Jaunā īra “iesvētības”
Krogs McSorley's, Ņujorka, ASV, 1937. Bereniss Abots, Ņujorkas Publiskās bibliotēkas digitālā kolekcija
Teritorija

Franks Makorts

Jaunā īra “iesvētības”

Ja tu esi īrs un visā Ņujorkā nepazīsti nevienu dzīvu dvēseli un tu ej pa Trešo avēniju, klausoties, kā virs galvas pa estakādi dārdina vilcieni, ir liels mierinājums atklāt, ka ne kvartāls šajā ielā nav palicis bez sava īru bāra: Costello’s, Blarney Stone, Blarney Rose, P.J.Clarke’s, Breffni, Leitrim House, Sligo House, Shannon’s, Ireland’s Thirty-Two, All Ireland. Savu pirmo alus pinti es izdzēru Limerikā 16 gadu vecumā, un man pēc tās bija nelabi, bet mans tēvs, aizrāvies ar šo dzērienu, gandrīz iznīcināja pats sevi un ģimeni. Taču Ņujorkā man ir vientuļi, un dzertuvē mani ievilina Binga Krosbija “Galway Bay”, kas skan no mūzikas automāta, un spoži zaļi mirkšķinošās āboliņa trejlapītes, kādas Īrijā nekur neredzēsiet.

Bārā Costello’s aiz letes stāv nešpetna paskata vīrs, kurš šobrīd runā ar kādu apmeklētāju:

– Man viens pīpis, cik tev grādu smalkās zinātnēs. Es tik un tā par Semjuelu Džonsonu zinu vairāk nekā tu par savu kabatu, un, ja neuzvedīsies, kā pieklājas, tu tūlīt pat izlidosi pa durvīm. Viss, punkts.

Apmeklētājs mēģina iebilst:

– Bet...

– Ārā, – saka negantais vīrs. – Ārā. Šai bārā tu vairs dzert nedabūsi.

Apmeklētājs uzmauc galvā cepuri un stīvi soļo ārā, bet negantais vīrs pievēršas man:

– Un tu, – viņš prasa, – vai tev ir astoņpadsmit?

– Ir, ser. Man ir deviņpadsmit.

– Un kā es to varu zināt?

– Varu parādīt pasi, ser.

– Un kāpēc godīgs īrs staigā apkārt ar amerikāņa pasi?

– Es te esmu piedzimis, ser.

Viņš atļauj man izdzert divas glāzes alus par 15 centiem un dara zināmu, ka es rīkotos prātīgāk, ja laiku pavadītu bibliotēkā, nevis krogos, kā daudzi citi no mūsu skumjās nācijas. Vīrs pavēsta, ka doktors Džonsons dzēris 40 tases tējas dienā un viņa prāts palicis skaidrs līdz pat pēdējai stundiņai. Es apvaicājos, kas šis doktors Džonsons tāds bijis, un vīrs velta man zvērojošu skatienu, atņem glāzi un saka: prom no mana bāra! Ej uz rietumiem pa Četrdesmit otro, līdz nonāksi līdz Piektajai. Tad tu ieraudzīsi divus lielus akmens lauvas. Uzkāp pa pakāpieniem starp abiem lauvām, palūdz lasītāja karti un neesi tāds idiots kā visi citi īru nelaimes putni, kas sevi apdullina ar grādīgo, tiklīdz nokāpj no kuģa. Lasi Džonsonu, lasi Poupu un turies pa gabalu no īru sapņotājiem. Es gribu pajautāt, kādas ir negantā vīra domas par Dostojevski, bet viņš norāda uz durvīm:

– Nerādies, kamēr nebūsi izlasījis “Dzejnieku dzīvesstāstus”. Uz priekšu. Vācies.

