Piloti Rīgā
Foto: A.F.I.
skats no malas

Tims Oksers (Tim Ochser)

Piloti Rīgā

Kādu vakaru sēdēju bārā un uzsāku sarunu ar diviem angļiem. Abi bija piloti un nule kā veikuši savu pirmo lidojumu no Londonas uz Rīgu. Lielāko dienas daļu viņi bija pavadījuši, staigājot apkārt pa pilsētu, un tagad baudīja dzērienu un sarunu, iekams lidot atpakaļ uz Londonu nākamajā rītā. Rīgā viņi bija pirmoreiz.

Kad viņi uzzināja, ka esmu no Londonas un jau nodzīvojis te krietnu laiku, viņi man uzdeva daudz jautājumu par Latviju. Biju pārsteigts, cik sakarīgi bija viņu jautājumi. Ar ārzemniekiem — sākot ar žurnālistiem un beidzot ar piedzērušiem tūristiem — darīšana man iznākusi bieži vien, un esmu pieradis pie vismuļķīgākajiem jautājumiem.

Vai zivis te ēd daudz? Vai krievi precas ar latviešiem? Vai sievietes saprot, cik viņas ir skaistas? Un tā tālāk, un tā tālāk, līdz vemšanai.

Ar pilotiem bija ļoti patīkami sarunāties, kaut gan jāatzīst, ka biju izdzēris pārāk daudz šņabju, lai spētu atcerēties viņu vārdus. Viņi interesējās par valodas, politikas, ekonomikas, kultūras problēmām, un es darīju, ko varēju, lai sniegtu atbildes, kaut gan neesmu nekāds eksperts nevienā no šiem jautājumiem.

Jāpiebilst, ka sevišķu prieku man šī tikšanās sagādāja tāpēc, ka nekad agrāk nebiju runājis ar pilotu. Nesen redzēju filmu Noķer mani, ja vari, kurā Leonardo di Kaprio izliekas par Pan Am pilotu, lai iekasētu viltotus algas čekus, un, izmezdams kārtējos piecdesmit gramus, es nespēju par to nedomāt.

Abi vīri ārkārtīgi ieinteresējās, kad sāku prātot par to, ka sabiedrībā pilotiem ir gluži vai mītisks statuss. “Tiešām?” viens no viņiem pārjautāja. Jā, es atbildēju, vienlaikus pūlēdamies notvert bārmeņa skatienu.

Pacelšanās brīdī ikviens lidmašīnas pasažieris apjauš, ka viņa dzīvība gluži burtiski atrodas pilota rokās. Mēs ceram, ka viņš ir labi izgulējies. Ka viņš ir labā omā. Mēs ceram, ka viņam nespiež bikšu josta. Kad dzirdam viņa labi nostādīto balsi, kas mūs informē, ka lidmašīna kratās tikai “nelielu brāzmu” dēļ, mēs mazliet nomierināmies, jo zinām, ka pat neliela kļūme varētu būt par cēloni mūsu pēkšņai, brutālai bojāejai.

Kā jau angļi, abi vīri bija apbrīnojami pieticīgi, runājot par šo tematu. “Bet mēs jau neko patiesībā nedarām. Darbojas fizikas likumi,” viens no viņiem man teica. “Mēs paceļamies gaisā, dažas stundas mierīgi sēžam, ik pa laikam nospiežot dažus slēdžus, un tad nolaižamies.” Protams, katrs saprātīgs cilvēks to zina. Patiesībā mūsu dzīvības vairāk atkarīgas no tā cilvēka, kurš pēdējais nostiprināja lidmašīnas vēdera skrūves, nekā no pilota. Tik un tā mums šķiet, ka pilotam izdevies paveikt mazu brīnumu katrreiz, kad pēc ieskrējiena pa skrejceļu lidmašīna paceļas gaisā. Galu galā tā pārvarējusi visus dabas likumus. Ikviena ķermeņa šūna sajūt milzīgo spriedzi, kādu izraisa pretošanās zemes pievilkšanas spēkam, kad lidmašīna ar piepūli ceļas līdz vajadzīgajam augstumam.

Jā, pilotu profesijai sabiedrībā ir visaugstākais vērtējums. Pret to izturas ar apbrīnas pilnu bijību. Piloti pieder profesionāļu elitei, viņu nevainojami iestīvinātās laiviņas apvij kultūras aprobēts oreols. Tomēr jāatzīst, ka patiesībā viņu pienākumu veikšana prasa tikai nedaudz vairāk iemaņu kā trolejbusa vadītājam.

Kāpēc sabiedrība piešķir cildenumu atsevišķām profesijām uz citu rēķina? Rīgā droši vien uz vienu kvadrātmetru ir vairāk juristu un ekonomistu kā jebkurā citā Eiropas pilsētā. Katrs otrais students, ko man nākas satikt, studē tieslietas, ekonomiku, biznesa vadību, starptautiskās attiecības vai komunikāciju zinātni, vai vēl kādu citu priekšmetu, kas tiek uzskatīts par vienlīdz prestižu.

Protams, visi šie čaklie jaunie latvieši studē vienkārši tāpēc, lai pievienotos “profesionāļu” šķirai. Viņiem nevajag vienkārši darbu. Viņiem vajadzīga profesija. Viņi grib aizpildīt tās speciālistu nišas, kur uz vizītkartēm tiek rakstīti izsmalcināti tituli, lai tie, kuriem tās tiks izdalītas, cieņā un apbrīnā paceltu uzacis.

Patiesībā tas ir diezgan skumji. Latvijai nācies pielāgoties modernajai pasaulei galvu reibinošā ātrumā. To pārpludina Rietumu paradigmas, kuras tiek sirsnīgi apgūtas ticībā, ka tām piešķirama lielāka nozīme, nekā tās patiesībā pelnījušas. Íajā ziņā Latvija man atgādina Lielbritāniju astoņdesmitajos gados. Tolaik premjerministres Mārgaretas Tečeres vadībā valstī notika dziļas sabiedriski ekonomiskas pārmaiņas, un es līdz sāpēm skaidri atceros, kā nez no kurienes parādījās vesels terminu un jēdzienu leksikons, kam bija jāpalīdz gan piemēroties šīm pārmaiņām, gan tās formulēt. Valoda ir tas, ko es vislabāk saprotu un mīlu, vai tā būtu latviešu vai angļu valoda, vai vienkārša buldurēšana. Ir saprotami, ka latvieši akli pieņem tik lielu daļu no “jaunās” valodas, kas ielaužas viņu sabiedrībā. Manuprāt, viņiem vēl priekšā iemācīties, kā to demistificēt, kā atšķirt jēgpilno no bezjēdzīgā. Viņiem vēl jāaptver — tas gan ir mazliet dīvaini zemei, kur 50 gadus valdījis Padomju Savienības groteski mistiskais diskurss — ka valoda kā tāda pēc būtības nav nekas cits kā mīts.

Bodrijārs, varbūt labāk nekā jebkurš cits, daiļrunīgi izskaidroja tradicionālās epistemoloģijas sabrukumu, ieviešot hiperrealitātes jēdzienu. Jēga piedzīvo hiperinflāciju, jo hiperinflācija skārusi pašas idejas, pēc kurām mēs dzīvojam. Bezjēdzīgo mēs esam padarījuši gandrīz derdzīgi jēgpilnu.

Bārmenis, kurš izmisīgi strauji centās veikt savu darbu, piepildīja manu glāzi. Tobrīd uz sava ķebļa biju jau mazliet grīļīgs, taču saruna bija tik tīkama, ka šūpošanos gandrīz nemanīju. Par ko mēs runājām? Ak jā, viens no pilotiem pastāstīja, ka viņš redzējis Noķer mani, ja vari kopā ar sievu. Pēc tās noskatīšanās sieva atzinusi, ka viņa baiļojoties, vai tikai viņam no tās nesakāpšot galvā. Jā, varu izteikt tikai līdzjūtību. Spīlbergs romantizē itin visu, kam pieskaras — vai tie būtu piloti vai dinozauri. Droši vien piloti visā pasaulē piemin viņu savās lūgšanās.

Birojā man ir melna mapīte ar daudzajām man sadotajām vizītkartēm, — esmu ievērojis, ka tās tiek pasniegtas ar tādu pašu teatrālu žestu, ar kādu tiek dalītas kārtis pokera spēlei. Mana iespaidīgā kolekcija pilna eleganti noformētām kartītēm, uz kurām atrodamie amata nosaukumi liecina par bagātīgu iztēli. Ja es nezinātu patiesību, balstoties uz šiem retoriski ietekmīgajiem tituliem, nospriestu, ka visi šie ļaudis ir neiedomājami bagāti. Vakarējais lielhercogs šodien ir mārketinga menedžeris.

Protams, tā nav unikāla Latvijas iezīme. Tā ir it visur. Vienīgā starpība, ka te tas joprojām ir kas relatīvi jauns. Šajā ziņā es jūtos priviliģēts dzīvot Latvijā. Varu vērot, ar kādu teju neiespējamu ātrumu norisinās sabiedrisko pārmaiņu procesi.

Taču nelaime tā, ka Latvija būtībā imitē Rietumus. Tā pārņēmusi Rietumu saimniecisko modeli un tagad inscenē to, kas tiek uztverts kā Rietumu dzīvesveids. Es raizējos par to, ka latvieši izturas tik nekritiski pret visu šo procesu. Protams, Latvijai alternatīvas nav. Par to gādā Eiropas Savienība, Amerika un Pasaules Banka.

Taču, kaut gan latvieši ātri vien aptvēruši kapitālisma ekonomikas pamatprincipus, tie vēl nav līdz galam izpratuši kapitālisma emocionālās un filozofiskās sekas. Katru dienu es dzirdu tādus jēdzienus kā “dzīves stils” un viebjos par naivumu, ar kādu tie tiek izrunāti. Man šis jēdziens smird pēc nekā.

Kapitālisms tik pamatīgi infiltrējis valodu, ka kļuvis ne tikai par valodas, bet par pašas realitātes semantisko bāzi. Kā norāda Rolāns Barts, kapitālisma mitoloģija savā šķietamajā elastīgumā ir tik izmanīga, ka spēj asimilēt (un tādējādi neitralizēt) teju vai jebkuru ideju, kas lūko tai pretoties. Tādā veidā, piemēram, tiek diskreditēts sociālisms — tas jau jāuztver kā iepelējis anahronisms.

Satraucoši, ka pat postmodernistiskā filozofija, kas, kā esmu ievērojis, Latvijā kļūst aizvien populārāka, ar tai piemītošo relatīvismu tiek pakļauta šim intelektuālajam status quo. Kaut gan tā it kā tiecas izlauzties cauri valodas jēdzieniski aplamai uztverei, tā kļūst par valodas upuri. Ar pilotiem es, protams, to pārāk plaši neapspriedu. Pēc vēl viena šņabīša pat nebiju pārliecināts, par ko īsti runāju. Atceros, ka apvaicājos, kā klājas Tonijam Blēram. Pajautāju par viņa strauji izkrītošajiem matiem un mēs kopīgi pavaimanājām, cik šausmīgi viņš šo pēdējo sešu gadu laikā novecojis. Tad mēs pasmējāmies par nesen redzētu televīzijas programmu 50 visu laiku briesmīgākie briti, kurā uzvarēja Tonijs Blērs. Pārsteidzošā kārtā viņš par vienu punktu apsteidza Mārgaretu Tečeri.

Ap pusnakti nolēmu steberēt mājup. Iedevu pilotiem savu vizītkarti un atvadījos. Mazliet raizējos par to, ka viņi dzer alu, kaut gan nākamajā rītā jālido, taču viņi man apzvērēja, ka viss esot “likuma robežās.”

Bet var jau būt, ka viņi tikai izlikās par pilotiem. Varbūt tā bija asprātīga viltība, lai dabūtu uz viesnīcu pāris skaistu latviešu meiteņu — gluži kā di Kaprio filmā Noķer mani, ja vari.

Daži latvieši man daudzējādā ziņā atgādina šo di Kaprio varoni. Arī viņi ir viltvārži, kaut bez ļauna nolūka. Nav šaubu, ka viņi tic lomai, kuru spēlē, nav šaubu, ka viņi uzskata savu profesiju par viņiem vispiemērotāko, nav šaubu, ka viņi uzskata savu “dzīves stilu” par ārkārtīgi pievilcīgu. Taču viņu dzīves jēga pilnībā atkarīga no valodas šaubīgās nozīmes, ar kuru viņi dzīvo. Un laiks rādīs, vai tā viņus darīs laimīgus. Paldies Dievam, laiks vienmēr rāda.

No angļu valodas tulkojusi I. L.

Raksts no Jūlijs, 2003 žurnāla

Līdzīga lasāmviela