Hrestomātiskais biezpiens

Pirms kādiem gadiem iekrita prātā pārlasīt šo to no latvju literatūras klasikas, un ne tādēļ, ka kārotu atmiņā atsvaidzināt sižeta līkumus vai tēlu struktūru. Gluži otrādi, pārlapojot darbus, kuru saturs jau pamatā ir zināms, vieglāk uzķert detaļas, kas jaunībā paskrējušas garām nepamanītas. Tā nu pusmūžību pēc skolas beigšanas atšķīru “Mērnieku laikus”, meklēdams norādes, cik laika paņēma jēra zupas vārīšana visiem mīļajā epizodē, kurā slātaviešiem un čangaliešiem nevedās ar ēdāju skaitīšanu. Sev par pārsteigumu, šai reizē pamanīju ko citu, proti, kas tirdziniekiem ceļā ir līdzi no ēdamā un kā rīkojas taupīgi un prātīgi ļauži. Citātā minētais “piens” mūsu laikos pazīstams kā biezpiens:

– Nezin vai drīz būs zupa? – Prātnieks, savu nastiņu vaļā raisīdams, jautāja. – Ko viņi tur tik ilgi vāra? Esmu izsalcis kā vilks.

– Būs drīz, – Ķencis atbildēja, – ir jau labs brīdis, kamēr vārās. Sēstaties vien tik pie galda un ņemat maizi rokā, es iešu palīdzēšu ienest.

Visi sasēdās pie galda, iededzināja vēl kādu sveci uz tā gala, kur sēdēja Oļiņš, ņēma ikkatrs savu maizes doniņu, nogriezās pa riecieniņam un sāka, lēni drupinādami, izsalkumu mānīt. Dažs atvāza arī cibu un, uzlicis uz viena paša maizes kumosa kādu naža galu piena, to atkal ātri aizsita, it kā kad nebūtu paļauts bijis cibas aiztikt. Tādus kumosiņus tad gremoja ilgu laiku, arvienu uz durvīm rēgodamies un prasīdami, ko tur tik ilgi darot. Valoda nekāda nevedās, jo ikkatrs kavējās pie tām domām, ka tagad savu pavalgu pie maizes ņemt būtu bijis tīri grēks, tāpēc ka bij gaidāma kopzupa, par kuru jāmaksā visiem vienlīdz, lai ēd daudz vai maz; bet sausu maizi vien ēst – tāds muļķis atkal neviens negribēja būt, jo kur tad pēc gaļu liktu?

Biezpiena šķīvītis ar krējuma piciņu līdzās “olai zem majonēzes” bija brežņevlaiku ēdnīcu vitrīnu iemītnieks pat vistukšākajos laikos, un re, pirms simt gadiem piebaldzēni ēduši apmēram to pašu, gaļas gaidīdami. 20. gadsimta 70. gados biezpienu slavinošu rakstu un biezpiena ēdienu recepšu parādīšanās dienas presē bija zīme, ka ar gaļu un desām būs vēl plānāk nekā iepriekš. Biezpiena kulinārajai slavināšanai bāzi nodrošināja ar b. Mikojana gādību radītā staļinlaiku virtuves enciklopēdija “Grāmata par garšīgu un veselīgu uzturu” (manā rīcībā ir latviskais 1953. gada izdevums, bet tādu ir bijis lēvenis), kur pēc dažiem biezpienam veltītiem ievadvārdiem aprakstīti kādi 16 biezpiena ēdieni. Vēlīnajā padomju periodā pavārgrāmatas šai ziņā centās, kā nu prata: Ņ. Masiļūnes un A. Pasopas “Latviešu ēdienos” (1986) biezpiena ēdienu sadaļā ir 19 receptes, bet Osvalda Bardovska “Aukstajā galdā” (1991) – 24. Tiesa, lielāko daļu no tām varētu aizstāt ar vienu instrukciju: biezpienu izberž caur sietu, piemačkā klāt kapātus tomātus (šeit varianti: dilles, speķis, krējums, ķimenes – faktiski viss, kas nav spalvains un neturas pretī), kārto bļodā un servē.

Brīnišķīgu biezpiena ēšanas ainu uzbur Andrejs Upīts romānā “Zelts” (1914), pārceļot mūs uz trūcīga Jelgavas nomales drēbnieka brokastu apmēram pusgadsimtu pēc “Mērnieku laiku” notikumiem:

Ar visu uzbudinājumu ēstgriba tomēr nepārgāja. Ar katru acumirkli likās stiprāk smaržojam. Dzeltenbrūnais maizes riecenis kairinoši piezvēlies biezpiena bļodiņai... [..]

Sveilis koda dūšīgi un šalcoši strēba no savas krūziņas. Piere viņam bij vienās krunkās. Retā, sirmā bārdiņa ērmīgi lēkāja. Deguns skaļi šņāca. Labu brīdi Sveilis nerunāja ne vārda. Acis tikai vērsās no krūziņas uz piena bļodiņu un atpakaļ. Viņš nenosmērēja visu riku, bet katram kumosam savu reizi ņēma no bļodiņas. Aplika maizes stūrim rādītāja pirkstu paaugstāki apkārt un aiz tā norausa izcelto naža galu, kur bija drusciņ sviesta un paprāva porcija biezpiena. Kožot lūpas arī pirksta saliekumu noglauda – tas bij slapjš un spīdēja. Neviena drupatiņa tā nenokrita zemē.

