DZĪVES ZIŅA

Toms Treibergs

Par cilvēcīgu cirku

vida_press_30.2042307-MB

Es Rīgas cirkā – un cirkā vispār – esmu bijis tikai vienu reizi. Tas bija 1990. gada vasarā, kad Rīgā notika XX Vispārējie latviešu dziesmu un X deju svētki. Mēs ar brāli un mammu pastaigājāmies pa pilsētu, un, kaut arī man tobrīd bija tikai pieci gadi, man šķiet, ka atceros īpatno atmosfēru, kura, Linarda Tauna vārdiem izsakoties, tobrīd “plīvoja ar pilsētu”. Tāpat kā daudzas citas, arī mūsu ģimene sekoja spēcīgajai patriotisma straumei: mājās regulāri skanēja Pērkona plate “Ballīte”, festivāla Liepājas dzintars labāko dziesmu apkopojumi un Dzeltenie Pastnieki lentēs. Vakaros visi pieplakām raidījumiem “Labvakar” un “Panorāma”, vecāki virtuvē ar draugiem aizsēdējās ilgāk nekā parasti, un tajā valdošo jautrību ik pa brīdim nomainīja klusināts vārdu salikums “Kā, nezi, tagad būs?”.

Un, lūk, pašā šīs nacionālās jūsmas viducī, brīdī, kad trijatā gājām pa Merķeļa ielu, mani pēkšņi piemeklēja nepārvarama vēlēšanās aiziet uz cirku. Es to sajutu tieši tad, kad kuru katru brīdi bija jāsākas dziesmu svētku gājienam.

Skatoties atmiņu tālskatī, es allaž sevi esmu redzējis kā pieticīgu un taktisku bērnu, taču nav izslēgts, ka tas ir tikai spēcīgas vēlmju domāšanas rezultāts. Piemēram, ja manu uzmanību piesaistīja kāda rotaļlieta vai našķis, es ar Olivera Tvista cienīgu izteiksmi nenolaidu no tā acis, vienlaikus apgalvodams, ka mierīgi varu bez tā iztikt. Visbiežāk šīs nelielās izrādes auditorija bija mamma, retāk – tētis. Tajā bija zināma viltība: uzspiest uz mammas jūtām, pierādīt, ka esmu spējīgs stāvēt pāri utilitārām interesēm, vienlaikus apzinoties, ka šāda pozīcija varētu tikt atalgota tieši ar to objektu, no kura es “varu atteikties”.

Bet vēlēšanās doties uz cirku nebija ne taktiska, ne pieticīga. Mammu tā pārsteidza, bet brāli – saniknoja. Viņam tolaik bija divpadsmit gadu, mugurā – velveta žakete ar sarkanbaltsarkanu auseklīti pie atloka, ugunīgi rudi mati un vasaras raibumi.

– Idiots, – viņš teica, noraudzīdamies uz cilvēku pūli, kurš gatavojās gājienam. To, protams, viņš teica man. Ko teica mamma, es neatceros, droši vien tāpēc, ka tas nebija nekas aizvainojošs. Tā kā brālis, pēc mammas domām, vēl nebija laižams svētku gājiena piedzīvojumos viens pats, viņam nācās vien vilkties līdzi uz cirku.

Biļetes bija dārgas; brālis vēl turpat pie kases nekavējās uzskaitīt visu to “derīgo” un “daudz vairāk nepieciešamo”, ko mūsu ģimene par šo summu varētu iegādāties. Tajā brīdī es savu mežonīgo vēlmi nokļūt cirkā sāku nedaudz nožēlot, taču nekas vairs nebija līdzams – biļetes jau bija nopirktas.

Visvairāk es gribēju redzēt klaunus. Tētis man bija stāstījis, ka tā ir viena no visgrūtākajām profesijām pasaulē, kaut gan, skatoties viņu ālēšanos Ostankinas televīzijas pārraidēs, man tā nemaz nelikās. Pieauguši tēvoči nogrimē sev sejas un taisa jokus: kas gan tur varētu būt grūts? Nākamie manā sapņu sarakstā bija ziloņi. Iespējams, tāpēc, ka reiz tos gribēju ieraudzīt zoodārzā, bet viņiem, šķiet, tobrīd bija pusdienlaiks, tāpēc vienīgais, ko no ziloņiem ieraudzījām, bija lielas, iesārtas kakas. Un, visbeidzot, ļoti gribēju redzēt kādu akrobāta priekšnesumu – žonglēšanu uz nostieptas virves vai ko tamlīdzīgu.

Skatītāju bija maz – iespējams, tādēļ, ka pēc garajiem padomju gadiem pilsētā notika pirmie dziesmu un deju svētki. Nodzisa gaisma, atskanēja mūzika, taču tas nebija orķestris – tās bija 80. gadu beigām raksturīgās elektroniskās skaņas, kas plūda no lieliem, melniem skaļruņiem. Tās nepārprotami aicināja plaudēt līdzi, un mēs arī plaudējām. Arēnā ieskrēja bariņš pusaudžu bordo krāsas kostīmos – baltos kreklos ar uzrotītām piedurknēm, vestītēs ar savelkamu aizmuguri un pusgarās bikšelēs. Kājās gan meitenēm, gan zēniem bija baltas zeķubikses. Pēkšņi es sapratu, ka daži no viņiem nebija vis pusaudži, bet pieauguši cilvēki – tīņu vai bērnu augumā. Visaktīvākā bija meitene ar uzkrāsotiem vasarraibumiem un divām peļastītēm. Paņēmusi rokā mikrofonu, viņa sāka māt nedaudzajiem skatītājiem:

– Добрый день, добрый день! Вас приветствует Цирк лилипутов из Минска! Поехали![1. Labdien, labdien! Jūs sveic Liliputu cirks no Minskas! Aiziet! (krievu val.)]

Arī pārējie paņēma pa mikrofonam, dažiem gan bija jāiztiek ar vienu uz diviem vai pat trijiem. Kāds jauneklis nostājās pie gara sintezatora un sāka klimperēt pa taustiņiem. Pirmā bija sasveicināšanās dziesma, kurā publika tika iepazīstināta ar katru trupas dalībnieku. Pēc aplausiem meitene ar peļastītēm vēlreiz sasveicinājās, tad sekoja nākamā dziesma, kura bija nedaudz skumja, – tajā runa bija par pazudušu sunīti vai ko tamlīdzīgu. Piedziedājumā skatītāji tika aicināti ar žestiem un mīmiku bēdāties līdzi. Jāatzīst gan, ka aiznākamā dziesma bija krietni jaukāka.

Es gaidīju klaunus un ziloņus. Kad prožektora staru kūlis tika nomērķēts uz sarkanajām kulisēm arēnas aizmugurē, es tā satraucos, ka mammai nācās mani kušināt. Taču klaunu, ziloņu vai pat akrobātu vietā arēnā iznāca sirms, smokingā tērpts kungs, turklāt ne liliputs. Viņš pievienojās jauniešiem ar sentimentālu dziesmu par tāliem ceļojumiem. Tas bija kaut kas līdzīgs Arnolda Liniņa dziedātajam sacerējumam “Es gribu braukt uz Rio” vai Rūdolfa Plēpja dziesmiņai par Parīzi no izrādes par sunīti Pifu, tikai krieviski. Izdziedājies kungs atkal aizgāja, bet meitene ar astītēm vēl vairākkārtīgi viņam ļoti, ļoti pateicās. Un tad beidzot sākās īsts cirks: liliputi meta kukuriņus, kāds sēdēja uz kāda cita svecītē saliktajām kājām, daži spēlēja “mucu nešanu” – sastājās kopā ar mugurām un, saāķējuši elkoņus, cilāja viens otru vēkšpēdus. Mazā meitene ar astītēm skraidīja visiem apkārt un skaistā dziesmā ietērpa to, ko nu kurš mazā auguma akrobāts darīja.

Bija pienācis laiks atvadīties. Minskas Liliputu cirka dalībnieki ļoti smaidīja, māja visiem ar rokām un plaudēja elektroniskās mūzikas ritmā. Daži bija pat nosvīduši. Kaut kur netālu uz ielas latviešu cilvēki droši vien dziedāja “Pūt, vējiņi!”un “Bēdu, manu lielu bēdu” un sveica korus un deju kolektīvus, saucot: “Sveiciens limbažniekiem!” un “Lai dzīvo Kolka!”

– Nu, tagad esi laimīgs, ko? – brālis teica, kad pievakares gaismā izgājām uz ielas.

Tomēr uz dziesmu svētku lielkoncertu mēs aizbraucām – uz soliem bija saliktas svecītes, man ļoti nāca miegs, un es aizmigu. Tā nu iznāk – no leģendārajiem, īpašajiem manas tautas svētkiem es atceros tikai svecītes un to, ka man nāca miegs, bet no dīvainu cilvēku izdarībām Rīgas cirkā – katru sīkumiņu. Cilvēka prāts patiešām ir interesanti iekārtots.

Raksts no Aprīlis 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela