Plaisa kartē un vēsturē

“Tad es aizdomājos: vai vispār pastāv kāda telpa, kura būtu dēvējama par postpadomju telpu, vai arī tādas (vairs) nav? [..] Daudz kas norāda uz to, ka postpadomju telpas vairs nav. Par telpu veidojošu faktoru taču nevar uzskatīt bailīgu atskatīšanos uz lielo kaimiņu. Arī viena vienota postpadomju laika vairs nav, varbūt vienīgi – kopīgas atmiņas...”

Aleksejs Levinsons, “Pēcpadomju moments”, Неприкосновенный запас, 2010, Nr. 5

Jēdzieniskās trajektorijas, ko Baltijas valstis ir iezīmējušas nesenās vēstures kartē, pašas par sevi būtu pelnījušas kārtīgu izpētīšanu. “Postkomunistiskās Eiropas” diskursu lielā mērā monopolizēja poļi, čehi, ungāri un citi viduseiropieši. Viņi parādījās pasaules kartē dažus gadus pirms mums – jau “brīnumainajā” 1989. gadā, kad Baltijas cerības tikt ārā no PSRS vēl bija visai vārgas. Tas deva viņiem laiciskas priekšrocības. Uzvarējušie disidenti Vāclavs Havels, Ādams Mihniks un citi atklāti runāja par atvadām no komunisma jau tad, kad mēs vēl bikli cerējām tikt vaļā no sava Rubika. Tas ļāva viņiem ņemt postkomunisma jēdzienu savā arsenālā. Te runa lielākoties bija par valstu likteņiem, kā tos slavenajā rakstā “Viduseiropa” saprata Milans Kundera. Tā teikt, civilizēto, rietumniecisko un attīstīto Centrāleiropu pēc kara savā varā sagrāba austrumnieciskie krievu boļševiki; nu tai ir pienācis laiks atgriezties atpakaļ savā dabiskajā pozīcijā – proti, Rietumeiropā. Baltijas valstis tobrīd vēl bija PSRS republikas; nule atbrīvotajā Centrāleiropā par tām neviens īpaši neuztraucās – sak’, labāk tālāk no grēka.

1991. gadā sagruva Savienība, un parādījās postpadomju valstu jēdziens. Taču arī šeit Baltijas valstis bija diezgan neērtas. Tās neiestājās NVS, diezgan ātri ienāca ES un NATO civilizējošajā orbītā, nepārtraukti atsaucās uz starpkaru laika neatkarības pieredzi, kādas nebija nevienai citai PSRS republikai, un tamlīdzīgi. Arī Eiropa un ASV pret šīm valstīm jau sākumā pauda attieksmi, kura diezgan būtiski atšķīrās no Armēnijai vai Ukrainai izrādītās. Kā ES kandidātvalstis vai “jaunās dalībvalstis” tās faktiski tika pielīdzinātas Centrāleiropai, nodalot tās no pārējām “postpadomju” valstīm.

Lai gan, objektīvi raugoties, Baltija pieder gan postkomunistiskajām, gan postpadomju valstīm, to pieredze visbiežāk tiek uzskatīta par sui generis. Tas, savukārt, reizēm ļauj šo pieredzi ignorēt pētījumos gan par postkomunismu, gan par postpadomju telpu – tā teikt, tas uz mums neattiecas. Baltijas valstīm piemērotāks liekas vēl kāds cits “post-”, proti, postkoloniālisms. Taču šis stāsts būtu stāstāms citviet. Postpadomju telpa patiesībā ir izdzīvojusi ilgāk par postkomunismu. Centrāleiropas valstis šodien vairs nevēlas par sevi runāt postkomunisma kategorijās. Līdz ar ES paplašināšanos tās jūtas vienkārši kā normāla Eiropa, bez kādām atsaucēm uz savas vēstures komunistisko epizodi. Postpadomju telpa turpretī ir salīdzinoši dzīva. Ja runājam ģeopolitiskos jēdzienos, tad postpadomju telpa faktiski ir sinonīms Krievijas deklarētajai ietekmes sfērai. Bijušajām padomju republikām ar Maskavu bija citādas attiecības, nekā Centrāleiropas “satelītiem”. Daļēji atšķirības noteica senāka vēsture. Krievija vienmēr ir bijis ietekmīgs spēlētājs Kaukāzā un Vidusāzijā, nemaz nerunājot par Baltkrieviju un krietnu daļu Ukrainas. Šo valstu politiskās pašnoteikšanās pieredze ir ierobežota, un Krievijas klātbūtne šeit ir iesakņojusies dziļi. Tas gan nenozīmē antikrievisku izjūtu trūkumu – to pietiek ar uzviju. Tomēr krievu valoda, Krievijas administrācijas un armijas klātbūtne šeit izsenis ir bijusi pašsaprotama lieta. Vismaz kopš 19. gadsimta Pēterburgas valdnieki redzēja sevi kā civilizējošu un modernizējošu spēku “atpalikušajās” dienvidu teritorijās – lielā mērā līdzīgi britiem Indijā vai frančiem Ziemeļāfrikā. No turienes arī nākusi šodienas Krievijas aizgādnieciskā un augstprātīgā attieksme pret postpadomju telpu. Vārdu sakot, mazie brāļi, bez mums labāk nemēģiniet. Šī senā tradīcija ir veiksmīgi pārdzīvojusi padomju laikus, un joprojām skaidri dveš arī no mūsdienu Krievijas.

Taču nelaime tā, ka šodienas Krievija vairs nespēj īstenot savas dabiskā centra pretenzijas. Nerunāsim par Baltiju, kur joprojām atmiņā ir 1940. gada noziegums. Taču arī citas valstis saprot, ka ciešai draudzībai ar Krieviju ir sava garoziņa, un tas nav vienīgais iespējamais partneris šodienas globālajā pasaulē. Visā reģionā ir tikai viena valsts, kura uzvedas pilnīgā saskaņā ar Krievijas vēlmēm – tā ir Armēnija. Pārējās cenšas īstenot vairākvirzienu ārpolitiku, nevēlas nepārtraukti izdabāt Krievijas iegribām. Ietekmes saglabāšana postpadomju telpā ir leģitīma Krievijas interese. Tomēr šim nolūkam tiek izmantota diezgan tuvredzīga politika, kura balstās augstprātīgās pamācībās un iebiedēšanā, mazāk – izpratnē par partnera vajadzībām. Situācijā, ka pie Krievijas robežām ir savairojies liels skaits tās nelabvēļu, Kremļa ideologu izpratnē ir vainojami visi citi, tikai ne pati Krievija. Pie tā ir vainīgas ASV, ES, Soross, ebreji, masoni un viss cits. Tiek daudz lamāta Gruzijas vēlme iestāties NATO. Taču tikai retais Kremlī ir aizdomājies par iemesliem, kādēļ Gruzija, Krievijas sabiedrotā kopš 1783. gada Georgijevskas traktāta, pēkšņi ir sagribējusi iestāties šajā aliansē, un vai tam nav kāds sakars ar pašas Krievijas uzvedību. Centrbēdzes tendences ir vērojamas arī citviet. Vidusāzijā par dominējošo spēku kļūst Kazahstāna, kura, lai gan iekļāvusies muitas ūnijā ar Krieviju un Baltkrieviju, tomēr cenšas īstenot patstāvīgu ārpolitiku. Ukrainā pagājušogad gan realizējās Krievijas 2004. gada projekts Viktora Janukoviča personā. Tomēr ukraiņi labi atceras norises ap 2006. gada gāzes šantāžu un nevēlas tās atkārtošanos, tādēļ aktīvi meklē sabiedrotos Rietumos. Kolorītākais tēls reģionā, protams, ir “batjka” Lukašenko, kuru Krievijas elite vienlaikus ļoti mīl un dziļi nicina. Baltkrievija ir pievienojusies ES Austrumu partnerībai un nelaiž garām izdevību parādīt Kremlim vidējo pirkstu. Moldovā no varas ir atstumti komunisti ar Krievijas dubultpilsoni un čekistu Voroņinu priekšgalā, paverot tai eiropeiskas perspektīvas. Īsi sakot, postpadomju telpas integrācija Krievijas vadībā šodien neizskatās diez ko veiksmīga, un Krievijas centieni mainīt toni pret saviem vasaļiem ir sekmējušies tikai daļēji.

Tomēr tas pats par sevi reģionam neko labu nenozīmē. Lieta tāda, ka krīzes rezultātā arī ASV un Eiropas valstis ir zaudējušas interesi par reģionu. Postpadomju laikmets patiesi ir beidzies tādā ziņā, ka Rietumus pēc PSRS sabrukuma interesēja ekspansija Austrumeiropā ar cerību ieviest te civilizētas, kapitālistiskas demokrātijas. Tagad šis laiks ir pagājis. Rietumiem pietiek problēmu citos reģionos. Krievija ir samērā vāja, turklāt tā ir daudzmaz integrēta pasaules apritē: to vairāk interesē dalība Pasaules tirdzniecības organizācijā, nevis teritoriāla ekspansija. Mazās buferzonas valstis nu var tikt atstātas savā vaļā, un to likteni var pilnībā uzticēt viņām pašām. Ja pietiks sajēgas, tās reformēsies un modernizēsies, lai kļūtu par normālām, civilizētām demokrātijām. Ja sajēgas nepietiks, tās varēs slīgt depresijā, noņemties ar saviem pagātnes rēgiem un kaitēt vienīgi saviem iedzīvotājiem, nevis plašākai pasaulei. Postpadomju telpa, protams, turpinās pastāvēt. Tā pastāvēs gan kultūras telpas nozīmē, kur ļaudis skatās “Briljantu roku” un klausās Visocki. Tā pastāvēs arī politiskās telpas nozīmē – kā telpa ar augstu korupciju, vārgu pilsonisko sabiedrību, pērkamiem medijiem un ilgām pēc autoritārisma. Taču postpadomju telpa šodien ir zaudējusi savu statusu kā globālās vēstures arēna, kurai, kā pirms divdesmit gadiem, ir pievērsta visas pasaules uzmanība. To ir grūti pieņemt tiem daudzajiem, kuri savas pasaulsvēsturiskās pieredzes rezultātā joprojām redz Austrumeiropu “civilizāciju konflikta” vai “ģeopolitiskās katastrofas” kategorijās. Tomēr varbūt reģiona konstruktīvajam mazākumam reiz būtu jāatstāj pagātnē pārliecība par savu vēsturisko nolemtību – vienalga, kurā “post-” formā tā arī tiktu ietērpta.