Atgriezties pie griķiem

Māris Mičerevskis: Nu tad paņemam tapiņas, jā, visas?

Andris Tihomirovs: Nu jā, visas tapas paņemam.

Mičerevskis: Pa divi.

Tihomirovs: Pa divi.

Mičerevskis: Lai nav jādalās.

Tihomirovs: Mhm.

Mičerevskis: Nē, nu laikam pat, ka nē, es ņemšu jūras veltes.

Tihomirovs: Es tā kā mājās – sviestmaizes, nu, tās viņi sauc par tapām, jā, un makaronus, es jau neko citu taisīt nemāku. Un gaļu. Tā kaut kā.

Mičerevskis: Jā, steiku, tam es neuzticos. Pīle.

Tihomirovs: Kurš tad pīli ēd vispār?

Mičerevskis: Nu visur ir pīle. Varēja īstenībā nemaz netaisīt restorānos šitās te ēdienkartes, tāpēc ka visur jau ir vienādas.

Tihomirovs: Liellopa gaļas burgers. Zandarts. Cepta laša fileja.

Mičerevskis: Par desertiņu pēc tam gan jau jāpadomā, ne?

Tihomirovs: Varbūt jāņem, kamēr ir? Piektdiena.

Mičerevskis: Skaidrs.

Tihomirovs: Tur jau izpirks tie...

Mičerevskis: Ā, tu domā, no tāda viedokļa?

Tihomirovs: ...tūristi.

Mičerevskis: Es domāju no tāda, zini, ka pēc tam liksies, ka nevajag.

Tihomirovs: Starp citu, visus ēdienus viņi gatavos. Deserts ir gatavs, to var ēst uzreiz.

Mičerevskis: Tā kā pirmo?

Tihomirovs: Nuja, kā stārters.

Mičerevskis: Domā, tās tapas arī viņi gatavo?

Tihomirovs: Nuja, protams.

Mičerevskis: Koliņa arī jāpaņem.

Tihomirovs: Cik tad sanāks tās tapas? Oi, tur daudz ir. Domā, vajag visas? Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit.

Mičerevskis: Veģetārās neņemam.

Tihomirovs: Nu, tās ne, kurš tad tās ēd, tās veģetārās.

Mičerevskis: Mičulis vienīgi.

Tihomirovs: Nu, Mičulim varam paņemt.

Mičerevskis: Viņš jau šitās arī neēstu, reku te ir kaza izmantota. Sēnes vispār arī droši vien skaitās pie dzīvniekiem.

Tihomirovs: Ņemam tad visas neveģetārās.

Mičerevskis: A te tā marcipāna kūka.

Tihomirovs: Nu tad jāņem marcipāna kūciņa.

Mičerevskis: Bet varbūt viņai vēl klāt tā sorbetiņu izlasīte jāpaņem.

Tihomirovs: Vai vienkārši puskilo plombīra. Tā, lai...

Mičerevskis: Tā, lai ir?

Tihomirovs: Koliņas tev jāņem. Vispār marcipāna kūka ar mērci skan labi. Visur nav marcipāna kūkas.

Mičerevskis: Būs labi, es domāju.

Tihomirovs: Nu, kaut kā tā. Varbūt viņiem napoleons arī garšīgs.

Mičerevskis: Nu jā, tās dienas kūkas. Mums te arī runāt kaut ko vajadzēja, vai mēs varam tikai... (Abi smejas.)

Tihomirovs: Varam tikai paēst.

Mičerevskis: Zin kā, mēs jau pazīstam viens otru, cik... nu ko mēs varam runāt.

Tihomirovs: Ko mēs vairāk varam norunāt.

Mičerevskis: Cik mēs esam pazīstami, sanāk divdesmit piecus?

Tihomirovs: Divdesmit gadus, jā. Deviņpadsmit.

Mičerevskis: Var tikai atcerēties kaut ko, neko citu jau nevar. Mēs laikam izdomājām arī, ko mēs ēdīsim. Mēs ņemsim visas tapas pa divi, izņemot veģetārās.

Viesmīlis: Jap.

Mičerevskis: Tās nevajag vispār.

Tihomirovs: Un tad es ņemšu to, ko es māku pagatavot, šito pasta carbonara.

Mičerevskis: Un man vēl būs tā ar jūras veltēm pasta. Tad to saldo arī?

Tihomirovs: Nu jā. Ir napoleons?

Viesmīlis: Ir napoleons, jā.

Tihomirovs: Nu tad to.

Mičerevskis: Man marcipāna kūku.

Tihomirovs: Tas būs viss.

Mičerevskis: Ā, un kokakolu vēl.

Viesmīlis: Kokakolu. Labi.

Mičerevskis: Tā ka ko tur daudz var parunāt? Vēl var, protams...

Viesmīlis: Tātad bija tapas, pasta carbonara, napoleons, marcipāna kūka, un tev bija otrā kārtā...?

Mičerevskis: Tā jūras velšu.

Viesmīlis: Jūras velšu.

Tihomirovs: Tās tapas, izņemot veģetārās. Tas ir galvenais. Nu jā. Par ko mēs varam parunāt?

Mičerevskis: Nu, vēl, man liekas, var runāt par to, kas notiek. Un vēl var aprunāt cilvēkus, protams.

Tihomirovs: Ā, aprunāšana ir laba.

Mičerevskis: Ko mēs varētu aprunāt? Mums jau vairs nav daudz kopīgu draugu. Mums vispār vairāk nav draugu.

Tihomirovs: Kur viņi visi palikuši?

Mičerevskis: Nu, kaut kur jau viņi eksistē feisbukā, bet nu zin’ – tā...

Tihomirovs: Tas jau tā. Arvien retāk.

Mičerevskis: Mēs tieši ar topošo sievu runājām par šito te, par klasesbiedriem. Un viņa brīnījās, ka es viņiem atceros vārdus un uzvārdus.

Tihomirovs: Mani te nesen uzaicināja, nu, ik pa laikam aicina uz visādiem salidojumiem, dažādu formātu, tur skolas, vidusskolas, pamatskolas, augstskolas – visādi mums notiek salidojumi. Bet tas tā scary, iet uz tādu pasākumu.

Mičerevskis: Būtībā tas pats, kas kapusvētki.

Tihomirovs: A tur visi tādi augšāmcēlušies. Bet tev tie cilvēki jau ir miruši.

Mičerevskis: Jā, jā, es neatceros, kas to teica, nav arī baigi svarīgi, bet man ļoti patika tāds teiciens, ka 30 gadu vecumā liela daļa, iespējams, pat lielākā daļa, cilvēku it kā ir dzīvi, bet patiesībā ir jau miruši. Un šeit jau ir kaut kas līdzīgs.

Tihomirovs: Jā, nu viņi tur, protams, fiziski vairs neattīstās, un garīgi viņi vispār ir iestagnējuši kaut kādās vidusskolas zināšanās.

Mičerevskis: Jā. Tieši tā. Un patiesībā tas ir tas pats, kas aizbraukt pie tantes Broņas uz kapiem, jo tur arī kaut kas jauns – vai nu tur puķītes nomīdītas, vai novītušas.

Tihomirovs: Blakus kāds apglabāts.

Mičerevskis: Kas jauns noticis.

Tihomirovs: Saruna jau, starp citu, arī bieži vien ir tāda pati kā kapos. Tu atnāc, nobārsti savu runājamo, un īstenībā vienalga, vai viņš kaut ko teica vai neteica.

Mičerevskis: Var arī atcerēties, ko jūs kopā esat darījuši. Piemēram, atceries, kā jūs tur kopā dzērāt.

Tihomirovs: To pašu jau jūs runāsiet, kad satiksieties, jūs taču nerunāsiet kaut ko, kas pa vidu notika. “Atceries, kā mēs Ivonnas somu pienaglojām pie grīdas.”

Mičerevskis: Tās būs tikai atmiņas.

Tihomirovs: Jā, tās būs atmiņas.

Mičerevskis: Vienīgais, par ko vēl runāt, ir laikapstākļi. Un kaut kādas tādas lielas lietas, kā, piemēram, koronavīruss. Vai... Kas bija pirms koronavīrusa Latvijā? Bija vēl kaut kas baigi labais, bet es aizmirsu.

Tihomirovs: Ziemassvētki?

Mičerevskis: Pēc Ziemassvētkiem.

Tihomirovs: Saeimas atlaišana? Vai tā bija iepriekš?

Mičerevskis: Neatlaida jau... Domes atlaišana.

Tihomirovs: Nē, nu Saeimai tos parakstus vāca.

Mičerevskis: Ā, paraksti bija. Nē, bija kaut kas tāds... Eirovīzija varbūt. Nē, nu nav svarīgi, nu, kaut kas tāds vēl notiek, par ko, protams, var parunāt. Bet to tikpat labi var apcerēt arī pie tantes Broņas kapa, man liekas...

Tihomirovs: Mierīgi. Vēl mums bija tāda doma par sarunu kartēm. Zini, kad tās kritiskās situācijas, izdala norādījumus cilvēkiem, ko darīt, ko nedarīt, nu tur, vīrusa sakarā, piemēram, neskarties klāt mutei. Tā varētu arī šiem dot tās tēmas, par ko runāt. Nu, tu atnāc uz salidojumu, un tev tādas kartītes.

Mičerevskis: Ā, un tu paņem, bet tur rakstīts: “Vai tu zināji, ka Amerikā no koronavīrusa jau ir nomiruši 13 cilvēki?”

Tihomirovs: Jā, 14 jau. Es kad rakstīju no rīta tviterī, bija 12, tagad jau ir 14.

Mičerevskis: Divi tā ka pa dienu nomiruši.

Tihomirovs: Divi nomiruši Amerikā. Visa tā birža krīt uz leju.

Mičerevskis: Cik tad ir kritums?

Tihomirovs: Tur jau padsmit procenti ir.

Mičerevskis: Šodien ir jau 2,4. Viss krīt, izņemot medicīnas Gilead Sciences varbūt.

Tihomirovs: Tiem kāpj?

Mičerevskis: Jā. Forši, ka šitā te var ietekmēt, jo, piemēram, tas pats SARS, tur taču mirstība bija lielāka nekā no šitā, bet toreiz neviens tā nesatraucās.

Tihomirovs: Jā, protams, notiek jau visādi tur nopietnāki atgadījumi, bet šis tāds nezināmais, vai ne, un tāds, nu jā, ko tu nezini, tas izraisa daudz lielākas bailes cilvēkiem. Un tā panika jau...

Mičerevskis: Varbūt, ka tā panika... Un tu atceries, kad Latvijā bijis pēdējo reizi tā, ka griķus izpērk?

Tihomirovs: Tad, kad viņiem cenu paaugstināja.

Mičerevskis: Jā.

Tihomirovs: Jo tās tak arī nāves bailes. Griķi tagad nebūs 10, nē, tur 50 centi kilogramā, bet eiro, piemēram. Vai spuldzītes arī, kad izpirka tās kvēlspuldzes, nu tās, ar to volframa diegu, tur arī pateica, ka vairs tādu nebūs, un izpirka visas pa sauso. Interesanti, ka tieši tie griķi tiek izpirkti vienmēr. Mēs, piemēram, arī bijām aizgājuši uz veikalu, nopirkām rīsus – tos neviens nepērk – vai tur kaut kādus makaronus, kas vispār ir super, uzreiz aiz speķa pīrādziņiem labākā pārtikas rezerve. Bet pērk tos griķus. Iespējams, tur ir kaut kāds kultūras mārketings. Tur zin’ tās cūkas griķos – tāda dziesma ir.

Mičerevskis: Kad ir pienākušas nāves bailes, gribas atgriezties pie saknēm.

Tihomirovs: Pie griķiem.

Mičerevskis: Nu kā, bēres jau arī, droši vien arī miršana ir tāds tradicionāls rituāls, un tu nevari nomirt, makaronus ēdot.

Tihomirovs: Bet man liekas, ka griķus latvieši nekad neliek galdā viesībās.

Mičerevskis: Es arī neesmu redzējis.

Tihomirovs: Nu, kas tur ir – viltotais zaķis.

Mičerevskis: Ar kartupeļiem un majonēzi rosols.

Tihomirovs: Rosoliņš, aukstā gaļa.

Mičerevskis: Kāpēc, piemēram, rosolam neizpērk sastāvdaļas?

Tihomirovs: Piemēram, konservētie zirnīši. Nu, man ir mājās krājumi, man viņi tā kā garšo. Bet kartupeļu, piemēram, man nav un kā tur vēl. Majonēzi arī var glabāt ilgi, es domāju.

Mičerevskis: Jā, domāju, viņa nemaitājas.

Tihomirovs: Bet to neizpērk, to majonēzi. Vai olas. Tās taču arī var mūžīgi. Nē, nu labi, viņas daudz vietas aizņem.

Mičerevskis: Nē, olas maitājas. Es laukos, atceros, mums bija baigi daudz vistu kādreiz, un tad bija tur tādi milzīgi katli, piekrauti ar olām, un tās, kas apakšā, atceros, ja sasita, tad baigi smirdēja.

Tihomirovs: Tās jau īstās olas, tās bojājas, tā kā baltmaize. Tā neīstā, kas veikalā, jau nebojājas. Mums bija ledusskapī darbā baltmaize, pusgadu vai trīs mēnešus nostāvēja – kā tikko no krāsniņas.

Mičerevskis: Varbūt vajadzēja maizītēs apēst.

Tihomirovs: Es jau arī uzsmērēju virsū pusgadu vecu šokolādes krēmu, rūkdama aizgāja.

Mičerevskis: Bet interesanti, ko, piemēram, var Zviedrijā izpirkt?

Tihomirovs: Nu paga, bet Ķīnā?

Mičerevskis: Nē, viņiem arī bija izpirkts.

Tihomirovs: Vācieši, redzēju, tagad sāk izpirkt veikalus. Viņi droši vien pērk tos konservētos cīsiņus. Kaut gan nevar zināt, ko viņi pērk, nu, griķu viņiem nav. Kad mēs gājām toreiz uz mežu, mēs jau arī ņēmām līdzi griķus. Mēs viņus arī ēdām.

Mičerevskis: Bet mums koncepts bija. Mums bija tikai griķi...

Tihomirovs: ...un sīpoli.

Mičerevskis: ...un vēl tas, ko var noķert. Mēs gan tikai vienu vardi noķērām, tas arī viss.

Tihomirovs: Vai divas vardes. Tā kā tie griķi, tas ir tāds... Nu jā.

Mičerevskis: Bet... nu jā. Vēsturiski jau laikam arī vienmēr paticis izveidot kaut kādus krājumus. Bet interesanti, kāpēc tieši tad, kad tā nāve piezagusies tik tuvu – nu labi, viņa varbūt nav baigi tuvu, jo mirstība ir 2%...

Tihomirovs: Bet tā ir augsta.

Mičerevskis: Tā ir augsta, bet tam pašam sarsam, man liekas, bija 10%.

Tihomirovs: Bet cilvēkam jau ir 100% mirstība.

Mičerevskis: Ilgtermiņā.

Tihomirovs: Bet varbūt nav 100%... Ā, nē, Jēzus arī nomira ar Dievmāti.

Mičerevskis: Vai tad Jēzus nomira?

Tihomirovs: Nomira pie krusta un tad augšāmcēlās. Viņš arī nomira. Nē, es vienkārši domāju, vai ir gadījumi, kad kāds svētais nenomira?

Mičerevskis: Nu, vēl ir šitas te, mūžīgais žīds.

Tihomirovs: Nu jā.

Mičerevskis: Interesanti. Bet tad jau, ja, piemēram, tic reinkarnācijai, tad tu vispār nemirsti, tad neviens nemirst.

Tihomirovs: Nu jā, tā arī var skaitīt.

Mičerevskis: Katrā ziņā jocīgi, ka krājumus veido tikai tad, kad izveidojas kaut kāds satraukums. Kāpēc tā? Kāpēc neveido visu laiku?

Tihomirovs: Varbūt tāpēc, ka... Paskaties, ja tu pilsētvidē paliec bez pārtikas, kur tu viņu rausi? Pīles izķers – nu, tā, kā karā bija –, baložus izšaus, zvirbuļus arī, tu jau nevari iztikt, ko tu tur izaudzēsi.

Mičerevskis: Es jau nesaku, ka tas ir nesaprātīgi, tas ir ļoti saprātīgi, ka tev ir krājumi. Bet kāpēc viņus veido tikai tad, kad sākas problēmas, kāpēc to nedara agrāk?

Tihomirovs: Nu, es nezinu. Nav vajadzības vienkārši, es tā domāju. Ko tur veidot krājumus – mums jau vairs nav tādi ražas periodi, kā laukos kādreiz bija – nu, tur savāc gurķus, skaidrs, ka pēc divām trim nedēļām viņi visi tiks konservēti un tā tālāk. Kartupeļus novāca, sabāza pagrabā, tagad jau vairs nav tā.

Mičerevskis: Nē, ir: tu algu saņem, un pēc pāris nedēļām viņas vairs nebūs.

Tihomirovs: Varbūt daži taisa krājumus, iepērkot...

Mičerevskis: Algas?

Tihomirovs: Visam mēnesim pārtiku.

Mičerevskis: Jā. Īstenībā algu vajadzētu maksāt atbilstoši ražai. Re, kā daudzi satraucas, ka vairs nesvin latviešu svētkus, bet agrāk tie bija vairāk vai mazāk pielāgoti ražai.

Tihomirovs: Tagad svin algas dienā, dzer visi.

Mičerevskis: Tieši tā. Un varbūt algu vajadzēja pielāgot, kā senāk – piemēram, Mārtiņdienas alga, Miķeļu alga...

Tihomirovs: Ziemassvētku alga. Četrreiz gadā alga. Jāņos algu izmaksā. Pirms Jāņiem. Man liekas, laba ideja.

Mičerevskis: Kā dividendes Amerikā – arī, man liekas, četrreiz gadā maksā.

Tihomirovs: Reizi ceturksnī. Viņiem tāda latviešu dzīvesziņa.

Mičerevskis: Vienkārši pieskaņot svētkiem.

Tihomirovs: Un tad cilvēki arī zinātu, kad ir tie ražas svētki, vai ne, tuvojas Ziemassvētki, jo 20. decembrī visiem ieskaita algu.

Mičerevskis: Varbūt kāds var teikt, ka cilvēki nesaprātīgi un baigi notērē to algu, bet mēnesī jau arī notērē.

Tihomirovs: Tāpat jau arī notērē. Varbūt lielākie, kā saka, pāķi ir angļi – tiem alga reizi nedēļā.

Mičerevskis: Un gan jau viņi tāpat notērē.

Tihomirovs: Gan jau viņi pirmdien saņem algu un trešdien vairs nav.

Mičerevskis: Domāju, ka noteikti vairs nav. Varbūt tieši šitā ilgāk paliktu, jo tev satraukums lielāks. Tas arī līdzīgi kā ar to nāves gaidīšanu un algas gaidīšanu.

Tihomirovs: Nu jā. Tagad cilvēki arī algas dienu svin tā kā svētkus, nopērk uzreiz lašu vēderus un ko tur, ikrus, dārgos dzērienus visādus, nu, tā sanāk. Uzņēmēji joprojām saka: o, algas dienā nāk vairāk cilvēku iepirkties. Senatnē droši vien līdzīgi bija.

Mičerevskis: Bāros arī tas pats, tur pirmajās nedēļās baigi daudz notērē.

Tihomirovs: Un pēc tam tukšums. Šito varētu varbūt kopā ar novadu reformu Saeimā kaut kā... Pierakstīt vienkārši pāris punktus par...

Mičerevskis: Par algas izmaksu?

Tihomirovs: Par algas izmaksu saskaņā ar latviešu svētkiem. Satversme to atļauj. Katrā gadījumā šitā ir laba iniciatīva, varētu viņu “Manā balsī” palaist un tad...

Mičerevskis: Algu četrreiz gadā.

Tihomirovs: Uz svētkiem.

Mičerevskis: Nu, varētu jau ļaut arī izvēlēties. Varētu būt divas opcijas – vai nu četras reizes gadā, vai arī katru dienu – tā kā kabatas naudu. Es, piemēram, atceros, kad gāju skolā, man deva kabatas naudu, nebija nekāda vaina. Tāpat, starp citu, dienas beigās viņas vairs nebija.

Tihomirovs: Varētu tikt īstenots tāds “dzīvo šodien” princips – daudzi jau tāpat algu iztērē vienā dienā, es pazīstu tādus cilvēkus. Nu, kādreiz pazinu. Nu labi, tā alga bija tāda, ko varēja iztērēt... nē, nu, tagad arī var. Tā doma, ka katru dienu izmaksā algu, arī nav slikta. Cik tur sanāktu vidējā alga tagad Latvijā? Tūkstotis laikam. Tur sanāktu 50 dienā? Nu, darba dienā.

Mičerevskis: Tu domā, brīvdienās nemaksā? Nu, it kā jā, ja tu nestrādā, tad nevajadzētu maksāt.

Tihomirovs: Bet tas ir bruto, man liekas, 50, uz rokas kādi 35 dienā. Tāpat daudz.

Mičerevskis: Īstenībā diezgan daudz.

Tihomirovs: Tiešām tā sanāk? Paga, cik ir darbdienu? Kaut kādas 22. Nu jā, 45 bruto, no štukas.

Mičerevskis: Labi, tie ir eiro, bet tāpat. Iedomājies, ka tev 2001., vai kad tu sāki savā tipogrāfijā strādāt?

Tihomirovs: 2000. gadā. Pirmā alga bija 70 latu.

Mičerevskis: Nav daudz vairāk kā šodien dienā.

Tihomirovs: Jā, 70 lati. Tad es uzkalpojos, vienu brīdi virs simta pelnīju, tā vispār bija visa pasaules nauda. Bet tur diezgan maz dienā sanāk.

Mičerevskis: Tagad, es teiktu. Bet varbūt tieši tāpēc arī sākas visādas panikas ar šito vīrusu. Jo iedomājies, kad tu saņēmi 70 latus dienā, tev taču būtu pilnīgi...

Tihomirovs: Nē, mēnesī... (Abi smejas.)

Mičerevskis: Jā, mēnesī. Tev taču tad būtu pilnīgi vienalga, ka nāk kaut kāds vīruss, vienalga nekādus griķus baigi daudz nevarētu iepirkt.

Tihomirovs: Ko es vispār toreiz pirku? Droši vien to pašu, ko tagad, kaut kādas šprotes un makaronus.

Mičerevskis: Pirmām kārtām, toreiz tik ātri neuzzinātu, ka ir kaut kāds vīruss.

Tihomirovs: Nu, es tipogrāfijā strādāju, tur es zināju visus jaunumus.

Mičerevskis: Bet toreiz jau tomēr bija tāds notikums, kas notika vairāk vai mazāk vienā dienā. Bet kaut kāds vīruss... Droši vien palaistu garām to satraukumu.

Tihomirovs: Jā, droši vien pēc mēneša, kad tas vairs nav aktuāli, arī noziņotu, ka tik un tik miruši. Vispār forši, īstenībā tagad arī varētu... jā, mākslīgi aizturēt ziņas, jo, galu galā, kad atskatāmies uz vēsturi un savu dzīvi, tur tie notikumi pēc laika jau...

Mičerevskis: ...tikai top skaidrāki.

Tihomirovs: Jā, tikai tagad aptuveni sāku nojaust, kas notika Otrajā pasaules karā vai Latvijā akmens laikmetā. Tagad, kad izrok to apmetni – tikai pagājušogad izraka kaut kādu akmens laikmeta apmetni, un tikai tagad mēs saprotam, kas tolaik Latvijā notika.

Mičerevskis: Savādāk kaut kādi baigie satraukumi, liekas, ka tas kaut kas ir, bet izrādās, ka nav nekas nopietns. Bet bieži vien arī otrādi.

Tihomirovs: Liekas, nekas nav, bet izrādās, ka ir. Bet esošajā situācijā to novērtēt praktiski nav reāli. Tā ka tās ziņas tiek piegādātas...

Mičerevskis: ...pārāk ātri.

Tihomirovs: Pārāk ātri.

Mičerevskis: Atceros, pats visu nakti nosēdēju nomodā, ar baigo satraukumu skatīdamies Bloomberg televīziju, kad Ņujorkai nāca virsū...

Tihomirovs: ...taifūns...

Mičerevskis: ...tā milzīgā vētra. Un žurnālists, iekāpis līdz ceļiem ūdenī, rāda, kā tur kas... Es skatos: tiešām, jā, izskatās dramatiski, tur viss plosās, tūlīt to Ņujorku nonesīs... Otrā dienā lasu: tas vēja ātrums tāds kā mums Latvijā četrreiz gadā.

Tihomirovs: Varbūt varētu internetā aizliegt ziņas vispār publicēt. Atstāt tikai drukātās. Vai arī – lai iznāk tāds ziņu almanahs. Tu saņem dāvanā Ziemassvētkos grāmatu “Kas notika šogad”. Un tad vari palasīt.

Mičerevskis: Tad, starp citu, arī vairs nebūtu jāsatraucas, ka žurnālistikā baigā krīze – ja uztaisītu to par luksusa produktu. Tas būtu līdzīgi kā ar tiem polaroīdiem, kādreiz tos nevienam nevajadzēja, bet tagad tas ir tā kā luksuss.

Tihomirovs: Īstenībā viņš arī bija dārgs, bet nu... Viņš laikam vienmēr bijis dārgs. Bet ir citi piemēri arī.

Mičerevskis: Varbūt žurnālistiem nevajag ziņas katru dienu taisīt, nav arī baigās vajadzības, tu tviterī uzzini agrāk, nekā kaut kādi žurnālisti tev var izstāstīt.

Tihomirovs: Nu jā, lai cilvēki paši tur vārās, kam viņi seko.

Mičerevskis: Un, pieņemsim, Panorāma varētu būt reizi gadā.

Tihomirovs: Tajā algas dienā, uz Miķeļiem.

Mičerevskis: Vai nākamajā dienā.

Tihomirovs: Pēc algas dienas rāda, kā cilvēki iztērējuši algu. Tur tad arī pastāsta, kas kopš Jāņiem noticis Latvijā un pasaulē. Starp citu, es tagad gatavoju prezentāciju Gada vēsturniekam, un pa visu gadu es tur atzīmēju tikai sešus notikumus, kurus vispār vērts atcerēties.

Mičerevskis: Un kuri tie ir?

Tihomirovs: Tādi smieklīgi – piemēram, Zelenska ievēlēšana. Tad arī Grētas ceļojums uz Ameriku ar jahtu, tas likās tāds interesants. Un kaut kādi vēl bija notikumi, bet tos es jau aizmirsu. Iznāk, ka nav ko stāstīt. Bet iedomājies, ja mēs tagad sāktu ziņot, piemēram, katru dienu, cik cilvēki nomiruši. “Labdien, šodien ziņas, nomiruši 120 cilvēki.” Latvijā laikam...

Mičerevskis: ...man liekas, mazāk, kaut kādi 30...

Tihomirovs: ...mirst katru dienu.

Mičerevskis: ...vai 50. Tas varētu būt valsts pasūtījums.

Tihomirovs: Lai Latvijas Vēstnesim ir ko darīt – publicēt visu mirušo sarakstus. Kā Pastarās tiesas grāmata, kur ieraksta visus dzimušos un mirušos. Latvijas Vēstnesī taču, piemēram, raksta uzņēmumus, kas ir reģistrēti un kas ir likvidēti, kāpēc tad cilvēkus neraksta? Satraukums būtu mazāks, ja redzētu, ka tante Broņa nomira no sirds mazspējas, Antons nogrieza galvu sev stroikā vai tur ar ripzāģi. Pēteris sadzīves cīņā, dzerot ar draugu Oskaru, viens otru sadūra ar nazi.

Mičerevskis: Pie tam tā būtu informācija, ko citur praktiski nevar dabūt, ja tu personīgi viņus nepazīsti. Tikmēr tas, par ko pie mums satraucas, – kaut kāds koronavīruss, kaut kāds basketbolists nokrīt ar helikopteru, to taču visi zina, un arī viņa dzīves gājiens ir zināms.

Tihomirovs: Un tad lasām tos nāves iemeslus. Ja katru dienu tie tiktu publicēti, cilvēks arī fokusētos uz būtiskāko, no kā tad mirst tie cilvēki. Mēs redzētu, ka tur ir alkohols pie vainas, tur atkal – tā ātrā braukšana. Jā, mums pasaka gada griezumā: pagājušogad ceļu satiksmes negadījumos nomira 200 cilvēku vai mazāk. Bet cilvēks to reizi gadā dzird un vairs nesatraucas.

Mičerevskis: Starp citu, mani pārsteidza, ka ik gadu Latvijā noslīkst tikpat daudz, cik nositas uz ceļiem. Pie tam noslīkt gadā var... nē, nu, labi, ir zemledus makšķernieki, kuri var noslīkt arī ziemā.

Tihomirovs: Šogad viņi varēja slīkt ļoti labi, ja būtu mēģinājuši. Dikti laikam nemēģināja. Tā ka savi plusi ir.

Mičerevskis: Un arī tas – mums taču pārsvarā mirst aukstajos ziemas mēnešos. Tad nu šogad varētu būt uz pusi mazāk nomiruši. Varbūt Latvijā cilvēki vairs nemirs, ja būs globālā sasilšana. Izaugs līdz Holandes līmenim. Varbūt tāpēc Holandē dzīvo 20 miljoni, bet Latvijā divi.

Tihomirovs: Pie mums ir auksti.

Mičerevskis: Un ziemā ne jau tikai tas aukstums, bet arī pretīgi izskatās. Nu, paskaties pa logu – un, kā tur Čehovs teica: “То ли чай пойти выпить, то ли повеситься.”

Tihomirovs: Vispār es neko labu neesmu par Holandi dzirdējis. Ā, tur labi šahisti ir. Tas arī viss.

Mičerevskis: Kas tur vēl ir labs?

Tihomirovs: Nu, futbols. Kādreiz bija.

Mičerevskis: Bet redz, viņi tomēr salīdzinoši ilgi dzīvo.

Tihomirovs: Jā, viņi baigi ilgi dzīvo. Labi ēd.

Mičerevskis: Un ir arī gari. Bet latvieši arī ir starp garākajiem pasaulē.

Tihomirovs: Jā, mēs arī labi ēdam.

Mičerevskis: Arī labi ēdam.

Tihomirovs: Varbūt tas ir Porziņģa efekts. Viņš paņēma uz vidējo. Nē, nu ir jau Latvijā gari cilvēki, ir. Sanāk, ka aiz labas dzīves. It kā liekas, ka slikti dzīvojam, bet varbūt beigās izrādīsies, ka labi.

Tihomirovs: Nuja, laikam jau tas augums to nosaka. Bet mēs esam ne vien paši garākie Eiropā, bet arī resnākie. Holandieši, piemēram, nav resnākie. Bet ir garākie. Tā ka mēs principā visus paņemam uz masu. (Abi smejas.) Uz tilpumu. Tas jau ir nopietns pieteikums.

Mičerevskis: Varbūt sabiedrības labklājību vajadzēja pēc masas rēķināt? Nevis pēc iekšzemes kopprodukta vai vidējās algas?

Tihomirovs: Paga, latviešiem vēl ir tāds teiciens, ka laba cilvēka daudz nevajag.

Mičerevskis: Bet izmērīt – tas īstenībā būtu labi. Es tieši šodien lasīju, ka cilvēka augums baigi variē – gan atkarībā no laikapstākļiem, gan no barības, gan vispār. Bet nu – plus mīnus vidēji turas uz vietas.

Tihomirovs: Nu, mums arī variē.

