Kirils Kobrins

Nelietības triumfs

"Par pasažieru lidmašīnas uzspridzināšanu virs Lokerbijas notiesātais Abdelbasets Alī Megrāhī žēlsirdības dēļ tika atbrīvots no Skotijas cietuma un varēja atgriezties Lībijā. Piecdesmit septiņus gadus vecais Abdelbasets Alī Megrāhī tika apcietināts 2001. gadā par nežēlīgo rīcību 1988. gadā, kas prasīja 270 dzīvības. Lēmumu atbrīvot Megrāhī, kuram ir prostatas vēzis pēdējā stadijā, pieņēma Skotijas valdība. ASV prezidents Baraks Obama izteicās, ka šis lēmums ir "kļūda”, ar sašutumu reaģējušas arī vairākas upuru ģimenes ASV. Starp bojāgājušajiem bija 189 amerikāņi.”

BBC, 2009. gada 20. augustā

No vēža mirstošo lībiešu slepkavu izlaiduši ārā no skotu cietumu un aizsūtījuši uz dzimteni nomirt. Tripolē viņu triumfāli izveda pa lidmašīnas trapu, sagaidīja vietējā diktatora dēls, viņu fotografēja, filmēja, viņam aplaudēja. Viņš bija nokļuvis starp savējiem, un tas, kas bija nosodāms Skotijas autonomās justīcijas pārvaldījumā, kļuva itin dabisks Džamahīrijā, pēc kuras pavēles viņš ielika bumbiņu čemodāniņā, kas uzsprāga 1988. gadā pasažieru lidmašīnā virs skotu ciemata Lokerbijas. Abdelbasets Alī Mohmets al Megrāhī tika nogādāts pie paša Lībijas vadoņa, kurš to sveica savā nevainojamajā melnajā togā un tādas pašas krāsas cepurītē. Vilties lika vienīgi krēsli - parastie plastmasas krēsli, kādi bieži sastopami ielas kafejnīcās. Šī detaļa norāda uz to, ka Kadāfī bija nolēmis nevest slepkavu uz savu rezidenci, nenovest lietu līdz galējībai - viņa mērķis bija tikai aizvainot Rietumus, pazemot šo mīļas muļķības pļāpājošo publiku, galu galā - vēlreiz nogalināt tos nelaimīgos, kas jau vienreiz bija nogalināti, saspridzināti gabalos, sadedzināti, nospiesti nokritušās lidmašīnas atlūžņos pirms 21 gada. Kadāfī zina, ko dara, viņš nekad neaizcērt aiz sevis visas durvis.
Šajā pretīgajā gadījumā visi nospēlēja savas lomas par visiem simt procentiem. Vispirms al Megrāhī radinieks, lībiešu specdienesta darbinieks Saīds Rašids prāto, kā varētu iegriezt amerikāņu imperiālismam. Pēc tam Megrāhī, arī lībiešu izlūkdienesta darbinieks, kas strādā Maltā, sabāzis kabatās savas četras viltotās pases, braukā starp Cīrihi un Tripoli, pērk detaļas, kas nepieciešamas ellesmašīnai, kura tiks ielikta čemodānā, kas savukārt tiks nodots bagāžā Panamerican kompānijas 103. reisā. Bumba uzsprāga 38 minūtē pēc lainera izlidošanas no Londonas. Pēc tam sekoja 21 tirgošanās un šantāžas gads. 1991. gadā amerikāņu un britu izmeklētāji noskaidroja, ka lībieši Megrāhī un Al Amins Halīfa Fimahs vainīgi šajā noziegumā, bet 1992. gadā ANO Drošības padome noteica Lībijai sankcijas, pieprasot aizdomās turēto izdošanu. Vēl pēc sešiem gadiem Kadāfī nolēma izdot savus aģentus, piekrītot tiesai neitrālā valstī - ja tiks atceltas sankcijas. Starpnieks sarunās bija Nelsons Mandela. Megrāhī un Fimahs tika izdoti, viņus tiesāja Nēderlandē pēc skotu likumiem, un pirmo no viņiem notiesāja uz mūža ieslodzījumu.
Fimahu attaisnoja un atbrīvoja. Tālāk sekoja ilga Kadāfī spēlīte pret Rietumiem: vispirms viņš piekrita izmaksāt naudas kompensāciju terora akta upuriem (līdz ar to atzīdams, ka Lībija ir vainīga slepkavībā), taču sankciju atcelšana, Rietumu biznesa ieplūšana valstī, aktīvā tirgošanās ar ogļūdeņražiem ātri kompensēja šo Lībijai nenozīmīgo zaudējumu. Vēl vairāk, Kadāfī Rietumos pakāpeniski pārvērtās no “ļoti slikta puiša” par “vienkārši sliktu”, bet pēc tam - par “ne īpaši labu”. Viss beidzās ar to, ka Kadāfī jau izplāja savas teltis Elizejas laukos, pārsprieda aktuālus jautājumus ar Kondolīzu Raisu, nerunājot nemaz par sīkākiem politiķiem, kas sapņoja kaut kur iegūt citu, ne-Putina gāzi. Taču Kadāfī nebūtu Kadāfī, ja viņš neatspēlētos par visiem pāridarījumiem un apvainojumiem, ar velnišķīgu viltību un nekaunību simtkārt atgūstot zaudēto. Pirms dažiem gadiem viņš sarīkoja tiesu ārzemju ārstiem, apsūdzot tos apzinātā lībiešu inficēšanā ar AIDS. Lībijas “ārstu lieta” beidzās ar to, ka Rietumiem nācās izpirkt nelaimīgo bulgāru sieviešu un viena palestīnieša brīvību (faktiski, arī dzīvību, ja ņem vērā apstākļus Džamahīrijas cietumos) - tā bija acīmredzama atmaksa par piekāpšanos Lokerbijas spridzināšanas lietā, savdabīga Aizspogulijas atbilde uz Megrāhī stāstu.
Pa to laiku Megrāhī sēdēja cietumā, atsevišķā kamerā ar savu virtuvi, kurā viņš gatavoja sev halāla ēdienu - Korānā atļauto, iesniegdams un zaudēdams apelāciju pēc apelācijas - līdz pirms nepilna gada lībieša advokāts paziņoja, ka viņa klientam ir neārstējams prostatas vēzis. Tālāk sāka strādāt jau pavisam cits mehānisms - britu sabiedriskās domas mehānisms; Kadāfī varēja mierīgi sekot notiekošajam, neiejaucoties un gaidot drīzo triumfu. Runas par atbrīvošanu “uz žēlsirdības pamata” (tieši tā jātulko juridiskais formulējums, kas tika attiecināts uz Megrāhī ) patiešām tika risinātas, balstoties uz normāla cilvēka līdzjūtību attiecībā pret savas sugas pārstāvi, kurš cieš no nāvīgas slimības. Un runa, protams, nav par to, ka Lielbritānijā vai Skotijā dzīvotu, teiksim, kaut kādi īpaši labsirdīgi cilvēki. Nē, viņi ir tādi paši kā visi pārējie - Lībijā, Ķīnā, vai, piemēram, Krievijā: dzer, lamājas, krāpj sievas, iegāž kolēģus un tamlīdzīgi. Vienkārši šeit izpaužas parastā antropoloģiskā solidaritāte, sajaukta ar stipru pārliecību par to, kā ir jābūt, bet tas nozīmē sekojošo: mirstošam no vēža slepkavam nevajag mirt cietumā. Cilvēku, kurš nogalinājis 270 citus cilvēkus, nevar nogalināt 270 reizes, vēl vairāk, viņu - pēc Lielbritānijas likumiem, un vispār pēc Eiropas likumiem - nevar nogalināt pat vienu reizi, vismaz - pēc tiesas sprieduma. Šis 
pieņēmums (kam piekrīt nebūt ne visi eiropieši) ir apriors konsenss, par kuru vienojās pēc pasaules kara, neredzams pamats, uz kura balstās visa mūsdienu Eiropa. Tieši tādēļ Megrāhī atbrīvošanu gribēja dažādi cilvēki, tai skaitā arī viņa upuru radinieki. Viņi tāpat kā Skotijas tieslietu ministrs Kenijs Makaskils cerēja, ka Megrāhī pacentīsies pēc iespējas ātrāk nolīst no cilvēku acīm kādā kaktā, kur sava mūža atlikušos trīs mēnešus pavadīs lūgšanās un sirdsapziņas mokās.
Un viņi visi alojās, pie tam kā vēl. Atbrīvoto Megrāhī veda ar Kadāfī personīgo lidmašīnu, diktatora dēls viņu sagaidīja lidostā, pats pulkvedis pagodināja savu mirstošo aģentu ar īsu sarunu. Viss bija izdarīts tā, lai iespējami vairāk aizvainotu tos, kuri bija izrādījuši šo “žēlsirdību”. Gordons Brauns velti lūdza Lībijas diktatoram šajā lietā uzvesties pieklājīgāk - velti.
Ne tik cilvēkmīloši upuru radinieki bija sašutuši - Lībija vienkārši nepievērsa tiem nekādu uzmanību. Pacietību zaudēja pat diplomātiskais Obama, faktiski pārmetot britiem; taču ko gan viņi vairs varēja izdarīt pēc tā, kas jau bija izdarīts? Visbeidzot, lai galīgi izvārtītu dubļos valsti, kas bija izrādījusi cilvēcīgumu, Kadāfī dēls deva mājienu: Megrāhī atbrīvošana varētu būt saistīta ar zināmiem British Petrolium kontraktiem Lībijā. Satriektie briti tūliņ pat sāka taisnoties, noliegt - bet kas viņiem tagad vairs ticēs?
Iznāk, ka Kadāfī šo partiju ir uzvarējis. Galvenais trumpis tādā spēlē - šantāža. Tādēļ tiek ņemt sveši ķīlnieki, ienaidniekiem tiek atdoti viņu uzticamie kalpi - taču tikai tādēļ, lai ietirgotu kaut ko svarīgu, ar ko pēc tam varēs šantažēt “lielos tēvočus”. Tā nav valsts politika, tā ir rīcība, kas piestāv gangsterim, bandītam, patmīlīgam histēriķim. Tāds ir Kim Čen Irs, kas maina nelaimīgās muļķa amerikāņu žurnālistes pret slepenām atlaidēm un solījumiem; Ahmadinedžads, kas stiepj ārzemniekus uz cietumiem ar sekojošu pompozu un nožēlojamu “islāma taisnīguma” komēdiju. Goda vārds, reizēm ar nožēlu atceries tos laikus, kad “ļaunums” bija valstisks - vismaz tam nebija piejaukta “psiholoģija”, vispārējs dostejevskisms; pašreizējais ļaunums attiecas uz kalpu galu, nevis saloniem, nevis baznīcas kancelēm, nevis universitātes katedrām - un pat ne uz kazarmām. Tādēļ gan tas nav mazāk bīstams, taču tādēļ tas ir jo vairāk pretīgs.

Raksts no Oktobris, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela