Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Šis staignais, nekustīgais laiks, kas sākās nesen un beigšoties, kā tiek apgalvots, drīz, taču velkas mūžīgi, daudziem no mums, apstādinātiem pilnos auļos, izslēgtiem kā pēc slēdža nospiešanas, licis starp paniku un cerību padomāt par nīcīgumu un nejaušību un dažus arī paraustījis aiz mēles. Izteikties urbi et orbi (kā Romas pāvestam džinkstīgi tukšā Svētā Pētera laukuma priekšā) sava datora vai citas komunikatīvās protēzes priekšā – tas tagad kļuvis par sociālā tuvuma erzacu tur, kur ar dekrētu noteikts sociālais tālums.
Iesākumā tāla kanonāde un kaunīga cerība, ka “mūs” neskars. Bet nu jau upuru skaits sniedzas desmitos tūkstošu un vairs ne diena nepaiet bez bēdīgas ziņas – un nepavisam ne tikai no anonīmā tālākā loka. Droši vien ne visi upuri saistīti ar koronavīrusu: tāpat karā kāds vienkārši nomirst vai paskrien zem mašīnas. Tik bieža nāve pārsteidz nesagatavotu pašu mūsu sērotspēju. Pamirusi, pieklususi visa planēta; jau puse no tās ir ielikta stingrā vai nestingrā karantīnā. Nekāda tur “mazā nāve” – drīzāk Lielās, sen priekšnojaustās un prognozētās nāves mēģinājums.
Pandēmija ir likusi pārvērtēt ierastās idejas par ātruma uzvaru un mirklīguma triumfu: internets esot iezīmējis attāluma pārvarēšanu, un tas, kas notiek vienā vietā, tagad notiekot visur. Šoreiz viļņa gausums, gluži kā palēninātā filmā, patiesi apbūra. Ķīna, Dienvidaustrumāzija, Itālija... Tas viss kaut kādā ziņā notika neaprakstāmi ātri (“kādu gadu mēs pagājušajā nedēļā nodzīvojām!”) un reizē šausmīgi lēni. Izrādījās, ka “Itālija + piecas dienas” ir tik tāla nākotne, ka iztēloties sevi itāļu vietā nu nepagalam neizdodas. Nesaprašana sarunās ar cilvēkiem citos reģionos nevarēja nepārsteigt. Katram nācās te atpalikt un tikt apsūdzētam bezdarbībā un vieglprātībā, te apsteigt un būt ieskaitītam panikas cēlājos. Izrādījās, ka (atšķirībā no komunikācijas) apzināšanās, saprašana nav acumirklīgi akti: tie ir ešelonēti, pakāpeniski, turklāt gan mums, parastajiem pilsoņiem, gan politiķiem un pat ārstiem, varbūt pat virusologiem un epidemiologiem. Apzināšanās šajā gadījumā ir nevis kaut kāda skaļi izteikta vai uzrakstīta sentence, bet vesela virkne darbību, izmaiņu dzīvesveidā, tāpēc rutīnā un rituālos iestigušais cilvēks tai pretojas, kā vien spēdams.
Tas pats laika faktors izpaužas arī šeit, šajā pašā brīdī, 14. aprīļa pēcpusdienā, kad es rakstu šīs rindas. Tās tiks izlasītas, agrākais, 20. aprīlī. Es jau apskaužu savu lasītāju viedumu: šīs nedēļas laikā viņi būs tik daudz uzzinājuši! Viņi uzzinās, kas notiks ar statistikas līknēm – vai tās uzskries augstu vai pierimsies; vai citas valstis, sekojot Austrijai un Čehijai, pieņems laika plānu iziešanai no karantīnas, vai arī otrais vilnis aizbiedēs gaismu, kas tik tikko pavīdējusi tuneļa galā; vai desmiti reģionu (arī Krievijā) paliks epidēmijas gandrīz neskarti; vai maska tomēr palīdz; vai ir attaisnojušās cerības uz bara imunitāti; vai nav kāds par plaušu mākslīgās ventilācijas iekārtām efektīvāks līdzeklis; vai karantīna kaut kādā ziņā nav kaitīgāka kā pati epidēmija... Lai gan mana skaudība ir absurda: šo jauno ziņu vērtīgumu kārtējo reizi padarīs par nebijušu to īslaicīgums.
Nelaime, kurā mēs visi esam nonākuši, negaidītā gaismā parādījusi mūsu informētības raksturu. Neatceros, kad vēl tik uzkrītoši būtu bijis redzams konflikts starp diviem vienlaicīgiem pārdzīvojumiem – informācijas trūkumu un tās pārpilnību. Patiesi kompetenta informācija aizņem niecīgu segmentu un, kā jau tam jābūt, ir hipotētiska, varbūtiska un pretrunīga. Tās sameklēšana prasīja noteiktu piepūli un laiku. Tā bija pieejama nebūt ne visa uzreiz nepieciešamajā kvalitātē un kvantitātē. Epidemioloģija lielākajai daļai no mums ir nezināma joma, un autoritātes tajā nav visu daudzinātas. Man, piemēram, draugu un frendu vidū ir vieglāk atrast senindiešu loģikas vai īru valodas dialektu speciālistus. Kā jau jebkurā zinātnē, epidemioloģijā (virusoloģijā) ir dažādas skolas un dažādas teorijas. Bez šaubām, neviens no mums ne sapņot nevar par to, lai dažu dienu laikā spētu izprast to nesaskaņu būtību. Tātad mums jāapmierinās ar popularizējošajiem ekspertiem, kuri, protams, arī nepavisam nav cits ar citu vienisprātis. Pie ekspertiem ved un ekspertus rekomendē dažādas mediju personības un publiskas personas, domu līderi, uz kuriem mēs kaut kādu iemeslu dēļ paļaujamies. Šai paļāvībai parasti ir politisks vai stilistisks raksturs un tā nav saistīta ar kompetenci epidemioloģijas nozarē. Tādēļ mans uzticamas informācijas meklējumu process vairs nav atšķirams no tādu ekspertu viedokļu meklēšanas, kuri apstiprinātu manu sākotnējo nostāju vai atbilstu trauksmes pakāpei, ko nosaka mans temperaments un situācija manā ģimenē. Vai tāpat neizturas arī dažas valdības, kas nevis definē savu stratēģiju, balstoties ekspertu viedokļos, bet piemeklē ekspertus, kuri spēj attaisnot a priori izvēlēto līniju?
Taču līdztekus informācijai, ko var kvalificēt kā kompetentu, ap katru no mums plosās īsta vētra, kuru veido viedokļi un uzskati, kas pretendē uz ekspertīzi, kā arī tādi, kas balstās uz veselo saprātu, paaudžu paaudzēs uzkrātu gudrību, reliģisku autoritāti (“Lieldienas nav atceļamas”), ļoti ticamām ziņām, kas iegūtas no ļoti atbildīgām personām, kuras lūgušas to vārdus neminēt, u.t.jpr. Dzīvojot pusziņā, bailēs par tuviniekiem, ar paša nekompetenci, ar nepieciešamību vienā rāvienā mainīt paradumus, profesionālo un sadzīvisko rutīnu, šādi viedokļi var droši cerēt uz labvēlīgu virtuālo pūļu uzmanību, tie iegūst vīrusa vērienu. Manuprāt, vēl nekad daudzzināšana un nezināšana nav tik ļoti līdzinājušās viena otrai.
Mums ir grūti nemēģināt pandēmijā saskatīt mesidžu. Ko pasaule, apstādinājusi pusi planētas, vēlas mums pateikt? Ar kādu hybris1 mēs esam noziegušies? Mēs nomaļus lasām par hiliastiskām vai citām eshatoloģiskām noskaņām, piemēram, pirmās un otrās tūkstošgades mijā, taču dzīvojam ne mazāk eshatoloģiskos laikos. Sākot ar 1973. gada naftas krīzi, pasaule piedzīvo krīzi pēc krīzes, un katra no tām prasa izspriest tiesu (atbilstoši grieķu krisis etimoloģijai) un nosodīt tās dzīves un uzvedības formas, kuras līdz krīzei novedušas. Katastrofisms, šo krīžu pavadonis, iedveš arī paradoksālu cerību: vai situācija ir tāda, ka ļaunāk vairs nevar būt? Ai, ko jūs, rīt būs vēl trakāk! Krīzei sekos krīze, un brūce ik reizi sadzīst un aizmirstas, tāpat kā iepriekšējās reizēs. Nosodījums un rīcība situācijas mainīšanai virzās pa morālās panikas līknēm – ātri uzšaujas augšup un tikpat ātri nošļūk lejā. Varbūt arī šoreiz paies secen un mēs varēsim, tāpat kā līdz šim, gaidīt īstās (t.i., vienmēr nākamās) beigas un, tāpat kā līdz šim, iesmiet par šo lienošo eshatoloģiju ar ironisko mēmi “gals klāt”? Vai tad beigām nav jābūt mūsu dailes, mūsu pilnības, vārdu sakot, mūsu narcisma cienīgām? Mēs esam gatavi ņemt pretī dižu galu, bet ne jau banālu karu, banālu teroraktu, banālus plūdus, banālu badu, banālu asteroīdu, banālu epidēmiju vai banālu to klāšanos citcitam pāri.
20. gadsimta otrās puses filozofija daudz runāja par Notikumu, cildinot Negaidītību, Kauzalitātes izjaukšanu, Nereducējamību līdz šādiem vai tādiem cēloņiem un premisām u.tml. Taču šīm sarunām bija savs, ja drīkst pārveidot labi zināmo hermeneitikas jēdzienu, “negaidītības apvārsnis”, un tas vienmēr bija pārāk politizēts. Tas tā vai citādi bija revolūcijas – emancipējošas vai konservatīvas – apvārsnis. Tagadējā epidēmija (vai pandēmija) parāda, cik šis apvārsnis bijis šaurs. Līdz ar citiem notikumiem un pārgrozībām tā liks pakāpeniski pārskatīt mūsu priekšstatus par politisko un sociālo – visticamāk, paplašinot sociālā un indivīda jēdzienus. “Cilvēks” nav vienīgais un, iespējams, pat ne vissvarīgākais aģents. Un tas nav nekāds jaunums: mēs pamazām pierodam pie tā, ka finanšu plūsmas, diskursi, mikrobi, informācijas vīrusi un reālie vīrusi, biocenozes, cunami un citi klimata faktori kļūst par darbojošamies personām.
No notiekošā mēs sargājamies ne tikai ar maskām un divu soļu distanci: mēs slēpjamies no tā aiz procentiem, cipariem un līknēm. Mēs operējam ar nelaimīgajiem eksponentiem, mēs kā ģenerāļi aprēķinām dzīvā spēka zaudējumus, svērdami simttūkstošu un miljonu upuru lietderību, jau laikus gatavodami sev iespēju piedzīvot “patīkamu vilšanos”: uff, tikai tik un tik mirušo, daudz mazāk par to skaitli, kuram mēs bijām gatavi.
Pandēmija ir aizvākusi barjeras, kuras norobežoja nāves teritoriju, un mūsdienu (modernā laikmeta) cilvēkam tas nozīmē: piespiedusi izgudrot jaunas, palaikam visai sarežģītas aizsardzības, izstumšanas formas. Mēs žonglējam ar grafikiem, ar statistiku. Mēs esam sašutuši par senioru (visriskantākās kategorijas) reakciju, kas ir apmēram šāda: “Vai nav vienalga, no kā nomirt?” Tieši kas mums šajā reakcijā traucē? Varbūt nāves kolektīvais raksturs: vai tad nāvei nav jābūt privātai un dziļi individuālai padarīšanai? Vai tad tai nāvei, kura pļāva un plosījās, nebija jāpaliek senā pagātnē? Vai varbūt sašutumu izraisa nāves cēloņa pārmērīgā noteiktība: vai tad nāvei nav jāsaglabā neparedzamības elements? Un te vecīši ir ar mieru nomirt no šīs, kā pasākuši sacīt, modīgās slimības, nomirt “plaši izsludinātā nāvē”. Mēs, mūsdienu cilvēki, jau bijām sākuši ierīkot pieejas ceļus nemirstībai un iekārtot tās tuvāko apkaimi un visam šitam galīgi nebijām gatavi. Vai varbūt mums traucē tas, ka vecīši nekautrēdamies noniecina tagadējo vispārpieņemto biopolitisko dzīves-par-katru-cenu reliģiju? Vai arī mūs ērcina atšķirīgās perspektīvas: mēs, lūk, apveltām epidēmiju ar kaut kādu nedzirdētu svarīgumu, saskatām tajā Notikumu, kas visu sadala pirms tam un pēc tam, bet viņiem tā ir tikai viena no daudzajām kandidātēm uz viņu nāves cēloni, faktiski pat ne cēlonis – iegansts.
Tas, cik hiperpolitizēti mēs esam, redzams, piemēram, reakcijās uz agrīno informāciju par epidēmiju. Tagadējo situāciju mēs apzināmies tik, cik paši esam piedzīvojuši, tik, cik esam iepazinuši un apguvuši rīcības šablonus, pat ja piedzīvotais ir piedzīvots tikai (baisos) sapņos, kino, lasot grāmatas. Mēs esam pieraduši meklēt cēloni (etioloģiju) un tad jau arī izraisītāju, aizsācēju, ienaidnieku. Ja ienaidnieks nav acīmredzams (arī ar acīm nav redzams), tas pāriet konspiroloģiskajās aizkulisēs, lai no turienes vēl jo cītīgāk perinātu ļaunus nodomus. Pat tajā, kā notiekošo nolasa Džordžo Agambens, ir nomanāma konspiroloģija: valsts tā vien gaida ieganstu, lai atgrieztos savā stihijā – ārkārtas stāvoklī; pat ja tā pati nav epidēmiju sarīkojusi, epidēmija to apmierina.
Droši vien vistuvākā situācija tagadējai ir karš vai terorakts. Dažas valdības ir “pieteikušas karu” vīrusam, bet pilsoņi sākuši pēc kontrasta principa piesaukt dzīvi miera laikos. Pirmais reflekss Francijā, piemēram, bija kalkots no reakcijas uz teroraktiem: globālais terorisms (koronavīruss) grib, lai mēs baidītos, lai mēs neietu uz teātriem un nesēdētu kafejnīcās; hā, ceri vien – par spīti iesim un sēdēsim! Krievijas iedzīvotājiem labāk pazīstams variants “valsts grib, lai mēs...” (un tālāk tas pats “ceri vien!”). Taču šajā gadījumā “ienaidnieks” nav personisks un nikns (t.i., tam nepiemīt apzināta un tīša vēlēšanās kaitēt, lai gan tas neatceļ neviena konkrēta indivīda nekompetenci, nolaidību vai mantkārību). Jāmācās dzīvot, nevis (noliedzoši) atbildot uz kāda gribu, bet vienkārši piesardzīgi attiecībā pret anonīmi netīšu ienaidnieku.
Mēs ieejam pasaulē, kurā politiķiem un citiem lēmējiem būs pavisam tieši jāsastopas ar morāles problēmām (“cīņa par dzīvību, lai ko tas maksātu, vs. ekonomiskais uzplaukums”, citiem vārdiem sakot, “dzīvību vai maku”). Daudzinātā “vagonetes problēma”2, kas līdz šim šķita sadomāta, tagad tiks izspēlēta dabīgā nacionālas valsts apmērā un, kas zina, arī plašāk. Cik tūkstošus vai miljonus slimo var vai vajag upurēt, lai ļautu bez aizķeršanās griezties rūpniecības mašīnai un nodrošinātu attīstību – tai skaitā arī veselības aprūpes sistēmas attīstību? Melnraksta variantā šī problēma jau parādījās “Lombardijas dilemmas” veidolā, kad kļuva skaidrs, ka visus ārstēt iespēju nav.
Šī situācija šokēja eiropeisko humānistisko apziņu, kuras pamats bija intuitīva pārliecība par pieejamo resursu potenciālo bezgalību. Cilvēka dzīvības absolūtā vērtība sabalsojās ar cilvēka brīvību turēt savā rīcībā šo bezgalību. Taču šī bezgalība (tāpat kā indivīda absolūtā vērtība) ir morāls imperatīvs, nevis “fiziski” apstākļi. Tāpēc, ka ir liegta fiziska iespēja izmantot resursu (arī medicīnisko palīdzību), kurš faktiski ir ierobežots, mūsdienu indivīds (pilsonis un patērētājs) vēlas brīvi izrīkoties vismaz ar savu brīvību. Tas ir kaut kas par viņu stiprāks, tā ir īpatnēja baltā cilvēka nasta: trīsreiz padomāt, pirms upurēt kādu savu (taustāmu) brīvību kādas jaunas (hipotētiskas) drošības labad. Deprivācijas apstākļos (viņam atņemts tas, kas – vismaz viņš pats tā uzskatīja – ir bijis viņa rīcībā) indivīds trūkstošo kompensē ar epistēmisku patērnieciskumu: man ir tiesības uz informāciju (uz patiesību!) – tādu, kādu es vēlos. Epidēmijas uzdotā problēma ir tā, ka indivīds nevar pats izvēlēties starp izdzīvošanu jebkādiem līdzekļiem (“kailo dzīvību”) un brīvību (“pilnvērtīgu dzīvi”), neriskējot apdraudēt pārējo sabiedrību. Epidēmija ir viens no gadījumiem, kad indivīda brīvība var būt bīstama kopumam. Kā šī relatīvi jaunā pieredze noturēsies pretī gadsimtiem ilgajai “kopīgā labuma” ļaunprātīgas izmantošanas anamnēzei – tas ir jautājums, kas tiks izšķirts katrā konkrētā vietā atkarībā no tā, kādas attiecības starp sabiedrību un valsti ir stabili pastāvējušas pirms epidēmijas.
Mūsdienu indivīds neslēpj savu pretrunīgumu. Mēs neiebilstam pret to, ka mums ir GPS un mēs varam atrast savas koordinātes uz planētas, toties iebilstam pret to, ka par tām kāds uzzina. Mūs ārkārtīgi ērcina, ka mums viss no jauna jāstāsta jaunam ārstam un jānodod tās pašas analīzes, taču iebilstam pret mūsu datu glabāšanu un cirkulēšanu. Mēs neiebilstam pret to, ka jebkura mūsu vēlēšanās tiek izpildīta (un, vēlams, nekavējoties), taču esam sašutuši, kad sistēma ņem vērā mūsu iepriekšējo uzvedību, lai būtu gatava mūsu “jaunajai” vēlmei. Mums patīk domāt, ka mūsu vēlme ir neprognozējama, taču vēlamies, lai tā nekavējoties tiktu apmierināta. Mēs kā labumu (materiālo vai nemateriālo) ražotāji piktojamies par klienta izvēlīgumu un cimperlību, bet kā klienti esam sašutuši par ražotāju nekaunību.
Pandēmija prasa sarežģītu un jaunu solidaritātes organigrammu. Jāizturas piesardzīgi pat tad, ja tu neietilpsti iepriekšzināmā riska grupā un pat ja tajā neietilpst tavs tuvākais. Mērķis ir nevis izglābties pašam vai izglābt tuvinieku, draugu vai paziņu, bet samazināt epidēmijas globālo dinamiku. Kas tas vēl par zvēru? Saslims 10% inficēto, bet nomirs, iespējams, tikai 2%. Vienīgais saprātīgais mērķis ir izdarīt tā, lai šie procenti tiktu rēķināti no 5 tūkstošiem, nevis no 50 miljoniem. Vēlreiz: eiropiešus šokēja Lombardijas situācija, kad ārstiem vajadzēja lemt, kuru ārstēt un kuru ne. Viss Eiropas mantojums (cieņa pret vājākajiem, pret minoritātēm, pret veciem ļaudīm) mūs atbruņo, kad nākas izdarīt šādu izvēli.
Liekas, pandēmija mūs visus padarījusi vienādus, nolikusi vienādā stāvoklī, savedusi kopā grieķi un barbaru, princi Čārlzu un pēdējo klaidoni, Luksemburgu un Ķīnu. Taču vienotība un vienlīdzība te, protams, ir šķietama. Dažādas valstis nevarēja neizveidot krietni atšķirīgas cīņas stratēģijas, un nepavisam ne tikai tāpēc, ka Covid-19 tās skāris dažādi. Epidēmija saasināja katrā valstī jau esošos un funkcionējošos mehānismus un pieejas cilvēkam un slimībai, proti, biopolitiku. Ķīna sākumā vajāja ārstus un žurnālistus, kuri cēla trauksmi, pēc tam vīrusa izplatīšanos apspieda ar autoritārām metodēm, pamatīgi spiežot uz ciparu tehnoloģijām. Šveice ar ierastu žestu atšķīra konstitūciju, atrada pantu par epidēmijām (1182), “likumu par epidēmijām” (818.101, pieņemts 2012. gada septembrī) un sāka “truli” rīkoties atbilstoši protokolam (tas neatcēla ne tikai strīdus un konfliktus, bet arī, protams, zināmu dezorganizāciju). Krievija ieviesa de facto ārkārtas situācijas režīmu tāpēc, ka dzīvo tajā permanenti.
Arī informācijas politika katram ir cita: daļa valstu rezultātus panāk ar reālu rīcību, daļa – uzzīmējot vajadzīgos skaitļus. Kolosāli atšķiras sabiedrības uzticēšanās valdībām, medijiem. Protams, visas valdības izrādījās kaut kādā mērā negatavas epidēmijai. Taču dažās valstīs valdība var kļūdīties, novērtējot situāciju vai rīkojoties, turpretī variantu mērķtiecīgi maldināt iedzīvotājus nopietni neapsver pat opozīcija. Interesanti, cik gadu desmitu, cik paaudžu vajadzēs Krievijai, lai iekarotu tādu uzticēšanos? Cik gadu desmitus paliks spēkā: “Ko, ellē, jūs tur perināt, nezvēri?! – iedzīvotāji sāka kliegt un katram gadījumam uzvilka tīras drēbes”? Ārkārtas situācijas, tādas kā tagadējā, atsedz to, cik problemātisks un, izsakoties skaidri un gaiši, postošs ir naids pret pilsonisko sabiedrību, pret “pašdarbību” vārda visplašākajā nozīmē, kuru Krievijā praktizē valsts. Turklāt bez pašdarbības valsts reāli nespēj iztikt: vienu varonība un citu alkatība (to pie mums bieži ar nepelnītu labvēlību traktē kā “nolaidību”) šeit sen veido nešķiramu pāri, divas sejas, kuras apkārtējiem pavērsis, kā saka, “divģīmis ānuss”.
Nav jābrīnās, ka šajā pēkšņajā un garajā tunelī, kurā mēs visi negaidot esam nokļuvuši, mūsu skatieni ir vērsti uz blāvo, krēslaino gaismu tā galā. Ir skaidri redzama vēlēšanās apspēlēt epidēmiju, gūt no tās labumu. Tas manāms ne tikai sadzīvē (beidzot kārtīgi parunāties ar bērniem; beidzot atkratīties no absurdiem pienākumiem; beidzot izdarīt to, kas vienmēr atlikts...), bet arī pēc vispārīgākām, cerību un baiļu caurstrāvotām gaidām. Ja nu mums izdosies ar grēku nožēlu vai darbiem izpirkt to hybris, kuras dēļ uz mums noskaitušies dievi?? Vai tad Pastardienas izskaņā mums nepienākas vismaz kaut kāda cerību piepildīšanās? Kāds reizi par visām reizēm pienaglo pie kauna staba globalizāciju. Kāds ne bez prieka beidzot likvidē Eiropu un svinīgi pasludina pilnīgu un galīgu noslēgšanos nacionālajās robežās. Kāds apglabā brīvības. Kāds runā par vitāli nepieciešamu pavērsienu demokrātijas virzienā, citi – par došanos autoritārismā; vieni – ar cerību, otri – ar bažām (turklāt abas sērijas nav paralēlas, bet var arī krustoties). Kāds uzskata, ka mainīsies burtiski viss (vai gan brīnums, ka atrodas oponenti, kuri uzskata, ka nemainīsies nekas?). Tagadējā katastrofa ir lieliska augsne morālai panikai: klau, notēmēsim visu ekonomiku uz cīņu ar vīrusiem, visu zinātni uz epidemioloģiju, visus citus ventiļus aizskrūvēsim ciet un atvērsim tikai šīs slūžas, vienīgās. Skaidrs, ka šādi kraut spilvenus tajā vietā, kur reiz esi nokritis, ir naivums un nejēdzība.
Ņemot vērā to, ka vīruss, visticamāk, ir radies no pārāk cieša kontakta ar noteiktu savvaļas faunu, iespējams, derētu pakāpeniski pārvērtēt visu mūsu ekoloģisko bilanci. Mums jau vairs neizdosies saviem bērniem sagādāt mierīgāku un drošāku pasauli, bet varbūt vismaz viņiem tas izdosies?
Iespējams, pakāpeniski mainīsies stipras valsts jēdziens. Vēl aizvien bieži uzskata, ka tas nozīmē militāru spēku, spēju likt kaimiņiem “ar to rēķināties”. Kad tad, ja ne epidēmijas priekšā valstij ir pienākums parādīt savu “spēku”? Atšķirības starp valstīm ir tādas, ka sekas ļoti stipri atšķirsies atkarībā no valstu vēlēšanās ļaunprātīgi izmantot ieviestos regulējumus.
Šobrīd nodoties prognozēšanai ir vēl jo nepateicīgāka nodarbošanās tāpēc, ka grūti izveidot priekšstatu pat par to, kas notiek tagad: tik ļoti atšķiras pieejas, aprakstīšanas valodas, perspektīvas. Taču, lai kā sistu sev pa pirkstiem, ir grūti neuzrakstīt dažus vārdus par sekām. Domājams, dažu prognozētās pārmaiņas (neglābjama ekonomiskā lejupslīde) nenotiks vai (totāla pāriešana uz online) būs pieticīgākas. Toties notiks citas, ne tik spilgtas pārgrozības, kuras longue durée mērogos liks laiku “pēc tam” vērtēt citādi nekā “pirms tam”. Tagadējā epidēmija nav mirklis, tā nav pat periods. Iziešana no karantīnas būs ne tikai pakāpeniska, bet arī ar atpakaļejošām kustībām. Mēs esam tikai maratona sākumā, turklāt skaidri norādītas finiša līnijas tam nebūs. Jāiemācās, kā saka, ar to sadzīvot. Proti, izdzīvot citus stāstus paralēli šim. Domāt par visu ko. Saudzēt nervus. Bet pasaules gals? Tas, šķiet, vēl tiks atkārtots – un ne vienu reizi vien.
1 Augstprātība, nekaunība (sengrieķu val.).
2 Par “vagonetes problēmu” sauc vienu no 20. gs. ētikā populārām dilemmām: “Pa sliedēm traucas smaga, nevadāma vagonete. Tai priekšā guļ pieci cilvēki, kurus pie sliedēm piesējis kāds traks filozofs. Par laimi, jūs varat ar pārmijām novirzīt vagoneti uz citām, rezerves sliedēm. Par nelaimi, arī uz tām guļ piesiets cilvēks – bet viens. Kāda būs jūsu rīcība?” (Red. piezīme.)
Vīrusa politiskā tehnoloģija
Atgriezties pie griķiem
Brīvības upuris