Mākslinieks un elle

Tiem, kurus Džeimsa Džoisa “Ulisā” visvairāk sajūsmina tā stilistiskais kosmohaoss, apziņas plūsma (Džoiss gan tādu apzīmējumu noraidīja) un valodas feierverķi, rakstnieka pirmais romāns “Mākslinieka portrets jaunībā” varētu likties pārlieku tradicionāla, “nemoderniska” lasāmviela. Taču šis Džoisa jaunības pieredzē sakņotais darbs glabā daudzas atslēgas viņa radošās biogrāfijas un arī “Ulisa” noslēpumu kambariem. Viena no tām saistīta ar romāna galvenā varoņa Stīvena Dedala (un paša Džoisa) skolas gadiem jezuītu pārvaldītās mācību iestādēs. Šeit publicētais fragments ņemts no romāna 3. nodaļas, kurā pie Dublinas prostitūtām vissaldāko nāves grēku nesen iepazinušais Stīvens piedalās jezuītu skolās praktizētajās rekolekcijās, lai saskaņā ar ordeņa dibinātāja Ignācija Lojolas ieviesto kārtību klusībā pārdomātu četras pēdējās lietas – nāvi, tiesu, elli un debesis.

Desmit gadu rakstīts, vienu reizi dedzināts un vairāku Anglijas izdevniecību atraidīts, “Mākslinieka portrets jaunībā” grāmatas formātā pirmoreiz iznāca ASV 1916. gada 29. decembrī; 96 gadus vēlāk, 2013. gada janvārī, romāna latvisko versiju Raimonda Jaka tulkojumā laiž klajā izdevniecība Jumava.

RL

– “Elle atpleš savu rīkli un atver plati savu muti,” tā mēs lasām, mani dārgie mazie brāļi Kristū Jēzū, Jesajas grāmatas piektās nodaļas četrpadsmitajā pantā. Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Āmen.

Sprediķotājs izņēma no sutanas kabatas pulksteni bez ķēdes un, klusējot mazliet aplūkojis tā rādītājus, klusu to novietoja sev priekšā uz galda.

Viņš sāka runāt klusā balsī.

– Ādams un Ieva, mani dārgie zēni, bija, kā jūs jau zināt, mūsu pirmie vecāki. Un jūs arī atceraties, ka viņus radīja Dievs, lai aizpildītu brīvās vietas debesīs, kas tur radās kopš Lucifera un viņa dumpīgo eņģeļu krišanas. Stāsta, ka Lucifers esot bijis rītausmas dēls, spožs un varens eņģelis, tomēr viņš krita. Viņš krita, un kopā ar viņu trešā daļa no debesu pulkiem. Viņš krita un tika iemests kopā ar saviem dumpīgajiem eņģeļiem ellē. Mēs nezinām, kāds bija viņa grēks. Teologi prāto, ka tas varētu būt lepnuma grēks, vienā mirklī iedomāta grēkpilna doma: non serviam: nekalpošu. Tas mirklis viņu pazudināja. Viņš aizskāra Dieva augstību ar šo viena mirkļa grēkpilno domu, un Dievs viņu izmeta no debesīm ellē uz mūžiem.

– Tad Dievs radīja Ādamu un Ievu un nolika Ēdenē, Damaskas līdzenumā, tajā jaukajā dārzā, ko grezno saules gaisma un krāsas un pārpilda krāšņi augi. Auglīgā zeme tiem deva savas veltes, zvēri un putni bija viņu padevīgie kalpi, viņi nepazina ciešanas, ko mantojusi mūsu miesa: slimības, trūkumu un nāvi. Tiem bija viss, ko varenais un devīgais Dievs varēja dot. Bet Dievs tiem bija uzstādījis vienu noteikumu: paklausīt Viņa vārdam. Tie nedrīkstēja ēst aizliegtā koka augļus.

– Ak vai, mani dārgie mazie zēni, arī viņi krita. Velns, kādreiz spožs eņģelis, rītausmas dēls, bet tagad nekrietns naidnieks, nāca čūskas – viltīgākā no zvēriem – veidolā. Viņš tos apskauda. Viņš, varenais kritušais, nevarēja paciest domu, ka cilvēks – no pīšļiem veidota būtne – mantotu to, ko viņš bija zaudējis uz mūžu. Viņš nāca pie sievietes, vājā dzimuma, un lēja savu daiļrunības indi viņas ausī, solīdams – ak, kas par zaimojošu solījumu! – ja viņa un Ādams ēstu aizliegtā koka augli, viņi kļūtu kā dievi, nē – kā Pats Dievs! Ieva padevās mānīgā kārdinātāja viltībai. Viņa ēda ābolu un deva to arī Ādamam, kam nebija dūšas tai atteikt. Sātana indīgā mēle savu darbu bija veikusi. Viņi krita.

– Tad dārzā atskanēja Dieva balss, saucot Viņa radības pie atbildības. Un Miķelis, debesu karapulku pavēlnieks, parādījās vainīgā pāra priekšā ar liesmojošu zobenu rokā un izdzina tos no Ēdenes pasaulē. Pasaulē, kur valdīja slimības un pūliņi, nežēlība un vilšanās, darbs un grūtības, lai tie pelnītu savu maizi vaiga sviedros. Bet arī tad Dievs bija žēlīgs! Viņš apžēlojās par mūsu nabaga kritušajiem vecākiem un apsolīja, ka pienāks laiks, kad Viņš sūtīs no debesīm Kādu, kas viņus izpirks, padarīs atkal par Dieva bērniem un debesu valstības mantiniekiem. Un šim Kādam, šim kritušo cilvēku Pestītājam, bija jābūt Dieva vienpiedzimušajam Dēlam, Vissvētākās Trīsvienības otrajai personai, Mūžīgajam Vārdam.

– Viņš nāca. Viņš piedzima no šķīstas jaunavas, no mātes jaunavas Marijas. Viņš piedzima nabadzīgā govju kūtī Jūdejā un dzīvoja kā pazemīgs namdaris trīsdesmit gadus, līdz pienāca Viņa sūtības stunda. Un tad, pildīts ar mīlestību pret cilvēkiem, Viņš gāja un sludināja cilvēkiem jauno evaņģēliju.

– Vai viņi klausījās? Jā, viņi klausījās, bet nedzirdēja. Viņu apcietināja un sasēja kā noziedznieku, izsmēja kā muļķi, Viņa vietā apžēloja laupītāju, Viņu šaustīja ar piectūkstoš pletnēm, kronēja ar ērkšķu vainagu, jūdu salašņas un romiešu kareivji grūstīja Viņu pa ielām, norāva drēbes, uzkāra Viņu uz karātavām un caurdūra sānus ar šķēpu, un ūdens un asinis tecēja no mūsu Kunga ievainotā ķermeņa.

– Tomēr pat tad, smagāko ciešanu stundā, Mūsu Žēlīgais Pestītājs žēloja cilvēci. Tomēr pat tur, Golgātas kalnā, Viņš dibināja Svēto Katolisko Baznīcu, ko, kā ir apsolīts, elles vārtiem nebūs uzvarēt. Viņš to dibināja uz mūžīgas klints un apveltīja ar Savu žēlastību, ar sakramentiem un upuri, un apsolīja, ja cilvēki klausīs Viņa Baznīcas vārdam, viņi ieies mūžīgajā dzīvē, bet, ja pēc visa, kas viņu labā ir darīts, viņi turēsies pie sava ļaunuma, viņiem atliks ciešanu mūžība: elle.

Sprediķotāja balss pieklusa. Viņš klusēja, uz mirkli sakļāva plaukstas, tad šķīra tās un turpināja:

– Tagad mēģināsim uz mirkli aptvert, cik vien tālu spējam, nolādēto uzturēšanās vietas būtību, ko atraidīta Dieva taisnīgums ir radījis mūžīgam grēcinieku sodam. Elle ir šaurs, tumšs un smirdošs cietums, dēmonu un pazudušu dvēseļu mājvieta, pildīta ar uguni un dūmiem. Šī cietuma šaurība ir Dieva radīta par sodu tiem, kas atsacījās no Viņa likumu saistībām. Zemes cietumos nabaga ieslodzītajiem ir vismaz kāda kustības brīvība, kaut arī tikai četrās kameras sienās vai drūmā cietuma pagalmā. Ellē lielā nolādēto skaita dēļ ieslodzītie ir saspiesti kopā savā drausmīgajā cietumā, kura sienas esot četrtūkstoš jūdžu biezas. Un nolādētie ir tik ļoti saspiesti un bezpalīdzīgi, kā svētais Anselms raksta savā Līdzību grāmatā, ka tie pat nespēj notraust no acs tārpu, kas to grauž.

– Viņi atrodas galējā tumsā. Jo atcerieties, elles uguns nedod gaismu. Gluži kā pēc Dieva pavēles Babilonas ceplis zaudēja svelmi, nezaudējot gaismu, tāpat arī pēc Dieva pavēles elles uguns, paturēdama stipro svelmi, deg mūžīgā tumsā. Tā ir mūžīga trakojoša tumsa, degoša sēra tumšas liesmas un tumši dūmi, kam vidū cieši cits uz cita sakrauti ķermeņi bez vismazākās vēsmas. No visām posta lietām, kas tika uzsūtītas Ēģiptei, vienu pašu tumsas postu dēvēja par šausmīgu. Kā tad lai mēs nosaucam elles tumsu, kas ilgst nevis trīs dienas, bet visu mūžību?

– Šauro un tumšo cietumu vēl nepanesamāku dara riebīgā smaka. Kad briesmīgā pastarās dienas uguns notīrīs pasauli, visi tās mēsli, visi pasaules atkritumi un sārņi, kā mums tiek stāstīts, aiztecēs uz turieni kā uz milzīgu smirdošu atejas bedri. Arī sērs, kas tur deg tik lielā daudzumā, piepilda elli ar neizturamu smirdoņu. Un arī nolādēto ķermeņi garo tādu nejauku smaku, kā saka svētais Bonaventūra, ka tikai ar vienu no viņiem pietiktu, lai samaitātu visu pasauli. Pat mūsu gaiss, šī tīrā matērija, kļūst smirdīgs un neelpojams, kad tas ilgi sastāvas. Tad iedomājieties jel elles gaisa smaku. Iedomājieties smirdīgu un sapuvušu līķi, kas kapā gulējis pūdams un sadalīdamies, – šķidru puvekļu lipīga masa. Iedomājieties šādu līķi liesmu apņemtu, degoša sēra uguns rītu un garojošu biezus, smacējošus pretīgu trūdu dūmus. Un tad iedomājieties šo šķebinošo smaku reizinātu miljoniem un atkal miljoniem reižu no miljoniem un miljoniem smirdošajā tumsā kopā samīcītu smakojošu sprāgoņu – milzīga un pūstoša cilvēku masa. Iedomājieties visu to, un jums būs kāda nojausma par elles smirdoņas šausmām.

– Bet šī smaka, lai cik tā briesmīga, nav lielākā miesas mocība, kam pakļauti nolādētie. Lielākā mocība, kādai jebkurš tirāns jelkad savus līdzcilvēkus pakļāvis, ir uguns mocība. Ielieciet pirkstu uz mirkli sveces liesmā, un jūs sajutīsiet uguns izraisītās sāpes. Bet mūsu zemes uguns ir Dieva radīta cilvēkiem par labu, lai saglabātu viņos dzīvības dzirksti un lai palīdzētu viņu darbos, kurpretī elles uguns ir citāda un Dievs to radījis, lai mocītu un sodītu neatgriezušos grēciniekus. Lai kāds būtu kurināmais, laicīgā uguns agrāk vai vēlāk nodziest. Cilvēki savā atjautībā ir pat izgudrojuši ķīmiskus līdzekļus tās ierobežošanai vai pārtraukšanai. Bet sērs, kas deg ellē, ir viela, kas īpaši radīta, lai degtu mūžīgi mūžam ar neizsakāmu svelmi.

Vēl vairāk, laicīgā uguns degot iznīcina un tāpēc – jo tā ir stiprāka, jo īsāku laiku deg, bet elles liesmas saglabā to, ko dedzina, un, lai arī deg ar neticamu spēku, tā plosās mūžīgi.

– Un laicīgā uguns, lai cik tā plaši izpletusies, vienmēr ir ierobežota, turpretī elles uguns jūra ir bezgalīga, tai nav ne malas, ne dibena.

Stāv rakstīts, ka pats velns, kāda kareivja jautāts, bijis spiests atzīt – ja veselu kalnu iemestu degošajā elles okeānā, tas sadegtu vienā mirklī kā vaska gabals. Un šī drausmīgā uguns dedzinās nolādēto ķermeņus ne vien no ārpuses, bet katra zudusī dvēsele būs elle pati sev – tās iekšās būs bezgalīgi trakojošas liesmas. Ak, cik drausmīgas ir šo nožēlojamo būtņu mocības! Asinis dzīslās mutuļo un vārās, smadzenes galvā vārās, sirds krūtīs kvēlo un plīst, iekšas kā nokaitēta degoša masa, vārīgās acis liesmo kā kūstošas bumbas.

– Un tomēr viss, ko esmu teicis par šīs uguns spēku, īpašībām un bezgalību, nav nekas salīdzinājumā ar tās kvēli. Kvēli, kas tai piemīt kā dievišķās ieceres izvēlētam rīkam dvēseles un miesas sodīšanai. Tā ir uguns, kas iedegusies tieši no Dieva dusmām. Tā nedeg pati par sevi, bet ir Dieva atmaksas rīks. Tāpat kā kristību ūdens līdz ar ķermeni attīra dvēseli, tā soda uguns moka garu līdz ar miesu. Katrs miesas juteklis tiek mocīts un katra dvēseles spēja – tam līdzi: acis – ar necaurredzamu galēju tumsu, deguns – ar pretīgām smakām, ausis – ar kliedzieniem, kaucieniem un lādēšanos, garša – ar pretīgu vielu, spitālīgu maitu, neizsakāmi smacējošiem mēsliem, tauste – ar nokaitētiem bikstīkļiem un naglām, ar nežēlīgām liesmu mēlēm. Un atsevišķo sajūtu mocībās nemirstīgā dvēsele tiek mūžīgi mocīta pašos tās pamatos – jūdžu jūdzēm plašā degošā ugunī, ko atraidītā Visuvarenā Dieva majestāte sakūrusi bezdibenī un ko Dieva dusmu elpa uzpūtusi mūžīgā un pieaugošā kvēlē.

– Ņemiet vērā, ka šīs elles cietuma mocības pastiprina pašu nolādēto sabiedrība. Uz zemes ļauna sabiedrība ir tik kaitīga, ka pat augi, kā kādas dziņas vadīti, atkāpjas no visa, kas tos nāvē vai ievaino. Ellē visi likumi ir ačgārni: tur nav domu par ģimeni vai dzimteni, saitēm, attiecībām. Nolādētie brēc un kauc cits uz citu. Un tādu pašu būtņu klātbūtne, kas kliedz un plosās, tikai pastiprina viņu mokas un niknumu. Jebkāda cilvēcība ir aizmirsta. Ciešanu plosīto grēcinieku kliedzieni pilda vistālākos bezdibeņa nostūrus. Nolādēto mutes ir pilnas ar zaimiem pret Dievu, ar naidu pret citiem cietējiem un ar lāstiem pret dvēselēm, kas līdzdarbojušās viņu grēkā. Senos laikos bija paraža patricīda nodarītāju, cilvēku, kas pacēlis slepkavīgu roku pret savu tēvu, sodīt, iemetot viņu jūras dzelmē maisā kopā ar gaili, mērkaķi un čūsku. Šī mūsu dienās šķietami nežēlīgā likuma ieviesēju nodoms bija sodīt noziedznieku ar nicināmu un bīstamu dzīvnieku sabiedrību. Bet kas gan ir šo stulbo zvēru niknums salīdzinājumā ar to lāstu niknumu, kas nāk elles nolādētajiem pār kvēlošām lūpām un no sāpošām rīklēm, kad tie savos nelaimes biedros atpazīst tos, kuri palīdzēja un mudināja grēkot, kuru vārdi sēja pirmo sēklu viņu prātā ļaunām domām un ļaunai dzīvei, kuru nekautrīgie mudinājumi noveda grēkā, kuru acis kārdināja un vilināja nost no tikumības ceļa. Viņi vēršas pret šiem līdzdalībniekiem, lamā tos un lād. Bet viņi ir bez palīga un cerības: tagad ir par vēlu nožēlot.

– Visbeidzot atcerieties šādu baismīgu mocību nolādētajām dvēselēm, gan kārdinātājiem, gan iekārdinātajiem, proti – velnu klātbūtni. Velni mocīs nolādētos divos veidos – ar savu klātbūtni un saviem pārmetumiem. Mēs pat nevaram iztēlot, cik briesmīgi ir šie velni. Svētā Katrīna no Sjēnas reiz redzēja velnu, un viņa rakstīja, ka labprātāk visu savu atlikušo mūžu staigātu pa kvēlojošām oglēm, nekā kaut vai mirkli vēlreiz ieraudzītu tādu briesmīgu nezvēru. Šie velni, kas kādreiz bijuši skaisti eņģeļi, ir kļuvuši tikpat neglīti un pretīgi, cik kādreiz bijuši skaisti. Tie izsmej un ņirgājas par dvēselēm, ko paši noveduši pazudināšanā. Viņi, neķītrie dēmoni, ellē ir padarīti par sirdsapziņas balsīm. Kādēļ tu grēkoji? Kādēļ klausījies draugu kārdināšanā? Kādēļ novērsies no dievbijīgajiem paradumiem un labajiem darbiem? Kāpēc neizvairījies no grēka? Kāpēc neatstāji netiklo sabiedroto? Kāpēc neatmeti to neķītro paradumu, to nešķīsto paradumu? Kāpēc neklausīji biktstēva padomam? Kāpēc tu, pat pēc tam, kad biji kritis pirmo vai otro, vai trešo, vai ceturto, vai simto reizi, nenožēloji savus netiklos ceļus un negriezies pie Dieva, kas gaidīja vien tavu nožēlu, lai piedotu tev tavus grēkus? Tagad nožēlas laiks ir garām. Laiks ir, laiks bija, bet laika vairs nebūs! Savs laiks bija slepenībā grēkot, ieslīgt slinkumā un lepnībā, iekārot neatļauto, ļauties zemiskiem dzinuļiem, dzīvot kā meža zvēriem, nē, sliktāk vēl nekā meža zvēriem, jo tie vismaz ir tikai zvēri un tiem nav saprāta, kas tos vadītu, – laiks bija, bet laika vairs nebūs. Dievs runāja uz tevi tik daudzās balsīs, bet tu neklausījies. Tu neizstūmi no savas sirds lepnību un dusmas, tu neatdevi negodīgā ceļā iegūtas mantas, tu neklausīji savas svētās baznīcas priekšrak-stiem un arī nepildīji svētos pienākumus, tu nepameti negantos sabiedrotos, tu neizvairījies no bīstamiem kārdinājumiem. Tāda ir šo velnišķīgo mocītāju runa, izsmieklu un pārmetumu izteikas, pilnas ar naidu un riebumu. Riebumu, jā! Jo pat viņi, paši velni, kad grēkoja, nodarīja tādu grēku, kas vienīgais bija savienojams ar eņģelisko dabu, – intelekta sacelšanos, un viņiem, pat viņiem, neķītrajiem velniem, jānovēršas pretīgumā un riebumā, kad piemin neaprakstāmos grēkus, ar ko paklīdušais cilvēks apgāna un aptraipa Svētā Gara templi, aptraipa un samaitā sevi.

– Ak, mani dārgie mazie brāļi Kristū, kaut mums nekad nenāktos dzirdēt šādas runas! Kaut mums nekad to nenāktos dzirdēt, es saku! Pastarā dienā, atmaksas stundā, es gauži lūdzos Dievu, kaut neviena pati dvēsele no tām, kas ir šodien šajā kapelā, neatrastos starp tiem nožēlojamajiem, kurus Lielais Soģis atraidīs no Sevis uz mūžiem, kaut neviens no mums nedzirdētu savās ausīs drausmīgo atraidījuma spriedumu: “Eita nost no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem!”