THE ABSOLUTE BEGINNER jeb Patiess stāsts par sacerējumu “Tas esmu es – Edička”

Once upon a time... 1976. gada vasarā karstajā Ņujorkā, Madisona avēnijā, dzīvoja cilvēks, vārdā Edička. Viņš bija ļoti vientuļš, jo bija “izkritis” no visiem kolektīviem, pie kuriem agrāk piederēja. No ģimenes (vismazākā kolektīva), no emigrantu avīzes (kurā bija strādājis), Vecās Dzimtenes (liela un vienaldzīga, tā dusēja globusam uz otra sāna), no Jaunās Dzimtenes (liela un vienaldzīga, tā bija redzama pa Madisonielas viesnīcas logu). Izkritis no visiem kolektīviem, cilvēks nobijās un sāka gaudot. Edičkam piemita zināmas literāras iemaņas un talants, tāpēc viņa bļāvieni pārtapa literārā darbā. 

Edička pierakstīja savus bļāvienus, sēdēdams viesnīcā uz gultas malas. No rīta iesācis nodaļu, viņš devās prom no viesnīcas, izdzīvoja šo nodaļu Ņujorkas ielās un nākamajā rītā atsauca to atmiņā. Ko atcerēties viņam bija: palicis bez kolektīvu aizgādnības, viņš bija kļuvis drosmīgs kā žurka un neierobežoti brīvs – tāpēc viņa piedzīvojumi saskanēja ar viņa vēlmēm. Tajā vasarā Ņujorkā, pateicoties apstākļu sakritībai un viņa rakstura īpašībām, šis cilvēks pieredzēja illumination. Viņam tika piešķirts ļoti rets gods ieraudzīt īsteno – kailo, trulo un cietsirdīgo – dzīves seju bez ilūziju plīvura. Un, par laimi, Edičkam līdzās nebija tuvu cilvēku, neviens nevarēja atraut viņu no lūkošanās šausmās. Un viņš iemīlējās Medūzas daiļajā un šausmīgajā sejā...

Pierakstījis bļāvienus, jaundzimušais autors sāka domāt, ko gan ar tām šausmām iesākt. Necerēdams rast izpratni ekstautiešos no Vecās Dzimtenes, autors fokusēja visus pūliņus, lai atrastu amerikāņu izdevēju. Literārā aģente Sāra Fraimana, nez kāpēc noticējusi nevienam nezināmā krieva talantam, iztērēja ne mazums enerģijas, cenzdamās pārdot grāmatu. Sākumā veiksme it kā grasījās mesties autora Edičkas apkampienos: ietekmīga dāma, vecākā redaktore Macmillan izdevniecībā, vēlējās grāmatu nopirkt. Tomēr izrādījās, ka Edičkam šajā pašā izdevniecībā ir ne mazums ienaidnieku. Ienaidnieki sagrupējās un uzvarēja... Diemžēl tā bija tikai viņu pirmā uzvara daudzo uzvaru virknē. Kopskaitā 36 (trīsdesmit sešas!) vislielākās amerikāņu izdevniecības no Edičkas piedzīvojumiem atteicās. Kāpēc? Izdevniecības Little, Brown and Company vecākais redaktors rakstīja: “Amerikas portretu es atradu par kaitinošu.” Nav zināms, vai visi izdevēji atrada savas valsts portretu (kāds Amerikas portrets, lai dievs žēlīgs! Autora mērķis bija tikai Edičkas portreta radīšana!) par “kaitinošu” vai viņus grāmatā kaitināja kaut kas cits, taču pat izdevniecība Farrar and Strauss, kas lepojas ar savu intelektuālo autsaiderismu, no Edičkas atteicās. Divreiz. Vienu reizi – normālā ceļā, via Sāra Fraimana, otru – augstākajā līmenī, paša Rodžera Strausa personā. Libermanu ģimenes namā Ļimonovs (toreiz viņu vēl mēdza ielūgt pieklājīgos namos), uzsācis sarunu ar pavecu tipu ar pīpi un tvīda žaketē, atklāja, ka viņa priekšā ir izdevējs Rodžers Strauss. Uzzinājis, ka viņa priekšā ir iesācējs rakstnieks, Strauss pats (goda vārds!) aicināja Ļimonovu atsūtīt viņam manuskriptu (jau eksistēja tulkojums angliski, par kuru autors bija samaksājis ar sūri grūti pelnītiem hauskīpinga dolāriem) uz mājas adresi. (“Kāda veiksme!” teiks lasītājs. Un tieši tāpat domāja jaunais autors, pacilātā garastāvoklī atgriezdamies no Libermanu ģimenes party. “Kāda pasakaina veiksme!”) Tomēr, kad bija aizritējušas divas nedēļas, autors saņēma īsu, divu rindkopu garumā, paziņojumu: “.. jūsu manuskripts diemžēl nav piemērots manai izdevniecībai. Man ļoti žēl...” Tālāk sekoja visādas tamlīdzīgas smaidīgas blēņas... “Dirsas!” nolamājās Edička, un to viņš teica ne tikai par Rodžeru Strausu. “Vissmurgulīgākais amerikānis, nedēļu pagrozījies pa PSRS tūrisma braucienā, uzskata par pienākumu uzrakstīt muļķīgu grāmatu. Un uzskata, ka viņam ir tiesības uz savu pārsteidzīgo viedokli. Un izdevējs Amerikā viņam nav jāmeklē... Vai tad man, kas Amerikā esmu dzīvojis gadiem, berzis jūsu grīdas, mazgājis jūsu sūdus (līdztekus citām zemām nodarbēm), nav tiesību izteikties (mazliet! Vēstot par Edičku!) par jūsu valsti?”

1979. gada martā pie autora Ļimonova (viņš strādāja par hauskīperi multimiljonāra namā – izdzīvoja jau nākamo sava likteņa grāmatu) ieradās Žanam Ženē ļoti līdzīgais Aleksandrs Sumerkins. Redaktors Sumerkins pārstāvēja grāmatniecības rūpalu tik tikko uzsākušās izdevniecības Russika kolektīvu. Viņš hauskīperi Ļimonovu aicināja savu grāmatu izdot krieviski. Lai izvairītos no emigrantu vides ostrakisma un nezaudētu vitāli nepieciešamo reklāmu krievu avīzēs, izdevniecībai Russika nācās paslēpties zem Indeks Press maskas.

Tā kā veiksmes vienmēr vazājas baros, tikai dažus mēnešus vēlāk slavenais franču izdevējs Žans Žaks Povērs (kurš bija izdevis Žoržu Bataiju, Andrē Bretonu, marķīzu de Sadu, melnā humora antoloģiju, “O stāstu” etc.) Parīzē parakstīja ar autora Ļimonova pārstāvi līgumu par “Edičkas” izdošanu. Tas bija rakstnieka Ļimonova sākums...

Tā paša gada oktobrī krievu “Edička” nāca klajā. Toties novembrī autoru īpatnēji “kristīja” rakstniekos Trūmens Kapote! Hauskīperis Ļimonovs pēkšņi saņēma ziņas, ka viņu meklē Trūmens Kapote! Bijušais Maskavas mākslinieks Urjevs, tagad mākslinieks Urs, bija piedalījies party, kurā bijis PATS Kapote, un Kapote... uzbudināti runājis par krieva Limonoff manuskriptu un izteicis vēlēšanos uzmeklēt autoru. Autors Ļimonovs savukārt (dabīgi!) uzreiz dedzīgi vēlējās satikties ar Kapoti. Dabūjis slavenā kolēģa telefonu, viņš grieza numuru daudzas reizes dienā, bet, ak vilšanās, atbilde viņam bija tikai telefona aparāta mehāniskās nopūtas. 28. oktobrī stūrgalvis tomēr izdzirda vāru balsi. “Jā, tas ir viņš, Trūmens Kapote jeb Kapots, kā vēlaties... Jā, viņš meklējis Eduardu Limonoff, jo manuskripts, vairākas nodaļas, kurš viņam bija parādīts izdevniecībā (uz visiem laikiem palicis nezināms, kādā...), viņu pārsteidzis un aizkustinājis. Viņš vēlētos sastapt autoru, jā, mēs varētu tikties pēc nedēļas, ja vēlaties.” Kapoti aizkustinājušā manuskripta autors apjucis sameloja, ka rīt lido uz... Parīzi. (Īstenībā vizīte Parīzē jau tika plānota, jā gan, bet pavasarī vai pat vasarā.) Kapote nopūties mēģināja aizstāvēties, nočukstēja, ka ir ļoti nespēcīgs, ka tik tikko izņēmis atslēgu no durvīm, tik tikko ienācis dzīvoklī, atgriezies no slimnīcas. “Edičkas” autors vairākas reizes nopūtās un klusi palūdza piedošanu par traucēšanu. Tomēr nopūtu mīšana beidzās ar to, ka vecais rakstnieks un jaunais tikās tajā pašā dienā bārā Pirmajā avēnijā. Uz nieka 30 minūtēm. Bāls kā aspirīns, nevarīgs – atbalsts bija vajadzīgs pašam Kapotem...

Ja lasītājs iztēlojas, ka pēc tam sekoja varen brīnišķīgs ceļojums pa slavas un pārticības viļņiem (no debesīm birst rožu ziedlapiņas pār Ļimonovu un slavenībām, kas streipuļo, ar viņu apkampušās, glāzēs kūsā šampanietis, skan salda mūzika...!), tad lasītājs smagi kļūdās. Visas šīs saldās lietas vienmēr tiek tikai un vienīgi pastāvošās kārtības apdziedātājiem. Antielites rakstniekiem (un kā tādu Edičkas autors sevi atklāja) ir skarbāki likteņi. 1980. gada maijā no Parīzes pienāca ziņa, ka izdevējs Žans Žaks Povērs ir bankrotējis. Žilbinošās cerības tikt publicētam vienā no apkārtējai pasaulei ērtajām valodām, gadu sildījušas hauskīperi, sabruka.

Autors nolēma: jālido uz Parīzi un jāpamēģina personiski izglābt grāmatu. Savā pēdējā JūeSEi pavadītajā dienā viņš čakli strādāja. Vienos dienā servēja bosam un diviem tā ārzemju viesiem paša pagatavotu jērgaļu un salātus un tikai pēc sešiem varēja ar koferiem doties uz lidostu. Parīzē viņš tikās ar Žanu Žaku Povēru, un, lai arī viņiem nebija kopīgas valodas, abi viens otram iepatikās vai vismaz derēja. (Autors katram gadījumam ieradās pie izdevēja kopā ar daiļu sievieti, vienu no grāmatas varonēm, – vēlēdamies izdevēju ieintriģēt...) Povērs apsolīja, ka jau pirmā izdevniecība, ar kuru viņš saistīsies (sava izdevniecība viņam nevarēja piederēt, tas bija aizliegts), Edičku publicēs. Tā paša gada augustā plikpaurainam runcim līdzīgais Povērs sakooperējās ar Éditions Ramsey un tika parakstīts jauns, labāks līgums ar autoru Ļimonovu. Autors sparīgi cīnījās par procentiem un pieprasīja no izdevēju (Povēra un Žana Pjēra Ramsē) puses tūkstoti franku papildus. “Eduard,” iesaucās Ramsē, “mēs tikko amerikāņu autoram par trešo grāmatu samaksājām mazāk nekā maksājam tev!” Edičkas autors uz to saprātīgi atbildēja, ka amerikāņu autoram noteikti pamata job ir ne jau rakstniecība, bet profesūra vai žurnālistika, vai (un) vecāki (variants: vecmāmiņa, vectētiņš, māsa, brālis), kas gatavi vienmēr viņam grūtā brīdī palīdzēt. “Bet man pasaulē neviena nav! Un nav pat tiesību uz employment Francijā!” – “Uzturēšanās dolāra valstī, Eduard, ir nākusi tev par ļaunu,” pārmetoši izsaucās izdevēji, tomēr naudu pielika. Tajā pašā kopus sēdē tapa “Edičkas” franču nosaukums: “Krievu dzejnieks izvēlas lielus nēģerus”. Abi ūsainie izdevēji apgalvoja, ka “C’est moi – Edouard” neko nedz franču pircēja prātam, nedz sirdij solīt nespēj. (Runa ir tieši par pircēju, jo izdevējam vienalga, vai grāmatu kāds lasa, viņu interesē tikai tās nopirkšana. Diemžēl pat tādu intelektuālu izdevēju kā Povērs.) Vairākas stundas lauzījuši galvu par problēmu, viņi ne pie kā nenonāca, bet tad pēkšņi... Edičkas skatiens aizķērās aiz kāda no izdevēja bibliotēkas sējumiem. Grāmatu par Merilinu Monro sauca līdzīgi slavenajai filmai ar aktrises piedalīšanos – “Džentlmeņi izvēlas blondīnes”. “Es ierosinu nosaukt manu grāmatu “Es izvēlos lielus nēģerus”!” iesaucās Edičkas autors (tieši iesaucās, tāpat kā viņi visi trīs tajā sēdē un visās tālaika sēdēs). Tam sekoja nepieklājīgi klātesošo jociņi, un nosaukums tika līksmi pieņemts. Pēc pāris dienām pēc Žana Pjēra Ramsē ierosinājuma “Es” tika nolemts nomainīt ar “krievu dzejnieks”, jo pircējam jāzina, kas tas par “Es”. Autoram nosaukuma pēdējais variants patika mazāk, taču grāmata jau atradās tipogrāfijā un labāki varianti nevienam prātā nenāca. Ja piebilstam, ka Ramsē izdevniecība togad atradās rue de Fleurus 27. numurā, tas ir, namā, kurā reiz dzīvojusi Ģertrūde Staina un kur gandrīz ik dienas viesojies jaunais Hemingvejs, un Žana Pjēra Ramsē kabinets turklāt atradās pašā mis Stainas studijā, tad var saprast, kādi leģendāri laiki tie bija... Vasarā Edičkas fragmenti tika publicēti populārajā avīzē Libération, un 1980. gada novembra beigās “Edička” parādījās Parīzes veikalos...

Un aiztecēja viņš (aizgāja? aizbrauca? aizskrēja?) izplatīties Eiropā līdzīgi vācu bruņutanku divīzijām. Vairāki neģēlīgi triecieni, ko deva Edičkas mūžīgie naidnieki disidenti (iekārtojušies par krievu literatūras konsultantiem lielās Eiropas un ASV izdevniecībās, daži no viņiem savās rokās tur lielu varu pār grāmatu likteņiem), gausināja, taču nespēja apturēt “Edičkas” iznākšanu vācu tulkojumā. Nīderlande... Dānija... Itālija... 

Dolārlenda pretojās neatlaidīgi un ilgi. 1981. gada rudenī, uzturēdamies Ņujorkā, rakstnieks Ļimonovs The Village Voice ieraudzīja Normana Meilera fotogrāfiju skandalozā autora Džeka Abota un abu redaktora – jauna melnā čaļa Erola Makdonalda – kompānijā. Enerģiskais 28 gadus vecais Random House redaktors (Kostarikas mācītāja dēls, kurš prata četras valodas, lasīja krieviski!), kas atbildīgs par cietumā ieliktā Abota vēstuļu Normanam Meileram publikāciju “Randomā”, Makdonalds – tā nolēma Edičkas autors – ir ideāls redaktors manai grāmatai. Ja ne viņš, tad neviens! Pirms izlidošanas uz Parīzi tikdamies ar Sāru Fraimanu, Ļimonovs viņu aicināja parādīt “Edičku” Makdonaldam.

1982. gada februārī Sāra ar telefona zvanu autoram paziņoja, ka Makdonalds viņa grāmatu pērk! Tad sākās sarunas. Grāmata tika nopirkta, taču izdevniecība pieprasīja jaunu tulkojumu...

1982. gada vasarā amerikāņu “Edička” ar autora ģīmi uz apvāka parādījās grāmatnīcās. Diemžēl nebūt ne visās. Nespēdami atteikt slavenajam Normana Meilera draugam plus melnādainam (Savienotajās Valstīs tas nav mazsvarīgs apstāklis!) vecākajam redaktoram, Random House dižvīri, kā vēlāk izrādījās, Edičku nepavisam nebija iemīlējuši, un, tā kā viņiem bija iespēja negatīvi ietekmēt viņa izplatīšanos JūeSEi, tad viņi ietekmēja ar’. Grāmata tika palaista mazajā distribution tīklā, tai nebija nezināma autora pirmajai grāmatai vitāli nepieciešamās noteiktā apjomā nodrošinātās finansiālās un citu tipu uzmanības, īsi sakot, izdevusi Edičku, izdevniecība ar viņu izrēķinājās kā ar nemīlamu dēlu. Nobāza viņu tālāk no acīm un drīzāk nodeva patversmē. (Grāmatniecības biznesa profesionāļi lieliski zina, ka var grāmatu izdot, bet izdarīt tā, lai to neviens nepamanītu.) Par laimi, 1987. gadā “Edičkam” bija otrā Amerikas iespēja: Grove Press laida to klajā peiperbekā ar daudz lielākiem panākumiem.

Kā grāmatas lapas aizšvīkstēja gadi. Grāmata “Tas esmu es – Edička” uzsāka savas eksistences otro gadu desmitu. Izdota ducī valodu, tā izplūda pa globusu. Ar daudzās valodās publicētajām recenzijām par to varētu aplīmēt kādas itin pieklājīga lieluma Parīzes ieliņas ietvi. Līdztekus “normālu” valstu izdevumiem atsauksmes par grāmatu bija nodrukātas tādos eksotiskos izdevumos kā Литературная Газета (Maskava, PSRS), Daily News of Durban (Dienvidāfrikas Savienība), El Moudjahid (Alžīrijas Republika)... 

Recenzijas “normālo” valstu (jeb rietumvalstu, kā tās parasti dēvē) preses izdevumos krasi sadalījās pozitīvajās un niknajās. Parīzes Libération rakstīja, ka “.. krieviem beidzot ir radies Rakstnieks. Līdz šim no PSRS pie mums nāca tikai labi nodomi... Ļimonovs ir amizants, ātrs, nežēlīgs...” Tomēr arī skaudri naidīgais The Washington Post publicētais raksts neviļus īpatnēji uzslavēja autoru, norādot, ka “.. viņš uzklūp valstij, kas devusi viņam patvērumu (JūeSEi), ar zēlota niknumu, kuru apskaustu Ļeņins”. The Wall Street Journal “Edičkas” autoram atklāja, ka viņš “notraucis viktoriānisko zirnekļtīklu no krievu literatūras”. (Lai nu zirnekļtīkls kur zirnekļtīkls, bet Edičkas autoram bija lemts pirmajam iznīcināt uzreiz veselu tabu komplektu, kuru iepriekšpieminētā literatūra zirnekļtīklā līdz šim bija godbijīgi ievērojusi. Viņš ne tikai radīja jaunu varoni, bet arī uzrakstīja par to, izmantojot dzīvu sarunvalodu, nevis novārgušo literatūras latīņmēli. Viņam bija izdevies radīt kulta grāmatu, palaimējies kļūt par the absolute beginner, kaut ko līdzīgu Elvisam, ja šo varoņdarbu pārrēķinātu popmūzikas vērtību skalā.)

Ar putām uz lūpām reiz pat autoram tuvi cilvēki bija viņam pierādījuši, ka “VIŅIEM tava grāmata nešķitīs interesanta. VIŅU čaļi ne tādas vien taisa”. Šo viedokli – mūžīgā krievu nepilnvērtības kompleksa rezultātu (Staļina laikos to koši dēvēja par “klanīšanos Rietumu priekšā”) – laiks sadragāja tā, ka pāri nepalika nekas. Izrādījās, ka “viņu čaļi” – jaunie rakstnieki – ar sajūsmu lasa (un pat izvēlas par epigrāfiem savām grāmatām) padomju ekstraterrestriāļa tekstus. Savukārt viņu lasītājs, ja tam izdodas līdz viņam izlauzties cauri literārajiem smiltājiem, Edičkas piedzīvojumiem Ņujorkā, Parīzē un Harkovā kategoriski dod priekšroku salīdzinājumā ar treknajām un drūmajām savu tautiešu middle-class grāmatām. Autors ir saņēmis un turpina saņemt vēstules no dažādu tautu lasītājiem. Stāsts par dažiem mēnešiem no krievu lumpeņdzejnieka dzīves Ņujorkā izrādījies vienlīdz tuvs bezdarbniekam no Grenobles, “zilasiņu” prūšu aristokrātei no Berlīnes, huligānam no Dublinas, grāfam fašistam no Parīzes, vecam, jēgu nopīpējušam “kamrādam” komunistam no Montrojas, nelaiķa Jurijam Trifonovam, Kanādas dzejniekam un Alžīrijas oāzes iemītniekam. Vai tas tāds ir izrādījies Dolārlendas aborigēniem, uz kuru zemes norisinājās Edičkas stāsts? Jā, ir. Un pat – kā viņi, aborigēni, atzinuši – 70. gadu garu Ņujorkā, “es laikmetu”, tas izteicis spilgtāk nekā daudzas amerikāņu grāmatas. Dags Airlends New York Observer rakstīja: “.. interesanti, ka viens no žilbinošākajiem un dziļākajiem portretiem, kuros attēlota dzīve velfērhotelī, šajā mūsu visēdājā pilsētā, pie mums nonācis no padomju slepenpolicijas funkcionāra dēla.” (Pie stulbās “slepenpolicijas” vainīgs Random House, kas šādā melni romantiskā manierē atšifrējis pieticīgu IeM kapteini.)

Krievu emigrācijas lasītāji savā vairākumā nesaprata, ka no Edičkas bļāvieniem visspēcīgākais ir indivīda bļāviens pret kolektīvo tirāniju. Pārcēlies no padomju kolektīva uz amerikāņu vai franču, vai izraēliešu kolektīvu, emigrants instinktīvi pielāgojas pie jaunā stropa “MĒS” un līksmi piebalso šovinistu baram ik reizi, kad tiek linčots “ES”. Bet tāpēc jau, mani stulbie ekstautieši, grāmatas nosaukumā lepni dižojas “TAS ESMU ES, ES, ES, ES...” un par pēdējo frāzi tās autors ir izvēlējies “MAN PIE DIRSAS JŪS VISI... EJIET JŪS VISI...”, ka viņa nolūks bija pasludināt indivīda prioritāti un bīstamību, kas rodas, kad indivīdu paverdzina kolektīvi. Visi iespējamie ekskrievu “MĒS” pasludināja “Edičku” par sliktu grāmatu, slikti uzrakstītu grāmatu, kaitīgu grāmatu, bīstamu grāmatu. (Sietlā, Vašingtonas pavalstī emigranti, konfiscējuši bibliotēkai dažus “Edičkas”, sadedzināja tos šamās ēkas priekšā!)

Un likumsakarīgi, ka atradās tikai daži krievu “ES”, kas atzinīgi izteicās par grāmatas nākšanu klajā.

“MĒS” ar ļaunu prieku norādīja, ka Edičkas monologi ir veidoti no padomju avīzēm aizgūtā stilā (tak cita stila nemaz nebija pie rokas... Un padomju nav sliktāks par citiem... drīzāk gan labāks, izteiksmīgāks...), un ar to pietika, lai viņi paziņotu, ka autoram nav talanta. Edičkas bioloģisko nicinājumu pret steigā uzslieto amerikāņu civilizāciju – kuņģcilvēka paradīzi, tā pārākuma kompleksu – “MĒS” interpretēja kā antiamerikānismu. Viņš tika apsūdzēts arī mēģinājumā gāzt un nospārdīt elkus (Saharovu, Solžeņicinu...), tas ir, neticēšanā sava laikmeta aizspriedumiem, un ar to pietika, lai grāmata tika nosaukta par “prosovjetisku”.

[..]

Padomju Savienībā jaunajā kultūras gaisā līdztekus allaž modernajai kaislībai uz zirnekļtīmekļaušanas izstrādājumiem (“viktoriāniskais” ir tikai viens no ornamentiem) ir izveidojušās jaunas pretdabiskas gaumes. Tiek apgalvots, ka “progresīvajai inteliģencei” moderna esot Sašas Sokolova proza (stilistiski tuva slavenajam viltojumam – pēc senslāvisma šnites uzķibinātajai “Teikai par Igora karagaitu”), Tatjanas Tolstajas “vecišķā” proza, Andreja Bitova “mēģeņu” proza. Turpretī tauta nosvīdušām roķelēm brīnīdamās lasot par Staļina “briesmīgajiem” un “asiņainajiem” “noziegumiem”. Tā nu nav zināms, kad tam visam (plus krievu monumentālajai svētulībai) cauri pie padomju lasītāja izlauzīsies “Edička”. Vai padomju lasītājam “Edičku” vajadzēs gaidīt 30 gadus, kā amerikāņu lasītājs savulaik gaidīja “Lēdijas Čaterlejas mīļāko” un “Vēža tropu”, vai tomēr pietiks ar pāris gadu desmitiem? Skaidrs ir vienīgi, ka reiz padomju sistēmai vajadzēs lemt, ko iesākt ar grāmatu “Tas esmu es – Edička”. Jo šī grāmata ir neapstrīdams krievu literatūras brīvības simbols. Tā ir mūsdienu krievu grāmata par excellence. Arvien grūtāk būs uztvert nopietni padomju sabiedrības pretenzijas uz to, ka tā ir “jauna” un “demokrātiska”, kamēr visrevolucionārākā krievu grāmata, kas uzdrošinājusies pārkāpt visus galvenos krievu tabu, PSRS nav izdota. (Netaisnīgā un stulbā birka “pornogrāfisks” lasītāju masas ilgi nespēs aizbiedēt.) Tik ilgi, kamēr grāmata “Tas esmu es – Edička” tiek izdota Amerikas Savienotajās Valstīs, Ņujorkā, Brodvejā, tieši pēc šīs adreses tiek īstenota preses brīvība, bet nevis Maskavā. Kaut arī Maskavā pašlaik tiek īstenotas politiskās brīvības. Savukārt Pasternaka novecojušā un visai neveiksmīgā tradicionālā romāna izdošana ir nevis revolucionārs akts, kas demonstrē preses brīvību, bet gan tikai par 30 gadiem nokavēta sena pārpratuma novēršana.

Ir skaidrs, ka Mamma Krievija ir aizņemta – mazohistiski rakņājas savas vēstures ķeskās, apraud savus nelaiķa bērnus, kas pēdējā pusgadsimta laikā nožņaugti viņas mātišķajos apkampienos. Tāpēc viņas jaunākajām atvasēm laikam kārta tik drīz nepienāks... Toties pazudušais, nemīlamais Krievijas dēls Edička tikmēr jau otro gadu desmitu rozā kurpēs klaiņo pa Brodvejas mūžīgo upi...

Konstatējot sava varoņa dzīvelīgumu, autors priecājas (lieciet aiz auss) nevis tāpēc, ka, pateicoties pārsimt tūkstošus dolāru izmaksājušai promotion campaign, par bestselleru kļuvušais sacerējums guvis piedauzīgus panākumus, bet gan par relatīvi pieticīgākiem panākumiem, toties stabiliem, kurus guvusi cilvēcīga, narcistiska, anarhistiska anti-establishment grāmata. Grāmata, kas ir protests pret “MĒS”. Viena bļāviens pret visiem. Patlaban nav noliedzams, ka Edičku – tipu rozā kurpēs ar 13 centimetrus augstiem papēžiem, baltā uzvalkā, krustiņu pakaklē (re, šis ar nekaunīgi apjukušu seju cilpo pa Brodveju!...) – jau vairs nav iespējams izdzīt no literatūras. Krievu gara radīts, viņš tajā ir uz palikšanu. Kopā ar meitenīti Lolitiņu un Donas kazaku Grigoriju Meļehovu. Pareizie perestroikas kolektīva-mēs varoņi Edičku neaizēnos no lasītāja, tāpat kā nav aizēnojuši pareizie un kā lāpstas godīgie disidentisma personāži-mēs.

Bet varoņa neiznīcināmība rakstniekam ir vislielākais lepnums. Viss cits ir slima suņa murgi un zaļa šļura.