ar vēsturi, un tā radās grāmata “Seksuālā kultūra Krievijā”.

Rietumos 60. gados sākās seksuālā revolūcija, un viena no pazīmēm bija vecuma samazināšanās, kurā sākas seksuālā dzīve, seksualitātes formas dažādojās, sāka pieņemt to, kas iepriekš tika uzskatīts par neiespējamu, patoloģisku. Ierasto sociālo kontroles formu bankrots nevarēja neizsaukt paniku vecākajās paaudzēs, tika uzskatīts, ka pienācis pasaules gals, tomēr sabiedrībā sākās polemika presē, televīzijā – ar pārspīlējumiem, briesmu stāstiem, bet tādā veidā publika tomēr tika sagatavota. Un kad noskaidrojās, ka ar šo jauno seksualitāti neko iesākt nav iespējams, sabiedrība pārkārtojās, piekrītot – lūk, tāda ir kļuvusi pasaule. Un ja mēs nevaram zēniem un meitenēm uzvilkt viduslaiku šķīstības jostas un piespiest viņus ar to nenodarboties – jo ir skaidrs, ka viņi mūs neklausīs un no mums tas vairs nav atkarīgs –, tad mums nāksies noņemties ar seksuālo audzināšanu, nāksies dot viņiem kaut kādu informāciju, lai viņi paši izsargātos un censtos izvairīties no viņiem un sabiedrībai bīstamākajām sekām, kādas ir nevēlama grūtniecība un līdz ar to – aborti, arī slimības, kas tiek nodotas dzimumceļā, un tā tālāk.

Taču Krievijā reakcija bija cita, jo vara, baznīca tur uzspiež konservatīvu apziņu – ņemsim un atgriezīsimies pie pagātnes, pie tam, pie kādas pagātnes, viņi nezina, jo pagātne, pie kuras klerikāļi – gan Rietumos, gan Krievijā – grib atgriezties, tā ir iedomāta pagātne, pagātne, kuras nekad nav bijis. Jūs vienkārši negribat pieņemt reālijas, kurās dzīvojat jūs un kurās dzīvo jūsu bērni, nevis kaut kādi Rietumi taisās visu sabojāt. Gadsimta sākumā kļuva redzams, ka situācija Krievijā mainās, un seksuālo revolūciju nomainīja seksuālā kontrrevolūcija, bet, tā kā seksuālā uzvedība Krievijā virzās pa tiem pašiem ceļiem kā visur, tad rezultāts ir strauja negatīvo seku palielināšanās – tas skar situāciju ar HIV infekciju, kur tās rādītāji Krievijā ir ievērojami augstāki nekā visās industriāli attīstītās valstīs. Otrā problēma saistīta ar reproduktīvo veselību, demogrāfisko faktoru un tā tālāk. Iespējams, nozīmīgākais pēcpārbūves perioda sasniegums Krievijā bija abortu skaita samazinājums, jo Padomju Savienība bija pasaules čempions abortu ziņā, bet reformu periodā, arī pie visām grūtībām abortu skaits samazinājās. Un tie bija varonīgi mediķu pūliņi. 2007. gadā pirmo reizi piedzimušo skaits Krievijā izrādījās lielāks nekā abortu skaits. Tas ir milzīgs vēsturisks sasniegums. Taču tas ir sasniegts, nevis tikumības vai jaunavības propagandas ietekmē, bet gan pateicoties kontraceptīvās kultūras attīstībai. Un trešais ir vīriešu veselība. Viena no galvenajām mūsdienu pasaules problēmām ir tas, ka vīrieši ir izrādījušies visvairāk ievainojamā demogrāfiskā grupa, un es ar to nodarbojos pēdējos desmit gadus. Un 1999. gadā es uzsāku globālu projektu, kuru pabeidzu 2009. gadā ar divu lielu grāmatu publicēšanu – “Vīrietis mainīgajā pasaulē”, “Zēns – vīrieša tēvs”. Mani interesē jautājums, kas notiek ar vīriešiem pasaulē, kurā viņi zaudē hegemoniju, vai viņi izdzīvos, vai neizdzīvos, vai šī krīze nav pārspīlējums, vai tās ir ideoloģiskas lietas, vai aiz tām stāv reālas problēmas. Un šajā sakarībā mani, dabiski, interesēja vīrieša attieksme pret seksualitāti. Lieta tā, ka ar vīriešiem vajag nodarboties, vīrieši ir vājais dzimums, par to 1970. gadā Ļiteraturnaja gazeta bija slavena padomju demogrāfa Borisa Urlanisa raksts, kuru izlasīja absolūti visa valsts, un tas tā arī saucās “Sargājiet vīriešus!” Rakstu apsprieda un, dabiski, neko neizdarīja. Kopš tā laika pagājuši 40 gadi, un Krievija uzstādīja jaunu pasaules rekordu – runa ir par vīriešu pārmērīgo mirstību. Tā ir demogrāfiska un bioloģiska problēma visur pasaulē, visur vīrieši mirst agrāk par sievietēm, tam ir savas bioloģiskas teorijas, bet ar to ir saistīti arī sociāli faktori. Tad, lūk, Krievijā vīriešu mirstība tālu pārsniedz šo pārmērīgo mirstību. Tās jau ir klusās un vairs ne tik klusās šausmas. Un kamēr attīstītās valstīs šo starpību starp sieviešu un vīriešu mirstību ir pratuši samazināt, Krievijā šī situācija ir pastiprinājusies. Par to sāka runāt tikai tad, kad starpība starp vīriešu un sieviešu dzīves ilgumu sasniedza 13 gadus. Un par to sāka runāt ne jau demogrāfu dēļ, bet Rietumu valstis sāka izgatavot labas zāles, viagru un citas cīņai ar seksuālajām disfunkcijām, un kompānijām vajadzēja pārbaudīt zāļu efektivitāti, reklāma arī bija vajadzīga. Un viņi finansēja attiecīgus pētījumus.

Un, kā jau teicu, viena no problēmām ir vīrieša veselība, kas saistīta ar hegemonās maskulinitātes faktu. Bez bioloģiskajām vīriešu un sieviešu atšķirībām pastāv nostāja, ka vīrietim visur jābūt galvenajam, ka viņš ir saimnieks un kungs. Pagājušā gadsimta 70. gados sākās pētījumi – starp citu, pateicoties feminismam, jo feministes kritiski paskatījās uz vīrieti un atklāja viņa problēmas, kuras paši vīrieši atzīt netaisījās. Tas ir, viņi tās juta, taču vīriešiem nepatīk reflektēt par savu vājumu.

Tīrons: Kādu vājumu?

Kons: Šādu. Zēns, kurš neraud, vēlāk izrādās mazāk spējīgs sajust citu emocijas, tādēļ viņam ir apgrūtinātas attiecības gan ar sievu, gan bērniem, viņš nespēj izpaust savas emocijas, viņš nevar atzīties vājībās, viņš pārspīlē savu veselības līmeni, viņš noliedz veselības problēmas. Runa ir arī par tādu jūtīgu lietu kā erektīvā disfunkcija, kas vīriešus ļoti mulsina, jo tas ir ne vien baudas, bet arī pašcieņas jautājums, tomēr pie ārsta viņš ies tikai tad, ja viņu sieva vai partnere piespiedīs, pats viņš kautrējas. Vispār vīrieši vēršas pie ārsta divreiz retāk par sievietēm. Un rezultāts ir vēlāka diagnostika, un slimības, ko varēja laikus pamanīt un izārstēt, kļūst grūti ārstējamas. Ir daudz problēmu ar vīriešu veselību, un šīs problēmas daļēji ir bioloģiskas, ģenētiskas, tās vajag pieņemt kā faktu, bet daļēji tās ir arī risināmas, laicīgi pievēršot tam uzmanību. Ar to ir saistīta arī reakcija uz krīzēm un dzīves pavērsieniem, jo sadzīviskais kanons – tas ir “īsta vīrieša” tēls, vīrieša tipiska metafora ir monolīts. Lūk, tāda klints. Bet kas ir monolīta galvenā īpašība? Tas, ka savas bezstruktūras dēļ tas laika iedarbībā lēnām sadēdē. Nekas cits ar to nenotiek. Lēnām sairst. Tas ir – kas? Paraugs cilvēkam ātri mainīgajā pasaulē? Bet visvienkāršākā amēba, ko tāds monolīts var nepamanot nospiest, tā tomēr mijiedarbojas ar ārējo vidi, tā kaut ko no tās ņem, mainās. Tāpat arī strauji mainīgajā pasaulē vajadzīga pavisam cita izpratne par vīrieti. Nevis vienkārši gulēt vēstures ceļā, cerot, ka tu būsi par to stiprāks, ka tā tevi apies, un mēs dzīvosim, kā dzīvoja senči.

