Nav atbildes

“Lai noskaidrotu, kādas darbības Latvijas iedzīvotāji uzskata par morāli pieņemamām, bet kādas – nē, pētījumu centrs SKDS 2010. gada martā veica Latvijas iedzīvotāju aptauju. Aptaujas dati liecina, ka gandrīz divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju par morāli nepieņemamām uzskata azartspēļu spēlēšanu (62%), homoseksuālismu (61%) un pārmērīgu alkoholisko dzērienu lietošanu (61%). Vairākums iedzīvotāju par morāli nepieņemamu uzskata arī laulības pārkāpšanu (57%). Tikai katrs trešais Latvijas iedzīvotājs par morāli nosodāmu rīcību uzskata naudas došanu ceļu policistam, lai izvairītos no oficiālā soda (34%). Vēl retāk par morāli nosodāmu rīcību tiek uzskatīta daļēja nodokļu nemaksāšana (27%), melošana, lai pasargātu citu cilvēku jūtas (tā saucamie “baltie meli”) (18%) un dzimumattiecības starp oficiāli neprecētiem cilvēkiem (13%).

Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS

www.skds.lv/doc/Morale_SKDS_032010.pdf

SKDS aptaujas rezultātos pārsteidz likumsakarība: lielākā sabiedrības daļa par morāli nepieņemamām uzskata lietas, kas nav aizliegtas likumā vai pat ir detalizēti reglamentētas, piemēram, azartspēles. Savukārt tiesiski aizliegtas, krimināli sodāmas parādības par amorālām, nepieņemamām uzskata tikai trešā daļa vai pat mazāka proporcija no aptaujātajiem respondentiem. Pieņemu, ka pētījums ir precīzs, izvēlētā auditorija pietiekami reprezentabla un iespējamais kļūdas procents būtiski nemaina tautas izvēles atspoguļojumu. Pētījums rada vairākus secinājumus.

Apskatīsim tos jautājumus, kuru vērtējums atrodams likumā. Melošana, lai sargātu citu jūtas, ja vien tas nav saistīts ar profesionālu pienākumu izpildi, likumdevēju neuztrauc. Tāpat kā pārmērīga alkohola lietošana, ja vien tā nerada tālākas negantības. Un labi, ka tā. Citādi tiesas būtu pārslogotas, mēģinot noteikt atšķirību starp ieilgušu simpoziju un žūpību. Gadījumos, kur likumdevējs ir vēlējies radīt tiesisku regulējumu aptaujā apskatītajām negatīvajām parādībām, vērojama neparasta tendence. Mūsu atbilžu attiecība pret tiesību normu prasībām parāda tiesiskās domas pārmaiņas pēdējo gadu desmitu gaitā. Pirmais acīmredzamais secinājums ir par lēnīgo likumdevēju. Likumdevējs negribīgi, tomēr nenovēršami spiests respektēt sabiedriskā noskaņojuma un vērtību izmaiņas. Vēl pirms 70 gadiem, vienas paaudzes attālumā, likums stingri sargāja ģimenes tradīcijas un vecāku varu. Pirmskara Latvijā aresta sods pienācās vīrietim, kurš “aizvedis neprecējušos, laulības pilngadību sasniegušu, bet par 21 gadu jaunāku sievieti, lai iestātos ar to laulībā ar viņas piekrišanu, bet bez viņas vecāku piekrišanas.” (Sodu likuma 417. p.). Mūsdienās pilngadīgai sievietei nenākas saskaņot laulību ar vecākiem un viņas izredzēto nevarētu arestēt pēc patriarhāla tēva prasības. Pirms kara arī laulības pārkāpšanas sakari bija sodāmi ar arestu, pie tam, sodīja gan laulībā esošu, gan arī “brīvo” ārlaulības sakaru partneri (Sodu likuma 418. p.). Šodien ārlaulības sakari nav kriminalizēti. Tomēr aptaujas dalībnieku vairākums (57%) laulības pārkāpšanu uzskatījuši par morāli nosodāmu parādību. Grēku tabulas augstākos rangos ir tikai azartspēles, žūpība un homoseksualitāte. Homoseksuālus sakarus par morāli nepieņemamiem uzskata vairāk par 60% aptaujāto. Tikai trešā daļa sabiedrības seksuālo minoritāti vērtē nevis no vairākuma moralizējošā, nosodošā skata punkta, bet kompleksāk, apsverot, ka tas varētu nebūt personas izvēles jautājums. Ja šeit pastāv kāda korelācija ar tiesību priekšrakstiem, tad formāli šo vairākuma nosodījumu varētu attaisnot apstāklis, ka kriminālsods par homoseksuālām attiecībām (pederastiju) atcelts tikai pirms pārdesmit gadiem. Tā varētu secināt, ja mēs pieņemtu, ka sabiedrība savā ētiskā vērtējumā seko likumdevējam. Ja mēs uzskatītu, ka sabiedrība savus priekšstatus par morālu rīcību veido pēc politiskās elites parauga. Taču tā nav. Un to pierāda vairākuma viedoklis par azartspēļu un ārlaulības sakaru pieļaujamību. Laulības institūta nozīmes samazināšanos apliecina nākamais vērtējums: 13% atzīst par morāli nepieņemamām dzimumattiecības starp oficiāli neprecētiem cilvēkiem. Tieši tikpat aptaujāto uzskata, ka tas ir atkarīgs no konkrētās situācijas (tātad principā neiebilst), un vēl 13% vispār neuzskata šo par morālās dimensijas jautājumu. Kā vienmēr mūsu pusē – katrs desmitais izvēlas “grūti pateikt/ nav atbildes”. Vai varbūt – grūti par to runāt.

Nākamais secinājums attiecas uz kopsakarībām vai, precīzāk, atšķirībām likumdevēja un sabiedrības vērtējumā par likumā aizliegtiem pārkāpumiem. Attiecībā uz aptaujā minētajiem tiesību pārkāpumu gadījumiem nedarbojas Tiesību morālā pamatojuma vai Tiesību kā Ētikas minimuma doktrīnas, kas dominēja Eiropā 20. gadsimtā un ko Latvijas tiesas mēģinājušas iedzīvināt pēdējo 20 gadu laikā kopš 1990. gada 4. maija. Jaunā hipotēze, piesardzīgi formulēta attiecībā uz izvēlētajiem pārkāpumiem, būtu sekojoša: tiesībām un morālei ir daudz mazāk saskares punktu, nekā līdz šim uzskatījām. Šajos gadījumos nemaz. Proti, likumā noteiktās sankcijas ir apgriezti proporcionālas attiecīgo nodarījumu morālajam nosodījumam. Vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju par morāli nosodāmām uzskata likumā pieļautas lietas (laulības pārkāpšana, azartspēļu spēlēšana, homoseksuālas attiecības), savukārt likumdevēja apkarotas parādības (kukuļdošana, nodokļu nemaksāšana) par morāli nosodāmām uzskata tikai aptuveni trešā daļa iedzīvotāju. Protams, aptauja neietver tādus morāli un tiesiski sodāmus pāridarījumus kā zagšana, laupīšana, iekaustīšana vai nobendēšana. Par tiem, pieņemu, gan grēku katalogā, gan likuma priekšrakstos sinhroni paredzams salīdzinoši bargs sods. Tomēr arī piedāvātajā izlasē ir diezgan viennozīmīgi gadījumi. Naudas došana ceļu policistam ir krimināli sodāms noziegums, kukuļdošana. Tāpat kā kukuļa ņemšana, tā izspiešana vai starpniecība un tālāk nododamā kukuļa piesavināšanās (Krimināllikuma 320.–323. pp.). Krimināllikuma uzdevums ir uzskaitīt sabiedriski nepieņemamas rīcības izpausmes un piedraudēt ar sodu, ja bezatbildīgais indivīds iedrošinātos īstenot kādu no aizliegtā saraksta nedarbiem. Visi zina, ka dot kukuli, tāpat kā to ņemt vai prasīt ir aizliegts. Šāds aizliegums ir vēsturiski pastāvējis gan Padomju tiesībās, gan 1918. gada neatkarīgās Latvijas, gan Krievijas impērijas Sodu likumos. Tomēr piecīšu tradīcija ir paliekoši iesakņojusies. Šis fenomens no ceļu drošības jomas ir mērķtiecīgi ieplūdis arī, piemēram, muitas dienestā un gadu desmitus stabili pastāvējis ārstniecības pakalpojumu jomā. Pateicību vai aplokšņu norēķinu standarts nav nevainīgs dzeramnaudas paveids ļoti vienkārša apsvēruma dēļ – atšķirībā no simpātiska puķu pārdevēja vai izdarīga bārmeņa saimniecības, pateicības summa nav iebūvēta kā daļa no amatpersonas atlīdzības par paveikto darbu. Ja tā būtu, tad mums nevajadzētu centralizēti vākt nodokļus un nodevas. Varbūt pienācis laiks atzīt, ka valsts pārvaldes finansēšanas sistēma vairs nedarbojas? Pēdējo divu gadu sāpīgās lejupslīdes vai atklāsmes paģiru laikā ir dzirdēti uzsaukumi uz pilsonisko nepakļaušanos, pretestību publiskai pārvaldei un ideju, ka nodokļu maksātāji paši var pieņemt lēmumu, kādu no valsts funkcijām tieši finansēt. “Ja jūs tā, tad mēs – nekā.” Un te nu ir rezultāts: tikai nedaudz vairāk par ceturtdaļu valsts iedzīvotāju (27%) uzskata daļēju nodokļu nomaksu valstij par morāli nepieņemamu. 20% apgalvo, ka tas ir morāli pieņemami, 53% izvairās no atbildes uz jautājumu, norādot, ka tas esot atkarīgs no situācijas (tātad – tomēr pieļauj nemaksāšanu!), tas vispār neattiecas uz morāli vai “grūti pateikt”. Šādu balsojumu var skaidrot arī tā, ka 73% nav pārliecināti, ka ir jāfinansē tieši šāda Latvijas valsts. Ruso Sabiedriskā Līguma izpratnē katrs no mums kļūst par civilās sabiedrības locekli ar savu īpašumu – mūsu valdījumi iegūst tiesisku aizsardzību un mums rodas pienākums valsti uzturēt (Sabiedriskais Līgums, I Grāmatas 9. nodaļa). Izvairīšanās no nodokļu nomaksas, vai pat nodokļu deklarācijas neiesniegšanas ir noziegums (Krimināllikuma 218. un 219. pp.). Ja kāds viens nemaksā nodokļus un tā cenšas iebilst valsts bezatbildīgajai tēriņu politikai, tad viens tiek sodīts par nodokļu nemaksāšanu. Ko iesākt, ja nemaksā vairākums? Vai būtu iestājies Džona Loka Otrajā traktātā par valdību paredzētais brīdis, kad iedzīvotāji atgūst savu dabisko brīvību un izvēlas jaunu pārvaldi (§ 222)? Mūsdienu sabiedrība ir tālu no idilliski vienkāršotā sabiedriskā līguma modeļa, ko aprakstīja Ruso un Loks. Tomēr, lai cik komplicēta būtu iekārta, nav šaubu, ka valsts var pastāvēt tikai tad, ja absolūtais vairākums iedzīvotāju vēlās tās pastāvēšanu un piekrīt daļu no saviem ienākumiem nodot valsts pārvaldes uzturēšanai. Bet kā lai uztur pārvaldi, kuru nesaproti, kura rīkojās pretēji tavai gribai un smejas par tavām prasībām? Šajā neziņā ir grūti rast atbildi. Pieļauju, ka neesmu vienīgais, kas šobrīd ļoti personiski lasa Dantes “Dievišķās komēdijas” ievada rindas:

 “Kad dzīves ceļš bij pusē nostaigāts,

Tad atrados es tumšā, biezā mežā,

No īsta, taisna ceļa nomaldījies.

[..]

Pats nezinu, kā nomaldījies tiku,

Jo biju tā kā miegā aizmidzis

Tai brīdī, kad man īstais ceļš bij zudis.”

Nemirstīgais florencietis, izejot deviņus elles lokus (vai arī riņķus, kā tos tulkoja Jēkabs Māsēns), sastop visus SKDS sociologu aptaujā pieminētos grēciniekus. Dante, izejot elli un šķīstītavu, ir atradis īsto ceļu. Man atliek iespēja “grūti pateikt/ nav atbildes”. Tāds arī tas trešais secinājums.