Zvēru pie...

“Ja cilvēks tik tiešām ir iedomājies, ka zvērestam (nevis parakstam par nepatiesu liecību sniegšanu saskaņā ar attiecīgu pantu, bet literāram zvērestam) var būt juridiskas sekas, šāds cilvēks ir pilnīgs stulbenis.”

“Divkosības svētki”, Mārcis Bendiks, puaro.lv

Nacionālā apvienība VL-TB/ LNNK koalīcijas Sadarbības padomē ir iesniegusi priekšlikumus grozījumiem vairākos likumos, kas Saeimas deputātiem noteiktu bargāku atbildību par Saeimas deputāta svinīgā solījuma (zvēresta) pārkāpšanu.

LETA, 19. decembris

Vārds “zvērests” Latvijas presē pēdējā laikā ir izskanējis visai bieži, bet pamēģināsim par to mazliet padomāt, abstrahējoties no šābrīža politiskajām kaislībām.

Sāksim ar pirmo un svarīgāko atziņu, un proti: “zvērests” (šī vārda tiešajā un precīzajā nozīmē) ir tīri reliģiskas dabas jēdziens. Es piedāvātu šādu vispārinātu zvēresta definīciju: tā ir apgalvojuma formā izteikta tēze, sakarā ar kuŗu cilvēks piesauc Dievu (dievību) par liecinieku un piesauc uz sevi vai uz saviem tuviniekiem Dieva (dievības) sodu, ja šis apgalvojums izrādīsies nepatiess. Tā, piemēram, “zvēru pie savas mātes” nozīmē: “Es piesaucu Dievu (vai dievus) par liecinieku, ka runāju patiesību, un lai manai mātei notiek kaut kas ļauns, ja es meloju.” Zvēresta priekšmets var attiekties gan uz pagātni (“zvēru, ka neesmu zadzis”), gan uz tagadni (“zvēru, ka dzīvoju Rīgā”), gan arī uz nākotni (“zvēru, ka atdošu naudu līdz pirmdienai”).

Zvērests var izpausties ne tikai formāli izrunājot vārdu “zvēru”, bet arī citādi, piemēram, sakot “Dieva priekšā”, “lai Dievs man palīdz” vai arī turot roku uz Svēto Rakstu sējuma. Svarīgi ir tas, ka visos šajos gadījumos tiek piesaukts svēts un transcendents liecinieks (Dievs, dievi, dievība u.tml.). Daudzi atzīst zvērēšanu par morāli nepieļaujamu, atsaucoties, piemēram, uz šiem Jēzus vārdiem: “Bet es jums saku: jums pavisam nebūs zvērēt; ne pie debesīm, jo tās ir Dieva goda krēsls, nedz pie zemes, jo tā ir viņa kāju pamesls, nedz pie Jeruzālemes, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta. Tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēj padarīt ne vienu vienīgu matu ne baltu, ne melnu. Bet jūsu vārdi lai ir: “jā, jā, nē, nē”; kas pāri par to, tas ir no ļauna.” (Mt 5:34–37) Ir reliģiskas konfesijas, kas šādu vai līdzīgu iemeslu dēļ principiāli neatzīst zvērēšanu (piemēram, menonīti, kvēkeri, Jehovas liecinieki). Lai šos cilvēkus nediskriminētu, laika gaitā dažādu valstu likumos blakus zvēresta formulai tika iekļauta arī vienkārša “svinīga solījuma” jeb “apliecinājuma” formula, kas vēršas tikai pie materiālajā nozīmē klātesošajiem klausītājiem un pat netiešā veidā nesatuŗ domu par Dieva piesaukšanu. Tātad “zvēresta” un vienkārša “svinīga solījuma” atšķirībai ir jēgpilna nozīme tikai ticīga cilvēka acīs. Ja cilvēks ir ateists vai agnostiķis, tad viņa skatījumā atšķirība starp šiem abiem vārdiem ir tīri valodnieciska, t.i., būtībā nekāda. Ja viņš saka “zvēru”, tad tas ir tikai stilistisks paņēmiens: vārds “zvēru” vienkārši skan spēcīgāk, svarīgāk un svinīgāk nekā “apsolu”; tādēļ arī tas psicholoģiski liekas saistošāks un ticamāks. Šo atziņu labi ilustrē sekojošs vēsturisks fakts: kad pazīstamais 19. gadsimta angļu ateists Čārlzs Bredlovs tika ievēlēts parlamentā, viņš atteicās dot reliģiskā formā ietērpto uzticības zvērestu karalienei (un līdz ar to nevarēja sākt pildīt deputāta pienākumus). Viņš lūdza atļauju aizvietot zvērestu ar svinīgu solījumu, bet šādu iespēju likums neparedzēja. Bredlovs beidzot piekrita dot zvērestu “formas pēc”, taču Kopienu palātas vairākums to noraidīja: tā kā viņš bija pašpasludināts ateists, tad viņa “zvērests” būtu tukši vārdi bez jebkāda svara un ticamības. Un Bredlovs zaudēja savu vietu parlamentā. Zvēresti pastāv vairākumā pasaules kultūru, no primitīvajām līdz technoloģiski attīstītajām. Tas ir vienkāršs un ērts pierādījumu iegūšanas vai saistību nodrošināšanas veids, un tas balstās uz pieņēmumu, ka bailes no Dieva soda atturēs cilvēku no nepatiesiem vārdiem vai negodīgas rīcības. Taču zvēresta efektivitāte līdz ar to ir ierobežota, jo tā ir atkarīga, pirmkārt, no katras personas individuālās sirdsapziņas un, otrkārt, no attiecīgās sabiedrības kolektīvās reliģiskās apziņas.

Šajā sakarā nevar nepamanīt skaidru vēsturisku tendenci: jo attīstītāka kļūst sabiedrība, jo racionālāka kļūst tās tiesību sistēma un jo mazāk vietas šajā tiesību sistēmā tiek atvēlēts zvērestam. Archaiskās romiešu tiesības (ķēniņvalsts un agrīnās republikas periodā) bija ļoti sakralizētas, tās čumēja un mudžēja no dažādiem zvērestiem un precīzām rituālām formulām. Laika gaitā grieķu filozofijas ietekmē (galvenokārt Aristoteļa un stoiķu) romiešu tiesības pārveidojās: rituālo elementu vairākums atkāpās, un priekšplānā izvirzījās racionāli un ētiski pamatotas normas. Tā radās klasiskās romiešu tiesības, kas joprojām ir tik daudzu valstu (tostarp arī Latvijas) civillikumu pamatā. Kad izveidojās un sāka attīstīties kristīgā baznīca, tās kanoniskās tiesības – neraugoties uz to reliģisko izcelsmi un īpatnībām – arī veidojās uz klasiskās romiešu tiesību paradigmas bāzes.

Pēc Rietumu Romas impērijas krišanas Rietumeiropas teritorijā izveidojās daudzas barbaru valstis un valstiņas, kur valdīja iekaŗotāju – ģermāņu cilšu – paražu tiesības. Salīdzinot ar romiešu tiesībām, šīs paražu tiesības bija neizsakāmi primitīvākas: to pamatmērķis bija nevis iedibināt un aizsargāt taisnīgumu, bet gan vienkārši novērst agresiju un asinsizliešanu. Līdz ar to patiesības noskaidrošana tajās bieži vien notika nevis ar racionāliem līdzekļiem, bet gan ar intelektuāli daudz vieglākām maģiskām izdarībām. Dažādiem rituāliem zvērestiem tika ierādīta goda vieta; blakus tiem tika plaši pielietotas dažādu veidu ordālijas (pārbaude ar karstu dzelzi, tiesu divkaujas u.tml.). Sākot ar 11. gadsimtu, viduslaiku Eiropas universitāšu juristi pielika titāniskas pūles, lai – bieži vien ar kanonisko tiesību starpniecību – atjaunotu kādreizējo romiešu tiesību spožumu. Un, jo racionālākas kļuva tiesības, jo mazāka palika vajadzība pēc zvēresta, kas kļuva arvien marginālāks. Zvērests kā tāds nav izzudis no mūsdienu likumiem. Tas joprojām pastāv, taču ne kā patiesības noskaidrošanas vai saistību nodrošināšanas pamatlīdzeklis, bet gan drīzāk kā morāls pamudinājums cilvēka sirdsapziņai. Tādēļ zvēresta pārkāpums pats par sevi principā rada tikai morālas dabas sekas, ja vien likums tieši neparedz sankciju par tā pārkāpšanu (piemēram, atceļot no amata Valsts prezidentu par zvēresta laušanu, kā tas notika ar Lietuvas prezidentu Rolandu Paksu).