Patiesībai atbilstošie meli

Par Oksfordas vārdnīcas gada vārdu pasludināts termins “post-truth” (“postpatiesība”), jo tā lietošana krasi pieaugusi saistībā ar Lielbritānijas referendumu par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES) un Donalda Trampa ceļu uz uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās.

la.lv, 16. decembrī

Saskaņā ar Oksfordas angļu valodas vārdnīcā rodamo skaidrojumu vārds “postpatiesība” apzīmē “apstākļus, kuros sabiedrības viedokļa veidošanā objektīvi fakti ir mazāk ietekmīgi nekā vēršanās pie emocijām un personīgajiem uzskatiem”. Oksfordas vārdnīcas pārstāvju sniegtajā skaidrojumā norādīts: lai gan vārds “postpatiesība” ir ticis lietots jau vismaz desmit gadus, tā lietojuma gadījumu skaits šī gada laikā esot krasi pieaudzis. Salīdzinot ar 2015. gadu, šogad vārda “postpatiesība” lietojums esot pieaudzis par aptuveni 2000%. “Postpatiesības” lietojuma pieaugums bija novērojams gan saistībā ar Lielbritānijas referendumu par izstāšanos no Eiropas Savienības, gan ASV prezidenta vēlēšanu sakarā, kad par Republikāniskās partijas prezidenta kandidātu tika nominēts Donalds Tramps. Kā norāda “Oksfordas vārdnīcu” prezidents Kaspers Gratvols: “Ņemot vērā, ka nav nekādu pazīmju, kas liecinātu par šī termina lietojuma biežuma mazināšanos, es nebūšu pārsteigts, ja “postpatiesība” kļūs par vienu no vārdiem, kas raksturo mūsu laikmetu.”

Līdzīgi kā padomju laika multfilmas kazlēnam, kas mācēja skaitīt līdz desmit, arī mums ir raksturīga vēlme ieviest kārtību haotiskajā pasaulē, piešķirot lietām nosaukumus. Kā zināms, kazlēna prasme skaitīt beigu beigās izrādījās derīga, bet cik noderīga ir “postpatiesība”, kas kopš Donalda Trampa ievēlēšanas ASV prezidenta amatā ik dienu liek par sevi manīt pasaules masu mediju un sociālo tīklu telpā?

Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt kaut vai tādēļ, ka nav nemaz tik viegli saprast, kas ar “postpatiesību” tiek domāts un vai visi lietotāji ar šo terminu saprot kaut ko vienu. Un, pat ja mēs nonāktu pie kaut kāda kopsaucēja par termina nozīmi, nākamais jautājums, uz kuru nāktos atbildēt, būtu: vai patiešām tas norāda uz kādu jaunu un līdz šim nebijušu parādību?

Kā ierasts, sāksim no otra gala. Ja reiz postpatiesības laikmets ir laikmets, “kurā sabiedrības viedokļa veidošanā objektīvi fakti ir mazāk ietekmīgi nekā vēršanās pie emocijām un personīgajiem uzskatiem”, tad iznāk, ka patiesības laikmetā sabiedrības viedokli nosaka objektīvi fakti, nevis emocijas un personīgie uzskati. Un, ja reiz, kā bieži tiek apgalvots, mēs dzīvojam postpatiesības politikas laikmetā, tad, šķiet, tiek pieņemts, ka pirms tam esam baudījuši patiesības politikas laikmetu. Bet šāds apgalvojums, ja vien neesmu palaidis garām ko būtisku, šķiet diezgan neticams. Lai kas arī tiktu domāts ar objektīviem faktiem, tomēr šķiet, ka cilvēces vēsturē būtu pagrūti sameklēt laiku, kad tie (iepretim, piemēram, emocijām) veidoja sabiedrības viedokli. Tomēr nebūsim pārsteidzīgi. Runa, iespējams, ir par relatīvām izmaiņām. Proti, tas, ka mēs dzīvojam postpatiesības laikmetā, nenozīmē, ka pirms tam mēs dzīvojām patiesības laikmetā, bet gan to, ka mēs dzīvojam relatīvi lielākā postpatiesības laikmetā, nekā mēs dzīvojām pirms kāda laika. Turklāt runa nav tik daudz par to, ka fakti vairs neveido sabiedrības viedokli, bet gan par iemesliem, kāpēc tas tā ir. Un galvenais iemesls ir mūsu attieksme pret patiesību. Piemēram, viens no postpatiesības pionieriem Ralfs Kaizs savā jau 2004.gadā izdotajā grāmatā “Postpatiesības laikmets” pauž uzskatu, ka mūsu attieksme pret patiesību ir piedzīvojusi būtiskas izmaiņas. Meli ir kļuvuši daudz biežāka parādība, un attieksme pret tiem ir kļuvusi krietni iecietīgāka. Meļi, protams, ir bijuši vienmēr, tomēr melošana parasti bijusi saistīta ar šaubām, vainas sajūtu un kaunu. Kurpretim tagad, uzskata Kaizs, mēs esam atraduši dažādus veidus, kā izvairīties no patiesības teikšanas, un par to vairs īpaši nekautrējamies. Tieši šo attieksmi Kaizs dēvē par postpatiesības laikmeta raksturiezīmi. Kaizs apgalvo, ka mēs dzīvojam šādā postpatiesības laikmetā. No šodienas skatpunkta raugoties, ir interesanti, ka viens no Kaiza piemēriem ir Donalds Tramps. Kad tika publicēta grāmata “Tramps: darījuma māksla”, Donalds Tramps apgalvojis, ka esot nodrukāti 200 000 grāmatas eksemplāru, ka The Today Show plānojot viņu intervēt piecas reizes, bet žurnāla New York numurs, kurā nodrukāts fragments no grāmatas, esot kļuvis par visvairāk pārdoto šī žurnāla numuru. Patiesība izrādījās nedaudz piezemētāka: grāmatas tirāža bija 150 000 eksemplāru, šovā viņu intervēja tikai divas reizes, bet pārdoto žurnāla New York numuru skaits tobrīd vēl nebija zināms. “Darījuma mākslā” pats Tramps šāda veida faktu kosmētisko apstrādi dēvē par “patiesībai atbilstošu pārspīlēšanu”, kas, protams, ir eifēmisms. Un, kā saka Kaizs: “Neogodīgums iedvesmo daudz vairāk eifēmismu nekā kopošanās un defekācija.”

Var jau būt, ka Kaizam ir taisnība un mēs patiešām melojam daudz biežāk nekā agrāk un izturamies pret meliem daudz iecietīgāk. Bet vai tā ir tiesa? Nav šaubu, ka daudziem šķiet, ka Kaizam ir taisnība. Tomēr vairāku iemeslu dēļ par to pārliecināties īsti nav iespējams. Pirmkārt, jau tāpēc, ka liela daļa melu nekad netiek atklāti. Bet, pieņemsim, kāds varētu ierosināt salīdzināt tikai tos melus, kas ir atklāti. Tādā gadījumā, ja izrādīsies, ka šogad ir vairāk atklāto melošanas gadījumu nekā 1950.gadā, kā mēs varēsim zināt, vai tā noticis tādēļ, ka mēs patiešām esam sākuši melot vairāk, nevis tādēļ, ka šogad salīdzinājumā ar 1950.gadu mēs esam daudz jūtīgāki pret meliem, kas arī novedis pie tā, ka atklājam vairāk melošanas gadījumu? Turklāt atklāto melošanas gadījumu skaits var būt lielāks arī tā vienkāršā iemesla dēļ, ka informācijas daudzums, kādam mēs ikdienā tiekam pakļauti, arī krietni palielinājies salīdzinājumā ar to, kāds tas bija pagājušā gadsimta vidū.

Noskaidrot, cik bieži tiek melots, ir sarežģīti arī tādēļ, ka aptuvens ir pats melu jēdziens. Piemēram, vai tad, ja mēs gribam noskaidrot, cik reizes dienā vidējais latvietis vai amerikānis melo, mums būtu jāņem vērā tikai tas, ko cilvēks saka, vai arī tas, ko mēdz dēvēt par neverbālo komunikāciju? Piemēram, vai veikala pārdevēja smaidu uzskatīsim par meliem? Labi, padarīsim savu dzīvi vienkāršāku un paliksim tikai pie valodas. Ko tādā gadījumā teiksim par tām reizēm, kad kāds, kuram šobrīd dzīvē īpaši neveicas, uz jautājumu par to, kā viņam klājas, atbild: “Labi!”? Un tad vēl, protams, ir nedaudz tehniskākas problēmas, kas saistītas ar jautājumu, kā melošana būtu jādefinē? Piemēram, daži autori uzskata, ka melošana paredz runātāja nolūku maldināt, savukārt citi norāda, ka šis nosacījums nav nepieciešams. Un vēl, vai par melošanu sauksim tikai tos gadījumus, kuros personas apgalvojums patiešām ir nepatiess, vai tomēr pietiek ar to, ka par nepatiesu to uzskata pats runātājs, lai gan galu galā tas var izrādīties patiess? Minētās problēmas ne tikai apgrūtina iespēju atbildēt uz jautājumu, vai melošana ir kļuvusi par izplatītāku parādību, nekā tā bija agrāk, bet arī kalpo par krēslas zonu, kurā var rast patvērumu tie, kuri vēlas patiesību slēpt. Te der atcerēties jau minēto Trampu ar viņa “patiesībai atbilstošajiem pārspīlējumiem”.

Labi, pieņemsim, ka mēs nevaram noskaidrot, vai mēs patiešām melojam vairāk. Daudzi autori norāda, ka tik un tā ir pamats runāt par būtisku, lai arī nekvantificējamu atšķirību tajā, kā meli tiek uztverti. Īpaši – politiķu meli. Piemēram, daudzi norāda, cik šokēti 1960.gadā esot bijuši amerikāņi, kad atklājuši, ka prezidents Eizenhauers melojis par patiesajiem spiegošanas lidmašīnas U2 notriekšanas apstākļiem. Sekoja Vjetnamas karš un Votergeitas skandāls, kas vainagojās ar to, ka kādā 1976.gadā veiktā aptaujā 69% respondentu piekrita apgalvojumam, ka “pēdējo desmit gadu laikā šīs valsts līderi ir nemitīgi melojuši pilsoņiem”.

Interesanti, ka uzticības kritums šajā laika posmā skāra arī citas institūcijas. Piemēram, ja salīdzina 1966. un 1976.gada datus par to, cik daudz cilvēku atbildēja apstiprinoši uz jautājumu, vai viņi uzticas cilvēkiem, kas darbojas attiecīgajās institūcijās, tad redzams, ka attiecībā uz medicīnu šādu cilvēku skaits nokrita no 73% uz 42%, attieksmē pret lielajām kompānijām – no 55% uz 16%, kompānijām, kas piedāvā juridiskus pakalpojumus, – no 24% uz 12%, bet reklāmas aģentūrām – no 21% uz 7%. Iespējams, šāds uzticības kritums kaut kādā mērā ir saistīts ar parādību, kuru minējām jau iepriekš, – arvien lielāka prasība pēc atklātības un caurredzamības palielina atklāto krāpšanās gadījumu skaitu, bet tas savukārt mazina uzticēšanos attiecīgajām institūcijām. Tas, protams, ir zināms paradokss. Līdzīgu paradoksu varam novērot arī mūsdienu medicīnā: cilvēki, kas ar aizdomām izturas pret vakcīnām, kuru ražošanas kvalitāte tiek rūpīgi pārbaudīta, bet efektivitāte ir apstiprināta pētījumos, bez mazākās minstināšanās piekritīs lietot nezināmas izcelsmes dabīgus preparātus, kuru iedarbību neviens nav pierādījis.

Tomēr, cik var spriest, postpatiesības jēdziens netiek saistīts vienkārši ar melu paciešanu un uzticēšanās zudumu politiķiem un citām institūcijām. Tas, kas daudzus pārsteidza gan Lielbritānijas referenduma, gan ASV prezidenta vēlēšanu sakarā, bija cilvēku nelokāmā uzticība politiķiem, kuri, šķiet, atklāti meloja, vai nu solot paveikt nepaveicamo, vai arī nākot klajā ar pierādāmi aplamiem apgalvojumiem. Citiem vārdiem, postpatiesības laikmetu raksturo iecietība pret politiķu meliem, ja vien politiķu teiktais saskan ar elektorāta aizspriedumiem. Un tieši šādā gaismā ir jāuzlūko Oksfordas vārdnīcas postpatiesības stāvokļa apraksts, saskaņā ar kuru sabiedriskais viedoklis ir kļuvis imūns pret faktiem, kas neiederas jau iepriekš pieņemtā uzskatu sistēmā. Proti, ja nu tā ir gadījies un man šķiet, ka bažas par globālo sasilšanu ir pārspīlētas, bet ķīniešiem ir ļauni nolūki, tad apgalvojums, ka globālo sasilšanu ir izdomājuši ķīnieši, lai vājinātu mūsu valsts ekonomiku, man varētu šķist visnotaļ ticams. Savukārt, ja mēs vēlēsimies noskaidrot, kā šāds apgalvojums ir pamatots, tad mums vienmēr varēs norādīt, ka mēs, iespējams, esam kaut ko pārpratuši. Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas menedžeris Korijs Lūandauskis nesen žurnālistiem norādīja, ka viņi Donalda Trampa teikto ir uztvēruši pārlieku burtiski. Galu galā, mēs taču zinām, ka reizēm šo to var “atbilstoši patiesībai pārspīlēt”. Bet vai šādi saprasts postpatiesības stāvoklis nozīmē, ka cilvēkiem vairs nerūp patiesība un objektīvi fakti? Nē. Šķiet, ka runa ir par kaut ko citu: izskatās, ka daži meli ir mazāk svarīgi par citiem. Piemēram, kad atklājās Bila Klintona meli par viņa attiecībām ar Moniku Levinsku, daudzi teica: jā, Klintons meloja, un tas ir slikti, tomēr tam nav nekāda sakara ar viņa spējām pildīt ASV prezidenta pienākumus. Iespējams, līdzīgā gaismā daudzi Trampa atbalstītāji uzlūko Trampa runas plūdus: jā, iespējams, kaut kas ir nedaudz pārspīlēts, varbūt, ka tas gluži tā nav, bet kas par to? Pašos galvenajos jautājumos taču viņš nekļūdās. Grūti pateikt, vai šāda veida apsvērumi, kas apliecina jau sen zināmo cilvēku tendenci turēties pie sev mīļiem uzskatiem, spītējot jebkādiem argumentiem, būtu pelnījuši kādu jaunu apzīmējumu. No otras puses, protams, ja vien saproti, par ko runā, tad var arī to saukt par postpatiesības stāvokli.