Ir silta oktobra diena, un man nav darāms nekas cits kā vien tas, ko pavēlējis vīrs bārā, un kas ļauns gan notiks, ja es tiešām aizklīdīšu līdz Piektajai avēnijai, kur stāv tie lauvas? Bibliotekāres ir draudzīgas. Nu protams, es varu lūgt lasītāja karti, un tāds prieks redzēt, ka jauni imigranti nāk uz bibliotēku. Man ļauts patapināt četras grāmatas ar noteikumu, ka es tās atdošu noteiktajā datumā. Es apvaicājos, vai viņiem nav grāmatas, kas saucas “Dzejnieku dzīvesstāsti”, – to sarakstījis Semjuels Džonsons. Un viņas jūsmo: ak debestiņ, jūs lasāt Džonsonu! Es jau labprāt pateiktu, ka Džonsonu nekad agrāk neesmu lasījis, bet negribas, ka mani beidz apjūsmot. Bibliotekāres saka, lai es droši pastaigājot vien apkārt un apskatot Galveno lasītavu trešajā stāvā. Viņas ne drusciņas neatgādina Īrijas bibliotekāres, kuras tikai stāv un vaktē, lai tādi kā es neko nenozagtu.

Es apskatu Galveno lasītavu, gan ziemeļu, gan dienvidu galu, un man saļogās ceļi. Nezinu, vai pie tā vainīgas tās divas alus glāzes vai sajūsma par to, ka jau otro dienu staigāju pa Ņujorku, bet es tik tikko valdu asaras, skatoties uz bezgalīgajiem grāmatu plauktiem un zinot, ka nemūžam tās visas neizlasīšu – pat ja nodzīvošu līdz gadsimta galam. Lasītavā ir akriem spožu galdu, pie kuriem visvisādi ļautiņi lasa, cik ilgi vien sirds kāro, un tā septiņas dienas nedēļā, un neviens viņus netraucē, ja vien viņi neaizmieg un nesāk krākt. Te ir atsevišķas plauktu rindas angļu, īru un amerikāņu grāmatām, daiļliteratūrai, vēsturei un reliģijai, un man uzmetas zosāda, iedomājoties, ka varu nākt šurp, kad vien vēlos, un lasīt visu, ko vēlos, ja vien skaļi nekrācu.

Pasitis padusē četras grāmatas, es atgriežos Costello’s. Gribu parādīt negantajam vīram, ka esmu ticis pie “Dzejnieku dzīvesstāstiem”, bet viņa tur nav. Bārmenis teic, ka sprediķi par Džonsonu man būšot nolasījis pats Tims Kostelo, un, kamēr viņš ar mani runā, negantais vīrs atgriežas no virtuves. Viņš saka:

– Tu jau atpakaļ?

– Es dabūju “Dzejnieku dzīvesstāstus”, Kostelo kungs.

– “Dzejnieku dzīvesstāsti” tev varbūt ir azotē, jaunais cilvēk, bet ne jau galvā. Ej mājās un lasi.

Ir ceturtdiena, un nekāda cita darāmā man nav līdz pat pirmdienai, kad varēšu sākt strādāt. Krēsla man nav, tāpēc iekārtojos sēdus savā mēbelētās istabas gultā un lasu līdz vienpadsmitiem, kad Ostinas kundze pieklauvē pie durvīm un nokliedz, ka neesot miljonāre un šajā mājā esot tāda politika, ka vienpadsmitos gaisma jāslēdz ārā, lai taupītu elektrību. Es izslēdzu gaismu un atlaižos guļus, ieklausos Ņujorkā, cilvēku sarunās un smieklos uz ielas un prātoju, vai jebkad būšu šai pilsētai piederīgs – vai arī es reiz tā pļāpāšu un smiešos tur, ārā, uz ielas.

Pie durvīm atkal klauvē, un šoreiz tas ir jauns vīrietis ar rudiem matiem un īru akcentu. Viņu saucot Toms Klifords, un vai es nevēlos kopā ar viņu aši izkaut vienu aliņu? Viņš strādā kādā Īstsaidas celtnē, un pēc stundas viņam jau jābūt darbā. Nē, uz īru bāru viņš neies. Ar īriem viņš negrib ielaisties nekādās darīšanās. Tā nu mēs dodamies uz Rheinland Astoņdesmit sestajā ielā, kur Toms man pastāsta, ka esot dzimis Amerikā, bet aizvests uz Korku, no kurienes pirmās izdevības brīdī aizlaidies, piesakoties dienēt amerikāņu armijā. Veselus trīs gadus viņš nodienējis Vācijā, kur par cigarešu bloku vai puskilogramu kafijas var pārgulēt ar meiteni kaut desmit reizes. Bārā ir deju grīda un spēlē orķestrītis; Toms uzlūdz uz deju meiteni no kāda galdiņa. Viņš man saka:

– Ko gaidi? Uzlūdz viņas draudzeni!

Bet es neprotu dejot, un es neprotu uzlūgt meiteni uz deju. Es vispār par meitenēm neko nezinu. Un kā gan lai es zinātu? Esmu taču uzaudzis Limerikā. Toms uzaicina otru meiteni dejot ar mani, un viņa izved mani uz deju grīdas. Es nezinu, ko iesākt. Toms veikli aizvirpuļo dejā, bet es, dabūjis meiteni savās rokās, nezinu, vai spert soli uz priekšu vai atpakaļ. Viņa aizrāda, ka es bradājot viņai pa kurpēm, un, kad atvainojos, atcērt:

– Ak, vienalga, man nav omas te klumzāt.

Meitene atgriežas pie galdiņa; mana seja deg kā ugunīs, un es viņai sekoju. Nezinu, sēsties pie galdiņa vai iet atpakaļ pie bāra, un tad viņa atgādina:

– Tu atstāji alu uz letes.

Es priecājos par iespēju tikt projām, jo nezinātu, ko sacīt, ja apsēstos. Esmu drošs, ka viņu neinteresētu stāsts par to, kā es stundām ilgi lasīju Džonsona “Dzejnieku dzīvesstāstus”, vai par to, kāda sajūsma mani pārņēma Četrdesmit otrās ielas bibliotēkā. Varbūt jāsameklē bibliotēkā grāmata par to, kā sarunāties ar meitenēm, vai arī jāpavaicā Tomam, kurš šobrīd dejo un smejas un kuram nav nekādu grūtību tērzēt. Viņš atgriežas pie bāra letes un teic, ka piezvanīšot un pateikšot, ka ir slims; tas nozīmē, ka uz darbu viņš neies. Meitenei viņš patīk, un viņa ļaušot Tomam pavadīt viņu uz mājām. Viņš pačukst, ka varbūt tikšot zem deķa; tas nozīmē, ka meitene varbūt būs ar mieru pavadīt ar viņu nakti. Vienīgā problēma ir viņas draudzene. Toms viņu sauc par manu meiteni. Nerausties, viņš saka. Pajautā, vai tu drīksti pavadīt viņu uz mājām. Ejam, piesēžam pie viņu galdiņa, un tad tu vari viņai pajautāt.

Alus iedarbojas, un es jūtos drosmīgāks. Man vairs nav neērti sēdēt pie meiteņu galdiņa un stāstīt par Timu Kostelo un doktoru Semjuelu Džonsonu. Toms man piebaksta ar elkoni un pačukst:

– Jēziņ, beidz muldēt par savu Semjuelu Džonsonu, labāk pajautā, vai tu drīksti viņu pavadīt.

Kad paskatos uz meiteni, vienas vietā es redzu divas un nesaprotu, kuru piedāvāties pavadīt. Bet izrādās: ja paskatās abām pa vidu, tad var saskatīt vienu pašu, un tai tad es arī palūdzu atļauju.

– Uz mājām? – viņa pārvaicā. – Tu laikam joko. Tur jau zirgam jāsmejas. Es esmu sekretāre, privātsekretāre, bet tev nav pat vidusskolas diploma. Vai tu maz pēdējā laikā esi ieskatījies spogulī?

Viņa smejas, un mana seja atkal kvēlo kā ugunī. Toms pie letes lēni malko savu alu, un es zinu, ka nejēdzu, kā sarunāties ar šīm meitenēm, tāpēc dodos prom un lēni soļoju pa Trešo avēniju, ik pa brīdim uzmetot aci savam atspulgam veikalu skatlogos un atvadoties no savām cerībām.


Pirmdienas rītā mans priekšnieks Kerija kungs pavēsta, ka es būšu vestibila apkopējs. Tas ir ļoti svarīgs amats. Es strādāšu priekštelpā, kur slaucīšu putekļus un grīdu un iztukšošu pelnutraukus. Tas ir ārkārtīgi atbildīgs pienākums, jo par katru viesnīcu spriež pēc tās vestibila. Mums ir pats labākais vestibils visā valstī, stāsta Kerija kungs. To sauc par Palmu zāli un pazīst visā pasaulē. Katrs, kurš nav tukša vieta, zina, kas ir Palmu zāle un Biltmoras pulkstenis. Debestiņ, tas tak attēlots visādās grāmatās un stāstos: to aprakstījis Skots Ficdžeralds un tamlīdzīgi cilvēki. Visādas svarīgas personas vienādiņ saka: satiekamies Biltmorā pie pulksteņa. Un kas notiks, ja viņi ieradīsies, bet tur viss būs vienos putekļos un drazās? Tas ir mans darbs – sargāt Biltmoras slavu. Mans pienākums ir tikai uzkopt, ar viesiem sarunāties aizliegts – pat skatīties uz viņu pusi. Ja mani kāds uzrunā, man jāatbild: “Jā, kungs vai kundze” vai “Nē, kungs vai kundze” un jāturpina strādāt. Man jābūt neredzamam, viņš saka, un par to viņam pašam sanāk smiekli. Iedomājies tik: tu esi neredzamais cilvēks, kurš tīra vestibilu. Tas ir ļoti svarīgs darbs, saka Kerija kungs, un es to nemūžam nebūtu dabūjis, ja mani pēc tā Kalifornijas priestera lūguma nebūtu atsūtījusi Demokrātiskā partija. Iepriekšējais puisis, kas te strādājis, atlaists par pļāpāšanu ar koledžas jaunkundzēm zem pulksteņa, bet viņš jau bija itālis, ko no tāda var gaidīt? Viņš man saka, lai turu acis vaļā, neaizmirstu katru dienu iet dušā (te ir Amerika), vienmēr esmu skaidrā, turos kopā ar savējiem (īri nekad tevi nepievils) un uzmanos ar grādīgo, un tad es gada laikā varu uzkalpoties par apkalpotāju vai šveicaru un pelnīt dzeramnaudu. Kas zina, tikšu vēl par viesmīli, un vai gan tas nebūs gals visām manām raizēm? Amerikā viss ir iespējams, viņš saka. Lai paskatoties uz viņu – viņam ir veseli četri uzvalki.

Vestibila galveno viesmīli sauc par maître d’. Viņš man saka, lai es saslaukot tikai to, kas nokritis zemē; man aizliegts aiztikt jebko, kas stāv uz galdiņiem. Ja uz grīdas nokritusi nauda vai rotaslietas, vai kas tamlīdzīgs, tas viss man jāatdod viņam, maître d’, un viņš tālāk izlems, ko ar to iesākt. Ja kāds pelnutrauks ir pilns, man jāgaida, līdz apkalpotājs vai viesmīlis liek to iztukšot. Reizēm pelnutraukos paliekot mantas, par kurām jāparūpējas. Dāma var izņemt auskarus, ja viņai sūrst ausis, un aizmirst tos pelnutraukā, un ir tādi auskari, kas maksā tūkstošus. Bet ko tad es, tikko kā nokāpis no kuģa, par to varot zināt. Maître d’ pienākums ir noglabāt visus auskarus drošā vietā un vēlāk atdot tos dāmām ar sūrstošajām ausīm.

Vestibilā strādā divi viesmīļi, viņi skraida šurpu turpu, ik pa brīdim saskrienoties un sarejoties grieķu valodā. Viņi man saka: tu, īrs, nāc šurp, satīri, satīri, izber to nolāpīto pelnutrauku, aizvāc drazas, ātrāk, ātrāk, kusties, vai tu esi pillā, vai? Viņi kliedz uz mani, kad to dzird koledžas studenti, kuri ceturtdienās un piektdienās spieto viesnīcā. Es nebēdātu par to, ka grieķi uz mani kliedz, ja viņi to nedarītu koledžas meiteņu priekšā – viņas ir brīnišķīgas. Viņas plivina savus kuplos matus un smaida, atsedzot zobus, kādus var redzēt tikai Amerikā, spoži baltus un līdzenus, un visām ir zeltaini iedegušas kājas kā kinozvaigznēm. Puišiem ir īsi apcirpti mati, tādi paši zobi un plati futbolistu pleci, un viņi ar meitenēm runā brīvi un nepiespiesti. Viņi tērzē un smejas, un meitenes paceļ glāzes un mirdzošām acīm uzsmaida puišiem. Viņi visi ir apmēram manos gados, bet es grozos starp viņiem un kaunos par savu uniformu, slotu un liekšķeri. Es vēlos, kaut tiešām spētu būt neredzams, bet kā gan tas iespējams, ja viesmīļi uz mani kliedz grieķiski, angliski un kaut kādā jauktā valodā vai arī apkalpotājs jebkurā brīdī var man uzklupt par to, ka esmu pieskāries pelnutraukam, kurā kaut kas atstāts.

Ir brīži, kad nezinu, ko iesākt vai sacīt. Koledžas puisis ar īsi apcirptiem matiem man saka:

– Tu nevarētu šobrīd te netīrīt? Es runāju ar dāmu.

Ja meitene uz mani paskatās un tad novēršas, es jūtu, kā man pietvīkst seja, un nezinu, kāpēc. Reizēm kāda koledžas meitene man uzsmaida un pasaka: čau! Es nezinu, ko atbildēt. Viesnīcas cilvēki, kas ir augstāki par mani, neļauj man pārmīt ar viesiem ne vārda, un es jau arī nezinātu, kā lai pasaka tādu “čau”, jo mēs Limerikā tā nekad neteicām. Un, ja es tā pateiktu, tad varētu palikt bez jaunā darba un nonākt uz ielas, un neviens priesteris man citu vietu neatradīs. Es gribētu pateikt “čau” un kaut uz minūti justies piederīgs šai burvīgajai pasaulei, bet jebkurš īsi apcirptais puisis varētu nodomāt, ka es neķītri blenžu uz viņa meiteni, un nosūdzēt maître d’. Es šovakar varētu aiziet mājās, sēdēt gultā un vingrināties smaidīšanā un čau teikšanā. Ja uzcītīgi piestrādātu, tad droši vien tiktu galā ar “čau”, bet man to vajadzētu pateikt bez smaida: ja es atieztu zobus, visas zeltaini iedegušās meitenes zem Biltmoras pulksteņa pārbītos līdz nāvei.

Reizēm meitenes novelk mēteļus, un tas, kā viņas savos svīteros un blūzēs izskatās, ir tik grēcīgi, ka man nākas iebultēties tualetes kabīnē un atļauties pašam ar sevi briesmīgas piedauzības; jāuzvedas klusi, citādi mani var pieķert kāds puertorikāņu apkalpotājs vai grieķu viesmīlis, kurš taisnā ceļā aizskries pie maître d’ un nosūdzēs, ka vestibila apkopējs sēž mazmājiņā un sit dūrē.


Pie Sešdesmit astotās ielas kinoteātra izlikts plakāts, kas vēsta: ““Hamlets” ar Lorensu Olivjē – nākamnedēļ!” Es jau kaļu plānus, kā palutināšu sevi ar pudeli ingveralus un citrona bezē kūku no maiznīcas – tādu pašu, ar kādu mani cienāja tas priesteris Olbani; tā bija brīnišķīgākā garša, kādu savā mūžā esmu baudījis. Es sēdēšu, skatīšos, kā Hamlets uz ekrāna moka pats sevi un visus pārējos, un man mutē sacentīsies ingveralus dzelkstīgais skābenums un kūkas saldums. Pirms iešanas uz kino es varētu savā istabā pārlasīt “Hamletu”, lai būtu drošs, ka saprotu visu, ko viņi tur tai savā senangļu valodā runā. Vienīgā grāmata, ko esmu atvedis līdzi no Īrijas, ir “Šekspīra kopotie raksti”, ko savulaik par 13 šiliņiem un sešiem pensiem nopirku O’Mahonija grāmatveikalā; tā bija puse no algas, ko pelnīju pastā, iznēsājot telegrammas. Vislabāk no visām lugām man patīk tieši “Hamlets”, par to, kā viņam nācās paciest, ka viņa māte salaiž ar sava vīra brāli Klaudiju, uz mata tāpat, kā mana māte Limerikā – ar savu brālēnu Leimanu Grifinu. Es lieliski saprotu, kāpēc Hamlets niknumā kliedza uz savu māti – kā es pats tovakar, kad izdzēru savu pirmo pinti, piedzēries pārnācu mājās un iecirtu viņai pļauku. To es nožēlošu līdz savai pēdējai stundiņai, bet man tik un tā gribētos kādudien atgriezties Limerikā, uzmeklēt Leimanu Grifinu kādā krogā un pasaukt viņu ārā parunāties. Tad es ar viņu uzslaucītu grīdu – klapētu tik ilgi, līdz viņš sāktu lūgties žēlastību. Zinu, ka tā ir tukša runāšana, jo līdz tam laikam, kad es atgriezīšos Limerikā, Leimans Grifins žūpošanas un tuberkulozes dēļ jau būs nolicis karoti, un viņam ilgi nāksies cepināties elles ugunīs, iekams es par viņu kaut reizi aizlūgšu vai iededzināšu svecīti, – kaut arī Kungs māca, ka mums jāpiedod saviem ienaidniekiem un jāpagriež otrs vaigs. Nudien, pat ja Kungs atgrieztos zemes virsū un pavēlētu man piedot Leimanam Grifinam, pretējā gadījumā piesolot iemest mani jūrā ar dzirnakmeni kaklā (tā ir lieta, no kuras es baidos vairāk par visu pasaulē), es tik un tā justos spiests Viņam sacīt: man ļoti žēl, Kungs Jēzu, bet es nemūžam nepiedošu tam cilvēkam to, ko viņš nodarījis manai mātei un manai ģimenei. Hamlets pat izdomātā stāstā nestaigāja apkārt pa Elsinoru, piedodams visiem pa labi un pa kreisi, kāpēc lai es tā darītu īstajā dzīvē?

Viņreiz, kad biju aizgājis uz Sešdesmit astotās ielas kinoteātri, vietu ierādītājs mani nelaida iekšā ar Hershey’s šokolādes tāfelīti rokā. Viņš sacīja, ka ēdienus un dzērienus zālē ienest nedrīkst un šokolādi man vajadzēs patērēt ārpusē. Patērēt. Nevarēja pateikt vienkārši “apēst”? Tā ir viena lieta, kas mani šai pasaulē tracina, – tas, cik ļoti tādi vietu ierādītāji un vispār cilvēki visādās uniformās mīl lietot tik pārgudrus vārdus. Sešdesmit astotās ielas kinoteātris ne drusciņas nelīdzinās Limerikas ķinītim Lyric, kur varēja ņemt līdzi mīklā ceptu zivi ar kartupeļiem vai kārtīgi ieturēties ar cūkas kājiņu un porteri, ja gadījumā būtu tāda oma. Tovakar, kad mani neielaida ar šokolādi, man vajadzēja stāvēt ārā un ātri nolocīt tāfelīti, bet vietu ierādītājs tikmēr stāvēja blakus un blenza, un viņam bija nospļauties par to, ka es palaižu garām smieklīgas vietas brāļu Marksu filmā. Tagad man uz rokas jānes no Īrijas atvestais melnais lietusmētelis, lai vietu ierādītājs nepamanītu maisiņu ar citrona bezē kūku vai ingveralus pudeli kabatā.

Tiklīdz sākas filma, es mēģinu ķerties pie savas kūkas, bet kārbiņa nokrakšķ, un man uzšņāc:

– Kuš, mēs gribam skatīties filmu!

Es jau zinu, ka tie nav nekādi parastie ļautiņi, kas iet tikai uz gangsterfilmām vai mūzikliem. Šamējie droši vien ir beiguši koledžu, dzīvo Parka avēnijā un zina no galvas katru “Hamleta” rindiņu. Viņi nekad nesaka, ka iet uz ķinīti, – tikai uz kino. Es saprotu, ka man nemūžam neizdosies atvērt kārbiņu bez skaņas; aiz izsalkuma man tek siekalas, un es nezinu, ko iesākt, līdz vīrietis, kurš sēž man blakus, saka:

– Sveiks!

Viņš pārvieto pusi no sava lietusmēteļa man klēpī un ļauj savai rokai brīvi klejot zem tā. Vīrietis jautā:

– Netraucēju?

Nezinu, ko atbildēt, bet kāda balss manī saka: ņem savu kūku un ej. Es pasaku: – Atvainojiet,” – aizspraucos viņam garām līdz ejai starp krēslu rindām un dodos tālāk, uz vīriešu tualeti, kur varēšu mierīgi atvērt savu kūkas kastīti, neklausoties Parka avēnijas kušināšanā. Man žēl, ka daļa no “Hamleta” paies secen, bet līdz šim viņi uz ekrāna tik vien darījuši kā lēkājuši apkārt un klaigājuši par spoku.

Lai gan vīriešu tualete ir tukša, es negribu, ka mani pieķer atveram kārbu un tiesājam kūku, tāpēc apsēžos uz poda vienā no kabīnēm un ēdu labi ātri, lai tiktu atpakaļ uz “Hamletu”; galvenais, lai man nav jāsēž blakus vīrietim ar mēteli klēpī un klaiņojošo roku. No kūkas man ir sausa mute, un es nolemju jauki atsvaidzināties ar ingveralu, bet tad pēkšņi aptveru, ka vajadzīgs taču kaut kāds rīks, lai norautu pudelei vāciņu. Nav jēgas iet pie vietu ierādītāja, jo viņi vienmēr šņāc, ka cilvēkiem aizliegts ienest ēdienus vai dzērienus, pat ja viņi ir no Parka avēnijas. Nolieku kūkas kastīti zemē un nospriežu, ka vienīgais veids, kā nodabūt no ingveralus pudeles vāciņu, ir atspiest to pret izlietnes kanti un pamatīgi gāzt ar delnu. Kad es tā izdaru, pudeles kakliņš saplīst, man sejā trāpa ingveralus šalts un izlietnē parādās asinis tajā vietā, kur es uz saplēstās pudeles esmu sagriezis roku. Man uzmācas skumjas par visām šīm nelaimēm, kas mani piemeklējušas, – par to, ka mana kūka guļ zemē asiņu un ingveralus peļķē, un es prātoju, vai vispār izdosies redzēt kaut ko no “Hamleta”. Šajā brīdī tualetē iebrāžas izmisuša paskata vīrietis ar sirmiem matiem, gandrīz notriec mani no kājām un iekāpj manā kūkā, piebeidzot to pavisam. Viņš stāv pie pisuāra, bliež vaļā, vienlaicīgi mēģinot no kurpes nopurināt kūkas kārbiņu, un kliedz:

– Nolādēts, nolādēts, kas tas, ellē, ir, kas tas, ellē, ir?

Vīrietis soli atkāpjas un pasper kāju gaisā, tā ka kūka ar visu kārbiņu triecas pret sienu un nu beidzot ir pilnīgi un galīgi izšķaidīta un neēdama. Vīrietis prasa: kas, ellē, te notiek; un es nezinu, ko viņam teikt, jo liekas, ka stāsts būtu pārāk garš. Man vajadzētu sākt ar to, kā es nedēļām ilgi gaidīju šo iespēju noskatīties “Hamletu”, un pastāstīt, kā visu dienu neko neēdu, tīksmīgi domājot par to, kā izbaudīšu visu reizē – ēdīšu kūku, dzeršu ingveralu, skatīšos “Hamletu” un klausīšos visus tos lieliskos monologus. Vīrietim laikam nav noskaņojuma to klausīties, spriežot pēc tā, kā viņš lēkā no kājas uz kāju un brēc, ka labierīcības nav nekāds restorāns, sasodīts, un kas tā par ēšanu un dzeršanu publiskajā tualetē, un lai es labāk taisoties, ka tieku. Es paskaidroju, ka man misējās, mēģinot atvērt ingveralus pudeli, un viņš prasa: tu nekad neesi dzirdējis par pudeļu attaisāmo vai arī tikko esi nokāpis no kaut kāda nolāpīta kuģa? Viņš iziet no tualetes, un, kamēr es mēģinu notīt savu brūci ar tualetes papīru, ierodas vietu ierādītājs un saka, ka par manu uzvedību kāds sūdzējies. Viņš ir tāds pats kā tas sirmais vīrietis ar saviem “sasodīts” un “nolāpīts”, un, kad mēģinu paskaidrot, kas noticis, viņš saka: vācies! Es saku, ka esmu samaksājis par biļeti, lai noskatītos “Hamletu”, un tualetē ienācu tikai tādēļ, lai netraucētu tiem smalkajiem ļautiņiem no Parka avēnijas, kuri zina skaitīt “Hamletu” uz priekšu un atpakaļ. Bet viņš atcērt: man nospļauties! Pazūdi no šejienes, kamēr neesmu izsaucis menedžeri vai kruķus, kuri noteikti interesēsies, kāpēc te viss ir vienās asinīs.

Tad viņš norāda uz melno lietusmēteli, kas pārmests pāri izlietnes malai. Aizvāc to savu sasodīto lietusmēteli. Priekš kam tev vispār vajadzīgs lietusmētelis, ja pie debesīm nav neviena mākonīša? Mēs tos pigorus ar lietusmēteli zinām, mēs turam acis vaļā. Mēs jūs pazīstam – visu jūsu lietusmēteļnieku bandu! Mēs zinām tās jūsu zilo spēlītes. Jūs tur nosēžaties kā tādi jēriņi, bet pēc brīža jau sākat grābstīties gar nevainīgiem jauniem puikām. Tā ka savāc savu lietusmēteli, čalīt, kamēr neesmu izsaucis kruķus – nolādētais izvirtuli!

Es paņemu savu ingveralus pudeli, kurā palikusi tikai maza lāse, dodos pa Sešdesmit astoto ielu uz māju pusi un iekārtojos uz savas pansijas nama pakāpieniem, līdz Ostinas kundze pa pagrabstāva logu sāk klaigāt, ka uz pakāpieniem aizliegts ēst vai dzert, citādi saskries prusaki no visas apkārtnes un cilvēki teiks, ka mēs esam kaut kāds puertorikāņu mežoņu bars, kam vienalga, kur ēst, dzert vai gulēt.

Nekur visā ielas garumā nav vietas, kur varētu pasēdēt bez pansiju saimniecēm, kas lūr pa spraugu un skatās, ko es daru, tāpēc man neatliek nekas cits kā čāpot uz parku Īstriveras malā un domāt par to, kāpēc Amerikā viss ir tik grūti un sarežģīti, ka es pat nevaru noskatīties “Hamletu” ar citrona bezē kūku un pudeli ingveralus.


No Franka Makorta autobiogrāfijas “Ir gan. Memuāri” (Frank McCourt, “Tis: A Memoir”).

The New Yorker, 1999. gada 22. februārī–1. martā

Tulkojusi Sabīne Ozola

Raksts no Janvāris 2019 žurnāla

Līdzīga lasāmviela