Tālākā romāna darbība notiek Rīgā, kur vecā Sveiļa dēls 20. gadsimta sākumā ir būvuzņēmējs, krājaizdevu biedrību darbonis un restorāna īpašnieks. Šī iemesla dēļ ēšana un dzeršana pamatdarbības fonā noris gandrīz nepārtraukti, turklāt tā aprakstīta ar daudz raksturīgām detaļām. Bet biezpiens vairs tekstā neparādās ne reizes: vidusšķira ēd gan smalkākas, gan prastākas riktes, bet biezpienu ne. Šī atklājuma saintriģēts, ķēros pie latviskā dzīves rituma augstās dziesmas – Edvarta Virzas “Straumēniem”. Tie iecerēti ap to pašu laiku, kad Upīša “Zelts”, publicēti 1933. gadā, bet tēlaini apraksta laikmetu, kurš varētu būt 19. gadsimta otrā puse, tātad apmēram tas pats, kas “Mērnieku laikos”. Biju gandrīz drošs, ka arhaiskā lauku vidē biezpiena būs daudz vairāk nekā gaļas un desu.

Izrādījās, ka esmu alojies. Gan “Straumēnu” ikdiena, gan godi un citi svētki aprakstīti diezgan sīki, cūkgaļa, maize un sviests te ir vai katrā otrajā lappusē, bet biezpiens visā grāmatā pieminēts tikai divas reizes un noģiedams vēl vienā. Biezpienu līdz ar sviestu, skābu putru un cūkas gaļu dod līdzi vīriem, kad tie dodas uz pļaušanu, ko pabeidz divās dienās. Vēl reizi biezpiens parādās rindkopā par sakņu dārzu, tur piesaukti “sīpoli, kuru garos un sulīgos lakstus .. sagrieza kopā ar biezpienu...”. Tātad recepte līdzīga sovjetiskajiem biezpiena sajaukumiem, un tā te uzpeld tikai starp citu. Varam pieņemt, ka “Straumēnu” vectēvs, kurš, veģetārietis būdams, “neēda gaļu, bet pārtika no rudzu vai rupjas kviešu maizes, piena, sviesta un medus”, ēda arī biezpienu, kas šeit, līdzīgi kā iepriekšējos citātos, paslēpies zem plašā jēdziena “piens”. Tas arī viss. “Straumēnos” goda vietā ir maize un sviests, cūkgaļa – ikdienišķa lieta, godos arī jēra gaļa un vēl daudz kā cita. Biezpiens palicis aiz kadra. Protams, tas nepieciešams siera siešanai, bet tā jau ir cita tēma.

Tad atcerējos, ka viens no Anšlava Eglīša “Līgavu mednieku” (1939) varoņiem – Mārtiņš Ķurzēns –, glābdamies no tuberkulozes, sameklē vietu pienotavā. Te nu gan būs biezpiena pārpārēm! Ņemu tekstu un lasu, ka Bučauskas koppienotavas kurinātājs dzer krējumu un ēd vislabāko eksporta sviestu, cik lien, taču no biezpiena ne miņas. Ņēmu cauri visu tekstu pēc kārtas, kurā ir gan Surģenieku nama svētku galdi, gan korporācijas studentu uzdzīve, gan kāzu mielasti. Uz galdiem ir viss, ko kāro un ciena 30. gadu Rīgas smalkā sabiedrība. Biezpiena tur nav.

Tā nonācu līdz “Līgavu mednieku” 14. nodaļai, ko pamatoti var uzskatīt par tālaika Rīgas restorānu un krodziņu ceļvedi. Šeit tad arī ir vienīgā vieta, kur romānā parādās vārds “biezpiens”. Tā ir izejviela miroņpirkstam, ļoti pikantam un cietam biezpiena sieriņam no Vidzemes augstienes. Biezpiena kā ēdiena vai uzkodas sovjetu gaumē tekstā nav.

Pārlasot banketu auksto galdu aprakstu, atcerējos, kur es ko tādu jau biju lasījis. Cēlu ārā no plaukta tā paša perioda mācību grāmatu, mājturības skolotājas M. Feldmanis “Aukstais galds” (1938, 3. iespiedums), kurā atrodami “Lietderīgi padomi un praktiski aizrādījumi dažādu auksto ēdienu pagatavošanā mājas dzīvēm un viesībām”. Tiešām, brīžam rodas sajūta, ka Anšlava Eglīša varoņi un skolotājas Feldmanis audzēknes rosās gar vieniem un tiem pašiem galdiem.

Šķiru recepšu sarakstu. Pirmajās 245 vārds “biezpiens” nosaukumā neparādās (lai arī ir atrodams kā sastāvdaļa “pavasara maizītēs”). Receptes nr. 246–295 veido grāmatas pēdējo sadaļu “Tautiskie ēdieni”, tur dzīvo skābputra, zirņu zupa, žāvēta cūkas galva ar baltām pupām un vēl lēvenis tautiskā kolorīta. Šīs sadaļas recepšu nosaukumos biezpiens minēts tieši vienu reizi. Tātad kopumā 1 no 295.

Es pats ēdu biezpienu tīri labprāt un pilnīgi brīvprātīgi, patērējot apmēram tikpat, cik “latvietis vidējais” (CVK lēš, ka tas ir drusku vairāk par 6 kg gadā), bet šī pati statistika rāda astoņreiz lielāku kartupeļu patēriņu un grūtāk sarēķināmu, bet apmēram ar to pašu kārtu apēsto gaļas un desu daudzumu. Tāpat kā “Straumēnos”. No visa iepriekš izpētītā man iznāk tikai viens secinājums: samačkāts biezpiens kā tautiskā kulinārijas tradīcija ir tāds pats sovjetisks mīts kā 1940. gada “sociālistiskā revolūcija” Latvijā. Mierinājums un iztikšana tiem, kam netiek sviests un gaļa.