Būt kopā

Pašā Covid-19 sākuma panikas viducī es pirmo reizi mūžā devos uz drive-in kino. Mani turp aizveda draudzene, galvenokārt tāpēc, ka nespēja noticēt, kā tas var būt, ka cilvēks, kurš līdz šim šķietami darījis un redzējis visu, nekad nav skatījies filmu no automašīnas. Interesanti, ka iepriekšējā dienā es biju runājis ar citu senu draugu, kurš pētīja drive-in kinoteātrus un varēja pastāstīt man dažus aizraujošus faktus, piemēram – ka Rietumvācija autokino popularitātes ziņā ir trešajā vietā pasaulē; ka drive-in kinoteātri bija amerikāņu stila virtuves avangards, jo to uzkodu stendi ilgu laiku bija vienīgā vieta, kur pasniedza burgerus; un ka drive-in eksistē joprojām, galvenokārt pateicoties tam, ka šīs vietas brīvdienu rītos pārvēršas par lietotu auto tirgotavām, kas ir ienesīgs bizness. Lokdauna laikā drive-in bija vienīgie kinoteātri, kuriem bija atļauts darboties. Nav nekāds brīnums, ka atjautīgi uzņēmēji izmantoja šo iespēju, noīrēja lielas platības, uzstādīja pārvietojamus ekrānus un nosauca šīs vietas par kinoteātriem. Cilvēkus neinteresēja šo iestādījumu apšaubāmā kvalitāte, nemaz nerunājot par autokino kultūras smalkumiem; viņi gribēja skatīties filmas ne tikai mājās pie datora ekrāna. Jauki, ka dažas vietas izvēlējās izrādīt filmas drive-in formā, pat ja tādējādi tās pauda, ka galvenais ir telpa jeb, izmantojot neoliberāļu jaunrunu, “pieredze”, nevis pati filma. Bet vai tad autokino kādreiz ir bijis citāds? Mēs atceramies, kā maigojās jaunieši (un ka viņus pārāk bieži iztraucēja stulbie draugi, apsargs vai sērijveida slepkava), bet vai mēs iedomājamies, ka jaunajiem vecākiem autokino bija vienīgā iespēja noskatīties filmu sabiedrībā, kamēr mazulis aizmidzis gulēja aizmugurējā sēdeklī?

Filma, ko es ar draudzeni skatījos vienā no vecajiem un labi zināmajiem drive-in kinoteātriem, nebija radīta šādai vietai. Oza Pērkinsa “Grietiņa un Ansītis” (2020) gluži vienkārši ir pārāk smalka visos līmeņos; autokino filmām ir jācīnās ar gaismu un citiem traucēkļiem vairāk, nekā filmai jebkad pienāktos to darīt.

Līdz šim nekad nebiju jutis vajadzību apmeklēt iebraucamo kinoteātri. Mašīnas mani nekad nav interesējušas, tā tas bija arī vidē, kurā es augu. Automašīnas nebija daļa no mūsu dzīvesveida, mēs bijām dzimuši un auguši pilsētā: tikai lauķiem vajadzēja mašīnas, lai pārvietotos; mums bija sabiedriskais transports un velosipēdi.