Raganu medības Polijā

Polijas valdība nesen centās Broņislavam Geremekam atņemt 2004. gada vēlēšanās iegūto Eiroparlamenta deputāta mandātu. Eiropas parlaments nekavējoties nobalsoja par šādu Polijas valdības rīcības nosodījumu. Geremeks, viens no Polijas izcilākajiem sabiedriskajiem darbiniekiem, savulaik bijis viens no Solidarność vadītājiem un komunistiskā režīma politieslodzītajiem, bet ārlietu ministra amatā no 1997. līdz 2000. gadam viņš bija atbildīgs par Polijas iestāšanos NATO. Polijas valdība centās panākt viņa atlaišanu tādēļ, ka Geremeks atteicās parakstīt deklarāciju par to, ka komunistu valdīšanas gados nav bijis slepeno dienestu aģents.

Šādu apliecinājumu uzliek par pienākumu iesniegt jaunais “lustrācijas” jeb attīrīšanās likums, kuru Polijas Seimam cauri izbīdīja tās labējā spārna valdība ar premjerministru Jaroslavu Kačiņski un viņa dvīņubrāli, prezidentu Lehu Kačiņski, priekšgalā. Šī kampaņa iecerēta, lai “attīrītu” Polijas profesionālo darbinieku rindas no cilvēkiem, kas laika posmā no 1944. līdz 1990. gadam varētu būt sadarbojušies ar drošības orgāniem. Likums, kurš stājās spēkā 15. martā, paredzēja, ka visiem pirms 1972. gada augusta dzimušajiem poļiem, kuri ieņem amatus privātajā, publiskajā un valsts sektorā, ieskaitot politiķus, profesorus, advokātus, tiesnešus, žurnālistus, banku, skolu un uzņēmumu direktorus, divu mēnešu laikā jāiesniedz rakstisks apliecinājums par to, vai viņi ir sadarbojušies ar komunistiskā režīma drošības dienestiem. Tiem, kas līdzīgi Geremekam atscījušies to darīt vai kas snieguši nepatiesu informāciju, varēja aizliegt strādāt savā profesijā vai ieņemt sabiedrisku posteni uz desmit gadiem. Eiroparlamentārieši nosauca Polijas valdības rīcību pret Geremeku par raganu medībām. Nepakļaujoties šim likumam, Geremeks, kura aktivitātes komunisma gados jau bija izvētījušas iepriekšējās valdības un kura antikomunistiskā darbība nav apstrīdama, paziņoja, ka jaunais lustrācijas likums apdraud pilsoniskās brīvības. Atbildes gājienā premjers Jaroslavs Kačiņskis apvainoja Geremeku “tēvzemes nomelnošanā” un “pret Poliju vērstas kampaņas izraisīšanā”. Šīs pašas frāzes jau reiz bija izmantojuši komunistiskās Polijas vadītāji, Geremeks kritizēja viņu režīmu.

11. maijā Polijas Konstitucionālā tiesa atzina, ka daudzas no jaunajām lustrācijas procedūrām ir nekonstitucionālas; tās spriedums bija garš un ļoti detalizēts. “Lustrāciju nedrīkst izmantot par atriebību cilvēku sodīšanai,” atzina tiesas priekšsēdētājs. Tiesa turklāt lēma, ka “amatpersonai nedrīkst atņemt mandātu, ja tā atsakās parakstīt šo deklarāciju ”. Tātad Geremeka vieta Eiroparlamentā nav apdraudēta, vismaz pagaidām ne.

Tomēr lustrācijas likums ir vien daļa no valdošās Likuma un taisnīguma partijas un tās atbalstītāju sistemātiskajiem centieniem graut valsts demokrātiskās institūcijas. Jau kopš uzvaras vēlēšanās 2005. gadā Kačiņski un viņu valdošā koalīcija ir centušies padarīt neskaidrāku varas sadalījumu valstī, lai nostiprinātu pašu kontrolēto izpildvaru. Prezidents, premjerministrs un tieslietu ministrs dažādos veidos ir vērsušies pret tiesas neatkarību: publiski kritizējot jebkuru netīkamu spriedumu, izrādot necieņu pret Konstitucionālo tiesu, ieskaitot mājienus uz tiesnešu neobjektivitāti, kā arī pastiprinot valdības retoriku, attaisnojot pieaugošo kriminālsodu bardzību un kriminalizējot darbības, kas agrāk tika uzskatītas par civilpārkāpumiem.

Ministrijās un citās valsts iestādēs daudzi ierēdņi tiek steigšus aizstāti ar zemi kvalificētiem, toties lojāliem jaunpienācējiem. Plašsaziņas līdzekļu neatkarība – īpaši valsts radio un televīzijā – tikusi mazināta līdz ar valdības veiktajām personāliju nomaiņām un intensīvajiem centieniem kontrolēt raidījumu un publikāciju saturu. Kačiņsku administrācijas dzīšanās pēc varas centralizācijas ir ierobežojusi gan pilsonisko sabiedrību veidojošo neatkarīgo grupējumu darbību, gan pašvaldību un reģionālo pārvalžu autonomiju. Ikdienas politiskajā valodā dominē konfrontācija un savstarpēji apvainojumi.

Kas īsti notiek Polijā, valstī, kurā sākās komunisma sabrukums? Revolūcijām ir divi posmi – vispirms cīņa par brīvību un tai sekojoša cīņa par varu. Pirmā raksturīga ar garīgu pacēlumu un izceļ gaismā cilvēku cildenākās īpašības, bet otra atraisa skaudību, intrigas, mantrausību, aizdomīgumu un vēlmi atriebties.

Solidarność revolūcijai Polijā bija neparasts gājums. Vispirms tā tika nodzīta pagrīdē, kad 1981. gada decembrī komunistiskā valdība valstī izsludināja karastāvokli. Tolaik Geremeks un desmit tūkstoši citu Solidarność aktīvistu tika arestēti un apcietināti. Tomēr kustība pārdzīvoja septiņus represiju gadus un 1989. gadā atgriezās līdz ar Gorbačova perestroikas vilni. Tai pašā gadā Apaļā galda sarunu laikā starp komunistiskās valdības reformu spārnu un Solidarność tika panākts kompromiss, kas pielika punktu
komunistu valdīšanai. Tādējādi tika atbrīvots ceļš nevardarbīgai pārejai no komunistiskās diktatūras visās padomju bloka valstīs. Solidarność pieņēma samierniecisku kompromisa filozofiju starp agrāk pretējiem politiskajiem spēkiem, atbalstot ideju par Poliju visiem, nevis par valsti, kas sadalīta starp visvareniem uzvarētājiem un apspiestiem zaudētājiem. Kopš 1989. gada ir nomainījušās vairākas valdības, taču valsts ir bijusi stabila; pat bijušie komunisti, nu saukti par postkomunistiem, piekrituši parlamentārās demokrātijas un tirgus ekonomikas principiem.

Tomēr ne visi nostājās uz šī ceļa. Šodien Polijā valda trīspartiju koalīcija: post-Solidarność revanšisti no Likuma un taisnīguma partijas, postkomunistiskie provinciālie nemiera cēlāji no Polijas Republikas pašaizsardzības partijas un pirmskara šovinistisko, ksenofobisko un antisemītisko grupējumu mantinieki, kas veido Polijas ģimeņu līgu. Šo koalīciju atbalsta Radio Maryja, nacionālistiska katoļu radiostacija un mediju grupa, kuras fundamentālisms izpaužas gan tās etnisko poļu nacionālismā, gan tās uzticībā poļu katoļu klerikālismam. Varas augšējās pozīcijas ieņem dvīņubrāļi Kačiņski, kas piedalījās Solidarność kustībā astoņdesmitajos, kā arī pirmajos pārmaiņu gados, taču noraidīja kompromisa ceļu, nodibinot Likuma un taisnīguma partiju ar tās ekstrēmi nacionālistisko programmu.

Kāpēc tā ir noticis? Ikkatra veiksmīga revolūcija rada gan uzvarētājus, gan arī zaudētājus. Revolūcija Polijai līdztekus pilsoniskajām brīvībām atnesa pieaugošu noziedzību, līdztekus tirgus ekonomikai – bankrotus un augstu bezdarba līmeni, līdztekus dinamiskas vidusšķiras izveidei – neproporcionālus ienākumus. Tā atvēra Polijai durvis uz Eiropu un vienlaikus atnesa bailes no ārzemniekiem un Rietumu masu kultūras invāzijas.

1989. gada poļu revolūcijas zaudētājiem brīvība ir atnesusi krietni lielu nedrošību. Solidarność strādnieki, kam agrāk bija nodrošinātas darba vietas milzīgos uzņēmumos, ir kļuvuši par pašu izcīnīto brīvību upuriem. Komunistiskajā cietuma pasaulē cilvēks bija valsts īpašums, taču valsts rūpējās par cilvēka eksistenci. Brīvajā pasaulē par tevi neviens nerūpējas. Tieši šādā nemiera pilnā atmosfērā šobrīd valda pašreizējā koalīcija, izmantojot savdabīgu Džordža Buša konservatīvās retorikas sajaukumu ar Vladimira Putina autoritāro politisko praksi. Uzbrūkot neatkarīgajai presei, ierobežojot pilsonisko sabiedrību, centralizējot varu un pārspīlējot draudošās iekšējās un ārējās briesmas, šodienas Krievijas un Polijas vadības politiskais stils ir visai līdzīgs.

Solidarność veterāni ticēja, ka komunistiskās diktatūras sagrāve viņiem nesīs triumfu, taču samiernieciskās vienošanās ietvaros vainīgie komunisti netika sodīti, un drosmīgie Solidarność aktīvisti netika pienācīgi atalgoti. Piemēram, iepriekšējie lustrācijas likumi, kas tika pieņemti 90. gados, attiecās tikai uz augstākajiem vecā režīma hierarhijas darbiniekiem – tiem bija jāapliecina, vai viņi agrāk ir sadarbojušies ar slepenajiem dienestiem. Ja izrādījās, ka viņi ir melojuši, tiem tika aizliegts ieņemt valsts amatus. Šādi likumi neapmierināja daudzus, kam komunisma sabrukums neatnesa tūlītējus labumus, un šī netaisnības sajūta izraisīja aizvainojumu, skaudību un destruktīvu enerģiju, kas tika koncentrēta uz atriebību bijušajiem ienaidniekiem un kādreizējiem draugiem, kam jaunajā sistēmā veicās labāk.

Daži bijušie komunistu oponenti pēc režīma krišanas uzskatīja sevi par zaudētājiem un nespēja piekrist, ka atbrīvošanās no padomju varas ir bijis Polijas ievērojamākais sasniegums pēdējo 300 gadu laikā. Viņi uzskatīja, ka Poliju turpina pārvaldīt bijušo komunistu drošības dienestu atliekas. Šādai Polijai, pēc viņu uzskata, nepieciešama morālā revolūcija, kurā par noziegumiem būtu jāsaņem sods, tikums jāatalgo un netaisnības jāizlabo.

Kad 2005. gada vēlēšanās šīs zaudētāju partijas beidzot guva uzvaru, tās nekavējoties ķērās pie lielās tīrīšanas. Viņu uzspiestā lustrācija pēc iepriekšēja vērtējuma skartu līdz 700 000 cilvēku un kopumā aizņemtu 17 gadus. Koalīcija nozvērējās publiskot visu cilvēku vārdus, kas minēti drošības dienestu ziņojumos, neraugoties uz faktu, ka šo dokumentu ticamība ir ļoti apšaubāma.

Šie pasākumi valstij ir atnesuši uzmācīgu baiļu klimatu, tomēr ne visi ir ar mieru to pieņemt klusējot. Konstitucionālā tiesa pildīja savus pienākumus un, par spīti atkārtotiem valdības centieniem atlikt tiesas sēdi un atcelt no amata tās tiesnešus, caurskatīja jauno likumu un lēma par tā neatbilstību pamatlikumam.
Krakovas kardināls Dživišs paziņoja, ka Polijā nav vietas “atmaksai, atriebei, necieņai pret cilvēka godu un pārsteidzīgiem apvainojumiem ”. Kopš komunisma sabrukuma neviens katoļu kardināls nebija vērsies ar tik krasiem nosodījuma vārdiem.

Miermīlīgās poļu revolūcijas mērķi bija brīvība, suverenitāte un saimnieciskās reformas, nevis iespējamo slepenpolicijas aģentu un ziņotāju medības. Ja šādas medības būtu sākušās jau 1990. gadā līdz ar demokrātisko revolūciju, nedz finanšu ministra Lešeka Balceroviča radikālās ekonomiskās reformas, nedz arī tiesiskas valsts izveide nebūtu bijušas iespējamas. Polija būtu ārpus NATO un ārpus Eiropas Savienības.

Šodien divas Polijas ir savstarpējā konfrontācijā. Aizdomu, baiļu un revanša Polija cīnās ar cerības, drosmes un dialoga Poliju. Virsroka jāgūst tai otrajai – atvērtības un tolerances, Jāņa Pāvila II un Česlava Miloša, manu pagrīdes un cietuma draugu Polijai. Es ticu, ka poļi vēlreiz aizstāvēs savas tiesības uz cieņpilnu attieksmi. Konstitucionālās tiesas lēmums ļauj cerēt, ka Polijas revolūcijas otrais posms neiznīcinās ne revolūcijas tēvu – tieksmi pēc brīvības, ne tās bērnu – demokrātisko valsti.

Raksts publicēts laikrakstā
The New York Review of Books,
2007. gada 28. Jūnijā