Sūdzambībele-rakstāmgalds

“VID norāda, ka pievērsīs uzmanību cilvēkiem, kas dzīvo pāri saviem līdzekļiem, un cer, ka šajā darbā palīdzēs iedzīvotāju vēlme ziņot vienam par otru. Inese Bahanovska: “Mēs dažkārt saņemam informāciju no trešajām personām, arī kad kaimiņi, radi vai kāda cita persona sniedz informāciju. Mums ir arī fizisko personu kontroles sistēma “Rasa”.”

TVNET.lv, 2010. gada 6. janvārī

Pagājušā gada nogalē organizācija Business Software Alliance (BSA) Lielbritānijā sāka kampaņu “Nail your boss!” – “Nostučī savu priekšnieku” (burtiski – pienaglo). Londonas pilsētvidē un internetā izvietotajās reklāmās bija attēlota pienaglota priekšnieka kaklasaite un norādīts tālruņa numurs, pa kuru piezvanīt un sūdzēties. BSA apvieno lielākos datorprogrammu ražošanas uzņēmumus – Apple, Adobe, Microsoft, Hewlett-Packard, IBM un citus. Kampaņas mērķis, tāpat kā vairums BSA aktivitāšu, bija nelegālu jeb pirātisku datorprogrammu kopiju izmantošanas apkarošana, kas pats par sevi nav nekas jauns. Jauna bija, tā teikt, kampaņas rīkotāju pieeja. Vispirms jau uzmanību piesaistīja pārsteidzoši asprātīgais kampaņas sauklis un tam atbilstošais attēls – pat ja pārsteidzošs un asprātīgs tas varbūt šķita vienīgi salīdzinājumā ar iepriekšējo BSA aktivitāšu reklāmām. Vēl uzrunājošāka bija reklāmās minētā apaļā summiņa, ko BSA solīja izmaksāt čaklajiem savu priekšnieku naglotājiem. Lai gan šādas materiālas veicināšanas metodes BSA bija izmantojusi arī iepriekš, jaunajā kampaņā apsolītā atlīdzība bija kaut kas līdz šim vēl nepieredzēts – 20 000 mārciņu jeb gandrīz 16 000 latu. Īpaši vilinošu šo piedāvājumu padarīja kampaņai izraudzītais laiks. Pārdesmit tūkstoši nepavisam nav peļami brīdī, kad bezmaz it visās jomās jaušama ekonomiskās krīzes ļaunu vēstošā dvaša, laikā, kad priekšnieki, kur vien tas iespējams, cenšas samazināt, atlaist, apgriezt un optimizēt, turklāt tuvojas Ziemassvētki ar nepieciešamību sarūpēt labi daudz dāvanu, jo citādi pastāv nopietns risks ieslīgt Ziemassvētku depresijā. Kampaņas veidotāju domu gaita, visticamāk, bijusi tieši šāda, un nevarētu teikt, ka tajā trūktu aprēķina vai loģikas. Kaut gan mērķis bija nenoliedzami cēls (zagšanas apkarošana) un mērķa sasniegšanai izraudzītā metode iedarbīga, tomēr pasākums kopumā atgādināja zemisko iztapību, ar kādu līdzās spēļu zālēm tiek ierīkoti lombardi. 20 000 mārciņu prēmija pirmssvētku tēriņiem ir tīri pieklājīgs naudas daudzums, taču atlīdzības summā ierakstītais nullīšu skaits aizmālē acis un novērš uzmanību no fakta, ka šāda veida ienākumi, visticamāk, ir vienreizēja un absolūti neperspektīva peļņa. Tas ir sava veida viltus ieguvums, līdzīgs SMS kredītam vai dvēseles pārdošanai sātanam, kas par nesamērīgi augstu cenu sola dāvāt iespēju apmierināt mirkļa iegribas.

Nav grūti iztēloties, ka “pienaglotie” priekšnieki būs gatavi ieguldīt ievērojamu piepūli, cenšoties izdibināt, kurš no padotajiem bijis 20 000 mārciņas iekārojušais censonis, un veiksmes gadījumā no ziņotāja bez kavēšanās tiks vaļā. Ja uzņēmums būs mazāks, BSA piemērotās soda sankcijas par pirātisku datorprogrammu izmantošanu var izrādīties pārāk smaga nasta, un, pat ja uzņēmumam izdosies izķepuroties, tas var prasīt tēriņu krietnu samazināšanu – vai nu pazeminot algas, vai atlaižot pa kādam darbiniekam (un sagadīšanās pēc tas var būt mūsu sūdzībnieks). Kas tad beigu beigās atliek? Laimīgais 20 000 mārciņu ieguvējs krīzes apstākļos ir palicis bez darba un, iespējams, izredzēm tuvākajā nākotnē pie tāda tikt. Ziemassvētku dāvanas viņš varbūt pagūs nopirkt, bet vēl pēc kāda laiciņa nauda būs cauri.

Šo gadījumu atcerējos, izlasījis par šogad Latvijā ieviesto tā dēvēto “dāvanu nodokli”. Tā izgudrotāji noteikuši, ka ikvienam, kura saņemto dāvanu vērtība gada laikā būs pārsniegusi 1000 latu, būs jāmaksā 26 procentu nodoklis. Iekasējot šādu nodokli, mūsu valsts vīri un sievas iecerējuši budžetu papildināt ar trim miljoniem latu. Līdztekus uztraukumam par to, ka šāds nodoklis pašos pamatos var saļodzīt dāvanas, dāvanu vērtības un dāvināšanas nozīmi (kaut vai aizmirstot šķietami triviālā parunā ietverto norādi, ka dāvātam zirgam zobos neskatās), jau tūliņ pēc tam, kad ziņa par jauno nodokli nāca gaismā, dažādos rakstos un komentāros tika izteiktas aizdomas par to, kā un vai vispār iespējams izkontrolēt, ko cilvēki viens otram dāvina un ko dāvanās saņem. Ja, piemēram, veikalā pirktai dāvanai vēl var nenoplēst cenas zīmīti vai pievienot pirkuma čeku un tādējādi dāvanas vērtību noteikt tikpat viegli kā aploksnē iebāztiem 1000 latiem, atliek dāvanu pagatavot pašam – teiksim, jūs esat vai nu tautas daiļamata meistars vai plašu atzinību guvis mākslinieks –, un nekas vairs nebūs vienkārši. Taču lai vai kāda būtu dāvana, jaunā nodokļa pamatā – līdzīgi kā tas ir arī ar dienesta auto izmantošanas nodokli – ir pieņēmums, ka dāvanu saņēmēji paši būs tik godprātīgi, ka uzmanīs savu dāvanu vērtību un nepieciešamības gadījumā nomaksās nodokli. Sliktā ziņa ir tā, ka gan jau nebūs un nemaksās. Tāpat saprotams, ka arī Valsts ieņēmumu dienests ikvienam dāvanu saņēmējam izstāvēt klāt nevarēs.

Un te nu ar savu brīnišķīgo ierosinājumu nākusi “VID speciāliste” Inese Bahanovska. Lai kas arī būtu garāmejot un it kā lasītāju iebaidīšanai pieminētā fizisko personu kontroles sistēma RASA, citētajā tekstā uzmanības vērtas man šķiet divas lietas. Vispirms jau tas ir apzīmējums “cilvēki, kas dzīvo pāri saviem līdzekļiem”. Šobrīd, krīzes apstākļos tā gan ir nedaudz pierimusi, taču grūti nepamanīt, ka “dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem” pēdējo dažu gadu laikā piekopa lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. “Trešo personu” vēlmei ziņot vienam par otru te būtu bijušas plašas izpausmes iespējas – VID nodaļas tiktu apraktas ziņojumos par kaimiņiem, radiem un draugiem, kas pirkuši plakanekrāna televizorus, ledusskapjus, automašīnas un dzīvokļus “jaunajos projektos”, un to visu darījuši “pāri saviem līdzekļiem”. Liela daļa ziņojumu, visticamāk, būtu tapuši ne jau patriotisku un sociāli atbildīgu apsvērumu dēļ, bet gan kārtojot rēķinus, apmierinot skaudību un nenovīdību, vai vienkārši prāta aptumsumā. VID darbiniekiem būtu darba pilnas rokas, ziņojumus šķirojot un pārbaudot faktus “uz vietām”, bet tie, par kuriem būtu ticis ziņots, varētu gadiem klīst pa visu instanču tiesu gaiteņiem, mēģinot pierādīt savu nevainību.

Tāpat iztēli rosinoša ir speciālistes piebilde: “Mēs dažkārt saņemam informāciju no trešajām personām, arī kad kaimiņi, radi vai kāda cita persona sniedz informāciju.” Tas vieš nelielu cerību, ka jau tuvākajā laikā VID varētu sākt ienākt izvērsti ziņojumi par kaimiņu dzīvoklī ienestām aizdomīgām dāvanām un iepirkumu tīkliņiem. Lai šo, tā teikt, pašattīrīšanās procesu kaut nedaudz veicinātu, varētu smelties BSA pieredzi un par budžeta līdzekļiem organizēt visaptverošu kampaņu “Nostučī savu kaimiņu”. Aktīvākajiem ziņotājiem varētu piesolīt apaļas summiņas – ja jau ar nodokli neapliekamā dāvanu vērtība nevar pārsniegt 1000 latu, prēmija ziņotājiem vienkāršības labad varētu būt tāda pati. Protams, pastāv risks, ka pēc 1000 latu saņemšanas ziņotāji iegādāsies kādu aizdomīgi dārgu sadzīves priekšmetu, dzīvoklim ieliks dzelzs durvis vai kā citādi ne no šā, ne no tā sāks dzīvot pāri saviem līdzekļiem un vispār uzvedīsies kaut kā dīvaini – piemēram, sāks jūs sveicināt. Tas nozīmēs, ka arī jums, tas ir – viņu kaimiņam, svainim, vedeklai vai omītei ir pienācis brīdis būt modriem un pildīt savu pilsoņa pienākumu.

Pazīstot Latvijas iedzīvotāju jau tā ievērojamo savstarpējo neieinteresētību, neuzticību, nepieklājību, skaudību, nespēju sadarboties gan pavisam šaurā lokā (kaimiņi), gan plašākā mērogā (kaut vai vienas politiskās partijas ietvaros) un citas skarbajā ikdienā neaizstājamas nacionālās izdzīvošanas īpatnības, šāda visaptveroša ziņošanas sistēma būtu tikai ieguvums. Kā nekā – arī 1000 latu ir nauda, un krīzes, bezdarba un miglā tītas nākotnes apstākļos zīle rokā ir daudz noderīgāka par medni kokā.