Ņujorkas dzīvokļa meklējumos

Piektdiena: Pamodos rītausmā, kad kurjers atnesa parītdienas New York Times nekustamo īpašumu sludinājumu sadaļu. Pirmie seši dzīvokļi jau izīrēti. Pavadīju kādas piecpadsmit minūtes, dalot New York Times redaktorus ar cilvēku skaitu, kuri varētu meklēt dzīvokli ar divām guļamistabām. Pavadīju vēl pusstundu, domājot par to, kā cilvēkam, kuram katru dienu jāizdod avīze, var pietikt laika tūkstoš un vēl simts draudzību uzturēšanai. Nospriedu, ka šī teorija nav ticama, un tās vietā pieņēmu, ka visi viņu burtliči dzīvo kooperatīvu namos ar malkas krāsnīm. Uz brīdi aizdomājos par to, kāpēc sludinājumos vienmēr tiek uzsvērta tieši malkas krāsns. Secināju, ka, ņemot vērā dzīvokļu cenas, tas droši vien ir brīdinājums tiem, kuri citādi varētu nolemt, ka štrunts ar visu, un vienkārši sākt dedzināt naudu.

Piezvanīju V. F. un pieklājīgi apjautājos, vai kāds no viņa ārkārtīgi pieprasītās ēkas naktī nav nomiris. Atbilde bija noliedzoša. Es vienkārši nesaprotu. Tā ir diezgan liela ēka, un tajā jau mēnešiem ilgi neviens nemirst. Manā mazajā namiņā cilvēki sprāgst kā mušas. Pie­­rakstīju atgādinājumu izpētīt iespēju, ka augsti griesti un dekoratīvi ciļņi paildzina mūžu. Uz brīdi pārņēma šausminoša doma, ka kāds, kurš dzīvo sliktākā mājā nekā es, gaida, kad es nomiršu. Uzmundrināju sevi ar slēdzienu, ka a) neviens nedzīvo sliktākā mājā nekā es, un b) it īpaši tie, kuri gaida, kad es nomiršu.

Sestdiena: Devos uz centru apskatīt dzīvokli respektablā kooperatīva ēkā. Tikos ar mākleri vestibilā. Tokijas Rozes kaukāziešu versija. Viņa tūlīt sāka uzskaitīt visus cienījamo profesiju pārstāvjus, kuri gaidīja rindā uz šo dzīvokli. Kā pirmo parādīja viesistabu. Liela, plaša, burvīgs skats uz labi pazīstamu nocenoto zāļu veikalu. Divas guļamistabas, tas gan. Kaut kas līdzīgs virtuvei. Kad pajautāju, kāpēc iepriekšējais iemītnieks ir uzskatījis par nepieciešamu izcirst trīs piecu pēdu augstas arkas lielās guļamistabas sienā, viņa kaut ko nomurmināja par dabīgo gaisa apmaiņu. Kad es norādīju, ka pretējā sienā nav neviena loga, viņa demonstratīvi izvilka no portfeļa mapi ar papīriem un sāka tos rūpīgi pētīt. Tajos droši vien bija ierakstīti visi tie augstākās tiesas tiesneši, kuri gaidīja rindā uz šo dzīvokli. Es tomēr turpināju jautāt, ko varētu iesākt ar trim piecu pēdu augstajām arkām guļamistabas sienā. Viņa ierosināja stiklotas mozaīkas. Es ierosināju solu rindas viesistabā un dievkalpojumus katru svētdienu. Viņa parādīja man telpu, ko pati sauca par saimnieka vannasistabu. Es pajautāju, kur mazgājas vergi. Viņa draudīgi nočaukstināja papīrus un vēlreiz parādīja viesistabu. Es izskatījos sapīkusi. Viņa nedaudz atdzīvojās un parādīja to, ko pati sauca par izklaides vannasistabu. Kāds, kurš acīmredzami nebaidījās jaukt rak­stus, bija no grīdas līdz griestiem to noklājis ar audumiem. Es skaidri paziņoju, ka nekad vairs nevēlos redzēt izklaides vannasistabu. Es nevēlos izklaidēties vannasistabā; es vienkārši gribu mazgāt savus vergus.

Viņa vēlreiz parādīja man viesistabu. Vai nu viņai ļoti patika skats uz nocenoto zāļu veikalu, vai arī viņa centās mani ar viltu pārliecināt, ka dzīvoklī ir trīs viesistabas. Es bezkaunīgi apjautājos, kur šeit parasti ēd, ņemot vērā, ka ēdamistaba man netika parādīta bet virtuve nebija daudz lielāka par konjaka glāzi.

“Nu,” viņa teica, “daži izmanto otru guļamistabu par ēdamistabu.” Es atbildēju, ka otra guļamistaba man vajadzīga rakstīšanai. Tā bija kļūda, jo viņai tas lika atcerēties par visiem Apvienoto Nāciju vēstniekiem viņas cienījamo īrnieku sarakstā.

“Nu,” viņa teica, “lielajā guļamistabā ir diezgan daudz vietas.”

“Paklausieties,” es sacīju, “es jau tagad ēdu guļamistabā. Lētā īres dzīvoklī graustu rajonā es ēdīšu gultā. Augsta līmeņa apkalpes kooperatīva ēkā ar iespaidīgu cenu es gribu ēst pie galda. Sauciet mani par dīvainu, sauciet mani par muļķi, bet tāda nu es esmu.” Viņa pavadīja mani līdz izejai un atstāja stāvam vestibilā, kamēr pati aizsteidzās projām – bez šaubām, lai paziņotu kardinālam Kukam, ka dzīvoklis ir brīvs.

Svētdiena: Pavadīju dienu, atkopjoties pēc sa­­runas ar nekustamo īpašumu mākleri, kurš, atbildot uz manu neapmierinātību par to, ka man tika parādīts dzīvoklis, kurā vienīgā drēbju skapim līdzīgā lieta bija viesistaba, teica: “Bet Fran, ko tu gribēji par tūkstoš četrsimt dolāriem mēnesī?” Es noliku klausuli, pirms paspēju atbildēt, ka, godīgi sakot, par tūkstoš četrsimt dolāriem es gribēju Ziemas pili ar visām mēbelēm. Nemaz nerunājot par kalpiem.

Pirmdiena: Šorīt apskatīju pēdējo stāvu mājā, kuru pie sevis nodēvēju par krusttēva Toma sarkanbrūno smilšakmeni . Grīda tajā bija pietiekami slīpa, lai es varētu izslieties taisni un pajautāt, kāpēc ledusskapis atrodas viesistabā. Saimnieks tū­­daļ nolika mani pie vietas, ieskatoties acīs un atcērtot: “Tāpēc, ka to nevar iedabūt virtuvē.”

“Jā,” es secināju, apskatījusi to tuvāk, “tā ir problēma. Bet zināt ko, varbūt jums tas nebija ienācis prātā, bet šo virtuvi mierīgi var iedabūt ledusskapī. Iesaku pamēģināt.”

Es aizgāju, pirms viņš bija paguvis sekot manam ierosinājumam, un patvēros telefona būdā. Mirstības līmenis V. F. ēkā joprojām apbrīnojami zems.

Piezvanīju par dzīvokļa sludinājumu šodienas avīzē. Saņēmu atbildi, ka drošības nauda esot 100 000 dolāru. Teicu, ka, ja vien uz sienām nav skicējis Rembrants, 100 000 ir nevis drošības nauda, bet kara reparācija.

Otrdiena: Ļāvos izmisumam un devos apskatīt dzīvokli, kas tika raksturots kā “interesants”. “Interesants” parasti nozīmē tādu, ku­­rā ir gaismas lūka, nav lifta un pergamīna aploksnes nāk klāt par brīvu. Šis bija vēl interesantāks, jo, kā man izstāstīja mākleris, kādreiz šeit esot dzīvojis Džeks Keruaks. “Jūs ir izjokojuši,” es atbildēju, “Džeks Keruaks joprojām te dzīvo.”

Trešdiena: Satiku paziņu Septītajā avēnijā. Iz­­rādījās, ka arī viņš meklēja dzīvokli ar divām guļamistabām. Salīdzinājām rezultātus.
“Vai tu redzēji to ar ledusskapi viesistabā?” viņš jautāja.
“Redzēju gan,” es atbildēju.
“Nu lūk,” viņš teica, “es šodien apskatīju zobār­sta kabinetu Austrumu piecdesmitajā.”
“Zobārsta kabinetu,” es sacīju. “Vai krēsls arī bija?”
“Nē,” viņš atbildēja, “bet katrā istabā bija pa izlietnei.”
Izklausījās, ka kādam tas varētu derēt. Centos atcerēties, vai pazīstu kādu abortētāju, kurš meklē dzīvokli ar divām guļamistabām. Neviens nenāca prātā.
Piezvanīju māklerei un painteresējos par nesen reklamētas kooperatīva ēkas cenu. Summa ievērojama, sešiem cipariem. “Kā ar nomaksu?” es jautāju.
“Nomaksu?” viņa manāmi nodrebēja. “Šī ir tikai skaidras naudas ēka.”
Es atbildēju, ka manā izpratnē skaidras naudas ēkas ir tās, kuras būvē uz Bordvokas vai Pārkpleisā. Viņa ieteica pameklēt tālāk no centra. Es atbildēju, ka, ja meklēšu tālāk no centra, man būs jāiet uz karatē nodarbībām. Viņai likās, ka tā ir laba ideja.

Ceturtdiena: Biju apskatīt kāda nesen miruša aktiera kooperatīva dzīvokli, kas bija pieredzējis tik daudz. Nu jau izlietne guļamistabā mani vairs nepārsteidza. Pieņēmu, ka vai nu viņš bijis zobārsts brīvajā laikā, vai arī tai nav bijis vietas vannasistabā. Otrs pieņēmums izrādījās precīzs. Nevarēju gan saprast, kāpēc. Varētu domāt, ka vannasistabā, kurā nav dušas, vietas vajadzētu pietikt ar atlikumu. Mākleris norādīja uz pēdējā laika uzlabojumiem: mandarīnu krāsas virtuves iekārtu, pulētas bronzas kamīnu, dzīvespriecīgu viesistabu. Teicu māklerim, ka par sākotnējo cenu, uzturēšanas izmaksām un remontu es nevarēšu atļauties vienlaikus dzīvot šeit un valkāt apavus.

Vēlreiz piezvanīju V. F. Sākumā labās ziņas: kāda sieviete viņa mājā nomirusi. Tad sliktās: viņa nolēmusi nepārvāktiesRL mājaslapā lasāma Arņa Rītupa intervija ar Franu Lebovicu Tādēļ, ka man ir taisnība un Franas Lebovicas eseja Bērni: par vai pret?.