Ivars Neiders

Latvieši kā cilvēki un cilvēki kā latvieši

“Es novēlu visiem Latvijas iedzīvotājiem apzināties savu vērtību kā cilvēkiem un kā latviešiem,” portāla Delfi lasītājiem saka eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

delfi, 1. janvārī

Katrs žanrs paredz savus noteikumus. Piemēram, mēdz teikt, ka bēru runās nevarot teikt neko sliktu par aizgājēju. Dzimšanas dienas apsveikums parasti nevar iztikt bez Ārijas Elksnes vai Kornēlijas Apškrūmas sentimentālas četrrindes par aizejošajiem gadiem. Bet jaungada vēlējumos, protams, ir jānovēl kaut kas labs. Šajā ziņā jaungada vēlējumi daudz neatšķiras no dzimšanas dienas apsveikumiem. Turklāt vai nu tāpēc, ka gan dzimšanas dienas, gan Jaunais gads mēdz atkārtoties vienādi bieži, vai arī kāda cita iemesla dēļ tiem abiem piemīt kāds trūkums, proti, gan vienā, gan otrā gadījumā bieži vien to vienīgais saturs ir forma jeb, precīzāk, – tiem nav nekāda satura. Dažu runas darbību gadījumā tas mūs pilnīgi apmierina. Kad, piemēram, kāds amerikānis, ar jums satiekoties, saka: “How do you do?”, būtu pavisam nevietā sākt izklāstīt savu skaudro dzīves gājumu. Savukārt attiecībā uz jaungada vēlējumiem un apsveikumiem var rasties vēlme, lai labos nolūkus pavada arī kāds jēdzīgs saturs, jo gribas jau saprast, kas tieši mums tiek vēlēts. Izņemot, protams, gadījumus, kad kāds mums novēl “visu to labāko”, kas, nav šaubu, ir patīkami, tomēr, piekritīsiet, gluži nekonkrēti. Tiesa, par tālajos deviņdesmitajos populārā radio raidījuma Zvaigznīšu brīdis dalībnieku skandināto “Lai tev sarkans!” nevar pateikt pat to. Iepretim tam padomju ekonomisko realitāti raksturojošais novēlējums “Kaut jūs no algas vien dzīvotu!” savā vēstījumā ir ļoti precīzs, lai gan, iespējams, ne īpaši labvēlīgs.

Kur šajā dažādo novēlējumu katalogā lai novietojam eksprezidentes aicinājumu visiem Latvijas iedzīvotājiem “apzināties savu vērtību kā cilvēkiem un kā latviešiem”? Ir skaidrs, ka mēs tiekam aicināti veikt kādu kognitīvu darbību (t.i., apzināties), kas varētu mums nākt par labu. Tiesa, šķiet, te arī skaidrība beidzas, jo visi Latvijas iedzīvotāji varētu dibināti vaicāt – ko īsti nozīmē apzināties savu vērtību kā cilvēkiem un kā latviešiem? Un kā šāda apzināšanās var nākt par labu? Jādomā, ka aicinājuma pamatā ir pieņēmums, ka būt cilvēkam kaut kādā nozīmē ir labi. Varbūt tā arī ir, tikai, lai to saprastu, vispirms ir jātiek skaidrībā, kas ar to domāts. Apgalvot, ka būt cilvēkam ir labi, var nozīmēt vismaz divas atšķirīgas lietas. Pirmkārt, tas var nozīmēt, ka ir labi būt pie Homo sapiens sugas piederošai dzīvai būtnei. Ja vārds “cilvēks” tiek saprasts šādā nozīmē, tad apgalvojums kļūst vai nu apšaubāms, vai arī bezjēdzīgs. Apšaubāms tāpēc, ka nebūtu nemaz tik grūti uzrādīt šīs būtnes nodarīto kaitējumu savas sugas brāļiem un citām dzīvām būtnēm. Cilvēka darbības rezultātā izzudušo sugu saraksts ir pagarš un diez vai var būt pamats lepnumam. Bezjēdzīgs tāpēc, ka tām būtnēm, kas jau ir cilvēki, nav nekādas iespējas būt kaut kam citam (piemēram, pīļknābjiem). No otras puses, vārds “cilvēks” tiek lietots arī citā nozīmē, kurā būt cilvēkam nozīmē būt apveltītam ar noteiktām īpašībām, kuras senie domātāji dēvēja par tikumiem, – drosmi, gudrību, taisnīgumu. Tieši šajā nozīmē mēs runājam par cilvēcīgu attieksmi, cilvēcīgu rīcību un cilvēcīgu izturēšanos. Citiem vārdiem – būt cilvēkam šajā nozīmē ir tas pats, kas būt labam cilvēkam. Bet tādā gadījumā pieņēmums, ka būt cilvēkam ir labi, ir triviāli patiess, kas, no vienas puses, ir labi, bet, no otras, – jāšaubās, vai visi Latvijas iedzīvotāji tādi ir. Bet tas atkal nozīmē, ka eksprezidentes vēlējums, lai gan it kā tiek veltīts visiem Latvijas iedzīvotājiem, tomēr patiesībā attiecas tikai uz kādu iedzīvotāju daļu.

Vēl grūtāk ir tikt skaidrībā ar aicinājumu apzināties savu vērtību kā latviešiem. Pieņemu, ka eksprezidente nav domājusi Garlība Merķeļa aprakstītos: “Neattīstīti, notrulināti viņu lielum lielais vairums maldās pa dzīvi un nezina augstāku laimi kā ar veselu muguru paēsties pelavu maizes, nezina citu gudrību kā neļaut sevi pieķert zādzībā.” Bet, ja ne šos, tad kurus? Atzīšos, man nav ne jausmas, kas, protams, nenozīmē, ka tā ir eksprezidentes vaina. Piederība pie kādas tautas pati par sevi ir apmēram tikpat liela vērtība kā dzīvošana Straupē vai Londonā. Tas, kā tagad mēdz teikt, pat zaķim ir skaidrs.

Iespējams, domāt šādā veidā par apsveikumiem ir tas pats, kas mēģināt rakstīt recenziju par bērnu jaungada ludziņu. Tāpēc likšos mierā. Lai jums sarkans!

Raksts no Februāris 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela