Dēļu barometrs

Esmu pārgājienā pa Dandenongiem un dzirdu klusus klikšķus. Iespējams, ka tās ir dēles, kas piesūcas un atkal atlaižas vaļā. Dēles, kas dara tieši tā, kā mani brīdināja, – krīt man virsū no koku lapotnes. Iespējams arī, ka skaņa ir tikai manā galvā. Klikšķis atgādina skaņu, ar kādu griežas un griežas bērniem drošas zāļu pudelītes vāciņš. Tas ir tāds klikšķis, ar kādu sāk darboties atrakciju parka kalniņu dzelzceļš.

Noskaņa ir viduslaicīga, jo tieši tāds ir jebkuras lietusmeža upes ielejas vēsturiskais stils neatkarīgi no konkrētās atrašanās vietas. Celmi kā kapakmeņi iezīmē vietas, kur to kritušie radītāji mikli sairuši un iejukuši pazemes grants slāņos. Anaerobas hifu šķeteres izsprāgst no zemes jau kā sēnes – adatenes spraucas cauri sūnām kā mazuļa zobiņi. Reizēm, ja gadās iespert pa zemeszvaigzni, tā izšauj veselu sporu stabu, kas aizklumburo pa taku kā paparžu stumts maza bērna rēgs. Smaržo pēc asinīm. Pēc slapjas dzelzs. Netīrumi un rūgums grambās. Kaut kas skrāpējies, kaut kas slīdējis – nakts teātra kņada uz meža takas. Sagrauzti kauli ekskrementos; šajā vietā dubļi ir izdangāti un piebārstīti ar spalvām. Pamiruši putekļi gaisā. Un dēles. Čum un mudž neredzamas dēles. Tu nojaut to klātbūtni uz katra soļa – kokos, strautos, brikšņos, papardēs. Dēļu kustības unisons. Kā monstrs, kas sacirsts gabalos un izsvaidīts. Tagad, paklausot mana zīdītājdzīvnieciskā siltuma un smaržas pavēlei, tas atkal mēģina savākties vienkop; tas rāpo pa ēnu arvien straujākā nāves dejā. Man liekas, es dzirdu klikšķus. Nē, tā nav manu žokļu klaboņa. Es mēģinu saņemt sevi rokās – pret dēlēm.

Divas dēles pārojoties saspiežas kopā kā vienas mutes lūpas. Neskūpstošs skūpsts lapu pakaišos vai klīrīgi neapmierināta grimase. Vai nu vienādi, vai otrādi, taču tajā ir kaut kas izteiksmīgs. Tik līdzīgi spraugai, atverei – ja tā atplešas, tad kam (un cik plati, cik tumši)? Olīvmelnas lūpas uz meža zemsegas. Katrai dēlei ir divas sirdis. Divas dēles savieno savus jūtīgos priekšējos piesūcekņus un cieši sakļaujas ar sāniem. Šīs grimasē savilktās lūpas pulsē, saraujas un ņurcās, tās izplūst, kūst, pil. Vienmēr liekas, ka dēles gļotām klātā āda gribētu izšķīdināt jebkuru virsmu, ar ko sastopas, tāpēc, kad viena dēle sakļaujas ar otru, iedomājieties: robeža starp tām vispirms atvilgst, tad kļūst šķidra, tad – vai tad ne? – izzūd. Ar kuru daļu dēle iekožas – vai ar to pašu, ar kuru pārojas?

Kad redzēti šādi sūnās izbārstīti mazi dēļu dubletiņi un krucifiksiņi, citur, noslēdzot vēstuli, ievelc divas bučiņas: XX. Dzimumhromosomas, taču dēlēm to nav. Cik tālu tiek roka, pirms prātā iešaujas doma: ko es te mēģinu izsvītrot?

Dēles ir hermafrodīti. Taču ne uzreiz. Tās sāk dzīvi ar diviem komplektiem vēl neizveidojušos ģenitāliju; tālāk dzimumorgāni attīstās secīgi. Vispirms vīrišķie; pēc tam dēle pārveidojas par sievišķu būtni. Pārejas mirklis: sievišķais aprij iekšējo vīrišķo. Bet varbūt šis process mazāk atgādina pieveikšanu, uzbrukumu – varbūt tā ir lēnīga atkāpšanās, paiešana malā.

Kāpēc pirmais impulss, neapzinātais impulss, bija domāt par atņemšanu – piedēvēt šiem uzrakstītajiem skūpstiem izsvītrošanas darbu? X apzīmē arī reizināšanu. X atsauc prātā šūšanas krusta dūrienus, ķirurga uzliktas šuves, sāpīgi vaļējas brūces aizlāpīšanu. Man ir sajūta, ka tam ir kaut kāds sakars ar dēļu locīšanos Dandenongos. Tik smalka robeža starp dziedēšanu un kaitēšanu, tās pārkāpšanu. (XXX uz pudelītes – zāles, alkohols vai inde?) Vērojot dēles, mulsināja – un pārmaiņus likās brīnumains – jautājums, vai tās mēģina viena otru iesūkt, saplūstot vienā, izgriežot sevi uz otru pusi, vai vairoties? Vai mērķis bija vairāk dēļu vai mazāk? Man tobrīd tik ļoti gribējās tām pieskarties, iespraukties starp šīm sakniebtajām lūpām. Taču es to nedarīju, zinot, ka tas ir bīstami. Ja dēles tiek klāt, tās var iespraukties pa nāsi vai paslīdēt zem plakstiņa. Tad kaitējums būs nopietns.

Freidam reiz bija paciente, gadus 30 veca un, kā viņš raksta, “ārkārtīgi pievilcīga un izskatīga”. Šī sieviete aizgāja pie slavenā psihoanalītiķa pēc incidenta, kad bija dzirdējusi klikšķēšanu vai tikšķēšanu, ko nespēja izskaidrot. Pacientes stāsts bija šāds. Viņai bija vīrietis, jauns mīļākais, un reiz, dienas laikā aizgājusi šim kungam līdzi uz viņa “vecpuiša istabu” un uz dīvāna erotiski izģērbusies, viņa satraukta izdzirdēja no rakstāmgalda puses fotokameras klikšķi.

Vēlāk sieviete nonāca pie pārliecības, ka viņas mīļākais paslēpis līdzzinātāju (vai līdzzinātājus) aiz aizkara rakstāmgalda tuvumā – cilvēkus, kuriem uzticēts nofotografēt viņu kailu šī kunga apartamentos. Sieviete sadzirdēja slēdža klikšķēšanu, un mīļākais viņai pārvērtās par vajātāju. Viņa aizbēga (neatvilkusi aizkaru) un pēc tam apņēmīgi apbēra vīrieti ar garām, pārmetošām vēstulēm. Vīrietis apsūdzību noraidīja: nekāda vuajerista istabā nav bijis! Taču šī doma pārņēma sievieti savā varā, līdz viņa juta, ka nespēj no tās paglābties ne uz brīdi: tā jau bija apsēstība. Kas ir šis piedauzīgais fotogrāfs, kurš sazvērējies ar viņas mīļāko? Vai šis cilvēks par viņu jūsmo divkāršā mērā, vai arī viņam ir kauns? Varbūt kauns par viņu, sieviete bažījās. Vai uzņēmumā viņa izskatās vulgāri? Iepletusi kājas, visu atsegusi? Vai mīļākā nolūks ir dalīties viņā ar kādu citu vai citiem? Vai arī viņš grib notvert viņas tēlu, lai vēlāk baudītu kā savu īpašumu – paturētu viņu sev, atvilktnē vai starp grāmatas lapām. (Varbūt kopā ar citu sieviešu fotogrāfijām.)

Freida atstāstā sieviete nenosauc vārdā savas bailes, ka bijusi izvirtīgi baudkāra vai kļuvusi par šādas baudkāres objektu. Izvirtīgi baudkārs (lecherous): tāds, kas izrāda aizvainojošu seksuālu iekāri. Vīriešu kārtas izvirtulis (lecher) ir cilvēks, kas aizraujas ar piedauzībām, izlaidīgu uzdzīvi, ir nesātīgs rīma, netiklis, parazīts. Vārda sievišķā forma ir lechiere vai lickestre, burtiski – “laizītāja”. Juteklīga laizītāja. Angļu valodā saglabājusies tikai vīrišķā forma ar savu negatīvo konotāciju. Biedējoša miesaskāre, nevēlama un pārmērīga iekāre. Mūsdienīgā izpratnē lecher ir lūriķis, perverts, kurš knipsē zem sieviešu svārkiem, taču arī patērētājs, grābšķis, auras laizītājs, piesūceknis, dēle.

