Labāk izlasiet

Interese par to, ko otrs lasa, atšķirībā, piemēram, no intereses par to, ko otrs ēd, kā mīlējas vai ģērbjas, varētu šķist godājamāka un attaisnojama; tā ir “kaut kas vairāk”, lai gan, protams, šāda pieņēmuma pamatā ir vienīgi romantisks garīgās barības un dienišķās maizes pretnostatījums (un frāze “pasaki, ko tu ēd/lasi, un es pateikšu, kas esi tu pats” vienlīdz labi izklausās un vienlīdz maz nozīmē, runājot gan par ēšanu, gan par lasīšanu). Iespējams, es kļūdos, taču man vienmēr licies, ka aptaujātie cilvēki, brīdī, kad viņiem jānosauc viena vai varbūt trīs pēdējā laikā lasītas grāmatas, bieži vien nespēj būt patiesi un arī savās atbildēs cenšas būt “kaut kas vairāk”. Rezultāts ir iepriekšparedzams un garlaicīgs – ja tajā brīdī ir iznākusi jauna Paulu Koelju grāmata vai kāds atkal izdomājis apšaubīt Dena Brauna romānā “Da Vinči kods” rakstīto, un par to bijis stāstīts televīzijas ziņās, aptaujātais cilvēks, pat īpaši neminstinoties, nosauks tieši šos autorus un grāmatas, lai gan uz naktsskapīša līdzās gultai varbūt jau pusotru gadu kā kaunpilns atgādinājums stāv kāda pavisam cita grāmata.

Tomēr ik pa laikam tiek veiktas arī “pretējas” aptaujas, proti – par grāmatām, kuras cilvēki nelasa vai arī lasa, bet nespēj izlasīt līdz galam. Šogad martā Lielbritānijas uzņēmums Teletext veica aptauju par grāmatām, kas tā arī palikušas puslasītas, un izveidoja desmit līdz galam neizlasīto un neizlasāmo grāmatu sarakstu. Britu saraksts bija šāds:
1. D.B.C. Pjērs “Mazais Dieviņš”,
2. Džoanna Ketlīna Roulinga “Harijs Poters un uguns biķeris”,
3. Džeimss Džoiss “Uliss”,
4. Lūiss de Bernjērs “Kapteiņa Korelli mandolīna”,
5. Deivids Mitčels “Mākoņu atlants”,
6. Salmans Rušdi “Sātaniskās vārsmas”,
7. Paulu Koelju “Alķīmiķis”,
8. Ļevs Tolstojs “Karš un miers”,
9. Arundhati Roja “Mazo lietu dievs”,
10. Fjodors Dostojevskis “Noziegums un sods”.

Kaut gan arī šajā sarakstā līdzās Paulu Koelju ir autori un grāmatas, kas kaut kādu iemeslu dēļ ilgāku laiku bijušas sabiedrības uzmanības lokā (vai nu kā daļa no literatūras vēstures, vai kā dienišķo ziņu tēma), šķiet, ka aptaujāto lasītāju sniegtās atbildes varbūt ir godīgākas. Melos par izlasītām grāmatām nav grūti saskatīt jēgu un motīvu, bet melus, apgalvojot, ka grāmata nav lasīta vai nav izlasīta līdz galam, izskaidrot ir krietni vien grūtāk. Ja vien runa nav par īpaši akūtu snobisma gadījumu vai vēlmi kādam iespītēt, piemēram, samelojot, ka tā arī nekad neesmu spējis tikt tālāk par Selmas Lāgerlēfas “Nilsa Holgersona brīnišķīgā ceļojuma” pirmajām lappusēm, lai gan manai mammai tas bija viens no pirmajiem nozīmīgajiem lasīšanas pārdzīvojumiem.

Taču es nemeloju, “Nilsu Holgersonu“ patiešām neesmu izlasījis un tieši sirdsapziņas pārmetumi par to mani pamudināja veikt amatierisku aptauju. Savā interneta dienasgrāmatā ievietoju lūgumu nosaukt trīs grāmatas, kas tā arī palikušas nepieveiktas. Protams, mana aptauja nekādā ziņā nav uzskatāma par aptverošu – tajā piedalījies tikai tievs visai šauras sabiedrības atzariņš, kādi cilvēki septiņdesmit. Un tomēr iegūtie rezultāti man šķita aizraujoši, pat neraugot to, ka arī šajā sarakstā bija samanāmas “jaunākā un aktuālākā” vēsmas – ļoti šaubos, vai Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēle”, Žana Pola Sartra “Nelabums” un Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis” būtu pieminētas tik bieži, ja vien šīs grāmatas nesen atkārtotā izdevumā nebūtu iznākušas laikraksta “Diena” sērijā “XX gadsimta klasika”. Savā ziņā nomierinoši bija tas, ka manā sarakstā bija arī piecas no britu sarakstā nonākušajām grāmatām.

Visvairāk manas aptaujas dalībnieku līdz beigām nav spējuši izlasīt Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēli” (viens lasītājs piebilst: “Sadusmojos uz autoru”), Reiņa un Matīsa Kaudzīšu “Mērnieku laikus” un Bībeli – katra no šīm grāmatām minēta septiņreiz.

Autoru kopvērtējumā Hermanis Hese (arī ar “Stepes vilku” un “Demianu”) spēj mēroties spēkiem vienīgi ar Svēto Rakstu autoriem vai Autoru. Pāris lasītāju atzinušies, ka nav spējuši pieveikt Jauno Derību, bet vienam par smagu izrādījusies Vecā Derība (nav gan zināms, kā, piemēram, šim lasītājam gājis ar Jauno).

Nosaukto darbu skaita ziņā līderis ir Salmans Rušdi – dažam lasītājam nav izdevies tikt līdz pagaidām latviešu valodā netulkotā romāna “Sātaniskās vārsmas” beigām, bet citi iestrēguši starp “Maura pēdējās nopūtas”, “Pusnakts bērnu” un romāna “Zeme zem viņas kājām” daudzajām lappusēm.

Četriem no man vismaz attāli pazīstamiem lasītājiem par grūtu bijuši Viktora Igo “Nožēlojamie”, tieši tikpat daudziem nav bijusi pa spēkam Andreja Upīša obligātā literatūra “Zaļā zeme” (viens lasītājs komentēja: “Bet arī netaisos vairāk mēģināt, iztikšu.”)

Iespējams, ka tieši vairāk vai mazāk attālinātā pazīšanās varētu būt viens no iemesliem, kāpēc trīs no aptaujas dalībniekiem savā neizlasāmo grāmatu sarakstā uzskatījuši par svarīgu iekļaut arī šo rindu autora romānu “Eiroremonts”. Daži lasītāji zaudējuši cerības tikt galā ar Andreja Upīša romānu “Plaisa mākoņos”. Arī Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis” par smagu (vai arī, kā raksta viens lasītājs: “Uz pašām beigām kļuva garlaicīgi”) izrādījies trim aptaujas dalībniekiem, un tikpat nav spējuši pievārēt mūziķa un daždien rakstnieka Nika Keiva romānu “Un ēzelis ieraudzīja eņģeli” un Žana Pola Sartra “Nelabumu” (kā atzīst viens no lasītājiem, tā viņam esot vienīgā grāmata, kuru nav izdevies izlasīt līdz galam, bet cits piebilst: “Nespēju sagaidīt, kad kaut kas notiks”). Trīs lasītājus nav īsti uzrunājis arī Frīdrihs Nīcše, un līdz ar to “Tā runāja Zaratustra” atstāta novārtā.

Divi nav tikuši galā ar Gabriela Garsijas Markesa “Simts vientulības gadiem” un tikpat nav izlasījuši Albēra Kamī “Mēri”. Vienam lasītājam nav sekmējusies arī Kamī “Dumpīgā cilvēka” lasīšana.

Umberto Eko nosaukts trīs reizes – par nebaudāmiem lasītāji dēvē romānus “Iepriekšējās dienas sala”, “Fuko svārsts” un “Bodolīno”. Pāris lasītājiem par klupšanas akmeni kļuvusi Imanuela Kanta “Tīrā prāta kritika”, “Prolegomeni” un Fjodora Dostojevska “Brāļi Karamazovi” un “Noziegums un sods”.

Dena Brauna “Da Vinči kodu” no manas aptaujas dalībniekiem nav pievārējuši tieši tikpat daudz lasītāju, cik nav pabeiguši Dantes “Dievišķo komēdiju” – divi. Taču tie nebūt nav tie paši divi, kas nav izlasījuši līdz galam Dzintara Soduma tulkoto Džeimsa Džoisa “Ulisu”, Džovanni Bokačo “Dekameronu” (“Pārāk vienmuļa palika,” par šo grāmatu piebilda neveiksmīgais lasītājs) un Ļeva Tolstoja “Karu un mieru” (par grūtu izrādījušās “tās vietas, kas franču valodā”).

Daži no aptaujas dalībniekiem lasīšanas gaitā saskārušies ar tik nepārvaramām grūtībām, ka pat īsti vairs neatceras, ko lasījuši: “Noteikti kaut kas no Dikensa”, “jebkas no latviešu literatūras”, “Horācijs”, “kaut kāds Balzaks (es laikam neciešu Balzaku)”, “Minhauzens (precīzu nosaukumu neatceros)”, “kaut kāda Daniela Stīla”.

Citi gribējuši vai nu paspīdēt aptaujā ar asprātību, vai arī pārvērtējuši savas spējas un izvēlējušies pār mēru specifisku lasāmvielu, kuru tā arī nav izdevies pievarēt: “Psihoanalīzes pamatus” (nenorādot autoru), “Ģimenes enciklopēdiju”, “Matemātiku 12. klasei”, par godu Ikšķiles 820 gadu jubilejai iznākušo “Ikšķiles almanahu” (gan piebilstot: “Bet ļoti kārojas atsākt”), grāmatu “Kreatīvais mārketings” (“krieviski un pārāk bieza”), Ādolfa Hitlera “Mein Kampf”, izdevumu “А.Цветкова. ТВ для террористов”, Džona Greja grāmatu “Vīrieši no Marsa, sievietes – no Venēras”, Andreja Rauhvargera “Vispārīgo ķīmiju” un “Latviešu valodas gramatiku”.

Visbeidzot – saraksts ar grāmatām, kuras līdz galam nav spējis izlasīt vismaz viens aptaujas dalībnieks:

Džons Apdaiks “Brazīlija”, Entonijs Bērdžess “Mehāniskais apelsīns”, Horhes Luisa Borhesa stāsti, Rejs Bredberijs “Pieneņu vīns”, Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita” (“Lasu jau kādus septiņus gadus,” piebilst nomocītais lasītājs), Aleksandrs Dimā “Grāfs Monte Kristo”, Roalds Dobrovenskis “Magnuss, dāņu princis”, Teodors Dreizers “Amerikāņu traģēdija”, Razs Džozefs “Brīvības morāle”, Hanne Eštavīka “Mācītāja”, Džons Faulzs “Burvis”, Johans Volfgangs Gēte “Fausts”, Džons Golsvertijs “Forsaitu teika”, Ginters Grass “Kaķis un pele”, Kenets Greiems “Vējš vītolos”, Brāļu Grimmu pasakas, Nora Ikstena “Sīlis Spoguļstiklā”, Nora Ikstena, Imants Ziedonis “Nenoteiktā bija”, Ilze Indrāne “Lazdu laipa”, Indriķa hronika, Jānis Jaunsudrabiņš “Aija”, Francis Kafka “Pils”, Jānis Kalve “Skuiviņa skola”, Eliass Kaneti “Masa un vara”, Luiss Kerols “Alises piedzīvojumi” (neprecizējot, Brīnumzemē, Aizspogulijā vai varbūt abās), Sērens Kirkegors “Bailes un trīsas”, Hulio Kortasārs “Klasīšu spēle”, Milans Kundera “Nepanesamais esības vieglums”, Džeimss Fenimors Kūpers “Zvērkāvis”, Deivids Herberts Lorenss “Dēli un mīļākie”, Tomass Manns “Burvju kalns”, Vladimirs Nabokovs “Lolita”, Roberts Pirsigs “Dzens un motociklu tehniskās apkopes māksla”, D.B.C. Pjērs “Mazais Dieviņš”, Marsels Prusts “Svana pusē”, Ērihs Marija Remarks “Rietumu frontē bez pārmaiņām”, Gundega Repše “Vara rati”, Migels de Servantess Saavedra “Dons Kihots”, Ērihs Volfgangs Skvara “Trauslums vai Boduajē laukuma mirušie”, Vladimirs Sorokins “Četru sirds”, Žils Verns “Kapteiņa Granta bērni”, Edvarts Virza “Straumēni”, Voltērs “Kandids”, Imants Ziedonis “Kurzemīte”, Emīls Zolā “Lurda”.

To nevar un nevajag uzlūkot kā baisu biedinājumu izdevējiem, rakstniekiem un lasītājiem. Drīzāk tas varētu būt pamudinājums izveidot pašam savu līdz galam neizlasīto grāmatu sarakstu un vaļasbrīžos mēģināt saprast, kāpēc viena grāmata palikusi puslasīta, bet citu gribas pārlasīt ik pēc pāris gadiem.