Vēl cita tēma, par ko runāts grāmatā “Zēns – vīrieša tēvs”, ir pedagoģija. Izrādījies, ka pati ievainojamākā grupa ir zēni pusaudži. Zēni mācās sliktāk par meitenēm, biežāk tiek izslēgti no skolas, darba sadalījums daudzās profesijās mainās meiteņu labā, vairāk meiteņu beidz vidusskolu, iestājas augstskolās un tā tālāk. Zēniem ir problēmas ar noziedzību, dzeršanu, narkotikām. Pasaulē radušās daudzas organizācijas, profesionāli žurnāli par vīriešu veselību. Gadsimta sākumā Holandē iznāca pirmais žurnāls, kas veltīts zēnu pētniecībai – Byhood studies. Un arī man kļuva skaidrs, ka zēnību vajag pētīt – starp citu, krievu valodā “zēnība” ir nenopietns vārds, jo tā nozīmē tikai noteiktu īpašību kopumu, puiciskumu, bet angļu boyhood un vācu Knabenschaft ir nopietnāki vārdi, jo nozīmē arī īpašu sociālo institūtu, sabiedrībā vienmēr ir bijušas zēnu grupas, savienības, kas cieši saistītas ar socializācijas īpatnībām. Un manai grāmatai par zēniem ir lieli panākumi, lai gan tur ir lietas, kas nevar nekaitināt, starp tām homoseksualitāte, jo nav vīriešu seksualitātes problēmas bez attieksmes pret homoseksualitāti. Parasti, kad runa ir par gendera atšķirībām, tad, runājot par to, kas notiek, saka, ka notiek šausmas – notiek zēnu feminizācija, no šejienes arī homoseksualitātes pieaugums, vēl saka, ka notiek meiteņu, sieviešu maskulinizācija – kur palikusi maigā, padevīgā sieviete, bet viss tas ir nieki.

Tīrons: Atvainojos, ka jūs pārtraucu, vai jūs varat populāri pastāstīt, kāda ir atšķirība starp genderu un dzimumu?

Kons: Varu. Dzimums ir bioloģisks jēdziens, tas, kas saistīts ar dabisko dzimumu demorfismu un atšķirībām starp sievietēm un vīriešiem pēc dzimuma pazīmes. Ir pieņemts, ka šīs pazīmes pastāv kā pretstati – vīrieši nodarbojas ar savu lietu, kam viņi no dabas ir piemēroti, bet sievietes nodarbojas ar kaut ko citu, tieši pretēju. Taču 20. gadsimtā izrādījās, ka šīs robežas darba dalīšanā izzudušas. Sievietes vienu pēc otra iekaroja tradicionālās vīriešu profesijas. Tad arī blakus jēdzienam “dzimums”, kas paredz bioloģiskās un domājams – universālās atšķirības, ievajadzējās jēdzienu, kas apzīmētu sociālās atšķirības starp vīrišķo un sievišķo. Un šeit tika ieviests termins, kas bija aizgūts no gramatikas, jo šis vārds angļu valodā apzīmē tikai gramatisko dzimti. Vārdu sakot, šajā terminā runa bija par sociālajām gaidām, kādas tika izvirzītas attiecībā uz sievietēm un vīriešiem. Jāsaka, ka tā nav kaut kāda cita objektīva realitāte – genders atšķirībā no dzimuma –, tas ir cits skata punkts. Nekādā ziņā nevar teikt, ka viens ir sociāls, otrs – bioloģisks. Jo indivīda līmenī nav nekā sociāla, kas tā vai citādi nebūtu pastarpināts ar kādiem bioloģiskiem faktoriem un tieši tāpat nav nekā tīri bioloģiska. Vienkārši tā kā bioloģiskajām zinātnēm vairāk uzticas un tām ir lielāks prestižs nekā sociālajām zinātnēm, tad, tikko tiek atklāts kāds hormons, uzreiz jums teiks – tas un tas notiek tādēļ, ka ir šis hormons. Lūk, galvenais vīriešu hormons testosterons, ar testosteronu saistīta paaugstināta agresivitāte un tā tālāk. Taču patiesībā viss izrādās daudz sarežģītāk. Tiek pieņemts, ka līderim, kurš ir agresīvāks, seksuālāks, ka viņam ir arī augstāks testosterona līmenis. Bet izrādās – lūk, kautiņš vai sacensība, izmēriet testosterona līmeni sacensību dalībniekiem, bet paredzēt, kurš uzvarēs, jūs nevarat. Taču pēc sacensībām noteikti izrādīsies, ka uzvarētājam testosterona līmenis paaugstinās, bet zaudētājam – pazeminās. Ja tas ir futbols, tad testosterona līmenis pazeminās ne vien zaudētājai komandai, bet arī tās līdzjutējiem. Un kad līdzjutēji sarīko kautiņu, tad uzvarētāju līdzjutējiem pie vainas ir paaugstināts testosterona līmenis, ko vajag kaut kā realizēt, bet zaudētājas komandas līdzjutēji ir frustrācijā, viņi uzsāk kautiņu kā kompensāciju. Tā ka šīs futbola fanu batālijas arī nav bez bioloģiskiem priekšnoteikumiem, taču kas tur ir primārs – motīvs vai hormons, tas ir ļoti liels jautājums.

Un gendera jēdziens tika ieviests tādēļ, lai norobežotu jautājumus, kas acīmredzami ir sociāli, kas saistīti ar varas attiecībām, no universālākiem jautājumiem, bioloģiskiem un citiem. Feminisma gultnē dzimušie gendera pētījumi ir veltīti sociālajām sieviešu un vīriešu attiecībām, vienlīdzības, nevienlīdzības, ekspluatācijas problēmām, un, lai gan sievietes sāka pašas ar sevi – kā viņām vīrieši dara pāri un tā tālāk, taču viņas par vīriešiem ļoti daudz ko atklāja, jo pavērās uz pasauli citām acīm. Un priekšstats, ka feministes ir kaut kādas agresīvas lesbietes, kuras nemīl vīriešus, nekam neatbilst. Feministes ir ļoti dažādas – vienas ir lesbietes, citas nav lesbietes. Un lesbietes arī ir ļoti dažādas, bet priekšstats, ka viņas nemīl vīriešus, ir no mītu sfēras, tāpat kā priekšstats par to, ka geji nemīl sievietes. Atkal – kāds mīl, kāds – nemīl, bet jautājums ir par to, ka viņi vairāk baudas gūst no sava dzimuma pārstāvjiem, bet ar sievietēm viņiem var būt itin normālas attiecības, var draudzēties, cienīt un tā tālāk.

Tīrons: Jūs runājat par dzimumu sociālo nosacītību. Cik cilvēks ir brīvs izvēlēties savu seksualitāti, piemēram, homoseksualitāti?

Kons: Uz šo jautājumu – kā vienmēr – nav viennozīmīgas atbildes. Seksuālā orientācija ietver gan bezapzinātas seksuālās tieksmes, jūtas, gan atbilstošu uzvedību, gan pašapziņu, kas veido seksuālās identitātes sajūtu. Tad, lūk, seksuālās tieksmes rodas neapzināti, ļoti daudz kas liecina par to, ka tām ir ģenētisks pamats, tādēļ izvēles, vai jūs pievelk vīrieši vai sievietes, nav. Ja tāda izvēle būtu, grūti iedomāties cilvēku, kurš izvēlētos piederību jau iepriekšnolemti nosodītam, vajātam mazākumam, jo tas pēc visiem parametriem viņam neko nesola, tikai grūtības un nepatikšanas. Daudz patīkamāk ir būt kā visiem un pat nesākt aizdomāties. Taču izrādās, ka ir bērni, kurus – tas notiek ilgi pirms seksuālās nobriešanas – pievelk nevis pretējā dzimuma vienaudži, kā vajadzētu būt, bet savējā, un tas izsauc nemieru un paniku. Tālākais etaps ir saistīts ar seksuālo nobriešanu, šeit rodas jautājums – pamēģināt vai nepamēģināt attiecīgus seksuālos kontaktus, un tad noskaidrojas, kas tev vairāk patīk. Runa nav tikai par to, vai tu to vari vai nevari, jo kāds to nevar, erekcijas nebūs – nebūs tas objekts, bet kāds, teiksim, sieviete, var pamēģināt, viņai erekcija nav vajadzīga, viņa var kaut ko simulēt. Kad tiek mēģināts viens un otrs, tad noskaidrojas – tas ir vai nav tavs, absolūti ne tavs, vai relatīvi ne tavs. Tas notiek uz tā pamata, ko neizvēlas, bet tad jau notiek apsvēršana, rēķinoties ar sociālajām normām, vai tas ir labi, vai slikti, vai mani nenosodīs biedri, kam es to varu teikt, bet kas būs ar mammu, bet kā dzīvot šajā pasaulē. Bet tad jau ir izvēle: rodas jautājums par savas identitātes noteikšanu. Jo gan tieksmes, gan pieredzi var interpretēt – nu, tas notika dzērumā, skaidrā tas nekad nebūtu noticis, patiesībā man vairāk patīk meitenes, labāk es pārgulēšu ar meiteni un tādā veidā atbrīvošos no šī murga, es taču neesmu tāds... Bet kāds cits spriež savādāk. Un šeit rodas izvēle, jo tā ir noskaidrošana – kas tev ir galvenais, vai tu esi gatavs iet pa šo ceļu, vai arī tu to apspied, jo tas tevi neapmierina un tu par to maksā un dzīvo ne savu dzīvi, bet seksuālā sfēra ir ļoti svarīga. Vai arī tu esi gatavs upurēties, jo tu gribi, ka tev ir sieva un bērni, tu gribi būt kārtīgs sabiedrības loceklis. Vai arī tu izvēlies dubultdzīvi – maskēties, slepeni iet uz geju bāriem, bet atklātībā uzstāties par ģimenes vērtībām, pārstāvot ultrakonservatīvus uzskatus – un tādi skandāli pastāvīgi notiek, jo īlenu maisā nenoslēpsi –, vai arī tu uzsāc atklātu dzīves veidu, vēl vairāk – tu sāc cīnīties par līdztiesību. Un gan Latvijā, gan Krievijā, kur ir ļoti augsts homofobijas līmenis, runas vienmēr ir par to, ka geji un lesbietes cenšas izcīnīt sev kaut kādas īpašas tiesības. Viņi nekādas īpašas tiesības necenšas panākt, viņi cīnās par to, lai viņiem būtu tādas pašas tiesības, kādas ir citiem. Vai blondīnes – ja viņas sagribētu sarīkot demonstrāciju uz ielas par to, ka būt par blondīni – tas ir labi. Ko viņas grib? Nu, blondīnes jau lielākoties vienalga ir balinātas, tad ko viņas cenšas panākt? Bet viņām nepatīk anekdotes, ka blondīnes ir muļķes, viņas ir pārliecinātas, ka blondīnes ir gudras, un tāpēc grib sarīkot gājienu. Un nevienam nav tiesību aizliegt viņām tādu gājienu; uz blondīnēm paskatīties atnāks daudzi cilvēki. Un kāds vienkārši smiesies, vēl kāds patiešām sapratīs – patiešām, kāpēc mēs apvainojam blondīnes, kāpēc mēs stāstām, ka viņas ir muļķes, viņas taču ir dažādas – dažas ir muļķes, bet citas – pat ļoti gudras. Bet trešie teiks – bet tas jau tieši pierāda, ka viņas ir muļķes, jo gudrs cilvēks neiet uz ielas, lai demonstrētu savu prātu, jo tādā veidā tas nevar tikt pierādīts. Tos, kas izgājuši uz ielas, sist nevajag, bet rezultāts būs atkarīgs no tā, vai blondīnes noticēs, ka attieksme pret viņām kļūst labāka, un sapratīs, ka vajag iet ielās, ja viņas nojautīs, ka pēc tā anekdotes par blondīnēm kļūst vairāk, tad labāk uz ielas neiet. Bet ja viņām vienkārši vajadzīga reklāma balinātām prostitūtām, tad nav svarīgi, ko runā, vajag iet ielās. Un ar gejiem ir tas pats. Vienkārši demokrātiskā sabiedrībā ikviens var iziet uz ielas.

Tīrons: Bet kādēļ iet ielās, lai izceltu to, ka kāds ir blondīne?

Kons: Nu, acīmredzot viņām ir kaut kāda kopība, jo ir stereotips par blondīnēm, varbūt viņas grib šo stereotipu mainīt, bet varbūt viņas vienkārši ņemas – tas arī ir iespējams. Un tās ir viņu tiesības. Piemēram, tādas lietas kā geju parādes Rietumos ir absolūti normāla parādība, tur tas jau sen vairs nav kaut kas konfrontējošs, jebkura grupa var iziet uz ielas, vai tā izsauks interesi, vai ne – tas ir cits jautājums. Haidparkā kāds stāv un runā dievs zina ko, un neviens viņā neklausās, bet ja runā kaut ko interesantu, tad arī paklausīsies. Tie ir normāli demokrātijas mehānismi. Austrumeiropā tādu mehānismu nav, tur prasa – bet kāpēc viņam tiek dotas priekšrocības, kādas tiesības, viņš taču ir tik nelabs, un Bībelē par viņu ir uzrakstīts, un vispār – mēs negribam, lai mūsu bērni būtu tādi. Bet mūsu bērni tādi kļūst ne tādēļ, ka viņi skatās geju parādes, bet pavisam citu cēloņu dēļ.

Es domāju, ka pats virspusīgākais uzdevums acīmredzot ir cīņa ar politisko homofobiju, bet politiskā homofobija – tā faktiski ir vainīgā meklēšana. Kad varai ir ērti uz kaut ko novelt atbildību, vārdu sakot, dzīve ir grūta, un kādam vainīgs būs padomju imperiālisms, tad imperiālistiskā Krievija, kas apdraud jūsu eksistenci, un attiecīgi visas jūsu problēmas ir no tās, kādam – izvirtušie Rietumi, un par spīti tam, ka jūs esat ES, bet kā Rietumi lai nav izvirtuši, ja viņi dzīvo labāk. Vārdu sakot, politisko homofobiju – to var risināt ar likumiem. Otrs griezums ir sarežģītāks – homofobija ir ksenofobijas atsevišķs gadījums. Vārdu sakot, tas ir naidīgums pret svešiniekiem, un svešinieks var būt no citas zemes, svešinieks var būt arī citādi mīlošais. Bet homofobijas īpaša iezīme ir tā, ka tā sakņojas dziļāk par visiem citiem ne-mīlestības, nepatikas veidiem.

Tīrons: Kāpēc?

Kons: Paskaidroju. Jo tas ir viens no visdziļākajiem momentiem un nav saistīts tik daudz ar seksualitāti, kā... šeit nav vienkārši reliģijas normas, pierastie priekšstati, un to parasti nesaprot tiesību aizstāvji un juristi, to saprot tikai speciālisti seksoloģijas jomā. Lieta tāda, ka pirmais, ko uzzina mazs zēns, ir – kā viņam iekārtot savu maskulinitāti, bet jebkurš zēns grib būt īsts vīrietis, pie tam to viņam māca nevis vecāki vai skolotāji, māca citi puikas. Pirmais, ko uzzina zēns, ir, ka viņš nedrīkst būt meitene. Bet otrs – zēnam nav jābūt homiķim. Tādēļ sākumā “homiķis” viņam ir tas pats, kas meitene, un tas tiek apgūts vecumā, kad viņam par homoseksualitāti vēl ir visai miglaini priekšstati.

Tīrons: Vai jums liekas, ka tas ir kaut kas universāls? Man šķiet, savā bērnībā es vispār neatceros, ka man būtu kāds priekšstats par homoseksuālismu.

Kons: Tiesa. Bet to, ka nevajag būt meitenei, to jūs zinājāt. Bet tālāk – tā jau ir kultūras īpašība. Kultūrā, kur sarunas par šo tēmu ir absolūts tabu, tas bija vārdā nesaucamais netikums, un tāpēc bērniem tas nebija aktuāli. Kad es sāku nodarboties ar šo tematiku, es mēģināju atcerēties – bet kā bija manā jaunībā? Jo šodien tā ir ļoti liela problēma, to dzīvi apspriež gan bērni, gan pusaudži, un ļoti agri. Un es atcerējos un apvaicājos arī par to saviem dzīvajiem draugiem, un pavisam droši – mūsu vidē šīs problēmas nebija un tā netika apspriesta, tāpat kā acīmredzot mūsu vidē nebija geju un tādēļ šādi jautājumi neradās. Taču kad homoseksualitāte jau kļuva par masu kultūras sastāvdaļu, šādi jautājumi radās. Grāmatā par zēniem es minu piemēru par amerikāņu zēnu spēli, apmēram sešu gadu vecumā, un viena spēle bija “homiķis”, bet šī spēle nebija homofoba. Viņiem tas homiķis bija tas, kurš bija jānoķer, nu, apmēram kā “kazaki-razboiņiki”, tomēr šajā jēdzienā jau jautās kaut kas nelabs. Un tādam puikam, ja vien viņš neuzturas īpašā homofobā vidē, homiķis – tas ir vājais. Tas ir – meitene. Puika, kas ņemas ar meitenēm, tas ir slikti. Puiku, kas saietas ar meitenēm, var apsaukāt par homiķi. Līdz kādam laikam tam nav nekādu seksuālo aberāciju. Tāpat kā ebrejus – kad kaitina mazi puikas, tad kultūrā, kur nav ebreju un antisemītisma, nebūs arī paša jēdziena. Bet tālāk tas apaug ar veselu rindu priekšstatu, un, ja puika jūt, ka viņš ir kaut kāds ne tāds un ne tas viņu interesē, viņš sāk par sevi aizdomāties. Un ja viņu interesē nevis futbols, bet klasiskā mūzika, un viņš zina, ka īstam zēnam ir jādauza bumba, tas var radīt problēmu. Un tas var beigties laimīgi, ja viņš saprot, ka tā nav viņa problēma un viņš var neuztraukties, bet var arī iznākt citādi – pie tam tā ir problēma ne tikai zēniem, kas vēlāk kļūst par zilajiem, bet arī pašiem parastākajiem, naturālajiem. Lūk, 23 gadus vecs puisis, kurš stāsta, ka bērnībā viņš bija smukiņš, un viņu apsaukāja par zilo. Un viņš sāka domāt – bet kā lai es uzzinu, ka es neesmu. Viņš sāka uz sevi skatīties, sāka domāt – kā viņš reaģē uz vīriešiem, sievietēm, un tas bija diezgan trauksmains periods. Viņš nomierinājās tikai tad, kad saprata, ka vispār tam nav sakara ar viņu. Kāpēc šīs lietas ir ļoti būtiski zināt? Jo homofobija ir maskulinitātes daļa, tā ir īstu vīriešu tiesību leģitimizācija – valdīt par sievietēm un būt par īstiem vīriešiem. Un tas ir hierarhijas veidošanas veids. Un, lūk, šeit politiskiem līdzekļiem nekas nav līdzams. Un pilnīgi pareizi Rietumu valstīs rada īpašas programmas, teiksim, palīdzība homoseksuāliem bērniem skolā. Un tā ir daļa no vajāšanas, kas vienmēr ir bijusi, puikas vienmēr ir kāvušies, un tas ir viens no hierarhijas būvēšanas veidiem, starp citu, meitenēm arī, bet savā veidā. Un šeit neko politizēt nav iespējams, nevar bērnu spēlēs ieviest politiskus terminus, iebiedēt un teikt – tas ir fašisms, tā ir izvirtība, nē, pieņemiet – tāda ir realitāte, un jautājums ir tāds, kādā veidā jūs varat atvieglot likteni tam, kuru vajā, kādā veidā jūs varat paskaidrot vajātājam, ka to darīt nevajag un ka viņš par to arī maksā savu cenu, tikai viņš to neapjauš.

Tīrons: Kā jūs domājat, vai pienāks laiks, kad šīs atšķirības, kā reiz teica Renāta Ļitvinova, starp sievieti un vīrieti izzudīs? Homoseksuālisms vairs nebūs problēma?

Kons: Es jautājumu uzdotu citādāk: sabiedrība, kurā nebūs vīriešu un sieviešu, nav iespējama, jo tā būtu cita bioloģiskā suga, kurā nebūtu dzimumvairošanās. Bet ja runa ir par gendera lietām, es domāju, ka arī gendera atšķirības neizzudīs. Gendera revolūcija, kuras laikabiedri mēs esam un kas notiek mūsu acu priekšā, turpināsies arī pēc mums. Pārstāj strādāt “īsta vīrieša” un “īstas sievietes” princips. Un kas ir īsta sieviete? Teiksim, Karmena ir īsta sieviete? Nu, protams. Bet vai jūs varat viņu iedomāties kā uzticīgu sievu un labu māti? Nevarat. Bet māte-varone, kas dzemdējusi 10 bērnus, un kā tas ir – vai gultā viņa saņēma lielu baudu? Nu, viņai acīmredzot bija pavisam ne līdz tam. Tās ir sievišķīguma stereotipa dažādas hipostāzes. Tas pats ar “īstu vīrieti”. Vai Švarcenegers ir īsts vīrietis? Nu, kur tad nu vēl! Bet Andrejs Saharovs? Vai viņš ir īsts vīrietis? Bet kurš Švarcenegers varētu izdarīt to, ko izdarīja viņš? Ir ļoti dažādi vīrietības rādītāji. Priekšstats, ka vīrišķais un sievišķais – vai nu, vai nu, tas patiešām atmirst, tas nestrādā, un tādēļ cilvēks var dzīvot pēc tā kanona, kāds tam tīkams, bet neteikt, ka visiem tā jādzīvo.

Tīrons: Kad es jau sen lasīju jūsu grāmatas – “Draudzība”, “Es atklāšana”, man likās, ka tās ir tieši par mani, es tajās pazinu sevi. Taču pēc kāda laika sapratu, ka tas, ko varu uzzināt psiholoģijas grāmatās, it kā uz mani tomēr neattiecas. Kā zināšanas par personību vispār, tai skaitā, seksualitāti, var attiecināt uz atsevišķu cilvēku?

Kons: Jā, labai psiholoģiskai grāmatai vajadzētu radīt cilvēkā sajūtu, ka viņš ir uzzinājis par sevi kaut ko jaunu, kaut ko, ko var attiecināt uz sevi. Lūk, pavasarī es lasīju kursu Maskavas Psiholoģijas un pedagoģijas institūtā, un pēc lekcijas pie manis pienāca kāds puisis, stādījās priekšā kā pirmā kursa students, izvilka manu grāmatu “Zēns – vīrieša tēvs” un lūdza parakstīt, sakot, ka lasījis šo grāmatu un tā viņam ļoti palīdzējusi, un viņš ļoti daudz par sevi uzzinājis, viņam tikai žēl, ka viņš nav zinājis to agrāk. Tas nozīmē, ka grāmata darbojas, un tas ir lielākais kompliments, ko es varēju saņemt. Grāmata dod grūdienu pašanalīzei. Bet tālākā pašanalīzē jūs atklājat sevī daudz tādu dimensiju, kuru vai nu šajā grāmatā nav vispār, vai arī tikai tiek pieminētas, jebkura teorētiska konstrukcija jau ir tikai shēma. Jūs atrodat kādu tipu, kuram varat sevi pieskaitīt, taču nekāds tips neizsmeļ jūsu individualitāti, un tālāk jūs pārliecināties, ka neviena teorija jums nav adekvāta, ka vajag domāt pašam. Un tas tomēr nozīmē, ka grāmata ir nostrādājusi, tas nozīmē arī, ka cilvēks ir uz pareizā ceļa, viņš saprot savu unikalitāti, un saprot, ka viņam ir jāapzinās pašam sevi, nekādi gatavi paraugi nestrādā. Grāmatās, kuras jūs pieminējāt, es aplūkoju, piemēram, dzīves jēgas jautājumu. Zēnam noteiktā vecumā ļoti asi rodas jautājums par dzīves jēgu. Atbildēt uz šo jautājumu viņam nedrīkst. Vienīgais, ko es varu izdarīt, ir paskaidrot, kāda ir viņa jautājuma būtība. Ka viņam apziņā izveidojies vakuums starp to, kas viņu apmierināja, un kādām jaunām lietām, kurās viņš jūtas diskomfortabli. Un grāmata vai labāk vecākais biedrs – tas labāk, jo viņš ir dzīvs un nepastarpināts, viņš var tikai formulēt variantus, meklējumu virzienus. Bet dzīves jēgu katrs cilvēks atrod sev pats, pie tam tas mainās un nākošajā spirāles posmā var rasties jauni jautājumi. Tādēļ grāmata ir tikai stimuls, nevis recepšu summa. Lūk, cilvēks ar dogmatisku apziņu var, izlasījis grāmatu, nolemt, ka viņš ir atradis kārtulu visai dzīvei, iemācījies noteikumus, un tālāk viņš darīs tā, kā šis viņa skolotājs saka. Tā mēdz būt, taču tas nav labākais variants. Bet parasti zēns, kad ir atradis šādas atbildes, – tās viņu iedvesmo, viņš var pat dienasgrāmatā ierakstīt, ka viņam tagad viss ar sevi ir skaidrs, taču pēc tam viņš to noteikti pārbaudīs, pārcilās un atteiksies no tā, jo, pat ja viņam skaisti paskaidrojuši, ka dzīves jēga ir darbā, pašrealizācijā utt., bet kādā tieši darbā – var taču darīt jebko, un tas būs mans. Nekādā gadījumā! Tev ir jāizvēlas.

Tīrons: Un tomēr – kā jaunās zināšanas par cilvēka seksualitāti var ietekmēt cilvēku praktiski?

Kons: Nu, vispirms – vienotas seksualitātes teorijas nav. Dažādas zinātnes to konstruē dažādi atkarībā no savas perspektīvas. Kad runa ir par seksuālo izglītošanu, runa, kā likums, ir par pusaudžu audzināšanu, par elementārām lietām, par to, lai sagatavotos šai dzīves sfērai. Pie tam – kāpēc tas ir vajadzīgs? Tas ir globāls uzdevums – tā to formulē Vispasaules veselības aizsardzības organizācija, jo seksualitāte ir ļoti sarežģījusies, ir vairāk iespēju, vairāk brīvību, bet atbilstoši tam – arī vairāk riska. Un nav nevienas nozīmīgas dzīves sfēras – bet seksualitāte ir ļoti nozīmīga –, kur nebūtu vajadzīga izglītība, kur teiktu – tu pamēģini, un tad jau redzēs. Teiksim, astoņpadsmitgadīgu nosēdina pie stūres, sakot – tu sākumā pastūrē, bet pēc tam mēs tevi pamācīsim. Bet tad jau būs par vēlu mācīt. Un tā arī šeit – kaut kādas pamatzināšanas jācenšas iedot pirms seksuālās prakses uzsākšanas, pie tam iesakot ar to nogaidīt, jo risku ir daudz, bet bauda var izrādīties visai problemātiska. Dziļākas zināšanas cilvēks, dabiski, iegūst tikai praktiskā veidā, pie tam – atkarībā no tā, kā viņam izdosies. Ir grūti pastāstīt par šīs lietas sarežģītumu cilvēkam, kas to nav mēģinājis. Piemēram, zēni, bet daļēji arī meitenes, par seksualitāti spriež tikai pēc masturbācijas pieredzes. Bet ikviens pieaudzis cilvēks ļoti labi zina, ka attiecības divatā ļoti stipri atšķiras no masturbācijas. Bet jau pieaugušam cilvēkam – viņa rīcībā vajadzētu būt literatūrai, kas atbild uz viņa specifiskiem jautājumiem. Jau sarežģītākiem. Šie jautājumi nav obligāti tehniski, bet, starp citu, pat elementāra seksuālā izglītība – tā nekad nav reducējama uz to, kur un ko bāzt un kā izņemt. Tāpat kā tai nav jāreducējas uz kontracepcijas tehniku un HIV profilaksi, lai arī tās ir ļoti svarīgas lietas. Un patiešām – pusaudžu neziņa ir viens no iemesliem mūsu briesmīgajai statistikai HIV infekcijā. Tādēļ visi seksualitātes aspekti – no piedzimšanas līdz nāvei, nepavisam ne no pubertātes, un nepavisam ne tad, kad jau ir erektīvā disfunkcija, bet līdz nāvei. Teiksim, vīrietim viss sākas ar masturbāciju un beidzas ar to. Kad jau nekā vairs nav, bet masturbācija vienalga vēl turpinās, bauda gan vairs nav tā, lai gan tā vienmēr nav tā.