Freida diagnoze šo fotogrāfu aiz guļamistabas aizkara pārvērš par halucināciju, turklāt tas nav ne fotogrāfa, ne cita vīrieša, bet vērojošas sievietes tēls. Tas ir pacientes mātes surogāts. Psihoanalītiķis apgalvo, ka iedomātā persona, kas iztēlē nomainījusi dzimumu, nav nekas cits kā sievietes apspiestā lesbisma eksternalizācija.

Ar šo skaidrojumu mēs varam izrēķināties gluži veikli (un ar zināmu aizkaitinājumu). Bet ko lai iesāk ar skaņu, ar šo klikšķi? Tā ir sajūta, nevis skaņa, ziņo Freids, tas ir iekšējs troksnis. Viņš paskaidro sīkāk. Paciente savu fizisko reakciju jutusi kā kaut ko sadzirdamu. Kāpēc? Viņa nespēja atzīt par savām un pieņemt savas tābrīža ķermeniskās izjūtas – erotisku uzbudinājumu no apziņas, ka ir trijstūrī ar savu iedomāto vuajeristu un mīļāko. Klikšķis, ko sieviete dzirdējusi, bijusi “pukstu jeb pulsēšanas sajūta viņas klitorā”, raksta Freids. Klikšķis bija iekšējs un nāca no viņas pašas. Kamera bija viņā pašā. Kamera bija viņas klitors.

Freids šeit atklājis ļoti būtisku lietu: nav nekā introspektīvāka par ekshibicionismu.

Taču es bieži esmu lauzījusi galvu par rakstāmgalda nozīmi šajā simptomoloģijā. Tas, ka skaņa nāca tieši no rakstāmgalda puses, neliekas nebūtiska detaļa. Rakstāmgalds, šī cietā, vēsā virsma, uz kuras sievietes mīļākais rakstīja viņai mīlestības vēstules, parakstot un nobeidzot tās ar XX. Un viņš tā noteikti darīja, gan pirms, gan pēc strīda, ja viņa mērķis bija atvilināt mīļāko atpakaļ vai pielabināties viņai. (Viens X apzīmē to es, kas raksta vēstuli, otrs X – to, kurš vēlas to, ko vēlas uz dīvāna, un attālums starp šiem diviem es var būt pavisam neliels vai ļoti liels.)

Bet varbūt viņš parakstīja katru vēstuli tikai ar vienu X sava īstā vārda vietā. Tas ir tāds X, kas vienlaikus ir izdzēsts vārds (pārtvertā sarakstē anonīmais X var apzīmēt jebkuru) un izteiktas intimitātes zīme. Kurš ir tas, kura iekāre izritināma no šī vientuļā X ciešās ass? Sievietei tas bija jāzina; viņas pielūdzējs iztēlojās sevi vienu un sevišķu – vienīgo X viņas pastkastītē.

Uzvelc X ar pildspalvu uz papīra, un šis švikt-švikt var arī izklausīties pēc klikšķēšanas. Pamēģini to tagad. Tad uz brīdi nostājies istabas otrā galā un ieklausies.

Tās pašas psiholoģiskās mocības, ko sagādā doma par fotogrāfu aiz aizkara, šī reizē zināšana un nezināšana, ir arī dēļu ierocis. Mani sakodušas divas dēles – vai vismaz divas dēles, ko es tiešām esmu redzējusi. Viena – pusaudzes gados, otra – pērn. Daudzas citas esmu tikai iztēlojusies – fantomdēles, kuras man likušas pēc atgriešanās no meža rūpīgi aplūkot savu ādu ar pūdernīcas spogulīša palīdzību. Pirmā dēle piesūcās man padusē pēc peldes kartē neiezīmētā upītē Valpolā Rietumaustrālijā. Ledains ūdens kokakolas krāsā. Ja to var izturēt – un es tiešām domāju eksistences līmenī –, tad dēles kodiens ne drusciņas nesāpēs. Dēli nevajagot atraut no ādas tās maltītes vidū, kaisīt tai virsū sāli vai svilināt ar cigareti, jo tad tā var atrīt savu bīstamo kuņģa šķidrumu un tas izraisa infekciju. Labāk nogaidīt. Valpolas dēle pietūka resna un blīva kā vīģe un tad nokrita. Tā ieslīdēja pamežā. Es to pavadīju ar ilgpilnu skatienu. Tur tā aizlocījās ar manām asinīm vēderā, ieurbās ar mani upes krasta dubļos. Es nevienam neko neteicu, baidoties, ka manu stāstu uzņems ar riebumu. Kur sākas un kur beidzas ķermenis? Pusaudzes gados es šo jautājumu sev uzdevu bieži. Reizēm atbilde stāstīja par baudu, reizēm – par paranoju.

Stāsts par otru dēli ir pārāk personisks, lai to stāstītu.

Nu labi, pastāstīšu. Otra dēle bija pavisam sīciņa. Tā man uzklupa no kokpapardes spurainā stumbra, pret kuru es biju atspiesta, un piezīdās pie mana kailā gurna. Es to notriecu ar pirksta kauliņu, vēl pirms vārds “dēle” bija paguvis nonākt man uz mēles, man šķiet – vēl pirms es aptvēru, ka tā ir dēle (šausmās, ko izraisa ieraudzīta dēle, ir kaut kas no evolūcijas). Tad es lūdzu vīrieti, ar kuru biju kopā, lai viņš pārstāj, un ieraudzīju, ka pirmīt uzliktā lūpukrāsa uztriepusi viņam uz krūtīm sarkanu zīmi – kā divas gailošas dēles, kas noguldītas viena otrai līdzās. Dienasgaisma vilka pēdējo elpu. Es gribēju, lai viņš mani apskata no galvas līdz kājām, meklējot citas dēles. Es tās nejutu, taču biju cieši pārliecināta, ka dēles pa mums lodā kā pirms brīža manā erotiskajā iztēlē uzburto – vai varbūt reāli eksistējošo – fotoaparātiem apkārto un kārīgi svelmaini dvašojošo tūristu skatieni no attālas takas virs mūsu galvām.

Tagad es dzirdu un nedzirdu klusus klikšķus. Varbūt tie ir sienāži vai kaut kur sprāgst nobriedušas sēklu pogaļas. Varbūt tās ir domas par vēstuli, ko gribu uzrakstīt un savā prātā jau esmu sākusi sacerēt. Vai varbūt tas putns, kas sašķaida gliemežu čaulas, triecot tās vienreiz, divreiz pret akmeni. Viena dēle neizdod nekādu skaņu. Tā ir tikai atvērta iekava un puse no mutes – vienmēr ieplesta, vienmēr izsalkusi.

Telepātija

Lorenas Grofas romāna “Gaisma un niknums” (“Fates and Furies”) sākumā galvenā varone Matilde pastāsta vīrietim, ar kuru nesen apprecējusies, par savu bērnību Pensilvānijas laukos – tik izolētu un drūmu, tik vientuļu, ka viņa veselu nedēļu ļāvusi augšstilba iekšpusē dzīvot dēlei, vienkārši, lai viņai būtu sabiedrotā un pašai savs noslēpums.

Paiet gadi, un viņas vīrs, dramaturgs, atstāsta šo atgadījumu tā, it kā tas viss būtu noticis ar viņu – dēle cieši piesūkusies viņa ciskai, tas noticis viņa jaunībā Floridā. Šī dēles pārvietošana notiek radio intervijas laikā. Dramaturgs šo anekdoti pasniedz kā savas radošās dzīves galveno mītu. Cik vientuļas bijušas viņa agrīnās dienas, aizvadītas bez draugiem, bez uzraudzības smirdoša purva vidū. Viņam tik ļoti trūcis, kam pieķerties, ka par sirsnīgu jūtu objektu varējusi kļūt pat pretīga, gļotaina dēle. Intervētājs ir šokēts. Tad aizkustināts.

Pēc raidījuma Matilde protestē. Viņa pārmet vīram, ka tas nozadzis viņai šo epizodi, lai padarītu dramatiskāku savas jaunības stāstu.

– Tā bija mana vientulība, – viņa ledaini saka, – ne tavējā.

Taču dramaturgs uzstāj, ka tās esot viņa atmiņas – viņš tās tik nepārprotami sajūtot savā ķermenī. (“Viņš sajuta karstos dubļus uz kājām. Šausmas nemanāmi pārauga maigumam līdzīgās jūtās, kad viņš ieraudzīja mazo melno dēli.”) Matilde ir sašutusi, un tieši tāda noteikti būtu bijusi arī mana reakcija. Kā viņas vīrs varēja to, kas noticis ar Matildi, padarīt par kaut ko, kas noticis ar viņu? Cik ilgi viņš jau slēpis viņas dēli savā dzīves stāstā?

– Runa nav par to, ka tu nozagi manu stāstu, – viņa nikni iebilst, – bet tu nozagi manu draugu.

Vai dēle var būt draugs? Kas ir ļaunāk – nozagt stāstu vai draugu?

Pusaugu Matilde uzņēma savā dzīvē dēli un loloja to kā uzticamu pavadoni, jo tā ar savu tuvumu nosūca ne tikai viņas asinis, bet arī vientulību. Taču, kā jau radījums, ko nekādi nevar nosaukt par “mīļdzīvnieku”, – nedraudzīgs, bezsejains parazīts –, dēle tikai vēl asāk liek sajust, ka meitene ir gluži viena. Pensilvānijā Matilde nevienam nerūp pietiekami, lai pārbaudītu, vai viņai nav piesūkušās dēles. “Dēle” ir vienlaikus viņas emocionālās pamestības dzīvnieciskais iemiesojums (iespēja izstumt sāpes ārpus sevis, ieraudzīt taustāmo savu skumju cēloni) un auglīgs atgādinājums par to, cik ļoti viņa pamesta novārtā.

Dēles piesūkšanās vieta ir vēl daiļrunīgāka. Iezīdusies Matildes augšstilba iekšpusē, pie cirkšņa – “tik tuvu svarīgajai vietai”, ka “tas viņu tīksmi šausmināja” –, dēle reizē pasargā Matildi no pieskārieniem un uzsver, kā viņai trūkst šādu pieskārienu, cik ļoti viņa pēc tiem ilgojas.

“Gaisma un niknums” ar freidisku triepienu glezno dēli kā liegi ar asinīm piebriedušu joni. Zināma veida autoerotisms, atsvešināts ar dzīvnieka starpniecību. Brūce, kas baro. Kļūt par dēles barību nozīmē būt reizē šaušalīgi vienai un vienmēr kāda intīmā tuvumā.

Grofas attēlojumā Matildes vīrs, nozogot viņas stāstu, rīkojas brutāli un izdara rupju kļūdu. Vēl jo graujošāks ir dramaturga mēģinājums aizstāvēties, kad viņš aptver, ka sieva tiešām atceras pareizi: dēles vieta ir Matildes izcelšanās stāstā.

– Nu ko tur daudz, tā bija tikai dēle, – viņš nicīgi saka. – Vienkāršs stāsts par kaut kādu dēli.

Tātad viņš nosūcis Matildes stāstam asinis veselas divas reizes. Dramaturgs vispirms izsūc no dēles emocijas, lai izgreznotu pats savu izcelsmes mītu (viņš paņem vientulību, Matildes vientulību, un izmanto to). Un pēc tam, liekot noprast, ka dēlei nemaz nepiemīt nekāds vērā ņemams simbolisks lādiņš, ka viņas stāsts par dēli ir sīkums, viņš dēli izmanto vēlreiz, lai atgādinātu Matildei, ka viņa ir vientuļa savā laulībā, jo nav spējusi dēles patieso nozīmīgumu darīt vīram saprotamu tādā mērā, lai viņam pat prātā neienāktu to aiztikt, padarīt par savu.

Dramaturga mnemoniskais vampīrisms noslēdzas ar asiņainiem palagiem. Radio intervijas pēdējās minūtēs Matildes vīrs apgalvo, ka reiz miegā dēlei nejauši uzgūlies un tā pārsprāgusi (menstruācijas vai brutālas kāzu nakts priekšnojauta). Asiņu bijis tik daudz, ka viņš juties vainīgs, it kā būtu nogalinājis cilvēku. Un ir jau arī, vai tad ne? Viņš ir nogalinājis savas sievas meitenes gadus, iesūcot viņas atmiņas, viņas traumas savā ķermenī un liekot tām tur metastazēt kā pats savām.

Grofa zina un arī mēs zinām, ka dēles ir pirmatnēji, drūmi, druīdiski, spēcīgi un haotiski radījumi. Dēle, piezīžoties sava saimniekorganisma vēnām, var piepildīt to ar emocijām. Dēles ir pesteļi, vēlēšanās, buramvārdi. Kā Sakāmvārdos 30:15: “Dēlei divas meitas – Dod! – Dod!” Dod, dod. Dēle grib piesavināties. Dēle ir vaislīga.

Un tomēr manī paliek mazliet vietas zināmai empātijai pret dramaturga tēlu. Sarunas par dēlēm tiešām liek sajust dēles arī uz sevis. Kaut kādu staipīšanos. Es jūtu tev līdzi, cilvēki reizēm žēlojot saka, bet kā tas domāts? Kā jūtas ceļo starp mums, un kur tās apmetas? Stāsts par dēlēm knosās ne tikai prātā, bet arī uz ķermeņa. Tur slēpjas tā maģija. Raksti par dēlēm, stāsti par dēlēm, un ir pilnīgi iespējams, ka tu sāksi just dēles pieskārienu arī savai ādai – slapju sliedi, vieglu dūrienu, niezi. Tur, aiz auss, ceļa bedrītē. Paklausies vai palasi grēksūdzes par dēlēm, un pēdas, kas pēc tā paliks, būs vairāk sajūta nekā informācija. Vieglas drebuļu trīsas. No vienas īstas dēles dzimst daudz iedomātu.

Zīlēšana

Iepriekš rakstīju, ka mani sakodušas divas dēles; ar vienu es sastapos pusaudzes gados, bet ar otru – pērn. Dēles koduma atstātā brūce neizskatās pēc maza lāpījuma krustiņa. Ja paskatās tuvāk, var ieraudzīt, ka koduma pēdām ir Y forma. Āda ap brūci kļūst tumšāka, tāpēc rētu reizēm salīdzina ar mersedesa logo – aplis ar trīszaru Y zvaigzni vidū. Taču dēles, kuras man piesūcās, nav pirmās, ko atceros. Pašu pirmo dēli es (pievilināta, noburta, nohipnotizēta) izzvejoju no Herdsmana ezera ūdeņiem.

Manos skolas laikos klasēs vasaras tveicē nebija gaisa kondicionētāja. Tāpēc februāra bezvēja dienās, pašās mokošākajās stundās, skolotāji reizēm lika mums iztukšot savu solu plastmasas paplātes un stingrā ierindā doties pāri ceļam uz tuvējo ēnaino mitrāju, ko sauc par Herdsmanu. Tur atrodams pēdējais no savienotu ezeru ķēdes, kas savulaik izraibināja piekrastes līdzenumu. Būtībā jau tie bija purvi. Lielākā daļa no tiem bija izbagarēti, sagatavojot vietu jaunas piepilsētas būvēšanai, un atstājuši aiz sevis smilšainu, tumši miklu zemi. Palaikam līdz virspusei izrāvās pazemes straume, lai atprasītu kādu pasta ēku vai vietējās koledžas pagalmu, izsūcot asfaltā lielu bedri, it kā pa nakti tur būtu nolaidies un pēc tam atkal aizlidojis kāds ļoti smags objekts. Herdsmans ir vienīgais virszemes saldūdens ezers, kas saglabāts kā dabas rezervāts.

Šajās ekskursijās sviedros salipuši mati rotāja pieres kā lakas gleznojumi. Skolotāji meldrājā piepildīja katra bērna paplāti ar peļķīti ezera ūdens. Pateicoties karstumam, ezers bija stāvgrūdām pilns ar dzīvību; mikrofauna pa gramam vien arvien ciešāk sablīvējās izgarojošajā ūdenī. Bezmugurkaulnieki dīki nogaidīja sava dzīves cikla sākuma stadijā, nojaušot, ka saules nokaitētais gaiss virs ezera meniska būtu neizturams.

Tad mēs gulējām uz vēdera Rietumaustrālijas piparmētru koku raibajā ēnā, bakstot paplātes saturu ar plastmasas karotēm. Ūdens vaboles – airētājblaktis – šaudījās pa mūsu paplātēm kā mazas komētas. Dzeltenzaļajās ūdenszālēs ņudzēja vienād- un dažādspārnu spāru kāpuri – virs ezera spoguļa pikējošo, lidojošiem dārgakmeņiem līdzīgo vecāku neizskatīgās atvases. Zibinājās ūdens kukaiņu nimfas. Kaut kas plivinājās. Peldēja odu kūniņas, ko, es vēl neesmu aizmirsusi, mēdz saukt par “kūleņotājiem”. Kurkuļi grūstīja ūdensmērītājus, kas slīdēja pa peļķes virsmu. Sanesās paplātes dibenā kaut ko kricelēja sīki, caurspīdīgi gliemezīši, kuru neizburtojamais kursīvs atgādināja pie smalkām aprindām piederoša, taču opija tinktūru dāsni lietojuša senča rokrakstu.

Mēs bijām šo pasauļu milzīgie dievi vai pavadoņi. Mums sagādāja prieku izsmelt no paplātes kādu radību, gaisā paceltu izpētīt un noskaidrot tās nosaukumu.

Tā reizēm aizritēja veselas pēcpusdienas, fonā klausoties cikāžu čirkstināšanas kakofonijā, laiski košļājot cepures siksniņas sprādzi. Grīšļiem pa vidu pinās korķuviļķiem līdzīgās meloņu stīgas – dezertieri no neveiksmīgajiem 30. gadu tirgus dārziem. Fakts, ka netālā vieglās rūpniecības rajona notekūdeņi lika ezera virsmai laistīties varavīksnes krāsās, nepadarīja to mūsu acīs mazāk mežonīgu. Tipiska piesārņota, pa pusei urbāna Austrālijas ūdenskrātuve. No lielāko bērnu nostāstiem mēs zinājām, ka mitrāja viducis piemētāts ar zagtiem iepirkumu ratiņiem. Baumoja, ka tur glabājoties arī skaista skulptūra – dievietes statuja, vārdā “Pārpilnība un Miers”, kas senāk rotājusi pilsētas bankas jumta kori; viņas grieķiskos vaibstus klājot zaļa sūbējuma un pīļu mēslu kārta.

Aborigēnu kosmoloģija un vēsture, kurā ezeram ierādīta sava vieta, šajās ekskursijās palika nepamanīta, ja neskaita skolotāju reizēm atkārtoto apgalvojumu, ka cilvēki te senāk pulcējušies, lai ēstu saldūdens vēžveidīgos. Kas tie par cilvēkiem, to mums toreiz nestāstīja. Šodien šo vietu reizēm sauc pirmiedzīvotāju dotajā vārdā par Njūkenburu, lai gan tas ir nosaukums, kas attiecas uz visu izzudušo mitrāju, no kura ezers ir tikai neliela palieka.

Njūkenburu valstība turpina dzīvot cauri gadiem, kaut arī fiziskā teritorija mūsdienās lielākoties noasfaltēta. Zinātāji teic, ka tu tik un tā esi Njūkenburu, arī kad šķērsota stāvlaukumu un ceļu josla, kas tagad apjož ezeru. Stāvot skaļajās fabrikās, noliktavās, tipogrāfijās un automašīnu remonta darbnīcās ap ezeru, tu vēl joprojām atrodies oficiālu robežu neiezīmētajā autonomajā Njūkenburu pasaulē.

Dēle iesūkusi mani atpakaļ šajā tveicīgajā stundā. Spēks, kas ievelk, – mazs melnais caurums. Piespraude, lai neaizmirstu. Dēle, kas spirinājās vienā manas paplātes stūrī, acumirklī paņēma mani savā varā. Tā bija piķa melnumā, plakana un saspiesta abos galos kā kimono obi. Varētu to vieglu roku pieskaitīt tārpiem, ja nebijis šī žiroskopiskā pārvietošanās veida. Dēle plivinājās ūdenī kā sīka un nāvējoša mākslas vingrotājas lente. Tā mēģināja rāpties pa paplātes sāniem un snaikstījās no ūdens. Likās, ka, atšķirībā no pārējās sīkās radības manā paplātē, dēle zina, ka ir sagūstīta. Zina un pretojas.

Iemērcu savu vienreizlietojamo karoti un izsmēlu dēli no peļķes. Pacēlu to tuvāk sejai, lai apskatītu. Dēle pārtrauca drudžaino locīšanos un pastiepās man pretim no ezera ūdens peļķes. Mirdzoša rakstāmspalva, kas šūpojas gaisā šurpu turpu, nostiepusies smaila kā spidometra adata. Pirmais savvaļas dzīvnieks, kas ar siltām emocijām uzrunā manu eksistenci. Ar žestu tiecas man pieskarties.

Skolotāja izsita karoti man no rokas. Viņa pabradāja pa zemi vietā, kur tā nokrita. Viss, kas tur atradās, vienalga, organisks vai no plastmasas, tika sašķaidīts sīkās druskās.

Panoptiks

Varbūt dēle izsauc tik spēcīgu reakciju tāpēc, ka liek noprast: tevī kaut kā kļuvis vai varētu kļūt par daudz. Kas tas ir? Slimīgums. Dzīves nāvīgums. Neveselība. Vai sentiments. Norīta apsēstības un uzmācīgu domu vētra. (Šī “nelaimīgā slimīgā iedoma” – tā Freida pacientes pavedinātājs aprakstīja viņas māniju.) Nokritusi uz bieza auduma, asins lāse sazarojas krustam līdzīgā formā – sīks novērojums. Dēle norāda uz ķermeni, kas atdarīts un atvēries tam, kas ir ārpus tā robežām. Tā ir sava veida šķīstīšanas katarse, dziņa atbrīvoties no tā, ko kļuvis pārāk grūti saturēt sevī. Šādi raugoties, dēle iemieso to, cik pārlieku izpušķota, monotonu iztēles ainu un asinīs riņķojošu ķīmisko noviržu pārņemta var kļūt mūsu iekšējā pasaule.

Dēle pareģo: agri vai vēlu tu pārplūdīsi. Tu pavērsies mazā spraudziņā – kā zieds. Vai tevi pavērs.

Priekšstats par dēli kā attīrīšanās līdzekli aizsācies medicīnā, vismaz tā esmu secinājusi. Pēdējā laikā esmu daudz lasījusi par dēlēm (līdz šim tā arī neatrodot nekādu liecību, ka tām būtu balssaites). Agrīnajā jauno laiku Eiropā dēles bija nevis šausmu iemiesojums, bet higiēnas rīks. Izrādās, ārstnieciskas asins nolaišanas vajadzībām dēles vāca tādos daudzumos, ka savvaļā tās kļuva par apdraudētām radībām. 19. gadsimta beigās, lai nevajadzētu maksāt pārspīlētu cenu par katru jaunu dēli, ārsti sāka kniebt nost galiņus savos krājumos esošajām, lai varētu šos dārgos dzīvniekus izmantot vairāk vai mazāk regulāri: dēles turpināja ēst bez sāta, jo viss apēstais taisnā ceļā iznāca ārā pa otru galu. (Normāli dēle no uzpirksteņa daudzuma izsūkto asiņu var pārtikt veselu gadu.) Ārsti un farmaceiti savas sagūstītās dēles izstādīja krāšņos keramikas traukos ar zeltītiem rotājumiem un gaisa caurumiņiem. Daudzi, saglabājušies līdz mūsu dienām, tagad ir dārgas senlietas. Daži aplūkojami Londonas muzejos. Esmu tos redzējusi. Nevienā, protams, neglabājas dzīvas dēles.

Tālaika komerciālie dēļu vācēji riskēja ar dzīvību, lai pasmeltos no izsīkstošajām savvaļas kolonijām un piepildītu šīs dēļu burkas ārstu un slimnīcu vajadzībām. Viņi, lielākoties kaili, bradāja pa purviem un dumbrājiem, lai pievilinātu dēles ar savām kājām un torsu; viņu pūliņi tika atalgoti ar bakteriālām asiņu pārnēsātām slimībām (dēle ielaiž ne tikai ārpusi iekšpusē, bet arī iekšpusi ārpusē). Dēļu vācēji iztukšoja dabu no dēlēm un vienlaikus tika iztukšoti arī paši. Viņi beidza mūžu slimīgi bāli un no dēļu kodieniem viscaur klāti ar šaušalīgiem iekaisumiem. Hirudo medicinalis – medicīniskā dēle – Britu salās tika pasludināta par izmirušu 1910. gadā (pārsteidzīgi: izrādījās, ka šī suga tomēr pamanījusies izdzīvot atsevišķos izolētos purvos un duļķainos dārza dīķos).

Kad nacionālie brīvi klaiņojošo dēļu krājumi Lielbritānijā sāka izsīkt, starptautiskā tirdzniecība uzplauka par varenu biznesu. Mitrājus visā Eiropā ar mainīgām sekmēm sāka pārveidot par dēļu audzētavām – Zviedrijā, Prūsijā un Ungārijā, Alžīrā un Marseļā. Dēles ieveda no tik tālām vietām kā Ēģipte un Austrālija (īpaši augstā vērtē bija resnā Marijas dēle no Marijas upes krastiem). Kamēr dēles ceļoja pāri jūrai, tās baroja ar vērša asinīm un uzglabāja “pārvietojamos muklājos” – māla baseinos ar slapjas augsnes kukuržņiem –, taču bieži vien dēles no tiem izbēga un uzklupa kuģa apkalpei. Pastāvēja gan dēļu pirātisms, gan dēļu malu medniecība. Norvēģi savāca zviedru dēles. Vācieši nelegāli izveda dēles no Krievijas.

Visspēcīgāko iespaidu uz mani atstājušas vēstures detaļas, kas saistītas ar vienu konkrētu dēļu fermu Francijā 19. gadsimta sākumā. Tālaika dēļu audzētava izskatās šādi: virkne seklu dīķu, caur kuriem katru dienu velk ar nažiem sagraizītus zirgus, govis un ēzeļus. (Dēles varbūt tiešām neizdod ar ausi dzirdamas skaņas, bet zirgi gan noteikti kliedza.) Kāda apsviedīga dēļnīcas īpašnieka, mesjē Borna (kura priekšvārds gadu gaitā aizmirsies), fermā naktīs bieži siroja dēļu zagļi. Tā nu viņš fermas vidū uzcēla bāku un nosēdināja tajā bruņotus sargus.

Es domāju par šo torni, kuru kopš tiem laikiem sagrāvis vai nodrupinājis vējš, un tā mesto staru kūli, kas riņķo virs dīķiem. Par bruņotajiem sardzes vīriem, kuru silueti soļo šurpu turpu pa laternas istabu un tveras pie ledainajiem āra reliņiem. Viņi gaida, klusi piekārtojot smagās šautenes, un vērīgi klausās, vai nedzirdēs zaglīgu dēļu lasītāju soļus. Vai pasaulē jebkad bijis gotiskāks projekts? Stāvot postenī un sargājot šos sīkos ārdītājus, gatavi atvairīt cilvēciskos draudus saimnieka īpašumam, draudus, kas pieliecas, izvairoties no kustīgā bākas staru kūļa, šie vīri paši atradās aplenkumā, savās domās – sīku uzbrucēju spieta vidū. Vai viņi arī cits citu apskatīja, meklējot dēles, kas piesūkušās, viņiem šķērsojot fermu ceļā uz sava lielākoties naksnīgā darba maiņu?

Haruspiks

Dēles nenovāc pārpalikumus, dekonstruējot to, kas jau miris, kā to dara sēnes un tārpi. Dēles ēd dzīvo. Kļūt par dēļu barību nozīmē būt pilnam ar dzīvības spēku, dzīvam, taču tas vienlaikus atgādina, ka tu esi kāda cita medījums – tātad ievainojams un mirstīgs. Dēle ir memento mori, kaut arī pulsē ritmā, kas manās ausīs skan šādi: dzīvs, dzīvs, dzīvs, vēl dzīvs.

Uz Vjetnamas tropisko lietusmežu robežām biologi uzšķērž dēles, meklējot liecības par dzīvniekiem, kurus neviens vēl nav redzējis. Turienes dēles var sevī nest asinis, kas pierāda, ka kaut kur dziļi mūžameža biezi aizaugušajā sirdī pulsē noslēpumainu un retu zīdītāju dzīvība. Seskāpši, tramīgi svītroti truši un radījums, ko sauc par Čionsonas mundžaku, – briedis, kas augumā nav lielāks par kaķi. Tā krāsa ir nezināma, jo eksistē tikai viens izplūdis fotoattēls, ko uzņēmusi kustības iedarbināta kamera. Dēlēs atrastā DNS liecina ne tikai par to, ka šie dīvainie radījumi tiešām pastāv, bet arī, cik apdraudētas ir to populācijas, nošķirtas no pasaules arvien sarūkošos dzīvotnes pleķīšos. Pilnīgi iespējams, ka mazais mundžaks pazudīs no zemes virsas, vēl pirms zinātniekiem būs laimējies to vēlreiz ieraudzīt.

Gaišredzība

Ja dēles dzied kā putni vai klikšķ kā objektīva slēdzis, tad laikam jau vairumam cilvēku nav tādu ausu, kas ļautu tās skaidri sadzirdēt. Varētu teikt, ka kustība ir vienīgā vārdnīca, kas mūsu sugām ļauj sazināties. Kā dēles pārvietojas, kā dēles lokās un gorās: ja esat kādu redzējuši, tad zināt, ka tajā nav itin nekā tārpīga, par spīti faktam, ka tehniski dēles pieder pie posmtārpu tipa. Arī zobratu izciļņiem līdzīgie kāpuri reti pārvietojas šādā veidā; tie labprātāk aizņirbinās pāri lapai sīkos vilnīšos. Sliekas ar muskuļu pagrieziena spēku glīti ieurbjas zemē kā korķu viļķis. Bet dēli vienmēr var pazīt pēc tās šaušalīgā, spokainā kustīguma.

Vispirms izstiepjas piesūcekņa O (ne lielāks par šo burtu), it kā ošņājot gaisu. Pēc tam, kad piesūceknis aizsniedzies un piezemējies uz virsmas, pa kuru dēle iecerējusi pārvietoties, tā pievelk klāt savu pakaļgalu, savelkoties apgrieztā U formā, tādā kā cilpā. Tā dēle pārvietojas, kad tā nekur nesteidzas. Pa vienam patskanim. Tieši tā, kā atritinās un atkal sakļaujas slinkijs. Es neesmu sastapusi cilvēku, kuram nekutinātu nervus dēles cilpveida kustības.

Kādas nolasāmas tieksmes dzen dēli uz priekšu pa universa velkiem un audiem? Kā tās sajūt gaismu un tumsu, smaržu, vibrāciju, apetīti? Vai tās jebkad motivē empātija pret citām dēlēm? Neiespējami uztvert jebkādus signālus no dēles mums tik svešās iekšējās dzīves, kaut gan dēle var sevī nest to, kas mums ir pats intīmākais, – mūs pašus. Asinis.

To apzinoties, es, taisnību sakot, nejutu pārsteigumu, uzzinot, ka savulaik dēle izmantota nākotnes pareģošanai. Vismaz tās nākotnes, kas ierodas no debesīm. Atklājums, ka dēlēm piedēvēta spēja pareģot laika apstākļus, gluži labi saskan ar šo radījumu vispārējo talismana auru. 1850. gadā britu ārstam Džordžam Meriveteram radās pārliecība, ka viņa prakses vietā Vitbijā mītošās medicīniskās dēles spējīgas ziņot par gaidāmiem atmosfēras traucējumiem – vētrām – “ne jau artikulēti izrunājot pareģojošus brīdinājumus,” viņš rakstīja, “bet ar visdažādāko žestikulāciju.” Meriveters. Kāds zīmīgs uzvārds – Merryweather.

Mierīgākos brīžos ārsta praksē Merivetera uzmanību piesaistīja viņa dēļu izdarības. Kaut arī dēles, kad nebija piesūkušās pacientiem, mājoja katra savā traukā, radās iespaids, ka to kustības ir horeografētas. Meriveteram radās aizdomas, ka viņa dēļu manevri liecina par kaut kādu izteiksmīgu un atšifrējamu jūtīgumu. Ar laiku ārsts secināja, ka dēles, rāpjoties pa savu trauku sienām, jau laikus brīdina, ka gaidāms slikts laiks. Tātad dēles bija ne tikai medicīnisks, bet arī meteoroloģisks rīks. Dēles bija laika prognozes pieraksts.

Džordžs Meriveters, tāpat kā Matilde “Gaismā un niknumā”, dēles uzskatīja par savām draudzenēm. “Manas mazās biedrenes,” viņš par tām teica. Tās bija “spējīgas pieķerties”, viņa “filozofisko padomdevēju konsilijs”. Viņš dēles pārlika no keramikas traukiem stikla tvertnēs, lai tās cita citu redzētu un labāk “paciestu skarbo ieslodzījumu viennīcā” (Meriveters gan uzskatīja, ka dēles, būdamas hermafrodīti, gluži labi “spēj dzīvot vienatnē” – cietsirdīga kļūda). Dēles bija ne tikai viņa zinātniskās līdzstrādnieces, bet arī cienītājas.

– Tās nekad nemēģina mani sakost, – Meriveters apgalvoja, – bet dažas atkal un atkal izlokās graciozos līkumos ik reizi, kad es tām tuvojos. Domājams, ka tā dēles izrāda savu prieku, mani ieraugot.

Un var jau būt, ka tā tiešām bija, – ārsts taču bija viņu ceļš uz maltīti.

Merivetera hipotēze par savu audzēkņu lietus deju bija šāda: dēles, kas rāpās pa savu aptiekas burku sienām, lai locīdamās tvertos pie trauku vākiem un aizbāžņiem, klausa saviem “gangliju instinktiem”, ko pievilina pagaidām mākoņu neaptumšoto debesu elektromagnētisma aktivizētie joni. Viņš secināja, ka dēļu uzbudinājums skaidrojams ar jebkuras sūcējradības dziņu nosūkt starojumu no “plašā gaisa okeāna”, dzenoties pakaļ elektrības strāvām, kas lietus gaidās tiecas augšup, pretim atklātam kosmosam. Dēles ir elektriski nestabilas, tieši tāpēc tās tik jutīgi reaģē uz vētru. Un šādā veidā tās izveido saikni ar augstākajiem atmosfēras slāņiem, aizsniedzoties līdz pat zvaigznēm. Meriveters iztēlojās dēli kā biotisku bateriju, kas polarizēta, lai trenkātu un koncentrētu gaisā brīvi klejojošo enerģiju un pēc tam nopurinātu to atpakaļ zemē. Hirudo medicinalis, savu burkās sabāzto līdzgaitnieču jeb ārstniecisko rīku, uzvedībā Meriveters saskatīja kinētisko potenciālu jaunam izgudrojumam, kas signalizētu par cilvēkam neuztveramu laikapstākļu tuvošanos. Ja viņam izdotos izmantot un pastiprināt dēļu meteoroloģisko ķermeņa valodu, viņam būtu rīks, kas ļautu prognozēt gan stiprākās vētras, gan pavisam vieglu lietutiņu. Viņš paredzētu laikapstākļus, nolasot satraukumā trīsošo dzīvnieku jutekļus. Īsi sakot, viņš uzbūvētu dēļu barometru.

Vētras pareģotājs

Merivetera izgudrojums ir vai nu pazudis, vai iznīcināts. Izgatavotas un vēl joprojām eksistē vismaz trīs replikas – divas amerikāņu kolekcijās, bet viena apskatāma Ziemeļjorkšīrā. Meriveters to nosauca par “vētras pareģotāju jeb dzīvnieka instinkta vadītu atmosfēras elektromagnētisko telegrāfu”. Tā kā mūsu acu priekšā neatrodas izgudrojuma modelis, mēģināsim kopā iztēloties šo vētras pareģotāju – dzīvnieku vadītu ierīci, mazu dēļu priekšnojautas sanatoriju.

Iztēlojieties atskaņotāja izmēra karuseli. Tas izgatavots no misiņa, sudraba un pulēta sarkankoka. Rotonda ir krāšņa un augšgalā pamazām sašaurinās par 105 centimetrus augstu torņa smaili – kā miniatūra bāka. Torņa galā ir zeltains kupols. Kupols ir šķautņains, veidots Mogulu impērijas stilā un “kronēts ar britu ozola dīgstu”. No spožā kupola nokarājas zeltainas ķēdītes, gluži kā kaklarotas, – 12 ķēdītes, kas sniedzas pāri filigrānām korēm (diskveidīgām dzegām virs ierīces galvenās platformas), tāpat kā smailais karuseļa pārsegs stiepjas no ass līdz perimetram, nodrošinot ēnu cilvēkiem, kas tajā vizinās. No korēm ķēdītes aizsniedzas līdz izkrāsoto zirdziņu vietā novietoto 12 pudelīšu korķiem. Katrā pudelītē ir pa melni spīdīgai dēlei kā ievārījuma pikai. Dažas lietus ūdens lāses tik tikko samitrina stikla pudelīšu dibenu. Parastā gaisā dēles izkalst.

Paraugoties tuvāk, var saskatīt, ka katras atsevišķās pudelītes kakliņā ir gabaliņš vaļa kaula, kas novietots sāniski kā sija un piestiprināts pie ķēdītes, kura vaļīgi izvērta pa korķa viducī izurbto caurumiņu. Pāris centimetrus garš ķēdītes gals brīvi nokarājas pudelītē. Tas tad arī ir vētras pareģotāja svarīgākais mehānisms: ja dēle pudelītē mēģina izstumt korķi vai iekārtoties zem tā, vaļa kauls, kas uzmanīgi nolīdzsvarots pudelītes kaklā, saņem triecienu, izkrīt un ķēdīte tiek paraustīta. Atvere korķī ir pārāk šaura, lai dēle izkļūtu no pudelītes, taču pietiekami plata, lai caur to izvērtu ķēdīti. Lai pudeles kakliņu iekšpuse saglabātos tīra un gluda, Meriveters tos noklāja ar šellaku – sveķaini sīrupainu vielu, ko vairošanās laikā, rāpjoties pa koku, izdala īpaša vaboļu suga. Pudelītes viņš iztīrīja ar sīku kamieļa otiņu, kas, neraugoties uz nosaukuma šķietamo atsauci uz dromedārisku izcelšanos, gatavota no vāveres vai truša matiem. Tiktāl par dzīvnieku izcelsmes elementiem.

Vienkārši paskatoties, nav iespējams zem kupola ieraudzīt zvaniņu, kas savienots ar ķēdītēm. Kupols ir zvanu tornis, un katrai ķēdītei otrā galā ir mazītiņš āmuriņš. Un tā dēles, kuras it kā pievilinot mākoņu sabiezēšana, ar savām kustībām rausta ķēdītes, kas savukārt liek āmuriņiem ieskandināt zvanu, un šī “visdažādākā žestikulācija” tiek pārvērsta par “pareģojošiem brīdinājumiem”, trauksmes zvanu, kura šķinda vēsta par nelabvēlīgiem laika apstākļiem.

Meriveters iesniedza petīciju, aicinot pirmo reizi demonstrēt viņa vētras pareģotāju 1851. gada Lielajā izstādē Haidparka Kristāla pilī – šai milzīgajā no stikla plāksnēm būvētajā impērijas uzvaru, jaunākās tehnoloģijas un šaubīgos ceļos iegūtu artefaktu vitrīnā. Kā veltījumu izstādes norises vietai (un atklāti mēģinot uzlabot izgudrotāja izredzes izpelnīties kuratoru labvēlību) Meriveters savu instrumentu noformēja, atdarinot Ziemeļindijas estētisko ietekmi Kristāla pils arhitektūrā. Savu pareģotāju viņš lika izgatavot kā Kristāla pils prizmatiskās varenības mise en abyme jeb miniatūru kopiju. Merivetera mērķis bija panākt, lai vētras pareģotājs ieviestos plašā lietošanā – kā slavinājums Kristāla pils ģenialitātei un “dabas brīnumu un konvulsiju” mērītājs. Viņš iztēlojās, kā pa visu Lielbritānijas piekrasti tiek uzstādīti daudzi jo daudzi neskaitāmu dēļu darbināti vētras pareģotāji. Mehānisma pamatprincipu varētu pielāgot svarīgākajiem infrastruktūras objektiem, viņš ierosināja. Meriveters pat apsvēra iespēju pārbūvēt Svētā Pāvila katedrāli tā, lai viņa dēles varētu zvanīt dievnama lielos zvanus un brīdināt visu Londonu par vētras tuvošanos.

Džordžs Meriveters bija tik drošs par sava atklājuma neatkārtojamo nozīmīgumu, ka sacerēja epitāfiju pats savam kapakmenim, apdziedot mūžu, kas veltīts rūpēm par pasaules jūrasbraucējiem, kurus viņa dēļu barometrs nu sargā no šausmīgām vētrām. Citiem vārdiem izsakoties, viņš bija maldīgas iedomas varā. Taču, kā tas raksturīgi lielai daļai 19. gadsimta zinātnisko pētījumu, Merivetera naivo ticību dēļu pārdabiskajām sensorajām spējām neizdevās iedragāt nekam; viņam likās, ka vajag tikai pamatīgāk izmēģināt savu instrumentu, uzkrāt vairāk datu, saņemties plašākiem domas lēcieniem. Cik ļoti te vainojams viņa paša uzvārds, kas it kā pareģojis tā nēsātāja apsēstību ar vētru? Kā gan cilvēks, kam uzvārdā Merryweather, var radikāli nemainīt visu meteoroloģiskās zinātnes kursu?

Kad Meriveters saņēma ziņu, ka vētras pareģotājs patiešām tiks izstādīts Lielajā izstādē līdzās tādiem objektiem kā pasaulē pirmā hidrauliskā spiede, agrīnās fotokameras un dagerotipi, ugunsdzēsēju mašīna, peldošas baznīcas modelis, simtiem krāsainu izbāztu kolibri un multum in parvo nazis, kas sastāvēja no gandrīz diviem tūkstošiem lancešu, – vai viņš sajūsmā palēcās? Vai viņš tīksmīgās gaidās žņaudzīja savas miklās rokas? Iztēlojieties šo ainu. Varbūt jums arī izdosies ieraudzīt Merivetera prātā noplaiksnām domu par nodrošinātu nākotni – tik spožu kā naža asmens saules staros.

Vētras pareģotājam ir zināma līdzība ar dažādiem jau agrāk sastaptiem objektiem, kas turpina valdzināt dažus cilvēkus vēl šodien. Lieli pulksteņi ar svārstu stikla skapjos vecās aristokrātu mājās, ar mazītiņu atslēdziņu atdarāmu antīku mūzikas kastīšu misiņa mehānismi, Stīvena Milhauzera fiktīvās Austrumu miniatūras, cilvēkveidīgi automāti ar atsvariem, zobratiem, svirām. Es te domāju konkrēti brāļu Maijardē 19. gadsimta “Jauno zīmētāju”, ugunsgrēkā pa pusei sadegušu marioneti ar arlekīna seju, mehānisku zēnu, kurš, pateicoties uzvilktām atsperēm, atkal un atkal kricelē resnus un drebelīgus amoriņus un dzejolīti par apdegušu sirdi (divās valodās). Vētras pareģotājs līdzinās šiem dīvainajiem retumiem tādā ziņā, ka ir mēģinājums kaut ko tik vārdos neizsakāmu un bezgalīgu kā laiks, māksla, rakstniecība, mīlestība vai laikapstākļi iemitināt kādā uzpariktē, kas nepārprotami ir kaut kas tirgojams.

Dēles trīsās Meriveters saskatīja elektrisku nojausmu par gaidāmiem plūdiem, zibeņojošu negaisu vai visas atmosfēras pārvērtību milzu sniega vētrā. Taču 1850. gadā, kad ārsts sava izgudrojuma prototipu izmēģināja četru gadalaiku gaitā, kā liecina viņa vēstules, dēles tomēr, par spīti izgudrotāja aģitēšanai un nelokāmajai pārliecībai, kaut cik uzticami nepareģoja ne vētru atrašanās vietas, ne laiku.

Var jau būt, ka dēles piereģistrēja mākoņu nokrāsas, kas nav sastopamas dzīstoša sasituma attīstības gaitā, laika apstākļu smaržas, kas mums nav zināmas, vai atmosfēras gaišuma nianses, kas cilvēka acīm nav izšķiramas. Taču šķita, ka tās vētras pareģotājā kustas, tikai kaprīžu mudinātas, šķindinot zvaniņus, kad to lika darīt tīri dēliska iegriba.

Tomēr Meriveters no savas hipotēzes neatteicās, nepielāgoja to un arī neizvēlējās citu dēļu baru, bet palika pie sava. Viņš izvēlējās meklēt saviem rezultātiem jaunu interpretāciju un mēģināja saistīt hirudo medicinalis sarosīšanos ar vētrām, kas jāgaida dienām, pat nedēļām ilgi. Viņš sāka piedēvēt savām dēlēm gandrīz visspēcīgu jutīgumu ne tikai pret kaut kur tālumā notiekošas vētras elektrisko lādiņu (toreiz, tāpat kā tagad, kaut kur Eiropā lija vienmēr), bet arī ģeoloģisku un astronomisku parādību sacelto nemieru. “Esmu gatavs, ka sekos ziņas par meteoriem,” Meriveters rakstīja, kad Vitbijā turpinājās “brīnišķīgs miers”, neraugoties uz dēļu drudžaino rāpšanos pa pudeļu sieniņām. Virs Edinburgas redzētā komēta apstiprināja viņa pieņēmumu, ka hirudo medicinalis uztvere sniedzas tālāk par laikapstākļiem – līdz pat kosmiskām aktivitātēm un zvaigžņu pasaules nemieriem. Kad Vezuva sānos pavērās krāteri un pie Smirnas zemi satricināja pazemes grūdieni, Meriveteram likās, ka viņa dēļu uzvedību īpaši uzlādējis mežonīgais pazemes metālu satraukums, liesmojošu garaiņu straumes no zemes plaisām un visdažādākās dzīļu tektoniskās vētras.

Šādi Meriveters, man šķiet, sevi apliecinājis kā viens no pirmajiem zinātniekiem (kā viņš pats sevi dēvēja) Eiropā, kurš spējis iztēloties, ka laikapstākļi ir globāla sistēma – kaut arī viņa vētras prognozētājs tā arī nebrīdināja par tuvu vētru. Vētras pareģotājs bija prototips domāšanai, kas, mūsdienu acīm raugoties, liekas pašsaprotama, – ka Zemes meteoroloģiju iespaido vulkānu darbība, elektriskie lādiņi atmosfērā un citi planētas mēroga spēki. Merivetera laikos tādi priekšstati bija un joprojām palika tīrais izdomājums. Citu līdzekļu, kā to pārbaudīt, nebija.

Automāts

Nezinu, kāpēc, taču, rakstot šo eseju, man bieži bija jādomā par eksperimentu, ko es bērnībā izmisīgi ilgojos sarīkot, taču tā arī nesaņēmu tam atļauju. Es to tagad izklāstīšu, lai izdarītu to, ko dara dēle, – attīrītu. Lūk, eksperimenta metode. Aizej pie miesnieka un nopērc gabalu svaigu aknu; jo tas svaigāks, jo labāk. Miesniekam jālūdz to iesaiņot nevis plastmasā, bet necaurspīdīgā papīrā. Svarīgi, lai aknas nebūtu saskārušās ar pārāk lielu gaismas daudzumu, tāpēc ideāli ir palūgt gabalu no pašiem dzesēšanas vitrīnas dziļumiem. Toties tam, kāda dzīvnieka aknas tās ir, nav nekādas nozīmes – vistas, zoss, teļa, cūkas, vienalga. Jānopērk arī puslitrs svaiga piena. Un atkal – jo piens svaigāks, jo labāk. Varbūt pats labākais būtu nepasterizēts piens, taču tajos laikos, kad es vēlējos šo eksperimentu sarīkot – deviņu gadu vecumā, 90. gadu sākumā, Pērtas rietumu priekšpilsētā –, neko tādu nopirkt nebija iespējams. Vakarā, kad satumst, ar nazi jānoņem aknu plānā ārējā membrāna, atsedzot pašu asiņaināko daļu, un jānoliek uz šķīvja. Otru šķīvi piepilda ar pienu. Abus šķīvjus noliek zem gultas, apmēram metru vienu no otra, un liekas gulēt.

Pa nakti jānotiek sekojošajam – aknai jāaizrāpo un jāieveļas piena šķīvī. Piens kļūtu sārts, un uz paklāja paliktu nodevīga asiņaina sliede. Tam it kā esot kaut kāds sakars ar enzīmiem aknu audos: tos pievelkot molekulas svaigajā pienā (tieši tāpēc aknas vajadzēja turēt tumsā, citādi gaismas iedarbībā enzīmi fotodegradētos). Es gan īsti nezinu, kāpēc eksperiments jāveic tieši zem gultas. Vai tad cilvēka ķermeņa tuvums kaut kādā veidā aknām netraucētu? Es tikai zinu, ka bērnībā doma par aknu, kas rāpo zem gultas kā tāda sarkana roka, mani vienlaikus šausmināja un sajūsmināja. Vēl joprojām šausmina un sajūsmina.

Ektoplazma

Dēles šodien nav tik dārgas kā toreiz, 19. gadsimtā, kad dēļu terapija bija kaut kas vairāk nekā zāles pret visām kaitēm – tā bija mānija. Internetā var nopirkt (un cilvēki to dara) partiju laboratorijā audzētu, sterilizētu (t.i., nobadinātu) hirudo medicinalis. Kādu laiku dēles tirgoja arī Amazon. Medicīniskās dēles vidēji maksā 100 dolārus par 10 gabaliem, un, ja sūtījumam pielīmētas visas pareizās etiķetes, Austrālijas pasts tās piegādās bez karantīnas.

Dēles asinskārā apetīte zināmos veselīga dzīvesveida forumos izslavēta kā līdzeklis, kas atvieglo reimatisma simptomus, dziedē neauglību, hipertoniju, iekaisumus, hronisku nogurumu un “četrsimt citu slimību, ko izraisa nepietiekama mikrocirkulācija” (no Britu hirudoterapijas biedrības vietnes). Es nospiežu uz saites, kas sākas ar vārdiem “Pirmā palīdzība jeb Sāksim ar kaut ko patiesi svarīgu: kā pārvarēt bailes no medicīniskās dēles”. Dēles, kas ceļo no Dienvidvelsas, Slovēnijas vai Oklendas, tiek izsūtītas – vismaz internetā tā izskatās – parastās kartona kārbās ar aukstuma elementiem. Tas mani pārsteidz. Uzmetu bažīgu skatienu nelielai higromai, kas man izveidojusies uz potītes. Varbūt pasūtīt kādu dēli? Kādu rezultātu man vajadzētu gaidīt? “Ļoti svarīgs rezultāts ir pēkšņi prieka uzplūdi, interesanta izklaide un arī kosmētiskais efekts, kas nozīmē, ka dēle tik tiešām ir universāls ārstniecības līdzeklis.”

Man ir zināmas šaubas par tiem pēkšņajiem prieka uzplūdiem.

Bet – labi, pirms dažām dienām draudzene man ieteica korejiešu zīmola sejas masku, kas gatavota no gliemeža gļotām. Vai tas ko mainītu, ja es rakstītu šīs rindas, pilna dziļas skepses par dēļu terapeitisko iedarbību, taču lielā mērā pārliecināta, ka man uz pieres, vaigiem un zoda dāsni uztrieptās gliemeža gļotas tiešām palīdzēs skaistumkopšanai? Ja nu es šobrīd uz jums raudzītos caur plānu gliemeža gļotu kārtiņu?

Līdzās šādu medicīniski neuzraudzītu nezināmas izcelsmes dēļu terapijai mājas apstākļos tās vēl joprojām izmanto arī oficiālajā medicīnā, tikai krietni īsākam patoloģiju sarakstam, nekā tas bija Džordža Merivetera laikos. Nevienam zinātniekam vēl nav izdevies sintezēt dēles siekalas, kurām ir antikoagulanta un asinsvadus paplašinoša iedarbība un kuras satur vieglas iedarbības anestētiķi (tāpēc arī dēles kodums nav sāpīgs). Atjaunojošajā un plastiskajā ķirurģijā dēles reti – taču reizēm – izmanto, lai novērstu sarecēšanu un uzlabotu asinsriti nelielos transplantātos. Tas kļūst arvien izplatītāk, jo mikroķirurģijas lāzeru un daudz smalkāku skalpeļu ieviešana ķirurgiem ļauj no jauna savienot arvien sīkākus asinsvadus, bet tas savukārt prasa delikātāku pieeju asinsrites atjaunošanai. Ķirurga rokās dēle var būt pats maigākais nazis.

Es esmu nolēmusi, ka pati dēles tomēr nepasūtīšu. Es labprāt teiktu, ka tas ir ētisku iemeslu dēļ – negribu būt atbildīga par dēļu nepatīkamo ceļojumu –, taču patiesība ir tāda, ka neesmu droša, vai spēju paraudzīties uz dēli kā kaut ko sanitāru, nevis šaušalīgu. Vēl šorīt es savās piezīmēs ierakstīju rindiņu no Annijas Dilardas grāmatas: “Dēles ķermeņa gabaliņi arī spēj peldēt.” Dēles ķermeņa gabaliņi arī spēj peldēt.

Seanss

Kad tuvojas vētra, to reizēm var just, vai nav tiesa, – pat ja debesis ir pilnīgi skaidras. Kā otru ķermeni līdzās tavam – neredzamu, taču sajūtamu. Elektrība, spiediens, netīrs vējš, kas spiež cilvēkus atpakaļ kā ar atvairot paceltām plaukstām. Tavu matu saknes sprakšķ, stihija dursta tev zem ādas. Zibens var sašķelt dienasgaismu trīskārt, četros gabalos. X X X. Tas var notikt (tas ir noticis, tas notiks atkal), kaut arī mēs vēl varam saskatīt mēnesi, pēcpusdienas mēnesi, kam ar pārspēku atņemta mēnesnīca. Vai tu tad jūti, kā šajā brīdī jūtu es, ka:

Pirmā zibens spēriena zibsnis atklāj fotogrāfu, kas sakņupis aiz aizkara tā vīrieša guļamistabā. Viņam ir tava fotogrāfija, ko tu nekad neesi redzējusi. Tā ir pornogrāfiska.

Otrā zibens spēriena zibsnis parāda vecos ezerus, kas plūst pāri malām. Ūdens gāžas atpakaļ autonovietnēs, fabrikās, samērcē laikraksta tipogrāfijas mašīnu. Vīri met nost šaujamos un lec no saviem torņiem ūdenī.

Trešā zibens spēriena zibsnis izgaismo lietusmeža klajumu, kur savu kāju nav spēris neviens cilvēks. Zemē mudž simtiem mēnesnīcas apstulbinātu dēļu; tās pārojas un rij, top un izdziest un neko nenojauš ne par kādu laikapstākļu novērotāju. Dubļos saskatāmi pārnadža pēdu nospiedumi, kaut gan no mazītiņa briedīša nekur nav ne miņas.

Granta, 2018. gada 23. aprīlī