Pjatigorska klase

Pēdējos trīs savas dzīves gadus Aleksandrs Moisejevičs Pjatigorskis vadīja nodarbības paša izdomātā Londonas “klasē”, kas sanāca viņa dzīvoklī (vēlāk – šim nolūkam klasesbiedru nopirktā dzīvoklī Kensingtonā). Tās pirmajās nodarbībās un dažās no vēlākajām man bija iespēja piedalīties. Sākotnējais klases mērķis bija formulēts kā “svešas domāšanas izstrādāšana”, taču uz man uzdoto jautājumu, vai es ar to gribu nodarboties, es savas lepnības stulbumā atbildēju, ka neesmu vēl ticis skaidrībā ar savu domāšanu, tā ka strādāt pie svešas domāšanas es negribu (tikai otrajā nodarbību gadā Pjatigorskis ieviesa stilizēto apzīmējumu “atsvešota (očužennaja) domāšana”, šķiet, lai pats apzīmējums kļūtu svešāds). Šo nodarbību sākumos piedalījās četri cilvēki, to skaits pakāpeniski auga, un pēdējā gadā tur piedalījās vairāk nekā trīsdesmit pastāvīgo dalībnieku. Reizēm arī es, taču bez sevišķas aizrautības un drīzāk aiz ziņkāres, kas no tā var iznākt, nevis aiz intereses par sarunas priekšmetu. Pat tad, kad man tika lūgts uzstāties un izraisīt sarunu (šķiet, jautājums bija par to, kā es saprotu “gribu”), es tam gatavojos pavirši, nedomājot, necerot ne uz ko interesantu un attaisnojoties ar darbu pie Aristoteļa. Pieaugušais dalībnieku sastāvs bija raibumraibs – no puišiem, kas ar savām privātajām lidmašīnām lidoja uz nodarbībām no Maskavas (viens no viņiem uzskatīja, ka lasīt Pasternaku ir slikta gaume, jo nopietns dzejnieks bijis tikai Mandelštams, bet, krīzes laikā pazaudēdams vairākus miljonus, nolēma, ka vienīgā adekvātā reakcija uz to ir mācīties sanskritu), līdz nošņurkušiem inteliģentiem, kas interesējās par budismu un kino; no jauniņiem datorfrīkiem, kas auguši ģeniāla fiziķa ģimenē, līdz ķertam riska analītiķim no Barclays bankas, kurš apgalvoja, ka visu pušu nav nevienam priekšmetam. Esmu dzirdējis, ka pēdējās pirmsnāves nodarbības Pjatigorskis veltījis sarunai kā filozofiskas domas priekšmetam un pastāvēšanas nosacījumam. Tagad, pārlasot Ulda Tīrona tulkoto “klases” nolikumu, kura izlasīšana bija pirmais spirgtuma malks pēc Pjatigorska nāves, es saprotu, cik daudz esmu palaidis garām, neizmantodams iespēju vairāk uzturēties tā prāta tuvumā, kurš šo tekstu ir sacerējis. Tas tika sacerēts 2009. gada sākumā pēc ieilgušiem strīdiem starp klases dalībniekiem par šādu nodarbību jēgu un ideālo funkcionēšanas modeli. Tā vietā, lai spriedelētu, Pjatigorskis, kurš par lielāko filozofijas un domāšanas vispār ienaidnieku uzskatīja ļaušanos saviem psihiskajiem stāvokļiem, sacerēja šo nolikumu. Manuprāt, ar cilvēkiem, kas nepieņem šo nolikumu, nav vērts runāt. Tāpat man šķiet, ka tas varētu kalpot par vienu no retajiem vērā ņemamajiem papildinājumiem Platona apsvērumiem par valsts un dvēseles saistību. Nākamo divu gadu laikā Maskavā plānots izdot vairākus uz Pjatigorska Londonas klases materiāliem balstītus sējumus.

Arnis Rītups

Atsvešotas domāšanas izstrādāšanas klases individuālā dalībnieka nolikums

1. Viņam nepārtraukti jāatrodas bailēs, ka viņš nomirs, nespējot vai nepaspējot apzināties savu domu par sevi kā par šai domai svešu ārēju objektu un apzināties pašu šo domu kā svešu visiem saviem kādreizējiem un tagadējiem objektiem, bet pirmām kārtām viņam pašam. Tās ir Cēlās Bailes.

2. Viņam dziļi jānicina pašam sevī viss zemiskais un sīkais (piemēram, aizvainojums, skaudība un ļaunprātība), ko viņš ir pieradis novērot citos un ko viņš aizmirsis atreflektēt pats sevī. Tas ir Cēlais Nicinājums.

3. Viņam nemitīgi jācenšas pārtraukt uztvert jebkādus negatīvus faktorus, kas darbojas – vienalga, no sabiedrības puses, no tuviem vai tāliem cilvēkiem un apstākļiem – kā vērstus personiski pret viņu, bet jāsaskata tajos tikai šķērslis saviem prāta pūliņiem, un šķēršļa cēlonis – sevī pašā. Tā ir Cēlā Cenšanās.

4. Viņam jākultivē sevī pilnīga vienaldzība pret to, kā viņa rīcību vai dzīves veidu – pozitīvi vai negatīvi – vērtē citi cilvēki. Jo viņa rīcība ir viņa darbs ar savu paša domāšanu, bet viņa dzīves veids – ne vairāk kā mainīgs tēls, kad aktieris vai āksts spēlē sevis paša lomu. Viņa ikdienas lozungam jābūt “lascia dir gente” (“lai ļaudis runā”, Dante). Viņš saskata sava sociālā statusa nereālumu un nerūpējas par savu etoloģisko[1. Grūti pateikt, ko tieši Pjatigorskis domājis ar šo vārdu, bet visdrīzāk tas saistīts ar grieķu vārdu ēthos, ar ko tiek domāta cilvēka iedaba, raksturs, iespējams, arī vērtība.] statusu. Tā ir Cēlā Vienaldzība.

5. Viņam skaidri jāsaprot, ka jebkura ne viņa sasniegta zināšana (filozofijas, zinātnes, vienalga kā), jau tikai ar pašu iekļaušanās faktu viņa apziņas laukā (vai nu tas būtu noticis likteņa vai gadījuma pēc) dod viņam unikālu pašizmainīšanās iespēju. Tā ir Cēlā Sapratne.

6. Viņam jābūt galēji uzmanīgam attiecībā pret to, kas notiek šeit un tagad, lai vēlāk viņš apzināti neitralizētu visus faktus, notikumus un apstākļus kā tādus, kas ir ne vairāk kā ārējs iemesls viņa domāšanai, vai arī tos domājot atmestu. Tad tie tiek reflektēti kā domāšanai sveši un nenozīmīgi viņam pašam, kas par tiem domā. Taču atliek viņam uz minūti atslābināt savu uzmanību pret tiem (faktiem utt.), un tie uzreiz izrādīsies viņam tikpat nozīmīgi un svarīgi, kā vidējam domājošam, tas ir, nedomājošam cilvēkam. Tad viņš ir zudis – gan kā domājošais, gan kā personība. Tā ir Nepieciešamā Uzmanība, kas nevar būt cēla, jo nekas nepieciešams nevar būt cēls.

7. Lai, apzinājies visu sešu Nolikuma punktu neizpildāmību, viņš apzinās, ka vēl jo vairāk viņam jātiecas tos izpildīt.

Aleksandrs Pjatigorskis, 2009. gada 24. janvārī