Bērnība Freida namā

Kādu rītu agrīnajos pusaudzes gados tēvs mani pamodināja, lai pošos uz skolu, un es viņam izstāstīju naktī redzēto šausmīgo sapni par lāci. Es pievērsos galvenokārt sapņa nomācoši spēcīgajam sensorajam iespaidam – tam, ka lācis man licies tik milzīgs, tomēr izskatījies kā īsts. “Tas bija briesmīgi pinkains,” es atkal un atkal atkārtoju, “un tik nelabi oda.” Mans tēvs, kurš bija psihologs, to visu uzmanīgi noklausījās un tad ieminējās, ka sapnis varētu atspoguļot manas bažas par pubertātes vecuma meitenes ķermeņa pārmaiņām. “Īpaši jau neapģērbtā formā,” viņš piemetināja. Tēvs mirkli nogaidīja, lai es tā īsti aptveru viņa lietotā homonīma nozīmi (bare/bear, neapģērbts/lācis); es pietvīku. “Neesmu droša, ka tas zvērs vispār bija lācis,” es aši paziņoju. “Tas varbūt pat vairāk atgādināja lauvu.” Tēvs ironiski uzrāva uzacis un pasmaidīja, tad izgāja no manas istabas.

Uzaugot Manhatanā 70. un 80. gados, es biju pieradusi, ka vecāki, abi – Freida skolas psihoanalītiķi, skaidro manus sapņus. Viņi paši bija ilgstoši gājuši uz psihoanalīzes seansiem (māte piecus gadus, bet tēvs vairāk nekā 20) un izmantoja freidiskas metodes, lai iedrošinātu mūs, četrus bērnus, stāstīt par visu, kas mūs nomāc, un reizēm, ja atzina, ka kāds no mums izskatās īpaši noraizējies, lika lietā arī Roršaha kartīšu komplektu. Savus pacientus viņi pieņēma turpat mūsu Augšvestsaidas dzīvoklī: daļa no tā bija atvēlēta viņu pieņemšanas telpām. Tēvs līdztekus klīniskajam darbam nodarbojās arī ar pētniecību; par savu galveno misiju viņš uzskatīja empīriski pierādīt Freida bezapziņas eksistenci.

Es bieži prātoju, vai tēva lojālā turēšanās pie šīm idejām nav vismaz kaut kādā mērā saistīta ar to, ka viņš identificējās ar pašu Freidu. Tāpat kā Freids, arī mans tēvs bija ebreju intelektuālis ar Austrumeiropas saknēm, dziļi uzticīgs zinātnei un apņēmies paplašināt tās valstības robežas. Un, tāpat kā Freidam, arī viņam piemita milzu pārliecība par saviem spēkiem, iespējams, lai kompensētu faktu, ka citi viņu uzskatīja par tādu kā ekscentriķi. Tēva gadījumā tas bija daļēji saistīts ar viņa fizisko veidolu: būdams vīrietis ar 1,93 metru augumu, kuplu sprogainu, brūnu matu ērkuli un skaļiem smiekliem, tēvs būtu radījis diezgan dominanta cilvēka iespaidu, ja vien nestaigātu mazliet salīcis, ar izklaidīgu sejas izteiksmi un pret savu apģērbu neizturētos tik nevērīgi, ka bieži vien parādījās cilvēkos ar notraipītu kreklu vai apāvis katru kurpi no cita pāra. Un tad vēl neapstrīdamais fakts, ka tēva idejas vienmēr bija kādu solīti sāņus no normālām. Viņu ārkārtīgi nodarbināja ne tikai neapzinātas fantāzijas, bet arī to potenciāls kaitēt pašiem fantazētājiem, tāpēc tēvs uz visu lūkojās tikai caur freidisma prizmu. Viņš varēja stundām analizēt pats savu psihi vai nodoties pašhipnozei un bija pārliecināts: ja vien visu, ko zina, varētu pastāstīt citiem cilvēkiem, tad palīdzētu viņiem dzīvot laimīgāku un produktīvāku dzīvi. Tēvs bieži rakstīja vēstules slaveniem sportistiem un politiķiem, liekot lietā savas psihodinamikas zināšanas, lai izskaidrotu viņu neveiksmes un piedāvātu ieteikumus, kā uzlabot sniegumu.

Ideja, ka mēs paši no sevis slēpjamies, savas psihes dzīlēs glabājot domas un iekāres, kuru eksistenci pat neapzināmies, ir, iespējams, lielākais Freida devums mūsdienu domāšanai. Pirms viņa dažādi filozofi, no Dekarta līdz Kantam, gadsimtiem cildinājuši prātu kā cilvēka iekšējās viengabalainības avotu. Turpretim Freids iztēlojās prātu, kas karo pats ar sevi. Freidisma teorija mums stāsta, ka jūtas, kuras mūsu apzinātajā dzīvē izpaužas visspēcīgāk (mīlestība pret saviem bērniem, apbrīna pret draugiem, apmierinājums par pašu sasniegumiem), neapzinātā līmenī, iespējams, smeļas spēku no sava pretstata (aizvainojuma, sāncensības, pretrunības). Kad izlaužas uz āru, pateicoties fenomenam, ko Freids sauca par apspiesto domu un jūtu atgriešanos, šīs otrās emocijas mūs vajā, bieži izpaužoties mums nesaprotamos neirotiskos simptomos. Ar īpaši apmācīta analītiķa palīdzību mēs varam tiekties pēc izpratnes, taču panākumi šajā ceļā bieži ir netverami un grūti izmērāmi.

Un tieši ar to saistīts mana tēva darbs. Viņš bija pārliecināts, ka spēs pieslēgties bezapziņai savā laboratorijā, kas ļautu nodrošināt tādu zinātniskas precizitātes pakāpi, kāda nav pieejama klīniskajā vidē, kur nevar objektīvi novērtēt psihoterapeita interpretācijas pareizību. Tēva eksperimenti bija saistīti ar Freida definētajām attīstības fāzēm – orālo stadiju, anālo stadiju, Oidipa kompleksu un tā tālāk –, jo tās bieži identificē kā neirožu sākuma punktus. (Freids uzskatīja, ka nespēja bērnībā iziet visas šīs psihoseksuālās stadijas noved pie uzmācīgām iedomām, kas var iespaidot pieaugušā cilvēka personību.) Saskaņā ar mana tēva loģiku, ja izdotos zinātniski pierādīt, teiksim, ka pašsabotāža ir saistīta ar neatrisinātu oidipālu naidīgumu, psihoterapeitiem būtu vieglāk palīdzēt cilvēkiem, kuri cieš no šīs problēmas. Šodienas acīm raugoties, “peņa skaudība” īsti neliekas tāda lieta, ko varētu verificēt kontrolētā laboratorijas eksperimentā. Taču mans tēvs bija dziļi pārliecināts, ka jebko, pat tik miglainu fenomenu kā neapzināta iekāre, iespējams pakļaut uz datiem balstītai izpētei.

Lai gan pašu tēvu kolēģi mīlēja un cienīja, par viņa pieeju visi nebūt nebija tik vienprātīgā sajūsmā. Amerikā klasiskā Freida skolas psihoanalīze uzplaukumu piedzīvoja 50. gados un 60. gadu sākumā, taču uz 70. gadu sliekšņa attieksme jau bija sākusi mainīties. Psihiatrus, kuri līdz tam izvēlējās psihodinamiskās analīzes apmācību, tagad arvien vairāk vilināja ģenētikas un neiroķīmijas jomas, un akadēmiskie psihologi, kas pret Freida teoriju vienmēr izturējušies skeptiski, tagad no tās attālinājās vēl vairāk. Sākoties 20. gadsimta pēdējai ceturtdaļai, psihoanalīze jau lielā mērā bija nošķīrusies no oficiālās medicīnas un akadēmiskās pasaules, toties kļuvusi par zināmu atskaites punktu kultūrā – nemitīgi piesaukta Vudija Allena filmās un apspēlēta kafijas krūžu uzrakstos (“Freudian sips”). 1975. gadā biomediķis Pīters Medavars psihoanalīzi pasludināja par “apstulbinošāko intelektuālo acu aizmālēšanas triku 20. gadsimtā”, un 1980. gadā termins “neiroze” tika izslēgts no Amerikas Psihologu asociācijas izdotās “Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas” (DSM-III). Šādas opozīcijas iespaidā mans tēvs uzskatīja, ka viņa darbs kļuvis svarīgāks nekā jebkad.

Brīvajā laikā tēvs savas teorijas izmēģināja uz tuvinieku ādas. Kad mana vecākā māsa, teicama sportiste, tenisa mačos izšķirīgos brīžos sāka regulāri kļūdīties, viņš šīs neveiksmes novēla uz oidipālo trauksmi, būdams pārliecināts, ka nespēju pieveikt vājākas pretinieces rada bezapziņā izspiesta vainas apziņa par agresīvām dziņām pret tēvu vai māti. Tāpēc viņš rīkojās tieši tā, kā darītu jebkurš tēvs, kas raizējas par savu bērnu: ierakstīja audiokaseti, ko slepeni atskaņoja māsas istabā, kad viņa bija aizmigusi. Ierakstam, kas visu laiku atkārtoja vienu un to pašu frāzi – “Tu drīksti uzvarēt mammu, tu drīksti uzvarēt tēti” –, vajadzēja dot svētību māsas neapzinātajām sāncensības dziņām. Tēvs sprieda: ja izdotos šādi kompensēt māsas oidipālo vainas apziņu, viņa spētu pilnībā realizēt savu sportisko potenciālu.

Vai tas palīdzēja? Kas to lai zina. Tēvs apgalvoja, ka tas esot palīdzējis, bet māte par to nebija īsti droša un pret tēva freidisko iejaukšanos saglabāja piesardzīgu attieksmi. Viņa uzskatīja par savu pienākumu noturēt grožos tēva profesionālā entuziasma izpausmes, īpaši, ja runa bija par eksperimentēšanu ar paša bērniem. Māsa pati par šo ierakstu pat nenojauta – līdz brīdim, kad mēs to pēc daudziem gadiem uzgājām starp veselu lērumu līdzīga satura kasešu. Tagad šī epizode laikam gan izklausās pēc šaušalīgas iejaukšanās sava bērna dzīvē, taču man vēl šobaltdien ir grūti to uztvert šādā veidā. Lai cik ekscentriski liktos mana tēva mājas eksperimenti, es tik un tā jūtu, ka viņš to darīja, rūpējoties par mums.

Laboratorijas izmēģinājumos tēvs mēģināja piekļūt cilvēku neapzinātajai domāšanai ar paša izstrādātu procedūru, kas saucās Subliminālā psihodinamiskā aktivizācija (SPA). SPA eksperimenta dalībniekiem zibenīgi ātri rāda rakstītus vārdus un attēlus, katru – pa četrām milisekundēm; saskaņā ar agrīnajiem subliminālās uztveres pētījumu rezultātiem tas ir pārāk īss brīdis, lai paspētu pieslēgties apzinātā domāšana, taču pietiekami ilgs, lai redzēto paspētu fiksēt bezapziņa. Tēvs šo tekstu un bilžu rādīšanai izmantoja tahistoskopu, milzīgu kastei līdzīgu ierīci ar skatu meklētāju un grozāmiem kloķiem, kas ļāva regulēt attēla demonstrēšanas ilgumu. Viena no pirmajām reizēm, kad izmantoja tahistoskopu, bija Otrā pasaules kara laikā, kad iznīcinātāju pilotiem dažu sekundes daļu garumā rādīja dažādus lidaparātu modeļus, lai palīdzētu ātrāk pazīt ienaidnieka lidmašīnas.

Iesākumā tēvs izvēlējās frāzes, kurām vajadzēja aktivizēt jau esošās psihopatoloģijas, tādas kā fobijas, domāšanas traucējumus un kompulsīvu uzvedību, kas saskaņā ar Freida doktrīnu ir neapzinātu agresīvu vai libidinālu fantāziju izraisītas vainas apziņas un trauksmes sekas. Ideja bija tāda: ja šo fantāziju uzkurina, nodemonstrējot kādu ar to saistītu vēstījumu, neizbēgami tiks iedarbināti aizsardzības mehānismi un simptomi saasināsies. Tēvs uzskatīja, ka šādi eksperimenti var pierādīt psiholoģisku traucējumu saistību ar specifiskām neapzinātām vēlmēm un, lai arī tīša simptomu saasināšana nav ideāls paņēmiens, tās efekts ir viegls un īslaicīgs (kāds viņa eksperiments liecināja, ka tas turpinās nepilnas 15 minūtes).

Agrīnajos pētījumos tēvs koncentrējās uz stostīšanos, kas freidistu izpratnē saistīta ar anālo attīstības stadiju. Tas ir laiks, kad bērni apgūst kontroli pār zarnu funkcijām, aizturot ekskrementus vai šķiežot tos, kur pagadās – par izmisumu vecākiem. Freids domāja, ka baudījums, ko bērnam sagādā šāda uzvedība, saistīts ar agresīvu impulsu, kuram normālas attīstības gaitā vajadzētu pāriet pašam no sevis. Vēstulē ungāru psihoanalītiķim Šāndoram Ferenci 1915. gada novembrī Freids rakstīja, ka “stostiķi kakāšanu projicē uz runu”. No šīs idejas dzima teorija (ko galvenokārt attīstīja austriešu psihoanalītiķis Oto Fenihels), ka stostoties izpaužas cilvēka anāli regresīvā dziņa demonstrēt savu gribu, aizturot vai izgrūžot no sevis runu.

1976. gadā tēvs kopā ar diviem citiem psihologiem sarakstītā zinātniskā darbā izklāsta, kā sapulcinājis 22 cilvēkus, kas stostās, un lūdzis viņus izpildīt virkni mutisku uzdevumu, teiksim, izdomāt kādu stāstiņu, reaģējot uz aplūkotu attēlu. Pēc tam viņš ar tahistoskopa palīdzību sublimināli iedarbojies uz viņiem ar dažādiem stimuliem – neitrālu frāzi (CILVĒKI DOMĀ, pievienotajā attēlā divi cilvēki skatās viens uz otru ar tukšu sejas izteiksmi), “analitātes stimulu” (EJ KAKĀT, attēlā – sakņupusi figūra izkārnīšanās procesā) un “incesta stimulu” (IZDRĀZ MAMMU, attēlā – kails pāris seksuāli suģestīvā pozā). Tēvs konstatēja, ka cilvēki, kuri stostās, demonstrēja pastiprinātu runas patoloģiju, reaģējot uz EJ KAKĀT, bet ne abiem pārējiem uzrakstiem, un tas it kā norādīja, ka stostīšanās drīzāk saistīta ar anālā konflikta problēmu nekā citām psihoseksuālās attīstības stadijām, teiksim, oidipālām fantāzijām.

Arī citi, radniecīgi eksperimenti deva rezultātus, kas likās apstiprinām klasisko psihoanalīzes teoriju. Piemēram, 30 šizofrēnijas slimnieku grupa izrādīja pastiprinātus domāšanas traucējumus, kad viņiem bija demonstrēts sublimināls agresijas stimuls (IZNĪCINI MĀTI), bet ne reaģējot uz incesta stimulu (IZDRĀZ MAMMU), tādējādi viņi šķietami apliecināja, ka šizofrēnija ir saistīta drīzāk ar neapzinātām naidīgām, nevis libidinālām vēlmēm. Īsi sakot, tēva darbs it kā liecināja, ka subliminālā uztvere ir reāls un verificējams fenomens, tāpat kā freidisma principi, kas bija likti psihopatoloģiju diagnostikas pamatā.

Protams, daudz kas no tā visa tagad liekas grūti aptverams. Ja neskaita tos pašsaprotamos jautājumus, kas šodien rodas saistībā ar minētajiem eksperimentiem (Kāpēc IZNĪCINI MĀTI toreiz likās agresīvāks stimuls nekā IZDRĀZ MAMMU? Vai gan abi aicinājumi nesatur līdzvērtīgu mizoginijas devu?), būtu jārunā arī par nopietnāku problēmu, proti, faktu, ka tādi traucējumi kā stostīšanās un šizofrēnija tika izskaidroti ar psihodinamiskiem, nevis bioķīmiskiem, neiroloģiskiem un ģenētiskiem cēloņiem. Un vai šie dīvainie secinājumi attaisnoja pacientu simptomu tīšu saasināšanu, pat ja šis efekts bija viegls un pārejošs?

Bērnībā es par to visu, protams, nedomāju. 1976. gadā, kad tēvs publicēja savu pētījumu, man bija deviņi gadi un, cik nu es tam vispār pievērsu uzmanību, visvairāk mani piesaistīja tahistoskops. Viena šāda ierīce mums bija arī mājās. Ģimenē mēs to mīļi dēvējām par taķi; izmērā aparāts bija aptuveni puse no vienvietīgas gultas un stāvēja tēva kabinetā uz liela galda visu šo trako kartīšu ielenkumā. Manā bērnišķīgajā uztverē pati šokējošākā likās tā, uz kuras bija rakstīts EJ KAKĀT. (Neatceros, ka toreiz būtu redzējusi IZDRĀZ MAMMU. Iespējams, ka ar to kartīti tēvs rīkojās diskrētāk.) Bieži vien tik ilgi lūdzos, lai man ļauj lasīt kartītes taķī, līdz tēvs beidzot piekrita mašīnu iedarbināt. Tad es pati regulēju demonstrēšanas tempu, līdz atradu ātrumu, kurā vārdus vairs nespēju izlasīt, un tie saplūda vienā gaismas zibsnī.

Manā atmiņā šis izplūdušais zibsnis asociējas ar tikpat izplūdušo tēva tēlu – saraustītu un gandrīz līdzās, tomēr neaizsniedzamu. Viņš vienmēr strādāja, pat pēc vakariņām un nedēļas nogalēs, un vienmēr bija mazliet atslēdzies no visa, kas norisinājās ārpus viņa eksperimentiem. Tēvam bija bezmiegs, un parasti ap četriem rītā viņš pārcēlās uz savu mājas kabinetu līdz brīdim, kad bija laiks doties uz darbu Armijas veterānu lietu pārvaldē vai Ņujorkas Universitātē, kur viņam bija laboratorijas. Reiz vēlā svētdienas rītā, ielūkojusies tēva darbistabā, es viņu ieraudzīju, kā parasti, sēžam brūnajā zoskājiņu raksta atzveltnes krēslā. Viņš vēl joprojām bija pidžamā ar greizi sapogātu jaku; acis bija no miega trūkuma apsarkušas. Visapkārt bija sakrautas papīru kaudzes, un gaisā vēl jautās zemesriekstu smarža: ar tiem viņš strādājot pastāvīgi iestiprinājās. Es sapratu, ka tēvs dara to, ko māte sauca par “svarīgu darbu”, bet man nebija skaidrs, kāpēc visam jābūt tādā nekārtībā. Es sakārtoju viņa grāmatas, aiznesu uz virtuvi netīros traukus, pat sapogāju pareizi viņa pidžamjaku. Vēlāk nejauši dzirdēju, kā māte saka, ka manas rīcības cēlonis esot “rudimentāra oidipāla iekāre”. Man tomēr šķiet, ka es ilgojos būt ne tik daudz viņa mīlestības objekts, cik aprūpētāja: tēva acīmredzamā nespēja parūpēties par sevi manās acīs padarīja viņu viegli ievainojamu.

Reizēm viņš nedēļas nogalēs tomēr atpūtās, un tad mēs spēlējām “karātavas” un vārdu spēles vai minējām mīklas. Tēvam visnotaļ freidiski patika vārdu spēles, savukārt es kalambūrus mīlēju gandrīz tikpat stipri, cik viņš (lai kā nu tur bija ar manu sapni par lāci). Taču jau pēc dažiem raundiem viņš parasti izskatījās saguris un vienmēr piedāvāja, kā viņš to sauca, “gulēšanas sacīkstes”, kurās mēs sacentāmies, kurš pirmais aizmigs. Viņš vienmēr uzvarēja, un es pēc divām vai trim minūtēm atgriezos savā istabā, klusībā brīnoties, cik dīvains ir tēva priekšstats par jautrību. Man bija draudzenes, kuru tēvi vienmēr strādāja un lielākoties nebija mājās. Tēvs daudz laika pavadīja mājās un izrādīja par mani neviltotu interesi, taču likās, ka pavadīt laiku viņa sabiedrībā vienmēr nozīmē atstāt taustāmo pasauli.

Kādā brīdī tēvs iedomājās par jaunu uzrakstu taķa kartītei. Šis bija iecerēts, lai psihopatoloģijas mīkstinātu, nevis saasinātu. Viņš sāka to izmantot eksperimentos ar šizofrēnijas slimniekiem, un rezultāti bija tik labi, ka drīz vien tēvs kartīti jau izmēģināja arī ar neirotipiskiem indivīdiem, kurus saskaņā ar viņa iegūtajiem datiem tā iespaidoja tikpat spēcīgi. Kāda bija šī zelta frāze, kam jāpateicas par visu šo garīgo veselīgumu un laimi? MĒS AR MAMMU ESAM VIENS VESELS. Tās mērķis bija apmierināt neapzinātas infantilas vēlmes, jo klasiskā psihoanalīzes teorija māca, ka visi zīdaiņi alkst pēc simbiotiskas vienotības ar savu primāro aprūpētāju. Ungāru psihiatre Margareta Mālere 50. gados sprieda, ka zīdaiņa drošā paļāvība uz šo simbiotisko saikni tālākajā dzīvē ļauj tam veiksmīgi nobriest un izveidoties par individuālu personību. Vēlākie teorētiķi, tālāk attīstot Māleres ideju, izteica pieņēmumu, ka, reizēm iedrošinot pieaugušus pacientus no jauna izjust šo simbiozi savās fantāzijās, viņiem var palīdzēt pārvarēt trauksmi un kontrolēt izolācijas sajūtu. Runājot psihoanalītiķa Gilberta Rouza vārdiem, “saplūšana, kam vēlāk seko sevis nošķiršana, iespējams, pieder pie fundamentālā psiholoģiskās attīstības procesa”. Tēvs cerēja, ka MĒS AR MAMMU ESAM VIENS VESELS viņam ļaus palīdzēt pacientiem šajā procesā un mīkstinās smagākos neirozes simptomus.

Par neirozi tēvs šo to zināja no savas pieredzes. Pirmkārt, viņš pats bija pirmšķirīgs hipohondriķis. Viņa tēvs un četri tēvoči bija miruši ar sirdskaiti, jaunākais – 39 gadu vecumā. Cenšoties izvairīties no līdzīga likteņa, tēvs vairākas reizes dienā pārbaudīja sev pulsu un šos datus pierakstīja līdz ar citiem novērojumiem – par elpošanas ritmu un žņaudzošu sajūtu krūtīs. Šīs piezīmes pildīja neskaitāmus kabatas kalendārus, kuros tēvs regulāri ielūkojās – tā arī nebija īsti skaidrs, kādā nolūkā. Brīvajā laikā viņš rūpīgi izskatīja žurnālu Prevention, meklējot pēdējo modes kliedzienu ilgmūžības jomā. Klijas! Selēns! Piena pulveris! Tēvs gadiem ik dienu saujām rija ķiploku kapsulas, kam, pēc viņa domām, vajadzēja veicināt artēriju veselību. Kādu laiku viņš savu dienišķo veselīgās dzīves režīmu papildināja ar glāzi svaigu kāpostu sulas pirms gulētiešanas. Mēs, bērni, sūdzējāmies, ka dzīvoklis sācis ost pēc iepuvušiem salātiem, taču tēvu tas neatturēja.

Daudzas tēva brīvā laika nodarbes liecināja par viņa tiekšanos panākt saplūšanas sajūtu. Jau 60. gados, pirms tas kļuva populāri, viņš sāka skriet Centrālparkā; tēvs apgalvoja, ka tas viņam ļaujot justies vienotam ar universu. Viņam likās nomierinoši ieslēgt mūsu analogajā televizorā 12. kanālu un vērties tukšā ekrāna ņirboņā. Viņš mēdza uz krietnu brīdi nozust savā kabinetā, lai nodotos transcendentālajai meditācijai. Bērnībā man šāda uzvedība likās neizprotama, taču tagad, paraugoties uz to caur tēva pētījumu prizmu, liekas, ka tie bijuši mēģinājumi sasniegt stāvokli, ko Freids, iespaidojoties no franču rakstnieka Romēna Rolāna, sauca par “okeāna sajūtu” – “kaut kā nebeidzama un bezgalīga” apziņu. Tēvs, tāpat kā Freids, nebija ticīgs cilvēks, un MĒS AR MAMMU ESAM VIENS VESELS viņa prātā varbūt bija tuvākais garīgās transcendences ekvivalents.

Lai nu kā, šī frāze mūsu mājās drīz vien kļuva par tādu kā mantru – atbildi uz jebkuru kaiti, atslēgu jebkuram jokam. Reiz es tēvam Ziemassvētkos uzdāvināju spilvenu, uz kura pašrocīgi biju izšuvusi MĒS AR MAMMU ESAM VIENS VESELS. (Es to biju iecerējusi viņa psihoanalīzes seansu kušetei, taču šī ideja tika uzreiz atmesta, jo tēvs man atgādināja, ka, lai frāze iedarbotos, tā pacientam jāuztver sublimināli.) Citu gadu mana māsa no lielas ledusskapja kastes uzbūvēja tahistoskopa imitāciju – ar visām kartītēm, kuru uzraksti šoreiz atspoguļoja sevī ierāvušās pusaudzes domāšanu, apkopojumā aptuveni: MĒS AR MAMMU ESAM PILNĪGI UN ABSOLŪTI DAŽĀDI CILVĒKI, EJ KAKĀT UN SAMEKLĒ MAN NORMĀLUS VECĀKUS.

Pat gadījumos, kad frāze MĒS AR MAMMU ESAM VIENS VESELS mūsu mājās netika izrunāta skaļi, tās loģika tik un tā bija jūtama ik uz soļa. Agrīnajos pusaudzes gados man bija ilgstošs bezmiega periods, un tēvs mēģināja to izdziedēt ar skaņuplati, kas saucās “Šūpuļdziesma no mātes klēpja”; viņš to man spēlēja katru vakaru. Šajā ierakstā, kuru 1974. gadā laidis klajā japāņu dzemdniecības speciālists Hadžime Muroka, bija dzirdams, kā pulsē asinis, kas plūst cauri grūtnieces aortai un nabassaitei. Muroka šo albumu ierakstīja, lai palīdzētu priekšlaicīgi dzimušiem bērniem; viņš uzskatīja, ka šie jaundzimušie reizēm ir tik nemierīgi tāpēc, ka “ilgojas” atgriezties mātes dzemdē. Uz plates vāka bija redzams kails zīdainis, kurš aizmidzis pie mātes krūts. Neatceros, vai tas izārstēja manu bezmiegu; atceros tikai, kāds kauns mani pārņēma, kad plati ieraudzīja ciemos atnākusi draudzene.

– Kas tas tāds? – viņa jautāja, turot albuma vāku divos pirkstos, pēc iespējas tālāk no sevis, kā netīru zīdaiņa autiņu.

– Nezinu, – es atteicu. – Skaitās, ka tam jāpalīdz man aizmigt. Tēta iedoma.

– Nu protams, – draudzene līdzjūtīgi novilka.

Par tēva dīvainībām stāstīja leģendas.

Tomēr ārpus mājas, profesionālajā pasaulē, viņa simbiozes eksperimenti izrādījās ārkārtīgi veiksmīgi. Sublimināli “apstrādātas” ar MĒS AR MAMMU ESAM VIENS VESELS, sievietes ar fobijām no insektiem demonstrēja krietni mazāk simptomu. Smēķētāji juta mazāku kāri pēc cigaretēm. Pētījumā, ko tēva laboratorijā veica kāds aspirants, koledžas studenti, kuri bija sublimināli lasījuši šo frāzi, beigšanas eksāmenus kārtoja veiksmīgāk nekā tie, kuriem tika neitrālais uzraksts CILVĒKI STAIGĀ, vidēji saņemot gandrīz par astoņiem punktiem augstāku vērtējumu.

Vidusskolas laikos man bija posms, kad es slimīgi uztraucos par mācībām, un tēvs centās mani nomierināt ar klusu dūkšanu. Arī tam pamatā bija viņa apsēstība ar mātes un zīdaiņa attiecībām, jo 60. gados krievu lingvists Romans Jakobsons bija novērojis, ka vienas no pirmajām skaņām, ko izdod jaundzimušais, ir vokalizācija ar atvērtu muti (“āāā”), bet jau pēc neilga laika zīdainis parasti biežāk atkārto fonēmu “mmm”, vienīgo, ko bērns var izrunāt, kad viņa lūpas piezīdušās mātes krūtsgalam un mute ir pilna ar pienu. Jakobsons sprieda, ka no šīs skaņas izveidojies vārds “mamma”, kas ir gandrīz identisks visās pasaules valodās. Tēvs uzskatīja, ka šī “mmm” skaņa var nomierināt, sublimināli atgādinot par apmierinājumu, ko cilvēki reiz jutuši zīšanas laikā, un sāka pa brīdim iestarpināt “mmm” mūsu sarunās par mājasdarbiem vai tuvojošos eksāmenu. Tēvs to darīja neuzkrītoši, reaģējot uz maniem satrauktajiem monologiem, taču līdz vidusskolas vecumam es jau biju iemanījusies ievērot viņa intervences un arvien vairāk tām pretojos, īpaši, kad viņš mani sāka skubināt pašai ķerties pie dūkšanas.

Taču kaut kas no šīm sarunām laikam tomēr bija aizķēries manā prātā, jo vienpadsmitajā klasē es pieteicos korporācijas Westinghouse jauno zinātnes talantu konkursā ar pētījumu “Skaņas “mm…” un sirdspukstu ietekme uz pusaudžu emocionālajām reakcijām un jaunrades spēju”. Projekts man nopelnīja pusfinālistes balvu un ielūgumu uz Ņujorkas mēra kancelejas rīkotu ceremoniju, kur es, stāvot zvērinātu fizikas un inženierzinātņu studentu vidū, centos savu dūkšanas eksperimentu paskaidrot apjukušajiem mēra Eda Koča palīgiem. Pati to nemanot, es biju pievērsta tēva ticībai.

Tēva eksperimenti tolaik tika uzņemti ar entuziasma un aizdomīguma sajaukumu. 1982. gadā plašs apraksts žurnālā Psychology Today raksturoja viņu kā celmlauzi, bet vienlaikus pauda arī zināmu skepsi. “Viņa dati ir tik pārsteidzoši, ka daudzi psihologi vienkārši nespēj tiem noticēt,” rakstīja žurnāla korespondente Virdžīnija Adamsa. Tēvam bija neskaitāmi kritiķi ar visdažādākajiem uzskatiem. Viņi norādīja, ka doma par iedarbošanos uz cilvēka bezapziņu ar vienas vienīgas frāzes palīdzību ir absurda. Kritizētāji apšaubīja arī tēva subliminālās aktivizēšanas metodes efektivitāti. “Tas ir daudz prasīts no cilvēka organisma – ne tikai uztvert šādu sešu vārdu teikumu, bet arī interpretēt to kādā noteiktā veidā,” sacīja psihologs Donalds Spenss. Kritiķi apgalvoja, ka dati atspoguļo netīšu tendenciozitāti vai arī tos apkopojuši līdzstrādnieki un doktorantūras studenti, kuri ļoti vēlas atrast tēva darbam apstiprinājumu. Daži zinātnieki sacīja, ka viņiem nav izdevies atkārtot dažus no vairāk nekā 50 pētījumiem, ko SPA jomā veicis mans tēvs un citi psihologi.

Sastapies ar šādu kritiku, tēvs nezaudēja optimismu. “Ja viņi grib noliegt manu pētījumu,” viņš mēdza atbildēt, “tad viņiem jāpiedāvā cits secinājums, kas izskaidrotu manus rezultātus. Dati runā paši par sevi.” Raksts Psychology Today saglabāja sfinksas cienīgu neitralitāti attiecībā uz spriedumiem, kas izriet no tēva darba. “Tuvākais konsensam par Silvermanu ir atziņa, ka galavārds šai jautājumā prasīs laiku,” rakstā secināts.

Taču izrādījās, ka laika vairs nav. Četrus gadus vēlāk 56 gadu vecumā mans tēvs noslīka. Viņš tobrīd viens peldējās kādā Longailendas dīķī. Tikai dažas dienas pirms tam es biju aizbraukusi no mājām, lai sāktu otrā kursa studijas koledžā. Precīzu nāves cēloni mēs neuzzinājām, taču, pēc visa spriežot, bija vainojama sirdsdarbības apstāšanās. Tēva priekšnojautas izrādījās pareizas, tikai visas šīs ķiploku kapsulas un pulsa mērījumi viņam tā arī nekādi nepalīdzēja. Viņš atstāja aiz sevis materiālu grēdas – nepabeigtus rakstus, uz papīra strēmelēm uzkricelētas idejas turpmākiem pētījumiem – un šī zaudējuma satriektu sērojošu ģimeni. Atceros, ka bēru ceremonijas laikā klusi dūcu.

Es bieži iedomājos, cik ironiska bija viņa nāve. Uzaugot mūsu uzmanība allaž tika pievērsta neizbēgamajam zīdaiņa vecumā pazītās dāsnās mātes zaudējumam un atšķirtībai no primārās aprūpētājas, ko vajadzēja mīkstināt tam pašam MĒS AR MAMMU ESAM VIENS VESELS. Taču mēs visi skatījāmies nepareizajā virzienā, mierinot sevi ar fantāzijām par mātišķo dāsnumu un nezinot, ka patiesībā no mūsu dzīves izgaisīs tēvs.

Līdz ar tēva nāvi pienāca gals arī viņa aizsāktajiem pētījumiem un drīz pēc tam – arī SPA eksperimentiem vispār. 1990. gadā Džoels Vainbergers, viens no galvenajiem tēva līdzstrādniekiem, piedalījās visu ASV un pasaulē sarīkoto MĒS AR MAMMU ESAM VIENS VESELS eksperimentu metaanalīzē. Par eksperimentu rezultātiem viņš vēlāk rakstīja, ka tie ir “uzticami, pārliecinoši spēcīgi un savos rādītājos līdzīgi, neatkarīgi no tā, vai iegūti ar Silvermanu saistītās vai neatkarīgās laboratorijās”. Tēva kritiķus tas nepārliecināja; kāds psihologs atzīmēja: “Neraugoties uz šiem spēcīgajiem pierādījumiem, daudzi pētnieki vēl joprojām ir skeptiski noskaņoti pret SPA rezultātiem.” Šā vai tā, debates pamazām noplaka, jo SPA eksperimentu vietā nāca pētījumi par implicīto atmiņu un automātismu – informācijas apstrādes formām, kas ir neapzinātas, taču brīvas no Freida teorijas šokējošā erotisma auras.

Domājot par uzmanību, kas tagad tiek veltīta nevainojami šķīstajam automātismam, atstājot novārtā brutālu agresiju un apetīti, es netieku vaļā no sajūtas, ka zaudēts kaut kas svarīgs. Freida bezapziņa var būt primitīvs, truls instruments, kas piedāvā skaidrojumu pilnīgi jebkam, no grūtas dienas līdz aizkaitinājumam pret kādu no vecākiem. Taču neesmu atradusi citu intelektuālu struktūru, kas izskaidrotu neizskaidrojamo – pēkšņas sadisma lēkmes, nekam nepiesaistītu trauksmes sajūtu, pašsabotāžas dziņu. Man pietrūkst mana dīvainā, nekārtīgā tēva, taču pietrūkst arī tā, kam viņš veltīja savu dzīvi, – dīvainās un nekārtīgās iztēles, kuras prioritāti, neraugoties uz pēdējā laika atdzimšanu zināmās psihoterapeitu aprindās, mūsdienās pārņēmusi “problēmu risināšana”, kognitīvi biheiviorālā terapija, medikamenti.

Varbūt tāpēc vēl tagad, kad kopš tēva nāves pagājuši jau kādi 35 gadi, es vēl joprojām jūtu lielu vēlēšanos aizstāvēt viņa interesi par Freida teoriju. Ne jau visu, protams. Es ar prieku atstāšu pagātnē Freida redukcionistiskās attīstības stadijas, kā arī viņa nosodošos uzskatus par sievišķību. Taču bērnības formatīvā teritorija, priekšstati par divdomību, neapzināto dziņu un agresijas centrālā loma – tas viss vēl aizvien iespaido to, kā es raugos uz pasauli.

Pirms laiciņa mans dēls gluži neizskaidrojami aizmirsa sava telefona pinkodu, un mēs vairākas stundas pavadījām, cenšoties ne tikai atrast vajadzīgo kombināciju, bet arī saprast, kāpēc tas pēkšņi pazudis no viņa atmiņas. Bija taču pilnīgi skaidrs, ka te savu lomu nospēlējusi bezapziņa: neviens tāpat vien “neaizmirst” pinkodu, ko trīs gadus diendienā lietojis, lai piekļūtu kādai ierīcei. Kad dēls beidzot atcerējās, ka pinkods ir salikums no viņa vecvecāku dzimšanas dienu datumiem, es biju droša, ka man šo mīklu izdevies atrisināt. Divus mēnešus pirms šī incidenta dēls ģimenei pateica, ka ir gejs, taču vilcinājās to darīt zināmu plašākam cilvēku lokam. “Tavi vecvecāki šajā nedēļas nogalē ciemosies pie mums. Varbūt tas, ka tu aizmirsi pinkodu, atspoguļo tavas bažas par faktu, ka tu no viņiem slēp savu seksualitāti?” es ieminējos. Dēls, protams, mani ignorēja; psihodinamiskus skaidrojumus viņš uztver tikpat atsaucīgi kā es pati viņa gados. Taču es tik un tā turpinu tos piedāvāt. Esmu uzaugusi ģimenē, kurā bija pieņemts domāt, ka urķēšanās pa savu bezapziņu ir būtiski svarīga cilvēka garīgajai veselībai, tāpēc man ir sajūta, ka būtu nolaidība neskubināt uz to arī savus bērnus.

Kopš tēva nāves pagājis tik ilgs laiks: fotogrāfijas izbalējušas, bet magnetofona kasetes, ko viņš atskaņoja mūsu istabās, kamēr gulējām, nolietojušās – to lentes saņurcījušās. Taču, piesaucot Freida bezapziņu savās sarunās ar pašas bērniem, es noturu tēva tēlu tepat savā tuvumā. Šajās sarunās gaisā virmo nebeidzamas piedauzības – atsauces uz seksu, sadismu, skatoloģiju. Varbūt tāds ir mantojums, ko man atstājis tēvs: ne tikai sublimināli vēstījumi un dūkšana, bet arī vienkārša, neizskaistināta saruna.