Mana pirmā satikšanās ar Averincevu

Izlasījusi dažus rakstus un pabijusi slavenajās “Bizantijas lekcijās” (lai gan – daudz agrāk: pēc pirmā SS [1. SS – izcilā krievu filologa Sergeja Sergejeviča Averinceva vārda un tēvavārda iniciāļi.] teksta izlasīšanas Filoloģijas fakultātes sienasavīzē, pirmajā mēnesī pēc iestāšanās universitātē, ja vien es pareizi atceros: tur, sienasavīzē “Filologs” bija ievietoti fragmenti no “Slavinājuma filoloģijai”), es sapratu: lūk, cilvēks, no kura jāmācās – viss: tematika, zināšanas, stils – viss, viss. Pat starp “dižajiem” (manā gadījumā tie bija Ļevs Tolstojs, agrīno dialogu Platons) es nepazinu nevienu, ar ko uzreiz būtu pilnīgi vienisprātis. Kādu brīdi man šķita, ka tāds varētu būt Pāvels Florenskis. Bet – nespējot neko saprast viņa teoloģijā, es tomēr atšķīru stilus: un vēstuļu “Draugam” stils “Balstā" [2. Runa ir par krievu teologa Pāvela Florenska grāmatu “Ticības balsts un pamats” (“Столп и утверждение истины”).] (arī patlaban atceroties, šķebina) mani atgrūda no visa Florenska. Jā, man kopš bērnības vienīgais orientācijas parametrs bija: skaisti-neglīti. Averinceva domā man viss šķita skaisti. Tātad, Pavadonis.

Pēc daudziem gadiem es stāstīju SS (tas bija Romā), ka manas jaunības attieksmi pret viņu izteica Pasternaka rindiņa par Skrjabinu:

“O, kurp man bēgt no manas dievības soļiem!”

SS ne bez patikas pasmaidīja un noteica: “Ak, Boriss Leonidovičs!”

Pēc tam viņš “atcerējās” mani pirms divdesmit gadiem lasītajās lekcijās: “Jūs taču sēdējāt tajā vietā?” Un patiešām, es sēdēju tajā. “Es jūs atceros, jūsu skatiens man palīdzēja.” Neviens tagad vairs nenoskaidros, vai es viņam palīdzēju vai cita studente ar skatienu, kas paliek prātā (toreiz bija daudz cilvēku ar neikdienišķām acīm; tagad tādi gandrīz vairs nav ieraugāmi).

Bet cik dāsns ir Dievs! Ar šo dievību – toreiz es nespēju iztēloties, ka varētu atrasties ar viņu vienā telpā – mēs jau pavisam vienkārši satikāmies pēdējos 10 gados, un es dzirdēju, kā viņš lasa no galvas manus dzejoļus: “Labāk nekā jūs,” viņš teica, “jūs lasot pašas skaistākās vietas slēpjat, bet es ļauju tās dzirdēt.” Taisnība.

Tomēr tāpat kā tajos teiksmainajos gados BL nebēga no Skrjabina, bet gan aizsūtīja viņam savu mūziku, tā arī es aizsūtīju SS pa pastu dažus savus tā laika dzejoļus. Varēja izmantot kopējus paziņas, bet man gribējās tieši tā. Nevienam ne līdz tam, ne vēlāk es pirmā savu rakstīto nepiedāvāju.

Atbilde atnāca ļoti drīz un bija vienkārši pieklājīga. Tajā bija rakstīts, ka SS nezina, “kā pie manis vērsties un kā mani saukt”, jo es neesot norādījusi savu tēvavārdu. Bet dzejas valodā “Dārgā Olga!” skanot pārāk rupji un cilvēku valodā – neatceros, kā tieši, bet šķiet, ka bezceremoniāli. Tur bija teikts “jo Jūs esat dzeja”, taču tas nebija nekas vairāk kā rituāla frāze. Dzejoļi viņu nebija aizkustinājuši. Tomēr vēstule pienāca un tā bija rakstīta ar roku – un ne vienkārši labā, bet it kā priecīgā rokrakstā. Varbūt veclaicīgā? Visu labo mēs toreiz saucām par veclaicīgu: tas piederēja laikam, kad cilvēkam vēl nebija pārlauzts mugurkauls. Kad viņš, cepuri paceldams, sveicinājās ar kādu pazīstamu dāmu un satiekoties apjautājās par mājinieku veselību.

Es vēstuli izņēmu no pastkastītes, kad mēs kāpām uz sesto stāvu kopā ar Veņičku Jerofejevu un viņa kompāniju – iedzert, protams. Ak jā, es aizmirsu: nevis Tolstojs, nevis Platons un Florenskis, bet Veņička tajā laikā bija mans Dzīves Skolotājs un viņa lozungu “visam jānotiek lēnām un nepareizi”, jeb, tulkojot citādi, “mēs iesim bojā atklāti”, mūsu apstākļos es uzskatīju par vienīgo godīgo programmu nākotnei. Spļausim no apakšas uz sabiedrības kāpnēm, uz katru pakāpienu atsevišķi. [3. “Visam jānotiek lēnām un nepareizi,” “spļausim no apakšas uz sabiedrības kāpnēm, uz katru pakāpienu atsevišķi” – citāti no Venedikta Jerofejeva sacerējuma “Maskava–Gailīši” (1970). “Mēs iesim bojā atklāti” – citāts no Borisa Pasternaka dzejoļa “Rudens” (no Živago dzejoļu cikla romānā “Doktors Živago”).] Veņička bija nesalīdzināmi gudrāks – un pat izglītotāks – par mani. Viņš arī ārkārtīgi cienīja Averincevu un teica, ka Averincevs ir vienīgais gudrais cilvēks Krievijā, “ar dažiem atvilkumiem”.

“Ar kādiem?”

“Meitenes viņā neiemīlēsies!” atbildēja Veņa, un maldīgi. Meitenes iemīlējās – taču, protams, tās, ar neikdienišķiem skatieniem, kuras Veņa nemaz par meitenēm neuzskatīja. Un tā, mēs sēdējām virtuvē pie galda, atvērām portvīnu un jokojām – galvenais šajā kompānijā bija jokoties līdz galam (es reiz teicu, ka šie mūsu smiekli – it kā nāra kutinātu un nokutinātu līdz nāvei – Veņa uz mirkli kļuva nopietns), un es atvēru aploksni.

Kāda bija šo audzināta cilvēka bezsaturīgo, piespiedu rindiņu iedarbība? Pacēlusi acis no ļoti baltās lapiņas ar slaidiem melniem burtiem (zila tinte bija pierastāka, bet man tolaik patika violeta, kā skolā), es ieraudzīju – vārdi “man likās” šeit nebūtu vietā –, es ieraudzīju, ka galds ar maniem pudelesbrāļiem attālinās, it kā paliktu krastā, bet es attālinos no šī krasta. Lēnām. Taču attālums kļūst arvien lielāks.

Un patiešām: kopš tā brīža es tajā krastā vairs nepaliku, lai gan mūsu tikšanās un iedzeršanas vēl turpinājās, bet – “Uz lūpām aizmirstas rindas

Neizlasītas apklust,

Gars tālāk lido." [4. Parindenis Aleksandra Puškina 1829. gada dzejolim “Зорюбьют...Изрукмоих:
“Зорюбьют...Изрукмоих / ВетхийДантевыпадает, /Наустахначатыйстих. Недочитанный затих –/ Дух далече улетает.”]

Šīs ceremoniālās vēstules 10 rindiņās par neko mani uzrunāja pavisam cita, vingra, saprātīga dzīve. Šeit, pazušanas krastā man vairs nebija ko iesākt. Varbūt Averincevs vienkārši nejauši mani izglāba, kas zina.

Pēc kāda laika, neilga – bija vasaras sākums – mēs satikāmies. Kačalova ielā, toreiz visā Maskavā vienīgajā bukinistu veikalā, kur pārdeva grāmatas ārzemju valodās. Augšā, nesasniedzamā augšējā plauktā es ievēroju lielu sējumu, uz kura muguriņas bija rakstīts “Petrarca”.

Atrast Petrarkas grāmatu tajos laikos nebija joka lieta. Man līdz šim laikam saglabājušies “Canzoniere”, kas pārrakstīti ar roku. Ir tādi paši, ar roku pārrakstīti, “Four Quartets”. Ir pat Ovīdijs. – Kāpēc ar roku, nevis ar rakstāmmašīnu? Tāpēc, ka tas tika darīts lasītāju zālē. Mājās tādas grāmatas – pat svešas! – neieklīda. Memento, viator! [5. Memento, viator! – latīņu uzraksts uz kapa pieminekļiem: “Ceļiniek, atceries!”] Var iztēloties, cik alkatīgi, neatraujot acis no kārotā sējuma, es centos piesliet kāpnes pie grāmatu plaukta. Bet kaut kā neizdevās. Nevarēja piesliet. Beidzot pārdevēja teica: “Sergej Sergejevič, jūs neļaujat meitenei pielikt kāpnes!” Izrādījās, ka visu šo laiku, skatīdamās uz augšu, es biju centusies piesliet kāpnes pie Averinceva, bet viņš bija stāvējis, iegrimis savā grāmatā, ko bija paņēmis no apakšējā vācu plaukta. Aptvērusi, kas notiek, un sapratusi notikušā šausmīgumu, es biju gatava aizmirst par Petrarku un mukt, it kā manis te nebūtu bijis. Taču SS, neatrāvies no savām lappusēm, paklausīgi pakāpās pa kreisi, un es, jau bez sākotnējās alkatības, tīri pieklājības pēc, pakāpos līdz vajadzīgajam plauktam. Izrādījās, ka mans sējums ir rakstu krājums par Petrarku, kas man nepavisam nebija vajadzīgs. Es izgāju uz ielas. Samulsusi. Taču iespēja uzsākt sarunu ar dzīvu Averincevu bija pārāk vilinoša. Es atgriezos veikalā. SS lika vietā savu grāmatu – arī acīmredzot ne to, nevajadzīgu. Iepriekšējo epizodi viņš vienkārši nebija ievērojis. Es stādījos priekšā.

“Jā, es taču jums rakstīju.”

Mēs izgājām no veikala. SS paspēra soli sāņus, aplūkoja mani, uzmanīgi, mierīgi, kā tādu darinājumu, un teica:

“Viss pareizi. Jā, es tā arī domāju.”

Aplūkoja vēl reizi.

“Jā, un kleita (protams, šī gadījuma dēļ es nekad neaizmirsīšu šo vasaras kleitu, kas īstenībā jau sen ir izgaisusi, – platas melni baltas svītras kaut kādos zigzagos, es teiktu, ka tajā audumā kaut kas bija ārkārtīgi nepareizi: šī zibsna radīja mirgojošas neīstas perspektīvas, līdzīgi Ešera grafiskajiem stiķiem, taču uzšūta tā bija labi), jā, viss pareizi, un krelles. Tās šķiet arheoloģiskas. Kur dabū tādas krelles?”

Tās bija melnas, no māla, smagas, no prāvām, glazētām lodītēm – patiešām, kā no areheoloģiskiem izrakumiem.

“Tās pagatavoja mans vīrs, viņš ir mākslinieks un keramiķis.”

“A...” Bez intereses. “Vai drīkst apskatīt?”

Es noņēmu krelles, viņš ilgi tās pētīja (uz katras lodītes bija iespiesta sava zīme līdzīgi kādam pirms-hieroglifam, kobaltā, okerā, tumšā, tumšā karmīnsarkanajā) un atkal apstiprināja:

“Pareizi. Kurp jūs ejat?”

“Uz metro.”

“Es arī. Vai jūs zināt, kur šeit ir metro?”

Mēs gājām pa kādu dīvainu ceļu. Ak, cik smagi. Nē, labāk laikus bēgt no dievības: ko viņam teikt? SS gāja, iegrimis savās domās, droši pagriezdamies te pa labi, te pa kreisi, izvēloties taisnāku ceļu. Uz kādu metro mēs ejam? Uz Presņu?

Es, meklēdama ieganstus sarunai un zinādama, ka viņam nesen bija iedota “Maskavas–Gailīšu” mašīnraksta kopija (šī sacerējuma slava tai laikā izplatījās kā uguns sausā zālē un jau bija sasniegusi eliti), pajautāju par viņa iespaidiem.

“Es neko no tā nesaprotu.”

“No kā?”

Es varēju iedomāties, ka runa ir par tāda veida dzīvi.

“No prozas. Es lasu galvenokārt dzeju. Bet pastāstiet par viņu. Kā viņš dzīvo...”

“Tā, kā tur uzrakstīts.”

“Ja? Bet kādēļ tad tāda dubultošana? Man vienmēr ir licies: vai nu dzīvot, vai rakstīt. Atceraties, Tomasam Mannam...”

Es nezināju, ko atbildēt.

Pēc daudziem gadiem, Parīzē, atgriezusies no Arlas, kur es biju pavadījusi mēnesi tulkotāju centrā, es stāstīju SS, ka francūži savā starpā (es noklausījos) par mani teica: “Mais trop timide. Gentile, oui, mais trop timide. [6. Bet pārāk kautrīga. Jauka, jā, bet pārāk kautrīga. (no franču val.).] SS noteica: “Tas es esmu – trop timide.” Un teica, ka nedrošāku cilvēku par viņu būtu grūti atrast. To var apliecināt tie, kas pazina viņu jaunībā. Taču laikā, kad mēs klīdām Kačalova ielas apkaimē, tas, kurš cieta no ārkārtīgas nedrošības, bez šaubām, biju es. SS tobrīd bija jau domu valdnieks un bija jau pieradis pie vispārējas dievināšanas. Pat pārdevēja skatījās uz viņu ar mātišķu maigumu: Sergejs Sergejevičs!

Un tā, es nezināju, ko teikt.

“BET!” – atceraties šo Averinceva intonāciju?

“BET!... Ar viņu kaut kam ir jānotiek. Ar viņu kaut kas notiek?”

“Nē,” es bēdīgi atbildēju, “nenotiek.”

“Bet kāpēc?”

“Cilvēks stāv, lūk, šādi,” viņš pacēla un nolaida rokas, “viss ir pamests, viss izjaukts, apkārt vieni atkritumi...”

Un tai brīdī es ieraudzīju, ka mēs stāvam pilsētas atkritumu izgāztuves vidū! Kā mēs tur bijām nokļuvuši, es nezinu (mēs gājām, kā es jau teicu, pa dīvainu ceļu, cauri pagalmiem, pa šķērsielām – pa taisno “uz metro”, par kura atrašanās vietu tagad ne man, ne viņam vairs nebija nekādas nojausmas): bet mēs it kā bijām tieši gājuši uz šo mērķi, šīm dekorācijām, uz kuru fona SS nodemonstrēja “Gailīšu” varoni un autoru ar nolaistu galvu, paceltām un nolaistām rokām šīs piemēslotās zemes vidū. Waste Land [7. “The Waste Land” – “Nīkā zeme”, angļu dzejnieka T. S. Eliota poēma.] Maskavas centrā.

“Nekas. Tādā gadījumā ar šo cilvēku kaut kam jānotiek. Bet jūs sakāt: nenotiek. Kāpēc?”

Viņš skaitījās uz mani stingri, it kā man būtu tagad jāatbild par to, ka “nenotiek”.

Es sāku skatīties apkārt: kur mukt. Kad SS acīmredzot trešo reizi atkārtoja:

“Bet kāpēc?”, mēs no izgāztuves jau bijām izgājuši uz parastas ielas – un es ieraudzīju autobusu, diez kāda numura, tomēr – lūk, te tā ir, izeja.

“Atvainojiet, tas ir mans, es skriešu!” es izdomāju. Tas neiztraucēja domās iegrimušo SS.

“Jā, jā.”

Jau no autobusa, stāvot durvīs, es pateicu: “Vēl notiks, notiks!”

Es zināju, ka visdrīzāk nē, nenotiks – bet bija taču kaut kā jāpabeidz šī mokošā saruna!

Publicēts avīzes “Kifa” 2004. gada 4. nr.
No krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons

RL mājaslapā lasāma intervija ar Olgu Sedakovu