Mihails Majackis

Diagnoze bez prognozes

Šis staignais, nekustīgais laiks, kas sākās nesen un beigšoties, kā tiek apgalvots, drīz, taču velkas mūžīgi, daudziem no mums, apstādinātiem pilnos auļos, izslēgtiem kā pēc slēdža nospiešanas, licis starp paniku un cerību padomāt par nīcīgumu un nejaušību un dažus arī paraustījis aiz mēles. Izteikties urbi et orbi (kā Romas pāvestam džinkstīgi tukšā Svētā Pētera laukuma priekšā) sava datora vai citas komunikatīvās protēzes priekšā – tas tagad kļuvis par sociālā tuvuma erzacu tur, kur ar dekrētu noteikts sociālais tālums.

Iesākumā tāla kanonāde un kaunīga cerība, ka “mūs” neskars. Bet nu jau upuru skaits sniedzas desmitos tūkstošu un vairs ne diena nepaiet bez bēdīgas ziņas – un nepavisam ne tikai no anonīmā tālākā loka. Droši vien ne visi upuri saistīti ar koronavīrusu: tāpat karā kāds vienkārši nomirst vai paskrien zem mašīnas. Tik bieža nāve pārsteidz nesagatavotu pašu mūsu sērotspēju. Pamirusi, pieklususi visa planēta; jau puse no tās ir ielikta stingrā vai nestingrā karantīnā. Nekāda tur “mazā nāve” – drīzāk Lielās, sen priekšnojaustās un prognozētās nāves mēģinājums. 


Lēnais laiks

Pandēmija ir likusi pārvērtēt ierastās idejas par ātruma uzvaru un mirklīguma triumfu: internets esot iezīmējis attāluma pārvarēšanu, un tas, kas notiek vienā vietā, tagad notiekot visur. Šoreiz viļņa gausums, gluži kā palēninātā filmā, patiesi apbūra. Ķīna, Dienvidaustrumāzija, Itālija... Tas viss kaut kādā ziņā notika neaprakstāmi ātri (“kādu gadu mēs pagājušajā nedēļā nodzīvojām!”) un reizē šausmīgi lēni. Izrādījās, ka “Itālija + piecas dienas” ir tik tāla nākotne, ka iztēloties sevi itāļu vietā nu nepagalam neizdodas. Nesaprašana sarunās ar cilvēkiem citos reģionos nevarēja nepārsteigt. Katram nācās te atpalikt un tikt apsūdzētam bezdarbībā un vieglprātībā, te apsteigt un būt ieskaitītam panikas cēlājos. Izrādījās, ka (atšķirībā no komunikācijas) apzināšanās, saprašana nav acumirklīgi akti: tie ir ešelonēti, pakāpeniski, turklāt gan mums, parastajiem pilsoņiem, gan politiķiem un pat ārstiem, varbūt pat virusologiem un epidemiologiem. Apzināšanās šajā gadījumā ir nevis kaut kāda skaļi izteikta vai uzrakstīta sentence, bet vesela virkne darbību, izmaiņu dzīvesveidā, tāpēc rutīnā un rituālos iestigušais cilvēks tai pretojas, kā vien spēdams.

Tas pats laika faktors izpaužas arī šeit, šajā pašā brīdī, 14. aprīļa pēcpusdienā, kad es rakstu šīs rindas. Tās tiks izlasītas, agrākais, 20. aprīlī. Es jau apskaužu savu lasītāju viedumu: šīs nedēļas laikā viņi būs tik daudz uzzinājuši! Viņi uzzinās, kas notiks ar statistikas līknēm – vai tās uzskries augstu vai pierimsies; vai citas valstis, sekojot Austrijai un Čehijai, pieņems laika plānu iziešanai no karantīnas, vai arī otrais vilnis aizbiedēs gaismu, kas tik tikko pavīdējusi tuneļa galā; vai desmiti reģionu (arī Krievijā) paliks epidēmijas gandrīz neskarti; vai maska tomēr palīdz; vai ir attaisnojušās cerības uz bara imunitāti; vai nav kāds par plaušu mākslīgās ventilācijas iekārtām efektīvāks līdzeklis; vai karantīna kaut kādā ziņā nav kaitīgāka kā pati epidēmija... Lai gan mana skaudība ir absurda: šo jauno ziņu vērtīgumu kārtējo reizi padarīs par nebijušu to īslaicīgums.


Starp viszinību un nezinību

Nelaime, kurā mēs visi esam nonākuši, negaidītā gaismā parādījusi mūsu informētības raksturu. Neatceros, kad vēl tik uzkrītoši būtu bijis redzams konflikts starp diviem vienlaicīgiem pārdzīvojumiem – informācijas trūkumu un tās pārpilnību. Patiesi kompetenta informācija aizņem niecīgu segmentu un, kā jau tam jābūt, ir hipotētiska, varbūtiska un pretrunīga. Tās sameklēšana prasīja noteiktu piepūli un laiku. Tā bija pieejama nebūt ne visa uzreiz nepieciešamajā kvalitātē un kvantitātē. Epidemioloģija lielākajai daļai no mums ir nezināma joma, un autoritātes tajā nav visu daudzinātas. Man, piemēram, draugu un frendu vidū ir vieglāk atrast senindiešu loģikas vai īru valodas dialektu speciālistus. Kā jau jebkurā zinātnē, epidemioloģijā (virusoloģijā) ir dažādas skolas un dažādas teorijas. Bez šaubām, neviens no mums ne sapņot nevar par to, lai dažu dienu laikā spētu izprast to nesaskaņu būtību. Tātad mums jāapmierinās ar popularizējošajiem ekspertiem, kuri, protams, arī nepavisam nav cits ar citu vienisprātis. Pie ekspertiem ved un ekspertus rekomendē dažādas mediju personības un publiskas personas, domu līderi, uz kuriem mēs kaut kādu iemeslu dēļ paļaujamies. Šai paļāvībai parasti ir politisks vai stilistisks raksturs un tā nav saistīta ar kompetenci epidemioloģijas nozarē. Tādēļ mans uzticamas informācijas meklējumu process vairs nav atšķirams no tādu ekspertu viedokļu meklēšanas, kuri apstiprinātu manu sākotnējo nostāju vai atbilstu trauksmes pakāpei, ko nosaka mans temperaments un situācija manā ģimenē. Vai tāpat neizturas arī dažas valdības, kas nevis definē savu stratēģiju, balstoties ekspertu viedokļos, bet piemeklē ekspertus, kuri spēj attaisnot a priori izvēlēto līniju?

Taču līdztekus informācijai, ko var kvalificēt kā kompetentu, ap katru no mums plosās īsta vētra, kuru veido viedokļi un uzskati, kas pretendē uz ekspertīzi, kā arī tādi, kas balstās uz veselo saprātu, paaudžu paaudzēs uzkrātu gudrību, reliģisku autoritāti (“Lieldienas nav atceļamas”), ļoti ticamām ziņām, kas iegūtas no ļoti atbildīgām personām, kuras lūgušas to vārdus neminēt, u.t.jpr. Dzīvojot pusziņā, bailēs par tuviniekiem, ar paša nekompetenci, ar nepieciešamību vienā rāvienā mainīt paradumus, profesionālo un sadzīvisko rutīnu, šādi viedokļi var droši cerēt uz labvēlīgu virtuālo pūļu uzmanību, tie iegūst vīrusa vērienu. Manuprāt, vēl nekad daudzzināšana un nezināšana nav tik ļoti līdzinājušās viena otrai.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Maijs 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela