Sievietes ķermenis

Šodien ar sievietes ķermeni var pārdot visu. Un es te nejokoju – reāli var pārdot jebko. Sieviete ir kā pakaramais, manekens bez jūtām un reizēm bez galvas, objekts. [..] Mani satrauc tas, cik bieži reklāmās tiek normalizēta sieviešu pazemošana, vardarbība, sievietes padarīšana par priekšmetu un pornificēšana.

Linda Curika, politika.lv, 2. novembrī

Kas jums ienāk prātā vispirms, izdzirdot vārdu “cilvēks”? Visai ticams, ka iedomājāties gadus četrdesmit vecu baltās rases vīrieti, visdrīzāk eiropieti, nevis sirmu meksikāņu medmāsu vai taizemiešu transpersonu. Šis pirmo asociāciju tests ir viens no daudziem, kas parādot – par spīti diskriminācijas novēršanai likumos un citā tiesiskajā regulējumā, mūsu priekšstatos ir nostiprinājusies ideja par vīrieša pārākumu vai vismaz dominējošo lomu sabiedrībā.

Nebūtu īpaši jāšaubās, ka priekšstats par vīrieša dominanti sakņojas dabiski nosacītās atšķirībās starp dzimumiem. Daba ir vīrieti apveltījusi ar caurmērā lielāku fizisko spēku, kas dod iespēju aizstāvēt “vājāko” sievieti no citu vīriešu tīkojumiem, atvairot apdraudējumu viņai un bērnam. Freids pat apgalvo, ka ķermeniski nosacīto mātes un bērna attiecību “papildināšana” ar ideju par tēvu bija aizvēsturiski pirmais sociālās kārtības aizmetnis. Mātes rūpes par bērnu esot dabiskas, savukārt tēva statuss un atbildība – ētiska. Tēva gādība par bērnu iezīmējot pāreju no dabiskās poligāmijas uz tradicionālo monogāmiju, kuras ētisko vērtību uzsver arī kristīgā kultūra.

Pāreja no dabiskā uz tradicionālo visdrīzāk bija panākums cilvēka garīgajā attīstībā, un būtu netaisni vīrieša dominēšanu tradicionālās ģimenes modelī skaidrot kā sievietes pakļaušanu pret viņas gribu. Vēl šodien liela daļa sieviešu tradicionālo attiecību modeli pieņem labprātīgi, no “ideālā” vīrieša gaidot bruņniecisku sevis un bērna aprūpi, kā arī izredzētību monogāmijā. Tomēr tas, ka daļa vai pat vairākums “vājā” dzimuma neiebilst pret vīrieša pārākumu, neatceļ sievietes diskriminācijas faktu. Varētu būt, ka viņas vienkārši neapzinās vai nevēlas atzīt, ka tradicionālā vīrieša loma ir nonākusi pretrunā ar ideju par visu cilvēku – tostarp sieviešu – līdztiesību un līdzvērtību modernā sabiedrībā.

No politiskā viedokļa, sieviete ir tāds pats cilvēks kā vīrietis. Nevarētu gan teikt, ka daba ir ņēmusi vērā šo politiskās domas sasniegumu, jo bērni joprojām rodas dabiskā veidā un katram dzimumam šajā procesā ir sava loma. Rasisma, koloniālisma un homofobijas novēršana balstās pieņēmumā, ka šo grupu diskriminācija ir fundamentāli netaisnīga un tai nav iespējams atrast ne dabisku, ne kādu citu pamatojumu. Taču cīņa par sieviešu tiesībām jeb feminisms, manuprāt, riskē politiskas atbrīvošanas vārdā aizmirst par grūti atceļamo vai aizstājamo sievietes dabisko lomu. Dabiskajos cēloņos sakņojas daudzi sievietes diskriminācijas gadījumi – grūtniecība un rūpes par bērniem ierobežo sievietes konkurētspēju darbā, daba un sabiedrība gaida, ka sieviete kļūs par māti noteiktā vecuma amplitūdā, māte un bērns lielākoties ir atkarīgi no tēva ienākumiem, utt. Nav šaubu, ka bērna radīšanai ir arī ievērojams daudzums plusu; iespējams, tas pat ir lielākais notikums cilvēka dzīvē, taču šis process paredz dabiski noteiktas dzimumu funkcijas. Tomēr – pat ja sievietes diskriminācijai ir dabisks pamatojums, varbūt tā tomēr nebūtu jāpieņem kā nenovēršama.

Problēmas sāls gan ir tajā, ka cilvēku, tostarp sieviešu, atbrīvošanai no laulības un monogāmijas “žņaugiem” ir negatīvs saturs – ir zināms, no kā jāatbrīvojas, bet nav zināms, tā sakot, uz ko. Tradicionālo laulību un monogāmiju var pamatoti kritizēt par “vietas” ierādīšanu katram dzimumam, tomēr būs grūti noliegt, ka tās ievieš zināmu kārtību cilvēku attiecībās un sekmē ataudzi. Man šķiet, ka dzimumu lomu atcelšana noved nevis pie brīnišķīgas un šķietami dabiskas līdztiesības, bet gan pie kaut kā līdzīga jaunam barbarismam, kur atkal dominē vīrietis. Pilnīgi brīvu attiecību modelis, kas paredz ļaut vaļu iekārei un instinktiem, diemžēl atraisa primitīvismu un pat brutalitāti – jomas, kurās vīrietim ir dabas dotas konkurētspējas priekšrocības. Lai par to pārliecinātos, atliek apmeklēt jebkuru naktsklubu, kur komunikācija notiek tikai vienā līmenī – sieviete tiek uzlūkota kā vīrieša iekāres objekts un priekšmets, kas iegūstams, atvairot citus gribētājus. Naktsklubs ir kā atgriešanās, ceļojums uz primitīvo sabiedrību, kas vēl nav izgudrojusi ētiku. Reklāmas un modeļu industrija, par kuru uztraucas politika.lvpētniece Curika, ir vien naktskluba dublikāts plašākā mērogā, kur sievietes “pornifikācija” un padarīšana par priekšmetu iederas tikpat dabiski. Baidos, ka šajā industrijā sieviete tiek diskriminēta vēl vairāk nekā tradicionālajā laulībā.

Interesanti gan, ka par zinātniski pierādītu tiek uzskatīts pieņēmums, saskaņā ar kuru sievietes fiziskā pievilcība vīrieša acīs, ko sekmīgi ekspluatē reklāmas un modeļu industrija, ir dabiski, nevis kulturāli noteikta. Tā balstīta vīrieša instinktīvā kalkulācijā par to, cik veselīga un fiziski attīstīta izskatās sieviete, lai kļūtu par viņa bērna māti. No šī viedokļa, viena un tā pati kalkulācija ir pamatā diskriminācijas gadījumiem, kad vīrietis uzlūko sievieti gan kā bērna radīšanas instrumentu, gan kā savu juteklisko tieksmju objektu. Tādā ziņā vīriešu kārtas deputāts Parādnieks, kura naksnīgos meklējumus internetā nesen publiskoja mediji, savas dienas un naktis vada harmoniski – pa dienu Saeimas demogrāfijas komisijā uzlūkojot sievietes kā “bērnu dzemdētājas”, bet pa nakti – kā priekšmetu atbilstoša satura interneta lapās.