Muzeju muzejs

Pastaiga pa pilsētu sākas saulainā un neparasti siltā 2009. gada 2. septembra rītā. Es iznāku no viesnīcas Graffiti, kas atrodas pašā Moikas upes krastā, iepretim saliņai ar nezinātājam dīvainu, bet Pēterburgai patiesībā ļoti atbilstošu nosaukumu – Jaunā Holande. Čalodami nāk skolēni – šodien ir pirmā īstā skolas diena. Visu iepriekšējo nakti aiz mana loga tusēja iereibušu un līksmu jauniešu kompānijas. Patlaban oranžā vestē tērpusies sētniece saslauka alus pudeļu lauskas. Milzīga afiša vēstī, ka netālu esošais Marijas teātris atklāj savu 227. sezonu.

Ceļš ved garām kņaza Fēliksa Jusupova pilij, kurā savulaik ar mēģinājumu noindēt sākās atentāts pret Grigoriju Rasputinu. Vēl pēc desmit minūtēm es stāvu skvērā pretī Īzaka katedrālei. Pie grandiozajām misiņa durvīm jau drūzmējas tūristi. Aiz dievnama Ņevas pusē plešas Admiralitātes dārzs. Tajā rīta krosu skrien kadeti – tuvējās karaskolas audzēkņi. Celiņu plānojums nav mainījies kopš dārza ierīkošanas 18. gadsimta vidū. Blakus atrodas Krievijas Konstitucionālā tiesa – pagaidām vienīgā federālā iestāde, kas pēc Vladimira Putina iniciatīvas nesen no Maskavas pārcelta uz Pēterburgu.

Piešķirt lielāku nozīmi vecajai galvaspilsētai, ko Krievijā jau bieži sāk dēvēt par Ziemeļu galvaspilsētu – tā ir viena no “Putina projekta” sastāvdaļām. Krievijas vēsturē bijuši vairāki valsts modernizācijas mēģinājumi. Pati Pēterburga ir “Pētera Lielā projekta” lolojums.

Tieši Admiralitātes dārzā atrodas, manuprāt, majestātiskākais pilsētas piemineklis, Vara jātnieks – zirgs, kas sacēlies pakaļkājās. Pēteris Lielais (jeb Pēteris I) noraugās uz Vasilija salu, vēl tālāk redzamas Pētera-Pāvila cietokšņa zeltītās smailes. Patiesībā Pētera I reformas krievu tautā bija negribētas, tās sastapās ar neizpratni, pretestību un pat tika nolādētas. Vēlāk slavofili apvainoja caru, ka viņš “pakaļkājās” esot uzrāvis visu Krieviju un sabradājis krievu dvēseli. Šodien tas var šķist dīvaini un nesaprotami, bet Pētera I Krievijas modernizācijas plānā būtiska loma bija Krievijā vēl neredzētu dzīvnieku izbāzeņiem, anatomiskajam teātrim un spirtā saglabātiem nedzīvi dzimušiem Siāmas dvīņiem.

Mana gājiena mērķis ir kāda celtne Ņevas upes pretējā krastā Vasilija salā, Universitātes krastmalā 3. To nemaz nevar nepamanīt, jo ēku rotā elegants tornītis. Pasaulē to pazīst kā Pēterburgas Kunstkameru.

Savā pirmajā ārzemju ceļojumā (1697.–1698. gadā), kas vēsturē kļuva pazīstams ar nosaukumu “Lielā sūtniecība”, Pēteris I apmeklēja Livoniju, Kurzemi, Brandenburgu, Austriju, Holandi un Angliju. Jauno caru ļoti iespaidoja tolaik Eiropā modē nākušie retumu kabineti jeb kunstkameras (no tālaika holandiešu valodas vārda “konstkamer”). 17. gadsimta nogalē un 18. gadsimta sākumā kunstkameras (tās poētiski dēvēja pat par “pasaulēm miniatūrā” vai “brīnumu palātām”) bija gandrīz vai katra aristokrāta vai vienkārši bagāta eiropieša mājā. Tas bija laiks, kad tikai retais vēl uzdrošinājās doties tālāk par Itāliju un Grieķiju. Stikla skapjos, vitrīnās un etažerēs rindojās no tirgotājiem un jūrniekiem par dārgu naudu pirkti, no aizjūras zemēm atvesti mākslas un sadzīves priekšmeti, senlietas, minerāli, gliemežvāki, koraļļi, dzīvnieku izbāzeņi, kaltētas vaboles, herbāriji.

Sevišķā cieņā bija anatomiska rakstura eksponāti. Holandietis Frēderiks Rauss (1638–1731) attīstīja īpašas metodes līķu balzamēšanai, kā arī anatomisko paraugu un anomāliju jeb monstru saglabāšanai. Viens no viņa knifiem bija īpašu ķimikāliju ievadīšana preparējamo paraugu (cilvēka ķermeņa daļu) asinsvados un vēlāka to konservēšana Nantes brendijā. Lai eksponāti izskatītos, pēc paša Rausa vārdiem, “jauki un dabiski”, tos (piemēram, preparētas bērnu rociņas vai galvas) nereti izgreznoja ar mežģīņu aprocītēm un apkaklītēm. Līdz šodienai Pēterburgas Kunstkamerā saglabājies ap 200 Rausa sagatavoto anatomisko preparātu. Pēteris I sajūsmināts esot stāstījis, ka Rausa preparāti esot “tik īsti, ka no tiem burtiski šļācas asinis”. Viena no nopietnākajām tālaika zinātnēm bija teratoloģija (no grieķu vārda teratos – briesmonis, kroplis) jeb zinātne par monstriem. Zinātnieki aizrautīgi sacerēja traktātus par cilvēku un dzīvnieku iedzimtajām anomālijām.

Pie Rausa Pēteris I ņēma privātstundas anatomijā un piedalījās līķu sekcijās. Viņš raksta dienasgrāmatā: “Redzēju anatomiju, visas iekšas izņemtas – sirds, plaušas, nieres... Dzīslas smadzenēs kā diegi!” 18. gadsimta nogalē anatomiskie teātri joprojām bija iecienītas tautas izklaides vietas.

Viss sākās 16. gadsimtā Itālijā, kur 1594. gadā Padujā tika atvērts pirmais anatomiskais teātris. Publiskās līķu sekcijas izsauca milzīgu interesi, uz tām ieradās ārsti no visas Eiropas. Drīz anatomiskie teātri jau bija katrā lielākā Rietumeiropas pilsētā, daudziem valdniekiem bija pat savi “galma anatomi”. Bet mani joprojām nodarbina jautājums – kāpēc sabiedrībā, kur cilvēki ikdienā redzēja gan sīkāku (putni), gan lielāku (cūkas, liellopi) dzīvnieku kaušanu, kur bērna dzimšana un veca cilvēka nāve mājās bija parasta lieta, kur nāvessodus publiski izpildīja pilsētu galvenajos laukumos, tik daudzos cilvēkos valdīja milzīga interese par līķu sekcijām, kas turklāt nereti apvienojās ar paniskām bailēm? Kāds pazīstams ārsts man izteica apgalvojumu, ka tās esot bijušas neapzinātas bailes no “cilvēka ķermeņa desakralizācijas”.

Īpaša interese par miruša cilvēka ķermeni Eiropā atkal atdzima vēl pēc 300 gadiem, kad par kulta objektiem kļuva seno ēģiptiešu mūmijas. Tomēr atšķirībā no Pētera I laikabiedriem 20. gadsimta nogalē cilvēkus interesēja nevis ķermenī notiekošie procesi, bet gan iebalzamētais līķis pats par sevi – kā apskates objekts. Vācu ārsts Gunters fon Hāgenss ir gājis vēl tālāk. Viņš attīstījis īpašu mumificēšanas tehniku, ko pats nosaucis par plastifikāciju un šādi saglabātos līķus izstāda kā mākslas darbus.

Sākoties Pēterburgas celtniecībai, cars nolēma iekārtot retumu kabinetu arī savā jaunajā galvaspilsētā. Viņš uzsāka saraksti ar vienu no tā laika pazīstamākajiem zinātniekiem – vācu filozofu un matemātiķi Gotfrīdu Leibnicu, kurš ieteica iekārtot muzeju tā, lai “tas kalpotu gan publikas interesei, gan mākslām un zinātnēm”. Leibnics uzskatīja, ka modernā muzejā esot nepieciešamas trīs nodaļas – dabas retumi, cilvēka roku radīti priekšmeti un anatomiskie preparāti.

1714. gadā Pētera I kolekcijas (“valdnieka kabinetu”), bibliotēku un zinātniskos instrumentus pārveda no Maskavas uz jauno galvaspilsētu, izvietoja toreizējā cara Vasaras pilī Fontankas upes krastā un atvēra publikas apskatei. Šo notikumu tad arī nosacīti varētu uzskatīt par muzeja dibināšanas brīdi. Kolekcijā gan valdīja pilnīgs haoss – tajā trūka sistēmas, blakus monstriem, izbāzeņiem un herbārija lapām atradās tālskati, palielināmie stikli, kompasi, senas monētas, pulksteņi, antīkas skulptūras, gleznas un pat caram dāvinātās dāņu koka tupeles. Dažus gadus vēlāk kolekciju pārvietoja uz muižniekam Aleksandram Kikinam konfiscēto māju (šodien Špaļernaja ielā 9) – Kikinu notiesāja uz nāvi tā sauktajā “caradēla Alekseja” lietā. Muzeja fondu glabātājs Johans Šūmahers apbraukāja Eiropu un izsolēs iepirka aizvien jaunus “retumus”.

Tiesa gan, nevar apgalvot, ka Pēteris I bija pats pirmais Krievijas kolekcionārs. Arī pirms viņa Krievijā jau bija savāktas ievērojamas mākslas priekšmetu, grāmatu un vēsturisku priekšmetu kolekcijas, kas gan visas bez izņēmuma piederēja klosteriem.

Ievērojot cara vēlējumus – “lai cilvēki skatās un mācās”, un “nāc, skaties, vērtē, tici tikai savām acīm”, ieejas maksa muzejā netika prasīta. Kunstkamera kļuva par pirmo visplašākajai publikai pieejamo muzeju pasaulē. Augstāko kārtu apmeklētāju cienāšanai ar kafiju (arī viens no Pētera I jaunievedumiem), tēju un kūkām (kuras tolaik dēvēja par cukerbrodiem) valsts pat piešķīra 400 rubļu gadā.

1717. gadā Pēteris I iegādājās divas visā Eiropā pazīstamas kolekcijas. Pirmā bija jau pieminētā Frēderika Rausa monstru kolekcija, par kuru cars samaksāja 30 000 guldeņu, milzīgu summu tiem laikiem. Otrā bija Amsterdamas aptiekāra Alberta Sēbas (1665–1736) “aizjūras retumu” kolekcija, kas izmaksāja 15 000 guldeņu. Pēdējā atradās priekšmeti no visas pasaules – izbāzeņi, gliemežvāki no Indijas un Karību salām, koraļļi, sadzīves un mākslas priekšmeti. Jāpiebilst, ka Sēba bija arī oficiālais zāļu piegādātājs Krievijas galmam. Tajā pašā gadā Francijas apmeklējuma laikā Pēteris I ieraudzīja divus metrus un divdesmit septiņus centimetrus garu vīru vārdā Nikolā Buržuā un uzaicināja to pie sevis darbā par izbraukuma sulaini un miesassargu. Pēteris pats bija krietni īsāks – “tikai” divus metrus garš. Tomēr Buržuā caram pirmām kārtām bija interesants kā monstrs. Krievijā viņam nekavējoties piemeklēja divus metrus desmit centimetrus slaidu līgavu – cerībā, ka abu bērni būs vēl garāki. Šis zinātniskais eksperiments gan sagādāja vilšanos. Ģimenē piedzima divi bērni, kas bija ļoti slimīgi un nenodzīvoja pat līdz 20 gadu vecumam.

Pēc septiņus gadus ilgas uzticīgas pienākumu pildīšanas Buržuā nomira no smadzeņu triekas. Arī pēc savas nāves viņš turpināja kalpot caram un “zinātnei”. Milzim izņēma sirdi, kas izrādījās tā saucamā “vērša sirds”, trīs reizes lielāka nekā parasti cilvēkam, iebalzamēja un izstādīja Kunstkamerā. Vēl vairāk – līķi novārīja un no tā atdalīja skeletu, kas vēl šodien aplūkojams muzeja monstru zālē.

1719. gadā cars izdeva ukazu jeb dekrētu par retumu vākšanu un to atpirkšanu no iedzīvotājiem: “Vispārzināms, ka gan cilvēku sugā, gan starp dzīvniekiem un putniem gadās tā, ka piedzimst monstri, tas ir – kropļi, kuri visās valstīs tiek vākti kā retas lietas. Jau pirms vairākiem gadiem tika izdota pavēle tādus atnest, solot par tiem atlīdzību. Daži jau ir atnesti. Tāpat ja kāds atrod zemē vai ūdenī kādas vecas mantas – neparastus akmeņus, cilvēku vai zvēru kaulus, ne tādus, kādi tie ir šodien, vai tādus, kas ļoti lieli vai mazi salīdzinājumā ar parastajiem, vai kādus vecus uzrakstus uz akmeņiem, dzelzs vai vara, vai vecus un neparastus ieročus, traukus un citas lietas – tās visas jāatnes un par tām tiks dota atlīdzība.

Ja kāds atnes cilvēka monstru, tam samaksāt nekavējoties un neprasīt, no kurienes tas nācis. Ja tas būs dzīvnieks vai kāda lieta, tad pierakstīt, no kurienes, un naudu nedot, pirms šī vieta nebūs parādīta. Bet tad naudu izmaksāt nekavējoties, to izmaksāt skaidrā naudā, kas tajā brīdī pa rokai, vai nu no kādiem nodokļiem, rakstot uz kabineta rēķina, vai arī no sāls naudas. Vietas, uz kurieni monstri jānosūta, ir divas aptiekas – Maskavas un Pēterburgas.”

No visas Krievijas uz Kunstkameru sāka plūst divgalvaini teļi, nedzīvi dzimuši Siāmas dvīņi un ūdensgalvas. Laikā no 1720. līdz 1730. gadam Kunstkamerā pat bija izmitināts dzīvs monstrs – 126 centimetrus garais punduris Foma Ignatjevs.

Pēteris I bija pārliecināts, ka bezkaislīga monstru un anatomisko paraugu eksponēšana palīdzēs uzvarēt Krievijā valdošo māņticību un pieradinās krievu cilvēku pie eiropeiskā jeb racionālā domāšanas veida. Viņš pats nenoguris atgādināja, ka iedzimtās kroplības cēlušās “nevis no velna, bet orgānu iekšējo bojājumu dēļ vai tāpēc, ka māte grūtniecības laikā izbijusies”.

Ap to laiku Pēteri I jau bija aizrāvusi ideja par jaunas muzeja ēkas celtniecību. Leģenda vēstī, ka reiz, pastaigājoties pa priežu mežu Vasilija salā, viņš esot ieraudzījis neparastu priedi, kuras zars, apmetot loku, bija ieaudzis stumbrā un atgādinājis alus kausa rokturi. Cars esot licis koku nozāģēt, stumbra fragmentu ar dīvaino zaru saglabāt, bet tajā vietā likt pamatus pirmajai tieši muzeja vajadzībām celtajai ēkai Krievijā, ko šodien pazīstam kā Pētera I vārdā nosaukto Krievijas Antropoloģijas un etnogrāfijas muzeju jeb vienkārši Kunstkameru. Celtni projektēja no ārzemēm ataicinātais arhitekts Georgs Johans Matarnovi tā sauktajā Pētera baroka stilā. Ēkas torņa stāvos ierīkoja astronomijas observatoriju, akadēmiķu sēžu zāli un anatomisko teātri. Galvenajā korpusā tika izvietoti muzejs, bibliotēka, fondu glabātava un zinātnieku darba kabineti. Svinīgā atklāšana notika 1728. gada 26. novembrī. Pēteris I gan nepiedzīvoja šo brīdi, viņš nomira trīs gadus agrāk.Pirmais, kas apmeklētāju sagaida Kunstkamerā šodien, ir īpatnējas smaržas. Te ož pēc vecuma, putekļiem un, vismaz mana apmeklējuma laikā, – nepārprotami arī pēc vārītiem cīsiņiem. Atšķirībā no eleganti renovētā Krievu muzeja Kunstkamerā, šķiet, kopš padomju laikiem nav veikts pat kosmētiskais remonts. Otrs, kas krīt acīs, ir aizkari – smagnējas drapērijas, kuras dēvē par franču aizkariem. Tās Pētera I laikā šeit atceļoja no Francijas pilīm. Arī šodien “franču aizkarus” var redzēt visā Krievijā – sākot no Kremļa zālēm līdz pat vismodernākajiem minimālisma interjeriem. Tā ir laikam nepakļauta vērtība, tāpat kā 19. gadsimtā uz Krieviju ataicinātā franču pavāra Lisjēna Olivjē izgudrotie latviešu rasolam līdzīgie Olivjē salāti, kurus var nogaršot arī Kunstkameras bufetē.

Lielāko daļu no muzeja aizņem antropoloģijai veltītas zāles, kas nosacīti iedalītas Ziemeļamerikas, Āfrikas, Japānas, Ķīnas, Mongolijas, Indijas, Indonēzijas, Austrālijas un Okeānijas ekspozīcijās. Aplupušajos stikla skapjos izvietotā etnogrāfisko priekšmetu kolekcija tikpat labi varētu būt no mūsdienu ceļojumiem pārvesta suvenīru izstāde, par kuriem to pircējs parasti vēlāk sev uzdod jautājumu – “kādēļ es to visu pirku”.

Televīzijas laikmetā izaugušus cilvēkus vairs nevar pārsteigt ne melnkokā grieztas afrikāņu maskas, ne indiešu sari tērptas vaska lelles. Vienīgā lieta Āfrikas zālē, kas piesaista apmeklētāju uzmanību, ir monitorā redzamā filma par kādas Kenijas cilts jaunekļu apgraizīšanas ceremoniju.

Savos pirmsākumos muzejs stāstīja par apkārtējo pasauli, bet tagad tajā ir sagūstīts laiks, pie tam ne visai veiksmīgi. Iespējams, tā ir vissvarīgākā Kunstkameras transformācija šajos 300 gados. Pētera I un viņa sekotāju rūpīgi vāktie priekšmeti nonākuši “nekurienes telpā” starp patiesi vērtīgām senlietām, kādas var apskatīt Ermitāžā, un lētām šodienas grabažām. Ceļvedis “Lonely Planet” raksturo Kunstkameras antropoloģiskās ekspozīcijas kā “brīnišķīgu kiču”. Iespējams, būs jāgaida vēl kādi 300 gadi, līdz cilvēki nāks apbrīnot šeit izstādītās ķīniešu lādītes un japāņu nažus. Tas, kas šeit ir patiesi interesants, ir pats muzejs kā artefakts, kā atrakcija, kā “muzeju muzejs”, kā stāsts par modernā muzeja tapšanu.

Taisnības dēļ gan jāsaka, ka katrā stikla skapī slēpjas pa dažai patiesi interesantai lietai, kas gan diemžēl pazūd pārējo priekšmetu jūklī. Tāpēc patīkami pārsteidz patlaban Kunstkamerā notiekošā izstāde “Viena priekšmeta pasaule”. Tukšā zālē zem stikla kupola izstādīta 18. gadsimtā Ķīnā izgatavotā mehāniskā rotaļlieta – uzvelkams kuģa modelis, kuru caram no Pekinas 1720. gadā pārveda Krievijas ārkārtējais sūtnis. Īsts meistardarbs, kuru var apbrīnot un apbrīnot.

“Mums fondos tādus brīnumus ne saskaitīt nevar!” man palielās uzraudze, kas burtiski nenolaiž acis no kupola. Skan visai ticami, bet, ja tā, tad kāpēc tie netiek izstādīti?

Izskrējuši cauri antropoloģijas zālēm, muzeja apmeklētāji steidz aplūkot Pētera I relikvijas – viņa apģērbu, darbarīkus, rokas nospiedumu. Daudzi pulcējas arī pie Mihaila Lomonosova (1711–1765) kabineta, kurš Kunstkamerā pavadīja daudzus mūža gadus.

Tomēr vislielākā publikas interese ir par monstriem. Tā ir vienīgā zāle visā muzejā, kurā aizliegts fotografēt. Daži gan cenšas apiet šo aizliegumu ar mobilā telefona kameru. Krievi tomēr ir neizprotama tauta. Tēvi un mātes ceļ uz rokām savas atvases, lai tās labāk varētu aplūkot spirtā peldošās bērnu galviņas. Zālē ienāk skolēnu grupa. Divi puikas ātri apskraida skapjus ar eksponātiem un vīlušies atgriežas pie pārējiem. Zēnu vidū dzirdama ķiķināšana. Beidzot viens puika saņem drosmi un pieiet pie uzraudzes: “Vai tiešām šī ir vienīgā anatomijas zāle visā muzejā?” Sieviete dusmīgi atcērt: “Vienīgā.” Var noprast, ka tamlīdzīgus jautājumus viņa dzird vai katru dienu. Acīmredzot manu skolas laiku leģenda, ka Kuntskamerā aplūkojams arī Krievijā lielākais vīrieša loceklis, joprojām ir dzīva.

Cars nodarbojās ne tikai ar muzeja izveidi, bet arī ar Krievijas Zinātņu Akadēmijas dibināšanu. Kunstkameras ēkas tornī saglabājusies sēžu zāle un pat galds, pie kura pulcējās akadēmiķi. Apaļā galda centrā novietots kāds pavisam īpatnējs priekšmets, ko krieviski sauc par “zercalo”. Tas ir kaut kas līdzīgs kausam, uz kura apzeltītajām šķautnēm iegravēti cara dekrēti, kas noteica akadēmiķu darba kartību. Lai gan Pētera I laikā šie “zercalo” atradās uz katra augstāka ierēdņa galda, līdz šodienai Pēterburgā saglabājušies tikai četri šādi priekšmeti.

No pirmajiem trīspadsmit Krievijas akadēmiķiem deviņi bija vācieši. 1728. gadā sāka iznākt pirmais Krievijas zinātniskais žurnāls latīņu valodā – Commentarii Academiae Scientiarum Petropolitane, bet pirmo zinātnisko disertāciju aizstāvēja holandiešu ārsts Abrahams Kau-Būrhāfe. Tās nosaukums – “Par monstriem”.

Manuprāt, vispatīkamākā vieta visā muzejā ir bibliotēka, kurā gan atļauts tikai ieskatīties. Pilnīgi tukšajā taisnstūrveida zālē pa visu perimetru līdz pat griestiem izvietoti slēgti un pat aizzīmogoti stikloti grāmatu skapji. Uz brūnas ādas sējumiem atmirdz zeltīti burti. Te bija viss pētnieka darbam vajadzīgais – bibliotēka, kabineti, zinātniskie instrumenti un pats galvenais – kolekcijas. Bet ko zinātnieki darīja savos kabinetos, kā notika pētījumi? Un kāpēc viņiem tik ļoti bija nepieciešamas tieši kolekcijas?

Ja Dievs reiz ir radījis pasauli un turklāt radījis to nemainīgu, tad zinātnieka uzdevums ir visu šo bagātību pēc iespējas labāk uzskaitīt, sistematizēt, klasificēt un dot tai nosaukumus, tā pārtulkojot “Dieva grāmatvedību” cilvēkam saprotamā valodā. Jau bija formulēta Ņūtona mehānika (1687. gadā) un astronomi mācēja aprēķināt precīzu planētu kustību ap Sauli. Cilvēkus aizrāva ideja, ka arī mūsu ķermenis, kas turklāt padodas anatomiskai izpētei, varētu darboties līdzīgi sarežģīta pulksteņa mehānismam. Tas bija viens no tiem laikmetiem, kad šķita – tūlīt viss būs atklāts, viss izpētīts, atlikuši tikai daži “sīkumi”. Tāpēc zinātnieki pacietīgi vāca augus, dzīvniekus, minerālus, teleskopā meklēja jaunas zvaigznes un deva tam visam nosaukumus. Zviedru botāniķis un zoologs Karls Linnejs (1707–1778) izstrādāja augu un dzīvnieku klasifikāciju, ko izmanto vēl šodien.

1747. gada 6. novembra ugunsgrēks izpostīja Kunstkameras kolekcijas, cieta arī daži Rausa monstri. Atjaunoto muzeju apmeklētājiem atvēra 1766. gadā. Nākamajos gados kolekcijas piedzīvoja pārmaiņas, tās nemitīgi papildinājās, pamazām strukturējās un tad izklīda. 1836. gadā uz Kunstkameras bāzes izveidoja septiņus jaunus muzejus – Zooloģisko, Botānisko, Mineraloģisko, Numismātisko, Etnogrāfisko, Āzijas un Ēģiptes.

Marķīzs Astolfs de Kistīns, kura grāmata “Nikolaja Krievija” (cits nosaukums “La Russie en 1839”) Eiropā un pašā Krievijā izraisīja pamatīgu skandālu, ceļojuma piezīmēs par Pēterburgu rakstīja: “Dodos uz pusdienām pie grāfa xxx, kurš šorīt mani iepazīstināja ar šejienes mineraloģisko kabinetu. Man šķiet, tas ir pats labākais visā Eiropā, jo Urālu kalnu raktuvju bagātības ir patiesi vienreizējas. Te neko nav iespējams aplūkot bez pavadoņiem, turklāt nav daudz to dienu, kad viena vai otra sabiedriskā iestāde ir atvērta publikai.”

Pilnīga pašas Kunstkameras restaurācija noslēdzās tikai 1948. gadā, kad beidzot atjaunoja torņa kupolu. Šodien ēka aplūkojama tās sākotnējā veidolā. Muzejā ir ap divi miljoni vienību, fondos turpina krāties aizvien jauni un jauni eksponāti. Bet pavisam Pēterburgā un tās piepilsētās patlaban kopā ir ap simt muzeju, to skaitā arī Kunstkamerai pavisam radniecīgais Etnogrāfijas muzejs.Cilvēku tieksme vākt lietas ir neapturama – par spīti kolekciju trauslumam un nedrošumam. Vislabāk to vajadzētu zināt tieši Pēterburgas iedzīvotājiem. 20. gadsimtā šīs pilsētas kolekcijas mainīja savus īpašniekus vairākas reizes. Vispirms tas notika Oktobra revolūcijas, Pilsoņu kara un tam sekojošās emigrācijas laikā. Tad sekoja 30. gadu represijas un tiesas spriedumi “ar mantas konfiskāciju”. Ļeņingradas blokādes laikā briljanti un gleznas tika mainītas pret maizi. Pēdējo reizi mākslas priekšmeti mainīja īpašniekus pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad ekonomiskā krīze piepildīja pilsētas antikvariātus un komisijas veikalus.

Kāpēc cilvēki kolekcionē – tā ir viena no intriģējošākajām problēmām psiholoģijā, arī psihiatrijā un psihoanalīzē. Apgalvojums, ka kolekcionēšana ir naudas ieguldīšana (kas tā parasti arī ir), patiesībā esot tikai izdomāta atruna. Citi skaidrojumi – mednieka instinkta apmierināšana, sabiedriskais prestižs, statusa simbols, jauni sociālie kontakti. Slavenību autogrāfu un piemiņas lietu medības esot aizstājušas viduslaikos tik iecienīto svēto relikviju vākšanu. Krāšana varot liecināt par slēptu sadistisku tieksmju apmierināšanu. Patiesi, pastmarku albums ir kā mazs cietums, tā īpašnieks vakaros ar pinceti var pārkārtot savus sagūstītos objektus no vienas lapas otrā. Kolekcionēšana dodot iespēju ievest kārtību vismaz kaut nelielā daļā no apkārtējā haosa okeāna.

Īpašas izpētes vērts ir tā saucamais “mantu vākšanas sindroms” (Pack Rat Syndrome), kas kvalificējams kā izteikts psihisks traucējums. Atšķirībā no kolekcionāriem, kuri lietas krāj izlases kārtībā un strukturēti, ar “mantu vākšanas sindromu” sirgstošie vāc visu bez jebkādas sistēmas, viņi nespēj izmest nederīgas un vecas mantas, jo tās “kādreiz var noderēt”. Uzskata, ka ASV ar to sirgst aptuveni viens miljons cilvēku, pārsvarā vecāki ļaudis. Katru gadu Vācijas televīzijā var vērot reportāžas, kā policija un sociālie darbinieki atbrīvo no mantām aizkrautiem dzīvokļiem šādus “vācējus”. Dažos mitekļos starp vecu avīžu un apģērbu kalniem var pārvietoties vien pa šaurām alām līdzīgām ejām.

Apziņa, ka kolekcija pārdzīvos tās krājēja nāvi, sniedzot iluzoru nemirstības izjūtu. Tomēr daudzi kolekcionāri zināmā vecumā pamazām sāk savus dārgumus izpārdot. Jo patiesībā nav nekā skumjāka par aizgājēja atstātu kolekciju. Cilvēks meklējis, kārtojis, taupījis – bet kam? Apjukušie mantinieki bieži nezina, ko ar visu šo bagātību iesākt un nereti izpārdot kolekcijas par pusvelti. Dažkārt grūti noticēt, ka papīra gabaliņš var maksāt automašīnas vai privātmājas cenu – it īpaši jau tādēļ, ka tā īpašnieks visu mūžu dzīvojis ļoti pieticīgi. “Ne viss ir zelts, kas spīd” – šī varbūt ir viena no noderīgākajām atziņām, ko pastmarku krājējs apgūst jau pusaudža gados. Proti, ka vecas, neizskatīgas un dažkārt pat nosmulētas markas ir daudz vērtīgākas par krāsainajām “zivju” un “tauriņu” markām, kuras parasti izdod nevienam nezināmas salu valstis.

Man visintriģējošākā šķiet ideja par to, ka, veidojot kolekciju, cilvēks patiesībā izspēlē savu dzīvi un nāvi. Varbūt tāpēc filatēlijā tik populāras ir tieši “noslēgtās” tematikas – kolonijas, Trešais reihs, bijusī Austrumvācija, Padomju Savienība. Teorētiski tās var sakrāt pilnībā – ja pietiek laika un naudas.

Arī šodien gandrīz katram mājās ir sava “kunstkamera”, kas gan parasti šķiet interesanta tikai tās īpašniekam. Labākais veids, kā aizbaidīt pārāk ilgi aizkavējušos viesus, ir piedāvājums apskatīt ceļojumu fotogrāfijas. Un tomēr kolekcijas priekšmetu vērtība rodas tikai tad, ja tos novērtē arī citi. Kad sabruka Padomju Savienība, izmanīgi cilvēki nelielās tirāžās apdrukāja pastmarkas ar pilsētu vai jauno valstu nosaukumiem un pat laida tās apgrozībā. Pats esmu redzējis caur pastu izgājušas apzīmogotas padomju standarta markas ar uzdruku “Lietuva”. Lielākā daļa šādu “pagrīdes” marku vismaz pagaidām nav iekļautas oficiālos katalogos un tātad ir pilnīgi bezvērtīgas. Bet, ja tas reiz notiks, daži cilvēki varbūt vienā mirklī kļūs par miljonāriem.

Divdesmit pirmā gadsimta sākuma kolekciju īpatnība ir tā, ka daudziem cilvēkiem pieder informācijas krājumi, kuru apgūšana jau acīmredzami pārsniedz paša cilvēka spēju robežas. Kolekcijas kļūst samērojamas ar cilvēka dzīves mērogu, to apjomu var pat eksakti izmērīt ar pulksteņa palīdzību. Vai es paspēšu izlasīt iegādātās grāmatas, noklausīties no interneta nolādēto mūziku, noskatīties filmas? Un vai japāņi kādreiz patiešam apskata savas ceļojumu fotogrāfijas?

Izaugusi pirmā paaudze cilvēces vēsturē, kas masveidā piedāvā savas privātās kolekcijas globālai publiskai apskatei – tās ir foto galerijas sociālo tīklu lapās. Kas ar tām notiks pēc cilvēka nāves, cik ilgi vēl serveros glabāsies bildes “es pie jūras”?

Šai ziņā var tikai apbrīnot peruāņu rakstnieka Mario Vargasa Ljosas romāna “Dona Rigoberto burtnīcas” varoni, kuram pieder tieši četrus tūkstošus sējumu liela bibliotēka, bet mājas sienas rotā simt gleznas un gravīras. Iegādājoties jaunu grāmatu vai gleznu, saimnieks turpat bibliotēkas kamīnā sadedzina kādu no iepriekšējām – ar aprēķinu, lai grāmatu un gleznu skaits paliktu nemainīgs.Torņa observatorijā par atsevišķu samaksu var aplūkot Lielo Gottorpas globusu, kas vienlaikus ir arī planetārijs. To veselus desmit gadus (1654–1664) būvēja Vācijas pilsētā Gottorpā. Globuss ir milzīgs – mazliet vairāk par trīs metriem diametrā, turklāt ar tukšu vidu, kurā var aplūkot zvaigžņotās debess karti. Globusu Pēterim I uzdāvināja Ziemeļu kara laikā. Sākumā tas atradies tagadējā Marsa laukuma vietā un bijis viena no mīļākajām cara rotaļlietām.

Vienā zālē ir iekārtota Dienvidamerikas indiāņiem veltīta fotoizstāde. Es apsēžos uz platās palodzes un veros kādā Andu kalnu bildē. Telpā ienāk divi jaunieši. Meitene ir nedabīgi bāla, izskatās, ka viņa ir tuvu ģībonim. Puisis glāsta viņas roku un čukst mierinošus vārdus. Šajā brīdī lieti noder manā fotosomā noslēptā konjaka blašķe – izrādās, meitenei palicis slikti monstru zālē.

“Kad es iedomājos, ka arī man varētu piedzimt kaut kas tāds, likās, ka zeme pazūd zem kājām. Nevajadzēja nākt uz šejieni!”
Viņi ir studenti no Kazaņas. Puisis taisnojas: “Mēs jau nezinājām. Būt Pēterburgā un neatnākt uz šejieni – tas taču likās neiespējami. Bet otro reizi – nekad vairs mūžā. Nesaprotu, kāpēc tādas lietas vispār jārāda plašai publikai, tām taču vajadzētu atrasties kādā speciālā medicīnas vai anatomijas muzejā.”

Šajā brīdī mani sasniedz atklāsme, ka Kuntskamerai patiešām piemīt zināma līdzība ar mūsu Medicīnas vēstures muzeju, kurā arī es nejūtos visai omulīgi. Bet Kunstkamerai ir īpaši slikta aura, gribas ātrāk atstāt šo vietu, kur pat muzeja veikalā tirgo teniskreklus ar Siāmas dvīņu skeleta attēlu, bet uzraudzes gaitenī ar elektrisko spirāli vāra sev cīsiņus. Mans ieteikums ceļotājiem – ja vien jums nav kādu īpašu interešu, bet plānojat apmeklēt Kunstkameru tikai “ķeksīša dēļ”, tad labāk pāris stundas ilgāk pakavējieties Ermitāžā vai vienkārši paklaiņojiet pa Pēterburgas ielām.

Vai Kunstkamera palīdzēja sasniegt Pētera I uzstādīto mērķi – izveidot Krieviju par modernu eiropeisku valsti un atradināt krievu tautu no māņticības? Ironiskā kārtā viss sagriezās kājām gaisā. Pēdējā cara Nikolaja II ģimene kļuva atkarīga no Rasputina “padomiem”, aizvien dziļāk grima iracionālā misticismā un vairs nespēja adekvāti novērtēt apkārt notiekošo. Savukārt krievu tauta kļuva ja ne racionāli domājoša, tad bezjūtīga gan un pieļāva gan boļševiku revolūciju, gan sava cara ģimenes noslepkavošanu un visas vēlākās represijas. Tomēr nevar noliegt faktu, ka aptuveni veselu gadsimtu – no 1890. līdz 1990. gadam – Krievijas un vēlāk Padomju Savienības zinātne bija starp pasaules līderiem. Kāds Maskavas universitātes profesors man reiz teica: “Lai kas notiktu, ne Mendeļejevu, ne Gagarinu mums neviens neatņems.”

Ir agra pēcpusdiena, kad es dodos tālāk pastaigā pa vienu no elegantākajām pasaules pilsētām. Soļot pa Pēterburgu – tas ir tikpat kā aplūkot pirms 300 gadiem uzņemtas fotogrāfijas. Pēc cara pavēles pārdesmit gados uzceltais pilsētas centrs saglabājies bez izmaiņām – atšķirībā, piemēram, no Rīgas vai Romas, kur katrs gadsimts atstājis savas pēdas. Tikai “pilsētnieki ir stipri mainījušies, ārēji,” – bet to jau Bulgakovs teica par Maskavu.

Pie Biržas tilta, kas savieno Vasilija salu ar Petrogradas priekšpilsētu, izbūvēta īpaši skaista akmens krastmala. Tajā kā uz konveijera mainās kāzinieki. Jaunie pāri dzer šampanieti, met tukšās glāzes Ņevas upē un fotografējas uz Pētera-Pāvila cietokšņa fona. Pēterburgā kāzas svin pat trešdienās. Tā ir pilsēta, kurā divdesmit četras stundas dienā atvērti universālveikali, grāmatnīcas, pirtis, aptiekas un restorāni. Tas ir mīts, ka salīdzinājumā ar Maskavu Pēterburga, būdama aristokrātiska un intelektuāla, tomēr ir un paliek province.

Pludmale blakus Pētera-Pāvila cietoksnim ir atpūtnieku pilna. Tā ir viena no Pēterburgas ikonām, kas redzama vai katrā fotoalbumā par šo pilsētu – cilvēki sauļojas, izpletuši rokas un atspiedušies pret cietokšņa sienu. Dažas vecākas sievietes pat peldas, jauniešu kompānijas malko alu, skan ģitāra. Pirms tam, daudzas reizes būdams Pēterburgā, es vēl nekad nebiju redzējis šo ainu, bet jau zinu – es to atcerēšos visu atlikušo mūžu. Vienīgā lieta, ko patiesi ir vērts kolekcionēt – tās ir atmiņas.