Plaisa

Bija kāds vilciens – ne sevišķi labs –, kas pa ceļam uz Itāliju ap desmitiem no rīta pieturēja Vevē. Mēs ar Šebru [1. Mērijas Frānsisas Kenedijas Fišeres vīrs Džordžs Dilvins Parišs (George Dillwyn Parrish, 1894–1941).] mēdzām ar to doties uz Milānu.

Vilcienam bija restorānvagons – vecmodīgs, iekārtots 3. šķiras dzelzceļa kafejnīcas tīkami askētiskajā stilā: brūnas koka sienas un sēdekļi, neklāti galdiņi (ja vien nepasūtījāt pašas dārgākās pusdienas) un virs logiem dažas pabalējušas, nemainīgi šķības Bayer aspirīna un “Visitez le Maroc” reklāmas.

Līdzās virtuvei bija galds, pie kura sēdēja pavāri un viesmīļi. No rīta viņi tur tērzēja, šķiroja zaļumus salātiem un tīrīja redīsus uzkodām, bet agrā pēcpusdienā pamatīgi ieturējās ar šo un to, kas bija pusdienu ēdienkartē, un šo un to, kā tur pilnīgi noteikti nebija. Pa rokai viņiem vienmēr bija liela sarkanvīna pudele salmu pinumā.

Šefpavārs reizēm smēķēja, malkodams vīnu, vai skaļi lasīja avīzi, bet parasti strādāja kopā ar saviem palīgiem. Viņš strādāja arī tad, ja pie galda sēdēja kāds no abiem viesmīļiem.

Mums patika iet uz restorānu – daļēji pavāru dēļ, kuri, pieklājīgi atņēmuši sveicienu, turpmāko laiku mūs ignorēja, un daļēji viesmīļu dēļ, tie vienmēr bija vieni un tie paši.

Protams, nav iespējams, ka vieni un tie paši viesmīļi strādāja katrā Milānas vilcienā, kas desmitos rītā pieturēja Vevē. Taču viņi tur bija ik reizi, kad vilcienā braucām mēs; drīz viņi mūs jau pazina un ieraugot smējās, un pat priecīgi pliķēja Šebram pa plecu.

Mēs vienmēr ieradāmies viņu vagonā jau dažas minūtes pēc izbraukšanas – tiklīdz bijām satikuši konduktoru un nedaudzos ceļabiedrus, kuri brauca ar šo nepopulāro vilcienu. Tādā stundā restorāns, protams, allaž bija tukšs, ja neskaita draudzīgi tērgājošo pavāru galdiņu.

Mēs parasti pasūtījām lielu pudeli Asti Spumante, tā iepriecinot viesmīli – vienalga, vai tas bija jaunais gludsejainais vai vecais un nīgrais sažuvušais. Mēs sēdējām pie galdiņa un dzērām iesilto vīnu no biezajām vilciena glāzēm, tērzējām un vērojām, kā Valē ieleja sarūk arvien šaurāka un kļūst arvien mežonīgāka, vienmēr īpašās sajūsmas pilnās šausmās gaidot brīdi, kad vilciens ienirs Simplona tunelī.

Šampanietis palīdzēja mums godam izturēt šo tik labi pazīstamo pārbaudījumu. Mēs to pateicīgi malkojām, izjūtot vilciena zvārošanos un mazliet nobaudot nāves un atdzimšanas garšu – kā jebkurš cilvēks šādā straujā braucienā cauri tunelim.

Kad beidzot atgriezāmies dienasgaismā un iznirām no pazemes augstu kalnos, mēs klusi pacēlām viens pret otru glāzes un, redzot, ka pavāri jutuši to pašu bezvārda spriedzi, ko mēs, nejutāmies tik aplam muļķīgi.

Tad uz pusdienām sāka ierasties citi pasažieri, un mēs atgriezāmies savā kupejā. Jaunākais viesmīlis vienmēr nāca mums paziņot, kad restorānā bija palikuši vairs tikai daži cilvēki – apmēram pēc kādas stundas.

Parasti par mums rūpējās abi viesmīļi; šķita, mēs viņiem likāmies dīvaini un pietiekami interesanti, lai izsistu plaisu viņu kosmiskā dzīves apnikuma čaulā, arī kaut kādā ziņā nevarīgi, un tāpēc viņi mūs sargāja. Maltītes laikā viņi mēdza atgāzelēties pa vagona eju līdz mūsu galdiņam un saukt: “Tūlīt būs dažas nelīdzenas vietas! Turieties! Turieties cieši, M’sieu’ – M’dame! Es jums palīdzēšu!”

Tad viņi sakampa vīna pudeli un parasti arī manu roku, un mēs tik tiešām izdvesām dažas maigi griezīgas skaņas, ripojot pāri vietām, kur remontēja dzelzceļu. Tad viesmīļi atviegloti noelsās un sīkiem solīšiem aizsteidzās tālāk – kārtējā krīze laimīgi pārvarēta.

Tas lika mums justies nedaudz muļķīgi, it kā mēs būtu kādi plānprātiņi ar karaliskām asinīm vai varbūt divi bērni, kuriem tikai liekas, ka viņiem jau ir sirmi mati un ka viņi zina, kā vieniem ceļot ar vilcienu un palikt dzīviem. Bet bija arī jauki – kuram gan nepatīk, ka viņu aptekā valsts kalpotāji.

Jaunais viesmīlis ar gludo mandeļkrāsas seju bija nadzīgāks uz dažādiem sargājošiem žestiem, vienlīdz dāsni apveltot ar tiem gan mani, gan Šebru – lai nerastos nekādi seksuālas dabas pārpratumi; vecākais, kura stāvs bija salīcis un seja – pati ciniskākā, kādu jebkad esmu redzējusi, uzraudzīja mūsu maltītes.

Pieņemot pasūtījumu, viņa seja planēja virs mums kā ļaunīgs vanags; drīz vien mēs atklājām, ka viņš nevis uzreiz ieteica ko citu, bet gluži vienkārši virtuvē nomainīja mūsu pasūtījumā kādu no izvēlētajiem ēdieniem ar to, ko todien vēlējās piedāvāt mūsu baudījumam. Kad pirmais pārsteigums bija pārgājis, izrādījās, ka tas ir aizraujoši, taču mēs katru reizi atkārtojām šo teātri, rūpīgi izpētot ēdienkarti un tad noraugoties, kā viņš tēlo, ka iegaumē mūsu pasūtījumu.

Vienu viņš mūsu izvēlē pieļāva – vienkāršību. Šajā vilcienā brauca cilvēki, kuri mīlēja vienkāršu ēdienu – un daudz. Ēdienkartē varēja būt vai nebūt silto gaļas vai zivju ēdienu, taču kaut kāda veida pasti tā allaž piedāvāja, arī sautētas lēcas vai pupas ar garšaugiem un, protams, vienkāršus, bet lieliskus dārza salātus. Vienmēr bija arī viens vai divi antipasti: redīsi, kuru apstrādāšanu pirmīt bijām vērojuši, un kopā ar tiem sviesta šķēles diezgan izplūdušos un apkvēpušos gredzenos, arī cieti vārītas olas un salami šķēlītes. Desertā bija siers ar augļiem – brangiem ķiršiem, persikiem, vīnogām vai apelsīniem, atkarībā no gadalaika – un pavasaros vienmēr arī negrauzdētas mandeles.

Šie cilvēki ēda labi un, pat ja bija ļoti trūcīgi un ņēma līdzi uz restorānu paši savu maizi un vīnu, šķīvi pupu sautējuma vai vienas olas omleti viņi pasūtīja ar pašcieņu, kurā nebija ne mazākā nosodījuma par nosacīto izšķērdību pie blakus galdiņiem. Abi viesmīļi viņus apkalpoja ar nevērīgu veiklību, un likās, visi bija vienisprātis, ka mūs ar Šebru vajag uzmanīt un pabarot, un apveltīt ar smaidiem īpaši dāsni.

– Kāpēc viņi ir tādi? Kāpēc viņi pret mums ir tik jauki, visi šie cilvēki? – mēs viens otram vaicājām. Es zināju dažus iemeslus attiecībā uz viņu, un viņš dažus – uz mani, bet, runājot par mums abiem kopā, tas droši vien bija tāpēc, ka mēs uzticējāmies viens otram ar paļāvību, kas bija gandrīz taustāma.

Vienkārši cilvēki to pamana īpaši vērīgi. Reizēm to sauc par mīlestību vai labo gribu. Lai kas arī tas būtu, atbildes reakcija bija noslēpumaina un sirsnīga, un mēs to ļoti spēcīgi sajutām tieši tādās vietās kā Milānas vilciena restorāna vagons – vienmēr, līdz pat mūsu pēdējam braucienam.

Tas notika 1939. gada vasarā.

Mēs tad jau bijām kļuvuši par diviem rēgiem. Mūsu normālu cilvēku dzīvei bija pienācis gals tā gada ziemā Delavērā līdz ar Šebra slimību.[2. Parišam Birgera slimības (obliterējošā trombangiīta) dēļ bija amputēta kāja.] Saņēmuši ziņu, ka mums vajadzētu atgriezties savā vecajā Šveices mājā un glābt visu, kas glābjams, pirms sācies karš, mēs turp devāmies ne tik daudz, lai ko glābtu – jo manta mums vairs neko nenozīmēja –, bet tāpēc, ka neko citu darīt vairs nebija mūsu spēkos. Mēs atgriezāmies dzīvē, kas reiz bija bijusi tik reāla kā migla vai dūmu vērpete vēja pūsmā.

Mēs bijām ļoti dzīvi rēgi un dzērām, ēdām, redzējām, jutām un mīlējāmies kā vēl nekad agrāk, ar kaismi, kas, likās, pilnībā atsvešināja mūs no dzīves.

Kaut kas no šīs izjūtas virmoja visapkārt; vienīgā atšķirība, ka mēs jau bijām drošībā, tikpat kā jau miruši, bet visi pārējie tovasar smējās, dziedāja un dzēra vīnu, it kā atrastos kaut kādā transa stāvoklī vai kā vēža slimnieki, kurus pirms došanās uz operāciju zāli no maģiskas opiātu kombinācijas iedarbības pārņēmusi laime. Mēs tam visam jau bijām pielikuši punktu, bet viņiem tas vēl bija tikai priekšā.

Viņi raudzījās mūsos ar skaudīgu cieņu, zinot, ka tuvojas karš, bet mēs tam esam jau laimīgi garām; lai kur mēs dotos, izņemot to vienu braucienu Milānas vilcienā, visur mēs jutāmies kā divas svētlaimīgas, citiem neaizsniedzamas būtnes – divi erceņģeļi brīvsolī. Neviens nevarēja mums pieskarties, tāpat kā nevienam nespēja kaitēt tas, ko mēs jau zinājām par sāpēm, kuras viņiem vēl tikai priekšā.

Vilciens bija tāds pats kā senāk. Nu jau mēs bijām gandrīz pieraduši pie brīnumiem, un, kad jaunais viesmīlis ar mandeļkrāsas seju, bezpalīdzīgi iepletis acis, sastinga mūsu kupejas durvīs, mēs smējāmies. Viņš stomījās un sprauslāja, nebeidzot spiest mums roku un smieties, un bija pilnīgi skaidrs, ka šis cilvēks mūs jau sen bija apglabājis.

Ieraudzījis, kas noticis ar Šebru, viņš koši pietvīka un, cenšoties neblenzt, steidzīgi nobēra:

– Bet Asti! Tūdaļ atnesīšu! Būs tik eleganti izdzert to šeit!

Pirms mēs paguvām pateikt, cik ļoti vēlamies dzert to vecajā restorāna vagonā, no jauna skatīt izbalējušās aspirīna reklāmas un klausīties pavāru pļāpās, viņš jau bija prom. Viņam vienkārši vajadzēja nozust; mēs tolaik jau bijām pieraduši pie tā, ka cilvēki sāk rīkoties impulsīvi, pirmo reizi atkal ieraugot mūs – divus rēgus, kas atgriezušies no tādas tālienes.

Mēs nopūtāmies un sākām smieties, jo pat tas likās jocīgi.

Puisis atnesa mums šampanieti, pirmo reizi ievīstījis pudeli sarkanrūtotā salvetē. Viņš jau atkal bija izmeklēti laipns un nebēdnīgs, un bija acīmredzams, ka viņš jūtas kā lētā piedzīvojumu romānā, vienpadsmitos no rīta šādi pasniedzot gluži labu vīnu pirmās klases kupejā. Viņš pārspīlētā grācijā līgojās līdzi vagona šūpām un, seklajām melnajām acīm dzirkstot, notrauca sodrējus no mazā atvāžamā galdiņa vismaz ar Café de la Paix galvenā viesmīļa cienīgu žestu.

Mēs sveicām viņu ar glāzēm pirms sava pirmā malka un centāmies neizrādīt nožēlu, ka mums jābūt “smalkiem” un jādzer tur, kur tas ir eleganti. Vīns bija tāds pats kā senāk, silts un gandrīz salkans, un mēs, klusi līksmojot, vērāmies cits citā – vēl viens brīnums.

Taču Sjonā, pirms iebraukšanas tunelī, vilcienā iekāpa trīs spēkpriecieši,[3. Nacistiskās Vācijas brīvā laika un tūrisma organizācijas Spēks caur prieku (Kraft durch Freude) biedri.] apkrāvušies ar mugursomām un izstarodami sviedrainu veselīgumu, kas mums bija pilnīgi svešs. Mēs piespiedāmies tuvāk logam, tik un tā paliekot nepietiekami neredzami, un es lauzīju galvu, kā gan mēs tiksim garām šīm spēcīgajām iedegušajām un spalvainajām kājām un izkļūsim vilciena gaitenī.

Vilciens vēl īsti nebija sācis kustēties, kad kupejas durvīs jau atkal parādījās mūsu mazais viesmīlis. Viņa seja bija bezkaislīga, taču acis – dzirkstošas un vienlaikus mātišķas.

– Pardon, pardon, – viņš murmināja. – Entschuldigen Sie, bitte... bitte...

Pirms paspējām atgūties, vācu tūristi jau bija pietrūkušies kājās un pūlējās sarauties pēc iespējas mazāki, un puisis, izmanīgi un lietišķi izdabūjis mūs laukā no kupejas, veda sev līdzi pa zvalstīgo gaiteni un apsēdināja mūs pazīstamajos cietajos, brūnajos restorāna sēdekļos.

Te viss bija kā senāk. Mēs vērāmies apkārt tādā kā izbrīnā.

No restorāna vagona otra gala mūs pamanīja vecais viesmīlis. Viņa sejā nepakustējās ne vaibsts, taču viņš nolika vīna glāzi un nāca pie mūsu galdiņa. Puisis sāka viņam kaut ko stāstīt itāļu dialektā, kas atgādināja Nicas izloksni, bet vecais vīrs viņu strupi atgaiņāja. Viņa seja arvien vēl bija ciniskākā, kādu jebkad biju redzējusi, bet acis bija pilnas asarām. Vairākas minūtes tās lēni ritēja pār viņa vaigiem, satekot vecajās ļaunuma krunkās, un viņš tās nepūlējās noslaucīt. Vecais viesmīlis stāvēja pie mūsu galdiņa, ar roku gludinot salveti, un savā nīgrajā tonī prasīja, vai mums bijis labs ceļojums un vai mēs domājam uzkavēties Milānā ilgi. Mēs atbildējām tieši tādā pašā garā – kaut ko par ceļošanu un laikapstākļiem.

Mēs nekautrējāmies no viņa asarām – ne vairāk kā viņš pats; laikam jau, kā visi rēgi, arī mēs bijām pieraduši redzēt tās citu cilvēku acīs, un līdz ar asarām mēs gandrīz vienmēr ieraudzījām arī kaut ko līdzīgu pateicībai – it kā cilvēki mums teiktu paldies par to, ka esam atgriezušies un saglabājuši uzticību viens otram. Likās, ka mēs mīklainā kārtā viņus nomierinām – tovasar vairāk nekā jebkad.

Tā stāvot un savā paskarbajā aizrautībā tērgājot par ražu un vētrām, un notraucot no galdiņa putekļus, vecajam vīram uz mirkli nācās atkāpties aiz mana krēsla, kad vagonam cauri steidzīgā gaitā izgāja trīs cilvēki. Divi no viņiem bija liela auguma vīri – ne formas tērpos, bet melnos kreklos zem biezām, saņurcītām žaketēm un noauguši ar bārdas rugājiem. Vīrietis, kurš gāja starp viņiem, bija kalsnāks un jaunāks, un, lai gan viņi soļoja cits aiz cita un ļoti tuvu kopā, mēs ieraudzījām, ka viņš ar roku dzelžiem saslēgts ar abiem pārējiem.

Pirms tās vasaras kaut kas tāds būtu mūs šokējis – licis mums nobālēt un ieplest acis, bet tagad mēs tikai jautājoši palūkojāmies uz veco viesmīli. Viņš pamāja ar galvu, un viņa acis iedegās un kļuva gluži sausas.

– Politieslodzītais, – viņš noteica un notrauca no galdiņa drupačas, un viņa seja nelikās skarbāka kā parasti. – Izbēdzis. Viņu ved atpakaļ uz Itāliju.

Tad mūs ieraudzīja šefpavārs ar augsto mici galvā; viņš atplauka platā smaidā un pacēla savu glāzi, arī pārējie pavāri pie zaļumiem apkrautā galda pagriezās un sveicināja mūs; aiz trim tumšajiem vīriem aizcirtās vagona durvis.

Šoreiz mēs izbraucām cauri tunelim, nesajūtot, kā plaukstas pārklājas ar lipīgiem sviedriem. Tā bija vienīgā atšķirība – vilciens bija tas pats, un cilvēki bija tie paši. Sāpes un ciešanas bija palikušas aiz muguras, tas arī viss. Mēs bijām neievainojami.

Mēs izdzērām atlikušo Asti un, redzot, ka vagonā uz pusdienām sāk pulcēties cilvēki, ar zīmēm parādījām pēkšņi rosības pārņemtajam puisim, ka atgriezīsimies vēlāk.

Šajā mirklī atskanēja kliedzieni, dobji būkšķi un plīstoša stikla troksnis. Par spīti vilciena vienmuļajai klaboņai, ap mums iestājās klusums. Vecais viesmīlis izskrēja cauri vagonam, neietriecoties nevienā galdiņā, un aiz viņa aizcirtās durvis. Cilvēki dīvaini saskatījās.

Pamazām atmosfēra norima, it kā pasažieros būtu atkal sākuši dūkt iekšēji motoriņi, un jaunais viesmīlis sāka pieņemt pasūtījumus pusdienām. Nonācis pie mūsu galdiņa, viņš, pat nepaskatījies uz mums, savā sliktajā franču valodā noteica:

– Es ieteiktu M’sieu’ un M’dame mirklīti palikt tepat... restorāns šodien nav pārpildīts.

Šis ieteikums izskanēja policista vai sargeņģeļa pavēles ledainajā tonī, un mēs bez ierunām apsēdāmies. Šampanietis bija beidzies. Patiesībā tas mūs īpaši neuztrauca.

Pēdīgi vecais vīrs steidzīgā solī atgriezās vagonā. Viņa seja bija nikna, un viņš bija saķēris vienu plecu. Pasažieri, vēl joprojām košļājot ēdienu, nenolaida no viņa acis. Vecais viesmīlis uz mirkli apstājās pie mūsu galdiņa. Viņš bija aizelsies un runāja ļoti klusā balsī.

– Viņš mēģināja izlēkt pa logu, – viņš teica, un mēs sapratām, ka runa ir par bēgli. – Draņķi! Viņi saplēsa manu žaketi! Manu vienīgo žaketi! Pretīgie draņķi! Jūs tikai paskatieties!

Viņš pakratīja mums acu priekšā savas nospeķotās vecās, melnās žaketes saplēsto plecu un murminādams un trīcēdams nikni aizmetās uz virtuvi.

Mēs piecēlāmies, lai ietu, bet viesmīlis ar gludo mandeļkrāsas seju piesteidzās pie mums ar lielu karstu dārzeņu paplāti rokās, šūpojoties līdzi vilcienam, kas tobrīd traucās lejup no kalna.

– Es nekavējoties atnesīšu M’sieu’ un M’dame pasūtījumu, – viņš sauca.

Mēs paklausīgi apsēdāmies. Mūs izrīkoja, taču tas notika tāpēc, ka šis puisis mēģināja mūs pasargāt, un tas bija ļoti laipni. Jaunais viesmīlis atnesa divas glāzes tumša vermuta un, novietojis tās mums priekšā, sacīja kā noslēpumu:

– Īpašā pudele, ko mēs turam šefpavāram, – lieliski rosina apetīti. Priekštelpā ir neliela nekārtība. Kad M’sieu’ un M’dame būs beiguši, tur jau viss būs uzkopts. Santé!

Mums neatlika nekas cits kā pacelt glāzes; viesmīlis nokremšķinājās un angliski noteica:

– Cheerio!

Tad, iedrošinoši uzsmaidījis mums kā pārspīlēti iejūtīga slimnieku kopēja, viņš devās apkalpot pārējos pasažierus.

Vermuts bija rūgtākais, kādu savā mūžā bijām dzēruši, gandrīz tikpat rūgts kā šveiciešu genciānas saknes uzlējums, taču pēc salkanā vīna tas likās garšīgs.

Kad devāmies atpakaļ uz savu kupeju, telpā starp vagoniem tik tiešām redzējām kārtīgi saslaucītu stikla lausku kaudzīti, un lodziņš vilciena durvīs bija tikai pa pusei aizpildīts – rūts augšējās daļas vairs nebija, un atlikušā stikla augšējā mala tagad bija līka kā ledus gabalam – gandrīz neredzama tieva līnija.

Mums ienākot kupejā, spēkpriecieši pieklājīgi pielēca kājās un pēc tam, atgriezušies savās sēdvietās, izplūda nebeidzamu jautājumu viļņos angļu valodā – vai man netraucē dūmi; vai mums nebūtu iebildumu, ja durvis paliktu vaļā; vai mēs nejūtam caurvēju.

Esmu aizmirsusi, kā sauc pilsētu, kurā vilciens apstājas un iekāpj pasu kontroles vīri. Varbūt Domodosola? Cik dīvaini, ka to neatceros! It kā es būtu tīšuprāt izdzēsusi no atmiņas veselu vārdu gūzmu. Man savulaik likās, ka daži no tiem paliks prātā uz mūžīgiem laikiem, vai to vēlēšos vai ne, – kā veci telefona numuri, kas piepeši nostājas starp tevi un tavas jaunās mīlestības balss skaņu. Nekad nebiju domājusi, ka aizmirsīšu, kā sauc šo pilsētu, to cilvēku, kaut kādu upi. Vai tā bija Domodosola?

Todien mēs tajā pilsētiņā nostāvējām ilgi. Likās, ka policistu ir vairāk nekā parasti, bet Itālijā tā bijis vienmēr. Mēs nokārtojām visu, kas saistīts ar vīzām un naudu; senāk es par to ļoti uztraucos un ik reizi, kad muitnieks veltīja man savu bargo skatienu, jutos kā bailēs piesarkusi briljantu kontrabandiste. Šoreiz šī procedūra likās pavisam vienkārša un nesvarīga.

Es sēdēju un prātoju, ka būtu labi atgriezties restorānvagonā, kamēr vilciens stāv, bet Šebrs teica – nē, vajag pagaidīt, kad puisis mūs pasauks.

Beidzot vilciens sāka ripot – ļoti lēni. Mēs braucām garām plašiem dzelzceļa būves darbiem. Vīri no lieliem pelēka akmens bluķiem lika pamatus jaunam sliežu ceļam, un vācieši viņos noraudzījās ar īgnu apbrīnu, liecoties mums pāri, lai varētu labāk saskatīt, un pārmijot klusus izsaucienus.

Mēs jutāmies atviegloti, kad durvīs parādījās jaunais viesmīlis.

– Jūsu galdiņš ir gatavs, M’sieu’ un M’dame, – viņš svinīgi paziņoja, un vācieši pietrūkās kājās, lai mūs palaistu garām.

Kad bijām sasnieguši vagona galu, puisis atskatījās.

– Uzmanīgi, lūdzu, – viņš Šebram teica. – Priekštelpā ir nedaudz mitrs.

Un tiešām, tur viss bija slapjš. Robainais stikla gabals vēl joprojām rēgojās loga rāmī, taču gan pa to, gan pa sienām un grīdu tecēja sīkas ūdens straumītes. Mēs uzmanīgi šķērsojām priekštelpu un iegājām gandrīz tukšajā restorānā.

Šefpavārs sēdēja vagona galā un lasīja avīzi, taču, mums ienākot, piecēlās un atgriezās virtuvē. Mūsu galdiņš bija skaisti klāts, ar tīru galdautu, un uz tā bija divi vai trīs nelieli četrstūraini trauciņi ar marinētiem sīpoliem, salami un sviestu. Mēs jutāmies ļoti izsalkuši un diezgan bezbēdīgi.

Puisis atnesa labu sarkanvīnu, samērā dārgu Chianti, ko mēs vienmēr šajā vilcienā dzērām, un mēs sākām to malkot, piekožot maizi un salami. Atceros, ka vēl bija lielās baltās pupas, ko itāļi vasaras sākumā, kad tās vēl ir svaigas un maigas, mēdz lobīt un ēst ar sāli. Pupas bija gardas, tik svaigas un aukstas.

Bija labi sēdēt šai vilcienā, ēst un dzert, uz mūžu brīviem no dzīves raizēm, patveroties šādā mīlestības ielokā.

Cauri vagonam šurp nāca vecais viesmīlis. Viņš gāja garām mūsu galdiņam, uz mums pat nepaskatoties. Šebrs viņu uzrunāja.

– Pagaidiet mirklīti, – viņš sacīja. – Jūsu žakete... ko jūs ar to izdarījāt?

Vīrietis, neko neatbildējis, pagriezās, lai mēs varētu redzēt kārtīgos dūrienus, ar kādiem piedurkne bija piediegta savā vietā. Es pateicu kaut ko banālu par to, cik labi viss sašūts, un Šebrs klusi pavaicāja:

– Tas cilvēks, cietumnieks – vai viņam izdevās aizbēgt?

Vecais viesmīlis pēkšņi uz mums paskatījās, un viņa acis bija pilnas naida, it kā viņš mūs neieredzētu. Viņš pateica kaut ko rupju, tad izgrūda:

– Nav mana darīšana!

Viņš aizsteidzās tālāk, un mēs nespējām pagriezties, lai pavadītu viņu ar skatienu.

Tas bija tik šokējoši, ka mēs labu brītiņu sēdējām nepakustēdamies. Es jutu, cik smagi dauzās mana sirds, un man likās, ka kaklu sažņaudz dzelzs gredzens – kā toreiz, kad Šebrs vēl tikai sāka slimot. Pēdīgi es paraudzījos uz nedaudzajiem pasažieriem, kuri vēl ēda, un man likās, ka arī viņi atbild uz manu skatienu ar tādu kā naidu; tas nebija tik šausmīgs kā vecajam vīram, tomēr uzglūnēja man arī no viņu acīm. Šajā naidā bija bailes, un bailes bija man visapkārt.

Šebra seja bija sāpju pilna. Tā bija pirmā reize pēdējo nedēļu laikā, kad tās izlauzās uz āru, – pirmā reize, kopš mēs kā divi laimīgi rēgi atkal ļāvām, lai mūs nes agrākās kopīgās dzīves straume. Redzot šīs sāpes, es jutu, kā dzelzs gredzens ap manu kaklu savelkas ciešāk. Mēģināju iedzert vīnu, taču nespēju norīt vairāk par vienu malku.

Jaunais viesmīlis steidzās mums garām, pat nepaskatoties, un Šebrs viņu stingri apturēja:

– Lūdzu, – viņš teica, – kas par lietu? Kas noticis?

Puisis neizteiksmīgi mūsos pavērās, un uz mirkli man likās, ka viņš pateiks kaut ko rupju. Tad viņš nočukstēja, vēl aizvien sargājot mūs:

– Ēdiet, M’sieu’ un M’dame. Es jums pēc brītiņa pastāstīšu.

Un viņš aizsteidzās uz virtuvi, šmaugi saliecies zem pēdējās lielās tukšo trauku paplātes svara.

– Jā, labāk apēd kaut ko, – Šebrs man vēsi sacīja. – Tu esi diezgan daudz izdzērusi.

Viņš paņēma dakšiņu, un es sekoju viņa piemēram. Spageti bija kā pelni, jo es jutu, ka manī atkal atgriežas dzīvība, un zināju, ka viņš jūtas tāpat.

Kad vagonā bijām palikuši vairs tikai mēs, puisis atgriezās. Viņš nostājās un atspiedās pret galdiņu otrā ejas pusē, vēl joprojām līgojoties līdzi vilcienam, taču nu jau tā, it kā būtu neizsakāmi noguris, un runāja ar mums tik klusi, ka mēs tik tikko spējām viņu sadzirdēt. Viņa balsī nebija draudzīga siltuma, taču nebija arī naida.

Viņš teica, ka tad, kad vilciens pieturējis Domodosolā, vai kā nu sauca to vietu, kur mēs šķērsojām Itālijas robežu, ieslodzīto veduši projām, bet viņš pēkšņi iesmējies un ar spēku uzgūlies ar kaklu uz saplēstās loga rūts malas. Vecais viesmīlis to redzējis.

– Tā jau viņš droši vien bija iecerējis, – puisis sacīja. – Nabaga nelaimes putns taču bija pieķēdēts pie tiem kruķiem. Nekādu cerību izglābties. Tas bija labi nostrādāts. Robežas policija palīdzēja satīrīt priekštelpu. Tāpēc vilciens tik ilgi stāvēja. Tagad mēs iedzenam nokavēto, – puisis sacīja, jūsmīgi skatoties, kā aiz loga garām traucas klinšainas ielejas. – Vecais visu laiku pārdzīvo par savu žaketi. Bet viņš jau vispār ir jucis.

Kad iebraucām Milānā, viss jau atkal bija gandrīz kārtībā, taču tobrīd uz dažām minūtēm mūsu čaulā parādījās plaisa. Pa to pie mums ielauzās pasaule. Mēs nebijām divi rēgi, kurus sargā pašu imunitāte pret dzīves sāpēm. Šebrs bija cilvēks, kurš zaudējis vienu kāju un drīzumā šķirsies arī no otras un no abām rokām, – sīks un salauzts, ar sniegbaltiem matiem un sāpēs ieplestām acīm. Un es biju ciešanām nolemta, dēmonu plucināta sieviete, kurai nākas noraudzīties, kā viņas mīļotais mirst pārlieku lēnā nāvē.

Tur, vilcienā, traucoties cauri nobriedušas labības laukiem, sajūtot visapkārt cilvēku transam līdzīgās gaidas, mēs dažas minūtes zinājām, ka neesam izglābušies. Zinājām, ka nekāds stikla asmens, nekāds naida destilāts nevar mūs pasargāt no kara sāpēm, kas bija ārā.

Tur, vilcienā, es jutos bezgalīgi veca, zinot, ka glābiņš nav miers – nekad.

Tulkojusi Sabīne Ozola