Mičerevskis: Tev varbūt garums nevariē, bet platums.

Tihomirovs: Platums man ļoti variē.

Mičerevskis: Un tādā veidā varētu mērīt labklājību. Jo, man liekas, šobrīd ir, iespējams, sasniegts pirmais laiks pasaules vēsturē, kad cilvēki vairāk mirst nevis no bada, bet no tā, ka pārēdas. Noēdas līdz nāvei.

Tihomirovs: Tagad mēs varam kaut ko uzēst. Doktordesa, tā izskatās.

Mičerevskis: Tā ir pastēte. Pagaidi, kas tas ir, ko tu paņēmi? Tas ir ar prošuto, man liekas. Itāļu speķis.

Tihomirovs: Lūk, man ir ar skujām. Atceries, mēs mežā taisījām skuju tēju?

Mičerevskis: Man baigi patīk skuju tēja. Es tagad nopirku aptiekā. Priežu pumpuru tēju. Ļoti garšīga, varētu katru dienu dzert.

Tihomirovs: Es vairāk dzeru ūdeni – jau divus gadus.

Mičerevskis: Tikai, jā?

Tihomirovs: Tā ka līdz vēmienam.

Mičerevskis: Kas šitais?

Tihomirovs: Paldies. Tas ir rostbifs, man liekas. Bet ēst vispār forši, man patīk.

Mičerevskis: Aha. Tāda patīkama laika pavadīšana. Žēl, ka vēl nav aplikācijas, ar kuru var svaru dabūt nost, kalorijas, – varētu kaut kā barot telefonu no ēšanas. Tad varētu vairāk ēst.

Tihomirovs: Es, starp citu, lasīju, ka ātrāku nāvi izraisa tas, ka tu ēd maz, nevis ja tu neēd vispār. Piemēram, ja tu ēstu 300 kalorijas dienā mēnesi no vietas vai neēstu nemaz mēnesi no vietas, tad visdrīzāk tu nomirtu no mazas ēšanas. Nevis no neēšanas vispār.

Mičerevskis: Jo, atgriežoties pie nāves: visi baigi satraucas, cik ilgi nodzīvos, nedod Dievs, no koronavīrusa nomirt, bet tā īsti atbildēt, priekš kam vispār dzīvo, neviens jau īsti...

Tihomirovs: Bet tu atceries, kad tu saprati, ka esi mirstīgs?

Mičerevskis: Es to nekad neesmu sapratis.

Tihomirovs: Nekad?

Mičerevskis: Nu, pēc savas personīgās pieredzes es esmu nemirstīgs.

Tihomirovs: Nē, bet vai tu atceries to brīdi, kad tu saprati, ka nomirsi?

Mičerevskis: Nu, es jau to nesaprotu. Kā tu vari zināt, ka nomirsi?

Tihomirovs: Tiešām tā domā? Es, piemēram, atceros, man bija kādi pieci gadi, es stāvēju laukos, tad sapratu, ka es arī kādreiz nomiršu – kā tā varde, kurai es tikko biju uzšķērdis vēderu. Nu labi, tas nebija saistīts ar vardi, bet es atceros to atmiņu – ka sapratu, ka esmu mirstīgs. Tā fiziski.

Mičerevskis: Tas vienmēr nezin kāpēc iedveš bailes. Sazin kas vēl tādas bailes iedveš. Nu, piemēram, rītdienas eksāmens.

Tihomirovs: Jā. Vai tas sapnis, kas visiem cilvēkiem ir par nenokārtoto eksāmenu kaut kur skolā, ka būs atkal jāliek. Par skolu runājot, tas vispār bija drausmīgi kopumā.

Mičerevskis: Grūti ir skolā.

Tihomirovs: Visa Rīga izlīmēta par to mobingu, visi atzīstas, kurš kuru mocījis, un tad vēl citi raksta: ā, ja es tevi mocīju, tad, lūdzu, uzraksti man. Nu, tāda kā attīrīšanās.

Mičerevskis: Tā, starp citu, ir tēma, kas bija Latvijā pirms koronavīrusa. Es vēl ierakstīju tviterī, ka Cibiņa rēgs ir dzīvs. Jo Cibiņš jau arī bija mobinga upuris. Es nupat speciāli pārlasīju “Kauju pie Knipskas”. Baigi nepatīkamais cilvēks tas Cibiņš bija, Buņģis ir patīkams.

Tihomirovs: Es atkal tā stereotipiski atceros, ka viņš bija tas cietējs. Bet viņš bija tāds gnīdelis, jā?

Mičerevskis: Jā, baigais. Ļoti nepatīkams. Viņš zaga. Viņš nevis paprasīja, bet tikai skauda. Buņģis īstenībā bija tāds lādzīgs, turīgs saimnieku dēls. Un viņš pat ar draugiem dalījās ar cigaretēm, kamēr Cibiņš tikai skatījās un visu laiku skauda. Un viņu jau... viņam bija saplēstas drēbes, un viņš nevis gāja kaut ko risināt, bet vienkārši iegāja mežā un nosala. Bet es skolā nelasīju nevienu no tām grāmatām, kuras vajadzēja.

Tihomirovs: Man patika Ezeriņa noveles. Jo toreiz nebija pornhuba, bet Ezeriņam bija kaut kādi erotiskie momenti.

Mičerevskis: Es pārsvarā lasīju vēstures grāmatas. Nu, sengrieķu un visas šitās te.

Tihomirovs: Es atceros no bērnības, kas bija varbūt vēl pārsteidzošāk par to nomiršanu, – ka pieaugušie cilvēki nezina.

Mičerevskis: Atklājās, ka tavi vecāki...

Tihomirovs: Ka viņi nezina visu. Ka pieaugušie cilvēki kļūdās.

Mičerevskis: Un beigās tu atklāj, ka vispār neviens neko nezina. Jo arī autoritātes, izrādās, profesors, noteikti labi izglītots un kaut ko sajēdz, bet tu saproti, ka viņš īstenībā ne tikai neko nesajēdz, bet, iespējams, ir pat idiots. Profesoru vidū bija ļoti daudz stulbeņu. Vārdā nesauksim.

Tihomirovs: Bet, ja paskatās, tad cilvēki, kuri dzimuši 50. gados, varbūt pat nerunā glupības, bet runā kā kaut kādā 70. gadā. Super aktuāli. Tas būtu kā aiziet paskatīties uz Preses namu, tā arhitektūra liekas smieklīga.

Mičerevskis: Viņš iekonservējas savā laimīgākajā periodā.

Tihomirovs: Varbūt arī vajadzētu tos cilvēkus tā vērtēt? Ā, tu runā kā 74. gadā? Okei.

Mičerevskis: Bet droši vien tikai tāpēc cilvēki arī mirst. Jo kaut kā baigi patīk iekonservēties, un, ja cilvēks nemirtu, viņš arī vairāk nekad neattīstītos. Par to pašu vīrusu – vīruss drausmīgi ātri attīstās un, starp citu, ietekmē arī mūsu attīstību. Varbūt tagad koronavīruss izmainīs cilvēka gēnus tik forši, ka te sāksies kaut kāda jauna attīstība.

Tihomirovs: Varēs iet kosmosā bez skafandra. Pateicoties vīrusam.

Mičerevskis: Tikai un vienīgi. Jo pats jau cilvēks, kā viņš 78. gadā “Liepājas dzintarā” drausmīgi pārdzērās un zaudēja nevainību, tā viņš joprojām staigā ar tādu ezīti un Līvu krekliņu mugurā, joprojām stāsta vienas un tās pašas muļķības, un, kamēr viņu nenogalina ar koronavīrusu, tikmēr nekas nemainās, tikai viņa dēliņš skatās uz tēti un uzskata viņu par pilnīgu kretīnu.

Tīri laba pasta, ne?

Tihomirovs: Makaroni ir okei.

Mičerevskis: Kādreiz makaroni bija trūcīgo ēdiens – tos varēja ilgāk saglabāt. Tagad tos pasniedz jau gandrīz vai kā kaut ko smalku. Reku, man kaut kādi gliemeži ielikti. Vēl 19. gadsimtā gliemežus praktiski tikai ubagi ēda.

Tihomirovs: Latvijā?

Mičerevskis: Latvijā, man liekas, pat viņus neēda. Vai atkal viduslaikos – tā jau laikam gan vairāk tava tēma, bet Eiropā visdārgākais bija tas, ko tagad sauc par subproduktiem, – sirdis, plaušas, nieres, tas, ko tagad tirgū var nopirkt par eiro kilogramā. Vai pat lētāk. Bet karbonāde vai šķiņķis – tas skaitījās pilnīgs mēsls, to tikai nabadzīgie ēda.

Tihomirovs: Varbūt kaut kā ar ticību saistīts? Ar Jēzus miesu?

Mičerevskis: Es domāju, tā ir tā pati konservācija. Jo tagad jau arī tie procesi lēnām notiek, mēs pat viņus nepamanām. Bērnībā ķilavas – lēts, prasts ēdiens; tagad – anšovi. Un pēc gadiem 15 Latvijā tas jau būs pilnīgs luksuss. Un vēl piedevām tā atcerēšanās – nu, ka tu vari atcerēties to bērnības garšu...

Tihomirovs: Vecāki ēda.

Mičerevskis: Jā, vecāki ēda, un tas kļūst kaut kas foršs. Tāpat arī bērnu vārdi, piemēram. Tev liekas – šitais tik nesmuks, bet kāpēc? Jo tu vienkārši atceries vecmuteres draudzeni, kas bija veca ragana...

Tihomirovs: ...un kuru sauca par Olimpiādi. (Smejas.)

Mičerevskis: Skaidrs, ka tu savu meitu nekad nesauksi tādā vārdā.

Tihomirovs: Vai Staļina. Bet tagad varbūt pēc gadiem 30 atkal būs meitenes Olimpiādes un puisīši Staļini.

Mičerevskis: Vai, piemēram, Māris un Andris. Vēl 10, 20 gadi, un nevienu tā vairs nesauks. Jo visi redzēs tikai vecus Mārus un Andrus.

Tihomirovs: Šķēli, mani, tevi un Gaili. (Abi smejas).

Mičerevskis: Un kurš tad tādā vārdā sauks savu bērnu? Un tad, kad pēdējais Māris simtgadīgs kaut kur dzīvos, tad droši vien atkal nāks kaut kas foršs – tāds latvisks, tradicionāls.

Tihomirovs: Tagad, starp citu, vienu laiku aktuāls bija Antons. Jo Antons laukos nemirst nost – viņš ir raganas dēls, pēdējais. Likās, ka viņš pirmais nomirs. Bet viņš vēl dzīvs.

Mičerevskis: Cik viņam ir?

Tihomirovs: Nezinu. Viņš jau tāds kā tajos Ķīnas ciematos – neviens nezina, cik viņiem ir gadu. Antons ir mūžīgs. Nu kā, viņš ir pirms tiem un tiem cilvēkiem, un ar to jau pietiek. Ja viņš spēj atcerēties kaut kādus notikumus, tad viņš arī ir tik vecs. Es nebrīnītos, ja viņš vienu brīdi sāktu stāstīt par Salaspils kauju. Starp citu, kopš kādu laiku nelietoju alkoholu, atmiņa sāk tā kā uzlaboties. Un visādus notikumus atceros, kurus biju aizmirsis.

Mičerevskis: Tad jau drīz varbūt tu arī atcerēsies...

Tihomirovs: Drīz tikšu līdz Aboras apmetnei, Nameja gredzenam.

Mičerevskis: Tā ka – varbūt jā, varbūt mēs tomēr... Ko tu teici par tām nāves bailēm – ka tu nekad neesi nomiris, bet esi redzējis, kā nomiruši citi.

Tihomirovs: Jā, tas jau laikam ir tāds ticības jautājums... Var jau arī gadīties, ka tu būsi pirmais cilvēks, kas nenomirs.

Mičerevskis: Nu, kad bērnībā pārnācu no skolas un teicu mātei, ka dabūju septiņi, bet citiem bija sliktāk, viņa teica: neskaties, kā ir citiem, tev vajag tikai uz sevi skatīties. Un šeit varbūt arī ir līdzīgi. Visi mirst...

Tihomirovs: Bet es domāju, ka reāli tu jau.... Nu kā, tā nāve kaut kādā ziņā jau ir fufelis. Tu taču nemaz nepamanīsi, ka esi nomiris. Un, ja pamanīsi, tad labi, tad tu esi mūžīgs. Bet šitā doma diemžēl nepalīdz. Nu tā. Tā kā Dalailamas tur tie teicieni: ja problēmu var atrisināt, ej atrisini, ja nevar, tad nesatraucies. Tā baigi gudri teikt, bet realitātē grūti izdarīt. A ko viņš pats – lasīju vienā laikrakstā, ka viņš gaļu ēd...

Mičerevskis: ...pa kluso.

Tihomirovs: Jā, pa kluso. Par reliģiju runājot, šodien lasīju vienā grāmatā tādu interesantu faktu, ka Indijā 11. gadsimtā aptrūkās dārgmetāli. Bet pa visu Indiju bija sacelti baigie tempļi, un viņi izdomāja, ka vajadzētu no tiem tempļiem statujas vai kādus altāra elementus izkausēt ekonomiskajām vajadzībām. Nu, bet bail. Jo tās ir svētas lietas. Un tad speciāla armijas vienība no spitālīgiem mūkiem gāja un apgānīja tos svētpriekšmetus ar savām čurām, kakām un kaut kā citādi – ar domu, ka tad tas svētums mazināsies.

Mičerevskis: Un tad varēs kausēt. Un tas pats Senajā Grieķijā, viņiem bija viens svētais karš, varbūt pie boiotiešiem, un, šķiet, tieši viņu teritorijā bija Delfu orākuls, un, kad viņiem sāka likt virsū sankcijas – kā mūsdienās –, viņi paņēma un izlaupīja to Delfu orākulu un par to naudu sāka algot algotņus un pret visiem karot. Un tas saucās “svētais karš”, kad gandrīz visi bija pret viņiem.

Tihomirovs: Interesanti, kas to Delfu portālu izpostīja? Jo, ja viņi tāpat saucas, tad viņiem arī draud tāds pats liktenis. Jo viņi, tāpat kā Delfu orākulā, tagad ieviesuši maksu, lai gan sākumā bija par velti. Tā ka Delfu portāls iet to pašu ceļu. Ir ziedojumi, un tikai tad viņš tev dos to informāciju.

Mičerevskis: Bet mums vēl ir marcipāna kūka.

Tihomirovs: Kūciņa. Deserti, tie gan ir forša lieta. Ļoti. Deserti ir labi. Nesaprotu, es nesaprotu, kā var uztaisīt zupu un desertu. Garšīgu.

Mičerevskis: Nemāki? Es desertus nekad netaisu.

Tihomirovs: No ēdieniem deserts vispār ir kosmoss.

Mičerevskis: Vienīgais no desertiem, ko esmu taisījis, ir cepti banāni medū. Ļoti vienkārši un garšīgi. Tikai dārgi.

Tihomirovs: Elīna taisa ceptus banānus šokolādē. Ar saldējumu.

Mičerevskis: Izcili. Bet zupas gan es taisu, nav nekāda vaina. Kas tur tik sarežģīts?

Tihomirovs: Nemāku taisīt, nezinu tās proporcijas, nekad neesmu taisījis.

Mičerevskis: Nu kā, ļoti laba ir no vērša astes.

Tihomirovs: Nē, nu visi māk izstāstīt, bet, vot, vai kāds zina... Ja es sēdētu blakus Eifelim, viņš man arī izstāstītu, kā Eifeļtorni var uztaisīt vai tiltu Liepājā, bet es neuztaisītu. Man liekas, ar zupu ir tas pats.

Mičerevskis: Jā, vispār jau laikam ar visu, ko tu dari, ir tā: vai nu sanāk, vai nesanāk. Ar ēdienu to ļoti labi var praksē redzēt: ir tādi, kuriem sanāk, kurš no jebkura mēsla var uztaisīt kaut ko garšīgu, bet ir tāds, kuram tu iedosi vislabākās sastāvdaļas, un viņš kaut ko tādu uzbrūvēs, kas nav ēdams.

Tihomirovs: Pie tam vēl trakāk ir tas, ka citi cilvēki arī ēst nemāk. Ne tikai taisīt.

Mičerevskis: Kā nemāk?

Tihomirovs: Nu, vienkārši ēd kā tādi rukši.

Mičerevskis: Nu, visi jau ēd kā rukši, man šķiet. Vispār publiska ēšana – mēs jau par to kādreiz runājām – ir ļoti nepieklājīga.

Tihomirovs: Vajadzētu aizliegt.

Mičerevskis: Publiski ēst.

Tihomirovs: Sekss vispār ir skatāmāks. Jo, skaties, seksam ir kanāls YouPorn, bet nav kanāla, kur visi skatītos, kā citi ēd.

Mičerevskis: Ir.

Tihomirovs: Ir?

Mičerevskis: Nu, mums taču televīzijā rāda ēšanas šovus.

Tihomirovs: Kādus ēšanas šovus?

Mičerevskis: Bet tos vajadzētu aizliegt. Tas taču ir daudz nepieklājīgāk.

Tihomirovs: Labi. Tad tas ir tik amorāli, ka es neesmu to redzējis vai izvairos.

Mičerevskis: Tu varbūt esi ļoti tikumīgs cilvēks. Bet principā cilvēki uzskata, ka sekss ir tikumīgāks par ēšanu tāpēc, ka pēc seksa – teorētiski – dzimst bērni, kamēr no ēšanas tu vai nu paliec resnāks, vai arī notiek defekācijas process. Un tāpēc ēšana patiesībā ir vizuāli daudz nebaudāmāka nekā sekss. Bet mums ir pieņemts, ka tas it kā skaitās okei.

Tihomirovs: Daži to apvieno, bet nu...

Mičerevskis: Ko tad?

Tihomirovs: Seksu ar ēšanu.

Mičerevskis: Nopietni?

Tihomirovs: Tas jau pavisam traki.

Mičerevskis: Varbūt kādreiz nākotnē publiski ēst kautrēsies, bet no seksa – ne, skaties, pornhubā daži jau privātos kanāliņus atver. Tā jau tikai tāda kultūras parādība. Varbūt koronavīruss kaut ko mainīs.

Viesmīlis: Kaut ko vēl varbūt piedāvāt?

Tihomirovs: Nē. Es domāju, ka pietiks. Super.

Mičerevskis: Cik var ēst. Nē, nu īstenībā jau ēst var daudz. Es no rīta apēdu 1,3 kg vakardienas sautējuma. Es pēc tam izmērīju speciāli, jo man visu dienu likās, ka es apvemšos.

Tihomirovs: Ko tik maz?

Mičerevskis: Es vairāk nevarēju. Es biju brieža malto gaļu sataisījis, sasautējis, uztaisīju milzīgu katlu. Baigi labā. Vēl bišķi palika.

Tihomirovs: Es domāju, ka nupat pietiks.

Mičerevskis: Jā, es domāju, ka saldo jau var bez runāšanas.

“Vakariņas ar Andrē” notika Film Noir Bibliotēkā