Margita Zālīte

Noiķelnes radiācija

Mākslas objekts. Autors - Peka Isoretija (Foto: Mairita Zālīte)

Cik vien man vispār ļauts raudzīties objektīvi, Noiķelnes māksliniekus par dekadentiskiem dendijiem nenosauksi. Dendijs guļas un mostas pie spoguļa. Kā Bodlērs. Noiķelnes mākslinieks guļas un mostas pie pudeļu nodošanas automāta. Bezdarbs šajā Berlīnes rajonā stipri virs 50 procentiem, un šī te pa daļai jau starptautiski mitoloģizētā Noiķelnes dekadence drīzāk ir žēlīgs stāsts par pašmaldināšanos un izšķērdēto iespēju dzīvi.

“Tikt pie drāziņa var uz katra stūra,” saka Maksims. “Tas ir vieglāk nekā nodot pudeles,” viņš turpina, pievienodams fotogēniskākos gadījumus iz dzīves. Maksimu es īpaši labi nepazīstu. Pēc viena koncerta viņš pienāca man klāt un stāstīja, ka viņam galvā esot audzējs un ka mana mūzicēšana pirmo reizi viņu uz mirkli atbrīvojusi no sāpēm. Tā nu Maksims – 80. gados Berlīnē ieceļojis krievs – regulāri aplaimo mani ar saviem apciemojumiem un pa reizei nogriež man matus. Pēc nebeidzamām daiļrunām par jaunumiem drāziņu sfērā Maksims vienmēr iemanās izkrāpt pa vienas nulles banknotei un dodas pēc zālītes pie tuvējiem Noiķelnes dārzkopjiem. Nezinu. Laikam maniem kaimiņiem – turkiem – taisnība: Noiķelnes mākslinieki nav nekas cits kā norieta kultūras pārstāvji. “Bet, nu,” pati sevi pārtraucu, “ja dekadence, tad, lūdzu, ar pretenciozu spozmi! Ja no kalna lejup, tad vismaz valša solī.”

Retais mākslinieks laidīs garām iespēju pamocīties. Mākslinieks ir sadists. Viņš moka ar ciešanām, ko viņam sagādājuši apkārtējie. Man tāpat – kā kāda ķibele pie apvāršņa, tā jau teciņiem tai pretim. Labdien, esmu klāt, ko darīsim? Bērnībā reizrēķina vietā skaitīju mantras “man negaršo kotletītes, man negaršo kotletītes”. Biju izlēmusi pubertātei pievienot katolicisma un veģetārisma vērtības. Šodien ceļos ar vārdiem “ķibele, ķibele, ķibele”. Un dvēsle kā nofotografēts zārks ar siltu izredzētības dziru pielīst.

Starp Noiķelnes māksliniekiem un musulmaņiem pēdējos desmit gados izveidojusies kāda mesiāniska simbioze (diemžēl, šoreiz ne no vārda “Mesiāns”). Bez mākslinieka musulmanis savā Noiķelnē būtu realitātei zūdīgāks. Šeit dzīvojošie turki tiešām nekā citādi nepiesaistītu sev uzmanību kā tikai augošās kriminalitātes un homofobijas sakarā. Bet tagad par viņiem interesējas, piešķir līdzekļus. Tūristi arī pakaļ māksliniekiem. Un otrādi. Arī mākslinieks Noiķelenē bez musulmanisma būtu daudzkārt bezjēdzīgāks. Jo šeit viņš atrodas tuvu “trendīgajai” Kroicbergai, taču ir brīvs no tās divkosīgās kreisi buržuāziskās sociāldemokrātijas un šeit viņš var piedzīvot patiesi autentisku pārsteigumu par savas mākslas izpausmēm. Pārsteigti ir musulmaņi, kas no strādnieku mazpilsētām pēkšņi nokļuvuši uz balagāna āderes. Šī paša iemesla dēļ pārsteigti ir arī aizķērušies Noiķelnes pirmiedzīvotāji un visbeidzot arī mākslas gardēži no iepriekšējiem Berlīnes mākslinieku rajoniem – Šēnebergas un Prencelbergas. Un kas gan cits baro mākslinieku, ja ne sajūta, ka ir drusku pastāvēts pie pirmradītāja pults. Un kas gan cits atdzīvina pilsētu, ja ne tai pāri gājušais karnevāls.

Gurbetci, kā uz Vāciju devušos viesstrādniekus dēvē turku valodā, katrā ziņā ir ļoti būtiska manas Berlīnes realitātes daļa. Kā viņi te 60. gados uz brītiņu ieceļoja, tā palika. Iespraucās vācu tolerances skolas mācību grāmatā un nedomā šo nodaļu tik drīz slēgt. Nupat visā Vācijā ir pie četriem miljoniem musulmaņu un pie 220 tūkstošiem Berlīnē, kur trīs ar pusi miljonu iedzīvotāju kopumā. Noiķelnē puse no tā. Berlīnē vien jau ir 70 mošejas. Neskaitāmu namu pagalmos un dzīvokļos privāti tiek organizēti lūgšanu vakari. Atliek tik paieties vakaros kādā manas Sonnenallee (Saules alejas) šķērsieliņā. Katra kvartāla pirmajā stāvā puspavērts logs, kur caur aizkaru šķirbu spraucas balta micīte, rugāju profēts zem tās un ducis lūgšanās iesvīdušu kreklu tai apkārt.

Mošejām patiesi piemīt radioaktivitātei līdzīga spēja aizslaucīt buržuāziju. Kur minarets, tur neviena vācieša. Noiķelnē, kā saka konservatīvais šīs pilsētas daļas birģermeistars Buškovska kungs, esot pārstāvētas jau 160 valstis. Vai islāms piestāvēs nākotnes Eiropai, par to viņš nevarot spriest. Kā viņš pats izsakās, viņš izvēloties risināt mazos jautājumus, kas risināšot arī “lielos”: kāpēc tēvi, piemēram, neļauj savām meitām piedalīties peldēšanas nodarbībās un nelaiž izbraucienos ar klasi. Vajag integrācijas programmas, viņš saka. Tāpēc tiek doti līdzekļi kultūras pasākumiem, tiek organizēti pulciņi pēc skolas. Latvijā, cik no saviem pusaudža gadiem deviņdesmito sākumā atminos, paātrinājuma tempā apguvām, ka pieprasīt integrāciju no citiem ir vienkāršāk nekā toleranci no sevis. Kamēr vācieši gadu desmitiem staipa iecietības cīpslas, Turcijas premjerministrs pulcina Ķelnē tautiešus un bez mazākā mulsuma publiski pauž pretējo, ka “integrācija ir cilvēktiesību pārkāpums. Neintegrējieties, lai vai ko jums piesola!” Turku ģimenēm, kurām jau daudzu citi nelegālās ieceļošanas iemeslu dēļ pastāvīgi ir bail no valsts institūcijām, tagad ir vēl mazāk iemeslu atbalstīt Vācijas ārpusskolas iniciatīvas. Sak’, sabaros mūsu bērnus ar cūkas gaļu, sliktākā gadījumā – atņems viņus vispār.

Par bērnu zādzībām Vācijā klīst urbānās mitoloģijas cienīgas pasakas. Nereti tām piemīt zināma līdzība ar tādām pēcpadomju fobijām kā Melnā roka. Viesojās pie manis, piemēram, pāris nedēļas viena fotogrāfe no polārās Krievijas. Nepaspēju ne ritenim saslēgu noņemt, šī jau bija sapazinusies ar kādu francūzi. Izceļojās kabrioletā. Pāris naktis mēnesnīcā un viss cits tumšo stundu avangards. Pēc kāda laika izrādās – francūzis ir spiegs. Francija maksā, lai pēta, kā Vācija ārēji likumīgā ceļā izkrāpjot jaukto laulību ģimenēm bērnus, neļaudami tiem pieņemt citas zemes pilsonību un šķiršanās gadījumā aizliedzot izvest bērnus uz citu valsti. Francūzis rādīja pilnu kasti ari slepeni uzņemtām fotogrāfijām, kur uz Francijas un Vācijas robežas bērni tikuši vientuļajam tēvam vai mātei konfiscēti un vesti it kā oficiālos policijas auto atpakaļ uz iekšzemi. Bet ar policiju tam neesot nekāda sakara. Ar ko ir, man neizdevās noskaidrot. Kā pretindes iedarbība francūzis pazuda. Neatkarīgi no tā, vai tā tiešām ir patiesība, neapšaubāmi ir aizraujoši vērot, cik ilgi kaimiņu tautām nākas pārdzīvot savu priekšteču naidu.

Noiķelnes blieziens

Slēptas neiecietības zemē nevajadzētu cerēt, ka ieceļotāju grupas arī kādā brīdī nekļūs neiecietīgas. Manā Sonnenallee turku ir pāri 80 procentiem. Pat bez augstākās matemātikas izglītības varētu aplēst, ka tieši jaunās mākslinieku grupas un vācieši te ir ļoti samiegojušās un izspūrušas diasporas. Man kā māksliniekam, ja drīkstu tā saukt arī sevi, te nav īpaši daudz teikšanas pilsētas atmosfēras veidošanā. Pārģērbjos vienu dienu par kubu. Ielu performance, tātad. Pienāk pie manis turku bērns, iebliež ar mietu. Sak, ko tu te āksties, pēc ķēma, ne pēc cilvēka. Bet ko man darīt? Rietumeiropeiskā stilā svešas kultūras sešgadniekam skaidrot, ka “performances māksla lauž ikdienas ritmu un nemeklē teatrāli iestudētu lineāru naratīvu?” Šī turku bērna blieziens pa sānu lauž vienīgi manu ikdienu, un pēc tam es drīkstu brīvi pēc izvēles – lineāri vai naratīvi – streipuļot mājup. Pēc principa: to pašu, ko uzskati par kaitinošu sarkanu lupatu deguna priekšā, vari arī pārdarināt par sarkano paklāju.

Citu reizi sarīkojam improvizējošu skaņu mākslas koncertu mazā vasaras performanču bāriņā, kas ierīkots vecā frizētavā Tella ielā. Arī Noiķelnē. Ierodas vietējais grupējums, izšķūrē taisnu eju līdz aizskatuvei, pēc tam noslauka bāra leti, un eksperiments abās frontēs beidzies. Ir pilnīgi skaidrs, kam pieder šī teritorija. Bet, kā jau minēju, abām pusēm vienai otru vajag vairāk, nekā varētu domāt. Kā Jēzus saviem mācekļiem mazgāja, tā katram Noiķelnē ieceļojušam māksliniekam būtu jāmazgā pretim nākošam musulmanim kājas. Vispirms labo, tad kreiso. Tādējādi pateicoties par to daudzo gadu desmitu darbu, ko musulmaņi un viņu priekšgājēji te, Noiķelnē, paveikuši. Aizbiedējuši pazemīgās un strādīgās vācu luterģimenes, nosituši lejā īres cenas, atbrīvojuši pirmo stāvu telpas no kapitālistiskām idejām, lai visas pasaules kreatīvie nomadi var salidot un ar sodomas-gomoras svētību tās piepildīt sablīvinātiem artefaktiem.

Bet ne jau vienmēr darbojas tas arhaiskais “es un viņi” koncepts. Sabiedrībai vienmēr piemitusi spēja pašorganizēties pēc individuālo interešu principa. Ir, piemēram, teritorijas, kur Noiķelnes dekadence un musulmanisms liegi pārklājas kā zobupasta uz tīra krekliņa. Kad, piemēram, agri no rītiem ierodos tuvējā sporta klubā, manas uzticamākās treniņbiedres blakus skrejceliņos ir 60+ gadīgas musulmanietes. Soļo un svīst. Sten un cilā. Atliek dziļā cieņā pateikties Allāham par tik progresīvu feminisma dēstu. Mans tumora audzētājs Maksims varētu no šīm islāma sekotājām pamācīties un veikt drīzu orientācijas maiņu no zālītes uz Allāha veselības konceptu, ja vien pirms tam nebūs mudīgi par homoseksualitāti publiski eksekutēts.

Noiķelnes tukšums

Ir man viena kolēģe. Vārdā Gābī – otra apkopēja Noiķelnes operā. Rīta zeltamute, vēlīno 60. gadu bērns. Par ko mēs te cīnījāmies, viņa met jautājumus man sejā. Ir pusseši. Neliekuļosim, tādā stundā katram ziemeļniekam jāapgūst ticama empātija. Kamēr tūcinu vaļā apacu muskulatūru, Gābī jau gatavo nākamos diskursus. Vai mēs 80. gados gājām Berlīnes ielās, lai izaugtu šitik konservatīva paaudze? Man vēmiens nāk, viņa sašutusi vicina paštīto cigareti, no tiem jauniešiem, ko es tagad redzu uz ielām. Tik garlaicīgi un nedomājoši. Kā viņi ģērbjas un ko viņi runā! Tik konservatīvi, ka man pumpas metas. Un turku jaunieši tādi paši! Viņu vecāki un vecvecāki vēl centās pielāgoties jaunajai kultūrai. Šī trešā paaudze kultivē tikai savu pārākumu pār eiropiešiem, neko nemācās, neko nedomā, vācu valodu neprot, bet turku valoda arī viņiem ir analfabētisma līmenī. Slēpjas aiz korāna un tradīcijām, bet aiz tā visa – tukšums.

O, tukšums! Visas šūnas pamostas uz līdzenas vietas. Jau otro reizi mūžā dzirdu šo vārdu. Pirmo reizi no sava antropoloģijas pasniedzēja, kurš izteicās, ka zinātne – tas esot pārdots tukšums. Ja es pareizi saprotu tukšuma nozīmi, tā ir telpa, no kuras visi bēg, bet apķērīgākajiem tā dod lielu brīvību. Pareizi? Tukšums vienmēr prot būt aizņemts pats ar sevi. Tāpat kā pornogrāfija ir kails tukšums. Un egoisms – tukšums no “Tu”. Vai tā?

Gābī ir īsta berlīniete. Caur un cauri 80. gadu karstāko demonstrāciju dalībniece. Arvien džīnās ar augsto jostu un melnā ādas jakā. Šorīt jau atkal atcerējās savu iemīļoto tēzi, ka viņai nekas neesot pret multikulturālu Noiķelni, bet viņa galīgi nevar paciest multikulturālos vāciešus. Tie visu jaunību divkosīgi esot deklamējuši daudznacionālo burvību, bet, kad sadzimuši bērni, tā visi kā viens pārvākušies uz vāciešu apdzīvotajām Berlīnes daļām – Šarlotenburgu un Prencelbergu. Tas viss esot novedis pie tā, ka Noiķelne kļūst par geto. Turku dzimst arvien vairāk, tie ap sevi magnetizējot arī citu zemju mazskolotos viesstrādniekus, skolās 90 % ārzemnieku, labie skolotāji dodas prom, možākie vecāki ar atvasēm viņiem pakaļ. Zemās izglītības un augstās dzimstības dēļ Noiķelne fundamentalizējoties ģeometriskā progresijā. Astoņdesmitajos gados, Gābī stāsta, turcietes gājušas uz ballītēm un trakojušas līdzi Berlīnes enerģijas viļņiem.

Iespraucinu viņas monologā, ka es arī sūtītu savus bērnus labākās skolās, nevis uz tādām, kur vardarbība ir vienīgā teorija un prakse. Gābī uzmet man “tā jau domāju” skatienu un dodas turpināt tīrīt trepju margas. Suņa darbs. Vienreiz viņu aizvietoju. Arvien nesaprotu. Varbūt tie 15 gadi, ko viņa apkopējas amatā te, Noiķelnes operā, jau pavadījusi, tiešām ir viņas multikulturālisma manifests, viņas personīgā atbilde uz vāciskās mentalitātes mumificēšanos?

Noiķelnes savienība

Atceros, reiz pie ginekologa man blakus sēdēja pārītis. Sekretāre mums visiem apvaicājas, vai mēs varot stundu pagaidīt, ārkārtas situācija. Glāsmaina zīža lakatos tītajai blakus sēdošais vīriņš tulko un abi nolemj palikt. Musulmaņu vīrieši, tāpat kā ginekologi, – ir vienīgie vīrieši, kas nevar eksistēt bez sievietēm. Kamēr gaidām katrs savu kārtu, apvaicājos, vai tā sieviņa vācu valodu nemaz ne. Neprotot gan. Un, kas notiktu, vaicāju, ja uz ielas viņai kas gadītos, bet viņa pat palīdzību neprastu pajautāt. Vīra kungs atsmaida, ka nekas nevarot gadīties, jo vienu viņu tāpat nekur nelaiž. Pardon, nebiju iedomājusies.

Pēc šī gadījuma tūlīt nogāju gar dažām tuvējām mošejām. Priekšpusdienās tur ir lūgšanas sievietēm. Ar grūtībām dažas atnācējas iesaistās ļoti aptuvenas vācu valodas dialogā un apstiprina, ka šī tiešām ir vienīgā reize dienā, kad viņas visas drīkst iziet no mājas, nebūdamas vīriešu pavadībā. Dažām no viņām esot pat ļauts sūru lasījumiem pievienot tuvējā lielveikala apmeklējumu.

Mani septiņpadsmitgadīgie kaimiņpuikas Avni un Ufuks stāsta, ka viņu klasesbiedrene tiekot mājās sista, ja viņa pielaiko minisvārkus. Un citi puikas mums apkārt par to tik smej. Tas esot ierasts stāsts, un visi piekrīt, ka meitenes piedzīvo daudz lielāku vecāku neiecietību un neuzticību. Citreiz tas pats Avni gavilē, ka viņa draugs Ufuks nupat apprecējies. Piecpadsmitgadīgā līgava atvesta no Turcijas, jo vecākus nav apmierinājušas apgaismotās Berlīnes kandidātes. Un pūrā Ufuks saņēmis kebabu kiosku tepat aiz stūra, aiz kura letes nu ar sieviņu drīkstēšot atlikušo mūžu stāvēt. Vēl Avni stāsta, ka savu māsu viņš nelaiž pastaigāties, turot ieslēgtu. Bet, ja laiž, tad vienmēr kādam viņa jāpieskata. Ja nu viņai tiek laupīts gods un kāds viņu noskūpsta. Visa ģimene tad krīt nežēlastībā. Seni seviyorum, Noiķelne, – es tevi mīlu. Tevī dzīvot ir kā dzīvot tikko uzplēstā rētā. Daži dod padomus, kā aprūpēt pušumu, daži saka, lai nogaida, ka sadzīšot pati no sevis.

Stagnācija un daļēji pat ekstrēmais fundamentālisms, kādā Noiķelne iestigusi pēdējos gados, piesaistījis daudzu sociālo zinātņu un pilsētu pētniekus, UNESCO tai skaitā. Atcēlu vaļu glābšanas braucienu, nolēmu – palīdzēšu tam UNESCO ar savu mazumiņu. Publicēju vietējā laikrakstā ziņu, ka vēlos iepazīties ar homoseksuāliem musulmaņu jauniešiem. Atsaucās irāņu izcelsmes mākslinieki, ar kuriem arī satikos, un mēs iedvesām dzīvību dažos pārakmeņotos tabu tematos, vienojāmies arī par domu, ka tā ir itin bieža abpusēja divu nāciju kļūda – pieprasīt savas kultūras standartus no citiem.

Turki, kosovieši, libānieši, un daudzās citas mega-minoritātes diemžēl man neatsaucās. Idejai satikties ar šiem jauniešiem mani iedvesmoja sludinājums: “Homoseksuāls musulmanis vēlas iepazīties ar homoseksuālu musulmanieti, lai varētu nodibināt oficiālu ģimeni.” Zinot to, ka Berlīnē precas tikai geji, imigranti un ģimenes ar vairākiem bērniem, šis sludinājums mani īpaši nepārsteidza. Ielā, kur dzīvoju, kāzu tērpu veikalu tomēr vairāk nekā pārtikas. Un kolekcijas šajos skatlogos mainās straujāk nekā H&M sezonas.

Acīmredzot minētais zēns nolēmis vadīt savas dienas konstruktīvi un saudzējoši, gluži pretēji manai paziņai amerikāņu performanču māksliniecei, kas jau vairāk nekā gadu organizē performanci, kurā viņa uz skatuves vienlaikus paliktu stāvoklī no pieciem vīriešiem. Viss it kā būtu jau saorganizēts, tikai neviens vīrietis tā arī līdz galam nav piekritis. Jo patiesībā itin ātri nolasās doma, ka performance būs nevis par viņu pašu, bet par tiem vīriešiem, kas piedalīsies un kas būs skatītāju rindās. Nodomāju, ka, raugi, musulmanisms tomēr tik nesaudzīgu visu iesaistīto personu plānu neizdomātu. Un tas, ka Berlīnē neatrodas vīrieši, kas būtu ar mieru sēt savu nākotni uz skatuves dēļiem, vēlreiz ironiski apstiprina manu salīdzinājumu Berlīnei, kas ir kā karus izdzīvojusi večiņa, kura ar savu savecējušo reģenerācijas aparātu netiek līdzi pasaules elpai.

Starp citu, tie irāņi, ko satiku, stāstīja brīnišķīgu piemēru, kā Irānā tiek pie ģimenēm un bērniem. Tur ārsti vienam no viendzimuma attiecību partneriem bez garām pārmācīšanas diskusijām par valsts līdzekļiem piedāvā veikt dzimummaiņas operāciju. Tā teikt – jums ir jautājums, mēs viņu risinām ar reālu rīcību.

Noiķelnes nenoteiksme

Nesen man uz pāris nedēļām mājās nebija interneta. Biju pamesta savā Apple-reliģijā viena, face a face ar intīmo izmisuma mirkli. Kādā komunikācijas agonijas brīdī bezvadu internets pēkšņi piedāvā pieslēgties kaimiņam. Tas pasaules tīmeklim devis vārdu “islāms ir vienīgais glābiņš” – Islām ist die einzige Rettung. Pārbaudu. Tiešām! Nākamajā dienā islāms ar visu kaimiņu kā erceņģelis pazudis no zemes virsas. Kā dzīvot tālāk bez islāma?

Lasu. Islām ir darbības vārda nenoteiksme no šīs pašas saknes vārda muslim, kura aptuvens tulkojums būtu “tas, kurš nododas vienīgajam dievam”. Ne tikai bezvadu komunikācijas sakarā jūtu, ka manī iestājusies pilnīga Noiķelnes nenoteiksme. Varu šobrīd izteikt savas Berlīnes klātbūtni kā procesu, stāvokli, bet tāpat kā darbības vārda nenoteiksmē – šis aprakstītais stāvoklis nenorāda konkrētu personu, skaitli, laiku. Šie divi pēdējie gadi ar/bez islāma – Noiķelnes nenoteiksmes – varēja būt un varēja arī nebūt bijuši. Visu savu būtiskāko kreatīvās enerģijas daļu es tik un tā krāju Rīgas braucieniem. Varbūt tā notiek, ka gribas iemīlēties savā pagātnē, lai nebūtu bail, ka tā tevi izmet no savas atmiņas?

Lai cik paradoksāli tas būtu, bet Berlīnes dzīve daudziem jauniebraucējiem ir atkritiens mākslas mērogu ziņā. Katram vienam tiek piešķirta tieši nulle pazīstamības, un entuziasms top par vienīgo mērauklu. Turklāt Berlīne reizē ar lēno metro un lielo bezdarbu izplata tādu palēninātas filmas izjūtu, ka tā nereti jau līdzinās bīstami zema asinsspiediena apātijai. Nereti šķiet, ka Berlīnē nevienu nevar pārsteigt nevis tāpēc, ka viss jau redzēts, bet gan tāpēc, ka trūkst elementāras erekcijas spējas. Tu vari stāvēt metro vagonā pliks, bet blakussēdētājs tev apvaicāsies pēc kabatlakatiņa. Berlīne ir kā veca večiņa, kas uzbūvējusi sev protēzes no vecām kara lampām un meklē ģeneratorus sirds iedarbināšanai no ārzemnieku līdzatvestajām baterijām.

Var to dēvēt par zūdīga mirkļa kaifu, bet vēl to sauc arī par slinkumu. Kreatīvo sfēru pārstāvis te intensīvi strādā maksimums četras stundas dienā. Protams, mākslinieku blīvums Berlīnē ir objektīvi lielāks, tāpēc nejaušam vērotājam varētu šķist, ka te, principā, var slīkt ideju jūrā. Vispār katrs Berlīnes mākslas upurjērs ar laiku pret vai ar savu gribu pārvēršas par mūžības ēteru, dieva dvašu, un automātiski, jau dzīves laikā, top ieskaitīts svēto kārtā. Bet Berlīne ir mānīgi dzīvelīga. Kamēr atrodies ieceļotāja mākslinieka eiforijā, tev ir ekskluzīvs liliputa līgums ar apgaismotāju, kurš met tavu milzīgo ēnu uz garāmskrienošo cirka trupu vagoniem.

Līdz ar eiforijas (līdzekļu) izsīkumu līgums beidzas un sākas ikonogrāfisks vojerisms, kas nereti iegūst komunistiskas politikas aprises. Jau vairākkārt no Berlīnes iedzīvotāju puses esmu sastapusies ar milzīgu, teju prātu aptumšojošu niknumu. Tam pamatā apgalvojums, ka mākslinieki ieceļojuši, ar svešām naudām atņēmuši viņiem pirmtiesības uz telpām, kuras viņi jau no laika gala apdzīvojuši. Galeristi spiesti, piemēram, izvākties no centrālajām ielām, jo nevarot vairs atļauties maksāt ārzemniekiem paceltās īres cenas. Turklāt, stāsta kādā naktī satikta aizdzīvojusies Berlīnes galeriste, ieceļojušie mākslinieki izkropļojot Berlīnes darba tirgu, jo piekrīt strādāt neapmaksātās prakses vietās. Rezultātā darba devēji ik pa pusgadam ņemot jaunus praktikantus, bet tīr-berlīnieši ar fenomenālākajām augstākajām izglītībām esot spiesti pārvākties uz mazpilsētām vai labākajā gadījumā – Berlīnes piepilsētām.

Berlīnes spēks ir faktā, ka tai nav sevis radīta paštēla. To rada apkārtējie. Berlīne ir sagrabējusi vientuļa večiņa, kurai daudz sen aizgājušu draugu un nav ar ko kopā pat uz veikalu aiziet, bet Rīga ir pirmā kursa studente no mazpilsētas teicamnieku klases. Rīgai ir svarīgi pārvietoties solarizētu draudzeņu bariņā, bet mājās viņa uzēd veselīgus lauku labumus, apziestus ar vēl simpātiskāku naivuma kārtu.

Jāatzīst, tomēr ļoti daudzām Austrumeiropas galvaspilsētām piemīt šī ļoti vienojošā iezīme – aprēķinātā vienreizība. Ja kāda no tām, piemēram, saorganizē atpūtas vietu, tad tā būs laba izrāde par brīvā laika pavadīšanas tēmu. Ar perfektām kulisēm no dizaina žurnālvākiem un augstas raudzes socializēšanās provēm. Berlīne ar plastilīnu salipina atpakaļ mutē savus izkritušos zobus un špacierē pretim nākamajai pustukšajai pudelei. Ja ir noskaņojums, var paklaiņot ar viņu kopā. Un, redz kā, esmu vēl arvien ceļā ar viņu. Bet patiesībā tikai un vienīgi elitārā kultūra ir tā, kas mani te notur. Filharmonija, Radiālsistēma, operu un teātru nami. Mani šejienes draugi ir pilnīgā neizpratnē, kā man tie “kultūras pasākumi astoņas reizes nedēļā” nav apnikuši. Un, ja es par kaut ko saku, ka “tas ir labākais koncerts, ko esmu dzirdējusi”, tas jau tiek uztverts kā personīgs apvainojums. Vienīgie komentāri par filharmoniju un opernamiem, kas tiek ņemti vērā, ir tie, kuros apgalvots, ka tās ir erotisko fantāziju bagātinošas vietas. Sarkani samti, augsti krēsli, dziļi balkoni. Kāpēc man sāpināt pašai savus mājiniekus, Noiķelnes dekadentus, ar savām maniakālajām kultūras tieksmēm. Cilvēki tomēr, domāju pie sevis, radīti, lai tie viens otru pasaudzētu.

Tā es te klusi mitinos savā Noiķelnes nenoteiksmē. Bez konkrētas personas, skaitļa un laika. Uzvelku operas drānas, aizbraucu noskatīties jaunākos oeuvre. Tajos pašos dimantos aizdodos tīrīt Noiķelnes operu un vietējo dārzeņbodīšu letes. Tajā pašā nenoteiksmē noskrienu ar savām musulmanietēm nākamajā rītā vēl arī pa kādam gabaliņam skrejceliņa.

Berlīn, deklinē! Loki mani. Pat ja no kalna lejup. Pat ja teciņiem pretim večiņai. Klusums starp mums trim – tevi, mani un Rīgu – tik un tā būs visu mūsu vienīgā satikšanās vieta.

Raksts no Oktobris, 2010 žurnāla

Līdzīga lasāmviela