Vladimirs Putins un līdzība par stūrī iedzītu žurku

Reti kad tik maz šķietami nenozīmīgu vārdu ir radījuši tik daudz citu, nozīmīgu vārdu.

Tikai 109 vārdus garā rindkopā autobiogrāfiskā interviju krājumā, kas publicēts 2000. gadā – brīdī, kad Putins nāca pie varas Krievijā, – viņš izstāsta murgainu pasaku. Reiz, kad viņš bērnībā kopā ar draugiem ar nūjām dzenājis žurkas savā noplukušajā daudzdzīvokļu ēkā Sanktpēterburgā, kāda “milzīga žurka”, ko viņš bija iedzinis stūrī, pēkšņi “apcirtās apkārt un metās” viņam virsū, dzenot “pārsteigto un pārbiedēto” Putinu līdz viņa durvīm, kuras viņš aizcirtis tieši grauzēja purna priekšā. Putinam tā ir līdzība: “Es saņēmu ātru un paliekošu mācību par vārdu “iedzīts stūrī” nozīmi.”

Vairāk nekā pēc 20 gadiem no šīs anekdotiskās sēklas ir izaudzis populārs naratīvs, kas palīdzējis formulēt Rietumu reakciju uz Krievijas karu pret Ukrainu. Komentētāji un politikas veidotāji ASV un Eiropā bieži ir uzstājuši, ka stūrī iedzītais Putins var uzvesties kā žurka, draudot pat ar masu iznīcināšanas ieročiem, ja tiks izprovocēts. Šis pieņēmums lielā mērā nosaka Rietumu politiku attiecībā uz ieroču piegādi Ukrainai un Krievijas atturēšanu no kodolieroču lietošanas.

Tomēr Krievijas līdera reakcija uz neveiksmīgo Jevgeņija Prigožina jūnija dumpi stūrī iedzītās žurkas koncepciju ir saļodzījusi. Daži eksperti apgalvo, ka Krievijas propaganda iepriekš šo metaforu pastiprinājusi, bet Putina reakcija uz sacelšanos parādījusi, ka tā nav patiesa. Citi zīmē sarežģītāku ainu, liekot domāt, ka šis gadījums atklāj dziļākus Putina noslēpumus, kādus pat neesam iztēlojušies.

Lai labāk izprastu Krievijas līdera psiholoģiju un pieņemtu saprātīgākus politiskos lēmumus, ir vērts izsekot, kā Putina bērnības atmiņu aina kļuva tik zīmīga.

23 gados, kopš Putins vispār publicējis kaut kādas biogrāfiskas drumslas, stāstu par žurkām viņš ir pārstāstījis vairākas reizes, arī 2005. gada intervijā populārajā ASV komerctelevīzijas CBS raidījumā “60 minūtes”. Esmu dzirdējis arī, ka Putinu un Krieviju ar stūrī iedzītu žurku nepārprotami salīdzina vairākas bijušās Kremļa amatpersonas. Arī pats Putins un citas Krievijas amatpersonas un sabiedrotie laiku pa laikam atsaucas uz šo anekdotisko tēmu kā brīdinājumu, lai tik Rietumi neiedzen Krieviju stūrī.

Taču Rietumu mediji šo stāstu gandrīz nepieminēja, līdz Krievija 2014. gadā anektēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu; tad šādas atsauces sāka parādīties biežāk. Kad Putins Ukrainā piedzīvoja neveiksmi, Krievijas eksperti un žurnālisti rakstos par konfliktu un Krievijas līdera domāšanu sāka atsaukties uz pastāstu no 2000. gada interviju krājuma. Un viņi paveica ko interesantu, proti, identificēja Putinu nevis ar puisēnu bērnībā, bet gan ar stūrī iedzīto žurku, liekot domāt, ka tieši apdraudējums licis viņam uzbrukt saviem pretiniekiem.

Putina salīdzinājums ar stūrī iedzītu žurku īpaši ātri izplatījās pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī, turklāt tagad to daudz biežāk piemin rietumvalstīs nekā Krievijā.

Kara pirmajās dienās un mēnešos žurku stāsts noderēja ievelkošiem virsrakstiem gan nopietnos medijos (piemēram, “Stūrī iedzītais Vladimirs Putins ir bīstamāks nekā jebkad agrāk”), gan dzeltenākos avotos (“Žurka ar kodolieročiem… Tāpēc mēs nedrīkstam Vladimiru Putinu iedzīt stūrī pavisam, jo tad viņš būs spiests glābt savu ādu jebkādiem līdzekļiem”).

2022. gada maijā CNN dokumentālajā filmā, kurā solīts skatītājiem atklāt, kas notiek Krievijas līdera prātā, žurku stāstu izmantoja kā viņa biogrāfijas vadmotīvu, norādot, ka Putins uzaudzis Sanktpēterburgas “tumšākajos nostūros” un “centieni izlauzties no iespiešanas stūrī” ir bijis “Vladimira Putina mūža caurviju motīvs”, un uzdodot lielo jautājumu: “Nestabils, apsēsts, saniknots. Vai Putins tagad ir tā stūrī iedzītā bērnības žurka?”

Atsauces uz šo bērnības stāsta radīto metaforu mēdz parādīties, kad Putins draud lietot kodolieročus vai tiek pakļauts intensīvam ekonomiskam vai militāram spiedienam, un eksperti Putinu bieži raksturo kā “stūrī iedzītu žurku” vai pat “žurku, kas plosās, iedzīta stūrī”. Varbūt visvairāk šī līdzība tiek lietota ASV un Eiropas valdību retorikā, bet tā parādās arī NATO pētījumos un britu likumdevēju piezīmēs. Žurnālists Filips Šorts savā jaunajā Putina biogrāfijā atsaucas uz CIP analītiķu secinājumu, ka Putina stāsts par žurku “jāuztver kā brīdinājums, ka, ja Putinu iedzītu stūrī, viņš pagrieztos pretī un cīnītos”.

Satraucošajās dienās pēc Krievijas 2022. gada iebrukuma Ukrainā, kad ASV noteica plašas sankcijas pret Maskavu, kāda anonīma amatpersona, kuru citēja The New York Times, Baltajā namā valdošās bažas raksturoja kā “stūrī iedzītā Putina problēmu”. Pagājušā gada rudenī, kad prezidenta Baidena administrācija noraidīja Ukrainas lūgumus pēc mūsdienīgākiem ieročiem, lai pretotos Krievijas spēkiem, Kolins Kāls, toreizējais ASV aizsardzības ministra vietnieks politikas jautājumos, pauda bažas, ka “Ukrainas panākumi kaujas laukā var likt Krievijai justies kā iedzītai stūrī, un tas mums jāpatur prātā”. Stūrī iedzītās žurkas loģika neapšaubāmi pamato arī aicinājumus vienoties par veidu, kā Putinam saglabāt seju, izstrebjot paša savārītos mēslus.

Eiropas Politikas analīzes centra prezidente un izpilddirektore Alina Poļakova man teica, ka bažas par Putina un Krievijas iedzīšanu stūrī visvairāk manāmas ASV un Rietumeiropas amatpersonās, turpretī Austrumeiropas valstu un pašas Ukrainas ierēdņi, kam ir pieredze ar padomju okupāciju, sliecas uzskatīt, ka vislabāk Krieviju var apturēt ar “varu un spēku”.

Atlantiskās Padomes Eirāzijas centra (kur es strādāju) vadītājs Džons Herbsts man teica: “Nezinu, vai pieredzējušākie politikas veidotāji, raugoties uz šo situāciju, atceras to stūrī iedzītās žurkas metaforu, bet ikviens, kurš saka, ka mēs nedrīkstam spert noteiktus soļus Ukrainā, jo Putins var ķerties pie kodolieročiem, apliecina šīs paradigmas loģiku – politisko ietekmi, ko Putins tieši vēlas.”

Tiesa, daži vadošie Putina un Krievijas eksperti ir pārliecināti, ka stūrī iedzītās žurkas metafora patiesi raksturo iespējamo Krievijas līdera rīcību. Piemēram, īsi pēc Putina 2022. gada iebrukuma Ukrainā žurnāliste Maša Gesena rakstīja, ka stāsts par žurku “arvien parādās manās sarunās Maskavā” un ka “neviens, kurš to dzirdējis, nešaubās, ka pieaugušais Putins identificējas ar šo žurku”.

Aptuveni tajā pašā laikā aukstā kara vēsturnieks Vladislavs Zuboks man teica, ka viņu satrauc balsis Rietumos, kas “turpina klaigāt: “Piespiediet to puisi pie sienas. Nobeidziet viņu kā žurku! Nogaliniet viņu!” Bet tam puisim ir kodolpoga. Ko jūs! Viņu nevajag tracināt”. Andrejs Koļesņikovs, Maskavā dzīvojošs Krievijas politikas eksperts no Kārnegija Krievijas Eirāzijas centra, man rakstīja, ka, viņaprāt, stūrī iedzītas žurkas tēls “ir ļoti precīzs”. Viņš norādīja, ka Putins “uz katru izaicinājumu (piemēram, Krimas tilta bojājumiem) atbild ar brutālu uzbrukumu (piemēram, raķešu triecieniem)”.

Citi eksperti, piemēram, Poļakova, kas pēta dezinformāciju, un Herbsts, bijušais ASV vēstnieks Ukrainā, apgalvo, ka Putins un Kremlis Putina kā stūrī iedzītas žurkas tēlu izplatījuši ar nolūku, pretīgi izmantojot Ričarda Niksona “trakā teoriju”. Viņi izvirza hipotēzi, ka Putins kā bijušais aukstā kara laika VDK aģents varētu labi pārzināt psiholoģiskās operācijas paņēmienus un varbūt viņš ar nodomu griež uz riņķi stāstu par žurku un no tā gūto mācību.

Neatkarīgi no tā, vai Putinam bija vai nebija kāds slepens iemesls izplatīt šo stāstu par žurku, Herbsts man teica, Krievijas līderis un “viņa rokaspuiši” gadu gaitā noformulējuši uzdevumu – “ieviest bailes Rietumu politiķos un arī mazāku, tuvāku valstu politiķos”, lai viņi domātu: ja viņi pretosies Putina gribai, viņš dos prettriecienu. Putinam šis stāsts nav bieži jāatkārto, sacīja Herbsts, jo Rietumi ir paveikuši darbu viņa vietā un to vēl radoši papildinājuši.

Pārsteidzoša ir ne tikai stāsta atkārtošanās, bet arī tas, cik bieži tas nav ļāvis paredzēt Putina rīcību. Kad jūnijā Jevgeņija Prigožina algotņi sāka virzīties uz Maskavu, Putins nevis metās uz priekšu, bet drīzāk atkāpās, mierīgi apspriedās ar Vāgnera grupas līderi un piekāpās dumpiniekiem, lai noklusinātu krīzi.

Poļakova uzskata, ka Putina rīcība šai epizodē atbilst plašākam modelim, kas pastāvējis vēl pirms pašreizējā konflikta: “Ne reizi, kad mēs [Rietumos] esam pretojušies Krievijas agresijai vai Krievijas ekonomiskajām interesēm, nekādas ellīgi briesmīgās “zeme, atveries” reakcijas tā arī nav bijis.”

Herbsts tam piekrīt. Viņš norāda, ka rietumvalstis vairākkārt pārkāpušas šķietamās Krievijas sarkanās līnijas, piemēram, piegādājot Ukrainai modernus ieročus vai uzņemot Somiju un Zviedriju NATO, un Putins tā arī nav izmantojis kodolieročus vai citādi eskalējis situāciju. Un tomēr joprojām pastāv, iespējams, Putinam noderīgs uzskats, ka viņu nedrīkst “iespiest ringa stūrī”, citādi viņš sāks trešo pasaules karu.

Natālija Gevorkjana – viena no trim Krievijas žurnālistēm, kas runāja ar Putinu 2000. gada autobiogrāfiskajās intervijās, – man teica, ka šaubās, vai Krievijas līderis apzināti izstāstījis stāstu par žurku propagandas nolūkos, vismaz sākotnēji. Putins iepriekš nezināja, kādus jautājumus žurnālisti uzdos, un gadījumu ar žurku izstāstīja tikai tad, kad viņu izjautāja, vai apstākļi bērnības komunālajā dzīvoklī tiešām bija tik šausmīgi, kā stāstīja kāds viņa bijušais skolotājs.

Kremlis esot mudinājis Putinu intervijās “runāt atklāti”, lai viņu iepazītu tie krievi, kas tolaik “neko par viņu nezināja”. Šķiet, ka arī stāsts par žurku dzenāšanu palīdzēja īstenot šos norādījumus.

“Neviens viņu nekādā stūrī nav dzinis,” par 2000. gadu domā Gevorkjana. “Es neticu, ka viņš bija tik gudrs, lai teiktu: re, ieklausieties šai stāstā un nekad nedzeniet mani stūrī!” Taču esot “pilnīgi iespējams”, ka turpmāk šo stāstu un tā morāli viņš jau atkārtojis apzināti.

Taču Gevorkjana, kas tagad dzīvo Parīzē, ierasto stāsta interpretāciju apšauba. Viņa brīnās, kāpēc tik daudz cilvēku (ieskaitot viņu pašu, līdz viņa šo stāstu ieraudzīja jaunā gaismā pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai pagājušajā gadā) tiecas pēc sarežģītās interpretācijas, kas Putinu saista ar bīstamo grauzēju. Tiešāka stāsta morāle ir tāda, ka nobijies jaunais Volodja atkāpās, kad viņam draudēja, un ka vecākais Vladimirs līdzīgos apstākļos varētu darīt to pašu. Gevorkjana domā, ka kaut kas šajā pastāstā vilina cilvēkus koncentrēties uz uzbrūkošo žurku, nevis uz bēgošo zēnu.

Putinam bija nūja, ar ko viņš varēja aizsargāties no mazā dzīvnieka, Gevorkjana stāsta, “bet viņš aizbēg, paslēpjas dzīvoklī un jūtas droši. Manuprāt, tas daudz vairāk ir stāsts par Putinu nekā par žurku”.

Neviens, izņemot pašu Putinu, nekad neuzzinās, vai ārkārtas gadījumā viņš būtu stūrī iedzīta žurka, nobijies zēns vai kas cits. Taču politiķi un sabiedrība varētu pievērst īpašu uzmanību tam, ko Putins dara, nevis tam, ko viņš saka vai ko par viņu saka citi, un savu izpratni par Krievijas līderi veidot uz empīrisku pierādījumu pama-
ta. Viņi var izvairīties no populāru priekšstatu sirēnu dziesmām, kas piedāvā vienkāršotus skaidrojumus ģeopolitiski sarežģītam gadījumam. Uzmanīgi vērojot Putinu, viņi var savu interešu aizstāvībai izstrādāt politiku un stratēģiju, vienlaikus akli neuzticoties nekam un nevienam.

Jūras spēku pēcdiploma skolas docents Aleksandars Matovskis ir pētījis saikni starp Putina militāro avantūrismu ārzemēs un viņa politisko statusu mājās. Stūrī iedzītās žurkas paradigmā viņš saskatot kādu nelielu, bet nozīmīgu patiesību: “Pastāv robeža, kuras pārkāpšana stūrī iedzītajam Putinam (zaudējot ietekmi Krievijā) liks agresīvi uzbrukt, jo atkāpšanās no varas tādam vienpersoniskam diktatoram kā viņš būtu katastrofa.” Matovskis gan norādīja, ka tas ir viņa subjektīvais vērtējums, nevis ASV Aizsardzības ministrijas nostāja. Bet viņš arī minēja pierādījumus pret šo paradigmu: Putins ir “izmantojis bailes no “stūrī iedzītās žurkas” kā sava veida blefu, īpaši pēdējos gados šantažējot ar kodolieročiem”.

Lai izvairītos no situācijas, kurā novājināts Putins, apstākļu spiests, izšķirtos par kodolieroču izmantošanu, apgalvo Matovskis, Rietumu amatpersonām būtu “jāapelē pie Putina un viņa elites izdzīvošanas vēlmes, norādot uz apņēmību atriebties tādā veidā, kas liegs Kremlim no kodoltrieciena gūt jelkādu labumu”.

Citiem vārdiem sakot, lai novērstu kodolieroču pielietošanas eskalāciju, viņiem nevajadzētu nenovērtēt cilvēku, kurš reiz stūrī iedzītā žurkā saskatīja brīdinājumu par izmisuma izraisītām briesmām. Tomēr viņiem vajadzētu atcerēties arī izdzīvošanas instinktus, kas, saskaroties ar šādām briesmām, lika zēnam mukt prom ar visu nūju.

© The Atlantic, 2023. gada 2. augustā