Romantisko dēku dienasgrāmata

1992. g. 21.febr. Ar lielu pārdzīvojumu lasu savas 1948./49. gadu piezīmes. 1948. g. mani bija pārņēmis erotisku piedzīvojumu kāres neprāts. Gribēju izmēģināt savas savaldzināšanas spējas plašos apmēros, lai vecākos gados nebūtu jāžēlojas, ka par maz esmu baudījis dzīvi. Pie tam tik neslēpti rakstu par intīmām norisēm. Neesmu rakstījis, ka 1948./49. g. ziemā pie manis kādu laiku slepeni dzīvoja L. Viņš slēpās politisku iemeslu dēļ. Tā Rubji savu dēlu, kurš nebija gājis līdz leģionam atkāpjoties, savā skaistajā mājā slēpa vairākus gadus. Viņš legalizējās tikai tad, kad vairs nedraudēja briesmas. Par L. savās piezīmēs nerakstīju, jo tas bija sevišķi bīstami.

Kad Kaspars Aleksandrs Irbe veica šo ierakstu dienasgrāmatā, viņam bija 85 gadi. Irbe dzimis vienā, 1906.gadā ar rakstnieku Anšlavu Eglīti, kurš Otrā pasaules kara beigās devās emigrācijā. Pie Irbes un Eglīša paaudzes pieder arī 1905. gadā dzimusī Melānija Vanaga, kuru kopā ar vīru un dēlu izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā un no kuras autobiogrāfiskā romāna “Veļupes krastā”, kas vēsta par dzīvi nometinājumā Sibīrijā, Viesturs Kairišs izveidojis vēstījumu par izdzīvošanu kā varonību filmā “Melānijas hronika”. “Neiznīcināma. Nesalaužama. Neaizmirstama,” pauž Sabīnes Timoteo askētiskie vaibsti filmas afišā. Šis vēstījums tik labi saskan ar latviešu kolektīvo paštēlu, ka individuālās pieredzes attiecināšana uz visu nāciju notiek gandrīz vai automātiski. “Mēs esam stipri,” filmas ideju rezumē kāds Latvijas Radio žurnālists, lai gan sīksta taču bija tieši Melānija Vanaga.

Kaspars Irbe, Anšlavs Eglītis un Melānija Vanaga ir vienas paaudzes cilvēki ar dažādiem dzīves scenārijiem, kuros dramatisku lūzumu radīja Latvijas okupācija 1940. gadā. Tomēr latviešu kolektīvajā atmiņā, kurā spēcīgāko gravitācijas lauku veido stāsts par 20. gadsimta totalitārajiem režīmiem, ļauts iekļauties tikai diviem – Eglītim kā cilvēkam, kuram izdevās izbēgt no padomju varas, samaksājot ar trimdu mūža garumā, un Vanagai kā padomju terora moceklei, kura pēc 16 gadiem atgriezās mājās. “Jaunības sapņi, dzīves labākie gadi, veselība, mājas, vīrs, dēls, sava zeme – padomju vara to visu atņēma, taču viņa izdzīvoja. Izdzīvoja, lai piedzīvoto pierakstītu un lai arī nākamās paaudzes neaizmirstu stāstu, kurā ar varu tikām ierauti mēs visi,” – Vanagas izdzīvošanas stāsts uz “mums visiem” attiecināts arī “Melānijas hronikas” anotācijā.

Taču stāsts, kuram būtu daudz lielākas tiesības tikt vispārinātam, ir stāsts par dzīvi, kas turpinājās tepat Latvijā cauri nacistu okupācijai Otrā pasaules kara laikā un atkārtotajai padomju okupācijai un nebeidzās ar deportēto atgriešanos 50. gados, bet ilga vismaz līdz Padomju Savienības sabrukumam 90. gadu sākumā. Šo laiku ar aculiecinieka aizrautību un tiešumu savā dienasgrāmatā aprakstījis Kaspars Irbe. Lūk, piemēram, 1956. gada 4. novembra ierakstā:

Veikalā nopirku kilogr. sviesta un 2 kg eļļas. Esmu šo to sagādājis, jo dzīvojam tādā laikā, kur nevar zināt, ko rītdiena nesīs. Ungāri laikam jau likvidējuši krievu varu. Tas liels trieciens krieviem. Arī Polijā rūgst. Baidās no tamlīdzīgām lietām arī citās pakļautajās zemēs. Ēģiptē iebrūk angļi ar frančiem – okupē Suecas kanāla joslu. Nav patreiz paredzams, kāds būs iznākums. Varbūt jauns vispārējs karš. ANO interesantas lietas. Viss tas tik interesants, ka tirpst locekļi.

Irbes dienasgrāmata ir unikāls laikmeta dokuments tajā ziņā, ka aptver pat vairāk nekā visu padomju periodu: ieraksti tajā saglabāti no 1940. gada 1. jūnija līdz 1996. gada 12. martam (Irbe mira tā paša gada 18. martā). Kopumā tās ir vairāk nekā 60 biezas klades, kuru izlasīšanai man vajadzēja pusotru gadu.

Irbe rakstīja dienasgrāmatu kopš 20. gadu beigām, tomēr mūža nogalē jaunības ierakstus sadedzināja (atsevišķi 30. gadu fragmenti gan ir saglabājušies), jo nevēlējās, “ka pēc manas nāves kāds ielūkotos tajā laikā, kad risināju dažādas dzīves problēmas, bija tik daudz ticības sapņiem, ilūzijām un cerībām”. 1975. gadā viņš jau bija iznīcinājis lielāko daļu no savas starpkaru laika sarakstes ar Nacionālā teātra režisoru Aleksi Mierlauku un Dailes teātra aktieri Jāni Veinaldu, piemetinot, ka varbūt atstās vienīgi dienasgrāmatas, kas sākas ar vācu okupācijas laiku. Vēstuļu un jaunības pierakstu iznīcināšana saistāma ar savas atšķirīgās seksualitātes apzināšanos. Irbe bija homoseksuālis. Šī pieredze saglabāta fragmentārajos 1936.–1938. gada ierakstos un bagātīgi fiksēta visā turpmākajā Irbes dzīves gaitā.

“Nekur nemaisos”

1926. gadā Kaspars Irbe absolvēja Jūrmalas pilsētas ģimnāziju, kur apguva angļu, franču un vācu valodu. Vēlāk, 30. gados, noklausījās divus kursus Rīgas pilsētas komercskolas Tirdzniecības nodaļā, apmeklēja baleta nodarbības pie slavenās Aleksandras Fjodorovas, bet 30. gadu beigās mācījās latīņu valodu. Padomju laikā, 50. gados, viņš noklausījās divu mēnešu kursu Minskas juridiskajā skolā, lai, nokārtojis eksāmenu tieslietās, varētu strādāt padomju tautas tiesā.

Otro pasaules karu Irbe pārlaida mājās, viņam izdevās izvairīties no mobilizācijas nacistu un padomju armijā. 1944. gadā, saņēmis pavēsti ierasties Latviešu leģiona iesaukšanas komisijā, viņš izgādāja zīmi no ārsta. Savukārt no iesaukšanas Sarkanajā armijā Irbe izvairījās, piekrītot strādāt par namu pārvaldnieku Majoros (amats, kurā atbrīvoja no mobilizācijas). Viņš bija vienīgais bērns, un tuvu radinieku viņam nebija. Pats ģimeni neizveidoja, bet dzīvoja viens un pat vientuļš privātmājā, brīvs ne vien no tuvinieku disciplinējošās varas, bet arī no daudzdzīvokļu nama vai komunālā dzīvokļa kaimiņu modrās acs. Viņš apzināti izvairījās stāties komunistiskajā partijā vai nokļūt kādā amatā, turoties pie principa “nekur neeju un nekur nemaisos” (1948. g. 11.janv.).

1947. g. 4. dec. Vakar un šodien ar Rasmu bijām pie Blumfeldes Natālijas ēst maizītes. Esmu iecelts par vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju – notiekošajā vēlēš. komēdijā. Vakar bijām uzaicināti raikomā. Biju sabaidījies, ka neiepin politiskās darīšanās, bet sanāksmē redzēju daudzus bezpolitiskos līdzīgos amatos – dažus pat pol. šaubīgus. Esam jau tikai izkārtnes. Visur klāt krievi. Bija skaidri redzams, ka mēs, apolitiskie, neesam par šīm iecelšanām sajūsmināti. Mani esot ievēlējusi itkā sanatorija “Vņešņei torgovļi”, lai gan es par to nekā nezinu – un tā tāpat par mani. Patīkama šī lieta tomēr nav.

Kopš 1948. gada, kad tas kļuva iespējams, demonstrācijās un gājienos Irbe nepiedalījās (“šogad 1. maijā netikām spaidu kārtā dzīti uz demonstrācijām”), arodbiedrības un tamlīdzīgas sapulces neapmeklēja. Tajā pašā laikā notikumiem politikā viņš sekoja uzmanīgi un arī tos komentēja. Piemēram, pieminot avīžu rakstus par hitleriešu nāves nometnēm, viņš uzdod jautājumu – “bet vai tādas bija tikai viņiem vien?” (1984. un 1985. g. ieraksti). Tāpat Irbi interesēja arī nesenās vēstures jautājumi, taču pret šīs vēstures atainojumu padomju kinematogrāfā viņš izturējās ar savam “apolitiskumam” atbilstošu piesardzību un skepsi:

1969. g. 2. janv. Avīzēs bieži veco latv. boļševiku nāves ziņojumi. No to biogrāfijām un avīžu rakstiem redzams, cik liela nozīme tiem bijusi tagadējā režīma nostiprināšanā [oriģinālā izcēlumi pasvītroti ar sarkanu pildspalvu – I. L.]. Visi darbojušies Ārkārt. komitejā – čekā – gan vīrieši, gan sievietes. Izcilākos no tiem gan Staļins 1937. g. likvidēja. Tāpat katru dienu raksti par latv. strēlnieku lomu. Rāda kinoteātros lielu filmu “6. jūlijs” – kreiso eseru dumpja likvidēšanu –, kur liela nozīme bijusi latv. strēlniekiem. Es gan to neskatījos. Labprāt par tā laika notikumiem lasu, bet filmas ar uzbāzīgu politisku propagandu tāpat kā daudzi neskatos.

1984. g. 9. martā. “Cīņā” arī plašs raksts par filmu “Tālais ceļš kāpās”, kura dabūja PSRS Valsts prēmiju. Rakstā par galv. lomas tēlotāju, Dailes t. aktrisi Lilitu Ozoliņu, kura saņem milzums vēstuļu no visām lielvalsts malām. Par filmu bija plašs raksts “Lit. un mākslā”, bet es nolēmu to neiet skatīties, jo nospriedu, ka tā ir pārāk tendencioza.

Pēckara laikā Irbe teātra un operas izrādes ignorēja ideoloģisku iemeslu dēļ: “Krievi – Maskava visādi tos spaidīja, uzspiežot savus noteikumus – kā drīkst un ko drīkst spēlēt.” (1981. 10. janv.) 1947. gada 14. septembrī viņš ieraksta, ka Dailes teātris bijis Maskavā, režisors Eduards Smiļģis raksta dažādus rakstus avīzēs, “laikam kāda vajadzība ir – varbūt nepieciešamība, lai varētu teātris kaut kā veģetēt”. Irbe tobrīd uzskata, “ka nav vērts tērēt laiku, apmeklējot necilas izrādes”, jo labākie mākslinieki ir emigrējuši, un labāk ir “laiku izmantot savās romantiskajās dēkās, sporta gaitās, kamēr vēl esmu pievilcīgs un spēcīgs”. Tikai 50. gadu beigās Hruščova “atkušņa” iespaidā teātris un opera viņa acīs atguva savu kādreizējo pievilkšanas spēku:

1958. g. 28. aug. Vēlos noskatīties brīnišķos ievērojamākos Smiļģa inscenējumus – “Vaideloti” un “Spēlēju, dancoju”, jo tagad atļauts atkal Smiļģim inscenēt pēc saviem ieskatiem, mazākais daļēji. Pilnīga brīvība jau laikam nav, jo jāievēro tāpat patreizējā ideoloģija.

No 1960. gada līdz 80. gadu vidum Irbe apmeklēja teju vai katru operas un baleta izrādi. Viņa izrāžu izrāde bija Riharda Vāgnera “Valkīra”, kuru divarpus gadu laikā viņš noskatījās vismaz 15 reizes. Par piekto apmeklējumu 1964. gada 13.februārī Irbe raksta:

Tāpat kā “Tanheizera” izrādē blakus ložā sēdēja Universitātes pedagogs Pavārs (tagad laikam docents?). To atceros kopš priekškara laikiem, un viņu vienmēr vasarās redzēju jūrmalā. Viņš nāk pie mums pārbaudīt praksē esošos jurid. fak. studentus. Ārkārtēji gāja pie sirds brīnišķā muzīka un viss inscenējums. Šoreiz Zigmunds un Zīglinde Frinbergu precētais pāris. Šoreiz Frinbergam ļoti labi padevās arī līriskais dziedājums pēc vētras norimšanas, iestājoties skaistajai ziedoņa naktij. Arī jaunā Zelmane tagad jau pieradusi pie skatuves un ļoti labi izpildīja grūtos dziedājumus. It sevišķi izcēlās zemā reģistra dziedājumi, – kas nav piemēroti soprānam. Balsij plašs diapazons. Likās, itkā dziedātu alts. Valkīru auļojums šoreiz tik grandiozu iespaidu neatstāja – orķestris itkā bija klusāks. Katrreiz jau viss vienādi nepadodas. Sēdēju iemīļotajā 22.ložā.

Irbe lasīja grāmatas vācu valodā, kuras viņš pirka grāmatnīcā Globuss, bet latviski – pārsvarā pirms kara sarakstīto latviešu literatūru un antīkās literatūras tulkojumus. Grāmatas par mākslu, teātri, operu, vēsturi, antīko literatūru, seksualitāti Irbe uztvēra arī kā konvertējamu vērtību. Viņa mantinieks Ainārs Radovics man stāstīja, ka pēc Irbes nāves viņa mājas bēniņos uzgājis vairākus tūkstošus appelējušu dārgu grāmatu. Mūžīgās bažās par produktu un preču trūkumu bēniņos bija savākti arī milzīgi cukura, ziepju, sērkociņu, veļas pulvera, odekolona, sveču, apģērba, veļas, apavu un medikamentu krājumi.

“Nervus kairinoši notikumi”

Irbes dienasgrāmatā ir daudz interesantu faktu, kas saistās ar padomju vēstures politiku, ar Irbes attieksmi pret notikumiem iekšpolitikā un starptautiskajā politikā, ar ikdienas dzīvi un ar latviešu kultūras vēsturi visplašākajā nozīmē, – piemēram, kā Aspazija no Irbes mātes pirkusi reņģes saviem kaķiem, kā nacistu okupācijas laikā Irbe piepelnījies, pārceļot neredzīgo (Braila) rakstā Džeka Londona romānu “Mārtiņš Īdens”, un tā tālāk. Irbe tā arī rakstītu – “u.t.t.”. Viņa daudzie “u.t.t.” dzina mani izmisumā, jo zināju, ka zem tiem paslēptas veselas pasaules, par kurām es tā arī neuzzināšu.

Tomēr dienasgrāmatas galvenā tēma ir seksualitāte, un kā pierakstu mērķi viņš minēja tieši romantiskos piedzīvojumus, lai vecumā būtu vieglāk tos atcerēties. “Iedomājos pagātnes skaistākos brīžus, izsaucot tos savās spilgtās iztēles skaistajās ainās. Bez atmiņām dzīve ir nedzīvota,” viņš raksta 1974. gada 15. maijā. Ieraksti, kas skar Irbes romantiskos piedzīvojumus un novērojumus, veido apmēram trešo daļu teksta un pierāda, cik vienpusīgs bijis mans līdz tam tikai arhīva dokumentos balstītais priekšstats par to, ko nozīmēja būt homoseksuālim padomju Latvijā. Varas vajāti upuri – tas ir tēls, kas atbilst pašreizējai historiogrāfijai un arī latviešu kolektīvajai atmiņai par padomju pagātni, kur dominē režīma represijas. Dienasgrāmatā turpretim fiksēta krāšņa dzīves svinēšana, radot iespaidu, ka homoseksuāļu subkultūra Rīgā (kā Staļina varas gados, tā arī turpmākajās padomju desmitgadēs) plauka cauru gadu, bet vasarās – arī Rīgas jūrmalā, kad sanatorijās un vasarnīcās apmetās atpūtnieki no Padomju Savienības. Pats Irbe šajos ierakstos nereti atklājas gandrīz vai kā Dostojevska cienīgs personāžs, kura romantiķa daba un “augstākas garīgās intereses” bieži nonāk sāpīgā konfliktā ar reālās dzīves “dubļiem”:

1952. g. 29. aug. Pārcietu daudz sakarā ar neapmierinātību par savām zināmām gaitām. Neizlietoju lietderīgi savu laiku. Vārtos pa dažādiem dubļiem, kas ievērojot manu miesas skaistumu un garīgo attīstību, man galīgi nepiemērots un man pašam pretīgs. Riebīgi! Vairākus vakarus satiku prof. Č. Tas apbrīnoja manas zināšanas un garīgo attīstību. Teica, ka es visiem paceļos pāri. Tas arī ir taisnība. Tiem nav nekādu augstāku garīgu interešu, neko nezin, nav lasījuši. Es varu sarunāties par visiem jautājumiem, visu svarīgāko literatūrā, mākslās, zinātnēs zinu.

Daudzreiz esmu izjutis patiesu izmisumu par savām kaislību gaitām. Tiek izšķiests tik daudz spēka, zaudēts laiks. Aiziet dzīves gadi. Viss taču varētu notikt skaistākā vidē – veidā. Naktīs, pārnākot mājās, esmu galīgi izmisis, ka neprotu iegrožot savas iegribas. Atmiņā skaistās, gaišās mēnesnīcas naktis. Viss laistās zeltainajos mēness staros. Reibinoši smaržo matiolas un puķu tabaka, neļķes. Gaišā mēnesnīca apgaismo balto mājiņu un pie tās ziedošās skaistās neļķes, dālijas un citas puķes. Ciešu, ka nododos šīm zemajām kaislībām. Nebaudu skaisto nakti. Varētu daudz ko atļauties, bet tikai skaistākā veidā. Atmiņā nakts, kad ar kādu slaida auguma ļeņingrad. biju Dzint. mežā. Sagādāja lielu juteklisku baudu, bet tad apgānīja visu skaisto. Mums spīdēja taisni virsū mēness. Mans mīļ. teica: “Прохлятая луна!” Iznākot no meža, nāca taisni vilciens. Zināmā persona runāja – kad atkal tiksimies? Es ar pretīguma jūtām aizskrēju un ielēcu vilcienā.

Kādu svētdienu aizbraucu uz Buļļa ragu. Tur, kā parasti, bija skaisti. Lielais baltais plašums. Klusums. Peldējos ļoti siltajā zaļganajā jūrā. Kails sauļojos baltajās smiltīs. Gulēja smiltīs un staigāja vairākas izvirtušas personas – no Rīgas padibenēm. Bija arī zināmais leišu mākslinieks. No Lielupes aizbraucu uz Dzintariem. Tur mežā ar kolēģi ukrainieti novērojām skaistu skatu. Skaists vīrietis. Sieviete tam vispirms pati gulēja virsū. Otrreiz tas no pakaļas taisīja. Bija ļoti interesants sports.

Līdztekus paša un citu romantisko dēku fiksējumiem Irbe pierakstījis arī atmiņas, kuras viņā ik pa laikam uzjunda pirmskara politikas un kultūras elites personības. Šīs atmiņas kalpo arī par savdabīgiem “ieejas punktiem” viņa seksuālajā pieredzē.

1977. g. 4. janv. Esmu vēl vienmēr izlasītā [Lūcijas Zamaičas – I.L.] “Dir. Kazraga” izjūtu iespaidā. Atmiņā manas jaunības sākuma gadi, kad klausījos sev ļoti labvēlīgi noskaņotās par mani 5 gadus vecākās Cimmermaņa kundzes stāstījumos par “augstāko aprindu” visintīmākajiem notikumiem, skandāliem, aizkulisēm, jo viņai bija lieliska informācija. Viņa arī bija bijusi bārdāma. Bija apmeklējusi ģimnāziju. Bija apprecējis Nacionālā teātra galv. dekorators [Artūrs Cimmermanis – I.L.]. Viņa arī apgrozījās “augstākās aprindās”. Kādos lielākos sarīkojumos pat ar vīru uzlūgta pie lielbagātnieces Benjamiņu Emīlijas, kura arī bija cēlusies no strādniekiem. Tur tika uzlūgts arī ievērojamais režisors Mierlauks [nosvītrojot atstāts uzvārda pirmais burts – I.L.], kurš ņēma sev līdz arī tā sauc. savus “dēlus”. Visi zināja, ka šie jaunekļi, kurus viņš apgādāja, ir viņa mīļākie – uzturēja ar viņu homoseksuālus sakarus. Cimmermaņi pie mums vairākus gadus vasarās dzīvoja un Mierlauks pie viņiem nāca. Mani ieraudzīja kādu vakaru, kad rietēja saule. Bija kopā ar traģiskā nāvē mirušo, jauno aktieri Gusmaļa dēlu. Mani ieraudzījis, palika kā triekas ķerts, jo es pēc izskata atbildu viņa ideālam – zeltainiem, saulē vēl vairāk izbalējušiem matiem, nesamaitāts, elegants. Bez tam mana izglītība – students u.t.t., labais izskats, maigā jaunība. Paldies Dievam, ka ar viņu neaptraipīju savus maigos gadus, lai gan ar viņu diezgan daudz draiskuļojos, kas atgādināja man zināmā mērā Ninetes rīcību ar veco Kazragu. Intīmās pusdienas u.t.t. Runāja ar vecākiem, lai laiž pie viņa Rīgā dzīvot. Viņš segšot visus izdevumus par izglītību. Bij. aktrise Neimaņa kdze brīdināja manu māti. Par viņu bija raksts almanahā “Teātris un dzīve” – Raiņa draudzene. Arī pie mums dzīvoja. Kas gribēja, tie no viņa [Mierlauka – I.L.] izvilka naudu. Majornieka Rafaēļa dēls ar viņa pabalstu izstudēja par ārstu. Rafaēļa dēla lielu portretu redzēju viņa ģērbistabā teātrī un arī Rīgas dzīvoklī guļamistabā pie sienas. Majoru vasarnīcā nebija. Kas gan viss neatainojas atmiņā! Tad Cimmermaņa kdzes stāstījums par lielā skandāla intīmākajiem notikumiem – lielmaņa Benjāmiņa dēla dēku ar teātra skolas kursanti Ilgu Zv. – par viņas pavešanu u.t.t. Vai tad visu var aprakstīt īsajās piezīmēs? Uznira atmiņā arī romantiskā dēka kopā ar mūžībā jau aizgājušo Hari – Ķrzk [draugs homoseksuālis ar segvārdiem Mata Hari un Ķirzaka – I.L.]. Aizgājām ar tā saukto Briežragu vēlā vakarā uz Viesturdārzu... Atmiņā, kā iepazināmies pie tag. mākslas akad., gājām zem rokas ar Hari. Es metu aicinoši ar aci. Vai domājām, ka reiz būsim veci? Cik tomēr jautrs bija viss šis notikums! Cik brīnišķas izjūtas izsauca Lūcijas Zamaičas darbs!

Irbes vecāki, kas pieminēti šajā ierakstā, no 20. gadsimta sākuma savā mājā Dubultos izdeva istabas vasarniekiem, pārsvarā ebrejiem, tāpēc Irbe jau piecu gadu vecumā prata runāt jidišā. Latvijas Republikas laikā istabas izīrēja arī latviešu inteliģencei. Padomju laikā Irbe jau pats izīrēja istabas vasarniekiem, atkal galvenokārt ebrejiem, ar kuriem sarunājās jidišā.

Ierakstos par Mierlauku, kas atkārtojas laiku pa laikam visā Irbes dzīves garumā, izteikts gandarījums par to, ka viņš režisoram līdz galam nebija ļāvies, lai ko tas arī nozīmētu. Kādas dvēseles mokas Irbe pārcietis turpmākajos gados, nav zināms, bet 1935. gada pavasarī viņš sāka pavadīt laiku Rīgas homoseksuāļu aprindās un turpināja to darīt līdz mūža galam. Savas paaudzes vidū bija pazīstams ar segvārdu “Kleopatra”, bet vēstules draugiem mēdza parakstīt kā “Vārava Jūras Roze”.

Lai gan agrāk Irbe bija teicies atstāt dienasgrāmatas tikai par laiku kopš nacistu okupācijas, saglabāts ir arī pirmajā padomju okupācijas gadā piedzīvotais un novērotais. Kādu daļu no tā viņš ir apkopojis 1977. gada 8.janvāra ierakstā:

[1940. gada] 17. jūnijā ienāca krievi. Radās nervus kairinoši notikumi. Visi, kam bija nauda, nodevās izpriecām restorānos u.t.t., jo nebija zināms, ko nesīs nākotne. Daudzi gaidīja visādas grūtības, represijas. Es neko sliktu negaidīju. Par Ulmani man bēda nebija un domāju, ka krievi mūs aizsargās no vāciešiem. Tā vasara man bija dēkām pārpilna. Ar Jelgavnieci vakaros devāmies vakaros vēlu vērot Rīgas visintīmākās uzdzīves vietas. Viņas vīrs bija kautkur aizbraucis. Pavadījām naktis līdz rītam, jo vilciens gāja atpakaļ tikai ap plkst 9 no rīta. Ak, kādas trakulības gan nedarījām! Tad vēl manas gaitas sv. apģ. [sieviešu apģērbā – I.L.] Majoros. Kāda pārgalvība! Tomēr brīnišķi visu pārdzīvoto atcerēties. Kas gan viss neuznirst gara acu priekšā.

“Tur nekā ļauna nav – nevienam nekas slikts nav noticis,” viņš raksta par “baigās vasaras” piedzīvojumiem.

Dzīves nogalē, pārlasot dienasgrāmatu, Irbe atkal un atkal atmiņā atsauc savu homoseksuāļu paaudzi un runā par to kā par sava veida kopienu ar kopīgu pagātni. Runa ir par veselu vīriešu plejādi ar iesaukām, lielākoties sieviešu dzimtē: diviem homoseksuāļiem, kuri 60.–70. gados dzīvo vienā mājoklī kā precēts pāris, par ko Irbe viņus apbrīno; paziņu baletdejotāju, kurš testamentā mantu novēlējis ilggadējam mīļākajam. Visspilgtākais tipāžs viņu vidū ir Irbes jaunības gadu draugs ar iesauku Baltā Māsa, ar kuru viņu saistījušas dažādas kopīgas dēkas jau no 30. gadu beigām. Draugs nacistu okupācijas laika sākumā apprecējies ar vācu virsnieku; kāzās viņš bijis tērpies baltā līgavas kleitā, miršu vainagu galvā. Baltas kleitas bijušas mugurā arī divpadsmit līgavas māsām (visi vīrieši) Rīgas centra dzīvoklī sarīkotajā kāzu ceremonijā. Baltā Māsa 1943. gada sākumā piedalījies arī drag ballē [no angļu drag party – homoseksuāļu kostīmballe, kurā viņi saģērbjas pretējā dzimuma tērpos – red.] Rīgā, kuru organizējis Nacionālā teātra dekorators un kurā izklaidējušies vismaz 60 vīrieši. Daudzi – arī Baltā Māsa – pēc tam tikuši apcietināti un notiesāti uz pusotru gadu ieslodzījuma, ko viņi pavadījuši Centrālcietuma Siguldas filiālē, dēvētā par darba nometni, jo pirmskara Latvijā tur ieslodzītos nodarbinājuši kūdras rakšanas darbos. Divus vācu virsniekus, kas arī piedalījās ballē, nošāvuši. Padomju laikā Balto Māsu Irbe dēvējis par Baronieti (viņa vīru, minēto vācu virsnieku, baronu, mēnesi pēc kāzām nosūtījuši uz Ļeņingradas fronti). Baroniete strādājis par profesionālu koristu, pirms Otrā pasaules kara dziedājis Reitera korī, pēc tam vīru korī Dziedonis un 1993. gadā piedalījies atjaunotās Latvijas pirmajos dziesmu svētkos. Atšķirībā no Irbes Baroniete nav bijis īpaši piesardzīgs: 60. gados viņu tiesāja par “viendzimuma seksuālo aktu izdarīšanu”; citā reizē viņu sadūra kāds gadījuma seksa partneris.

“Nedrīkst arī bez darba būt”

Savu dzīvesveidu Irbe varēja atļauties, pateicoties no vecākiem mantotajam īpašumam – viņam piederēja koka nams un mazāks izīrēšanai celts vasaras namiņš Dubultos ar dārzu. Lielais nams palika Irbes īpašumā visu padomju laiku, bet vasaras namiņu un šķūni padomju vara nojauca 1961. gadā privātīpašuma apkarošanas kampaņas laikā. Visā padomju periodā Irbem bija legāli tā saucamie ārpusdarba ienākumi, jo vasarās viņš izīrēja istabas tāpat, kā to bija darījuši vecāki (tēvs nomira 1932. gadā, māte – 1944. gadā). No 40. gadu beigām darbu Irbe izvēlējās spiestā kārtā un tādu, kas netraucētu viņa romantiskajām gaitām. Vairākus gadus viņš strādāja tikai vasarās, vairākus – nestrādāja vispār. Atšķirībā no tā, ko par padomju laiku vēstī historiogrāfija un kolektīvā atmiņa, šāds dzīvesveids bija iespējams. Vārdu sakot, viņš darīja tikai tik daudz, cik bija nepieciešams, lai nepievērstu sev padomju iestāžu uzmanību – jo īpaši tā saucamā “parazītiskā un amorālā dzīvesveida” apkarošanas kampaņu laikā.

1960. g. 26. nov. Arī materiālo un citu apstākļu dēļ jāsaistās kādā pastāvīgā darbā, jo nevar zināt, vai turpmāk varēs izīrēt u.t.t. Bez tam nedrīkst arī bez darba būt, lai arī no algas nevarētu pārtikt, jo patreiz sevišķi laikrakstos ēdas par tiem, kas pārtiek no privātiem ienākumiem vai arī kaut kā privātā ceļā kaut ko piepelna.

No 1961. gada līdz 1968. gada vasarai Irbe strādāja par tiesu izpildītāju Rīgas pilsētas Maskavas un Kirova rajona tautas tiesās. Darba kabinetā viņam bija obligāti jāatrodas trīs reizes nedēļā apmeklētāju pieņemšanas stundās. Pārējā laikā tiesu spriedumus par alimentu, dažādu naudas sodu piedzīšanu un tamlīdzīgām lietām bija iespējams izpildīt sev ērtā laikā. Darbi parasti tika sarauti kvartāla beigās, lai izpildītu plānu.

Irbe izmantoja iespēju noklausīties arī tiesas prāvas, kas bija slēgtas publikai, lasīt interesantas krimināllietas, arī tās, kurās bija apsūdzēti homoseksuāļi (viņš pierakstījis uzzināto par vismaz 24 krimināllietām), un ar kolēģēm – tiesnesi un tiesu sekretārēm – pētīt pornogrāfiskās fotogrāfijas no attiecīgām krimināllietām un tās piesavināties. Uzzināto viņš izmantoja arī izziņas nolūkā. “Izstaigāju minētajā lietā uzrādītās [homoseksuāļu – I.L.] satikšanās vietas un nodevos vērošanai,” viņš raksta 1966. gada 24.februārī. Savās darīšanās viņš devās netraucēts. 1964. gada 17.septembra ieraksts liecina, ka darbā atkal maz ko padarījis, “jo visu laiku, paldies Dievam, pavadu personiskās darīšanās rom. [romantiskās – I.L.] dēkās. Kaut noturētos virs ūdens darbā!”. Nākamajā pirmdienā viņš raksta:

1964. g. 21. sept. Pārņēma kvēla tieksme doties romantiskās gaitās. Tas, ka patreiz jāstrādā, radīja šai lietai vēl lielāku saldmi. Uzliku tikai kādā laulības šķ. lietā arestu uz mantām un pl. 3 aizbraucu [uz Mežaparku]. Pa ceļam tramv. ieraudzīju kādu paziņu dienvidn. ar kvēlām melnām acīm – pievilcīga izskata zem 40 g. ...

1968. g. 23. apr. Uznāca piedzīv. vēlēšanās, kādēļ aizgāju uz Vstd. [Viestura dārzu – I.L.] jau pēc pieņemšanas. Atgriezies labi paēdu. Paformēju lietas. Ap pl.3 aizgāju. Bija ļoti silta diena, viss strauji plaukst. Nodevos visād. sks. dēk. [visādām seksuālām dēkām – I.L.]. Ts mnt. [taisīju minetu – I.L.] u.t.t. Tad izveidojās romant. dēka ar kādu jaunu – ap 30–35 g., ar kuru ilgi noklejoju. Ļoti patika. Es pretējai pusei, kā redzams, arī. Droši vien ir ģimene, kā pa lielākai daļai šādu gaitu piekopēju. Bijām Unvs. [universitātē – I.L.]. Būs ko atcerēties. Man ļoti skaisti iedegusi seja. Kā redzams – spēju vēl valdzināt joprojām.

Dienasgrāmatā Irbe regulāri izsaka sašutumu par homoseksuāļiem ar laulības gredzenu pirkstā, kuri krāpj sievas, un neizpratni par to, kā vispār ir iespējams savienot šīs divējādās seksuālās dzīves. Pārdomas viņš parasti beidz, nosodot homoseksualitātes kriminalizēšanu, atsaucoties uz autoritatīvu ārzemju seksologu argumentiem, kuru grāmatas viņš pirka jau minētajā grāmatnīcā Globuss.

Romantisko piedzīvojumu galvenās norises vietas ir tās pašas, kas pirms kara: Rīgas centrālie parki, publiskās tualetes un homoseksuāļu iecienītā pludmale pie Lielupes Stirnu ragā, par kuras apmeklētājiem viņš 60. gados runā kā par neoficiālu klubu jeb biedrību. Viņš vēroja ne tikai homoseksuāļus, bet arī prostitūtas un pretējā dzimuma pāru seksu zem klajas debess. Tā sauktos lūriķus apraksta kā brālību, kurai bija savi vadoņi Mežaparkā un Rīgas jūrmalā. Arī pats Irbe iesaistījās tāda veida vuajerismā pārsvarā Rīgas jūrmalas birzīs, dēvējot šo aizraušanos par “sporta gaitām”. “Man patīk, ka rodas nervus kutinoši apstākļi, pielienot, izsekojot u.t.t. Tā tiek labi iztrenēts ķermenis u.t.t.,” viņš pieraksta 1959. gada 14.jūlijā un allaž apraksta, ko tieši ir novērojis.

1968. gada vasarā 61 gada vecumā Irbe kļuva par pensionāru; tobrīd viņš interesējās par psihiatriju, jogiem, hipnozi, autogēno treniņu, tāpēc bija regulārs klausītājs psihiatru vadītajos lektorijos Zinību namā (tagad – Rīgas Kristus piedzimšanas katedrāle) un citur:

1973. g. 9. febr. Čekistu kluba telpās notika ārkārtīgi interesanta lekcija par vārda milzīgo spēku. Lekcijas lasīja un nodarbības vadīja ebr. ārsti Falkenšteins un Goļins. Tā kā tagad rosīgi darbojas [Jānis – I.L.] Zālītis Zinību pilī un vēl citi hipnotizētāji, kā to atzina Falkenšteins, tad arī tagadējā lekciju ciklā sāk rādīt spilgtākus piemērus – radīt reklāmu. Pēc vieglāk hipnotizējamo jaunpienācēju konstatēšanas – ar izstieptu roku iedvesmojot – jūtīgākos uzaicināja uz skatuves.

1974. g. 4. maijā. Liels atspaids manā vientulībā ir pašhipnoze pēc senajām jogu mācībām, kurās uzkrāta liela gudrība nodziļinoties cilvēka psihes darbībā gadu tūkstošiem ilgi. Ļoti patīk psihoterapeitu-psihiatru lekciju cikli, lai arī tiem ir mazs apjoms.

Seksa partnerus uz mājām Irbe neveda, nestāstīja arī, kur dzīvo. Līdz mūža beigām viņš nelietoja alkoholu, nesmēķēja, neapmeklēja restorānus, bija ļoti augstās domās par savu intelektu un ārējo pievilcību, ko ik pa laikam atzīmējis, dažādi apspēlējot vārdkopu “mans krāšņais ķermenis”. 1978. gada vasarā pēc pirts 71 gadu vecais Irbe raksta: “Konstatēju, ka ķermenis ir apbrīnojami lieliskā formā – skaisti iededzis, āda uz spēcīgajiem muskuļiem elastīga, cieši pieguļoša, svaiga.”

“Barbariski, nekulturāli iebraucēji”

Irbes atstātajā daudzkrāsainajā laikmeta mozaīkā ir kāds spilgts motīvs, kas caurauž ierakstus viņa dienasgrāmatā no 1944. gada līdz pat 80. gadu beigām. No pārējiem tos atšķir riebums – pārsteidzoši krāšņi aprakstīts riebums pret izmaiņām Rīgas sociālajā vidē, ko izraisījuši “barbariskie iebraucēji” no Padomju Savienības un ko dažs labs mūsdienu nacionālists labprāt piedēvētu visai latviešu kolektīvajai atmiņai. Īpašas pieminēšanas vērts ir riebums, ko viņā izraisa izmaiņas publiskajās tualetēs (tik detalizēti, šķiet, tās nav aprakstītas nevienā citā laikmeta dokumentā), kuras padomju laikā, vīriešu homoseksuālā dzimumakta kriminalizācijas apstākļos, bieži kalpoja par vietu anonīmiem gadījuma dzimumsakariem.

Svarīgi piebilst, ka Irbi var uzskatīt par “neatkarīgu ekspertu”, jo, okupācijai sākoties, viņš pret Padomju Savienību bija noskaņots visnotaļ labvēlīgi. Pēdējās vēlēšanās pirmskara Latvijā Irbe balsoja par Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, vēlāk nosodīja Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumu un autoritāro režīmu. (“Pēdējās dienās ļoti slikta sajūta sakarā ar Ulm. pēdējo runu. Diktatūru zemēs cilvēks pilnīgi tiek padarīts par vergu,” viņš raksta 1938. gada 6. novembrī.) Savukārt Irbes naids pret vāciešiem balstījās nacionālistu mītā par 700 verdzības gadiem vācu jūgā. 1940. gadā Irbe cerēja, ka Latvijā ienākušais padomju karaspēks pasargās valsti no vāciešiem, tāpat arī nacistu okupācijas laikā Irbe gaidīja, kad krievi sakaus nacistus un atbrīvos Latviju. Taču padomju gados novērotais viņu padarīja par nacionālistu, kurš atjaunotajā Latvijā reģistrējās Latvijas pilsoņu kongresā un pirmajās Saeimas vēlēšanās 1995. gadā balsoja par apvienību Tēvzemei un brīvībai.

Savējo un svešo (saucot svešos par “krieviem”) nošķīrumu Irbe iesāk, jau aprakstot iebraucēju ārējo izskatu un uzvedību:

1944. 2. nov. Ļoti smagu iespaidu atstāj krievu laupīšanas. Tam neticēju un to necerēju. Vispār dzird daudz slikta par tiem. Man tas ļoti sāp, jo tā tos gaidīju.

1945. g. 13. maijā. Pie stacijas kanālmalā kāds krievs bija pakāris veļu uz krūmiem saulē un kāva utis. Ir gan Rīgas stingrā kārtība un tīrība satricināta. Arī atejas smirdošas, piegānītas, jo klozetos nav ūdens.

1945. g. 29. jūn. Vērmanes dārzā satiku atkal Okstiņu karalieni [pazīstams homoseksuālis – I.L.]. Sāk ziedēt rozes. Arī Strēlnieku dārzā rožu laukums apkopts. Redzēs tikai, vai krievi tās nenoplēsīs, kā parasti. Visi apstādījumi piegānīti. To izdara caurbraucošie kareivji. Tie apstādījumos piestātnes tuvumā pavada naktis. Kanālā tie peldas un mazgājas.

1946. g. 8. janv. Neiespējama netīrība – piegānīts, piemētāts netīrumiem. Tā izskatās visur, kur krievi dzīvo.

“Krievu” barus – vairs ne padomju armijas karavīru kontekstā – viņš atzīmējis, sākot ar 1946. gada beigām, rezignēti bilstot, ka “lielais krievu daudzums piedod šim laikam savu īpatnību”. Zīmīgi, ka šajos aprakstos, kuros dominē vērojumi “ielas līmenī”, Irbes skatiens visbiežāk apstājas pie vienas konkrētas jauniebraukušo “krievu” īpatnības – netīrības, kas nebeidz viņu šokēt un tracināt līdz pat 80. gadu beigām:

1946. g. 25. dec. Kādu dienu Slokā redzēju tipisku pad. Krievijas krievu sabiedrību. Visi drausmīgi netīri un noplīsuši. Bērniem ar striķiem nosieti mēteļi, apkakles. Kāda krieviete atgādināja vecu vazaņķi, prostituēto – kādas agrāk gulēja pie mums mēslu kastēs. Tā izrāva jaunam tēviņam no mutes tabakas ļuļķi – teikdama: “Joptvaju maķ, dai bļaģ kuriķ!” Tas viss notika nepārspējami brutālā veidā, kas neiziet no atmiņas. Jauna, netīra, drausmīgi noplīsusi puskaila meitene izvilka uti sev no apkakles un nokāva. Visi gāžas uz šejieni, jo Krievijā stāstot leģendas par mūsu zemes labklājību. Krievi brauc šurp lielos daudzumos. Laikam grib kolonizēt mūsu zemi. Visur slepkavības, zādzības u.t.t.

1947. g. 28. janv. Mūsu zemi pārpludina drausmīgi noplīsušajiem, netīrajiem un izbadējušajiem krievu bariem. Visur netīrība, posts, blēdības. Tik grūti nav gājis mūsu zemē kopš 1919. g. Visi cer uz kādām drīzām pārmaiņām. Var sagaidīt šovasar kādu konfliktu, jo valstis gatavojas karam, kā tas vērojams no avīžu ziņām.

1947. g. 8. apr. [Rīgas] Stacija pilna pastāvīgi drausmīgi noskrandušiem un netīriem krieviem. Nav visu iespējams attēlot. Jūties itkā baigā maskarādē. Nelaba smirdoņa. Ateja fantastiski netīra. Tas katram pašam jāredz, jo stāstītais var likties pilnīgi neticams.

1947. gadā Irbe ieraksta, ka “visi izjūt milzīgu naidu pret krieviem”. 1956. gadā, dažus mēnešus pirms Ungārijas revolūcijas, viņš “krievus” sāk aizstāt ar vārdu “iebraucēji” (“nekulturālie, slinkie, nekārtīgie iebraucēji”). Pēc Ungārijas notikumiem attiecībā uz “iebraucējiem” parādās apzīmējums “barbariskie”, kuru pirms tam Irbe bija attiecinājis tikai uz konkrētu rīcību vai personu.

1956. g. 18. jūl. Nupat sadusmojos uz kr.[ieviem]. Lien virsū kā izsalkušas blaktis, izbadušas, riebīgas, noplukušas žurkas. Visas malas apgāna. Taisni apbrīnojama nekārtība. Pie tās gan lielā mērā esam pieraduši. Ja iedomājamies agrāko tīrību, kārtību! Kādu dienu apsēdos upmalā pretim Majoru stacijai, kur agrāk bija tik jauki. Ar riebjumu drīz vien aizgāju. Pat ūdenī, kur jāpeldas, rēgojās sasistas pudeles. Netīrība. Barbariski, nekulturāli iebraucēji [vecumā pasvītrots ar sarkanu pildspalvu – I.L.].

Turpmākos gados viņš atzīmē tādas sajūtas kā riebumu, bailes no kaut kā baiga, no draudošām briesmām, asu naidu, apdraudētību, vienkāršu nepatiku. Iebraucēju apzīmēšanai viņš sāk izmantot arī tādus vārdus kā “svešinieki”, “ienācēji”, “iekarotāji”, “iebrucēji”, no 1989. gada – arī “migranti”, ko lieto līdz ar apzīmējumu “krievi”:

1959. g. 14. jūl. Bieži rodas baigas izjūtas, tā starp barbariskajiem krieviem dzīvojot, jo ar tiem visas malas ir pārpildītas.

1967. g. 16. martā. Kino sēdēju starp krieviem, kas radīja atkal zināmās neomulīgās izjūtas. Arī mājās bieži pārņem briesmas, ka visapkārt krievi. Cik maz mēs, latvieši, esam palikuši!

1967. g. 8. nov. Mani apkārtējie krievi, cik vēroju, neieredz, jo ar tiem nedzeru, nedraudzējos. Bieži ir tāda sajūta itkā visapkārt būtu vilki. Labi, ka esmu vēl savā mājiņā, kur jūtos itkā patvērumā – tālu no visa riebīgā. Ja būtu jādzīvo starp tādiem ļaudīm komunālajā dzīvoklī kādā nožēlojamā kaktā, kā daudziem, un nav nekādas iespējas no šāda stāvokļa izkļūt, ko redzu bieži savās darba gaitās. Man tas būtu ļaunāks kā nāve.

1970. g. 31. aug. Kad biju St.[irnu] ragā minētajā skaistajā dienā, tad tur birstalā, kur cementa grīda zvejnieku svētkiem, atnāca krievu atpūtnieku pūlis. Vai bija atbraukuši ar kuģīti no Rīgas? Upmalā ir kuģīšu piestātne. Dziedāja savas dziesmas, spēlēja ermoņikas. Tas radīja svešādu nepatīkamu iespaidu. Visas malas pārpludina svešinieki. Lai dzīvo, dzied savā zemē, bet neuzmācas citām tautām. Skaru jautājumu ļoti saudzīgi. Visur dzirdama daudz stingrāka kritika.

1982. g. 6. jūl. Aizbraucu uz Dzintariem. Bija izveidojies burvīgs, saulains vakars pēc īslaicīgā pērkona lietus. Sēžot uz sola, piesēdās kāds riebīgs, apdzēries, barbarisks atpūtnieks ar medāli pie krūtīm. Prasīja, vai neesmu fašists. Teicu, ka esmu ebrejs un braucu prom. Pļēguris sāka gānīties parastajā veidā jēlajiem lamu vārdiem, kuri dzirdami ik uz soļa.

1981. g. 20. sept. Ķemeru stacijā nomazgāju un ēdu B. [Baronietes, paziņas homoseksuāļa – I.L.] iedotos skaistos viņa ābeļu ābolus. Staigāja dažāda izskata, tautību iebraucēji. Visur skan krievu valoda. Labi tomēr, ka neuzvarēja uzpūtīgie, neģēlīgie hitlerieši – tika pazemoti iebrucēji. Kaut appļūtītu kules arī citi iekarotāji – imperiālisti – visādi meļi, liekuļi – viltus pravieši! Jauki – brīnišķi būtu, ja man vēl būtu lemts redzēt grandiozus notikumus.

“Latviešus vajagot nošaut”

Varas attiecības starp vietējiem un iebraucējiem Irbe raksturo ar tādiem vārdiem kā “noteikšana” (uzspiešanas nozīmē), “pakļaušana”, “valdīšana”. Tā 1965. gadā, apmeklējot Brāļu kapus pāris dienas pēc 13.oktobra, ko padomju svētku kalendārā svinēja kā Rīgas atbrīvošanas dienu no nacistiem, Irbe ievērojis, ka visā vainagu krāvumā tikai diviem lentes ir ar uzrakstiem latviešu valodā. Viņš komentē: “Taisni drausmīgi, kā visur uzmācas ar krievu valodu, krieviem. Liekas, itkā Rīgā vairs latvieši nemaz nebūtu.” Savukārt nākamajā gadā uzraksti ir tikai krievu valodā; Irbem tas ir atgādinājums tam, “ka šeit visu noteic krievi”. Līdzīga satura ieraksti parādās arī vēlāk, nereti ar piebildi, ka krievi tomēr ir mazāks ļaunums nekā vācieši.

1983. g. 27. febr. Veikalos un uz ielām milzums no malu malām sabraukuši krieviski runājošie svešinieki, kas rada savādas izjūtas – ka mēs, latvieši, neesam noteicēji savā zemē. Tomēr laime, ka neesam vēsturiskā ienaidnieka – it sevišķi hitleriešu – pakļautībā. Droši vien esmu par daudz atļāvies izteikties. Pārnācis uzliku vārīties burkānus.

Savu emocionālo attieksmi pret iebraucējiem un viņu rīcību Irbe pauž, saistot viņus ar mēsliem un atkritumiem. 1965. gada jūlijā viņš ar pazemojumu un riebumu atceras Līgo dienā piedzīvotu epizodi, kad Kaļķu ielas galā nopircis no tantiņas ozollapu vainagu un “svētās zāles” un, priecādamies par svētkiem, “kuri vienmēr ir stiprinājuši mūsu tautas pašapziņu”, devies uz darbu tiesā, kas atradās A.Pumpura ielā.

1965. g. 5. jūl. Ejot uz vakara pieņemšanu [t.i., uz apmeklētāju pieņemšanu – I.L.], gāžot lietum, esplanādē pretim nākošais resnais glaunais kungs ar tādu pašu dāmu naida pārvērstām sejām ņirdzoši teica, mani ieraugot – “это полезно, что такая погода!”. Saucu pieminētos resnos nobarojušos pilsoņus par “kungiem” ar pilnu tiesību, jo vēl vienmēr ir cilvēki ar lielām privilēģijām un katram tādu vis nav. Tie arī droši vien bija kādi lieli “šiškas”, un jūt pret vietējiem iedzīvotājiem nacionālu naidu, kā tas ar iebraucējiem mēdz būt. Brīžiem liekas, ka Rīgā ir saplūduši visi savienības mēsli, atkritumi – ja vēro, kā viss ir piegānīts, rupjās neķītrās valodas, piedzērušos.

Ar vēl lielāku riebumu Irbe atzīmē gadījumus, kad iebraucēji izrādījuši naidu pret latviešiem – apsaukājot viņus par vāciešiem vai fašistiem, izsakoties, ka latviešus vajagot nošaut.

1974. g. 3. dec. Tirgū barbariska izskata jauns vīrietis uzbļāva krievu pārdevējai, ka slikta prece – bumbieri. Labo turot priekš saviem vāciešiem – для своих немцев. Latvijā iekšā plūstošie krievi bieži atklāti izrāda savu naidu pret vietējiem – latviešiem. Skaita par vāciešiem, latviešu rakstību par vācu – немецкие буквы. Tādu stulbumu redzot, pret tiem nekādas simpātijas nerodas, kas arī ik uz soļa vērojams. Valdošai tautībai jābūt tādu pārliecību radošiem, ka ir kulturāli un līdzvērtīgi pakļautajiem vai pat, ka ir pārāki.

1969. g. 11. jūl. Atmiņā vilcienā 2 riebīgu barbarisku piedzērušu vīru runas, ka visus latviešus vajagot nošaut, jo tie kā vajadzīgs nepakļaujoties krieviem. Šādu mēslu riebīgās runas radīja ārkārtīgi riebīgas izjūtas, kuras labāk neatzīmēt. Cik lielu riebjumu rada šie riebīgie tipi! Latviešiem visādi pazemojumi jāsaņem ik uz soļa.

80. gadu vidū viņš šo epizodi precizēja: minētās personas teikušas, ka dzīvus atstātu tikai tos latviešus, kuri apsargājuši Ļeņinu. “Turpat sēdēja virsnieki un arī kāds milicijas virsnieks, bet neviena balss nepacēlās – neradīt tautību naidu. Ja būtu krievi vismazākā mērā aizskarti, tad tūlīt saceltos brēka un vainīgais tiktu arestēts un nodots bargai sodīšanai,” Irbe raksta.

Varas izrādīšanas un iekaroto pazemošanas zemtekstus Irbe saskata arī atsevišķu iebraucēju kultūras īpatnībās jeb, kā teiktu pats Irbe, “barbariskajā nekulturālībā”. Vēl 1994. gadā, sava garā mūža nogalē, kavējoties atmiņās par okupācijas pirmo gadu, Irbe raksta: “Atceros, cik brutāli bija daudzi barbariskie krievu virsnieki, un, ko par viņiem visu stāstīja. Arī es redzēju, kad viens gaišā dienas laikā uz ielas pretim Tieslietu ministrijai izdirsās, lai gan turpat bija Vērmanes dārza ateja. To viņi darīja laikam, lai parādītu savu varu un apvainotu vietējos.”

1984. gadā, iegājis Centrāltirgū, viņš konstatē, ka atejas nav uzkoptas, un atceras to pašu laiku:

1984. g. 14. nov. Atceros spilgto gleznu Vērmanes dārza atejā, kur bija vecās sistēmas augstie klozeti aizdambējušies un podos bija milzu izkārnījumu kaudzes, uz kurām tupēja uz poda malām uzkāpušie, tupošie iebraucēji, un pie tiem stāvēja vairāku gaidītāju rinda, skatoties, kā tupošais izdara savas vajadzības. Uz augstajiem klozeta podiem vienmēr visur kāpa ar kājām. Caurumus grīdā ietaisīja tikai vēlāk. Vai Rīga tādu netīrību ir kādreiz pieredzējusi? Vācu okupācijas laikā valdīja vēl visur pedantiskā parastā tīrība.

1956. g. 30. martā. Rīgā sakarā ar sniega kušanu redzama drausmīgā netīrība, kāda tagad tur valda. Kādi netīrumi gan nav redzami! Jāņu sētas ieejā gar abām pusēm cilvēku mēslu vaļņi. Tur laikam izdara savas vajadzības tuvumā dzīvoj. māju iedzīvotāji sakarā ar ateju trūkumu. Jā, visur drausmīga nekārtība! Kādi iemītnieki Rīgā tagad gan nav saradušies ar saviem paradumiem!

1966. g. 21. martā. Vērmanes dārza atejā drausmīgi lamājās kāds jauns piedzēries krievs, kurš bija nokritis un novārtījies sūdos, jo kabīnes necilvēcīgā veidā piegānītas. Kādi riebīgi skati gan ik uz soļa nav jāredz, kādi neķītri vārdi nav jādzird! Kā gan līdz nepazīšanai pārmainījies Rīgas centrs! Kad gan varēs degt paegļu zarus un šo nešķīstību kvēpināt ārā, kā tas latviešiem ir parasts, lai šķīstītu kādu vietu? Kad beigsies šīs nejēdzības?

Publiskās tualetes parādās arī tajās retajās Irbes dienasgrāmatas epizodēs, kurās pieminēta iebraucēju homoseksuāļu uzvedība pēckara Rīgā. Visizteiksmīgākā no tām visai skopos vārdos pierakstīta 1945. gada vasarā.

1945. g. 29. jūn. Vakarā uzrunāja kāds brutāls virsnieks pie Vestas tempļa [publiskā tualete pie dzelzceļa stacijas – I. L]. Runāju ar Okstiņu karalieni [pazīstams homoseksuālis – I. L.]. Gribējām iepazīties ar kādu glītu kareivīti. Brutālais lielais virsnieks uz mani teica: “Молоденькая артистка!” Gribēja, lai vedu uz mājām, un neķītri runāja.

Epizode bijusi pietiekami spilgta, lai dzīves beigās Irbe to atcerētos vēl divas reizes. Ieraksts 90. gadu vidū atklāj, kas tieši 1945. gadā palika paslēpts aiz eifēmiskā “neķītri runāja”.

1995. g. 29. janv. Pārdomāju pārdzīvotos laikus. Uznira atmiņā 1945. gada vasaras pirmās puses spilgts gadījums, kurš raksturo krievu okupantu kultūras stāvokli vispār. Laikam biju jau tikko noformējies jaunā darbā – Tieslietu ministrijā strādāšanai Jūrmalas tikko nodibinātajā tautas tiesā Majoros. Bija skaista saulaina diena. Biju ļoti izskatīgs, jo arī ģērbies biju sevišķi labi – mierlaikos pirktas drēbes, platmale, skaists portfelis, kurpes u. t. t. Mūsu vietējiem ļaudīm jau vēl viss kas bija no priekškara laikiem. Krievu kareivji un noplukušie atbraucēji mūs skaitīja par ļoti elegantiem un apbrīnoja. Viņi taču dzīvoja lielā nabadzībā. Nākdams uz vilcienu piestātni, apsēdos Raiņa bulvāra galā uz sola pretim stacijai. Tur bija arī apaļa vīriešu pisuāraurinēšanas celtne, kurā un pie kuras pulcējās homoseksuālie, meklējot kontaktus u. t. t. Vakaros – naktīs tur bija “tumšā istaba” – orģijas. Uz soliem Raiņa bulvāra galā sēdēja arī daudzi vientuļi vīrieši. Sēdot redzēju staigājam varena auguma krievu armijas majoru ar daudziem ordeņiem pie krūtīm. Viņš pētīja sēdošos. Izstaigājies viņš pēdīgi apstājās pie manis un bez jebkāda ievada jautāja: “Ты даеш в жопу ебать? Я хочу ебать!” Es pārsteigts un sašutis piecēlos un gāju pāri ielai uz staciju, bet majors sāka skaļi lādēties: “Фашистам ты дал, а советскому офицеру не даеш!” u. t. t.

“Ņem zobenu, Lāčplēsi!”

Galu galā vienīgais, kā Irbe varēja īstenot savu attieksmi pret aprakstītajām situācijām, bija emociju izlikšana dienasgrāmatā un ironizēšana savējo kompānijā.

1970. g. 31. janv. [Pirts] Ģērbtelpā barbari ļoti neķītri runāja. Katrā teikumā populārā “блядь”. Tad vēl parastie “на хуй”, “пизда”, “ебию мать” u.t.t. Neviens no krieviem tos neapsauca, lai gan tur bija vairāki mazi bērni, kuri gan, liekas, pie tādiem vārdiem ir jau pieraduši. Latvieši teica – tā ir tā augstā kultūra, kura mums jāmācās!

Starptautisko politiku Irbe vērtējis, salīdzinot padomju avīžu ziņas ar ārzemju radio raidīto informāciju. Ziņas par nemieriem Polijā 1968. gadā un poļu uzdrīkstēšanās Irbem ļauj atcerēties ko līdzīgu latviešu sakarā:

1968. g. 24. martā. Avīzē nodrukāts ārkārtēji interesants raksts par nemieriem Polijā. Arī rakstnieki savā sapulcē dumpojušies – tādēļ ka politiķi apspiež kultūras dzīvi – mēģina uzspiest savus noteikumus. Izlēcieni pret krieviem, komunistiem. Aizliegta Mickeviča “Velni” (vai nav “Senči?”), kuru uzdots inscenēt par godu krievu komunistiskās revolūcijas 50 gadu jubilejai. Izrāde tomēr izveidota ar smagu pretkrievu tendenci, un tās izrādes laikā vienmēr sacēlusies piekrišanas vētra. Arī mūsu Raiņa “Uguns un nakts” izrādēs Dailes teātrī, kuras noskatījos 2 reizes – vietā, kur Spīdola saka – “ļauns naidnieks ir nācis Latvijā – ņem zobenu, Lāčplēsi, izdzen to!” – arī vienmēr skanēja vētraini aplausi.

Skatītāji tā reaģējuši 1965. gada beigās un 1966. gada sākumā skatītajās izrādēs. Dzīves nogalē pārlasot 1968. gada ierakstus, viņš papildinājis vārdu “aplausi” ar apzīmētāju “vētraini”, ierakstot to tekstā ar sarkanu pildspalvu.

Publiska, lai arī anonīma reakcija ir fiksēta pret iebraucējiem vērstajos uzrakstos publiskajās tualetēs 70. gadu pirmajā pusē.

1971. g. 25. maijā. Pastaigājos pa Majoriem, Dzintariem, Luna parku. Redzēju uz ateju sienām krievus aizskarošos uzrakstus – lai iet prom no Latvijas. Krievi pierakstījuši savas neķītrās atbildes latviešiem. Vai nav kāda provokācija? Kā gan mēs drīkstam aizskart krievus? Viņi pret latviešiem līdz pēdējam naidīgi noskaņoti jau tā, un pat vilcienos un citās sabiedriskās vietās dzirdami pret latviešiem vērsti izteicieni – ka vajag iznīcināt u.t.t.

1973. g. 29. martā. Primitīvajā koka atejā kāpās [Dubultos] pie Riekstiņiem ar eļļas krāsu bija uzrakstīti atkal krievus zaimojoši vārdi latv. valodā. Tā neģēlīga rīcība, jo krievi pret tādām lietām ļoti jūtīgi un, kā dzird tos izsakāmies atklātās vietās, tad latviešus ļoti ienīst jau bez aizskaršanas. Tādi uzraksti ir varbūt arī citās atejās. Tā ir īsta provokācija. Var būt smagas represijas.

1973. g. 4. jūl. Atmiņā, ka Vērm. dārza atejā vēl vienmēr uz sienas lieliem burtiem ieskrāpētais “Ivans go home”. Kā redzams, tad krievi to nesaprot.

1974. g. 9. sept. Atgriezos Dubultos ap plkst. 22. Stacijas jaunceltās milicijas ēkas atejā no baltajām kabīņu durvīm nokasīti pret B. vērstie uzraksti un “Russian go home!”. Rakstījuši vietējie vai kādi ārzemnieki?

“Gūt pareizu ainu”

Irbe, domājams, saprata, ar ko riskē, atstādams dienasgrāmatā šādus ierakstus. Ja viņa klades būtu nonākušas VDK rokās, Irbem, visticamāk, būtu nācies doties tajā pašā virzienā, kurā 1940. gadā aizveda Melāniju Vanagu. Tas it kā vedina domāt, ka dienasgrāmatu viņš rakstījis tikai sev un tikai sākumā citētajā fragmentā minētā nolūka dēļ – lai vecumdienās, pārlasot un atmiņā vēlreiz izdzīvojot savus erotiskos piedzīvojumus, “nebūtu jāžēlojas, ka par maz esmu baudījis dzīvi”. Ar laiku dienasgrāmatas rakstīšana viņam kļuva ne tikai par pieradumu, bet arī psiholoģisku nepieciešamību. “Lai gan mana dzīve tagad rit bez sevišķi spilgtiem piedzīvojumiem,” viņš raksta 70 gadu vecumā, “un nezinu, vai savas piezīmes lasīšu, tomēr gribas rakstīt – liekas, ka izrunājos ar kādu tuvu cilvēku” (1976. g. 11.aug.).

Taču šāds iespaids ir mānīgs. Irbe labi apzinājās, ka viņa rūpīgajiem, detalizētajiem pierakstiem ir ja ne literatūras, tad laikmeta liecības vērtība un ka tie var būt noderīgi arī citiem. Interesanti, ka viņš par to iedomājās jau 60. gadu beigās, kad pēc 1968. gada notikumiem Čehoslovākijā padomju režīms atkal strauji atgriezās “stingrās līnijas” gultnē. No viņa dienasgrāmatas potenciālais lasītājs, raksta Irbe, varētu “gūt pareizu ainu par pagājušiem laikiem, lai gan rakstu ļoti saudzīgi, piesardzīgi, daudz ko noklusēdams un pilnībā neatainodams” (1969. g. 20.okt.).

Doma par to, kas būs viņa dienasgrāmatas lasītāji, turpina nodarbināt Irbi līdz mūža galam.

1976. g. 11. aug. Kādās rokās gan var nonākt šīs rindas pēc manu dzīves gaitu izbeigšanās? Ja tas būtu jūtīgs, plašas inteliģences cilvēks, tad man nebūtu nekādu iebildumu – lai ielūkojas cita cilvēka dzīvē, dvēselē. Visumā visiem mums galvenos vilcienos liktenis, dzīves norises rit līdzīgi, bet dažādās variācijās. Savas jaunības piezīmes, vēstules gan vēlos drīz iznīcināt – vēl reizi lasot visu spilgti pārdzīvot spilgtās gleznās, izjūtās un tad sadedzināt. Daļu vēstuļu jau iznīcināju pirms dažiem gadiem, kuras man bija rakstījušas plaši pazīstamas personas – Mierlauks u.c. Tās citiem nekā nevarēja sniegt, jo attiecās tikai uz mani un par tā laika periodu neko citiem nevēlos stāstīt – kuram katram nē. Vēlāko laiku gaitas esmu atzīmējis tikai man saprotamā veidā – mazākais esmu centies tā darīt. Dēku un romantikas ir bijis daudz. Visumā skaisti ir visu atcerēties, lai gan daļu ir vēlēšanās arī pelt, bet viss ir bijis jāpārdzīvo, jo vēlāk var rasties žēlums par neizdzīvoto – par zaudēto paradīzi.

90. gados, pēc neatkarības atgūšanas, Irbe vairs nevaicā, kādās rokās viņa dienasgrāmata varētu nejauši nonākt, bet jau konkrēti domā par to, kādam cilvēkam to atstāt. 1992. gadā viņš raksta, ka “savas dienasgrāmatas labprāt novēlētu kādam spējīgam rakstniekam vai zinātniekam psihologam”. 1994. gada sākumā viņā uz īsu brīdi uzplaiksnī šaubas, vai dienasgrāmatu vispār saglabāt. Taču šo mirkļa vājumu apslāpē apziņa par viņa dokumentālās liecības nozīmīgumu un, ko tur slēpt, arī sava tiesa patmīlības: “Žēl manas dienasgrāmatas iznīcināt. Kādam nopietnam, inteliģentam cilvēkam var kādreiz dzīvojoša cilvēka dzīve, seni laiki interesēt. Bez tam taču esmu zināmā mērā arī īpatna personība.” (1994. g. 15.janv.)

“Visumā visiem mums galvenos vilcienos liktenis, dzīves norises rit līdzīgi, bet dažādās variācijās,” saka Irbe augstāk citētajā fragmentā. Ironiskā kārtā trīs vienas paaudzes cilvēku – Kaspara Aleksandra Irbes, Melānijas Vanagas un Anšlava Eglīša – likteņos ir grūti atrast kaut kādus saskares punktus, nemaz nerunājot par līdzībām (lai gan nav nemaz tik ļoti jāsasprindzina iztēle, lai iedomātos Irbi kā personāžu kādā no Eglīša romāniem). Ja neskaita rakstīšanas dziņu, vienīgais, kas viņus saista, ir nacionālā piederība un laiks. Ar to pietiek, lai vietu latviešu kolektīvajā atmiņā būtu pelnījuši viņi visi – gan režīma mocekļi, gan bēgļi, gan dzīves svinētāji.

^{Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu}