“Cilvēkiem šodien nepieciešamas skaidras atbildes, kas viņi ir.”
Pietiek šo Gustava Strengas izteikumu sarunā par bībelisko četrsējumnieku “Latvieši un Latvija” attiecināt uz sevi, lai pārliecinātos, ka tā nav tiesa. Lai gan man ne reizi vien ir nācies pārliecināties, ka sevi nepazīstu, tomēr ne reizi mūžā neesmu sev jautājis: “Kas es esmu?” Protams, tas nenozīmē, ka man nav nācies kaut kā sevi raksturot vai ka to nevarētu būt jautājuši sev citi, tomēr ticamāk, ka Gustavs, to teikdams, domājis ko pavisam citu: proti, tautai (latviešiem) nepieciešams kaut ko saprast par sevi kā kopumu. Kādas tad varētu būt šīs “skaidrās atbildes”? Izmantojot akadēmiķa Jāņa Stradiņa citēto Raini, viena no tām būtu šāda: “Latvieši ir apdāvināti, vairāk nekā šveicieši, krievi un vācieši. [..] šveicieši ar savu neinteliģenci ir savu zemi organizējuši uz vislabāko. Viņiem daudz kārtības, izturības, sistēmas. Tās nav mūsu raksturā. To vajag iegūt. Vajag garīgi organizēt savu tautu.” Lai arī Rainis to teicis, kā mēdz taisnoties, “noteiktos vēsturiskos apstākļos”; pirmais no citētajiem teikumiem manī izraisa pretīgumu. Iespējams, Rainim prātā vairāk bijusi “tautas organizēšana”, taču viņa citāta izmantošana saistībā ar minēto grāmatu neparedz vēsturisku iedziļināšanos, bet gan tā iekļaušanu noteiktā ideoloģiskā shēmā.
Vēl pirms dažiem gadiem man pašam liktos, ka par tādiem priekšstatiem kā “tautas raksturs” vai vienas tautas pārākums par citu iespējams runāt tikai saistībā ar nacionālisma uzliesmojumu pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados vai ekstrēmistu rosīšanos politikas nomalēs, bet patlaban man tā neliekas. Atkal un atkal nacionālisms kļūst par valsts ideoloģijas pamatakmeni.
Man šķiet, ka būtu vērts pārdomāt, kā šie nacionālistiskie priekšstati iekļūst zinātnieku galvās, turklāt nevis citu tautu “gaišākajos prātos”, bet mūsu pašu. Diemžēl “skaidrās atbildes” par to, kā tas notiek, nav pārāk interesantas: izskatās, ka šajā gadījumā par “savām domām” sāk uztvert šos nacionālās ideoloģijas veidojumus, nepamanot, ka tie neizriet vis no secīgas racionālas izpētes, bet no pašam domātājam slēptiem, domāšanai ārējiem cēloņiem. Daudzu latviešu zinātnieku radītais rakstu krājums “Latvieši un Latvija” jau pašā savā pasūtījumā ir ideoloģisks, kas liek šaubīties par tā zinātnisko vērtību. Droši vien ir tiesa, ka nekur citur kā vien Latvijā neviens ar letoniku nodarboties netaisās, taču tad, kad latviskais kļūst par tautas “garīgās organizēšanas” līdzekli, runa vairs nav par zinātni, bet par ideoloģiju. Savukārt latviskuma ideoloģija Latvijā vajadzīga vienīgi, lai pamatotu un attaisnotu nacionālas valsts pastāvēšanu un izmantotu to sava biznesa interesēs, piemēram, atbalstot latviešu uzņēmējus, uzņemot kādu filmu par latviešu senvēsturi vai arī vienkārši izvēloties par savas zinātniskās pētniecības priekšmetu kādu nacionālu, toties labi finansētu tēmu.
Varētu arī teikt, nu, ziniet, kas tur sevišķs – vājš ir cilvēks, kaut kā jādzīvo taču ir. Nelaime tā, ka ideoloģija mēdz nomaskēties par “savām domām”, kuras cilvēkam nepieciešamas, lai sevi cienītu. Lai sevi (un “savas domas”) cienītu kā latvieti, neglābjami nākas sev kā latvietim pierakstīt kādas labas īpašības. Diemžēl latvieši kā kāda mītiska latviskuma nesēji nevienu pasaulē īsti neinteresē, atskaitot folkloristus un “vācu” tūristus pensionārus. Tajā pašā sarunā tas pats Gustavs Strenga atzīst, ka latviešu “sējumi un vispār intelektuālie produkti, kas tiek radīti ar nacionālās identitātes programmu, ir domāti, lai sevi aizstāvētu”. Valstiskas ideoloģijas ietvaros tas, iespējams, ir arī normāli, taču, mēģinot sniegt “skaidras atbildes” par to, kas “mēs esam”, nevajag būt tik nāvīgi nopietniem. Arī Krievijā Latvija, par nožēlošanu, nevienu neinteresē kā latviešu rezervāts, bet gan kā nenozīmīga, tomēr Rietumu sastāvdaļa. Tādēļ, pazemojot Latviju, kā to intervijā Arnim Rītupam trāpīgi norāda angļu žurnālists Edvards Lūkass, iespējams pazemot nevis latviešus, bet gan Rietumus.
