Būt Edgaram Ozoliņam

Nesen vilcienā noklausījos sarunu.

Kundze gados, brauc uz laukiem:

– Ja bērns piedzimst pasaulē, kurā pastāv kaut kādas tehnoloģijas, piemēram, mobilie telefoni, tad viņš tos nemaz neuztver kā tehnoloģijas.

Jauns puisis, droši vien mazdēls:

– Kā tad viņš tos uztver? Kā dārzeņus?

Kundze:

– Nu… Nezinu, vai kā dārzeņus, bet pavisam noteikti ne kā tehnoloģijas. Viņa pasaulē tās lietas vienkārši ir.

Un es, tā klausīdamies, pēkšņi atskārtu, ka tieši tāpat vienmēr esmu uztvēris Edgara Ozoliņa mākslu. Nevis kā darbus, kurus kāds ir apzināti radījis, bet kā kaut ko tādu, kas vienkārši ir. Pieļauju, ka daudziem mana gadagājuma cilvēkiem ir līdzīgi. Mēs piedzimām vietā un laikā, kur viņa ilustrētās Zentas Ērgles grāmatas un žurnāla Dadzis numuri atradās vai katrā plauktā. Pat tagad, runājot ar 90. gadu bērniem, kuriem Ozoliņa vārds vairs nav tik labi pazīstams, atliek pajautāt:

– Tev skolā ābece ar gaili uz vāka bija? – un viss uzreiz top skaidrs.

Daļēji tas, protams, ir saistīts ar padomju grāmatu milzīgajām tirāžām. Taču galvenais iemesls šim klātbūtnes efektam ir Ozoliņa viegli atpazīstamais grafiskais stils un tēlu raksturi. Drosmīgie pionieri, pašpārliecinātie zēni kļošenēs, meitenes ar pavedinošajām acīm un tvirto krūšu līnijām, rubensiskās bufetnieces un Dadzī bieži kariķētie šņabdeguņi – visi šie personāži dzīvoja savu dzīvi tā, it kā paši sevi būtu uzzīmējuši un izkrāsojuši.

To, ka šie tēli ir radušies, pateicoties vienotam mākslinieciskajam spēkam, es sāku nojaust tikai vēlāk, bet tad tas vairs nebija svarīgi, jo bērnība lēnām tuvojās pusaudzībai, un neskaitāmu jauniešu rokās visā postpadomju Latvijā nonāca Jāņa Zālīša slavenā dzimumdzīves instrukciju grāmata “Mīlestības vārdā” – tā pati, kuru padomju funkcionāri savulaik centās iznīcināt Edgara Ozoliņa seksīgo ilustrāciju dēļ. Paši to nenojauzdami, mūsu paaudzes bērni veica aizraujošo ceļu no ābeces līdz Kāmasūtrai viena un tā paša mākslinieka pavadībā.

Edgars Ozoliņš piedzima 1930. gadā Rīgā neatkarīgās Latvijas armijas robežsarga Jāņa un mājsaimnieces Marijas Dīnas Ozoliņu ģimenē. Piecu mēnešu vecumā Edgars, kā daudzi tolaik, saslima ar poliomielītu – tā saucamo bērnu trieku. Slimību viņš pārcieta, taču visu atlikušo mūžu, līdz 1987. gadam, pavadīja 2. grupas invalīda statusā.

Spriest no malas par to, kā šāds notikumu pavērsiens ietekmē vai neietekmē dzīves gaitu, parasti nav diez cik korekti. Taču Edgars arī pats bieži reflektēja par savu fizisko un psiholoģisko stāvokli. Viņa arhīvs sastāv no simtiem, varbūt pat tūkstošiem dažādu skiču, uzmetumu, zīmējumu, kopiju, karšu, shēmu un cilpotā rokrakstā izpildītu personisku piezīmju – reizēm vairākas vai pat visas šīs lietas uz vienas lapas. Kādā autobiogrāfiskā tekstā viņš par sevi raksta:

Mākslas profesionālo ābeci sācis iepazīt Rīgas J. Rozentāla un Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā no 1947. līdz 1951. gadam.

Zīmēt sācis aiz garlaicības, jo nekad nav kāpis pār sētu svešos ābeļdārzos, nekad nav ballītē “dabūjis pa purnu”, nekad nav pavedis sievieti...

Drusku dūšīgāk profesionālās iemaņas apguvis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas un Teātra dekorāciju nodaļā četrus gadus.¹ Fiziskās aprobežotības kavēts, ar sekām, kas no tās izriet, pārtraucis studijas Mākslas akadēmijā un par agru sācis strādāt savā profesijā, nepārtraukti un stūrgalvīgi mēģinādams emocijas līdzsvarot ar profesionālo varēšanu.

Ārēji ir cilvēka parodija un iekšēji – gadiem ejot – tai neglābjami tuvojas.

[..] Pasīvi cīnās ar saviem psihiskajiem kompleksiem, kas izriet no nepilnīgas dzimumdzīves.

Vēl ir dzīvs, dzīvo komunālā dzīvoklī Rīgā un spēj vēl attaisīt melnās tušas pudelīti.

Apmēram šādi, trešajā personā un ne bez ironijas, viņš bieži apraksta savas dzīves detaļas. Karikatūrās un pašportretos Edgars sevi attēlo kā maza auguma kuprīti, reizēm mētelī un beretē, ar viltīgu, caururbjošu skatienu, kas raidīts tieši vērotāju (tas ir, mūsu) acīs.

Lai gan, kurš tad īsti ir tas vērotājs – mēs vai viņš –, nav līdz galam skaidrs. Šķiet, ka viņš gluži labprātīgi padarījis par novērojamo objektu arī pats sevi. Kādā citā, pēc visa spriežot, vēlāk tapušā tekstā (Ozoliņš ne vienmēr tos datēja) viņš sniedz atsauci uz sevis un savas dzīves vērošanu no malas:

Runājot par sevi “Es” formā, kaut kā nevaru (distancēties) atiet tādā attālumā, lai redzētu. Tādēļ it kā skaidrāk varu sevi apcerēt “trešā personā”... Ne “Es esmu vēl dzīvs” (to nemaz skaidri nevar zināt), bet vēl kustas un ir izdarījis (jeb ļāvis izdarīt) dažus (nepārsteidzošus, nekardinālus) pārkārtojumus sadzīves jomā, no komunālā dzīvokļa izsprucis 2-istabu dzīvoklī kungu rajonā ar karstu-aukstu ūdeni, gāzi, centrālapkuri, “noraujamo” tualeti, vannu un “kloķētu” telefonu... Ir ledusskapis, televīzija, t.s. dienasgaisma un vēl daudz nebūtisku lietu un krāmu.

Vietējās mākslas dzīves aktualitāšu lokā Edgars Ozoliņš atgriezās 2017. gada nogalē, kad Nacionālā mākslas muzeja izstādē “Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta”tika iekļauta neliela kolekcija ar viņa darbiem – nevis tiem, kurus redzējām bērnu grāmatās un pieaugušo žurnālos, bet tiem, kuri pilnā apjomā varēja nākt gaismā tikai pēc Savienības kraha. Pilnu priekšstatu par Edgara daiļrades robežām no šī stenda gan nevarēja gūt, taču tajā iezīmējās īss un saprotams konspekts par viņa militārajām, seksuālajām un vēsturiskajām fantāzijām – galvenajiem virzieniem, kuros viņš, paša vārdiem izsakoties, “strādāja vislabprātāk un bez atlīdzības”. Atsauksmes par ekspozīciju interneta pasaulē, kā jau gaidāms, bija pretrunīgas. Seksuālā joma publiku tik ļoti neizbrīnīja, lai gan arī tur noteikti radās zināmi iebildumi pret dzimumu lomu atveidi (“vīrietis radīts karam, sieviete – karavīra atpūtai”). Taču Ozoliņa attieksme pret seksualitāti savam laikam bija ļoti progresīva. Kādā komentārā padomju tikumiskās audzināšanas rokasgrāmatas lappuses malā viņš raksta:

Psihi kropļo ne pišanās, bet inertās sabiedriskās morāles (uz āru!) nosodījums, jaunieša vairāk vai mazāk apzināta pakļaušanās tai.

Domstarpības pēc izstādes raisīja galvenokārt Edgara militārās fantāzijas un alternatīvie Latvijas vēstures scenāriji, kurus viņš bagātīgi ilustrēja, aprakstīja un plānoja līdz vissmalkākajām detaļām. Un, protams, redzot visus tos kāškrustus, SS uzšuves un citas bēdīgi slavenas regālijas uz izfantazētām latviešu bruņoto spēku uniformām, varētu rasties neglaimojošs priekšstats par zīmējumu autora politiskajām simpātijām. Bet arī tas nav tik vienkārši. Skaidrs, ka Ozoliņš nekad nav bijis un nevarētu būt, kā tagad saka, “nacists”, holokausta noliedzējs vai apoloģēts. Otrā pasaules kara neglītākās epizodes viņš pieredzēja vistiešākajā veidā, kopā ar vecākiem mēģinot izbraukt no Latvijas, bet nokļūstot tieši zem sabiedroto aviācijas uzlidojuma. Daudz vēlāk, 1973. gadā, viņš it kā starp citu uz salvetes ar zilu pildspalvu uzšņāpa:

Es atcerējos, ka esmu gulējis grāvī, patvertnē un vēl bēdīgākās vietās, kad “uz mani” meta bumbas krievi, vācieši un amerikāņi...

Kādā citā piezīmē viņš sniedz daudz dziļāku ieskatu savā kara pieredzē:

Es nezinu, vai ir iespējams citiem parādīt tās bailes, kad jāsēž 30 000 cilvēku mazā, saspiestā 5stāvu pilsētiņā – romantiskā patvertnē (kur vēl deg elektrība), kad jau 15 minūtes, kopš nokaukusi īstā trauksme, kad lidmašīnas atrodas pilsētas rajonā un caur lūkām dzirdama pieaugoša trula “lidojošo cietokšņu” dūkoņa, kuri pārlido 100–200 lidmašīnu viļņos… Elpa apstājas, kad pēkšņi atšķir to dīvaini stindzinošo šalkoņu, kad zemei tuvojas desmitiem bumbu… Kad pēc trula, ar visu ķermeni sajūtama spiediena un pagraba-zemes notrīcēšanas nodziest pusfāzes elektriskā spuldze… Un tad iestājas gandrīz pilnīga tumsa, tikai bāla pagraba loga šahtas gaisma spiežas pagrabā… Tev piespiedies tāds pats trīcošs puika (no Daugavpils)…

Vēlāk, atrokot otrā kvartālā kāda kareivju restorāna pagrabu – tikai 4 stundas pēc uzlidojuma –, tur atrada noslāpušu cilvēku kamolu, kas tik cieši agonijā savijušies kopā, ka glābšanas komandas ļaudis ar spēku pinuši tos vaļā… Jauni kareivji bez ordeņiem un krustiem, jaunas sievietes un oficiantes bez kādas vainas…

Šim aprakstam seko vēl viena piezīme:

Zem vācu bumbām neesmu bijis, bet viņiem to jau no sākta gala bija maz – lidotājiem izsniedza bumbas uz kartiņām, tāpat kā civilistiem maizi, sviestu, gaļu...

Kā redzams, Edgara tekstos ir pietiekami daudz pretrunu, lai saprastu, ka tie nepakļaujas mūsdienu vērtējumam. Lai izrautos ārpus sekliem kašķiem, kuros viena puse nosoda, bet otra attaisno, nepieciešams plašāks mākslinieka biogrāfijas un darbības konteksts. Taču Edgara Ozoliņa arhīva piedāvātais konteksts ir pārāk plašs. Ja ne pētniecībai, tad vērotāja uztverei. Kā intervijā Rīgas Laikam 1997. gadā sacīja Edgara sieva Anita Kalniņa, “to jau arī aprakstīt nevar, tikai pieskarties”. Bet kā pieskarties domāšanas procesam, kas sīki dokumentēts mūža garumā?

Līdz zināmam brīdim biju naivi pārliecināts, ka viss, kas tam nepieciešams, ir iemācīties lasīt Edgara rokrakstu. Ka viņa teksti un piezīmes būs tā atslēga, kas atslēgs durvis uz mākslinieka domāšanas procesu, apmēram kā tunelis filmā “Būt Džonam Malkovičam”. Lasīt rokrakstu es piešāvos. Vienā brīdī tas pat sāka rēgoties grīdas dēļu un tapešu līnijās. Skaidrību tas nevairoja, tomēr sniedza nelielu ieskatu Edgara Ozoliņa domāšanas gaitā. Taču cilvēka domas ir juceklīgas un mainīgas. Vienu ideju aizstāj cita, abas pierakstītas vijīgā rokrakstā, pielabotas un papildinātas (tajā pašā dienā? Pēc mēnešiem? Pēc gadiem?). Abas ilustrētas. Varbūt ar kaut ko saistītu. Varbūt arī ne. Kādā brīdī robeža starp iztēli un īstenību neizbēgami nobrūk, un viss, ko vērotājs var iesākt, ir mēģināt to novilkt no jauna starp diviem brīvi izvēlētiem punktiem. Pat ja visu šo materiālu apkopotu vienā vērienīgā retrospektīvajā izstādē, atšifrējot ķīļrakstam līdzīgos burtus un savelkot kopsakarības starp šķietami vai reāli saistītiem tekstiem, liela daļa no tiem vienalga paliktu ietērpta tikai autoram vien zināmos simbolos un to kombinācijās.

“Pretrunas ir brīnišķīgas!” Ozoliņš raksta, un tas lielā mērā paskaidro viņa iztēles lidojuma mainīgās trajektorijas. 1975. gadā uz nelielas piezīmju lapiņas viņš ir izvērsis vienu no savām mākslas definīcijām:

Sapņi ir tikai pakļautajiem! Varasvīri nesapņo, jo viņi neguļ, tik snauž. Māksla (tēlotāja, literatūra, dzeja utt.) ir pakļauto sapņi – ilgas pēc tā, par ko kungiem nav jāsapņo!

Māksla (oficiālā) vienmēr – visos laikos (kad sākas valsts un monopolu koncentrēšanās) – ir bijusi stiprāko (apspiedēju) viens no līdzekļiem, kā pakļaut vājākos (apspiestos), dot tiem “garīgu kompensāciju”!

Bet jau citā, nedatētā tekstā viņš, it kā strīdēdamies pats ar sevi, raksta:

Māksla ir cilvēka doma (iekšējā forma).

Tad jau viss ir māksla, kur cilvēks pielicis roku. Taču roku var arī pielikt, tikai bioloģisko signālu mudināts (aukstums, bads, mīlas kāre, varas kāre).

Māksla ir tāda cilvēka garīgā darbība (ar formu un skaņu palīdzību), kas ierosina otru cilvēku just, domāt. Tas ir ļoti daudz, ierosināt otru domāt un just.

Domāt un just šie teksti patiešām ierosināja. Un, jo stingrāk es pieskāros viņa idejām, jo skaidrāk sapratu, ka iztēle ir uzticams glābiņš no ieslodzījuma ne tikai brīvdomātājam nedraudzīgā iekārtā, bet arī pašam savā ķermenī. Un ne tikai Edgaram Ozoliņam, bet jebkuram domājošam cilvēkam, kurš kaut reizi gulējis slimnīcā ar ieģipsētu kāju. Taču paralēli sāku nojaust arī to, ka vienīgais veids, kā patiešām izprast Edgara Ozoliņa mākslu, ir būt Edgaram Ozoliņam. Un jebkādas diskusijas ir bezjēdzīgas, ja par Edgaru Ozoliņu nav kļuvuši visi to dalībnieki.

Lai cik aizrautīgi es vai kāds cits raktos pa viņa arhīviem, lai cik rūpīgi iedziļinātos viņa aprakstītajā garīgajā un priekšmetiskajā pasaulē, daļa no tās mums nekad nebūs pieejama. Edgaram pieder izteikums, ka lietas veido cilvēku. Iespējams, ar to palīdzību arī varētu nedaudz pietuvoties viņa domāšanai – no visām pusēm aplenkt sevi ar kareivju, tanku, revolveru un citu “oficiālās cilvēku nogalināšanas tehnikas līdzekļu” zīmējumiem, kā arī strādāt, sēžot uz “spilventiņa, kas šūts no 1. pasaules kara krievu armijas virsnieku un zaldātu šineļu kvadrātiņiem”. Taču arī šādi paņēmieni darbojas tikai fantāzijas līmenī. Kas attiecas uz mākslinieka iztēli, to droši vien nemaz nevar pielāgot atšķirīgu cilvēku pieredzei un uztveres spējām. Piemēram, glābiņa meklēšana seksuālajā sfērā man ir saprotama. Edgara slavenākie erotiskie zīmējumi radušies, vērojot cilvēku attiecības, raksturojot viņam pašam saistošākos sieviešu tipus un komentējot nerātnās tautas anekdotes (tām viņš pat mēdza likt atzīmes piecu ballu sistēmā). Par savām simpātijām viņš raksta apzināti un vaļsirdīgi:

No cilvēkiem vislabprātāk zīmēju seksuālas sievietes no 14/15/16 g. vecuma līdz 50/55 g. vecumam. Labprāt redzu (un sapņoju) tuklas, smagnējas un kontrastainas (proporcijās) “plūmītes”, taču tajā pašā laikā apmulstu, ja ieraugu dīvainas izteiksmes seju, kaut pārējie ķermeniskie dotumi ir patāli no “plūmiskajiem”. Es pat šajos gadījumos nemaz nepamanu seksuālos dotumus, kaut gan šīs dīvainās sejas – vienas pašas – ir kaut kur seksuālas.

Daudz grūtāk aptvert, kādu mierinājumu var sniegt apcere par militārismu. Edgars turpretī šīs tēmas tuvumā jutās droši un to nepārtraukti pieminēja, pat gluži neviļus:

Ja es gribu ēst (jeb man kas sāp), tad nevar palīdzēt ne Bēthovens, ne diksīlends, ne tautas, ne nacionālā, ne internacionālā mūzika (ja nu varbūt austro-ungāru militārie marši...).

Tiesa, ņemot vērā Edgara bērnības pieredzi, grūti viņu iztēloties kā pārliecinātu militāras agresijas piekritēju. Par to liecina arī daži viņa komentāri:

Tikai nelaimīgs cilvēks – ārprātīgais – var vēlēties karu! Taču vai tāpat, bez kara (tāpat kā viņi ienāca 1939./40. gadā), viņi jau šovakar pēcpusdienā aizies?

Un nav izslēgts, ka zināmā mērā arī Edgaram visi šie “nogalināšanas līdzekļi” bija tikai tehnoloģijas – cilvēku radīti verķi, kas pasaulē ienākuši pirms viņa dzimšanas un kļuvuši gandrīz vai par otro dabu. Katrā ziņā arī civilo tehnoloģiju tēma viņam nebija sveša – viņš to bieži iepina savos iztēles sižetos, skicēdams un aprakstīdams dažādas ierīces, sākot ar divvietīgiem invalīdu elektromobiļiem, beidzot ar “masāžas” vibratoriem un “smaržu televīziju”.

Viņš rakstīja: “Sapņiem jābūt realizējamiem,” – un turpināja izvērst nerealizējamus sapņus un alternatīvus vēstures scenārijus. Edgara arhīvā atrodams milzīgs daudzums zīmētu, pārzīmētu un pielabotu pasaules politisko karšu un, kā viņš pats tās reiz nodēvēja, “sapņu tabeļu” ar iespējamiem un neiespējamiem teritoriju iedalījumiem, karaspēku pārvietošanās virzieniem un citiem faktoriem, kurus bez autora neviens, visticamāk, vairs nespēs atšifrēt.

Taču vērienīgākais un visrūpīgāk izstrādātais ģeopolitiskais sižets ir Edgara projekts par latviešu, lietuviešu un igauņu diasporas veidošanu Islandē uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Spriežot pēc datējuma, kur nu tāds pieejams, viņš pie tā strādājis vismaz 15 gadus, pilnīgi iespējams, vēl vairāk. Šis pašizgudrotais vēstures pavērsiens, kurā padomju režīmam pakļautās tautas iegūst savā īpašumā jaunu zemi, kur laimē diet, ir papildināts ar zīmējumiem, rasējumiem, statistiskiem aprēķiniem, arhitektoniskiem projektiem, sabiedriskās iekārtas un morāles aprakstiem, atsevišķu personāžu portretiem, biogrāfijām un intīmiem sīkumiem, kā arī, protams, izvērstu militārās un politiskās attīstības koncepciju. Ņemot vērā, ka Ozoliņa Islandes projekts nepārtraukti gāja plašumā, daudzas detaļas un aprēķini tajā mainījās un piedzīvoja uzlabojumus. Taču vienā no pēdējām redakcijām, apkopotā 80. gadu sākumā, Baltijas tautu “Jaunās Dzimtenes” vēsture īsumā izskatās šādi:

1945. gada vasarā latviešu izcelsmes amerikānis, Apvienoto Nāciju ierēdnis, “privāta miljonāra” rosināts, apmeklē Zēdelhemas karagūstekņu nometni, kur ieinteresējas par kādu 15 gadus vecu latviešu zēnu, atsevišķās skicēs sauktu par Oskaru Ozolu. Šis Ozols, citviet vienkārši “jauneklis”, “labi runā latviešu, vācu, angļu un franču valodā, ātri izgriež siluetus, ātri uzraksta parodiskas četrrindes un tās tūlīt asprātīgi tulko”.

Sajutis amerikāņa interesi, jauneklis to ielūdz uz privātu sarunu. Viņš izsaka priekšlikumu ar amerikāņu miljonāra un Apvienoto Nāciju palīdzību organizēt latviešu, igauņu un lietuviešu emigrāciju uz Islandi. Amerikānis saprot, ka, atbalstot jaunā cilvēka iniciatīvu, viņš varētu ne tikai sniegt palīdzīgu roku latviešu kopienai, bet arī vairot pats savu popularitāti sabiedrības acīs. Noslēpumainais miljonārs, kurš tā arī netiek nosaukts vārdā, ideju atbalsta – tiesa, ne bez savtīgiem nolūkiem. “Galvenais,” raksta Ozoliņš, “ir panākt, lai Islandes valdība piekristu – diplomātiski sagatavota – baltu emigrantu ieceļošanai.” Viņš sīki apraksta delegācijas diplomātiskos uzdevumus:

“Sacīt, ka tās ir trīs maztautu atliekas ar savu īpatnēju kultūru, kuras vācu un krievu tautas gandrīz iznīcinājušas.

Sacīt, ka imigrantu skaits no katras [no] šīm tautiņām varētu būt vairāki simti ģimeņu...

Sacīt, ka US miljonāru grupa uzņēmusies uz 25 gadiem kreditēt imigrantus Islandē, izsniegt tiem zvejas kuģus, zvejas inventāru un tehnisko komplektu 3 zvejas produkcijas apstrādes uzņēmumiem. Izsniegt un piegādāt emigrantiem Islandē biomateriālus, būvtehniku un labiekārtošanas pilnus kompleksus pilsētiņu-pavalstiņu izbūvei uz zemes teritorijas, kuru iedalīs Islandes valdība.

Sacīt, ka 3–5 gadus US miljonāru grupa-firma piegādās pārtikas produktus un enerģijas ražotājus uz atvieglotiem kredītiem.”

1945. gada oktobrī diplomātiskā delegācija 24 cilvēku sastāvā, arī “jauneklis ar fotoaparātu”, dodas uz Islandi. Diplomātiskā misija, kuru Edgars aprakstījis īpaši rūpīgi, norādot precīzus pulksteņlaikus, kad kurš plāna punkts apspriests, norit veiksmīgi. “Sarunas laikā islandieši sāk aptvert Delegācijas lūgumu un arī garu”, un jau pēc divām dienām Islandes parlaments, kuru Edgars pēc norvēģu parauga dēvē par Stortingu, ar 82 balsīm par, 8 balsīm pret un 10 balsīm atturoties, pieņem lēmumu sniegt baltu imigrantiem politisko patvērumu un izpildīt visas to prasības.

1946. gada 1. janvārī Islandē ieceļo pirmā baltu imigrantu grupa. Iebraucēju skaits atšķiras dažādos autora aprēķinos, taču saskaņā ar to, kuru viņš pats atzīmējis kā “pēdējo”, Keflavīkas ostā no kuģa izkāpj un reģistrējas 13 648 “lettiņi”, 9395 “ēsti” un 10 037 “liti”. Tā paša gada janvāra nogalē viņiem pievienojas vēl viena grupa, kas sastāv no 496 Zēdelhemas nometnes leģionāriem, 628 “citiem vīriešiem” un 304 sievietēm. Tai seko amerikāņu mecenātu piešķirta 10 mīnu traleru karavāna ar būvmateriāliem, kas nepieciešami pirmās imigrantu apmetnes būvniecībai.

Tā tiek ierīkota blakus Keflavīkas ostai. Jaunieceļotāji pirmām kārtām uzceļ paši savu klubu, slimnīcu, pirti un darbnīcas un neilgi pēc tam ar amerikāņu kareivju palīdzību uzspridzina klinšu grēdu, kuras vietā uzceļ privātu zvejas ostu. Jaunie Islandes balti uzsāk komercdarbību un integrāciju svešajā sabiedrībā:

“Ieceļotāji “zvēr” savam kodeksam – “talmūdam” –, ka, ieradušies Jaunajā Dzimtenē, Islandē, ar lielu uzmanību un taktu izturēsies pret islandiešiem, viņu likumiem, tradīcijām, kārtībām.

Galvenais, lai neradītu nepatiku, naidu un skaudību iezemiešos.

Satiksmē ar islandiešiem atturēties no provokācijām, ja tādas rastos.

Ierodoties islandiešu publiskās vietās – kino, veikalos, sarīkojumos –, neprovocēt islandiešus uz tuvināšanos, kas izsauktu greizsirdību. “Ballēs” lūgt dejot “neglītākās” islandietes, kuras islandiešu puiši nelūdz. Baltietes neatsaka dejas islandiešu puišiem, taču nedejo ar vienu vairākas dejas, bet ar dažādiem… Ļoti atturēties no fiziskas attiecību noskaidrošanas.

Kautiņa gadījumā cīkstēties ļoti bruņnieciski, bez dunkām un neaizraujoties. Neuzskatīt par kaunu ātru attālināšanos – ja provocē vairāki.”

Iebraucēji integrējas bez jebkādām grūtībām. Pirmos piecus gadus tiem vēl ir aizliegts piedalīties vietējā parlamenta vēlēšanās un dibināt politiskās partijas. Tikmēr tie apvienojas arodbiedrībās, kuras jaunajās diasporās pilda arī visas svarīgākās sabiedriskās funkcijas. Ap 1969. gadu baltu arodbiedrības tiek apvienotas un pārveidotas par Baltu partiju. 1970. gada vēlēšanās tā iegūst 25 no – Ozoliņa versijā – 100 vietām Islandes parlamentā, bet 1975. gadā pret Baltu partiju nobalso tikai 14 “reakcionāri” islandieši.

“Kad baltiem uzdod sastādīt valdību, islandieši gaida, ka vismaz 50–60% baltu ievēlēs savējos, taču balti visus ministru posteņus, izņemot divus, izrauga islandiešiem. Balti izvēlē savus cilvēkus tikai ārlietu ministra (arī ārējās tirdzniecības) un valsts aizsardzības ministra posteņos. [..] Jaunais baltu-lettu aizsardzības ministrs (uz baltu arodbiedrību rēķina un nelieliem islandiešu ziedojumiem) izveido Baltu leģionu ar 4 “divīzijām” (19., 15., 20. un 21.), ietērpjot tās “ģermāniskās” uniformās, svētkos rīko parādes nesalīdzināmi vīrišķīgākā, militārākā garā nekā islandiešu operetiskā dekorēšanās...”

Tālākais Baltijas tautu liktenis Islandes “Jaunajā Dzimtenē” ir kā līdzens prieka lauks. Tās sniedz savu ieguldījumu Islandes tautsaimniecībā un piedalās pamatiedzīvotāju kultūras norisēs, taču attīsta arī savas skolas un kultūras centrus, izdod avīzes, nodibina ko līdzīgu reliģiski filozofiskai kustībai – duālismu², kura pirmais bauslis ir “Tev būs nokaut, bet ne slepkavot” –, kā arī izbūvē sporta klubus ar plašu nodarbību sarakstu, mākslas vingrošanu, burāšanu un skrituļslidu hokeju, kuru “spēlē klusējot”. Vienīgā problēma, ar kuru imigrantu kopienai vēl jātiek galā, ir norēķini ar amerikāņu kreditoriem.

Arī to Ozoliņš ir atrisinājis optimistiskā Deus ex machina stilā.

“Nejauši 1971. gadā kāda lettu ģeologu-“pašdarbnieku” grupa, uzspridzinot kādu interesantu iežu radzi, nejauši ievēro, ka strautiņā, kas stīdz no glečera, tagad cauri uzspridzinājuma bedrītei (kurā iekāpjot ūdens tikai līdz ceļiem), mirgo spoži putekļi, kuri nosēžas “bedrē”, bet tālāk strautā vairs neparādās!

Grupas cilvēki izdara elementāras zeltskalotāju manipulācijas ar katliņu, un pēc pusstundas tie jau ir savākuši 1 kg parupju zelta smilšu, bet pēc stundas katliņā izskalo vairs tikai ½ kg ļoti smalkas zelta smiltis! [..] Atgriezušies mājās, grupnieki ziņo Baltu-lettu CK par atradumu.”

Zelta atradnes tiek apgūtas pilnīgā slepenībā. Savākusi ap 200 kilogramu zelta, konspiratīvā darba grupa par to informē Islandes prezidentu un vienojas, ka nomaskēs zelta gultnes par diatomīta raktuvēm. Protams, pēc pāris gadiem šis projekts nāk atklātībā un par to sāk interesēties vispirms vietējā prese, pēc tam arī starptautiskās ziņu aģentūras. Taču ir jau par vēlu. Līdz 1977. gadam latviešu zeltrači ir ieguvuši 18 tonnas zelta, sadalījuši tās uz pusēm ar Islandes valdību, pilnībā atmaksājuši amerikāņu kredītus un nodibinājuši paši savas kredītiestādes; pēc Edgara Ozoliņa pēdējām aplēsēm, 1980. gadā LETTI BANK jau apgroza 55% islandiešu brīvā kapitāla.

Visa šī notikumu ķēde, lai cik fantastiska un cerību pilna, tomēr liek aizdomāties par tiem neapskaužamajiem iekšējiem stāvokļiem, kas pamudinājuši tai veltīt tik daudz laika un uzmanības. “Manas pasaules lāpīšanas idejas izriet no iekšpuses,” Edgars reiz rakstīja, un pēc šī mazā, iespējams – nemaz ne tik būtiskā komentāra es vairs nekādi nespēju tikt vaļā no domas, ka, ja nu starp viņa daudzpusīgajām mākslinieciskās darbības šķautnēm arī ir bijis kāds nemainīgs vienojošs elements, tad tas ir bijis viņš pats. Un pilnīgi iespējams, ka viss – gan militārās, gan erotiskās fantāzijas, gan latviešu grandiozais uzvaras gājiens Islandē – kalpojis par spoguļattēlu tai nepatīkamajai realitātei, kas Edgaru ielenkusi no dienas dienā. Ideja par visu lietu duālismu un līdzsvaru uztrauca ne tikai fiktīvos latviešus Islandē, bet arī viņu pašu:

Viss ir nejaušību ķēde. Es saprotu, ka Dievs (Daba) ir mēģinājuši dabu radīt tādu, lai tomēr visā – kā “labā”, tā “ļaunā” – būtu līdzsvars, lai + – darbībā mēraukla būtu līdzsvars, zelta griezums utt.

Iespējams – faktiski acīmredzami – manu iedzimto nejaušību (dotību un mīnusu) kombinācija iznākusi tāda (gandrīz grēku modulācija), ka Dievam vajadzējis mani “piebremzēt”, un tādēļ tas man “Uzsūtījis” bērnu trieku, lai es, šīs triekas deformēts, iekļautos normas robežās un nepārvērstos par aktīvu “satīrāža monstru”. Taču viņš (Dievs) drusku pārcenties un – man liekas – par ātru uzsūtījis man šo trieku… 5 mēnešu vecumā. Tas nav godīgi!

Šķiet, ap 1985. gadu, tuvojoties mūža nogalei, viņš kādas skices stūrī ir atstājis sev atgādinājumu:

Izbeigt ar visām “Islandēm”, “Latvijām” u.tml. Konkretizēt jau esošās idejas. Saglabāt mieru.

Un, lai gan tagad mēs varam tikai spekulēt par to, vai uz šādu atziņu ir pamudinājusi vilšanās, ideju pārbagātība, straujā veselības pasliktināšanās un nojausma par beigu tuvumu vai varbūt viss kopā, man tomēr patiktu domāt, ka jebkuram mākslinieciskajam pārdzīvojumam seko arī gandarījums par to, ka tieši tagad, tieši šādā veidā, par spīti visām “nejaušību ķēdēm”, māksla ir ne tikai garīga kompensācija, bet arī iespēja atklāt kaut ko jaunu. Man šķiet, ka arī Edgars to ir apzinājies. Lai nu kā, atskatoties uz savu dzīvi un mākslu, viņš – atkal ne bez ironijas – raksta:

Kādā eksperimentā 5 pērtiķiem iedots pa apelsīnam. Četri nomizojuši savu apelsīnu, mizas aizmetuši un sulīgo augli apēduši, bet piektais rūpīgi nomizojis apelsīnu, sulīgo augli aizmetis, bet mizas apēdis! Es esmu tas piektais mērkaķis.

Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Īpaša pateicība Ķekavas Novadpētniecības muzejam un Armīnam Ozoliņam par informāciju un mākslinieka rokrakstiem un zīmējumiem.