Citas bailes
Foto: Uldis Tīrons
Pjatigorskis

Aleksandrs Pjatigorskis

Citas bailes

“Cilvēki taču vienmēr ir no kaut kā baidījušies – no nāves, piemēram.” Jums bailes ir tāds kā antropoloģisks nemainīgs lielums, kas baidās no vienām un tām pašām, gandrīz vai mūžīgām “šausmīgajām” lietām. Un visos laikos tās, slapstīdamās kolektīvās zemapziņas pagrabos, to vien gaida, lai tām trāpītu kāda cilvēka apziņas stars.

Bet tās taču ir muļķības, dāmas un kungi! Par senā šumera bailēm mēs neko nezinām, tieši tāpat kā neko nezinām par mūsdienu papuasa, bet bieži vien – arī par sava kolēģa vai kaimiņa bailēm. Ikvienā epistemoloģiskajā situācijā mums ir darīšana ar citām bailēm, kurām kopīgs ir tikai tas, ka tās visas sauc par “bailēm”, lai gan vienā gadījumā runa ir par reliģiju, citā – par psiholoģiju, vēl trešajā – psihiatriju, bet ceturtajā pat nav saprotams, par ko. Tikmēr, loģiski skatoties, bailēm kā vienam jēdzienam nav satura, jo katrā konkrētajā gadījumā tās nebūs tās pašas bailes, kas kādā citā. Vēl vairāk, tās pat nebūs bailes no tās pašas “šausmīgās” lietas un, vēl interesantāk, ne to pašu cilvēku bailes.

Manas bērnības 30. gadi pazina četras galvenās bailes, kas uz visu mūžu iespiedušās man atmiņā: bailes no bada, bailes no aresta, pratināšanas un nometnēm (vai, labākajā gadījumā, izsūtīšanas), bailes no tuberkulozes un bailes no kara. Zīmīgi, ka šīs bailes bija sociāli nodalītas. Pirmās bailes, par kurām es zināju tikai no stāstiem, piemita zemniekiem, kā arī tiem, kas bija bijuši zemnieki pirms pārcelšanās uz Maskavu un citām pilsētām. Par otrajām es dzirdēju, kad sarunājās vecie un arī jaunie padomju piegriezuma inteliģenti (bet tādi bija visa mana ģimene kā no vienas, tā otras puses). Trešās bija burtiski pārņēmušas visplašākos Maskavas un piepilsētu iedzīvotāju slāņus. Par diloni sarunājās itin visur. Bet ar ceturtajām bailēm tikt skaidrībā ir sarežģītāk. Būdamas lielākoties inteliģentu un pusinteliģentu bailes, tās tematizējās ne vien tā cilvēka vārdos un terminos, kurš tās apzinājās, bet arī apziņas stāvoklī, ko raksturoja bailes no vēl viena kara, tāda paša, kāds bija Pirmais pasaules karš.

Nav šaubu, ka domāšana par karu kā par reiz jau piedzīvotu “šausmīgu lietu” bija vēsturiski ievirzīta. Taču, no otras puses, jau ap 30. gadu vidu domāšanā par domāšanu, kāda notiek baiļu stāvoklī, notika pārvirzīšanās no pazīstamā vecā kara uz jaunu un nezināmu tuvākās nākotnes karu. Laika ziņā šī pārbīde sakrita ar padomju un nacistu utopiskajiem nākotnes projektiem.

No šiem diviem baiļu aspektiem – un, gatavojoties karam, ideoloģijā tiem bija gandrīz vai izšķirīga loma – izrietēja tā acīmredzamā pretrunība, kāda piemita psihiskajam uzbrukumam tautai kā padomju, tā nacistu oficiālajā propagandā. Padomju propaganda bailes no kara pastiprināti centās mazināt, skaidrojot, ka tas būšot “ne tāds karš”, bet kaut kāds pavisam citāds: skolēni turpinās mācīties skolā, studenti – universitātē, zinātnieki nodarbosies ar zinātni, mūziķi spēlēs, un dziedātāji dziedās. Bet pa to laiku Sarkanā armija veiks “izšķirīgos triecienus” ienaidnieka karaspēkam un tikai viņa teritorijā. Viss beigsies pāris dienās, nu, augstākais – pāris mēnešos. Un vienlaikus tā pati propaganda maksimāli pastiprināja bailes no kara, aicinot iedzīvotājus uz totālu militarizēšanos un skaidrojot, ka karos nevis armija, bet visa tauta.

50.–60. gados bailes no kara bija ne vien bailes “ne no tā kara”, bet arī “ne tās bailes”. Tā kā baiļu objekts, “karš”, tika saprasts kā kodolkarš, kura subjekts (un aģents) varēja būt vai nu valstis, vai valstu grupas, bailes lielā mērā vairs nav tikai individuāls apziņas stāvoklis. Tādēļ nepārsteidz, ka abas Aukstā kara puses īpaši nodarbojās ar baiļu stimulēšanu. Mums zināmajā vēsturē laikam gan nav bijis cita perioda, kad savstarpējā apstulbināšana (savstarpējā iebiedēšana) un pašapstulbināšanās (pašiebiedēšana) būtu sasniegusi tādu līmeni. Tikai pateicoties abu pušu propagandas aparātu milzu pūlēm, izdevās – un arī nepavisam ne vienmēr – “šausmīgo lietu”, kodoltermisko bumbu, pārvērst par nākamā kara baiļu tēlu, jo planētas vidējam iedzīvotājam šī “lieta” tā arī palika apziņas fantoms. Bet, lai šo fantomu defantomizētu, vajadzēja cilvēku no ielas pārliecināt, ka kodoltermiskā bumba nevis vienkārši iznīcinās visu pasauli un arī viņu, šo cilvēku, piedevām, bet ka tā iznīcinās pirmām kārtām viņu un jau pēc tam – visu pasauli. Tas nebūtu viegls uzdevums pat pieredzējušam melim no viduslaiku Muļķu kuģa.

Tomēr galvenais ir kas cits. Pat ja kā pārlieku spēcīgu darba hipotēzi pieņemtu banālo kvazipsiholoģisko apgalvojumu, ka jebkuru baiļu pamatā ir bailes, ka manis paša eksistence (vai domāšana) aprausies, tomēr nevar nepamanīt, ka cits karš izrādās fenomenoloģiski saistīts ar jau pavisam citu nāvi. Tas vien parāda, ka bailes nav vienmēr viens un tas pats apziņas stāvoklis. Runājot par “bailēm šeit un tagad”, mums ik reizi ir darīšana jau ar citu objektīvo apziņas saturu, citu, nevis to, kas par “bailēm” tika saukts citā laikā vai citā vietā vai tiek pierakstīts citam domājošajam.

Tomēr ievērojiet: pats jautājums “bet no kā es patiesībā baidos?” tiek uzdots, pieņemot, pirmkārt, ka, ja vien es neesmu pārcilvēks, man katrā ziņā no kaut kā jābaidās, ka visiem cilvēkiem no kaut kā jābaidās; otrkārt, ka no šīs konkrētās “šausmīgās” lietas – no kuras es baidos – baidos ne vien es, bet arī citi, iespējams, pat visi parastie ļaudis. Šis pieņēmums var nozīmēt, ka manas bailes ir ne vien manas, bet piemīt arī noteiktai iedzīvotāju grupai.

Jautājums par manām bailēm, kurš šķiet visai triviāls, lai neteiktu vulgārs, iegūs filozofisku jēgu, ja mēs izdarīsim trīs precizējumus. Pirmais. Šāds jautājums jāuzdod tikai vienam konkrētam indivīdam, vai tas būtu tu, es vai kāds cits. Otrais. Šajā jautājumā jāparedz, ka šis indivīds ir jau reflektējis savas bailes kā īpašu apziņas stāvokli, kurā viņš veic šo refleksīvo domāšanas aktu. Trešais. Indivīds, kuram uzdots jautājums, zina bailes kā jēdzienu, kas kā elements ietilpst kopīgajā, ne individuālajā izziņas situācijā (vai, galu galā, kā tādu, kas neietilpst tajā un figurē apziņas satura tīklā kā tukša acs). Kā vispārīgs jēdziens bailes arī šodien atgriezeniski iespaido cilvēku psihiskos stāvokļus, īpaši tad, kad viņi nedomā par savu domāšanu par bailēm un tādēļ bieži nokļūst – kā jūs un es – pilnīgā zemāko, tīri psihisko baiļu varā. Domāšana, kas pakļāvusies šādām bailēm, par baiļu objektiem jeb “šausmīgajām lietām” tūlīt pat (parasti tas notiek ļoti ātri) sāk domāt, ka tās patiešām pastāv, aizmirstot, ka tās ir fantomi, ko radījušas nereflektētas bailes.

Domāšana par baiļu objektu kā par kaut ko, kas patiešām pastāv, nepieciešami noved pie tā, ka arī par pašām bailēm mēs sākam domāt kā par kaut ko esošu. Bailes pašas kļūst par šo “šausmīgo lietu”, un rodas fenomens, kas patlaban veido to, kādi ir miljoni individuālo apziņu un kā tās darbojas. Es runāju par bailēm no bailēm. Cilvēki baidās no bailēm no nāves ne mazāk kā no pašas nāves. Bailes no negatīviem apziņas stāvokļiem jau sen vairs nav jaunums psihiatrijā un klīniskajā psiholoģijā. Taču “baiļu no bailēm” problēma ir daudz plašāka par klīniku vai psihoanalītiķa kabinetu. Savu lomu te nospēlējusi mežonīgā baiļu propaganda daudzu gadu garumā (sākot jau no 20. gadsimta 70. gadiem), bailēm kļūstot par tēmu literatūrā, kino un masu informācijas līdzekļos. Bailes ne vien ir, tās ir daļa no tavas sadzīves, audzināšanas, neatņemama tavas un “viņu” veidošanās daļa. Vēl vairāk, bailēm ir sava vieta tavu un “viņu” vērtību sistēmā. Lai cik tas arī būtu absurdi, mūsdienu sabiedrības apziņā bailēm ir pozitīvs ētiskais statuss; bailes ir faktors, kas cilvēkus vairāk apvieno nekā šķir. 20. gadsimta otrās puses demagogu lozungā “Mēs uz visiem laikiem atbrīvosim cilvēci no bailēm no kodolkara” bailes ar mīnusa zīmi nozīmē, ka šie demagogi zina: tikai bailes apvieno cilvēkus viņu atbalstā pašiem šiem demagogiem (bailes ar plusa zīmi).

Ne mazāk bailes no vēža un dažām citām slimībām palielina, kultivē preventīvās medicīnas propaganda, ko veikli un prasmīgi izplata šie paši mediji un ko dāsni finansē zāļu ražošanas korporācijas un valdības. Pašreizējā baiļu ražošana medijos nekļūdīgi orientējas uz patērētāju ar pavājinātu refleksijas spēju un galēji neskaidru priekšstatu par sociālo atbildību. Tādēļ nav jābrīnās, ka vislabāk ejošā prece šobrīd ir makrobailes (termins – mans), kuru objekti pēc ievērojama kodolhistērijas noplakuma nu izrādījušās tādas “šausmīgas” nākotnes lietas kā globālā sasilšana, globālā pārtikas krīze un, visbeidzot, globālais terorisms. Zīmīgi, ka šajā sarakstā nav iekļautas bailes no globālas stulbuma izplatības – nevis nākotnē, bet jau patlaban.

Par makrobailēm es saucu tās bailes, kuras piemīt kādam abstraktam sociumam – tādam kā “planēta”, “cilvēce”, “labās gribas cilvēki” utt. Taču makrobailes kļūst par īstām bailēm tikai tad, kad tās ir apzinājies atsevišķs domājošs indivīds. Turklāt saprotams, ka domājošs indivīds, ja viņš nav galīgs idiots, zina, ka viņš nevar (pat ja gribētu) atbildēt par kaut kādu abstraktu sociumu. Tagad indivīds, kurš apzinās, ka atrodas konkrētā sociālajā struktūrā, ne mazākajā mērā nespēj reflektēt sociālās makrobailes kā savu pašreizējo apziņas stāvokli. Makrobailes tā arī paliek iespējams apziņas stāvoklis ar visai vāju psihisko enerģētiku. Tomēr, tā kā šīs bailes nav reflektētas, tās arvien stiprāk nospiež mūsu laikabiedru psihi, jo viņi vienkārši nespēj iespiest makrobailes līdzšinējo zināšanu rāmjos.

Pavisam vienkāršs piemērs. 20. gadsimta pirmajā pusē par tuberkulozi bija zināms daudz mazāk nekā par vēzi patlaban, bet mirstība no plaušu tuberkulozes bija daudz augstāka nekā patlaban no plaušu vēža. Jau no šī visai vienkāršotā un virspusīgā salīdzinājuma saprotams, ka mūsu zināšanas par to, no kā mēs baidāmies, – pat ja tās ir objektīvas un samazina tās vai citas “šausmīgās lietas” draudus – nekādi nemazina mūsu bailes, jo domāšana par bailēm it kā atrodas citā mūsu epistemoloģiskās struktūras iecirknī – ne tajā, kas atbild par zināšanām. Tādēļ arī vidējais zemeslodes iedzīvotājs, idiots, joprojām ir pārliecināts, ka, pievēršoties zināšanām (psiholoģiskajām, psihofizioloģiskajām utt.), saņems atbildi, kāpēc viņš baidās. Viņš, protams, nesaprot, ka ar šo jautājumu vajadzētu vērsties pie savas paša apziņas, nevis pie kolektīvajām pozitīvajām zināšanām (lai arī ar 50 gadu nokavēšanos). Pozitīvās zināšanas vēl ilgi būs saistītas ar ciešu pārliecību, ka visas bailes var reducēt līdz instinktīvām bailēm no nāves. Taču šāds pieņēmums ir ne vien bezcerīgi triviāls, bet arī plebejiski vulgārs (nemaz nerunājot par to, ka tas gan vēsturiski, gan antropoloģiski vienkārši ir aplams). Pat mēs ar jums saprotam – lai arī ne pārāk labi –, ka bailes nomirt no vēža vai tuberkulozes nav vienkārši un vienīgi bailes nomirt un ka bailes aiziet bojā koncentrācijas nometnē nav tādas pašas kā bailes iet bojā tranšejā. Un vispār – kā to pierāda 20. gadsimta karu un revolūciju pieredze – bailes no kolektīvas nāves nav tas pats, kas bailes no personīgās, individuālās nāves.

Kas tad atšķir dažādas bailes? Pirmkārt, tām ir dažādi objekti, tā teikt, atšķirīgas “šausmīgās lietas”. Otrkārt, atšķirība domāšanā par bailēm no šīm lietām, bailēm, kas tiek saprastas kā īpašs (ne tāds kā jebkurš cits) apziņas stāvoklis. Pozitīvajām zināšanām šī atšķirība ir gandrīz vai nesasniedzama. Mūsu zināšanas par baiļu objektiem visbiežāk ir nepilnīgas un gandrīz vienmēr – visai aptuvenas. Proti, mēs labi zinām, no baidāmies, taču nezinām, kas tas ir, no kā baidāmies.

Par to var skaidri pārliecināties, aplūkojot bailes no terorisma (starp citu, bailes, kuras ir un joprojām tiek stipri vien pārspīlētas). Vai tie, kas baidās no terorisma, ir kaut reizi sev pajautājuši: bet kas patiesībā ir terorisms? Pirms gadiem desmit viens mans (nepavisam ne dumjš) students teica, ka terorisms ir tad, kad kāds ar tevi (un ar sevi arī – tas ir ļoti svarīgi) dara to, ko viņš grib. Būtiski, ka šajā darba hipotēzē kāds – atšķirībā no valsts terorisma vai terorisma totalitāros režīmos – ir kaut kas nenoteikts un gandrīz vai vienmēr nenosaucams vārdā.

Apstāsimies. Padomāsim par to, ko nupat, gandrīz vai “patlaban”, pateica jauns krievu filozofs, Niklasa Lūmaņa sekotājs Dmitrijs Gorins: “Mūsu šodienas bezideoloģiskajai kultūrai vairs atlikuši tikai divi jēgas resursi (nepiekasīsimies postmodernistiskajām mežģīnēm) – bailes un atbrīvotās vēlmes.” Baiļu un vēlmju atrašanās blakus šajā izteikumā nav nejauša. Labi, vēlmes ir atbrīvotas – bet no kā? Atbild Nīče: no kultūras. Bet bailes? Vai tās joprojām ir saistītas ar kultūru, vai tā tās joprojām apspiež? Sliktāk: bailes ir kultūras daļa. Kas zina, varbūt jau šodien kāds vecs, pusjucis antropologs, kā Gregorijs Beitsons, (ja vien tādi antropologi vēl vispār ir) visu 20.–21. gadsimta kultūru nosauks par “baiļu kultūru”. Mums gan ir bagāta pieredze baiļu “atkulturizēšanā”, sākot ar elementārām bailēm no slimībām un nāves. Tomēr pievērsiet uzmanību: lai līdz galam atkulturizētu, bailēm vispirms jābūt stipri “iekultivētām kultūrā”, ja drīkst tā teikt.

Baiļu atbrīvošanu no kultūras ģeniāli aprakstījis Tomass Manns “Burvju kalnā”. Romānā smalki jo smalki izvērstas visas svārstības, kādas piedzīvo indivīda apziņa, kas iekritusi vienlaikus kultūras un baiļu lamatās. Iesākumā kā iepazīstoties aprakstīts, kā no tuberkulozes mirušo līķus no slimnīcas-sanatorijas uz ragavām slidina lejup, uz ciematu kalna pakājē. Šajā izvērsumā ne vien izrādīti, izstādīti tēli, vārdi un idejas, kas tos uztverošajā indivīdā izraisa bailes no slimības; tas ir perceptīvs trieciens pa indivīda domāšanu, trieciens, kas rada neatgriezenisku nobīdi gan viņa apziņas stāvokļos, gan arī pašā apziņā. Pacienta domāšana, lai kādā virzienā dotos, vienalga nonāk baiļu gultnē. Bailes kļūst par atsevišķu, patstāvīgu apziņas struktūru, un domāšana veido ap to īpašu, mitoloģisku pasauli, kurā ir sava “augša” – slimnīca-sanatorija kalnā. Tieši tāda pati mitoloģiska “augša” pēc dažiem gadiem kļūs pils Kafkas “Pilī”. Manna ciemats ir mitoloģiskās pasaules “apakša” (jau atkal – arī Kafkam). Ir arī ceļš lejup cauri mežam – tipiska mitoloģiska “miroņu taka”, pa kuru augšup lejup šaudās starptelpas spokainie sūtņi. Šo mitoloģisko pasauli romānā papildina vēl cita, tai paralēla pirmskara Eiropas mitoloģiskā pasaule ar savu, arī paralēlo, tieksmi uz karu un bailēm no nāves šai karā. Šīs paralēlās pasaules mainās nāvēm: nāvi no diloņa nomaina nāve no lodes.

Taču īsts mīts, tāpat kā īsta dzīve, nekad nenorit raiti, sekojot romāna, mīta vai sarunas taisnvirziena sižetam (Hēgelis nebeidza atkārtot, ka patiesa dialektika – lasi: filozofija – nemīl tīrību un taisnvirzienu). Normālai notikumu gaitai – kā romānā, tā arī dzīvē – ir divi ienaidnieki: neprāts (hubris) un personība. Manna varoņa brālēns, vācu patriots, kurš sapņo par militāro slavu un nāvi no lodes, nomirst savā gultā, bet Hanss Kastorps, pārliecināts civilais inteliģents, no nāvējošā kalna tiek aizslaucīts nāvējošos ierakumos. Neprātīgais jezuīts Nafta pats iešauj sev lodi pierē. Taču visvairāk šajā baiļu fabrikā notikumu gaitu izjauc ne no kurienes iznirusī personība – minhērs Pēperkorns. “Likteņa pirāts”, kurš nebaidās ne no kā un ne no viena, mierīgi un apzināti noindē sevi ar nāvējošu čūskas indi un nomirst savā atsevišķajā nāvē. Viņa gadījumā refleksijas subjekts atrodas divās apziņas struktūrās: viena tāda struktūra ir “personība”, bet otra – “liktenis”; līdz ar to viņa domāšana izbeidz pārdzīvot apziņas stāvokli, ko sauc par bailēm.

Es varu piedāvāt arī citu versiju par baiļu mitoloģiju “Burvju kalnā”, kura papildina tikko izklāstīto. Šo versiju es saucu par jogisko, jo tās pamatā atrodas viena no galvenajām budistu (tantristu) transcendentālās meditācijas idejām – ideja par nefiziskajiem ķermeņiem, ko mākslīgi rada jogi. Šie ķermeņi ir tādi kā dažādu psihes un apziņas spēku un enerģiju kondensāti. Slavenajā slimnīcā-sanatorijā lieliski saliedētais personāls darbojas, lai ikvienā pacientā mākslīgi izveidotu baiļu ķermeni. Ar šo ķermeni auklējas fiziski, baro to ar labāko ēdienu Eiropā un, galvenais, intelektuāli slīpē un izsmalcina. Mūsdienu medicīnas zinātne, smalka psihoterapija, arvien skaļāk sevi piesakošā psihoanalīze – tiek izmantots viss līdz ar izklaižu programmu, kas der gan prātam, gan sirdij: baiļu ķermenim jābūt apmierinātam un mūsdienīgam. Taču galvenais, ka šīs pseidojogas uzdevums ir visiem spēkiem traucēt pacienta paša cīņu ar bailēm, viņa apziņas cīņu ar zemākajiem psihiskajiem stāvokļiem, jo tāda cīņa saēd un iznīcina baiļu ķermeņa pamatvielu. Šī joga cenšas neparko nepieļaut, ka pacientā sāk veidoties apziņas ķermenis, šis mūžīgais baiļu ķermeņa simboliskais pretmets. Jo nevienam no psihes elementiem apziņa nav tik ļoti pretēja kā bailēm.

Tomēr atgriezīsimies pie ļoti interesantā jautājuma: vai mūsu bailes patlaban tiešām ir atbrīvojušās? Taču atbildes vietā es uzdodu citu, pilnīgi bērnišķīgu jautājumu: no kā es vairāk baidos (ja bez mānīšanās) – no vēža vai no kodolkara? Ja bez mānīšanās, tad, protams, no vēža. Manuprāt, vārds “protams” manā atbildē paredz to, ka bailes no vēža ir saslēgušās, nav atbrīvojušās, mūsu kultūras cilvēkā tās ir apspiestas. Bailes no slimības, protams, ir stiprākas par jebkurām makrobailēm nevis tādēļ, ka tās ir apspiestas freidiskā nozīmē, bet tādēļ, ka atšķirībā no atbrīvotajām vēlmēm tās joprojām ir tabuizētas – gan personiskajā uzvedībā, gan runā, reizēm pat sarunā pašam ar sevi; publiskas tās ir tikai, tā teikt, formāli. Teikt, ka mūsu kultūra ir atbrīvotu vēlmju kultūra, būtu bezgaumīgs truisms, taču nosaukt to par atbrīvotu baiļu kultūru nozīmētu vienkārši melot. Lai noskaidrotu, kas ir bailes, vispirms jāsaprot: kā apziņas stāvokļi bailes un vēlmes ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Labāk pat teiksim tā: bailes un vēlmes atrodas atšķirīgās refleksijas lauka vietās, un par tām reflektē dažādos hierarhiskos līmeņos. Es domāju, ka izteikums “atbrīvotas vēlmes” nozīmē ne tikai vēlmju atvērtību, publiskumu, bet pirmām kārtām vēlmju enerģētisko nepietiekamību, eksistenciālo ļenganumu un vārgulību. Atbrīvotais sekss sliktākajā gadījumā ved pie publiskas promiskuitātes (kuras eifēmisms ir vecais, labais “tikumu pagrimums”), vulgāra automātiska kāre pēc lietām draud izvērsties patērēšanas ekscesos, taču ne viens, ne otrs neizmaina zināšanas situāciju. Turpretim bailes, ko nekontrolē refleksija un kas ir atbrīvojušās no uzvedības ierobežojumiem, var novest vienkārši pie ārprāta.

Tagad no bailēm, kas pārvērtušās ārprātā (tieši šādi, nevis no baiļu pārņemta subjekta ārprāta), mūsu filozofēšanā par bailēm nāksies atkal pievērsties pašam grūtākajam jautājumam – par attiecībām starp mūsu bailēm un mūsu zināšanām par lietām, apstākļiem un notikumiem, no kā mēs baidāmies. Kā zināšana bailes nav kaut kas pretējs patiesajam lietu stāvoklim, lai kā mēs šo lietu stāvokli sauktu – “krīze”, “depresija”, “epidēmija” vai vēl kaut kā. Vēsturiski šādas pretnostatīšanas pamatā bija senajos un arī viduslaikos pastāvošais pieņēmums, ka baiļu cēlonis ir nezināšana: tu baidies no patiesā lietu stāvokļa, jo to nezini. (Pali kanona budisma sūtrās teikts: “Zinošais nezina bailes, viņš ir bezbailīgs.”)

Tad reducēsim mūsu baiļu epistemoloģiju līdz diviem tikai šķietami pretrunīgiem izteikumiem: “Mēs nezinām lietu patieso stāvokli un tādēļ baidāmies” un “Mēs zinām lietu patieso stāvokli un tādēļ baidāmies”. Ko nozīmē “lietu patiesais stāvoklis”? Tā uzreiz arī nepateiksi. Mēs visi, kas patlaban mēģinām domāt par savām un svešām bailēm, atrodamies ļoti spēcīgas epistemoloģiskās ilūzijas varā un tikai pakāpeniski tuvojamies sapratnei, ka lietu patieso stāvokli pašu veido mūsu bailes (kā citā gadījumā – naids, vēl citā – alkatība utt.). Citiem vārdiem sakot, nezināmais vai pat zināmais lietu patiesais stāvoklis jau ietver mūsu pašu bailes. Lai to varētu labāk iztēloties, atcerēsimies, ka bailes kā tendence, kas nosaka kaut kādus apziņas stāvokļus, vienmēr ir pievērstas nākotnei. Un, kamēr cilvēka zemākā domāšana nepievērsīsies pašreizējam brīdim indivīda domāšanā (un dzīvē), bailes vienmēr būs pastāvīgs drauds viņa domāšanai, to kropļos un paralizēs.

Nesen es pajautāju dažiem saviem draugiem: “Kā jums šķiet, vai pastāv tāds fenomens kā absolūtās bailes, un, ja, jūsuprāt, pastāv, tad kas tās ir?” Radikālākā atbilde bija šāda: absolūtās bailes nosaka visus pārējos apziņas stāvokļus un ir tik spēcīgas, ka ne vien ir pilnībā izslēgtas no refleksijas, bet par tām nedomājošie “mēs”, “jūs”, “viņi” paši izrādāmies izslēgti no vietas, kur ir apziņa. Un mēs jau vairs nevienam nepateiksim: “Mēs esam,” – jo no mūsu apziņas “mēs” ir prom līdz ar mūsu “mēs esam”.

Tekstu par bailēm ar apakšvirsrakstu “Saīsināts fenomenoloģisks ievads sarunai par tēmu “Bailes”” Aleksandrs Moisejevičs Pjatigorskis uzrakstīja Atsvešotās domāšanas izstrādes klases semināram, kas notika Londonā 2009. gada 22. aprīlī.

Raksts no Marts 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela