Hasans Huseinovs

Pieturzīmes: jauns izaicinājums

Eksperti uzskata, ka jaunieši, kuri pieraduši sazināties elektroniski, atdala savas domas, sūtot tās atsevišķās ziņās, nevis izmantojot punktu, ko viņi izmanto vienīgi, lai signalizētu par aizkaitinājumu vai dusmām.

dailymail.co.uk, 24. augustā


Pirms jaunā mācību gada sākuma izcēlušies britu un citi zinātnieki, kuri pēta jaunatnes valodu. Universitāšu dzimtene skaidri pārgājusi pretuzbrukumā globālajai izglītības krīzei. Un nedaudz – arī mums, vecīšiem, kuru bērnība pagājusi, mācoties morfoloģiju un sintaksi. Vienkārša teikuma sintaksi. Salikta teikuma sintaksi. Vienkārša teikuma sintaksi, kuru sarežģī vienlīdzīgi teikuma locekļi. Diktāti, atstāstījumi, sacerējumi. Un tikai tāpēc, lai par cilvēku kāds varētu pateikt: “Apaļš teicamnieks! Raksta uz stingru četrinieku. Vairāk par trijnieku neielikšu. Kāda vēl universitāte? Ar šādu rakstītprasmi viņš netiks iekšā pat profesionāli tehniskajā skolā.”

Pēc tam noskaidrojās, ka eksistē cilvēki, kuriem grūti lasīt un rakstīt, bet mācīties viņi spēj tik un tā. Tādus nodēvēja grieķu valodas vārdā par “legastēniķiem”, proti, valodiski nespējīgiem. Pastāv “disgrafiķi”, proti, nespējīgi pareizi rakstīt vai rakstiski atainot dzirdēto vārdu, pastāv “disleksiķi”, kuri neprot ne lasīt, ne rakstīt, taču vienlaikus iegūst zināšanas, saglabā spēju mācīties. Pašus par sevi šos terminus var uztvert kā aizvainojošus, bet daudzi iemācījušies no šīs aizvainotības iegūt noteiktu labumu sev un tuviniekiem. Tāpat kā plakanā pēda, piemēram, kas, šķiet, atbrīvo cilvēku no dienesta armijā, nespēja sakoncentrēties uz pareizrakstību var nospēlēt lomu kā sociāls tramplīns civilajā dzīvē. Nokļuvis starp primitīvām būtnēm, kurām viss ir vulgārā kārtībā un kuras pat reizēm sacenšas precīzākā valodas lietošanā, tāds cilvēks izmanto tās pašas privilēģijas, kas piemīt cilvēkiem ar sliktu redzi vai dzirdi. Taču, ja pēdējā gadījumā viss ir acīmredzams, gadījumā ar dislektiķiem un legastēniķiem vajadzīga profesionāla ekspertīze. No pirmā skata uzmetiena tāds cilvēks ne ar ko neatšķiras no blakussēdētājiem solā, un tomēr viņš ir – citāds. Daudziem ar to grūti samierināties. Es pazīstu kolēģus, kuri visu to medicīnas nozari, kas meklē cilvēka uzvedības klupienu slēptās atsperes, uzskata par šarlatānismu.

Un lūk, šķiet, ka tuvojas laiks, kad no diagnozes “legastēnija” būs jāatsakās – tā vienkāršā iemesla pēc, ka pati lasīt- un rakstītprasme tiks noliegta kā viens no sociālās apspiešanas mehānismiem. Pirmais sitiens trāpa pa pieturzīmēm. Tās nav vajadzīgas, jo tāpat viss ir skaidrs. Vecais joks “sodīt nedrīkst apžēlot” ir priekš muļķiem. Viss vienmēr saprotams no konteksta. Turklāt tas sākās jau sen, laikā, kad dabaszinātnes sāka pretnostatīt humanitārajām, dodot mājienu, ka pirmās ir īstas un precīzas, bet otrās – muldoloģija “par neko”. Starp citu, matemātika, kas atrodas starp dabaszinātnēm un humanitārajām zinātnēm un uz ko šajā pasaulē balstās viss, no savām pieturzīmēm atteikties, šķiet, negrasās. Tas arī saprotams: pamēģini tik, un ar tevi būs cauri.

Bet ar valodu – var. It īpaši tagadējās pandēmijas laikā, kad rakstiskā sazināšanās kļuvusi daudz svarīgāka par mutisko. Galva reibst no visas šīs nepārtrauktās sarakstīšanās, no čatiem feisbukā, no visas šīs skribelēšanas telegram kanālos, no īsziņām un mesidžiem, mesedžiem, ierakstiem vacapā, vaiberā un tiem līdzīgos.

Taču ir cilvēki, kas ar gadžetiem jau piedzimuši. Viņi driķē tekstus savos viedtālruņos ar vienu kreiso – kā veca, īsta otrās kategorijas mašīnrakstītāja, kura sasniedz 200 zīmes minūtē. Tiesa, ar abām rokām. Britu lingvisti izpētījuši Z paaudzes rakstības manieres un noslieces un nākuši pie secinājuma, ka Z paaudze ir neparasti ievainojama. Pieturzīmes, kas reiz tika radītas, lai atvieglotu mazizglītotu cilvēku dzīvi, lai ikviens, piemēram, Vidusjūras austrumu zemēs, spētu ar dievu uz pusēm lasīt, saprast un rakstīt grieķiski, vairs nav vajadzīgas. Skaidrojums vienkāršs: neviens vairs neraksta un negrasās rakstīt saliktos teikumos, kuri būtu jāinterpretē. Nav runa pat par tā saukto periodu – lielu iekšēji saistītu pasāžu, kuras analīze nepieciešama, ne vien lai saprastu tās jēgu, bet arī lai patīksminātos par izteiktās domas skaistumu. Pati doma, ka ar valodas palīdzību var radīt kaut ko tik sarežģītu, ka šīs sarežģītības uztveršanai un saprašanai varētu nākties īpaši gatavoties, šķiet noziegums pret pašas dzīves skaidrumu un tīrību. Bet dzīve sastāv no sajūtām, jūtām, emocijām. Cilvēks ir kā mobila mimoza, kura pat jālaista tā, lai tā pati to nepamanītu. Citādi nabaga mimozu pārņems stress uz vairākām minūtēm, pat vairākām stundām.

Rakstiskajā saziņā šo stresu var izsaukt teikuma beigās ielikts punkts. Vai izsaukuma zīmes trūkums (vai pat triju vai 18 izsaukuma zīmju trūkums pēc apsveikuma).

Par komatiem nemaz nerunāju: ar komatiem iezīmējot palīgteikumu, es it kā lieku sarunbiedram noprast, ka viņš pats šo operāciju prātā veikt nespēj. Ja uzrakstu kādam vēstuli pēc visiem senajiem pareizrakstības likumiem, es agresīvi ielaužos citas personības vissvētākajā vietā, šai personībai pamazām iedvešot, ka īstenībā esmu gatavs runāt ar viņu vienīgi ar lielo burtu palīdzību. Bet, ielicis punktu teikuma beigās, es it kā esmu pie sevis pateicis: “Un punkts.”

Punkts teikuma beigās, saskaņā ar britu zinātnieku pētīto, tiek uztverts kā nekaunīgs, agresīvs tāda cilvēka izlēciens, kurš patiesībā grib vēstīt savam sarunbiedram: “Ar šo saruna izbeigta: man ar tevi vairs nav par ko runāt!” Laikraksts The Telegraph atsaucas uz Kembridžas lingvistu Ouenu Makārdlu: “Mana pieredze liecina, ka jauna cilvēka ziņā mesendžerī punkts teikuma beigās ir izņēmums, nevis norma. Punkts tagad nozīmē nevis teikuma beigas, bet gan krasu sakaru pārtraukšanu un pat niknuma izrādīšanu.”

Par daudzpunkti vispār nav ko runāt. Zemāk vairs nav kur. Taču kāpēc Z paaudze daudzpunkti uztver kā agresiju un pat centienus manipulēt, paverdzinot apziņu?

Liekulīgā Rietumaustrumu sabiedrība kopš seniem laikiem daudzpunkti izmanto (visdažādākajās iekavās), lai apzīmētu teksta vai kādas rupjības izlaidumu. Tomēr pati rupjības aizstāšana ar punktējumu kā fakts ir nicības izpausme pret lasītāju un pat ņirgāšanās par lasītāju liekulīga teikuma formā, proti, ka nabaga lasītājam pašam jāzina, kāds vārds īstenībā slēpjas zem daudzpunktes. Bet no kurienes gan lai viņš to zinātu?

Šī prakse, kas izraisa sašutumu, taču joprojām pastāv pat relatīvi brīvās valstīs, ir jauns izaicinājums cilvēcei. Aiz sarunām par mākslīgo intelektu slēpjas saprotamas bailes no dabiskās plānprātības. Bet jaunatnes izrīkošanās ar pieturzīmēm kā ar aizvainojošiem dzelkšņiem līdzinās erratīviem, apzinātai vārdu kropļošanai, kas bija modē pirms gadiem piecpadsmit. Mode uz erratīviem (“аффтар жжот”1) nenoturējās visai ilgi, taču atstāja pēc sevis “jauno gramatiķu” paaudzi. Šie “jaunie gramatiķi” prot pazīt ap sevi un netālā pagātnē zīmes, kas apliecina viņu piederību paaudzei, ļauj atpazīt pēkšņās pierastās kļūdas, saprast, ka noveco viss, ieskaitot paša runas iemaņas.

Tā arī ar liekajām pieturzīmēm. Tās izzūd no masveida lietojuma, vienkāršojot dzīvi vieniem un sarežģījot dzīvi citiem. Tās ļauj atpazīt citam citu tiem, kuri saprot: Z paaudzei nāksies darboties jaunos un bīstamos apstākļos. Jo pieaugušie gopņiki tikai izliekas, ka zina, kā izmantot pieturzīmes un kāpēc tās vispār vajadzīgas. Bet paši to vien dara kā melo, mānās, citu teikto pārfrāzē savām gopņiku vajadzībām. Kāpēc gan normāliem cilvēkiem vajadzētu iztapt gopņikiem? Īpaši tur, kur pieaugušo padibenes (подонки) uzglūn un cenšas paķert jaunu cilvēku uz līdzenas vietas, viņam piedēvējot, piemēram, noziedzīgus nolūkus.

Jūs sakāt, tā ir vientiešu cīņa par emocionālo mieru? Varbūt arī tā. Bet iespējams arī gluži cits – vēlēšanās pastiprināt jūtību pret agresiju, vardarbību, manipulāciju. Tieši tāpat kā jau aizmirstajā “padonku” valodā, patiesie gramatiķi neko nav aizmirsuši, viņiem vienkārši nācies dubultot velto zināšanu nastu. Tā notiks arī ar pieturzīmēm: tās varbūt izzudīs no soctīkliem – taču tikai tāpēc, lai izsētos tālāk prom no ziņkārīgiem un nekaunīgiem skatiem.

1 Krievu valodas vārdu izkropļojums internetā, ar nozīmi “autors spridzina”.

Raksts no Decembris 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela