Būt kopā

Pašā Covid-19 sākuma panikas viducī es pirmo reizi mūžā devos uz drive-in kino. Mani turp aizveda draudzene, galvenokārt tāpēc, ka nespēja noticēt, kā tas var būt, ka cilvēks, kurš līdz šim šķietami darījis un redzējis visu, nekad nav skatījies filmu no automašīnas. Interesanti, ka iepriekšējā dienā es biju runājis ar citu senu draugu, kurš pētīja drive-in kinoteātrus un varēja pastāstīt man dažus aizraujošus faktus, piemēram – ka Rietumvācija autokino popularitātes ziņā ir trešajā vietā pasaulē; ka drive-in kinoteātri bija amerikāņu stila virtuves avangards, jo to uzkodu stendi ilgu laiku bija vienīgā vieta, kur pasniedza burgerus; un ka drive-in eksistē joprojām, galvenokārt pateicoties tam, ka šīs vietas brīvdienu rītos pārvēršas par lietotu auto tirgotavām, kas ir ienesīgs bizness. Lokdauna laikā drive-in bija vienīgie kinoteātri, kuriem bija atļauts darboties. Nav nekāds brīnums, ka atjautīgi uzņēmēji izmantoja šo iespēju, noīrēja lielas platības, uzstādīja pārvietojamus ekrānus un nosauca šīs vietas par kinoteātriem. Cilvēkus neinteresēja šo iestādījumu apšaubāmā kvalitāte, nemaz nerunājot par autokino kultūras smalkumiem; viņi gribēja skatīties filmas ne tikai mājās pie datora ekrāna. Jauki, ka dažas vietas izvēlējās izrādīt filmas drive-in formā, pat ja tādējādi tās pauda, ka galvenais ir telpa jeb, izmantojot neoliberāļu jaunrunu, “pieredze”, nevis pati filma. Bet vai tad autokino kādreiz ir bijis citāds? Mēs atceramies, kā maigojās jaunieši (un ka viņus pārāk bieži iztraucēja stulbie draugi, apsargs vai sērijveida slepkava), bet vai mēs iedomājamies, ka jaunajiem vecākiem autokino bija vienīgā iespēja noskatīties filmu sabiedrībā, kamēr mazulis aizmidzis gulēja aizmugurējā sēdeklī?

Filma, ko es ar draudzeni skatījos vienā no vecajiem un labi zināmajiem drive-in kinoteātriem, nebija radīta šādai vietai. Oza Pērkinsa “Grietiņa un Ansītis” (2020) gluži vienkārši ir pārāk smalka visos līmeņos; autokino filmām ir jācīnās ar gaismu un citiem traucēkļiem vairāk, nekā filmai jebkad pienāktos to darīt.

Līdz šim nekad nebiju jutis vajadzību apmeklēt iebraucamo kinoteātri. Mašīnas mani nekad nav interesējušas, tā tas bija arī vidē, kurā es augu. Automašīnas nebija daļa no mūsu dzīvesveida, mēs bijām dzimuši un auguši pilsētā: tikai lauķiem vajadzēja mašīnas, lai pārvietotos; mums bija sabiedriskais transports un velosipēdi.

Šķiet, ka vēl viena VFR kultūrai raksturīga parādība bija dzelzceļa stacijās esošie “aki” jeb aktualitāšu kinoteātri, kuriem bija sliktas slavas, samaitātības un ļaunuma aura un kuri tā fascinēja mani un manus draugus. Sākumā šeit rādīja kinožurnālus un citas īsfilmas – visu, ko var skatīties, gaidot vilcienu. Kad televīzija pārņēma kino funkciju un kļuva par galveno jaunāko filmēto ziņu pārraidītāju, aki mainīja stratēģiju un pievērsās izklaides sensacionālajai pusei, vispirms rādot dažādas asa sižeta filmas, bet vēlāk arī erotiku un porno. Pornofilmas sāka demonstrēt arī drive-in kinoteātros, kas, kā tika ziņots, regulāri izraisīja satiksmes haosu dažu autokino apkaimē (tagad grūti iedomāties, ka pirms pusgadsimta kailums publiskajā telpā bija tik reta parādība, ka cilvēks riskēja izraisīt avāriju, lai tikai redzētu pupus…).

Gan autokino, gan aki bija kinoteātri, kuros stāstam nebija nozīmes. Auto kultūras atslēga ir spēks un vēriens (vai arī garlaicība, vienveidība un pašnāvība), savukārt aktualitāšu kinoteātros galvenais bija ātra un tieša piegāde; te blakus ekrānam bija milzīgi pulksteņi, lai varētu sekot līdzi laikam un nenokavēt savas darīšanas. Ir patīkami iedomāties, ka kino reiz bija tik normāla parādība, ka ļaudis labprātīgi ienira tumsā kaut vai tikai uz dažām informācijas vai izklaides minūtēm. Austrumvācijā šos kinoteātrus patiesībā sauca par Zeitkino jeb laika kino, izmantojot salikteni ar neparasti poētisku potenciālu.

Tā kā šo aki vienīgā funkcija bija izrādīt filmas, 90. gados tie izzuda. Un līdz ar tiem zuda ideja par kopīgu seksa vērošanu. VHS forma nokāva kaifu sēdēt tumsā starp svešiem cilvēkiem un uzbudināties – un kas zina, ar ko tas tur tumsā varēja beigties… Lai gan šķiet, ka mūsdienās mūs burtiski ieskauj erotizēti attēli, kā kultūra mēs kļūstam arvien puritāniskāki. Tas bija tik patīkami – uzbudināties reizē ar citiem.

Katru reizi, kad dodos uz Japānu (parasti Kioto), es cenšos uzturēties tur vismaz 10 dienas, lai varētu noskatīties trīs trīskāršos seansus erotisko filmu kinoteātrī Honmachi-Kan, vienā no pēdējiem šāda veida iestādījumiem Japānas metropolēs. Man vienmēr ir paticis stāsts par to, kā 70., 80. un, iespējams, pat vēl 90. gados daudzi erotisko filmu kinoteātri atradās lielpilsētu biznesa rajonos, kuru darbinieki te pavadīja pusdienlaiku vienatnē, nereti vienkārši nosnaužoties. Ja tie te patiešām ir bijuši, tagad to vairs nav. Arī gados vecāki kungi, kuri apmeklē Honmachi-Kan seansus, nereti iesnaužas, un reizēm ir grūti pateikt, kurš te bezkaunīgāk trokšņo – viņi vai talanti uz ekrāna. Es bieži iztēlojos, ka viņi ir bijuši uzticīgi šai vietai jau gadu desmitiem. Viņi ir pastāvīgie apmeklētāji, kurus tagad mazāk interesē pupu un pēcpušu prieciņi, bet vairāk patronu loma. Iespējams, ka šajā kinoteātrī viņi pavadījuši lielāko daļu dzīves un vēlas turpināt skatīties filmas līdz pat nāvei. Visticamāk, viņi apzinās, ka līdz ar viņiem beigas būs arī kinoteātrim – ne jau erotiskajām filmām, bet tā kultūrai. Piemēram, erotisko filmu studija OP Eiga tagad bieži piedāvā savu produkciju divās versijās – 60 minūšu versiju erotiskajiem kinoteātriem un 90 minūšu versiju plašākai auditorijai. Garākajā versijā ir nevis vairāk seksa, bet gan vairāk sarunu, psiholoģijas un tamlīdzīgi.

Uzskatiet to par likteņa ironiju, ka Honmachi-Kan atrodas vienā ēkā ar senioru aprūpes centru. Ņemot vērā savādo vietu, ir grūti iedomāties, ka kāds gribētu nopirkt Honmachi-Kan un pārvērst to par tādu vietu kā Demachiza vai Minami-Kaikan, kas ir divi vadošie neatkarīgie kinoteātri Kioto – brīnišķīgi brīvdomīgas un vitālas vietas, kuras piedāvā tik iekļaujošu kino ideju, kādu nav iespējams iedomāties nekur starp Lisabonu un Helsinkiem. Abos kinoteātros izrāda gan dīvainu žanra kino un jaunākās arthouse filmas, gan vietējos kases grāvējus un restaurētu kino klasiku. Pagājušā gada decembrī Minami-Kaikan izrādīja digitāli atjaunoto Bēlas Tarra “Sātana tango” (1994) un Kavasaki Minoru tobrīd jaunāko vulgārā sirreālisma eseju “Ēzeļcilvēks” (2020), kura pilnībā atbilda abu kinoteātru vājībai pret tokusacu žanru, ko tie regulāri rāda nakts seansos, kuru saturs pēdējā laikā kļūst arvien nesaprotamāks, apšaubāmāks un brīnumaināks.

Vērojot, kā par “nozīmīgiem” uzskatītie festivāli kļūst arvien cimperlīgāki programmu izvēlē un kinoteātri – arvien neviendabīgāki, un to piedāvājums – arvien pliekanāks, kino kultūra Japānā ir kā zaudētā paradīze – mādadayo. Bet vai mums šeit būtu skatītāji, kas vēl zinātu, atcerētos, kā izbaudīt tādu pārpilnību?

Lidojumu laikā izklaides piedāvājums ir gandrīz tikpat bagātīgs – vismaz dažām aviokompānijām. Tāpēc man vēl vairāk pietrūkst ceļojumu uz Japānu. Kur citur, ja ne KLM lidmašīnās ir iespējams palutināt sevi ar šādu kino mielastu: vispirms Kemi Adetibas politiskais trilleris “Zēnu karalis” (2018), pēc tam “Sarkar 3” (2017), Rama Gopala Varmas gangsterbojeviku triloģijas jaunākā daļa par hindu fašisma galveno ideologu Bālu Tākari, tad seko Hadžimes Hašimoto “Aibo IV” (2017), vēl viena nodaļa studijas Toei lielformāta piedzīvojumu sērijā ar televīzijas kanāla TV Asahi zvaigzni – policijas inspektoru Ukjo. Nobeigumā Dmitrija Meshijeva kinematogrāfiski iespaidīgā, bet politiski atbaidošā Pirmā pasaules kara drāma “Bataljons” (2015). Runa nav par to, ka lielāko daļu no tām var atrast, piemēram, sasodītajā Netflix vai vienkārši lejupielādēt saprātīgā kvalitātē. Svarīgi ir, ka šī skatītājam veidotā atlase ir kā mazs festivāls, kas nelīdzinās nekam citam uz zemes. Pēc piezemēšanās pasaule šķiet plašāka: filmas paver daudzas tēmas, kurās iedziļināties, izvirza jautājumus, uz kuriem meklēt atbildes, iedvesmo izpētei.

Nesen kāds mans students mazliet pažēlojās, ka kursā par studiju laikmeta somu kino es rādīju ne tikai atzītu “klasiku”, bet arī iskelmä mūziklu, reklāmas filmu par kādu producentu kompāniju, mazpazīstama populāru komēdiju meistara režisētu izglītojošu īsfilmu par satiksmi u.tml. – daudzējādā ziņā toreiz tikpat ierastas lietas kā “Aibo IV”, “Sarkar 3” un “Zēnu karalis” tagad: šodien par tām runā, bet rīt tās jau ir aizmirstas. Es viņam paskaidroju, ka visas šīs filmas, kuras mēs esam pieraduši saukt par “klasiku”, eksistē, tikai pateicoties visiem “Aibo” un “Sarkar”, kurus skatītāji atceras labāk nekā kino vēsture, un ka bez tiem tās būtu tikai chalkòs ēchōn ē kýmbalon alalázon – skanošs varš un šķindošs zvārgulis.

© Senses of Cinema, 2021. gada 18. maijā