Iļja Kaļiņins

Nepanesamais esības vieglums vai nemirstība?

"Čehijā dzimušais rakstnieks Milans Kundera kārtējo reizi pagriezis muguru savai dzimtenei, neierodoties uz vina daiļradei veltīto plašo konferenci. [..] Paziņojumā, kuru nolasīja viens no konferences vadītājiem, Kundera arī uzsvēris, ka "uzskata sevi par franču rakstnieku un uzstāj, lai viņa darbi tiktu studēti kā franču literatūra un kā tāda tiktu klasificēta grāmatu veikalos"."

LETA, 2009. gada 30. maijā

Literātu emigrācija nav raksturīga tikai 20. gadsimtam. Brauca projām sen un diezgan daudzi. Brauca politisku motīvu dēļ un meklējot labāku dzīvi.

Brauca, garlaicības dzīti un meklējot jaunu pieredzi. Brauca brīvprātīgi un konvoja pavadībā. Brauca ar cerībām atgriezties vai vēloties ātrāk aizmirs laiku un vietu, no kuras aizbraukuši. Galu galā brauca, lai paliktu paši par sevi vai kļūtu par citiem.

Rakstoša cilvēka aizbraukšana vienmēr un neglābjami uzdevusi vēl vienu un, iespējams, rakstnieka identitātei galveno jautājumu par valodu. Nevis par valodu, kurā sarunāties jaunajā kultūrvidē, kas ir jautājums par adaptāciju sadzīvē. Un pat ne par jautājumu, kā sazināties ar saviem lasītājiem - tas ir jautājums par tulkojuma kvalitāti un izdevēju ieinteresētību. Runa ir par jautājumu, kā sazināties ar literatūru, proti, kaut kādā ziņā - pašam ar sevi, ar savu poētisko “es”. Kādā valodā rakstīt - tas nav tikai kultūras stratēģijas jautājums, saistīts ar mērķauditorijas un literārās tradīcijas izvēli. Tas ir jautājums, kas attiecas uz pašu rakstnieku vairāk, nekā uz valodu, kurai dota priekšroka. Apzināta izvēle, kas pieņemta pieaugušā vecumā un ko pieņēmis jau nobriedis rakstnieks, - atteikties no dzimtās valodas,- tas ir kaut kas vairāk nekā aizbraukšana. Un šāda izvēle gadās daudz retāk. Daudzu iemeslu dēļ. Nav nemaz tik daudz rakstītāju, kam dota iespēja saglabāt (vismaz saglabāt) literatūrai nepieciešamo intensitātes līmeni, strādājot ar valodu. Nodokļu deklarācijas aizpildīšana vai darba saruna ir viens, bet pavisam kas cits - kļūt par svešas valodas rakstnieku, citiem vārdiem, kļūt par citu rakstnieku. Pat ja tev piemīt nepieciešamās valodas spējas, tas vēl nenozīmē, ka tev pietiks parastas cilvēciskas spējas pieņemt lēmumu. Pārāk augstas ir likmes, pārāk lieli ir izgāšanās draudi: vietējā publika varbūt arī novērtēs tavas pūles, atzinīgi un vienlaikus aizbildnieciski uzsitīs uz pleca, labvēlīgi jutīs līdzi un ierakstīs literāro kuriozu sarakstā. Nebūs daudz drosminieku, kas gatavi riskēt ar savu literāro reputāciju, kas būtu gatavi, ka viņus uztvers kā smieklīgus novecojušus mazuļus, kas no jauna mācās staigāt (daudzi mani amerikāņu kolēģi saka, ka Josifa Brodska angliski rakstītie dzejoļi reizēm atgādina gramatiski kļūdainu skolnieka sacerējumu, pie tam runa nav par prozas likumu poētisku pārvarēšanu, bet par banālu gramatisko sīkumu nezināšanu; tomēr neviens nenoliedz, ka viņa angļu valodā sarakstītās esejas ir neapšaubāmi spožas). Pāriet uz citu valodu, paliekot rakstniekam, nozīmē izaicināt likteni, kas jau reiz ir bijis pret tevi labvēlīgs, dodot tev dzimto valodu un spēju to pārdzīvot dziļāk par citiem. Nav nekādas garantijas, ka šis liktenis tagad pacietīgi vēros tavus pūliņus pierādīt sev un citiem, ka ar likteni tam nav nekāda sakara un rakstnieks pats izvēlas ne vien valsti, bet arī valodu, kurā dzīvot.

Ko tas vispār nozīmē, kļūt par “ārzemju rakstnieku”, lasīt pašam savu tekstu tulkojumus dzimtajā valodā? Un vai šī valoda vairs ir dzimtā, pēc tam, kad palikusi rakstnieka pagātnē?

Var nokļūt emigrācijā kā Ovīdijs, taču pēc tam visu atlikušo dzīvi rakstīt “skumjās elēģijas” (Tristia) un sapņot par atgriešanos Romā. Var kā Nikolajs Gogolis vai Ivans Turgeņevs speciāli pamest valsti, lai no savas “lieliskās tālienes” (Gogolis) ieraudzīt to tās patiesajā mērogā. Var kā vairums visu trīs viļņu krievu emigrantu rakstnieki, kas nokļuvuši Rietumos, ilgoties pēc Krievijas (Ivans Buņins) vai ar humoru aprakstīt nejēdzīgo emigrācijas ikdienu (Sergejs Dovlatovs), vai narcisismā koncentrēties pašam uz savu vientuļā dumpinieka tēlu, kas nokļuvis kapitālistiskās pārdodamības pasaulē (Eduards Ļimonovs). Tomēr neviens no viņiem pat nesāka domāt par to, ka varētu rakstīt citā valodā. Ovīdijam tādas izvēles nebija. Bet, piemēram, Solžeņicinam principā - bija. Taču nav iespējams iedomāties, ka viņš būtu varējis šādu izvēli izdarīt un pāriet uz angļu valodu.
Taču bija arī citi - tiesa, nedaudzi. Vladimirs Nabokovs vai Milans Kundera reizē ar jaunu dzimteni atrada arī jaunu literatūras valodu. Pie tam šajā gadījumā runa nav vienkārši par to, ka nacionālais rakstnieks un nacionālā literatūra, kurai viņš pieder, nesakrīt. Tādu nesakritību ir milzums. Šeit runa ir par to, ka rakstnieks, kas izveidojies vienas valodas kultūrā, kādā brīdī (lielākoties tas nav aizbraukšanas brīdis) izlemj pāriet uz citu valodu un kļūt, teiksim, par “amerikāņu” vai “franču” rakstnieku. Un tas ir kaut kas vairāk nekā pilsonības maiņa vai pāreja citā ticībā. Mēģinot atrast analoģiju šādai apzinātai metamorfozei, man šķiet, ka vistuvākā procedūra tai varētu būt dzimuma maiņas operācija. Operācija, kas ir iespējama, un tomēr daudziem to grūti stādīties priekšā. Žestā, pārejot uz citu valodu, bez šaubām klāt ir rakstnieka brīvības apliecinājums attiecībā uz ārējiem apstākļiem. Neizvēlas vecākus, dzimšanas vietu un laiku, bieži neizvēlas politisko režīmu un kaimiņus. Atšķirībā no visām šīm reālijām dzimtā valoda - par spīti organiskajai saitei starp cilvēku un valodu - nav spriedums, kas nav apžēlojams. Protams, valoda ir mūsu identitātes daļa, un tieši tādēļ tā nav kaut kas tāds, ko nevarētu apzināti mainīt. Ikviens cilvēks var piedzimt kā čehs (ja tā būs gadījušies apstākļi), bet nomirt kā francūzis (ja viņam būs tāda vēlēšanās) - tas ir personiskās izvēles jautājums.
Cita lieta - kā gadījumā ar Milanu Kunderu -, kad čehu rakstnieks grib kļūt par franču rakstnieku. Šeit ar vēlmi vien ir par maz. Par maz būs pat sākt rakstīt franciski. Un vēl jo vairāk tādu vēlmi nevar īstenot ar deklarācijām, paziņojot par atteikšanos no pagātnes, līdz ar to it kā piešķirot šim faktam papildus pierādījumus.
Pārsteidzoši, ka tieši tā uzvedās Kundera, atsakoties ierasties viņam veltītajā konferencē viņa dzimtajā Brno. Viņš paziņoja, ka “uzskata sevi par franču rakstnieku un uzstāj, lai viņa darbi tiktu studēti kā franču literatūra un kā tāda tiktu klasificēta grāmatu veikalos.” Varētu nosodoši teikt, ka šādi paziņojumi vairāk līdzinās nevis uzticības zvērēšanai franču literatūrai, bet gan nodevībai attiecībā pret čehu kultūru (esmu pārliecināts, ka tāds viedoklis izskanēja čehu presē). Taču šādā vērtējumā ir pārāk daudz moralizēšanas. Galu galā neviens nevienam nav neko parādā. Šis Kunderas paziņojums ir pārāk komisks (nevis nepamatotu pretenziju dēļ, bet tādēļ, ka ir naivs un vienlaikus paranoiski pretenciozs), lai to nosodītu. Ikvienam cilvēkam ir tiesības uzstāt, ka viņš ir franču rakstnieks, Spānijas karalis vai mazais Buda. Taču vienīgi francūži, spāņi un budisti var atzīt vai neatzīt šādu tiesību pamatotību. Faktiski neviens - un arī ne pats Kundera - neatņem čehiem iespēju (ja viņiem, protams, radīsies tāda vēlēšanās) uzskatīt viņu par čehu rakstnieku.
Un šeit nekādi paziņojumi nepalīdzēs. Par laimi, izšķirties mēs varēsim ne tikai, pamatojoties uz tiem. Vieni izvēlēsies “Žert” (“Joku”) vai “Nesnesitelnā lehkost byti” (“Nepanesamais esības vieglums”). Citi - “La Lenteur ” (“Nesteidzību”) vai “L’Immortalité” (“Nemirstību”). Lielākā daļa (un es līdz ar viņiem) - gan vienu, gan otru.

Raksts no Jūlijs, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela