Nodokļi un mērķis

“Aizbildinoties ar visu maznodrošināto cilvēku ienākumu aizsardzību, pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera domām, Tautas partija, lobējot lielo īpašnieku intereses, bremzē pieņemt lēmumu par progresīvā nekustamā īpašuma nodokļa ieviešanu.”

LETA, 2009. gada 8. novembrī

Lai kuru nodokli latviešiem neierosinātu, visi ir slikti. Tā nevarētu būt, jo ir skaidrs, ka vismaz daži nodokļi būtu jāatzīst par labām un atbalstāmām metodēm naudas iegūšanai skolām, slimnīcām, ceļiem un daudzām citām katra labklājībai būtiskām lietām, kuras Latvijā, gluži kā citviet, nodrošina valsts.

Tā vietā, lai kopīgi izsvērtu, kurus nodokļus jāpalielina un kādam jābūt to kopējam līmenim, kāds optimālākais izvietojums vestu pie kopējā labuma vairošanas, kārtīgs latvietis paskatās uz savu maciņu un tad cenšas nepieļaut neviena nodokļa palielināšanu. Lielāks PVN? Slikti. Lielāks nekustamā īpašuma nodoklis? Slikti. Par dažiem simtiem lielāks motociklu nodoklis? Ļoti slikti – jāprotestē, velkot ārā no garāžas tūkstošus vērto dzelzs rumaku un rūcinot degvielu pie MK ēkas. Nu, protams, nav jau nekā jauka nodokļu maksāšanā, tomēr ir skaidrs, ka bez nodokļiem var uzbūvēt tikai Āfrikas cilšu komūnu, bet ne mūsdienīgu Eiropas valsti. Tāpēc sabiedrībai vajadzētu kopīgi izdiskutēt, kuri nodokļi kaitē vismazāk, un tos palielināt, vienlaikus samazinot ekonomiku bremzējošākos. Valsts vadīta kopīga rīcība var būt labs pamats arī privātās ekonomikas attīstībai. Vairākums ekonomistu uzskata, ka krīzes laikā, kad privātais sektors krasi samazina savu patēriņu, ekonomikas apmēru un darba vietas var noturēt, tikai palielinot valsts tēriņus. Ekonomisti uzsver, ka krīzes laikā lielāks valsts sektors, kas sevi nemazina par spīti krīzei, un lielāki, progresīvāki nodokļi, kas pārdala naudu trūcīgajiem, sekmējot viņu patēriņu, stabilizē tirgus ekonomikas svārstības. Taču latvieši, šķiet, ir iekrituši dziļā skepsē par kopīgas rīcības nepieciešamību vispār un domā risināt visas problēmas, tikai rūpējoties katrs par savu labklājību un uzskatot, ka galvenajai metodei jābūt katra indivīda nodokļu apmēra mazināšanai.

Diemžēl, ekonomikai rūkot, raizēs par nākotni cilvēki pēc iespējas naudu netērē, uzņēmēji cenšas nepieļaut zaudējumus un tāpēc samazina algas vai atlaiž strādniekus – un nu mazākai privātai ekonomikai ir jāuztur lielāks valsts sektors, kurš nekad tik ātri nesamazina sevi kā privātā ekonomikas daļa. Tā Latvijā pēdējā gada laikā tika likvidēti 44 000 darba vietu valsts sektorā un 189 000 privātā biznesa darba vietu. Nu mazākam skaitam Latvijas privātajā biznesā nodarbināto proporcionāli jāapmaksā lielāks skaits valsts ierēdņu un vēl bezdarbnieku armija. Cenšanās atvieglot nodokļu slogu, krīzes laikā samazinot valsts sektora izdevumus, paradoksālā kārtā rada lielākus nodokļus, jo arvien pieaug valsts administrācijas izmaksu relatīvais īpatsvars ekonomikā.

Nodokļu politika ir viena no svarīgākajām metodēm valsts bagātības veicināšanai. Kā nesenā pētījumā parādīja Jenss Arnolds no EDSO, izaugsmes ātrums valstīs atkarībā no to nodokļu likumdošanas veida var atšķirties par vairākiem procentiem gadā, kas, kumulatīvi vairojoties, drīz vien var radīt ļoti būtisku starpību bagātībā. Visātrāk aug valstis, kur lielāks īpatsvars kopējos nodokļu ieņēmumos ir īpašuma nodokļiem. Vislēnāk – valstis, kas mēģina uzlikt nodokļus firmu un iedzīvotāju ienākumiem, bet patēriņa nodokļi, piemēram, PVN vai akcīzes nodoklis, uzliek vidēji lielu slogu izaugsmei.

Globalizētā pasaulē globāli konkurējošas firmas ir viegli pārceļamas uz citu valsti, tāpēc šādi ražojošie uzņēmumi jāpiesaista un jāaizsargā, lai paliek valstī, rada darba vietas un vairo zināšanas. Turklāt šādiem uzņēmumiem ir visgrūtākā un riskantākā dzīve, jo tiem nākas izbaudīt visas pasaules konkurentu uzbrukumus. Tādēļ nodokļi ir jāsamazina firmu ienākumiem, kas tiek paturēti kā pašu kapitāls. Cita lieta ir dividenžu izmaksa – tā jāapliek ar tādiem pašiem nodokļiem kā ikviens cits ienākums. Latvijā firmu ienākuma nodokļi ir jāpazemina, bet šogad paaugstinātie dividenžu nodokļi ir atbalstāma rīcība.

Ekonomikas izaugsmi bremzē arī pārlieku lieli darbaspēkam uzliktie nodokļi. Firmām globāli konkurējot, ir svarīgi turēt pēc iespējas zemu pašizmaksu, bet darbaspēka nodokļi palielina to ražošanas izmaksas, tāpēc bremzē darba vieta radīšanu un firmu izaugsmi. Latvijas nesen pieņemtie darbaspēka nodokļu palielinājumi ir pilnīgi nepareizi un kļūdaini un ir ar steigu jāatceļ. Paaugstināmi ir arī auto, motociklu, tabakas un alkohola nodokļi. Tomēr lielākais uzsvars ir jāliek uz īpašuma nodokļiem. Man ļoti žēl, bet lai Latvijas īpašuma nodoklis sasniegtu sekmīgāko valstu, piemēram, Austrālijas, līmeni, tad mūsu nodokļu likmēm būtu jākāpj vairāk nekā desmit reizes, ar šī nodokļa ieņēmumiem kompensējot samazinātos algu nodokļus.

Diemžēl Latvijas sabiedrība ir izirusi, un katrs domā tikai par savu kabatu, nespējot vienoties optimālai rīcībai. Nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšanu bloķē šauras īstermiņa intereses un cerība uzlikt renti pārējai ekonomikai, neko neradot. Tas, ka Tautas partija bloķēja nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšanu, varbūt pasargāja kādu lielo īpašnieku no tūlītēja bankrota, bet nerada valsti ar izaugsmes potenciālu. Un tas ir neracionāli pat no nekustamo īpašumu turētāja viedokļa, jo galu galā īpašuma un tā īres cena ir atkarīga pirmām kārtām no ekonomikas izaugsmes līmeņa.

Kāpēc mēs nespējam proaktīvi vienoties stimulējošai, vienotai rīcībai, kas ir pozitīvi vērsta uz Latvijas kopēju attīstību, un tik skeptiski lūkojamies uz savu valsti? Šādā pašpārmetumu pilnā brīdī būtu vērts atcerēties, ka Latvija nav pirmā vispārējās neticības pārņemtā kopiena uz pasaules. Klasisks un nepārspēts kapitālismu un demokrātiju slavinošs pētījums ir franču aristokrāta Alekša de Tokvila 19. gadsimtā uzrakstītā “Demokrātija Amerikā”. Demokrātija ir labākā valsts pārvaldes forma, tomēr pētot dažādu Amerikas pilsētu dzīvi, viņš saredz un brīdina, ka demokrātija, īpaši vietās bez reliģijas un aristokrātijas stabilizējošā impulsa, bieži nespēj vērst savu skatu tālāk par šodienas sīkajām vēlmēm. Izzūdot augstākai dzīves jēgai, cilvēki ieslīgst vienaldzībā pret tālāku nākotni un tik nekavējoši apmierina mazākās baudas, it kā rītdienas vairs nebūtu. Atmetot visu, kas nav sasniedzams bez lielākas piepūles, tie nerada neko lielu, pastāvīgu, drošu un mierīgu.

Demokrātija viegli pastiprina sīka ikdienišķuma triumfu. Kad visi nepārtraukti cenšas mainīt savu sociālo stāvokli, kad bagātība tiek iegūta un zaudēta visīsākajā laikā, tad nedrošība par šodienu un iespēja ātri tikt pie bagātības jau rīt pārņem cilvēku prātus, izstumjot domas par tālāku nākotni. Ja vēl šādā sabiedrībā parādās iespēja gūt politiskus panākumus bez darba un pūlēm un pie varas nokļūst to nepelnījuši cilvēki – cilvēku prāti tiek galīgi saindēti un sabiedrība izirst, teica de Tokvils.