Kirils Kobrins

Parastais stāsts

Amats: Maskavas Galvenās izmeklēšanas pārvaldes Iekšlietu galvenās pārvaldes izmeklētājs. Nesen paaugstināts un pārcelts uz KF Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas komiteju.

Pakāpe: majors

Oficiālā alga: 533 ASV dolāru mēnesī ekvivalents

Dzimšanas datums: 1977. gada 22. augusts

Lūk, īsa sinopse šim stāstam, kas, šķiet, zināms jau visā pasaulē. Sergejs Magņickis, līdzstrādnieks britu firmā Firestone Duncan, kas sniedza juridiskos pakalpojumus amerikāņu Heritage Capital Management, 2008. gada rudenī liecināja izmeklētājiem, kas nodarbojās ar advokāta Hairetdinova lietu. Neskatoties uz daudzajiem angliskajiem nosaukumiem, tas notika Maskavā, izmeklētāji bija krievi, un tas arī ir tipisks krievu stāsts. Tas tā, zināšanai. Bet turpināsim.

Dīvainā kārtā pratināšana vienā lietā pārvērtās par citu – jau pret pašu pratināmo. Proti, Magņickis apsūdzēja ierēdņus un izmeklētājus, ka viņi zog nodokļu naudu un atņem uzņēmumus to likumīgajiem īpašniekiem, tas ir – nodarbojas ar Putina laikam parastu lietu. Tādus gājienus tik vienkārši nepiedod; Magņicki arestēja un uz izmeklēšanas laiku ielika cietumā. Kas ir Krievijas cietums, zina, šķiet, visi – kuri grib zināt. Cietumā Magņickim kļuva slikti – nav brīnums, jo tāda veida iestādījumi Krievijā pastāv nebūt ne tādēļ, lai “izolētu aizdomās turamo uz izmeklēšanas un tiesas laiku”, bet gan, lai viņu mocītu, atņemtu tam cilvēka cieņu un – kā apstiprinājās nelaimīgā Magņicka gadījumā – vienkārši nogalinātu. Sergeju Magņicki galināja ilgi – no 2008. gada 24. novembrim līdz 2009. gada 16. novembrim, veselu gadu. Viņš, protams, varēja izvēlēties – aizvērties, atzīt sevi par vainīgu, uzvelt vainu kolēģiem, dabūt nosacītus trīs gadus un nolīst alā, lai dziedētu brūces. Tā vietā Magņickis uzstāja, ka viņu ieslodzījuši nevis tiesībsargājošie orgāni, bet vienkārši bandīti, ka viņš ir ķīlnieks, ka viņu šantažē, ka viņam ir slikta veselība, bet viņu neārstē. Un, ja viņu nesāks ārstēt, viņš nomirs. Un viņš arī nomira.

Mentu un prokuratūras izmeklētāju trulo cietsirdību nomainīja trula melošana, kas ar katru mēnesi kļuva arvien bezpalīdzīgāka un bezjēdzīgāka. Sākumā meloja – un turpina melot – par to, no kā nomira Magņickis. Ārstēt viņu vajadzēja no holecistīta, nomira viņš, pēc pirmās versijas, no pankreatīta, pēc otrās – no sirds slimības, patlaban parādījušās neskaidras baumas, ka, iespējams, viņš piedevām ir arī piekauts. Bet ārstēt gan viņu ne no kā neārstēja, no cietuma neatbrīvoja, par spīti visiem bezgalīgajiem lūgumiem un prasībām. Citiem vārdiem, Magņicki vienkārši nomērdēja cietumā – Krievijā, vienalga – pēcpadomju, padomju vai pirmspadomju, parasta lieta. Pēc tam, kad nelaimīgā radinieki, advokāti un kolēģi, kā arī žurnālisti sacēla troksni, “Magņicka lieta” no parastas pārvērtās par skaļu, pat par starptautisku skandālu. Sāka birt augstu ierēdņu atkāpšanās no amatiem. Prezidents Medvedevs izmeta dažas frāzes par godīgas izmeklēšanas nepieciešamību un vainīgo sodīšanu. ASV (Heritage taču ir amerikāņu firma) pat sastādīja “Magņicka mocītāju” sarakstu, kurus tagad neielaiž amerikāņu valstī. Prese raksta, Eiroparlaments dusmojas, krievu liberāļi atmasko.

Tikmēr viņi plaukst un zeļ. Gan izmeklētājs Siļčenko, kurš, atbildot Magņicka lūgumam par medicīnisko pārbaudi, uzrakstīja ko tādu: “Jūsu zināšanai paziņoju, ka Jūsu lūgums no 2009. g. 19. augusta apsūdzētā Magņicka S. L. interešu aizstāvībā, kurā Jūs lūdzat izmeklētāju vērsties pie Krievijas FBI II-77/2 FSIPP Maskavā ar iesniegumu par ultraskaņas kontrolizmeklējuma (USI) nodrošināšanu ieslodzītā Magņicka S. L. krūšu apvidum, ir izskatīts un 2009. gada 31. augustā pieņemts lēmums par pilnīgu atteikumu tā apmierināšanai. Pastāvošā likumdošana neuzliek izmeklētājam par pienākumu kontrolēt ieslodzīto apsūdzēto veselības stāvokli, un aizstāvības atsaukšanās uz KF KPK 11. pantu dotajā gadījumā ir nepamatota.” 

Plaukst arī majors Karpovs, kura ģimene, kā izrādās, pamanās tērēt līdz 300 tūkstošiem dolāru ik gadu par spīti barotāja visai pieticīgajai algai. Un arī apakšpulkvedis Kuzņecovs, kura tuvinieki priecājas par dzīvi, tērējot summu, kura gadā ir trīs reizes lielāka nekā Karpoviem. Visi ir savās vietās, un visi ir ļoti sašutuši, kad viņiem uzdod nepatīkamus jautājumus par kaut kādu Magņicki.

Nekādas morāles šajā stāstā nav. Nav tajā arī neviena fakta, kurš būtu jauns un negaidīts. Krievijas cietumos moka un slepkavo. Krievijas milicija (tagad jau “policija”) un tiesas izplata šaušalīgu netaisnību un cinisku nelietīgumu. Jebkuru biznesu Krievijā menti (vai drošībnieki) tur īsā pavadā un to var atņemt jebkurā brīdī. Lai kas būtu pie varas Maskavā – “ļaunais izmeklētājs” Putins vai “labais izmeklētājs” Medvedevs –, dzīve tur ir iekārtota tā, ka citādi nemēdz būt, bet, ja arī ir, tad tikai izņēmuma kārtā. Galu galā – jebkuru šajā valstī var aplaupīt, apcietināt vai novākt vienkārši tāpat vien. Un ne tāpēc, ka te valdītu “haoss”, nepavisam ne; mūsu priekšā ir loģisks slēdziens no aksiomas “cilvēka cieņa un cilvēka dzīvība šeit neko nenozīmē”. Tā arī ir tā pati “krievu ideja”, kuru jau tik daudzus gadus cenšas atrast Kremļa ideologi.

Šeit es gribētu apstāties un brīdināt lasītāju: viņš savā priekšā redz nevis kaismīgu publicistiku, bet mierīgu vispārzināmu faktu uzskaitījumu. Nevis humānistiska histērija, bet auksta sekošana pozitīvajām zināšanām. Tādēļ Magņicka gadījumā nav nekā jauna, izņemot varbūt vienu apstākli. Nosauksim to tā: “koncentrācija pārākajā pakāpē”. Citos skaļajos Krievijas stāstos pēdējos desmit gados ir citas matērijas piejaukums – tur ir gan politiskā cīņa kā “Hodorkovska lietā”, gan postkoloniālā trauma kā “Poļitkovskas lietā”, un pat, lai cik tas liktos dīvaini, šekspīriska nots, kā nesenajā Maskavas mēra Lužkova, šī postpadomju karaļa Līra versijas, trenkāšanā. “Magņicka lietā” viss ir bez piejaukumiem. Šeit viss ir ļaunums – atskaitot upuri, parastu cilvēku, kurš nolemts mokošam “procesam”, pamatojoties uz jau iepriekš pieņemtu “spriedumu”. Tīrs Kafka, nekāda “humānisma”.

Šajā stāstā ir vēl viens blakus aspekts. Postpadomju pseidoautoritārisms, kas iestājies Krievijā, ir slikts, pirmām kārtām, nevis tādēļ, ka ir “autoritārisms”, bet tādēļ, ka ir “pseido”. Tas ir režīms, kurš nav spējis izdomāt sev pašam attaisnojumu. Tādēļ visas Rietumu runas par krievu nacionālisma atdzimšanu un impērisko apziņu ir vienkārši murgi. Nav nekādas “atdzimšanas” un nav nekādas “apziņas”. Postpadomju pseidoautoritārisma galvenā ideoloģija ir nožēlojams pragmatisms, paranoiska koncentrēšanās pakampt gabalu šodien. Par “rītdienu” Krievijā nedomā neviens. Lai atņemtu dažus miljonus Heritage, trīs necili Maskavas izmeklētāji ierauj savu valsti starptautiskā skandālā ar Eiroparlamenta, ASV Kongresa un gandrīz vai paša Dieva tā Kunga iesaistīšanos. Ir tāda sajūta, ka Putins ar Medvedevu, visas Krievijas raķetes, ģenerāļi un ministrijas pastāv tikai tādēļ, lai Siļčenko, Karpovs un Kuzņecovs varētu mierīgi pavadīt atvaļinājumu Kanāriju salās. Uz tādu tikumu fona Brežņeva laiki šķiet gaiša ideālisma un plaša ideoloģiska vēriena laikmets…

Raksts no Septembris, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela