Dzīves ziņa

Rihards Bargais

Kavēšanās tukšumā

Liepāja mani izspļāva no sevis 1998. gada karstajā augustā, kad, gadu nomācījies Rīgā, garīgajā seminārā, atgriezos pilsētā, kurā piedzimst vējš, pavadīt vasaras brīvlaiku. Ar smagām somām un gaišām cerībām pavadīt garīguma piepildītu mēnesi pie jūras uzkāpu savā Gūtmaņielas grausta dzīvoklītī un tvēru pēc roktura, bet tā vairs nebija. Tā vietā durvīs bija tikai neglīts ar avīzēm aizbāzts caurums, pašas durvis – aizslēgtas, bet slēdzene nomainīta. Ar pirkstu izbakstīju avīzes kumšķi un ar vienu aci ielūrēju savā mājvietā. Redzams bija tikai brūni krāsotas grīdas laukumiņš, kaut arī tur pilnīgi noteikti bija jārēgojas manam sarkanajam paklājam. Pilns ar ļaunām nojausmām, atkāpos, ar kāju atspēru aizslēgtās durvis vaļā un tajā pašā brīdī saņēmu spērienu pretī – man pa seju iegāza tukšums. Dzīvoklī nekā vairs nebija – ne mēbeļu, ne drēbju, ne virtuves skapīšu, ne grāmatu, ne lustras, ne spuldzes, ne elektrības, nekā. Pilnīgs tukšums. Vien vientuļa bērnības fotogrāfija, ar sarūsējušu metāla knopku piesprausta pie virtuves sienas, – es ar lielu lelli klēpī. Iebāzu to krūšu kabatā, pats noslīdēju gar sienu un aizpīpēju. Pāris minūtēs man vairs nebija māju, man vairs nebija nekā, izņemot šo fotogrāfiju un smagās somas. Bija jau vakars, bija jādomā, kur pārlaist nakti.

Draudzenes, viesmīlīgās leļļu mākslinieces Jolantas, durvis bija ciet, uz klauvējieniem neviens neatbildēja. Zvanīju draugam, kādam Liepājas teātra aktierim, kurā pirms kārtējās atgriešanās baznīcas siltajā klēpī biju slepus iemīlējies. Klausuli pacēla viņa sieva. Nē, viņa nav mājās, viņš kopā ar diviem citiem aktieriem ir haltūrā, kāds domes deputāts privatizējis daudzdzīvokļu namu, un viņi nolīgti izkrāsot tā trepjutelpu, vari doties palīgā.

Atradu visus trīs aktierus vienā no remontējamās mājas tukšajiem dzīvokļiem jau krietnās burās. Krāsošanas darbi mijās ar Merkura pudeļu tukšošanu, un man neatlika nekas cits kā tajā iesaistīties. Man bija vajadzīgas naktsmājas. Un es joprojām slepus mīlēju to aktieri. Ar glāzīti vienā rokā, ar otu otrā ķēros pie darba. Pēc brīža ieradās arī deputāta sieva, kas ķērās pie krāsošanas vadības. Cilvēki ir dažādi. Dažiem, piemēram, ļoti patīk klausīties rupjībās. Tāda bija arī deputāta sieva. Situācija bija abpusēji izdevīga – aktieriem patika iedzert un nopelnīt, bet deputāta sievai patika aktieri. Un arī rupjības. Visu šo apstākļu sakritības rezultātā līnija, kas kāpņu telpā atdalīja krāsoto daļu no balsinātās, novilkās nevis taisna, bet vieglā vilnītī, aktieri stāstīja deputāta sievai piedauzības, bet tā skraidīja pakaļ arvien jauniem Merkuriem un ar plašu atvēzienu meta uz galda arvien jaunas naudaszīmes. Arī es tiku pieņemts strādniekos. Šitas čalis ir dzejnieks un mācās garīgajā seminārā, mani reklamēja aktieri. Nu, ja jau garīgajā seminārā, tad lai krāso, deputāta sieva piekrita. Tomēr krāsošana nevedās, bija jādzer un jāizklaidē darba devēja. Galu galā deputāta sieva uzbudinājās tiktāl, ka darbs tika pamests pusratā, un viņa aizveda mūs uz dārgāko Liepājas kafejnīcu vakariņās.

Greznā zāle ar stikla sienām bija pilna ar cilvēkiem vakarkleitās un uzvalkos, bet mēs bijām krāsas notrieptās darba drēbēs. Bet mēs bijām aktieri. Un es arī biju viens no aktieriem. Mēs pasūtījām visdārgākos zivju ēdienus. Bijām jau tik apdzērušies, ka gandrīz sākām ar tiem svaidīties. Iegriezu savu šķīvi un ļāvu tam griezties tik ilgi, līdz ceptā zivs sāka skatīties man sejā. Deputāta sieva tik ļāvās rupjībām un arī vairs nebija pie pilna prāta. Mēs bijām kingā.

Mājup devāmies dziedādami. Pa centrālo Liepājas ielu garām Trīsvienības baznīcai, apņēmuši cits citu ap pleciem, ar skaļu “Trīs vīri kādreiz bija, hei, hei, heiheihei!”. Tas nekas, ka bijām četri, garāmgājēji mums uzgavilēja.

Pārnakšņoju pie viena no aktieriem, tā lielākā rupjību runātāja. Augusta svelmes nomocīti, izģērbāmies gandrīz pliki. Merkurs joprojām plūda kā strautiņš. Kad dzīves svinēšana bija sasniegusi virsotni, aktiera sieva izvilka no sekcijas plaukta gumijas fallu un sāka to vicināt man gar degunu, bet viņas vīrs, absolūti heteroseksuāls, puspliks uzgūlās man pusplikam virsū, pielika pie rīkles no kaut kurienes pēkšņi uzradušos žileti, skatījās manī ar neprāta pilnām acīm un pratināja: “Nu, vai tevi tas uzbudina?” Tajā brīdī es beidzot atcerējos par Dievu. Pēc brīža viņš jau svaidījās pa gultu no kājgaļa uz galvgali un atpakaļ, runādams nesaprotamā valodā. Viņa sieva, izmetusies melnā peldkostīmā, skraidīja gultai apkārt un lūdza man kā garīgam cilvēkam palīdzību. Aktierim, izrādās, bija epilepsija. Sāku mest virs viņa galvas krustus un murmināt lūgšanas, līdz viņš nomierinājās, un sieva, atslīgusi klubkrēslā, man teica lielo paldies. Visa kā jau bija par daudz, tāpēc devos uz mazo istabiņu gulēt. Sapnī pie manis atnāca otrs aktieris, tas, kurā biju iemīlējies, un mēs nopisāmies. Sēdēju viņam uz krūtīm un palīdzēju sev ar roku, grasījos beigt, bet viņš lūdzās: “Tikai šoreiz ne acīs, šoreiz ne acīs!” Beidzot tas bija noticis. Vismaz sapnī.

Pēc karstās nakts uzausa vēl karstāks rīts. Kad izgāju saules pielietajās ielās, mani pārņēma panika – tās bija pilnas ar pilsētā agrāk neredzētiem monstriem. Muskuļaini, bandītiska paskata vīrieši ar skūtām galvām pavadīja mani ļauniem skatieniem un, no tāluma skatoties manā virzienā, par kaut ko apspriedās. Šķiet, viņi mani pazina. Bēgu cauri pilsētai kā Bembijs no vilkiem, bet, lai kā skrietu, aizbēgt nebija iespējams. Mani vajāja nevis skūtie briesmoņi, bet pati pilsēta.

Izrādījās, ka uz krāsošanas darbiem esmu ieradies es viens pats – aktierim, pie kura nakšņoju, palika slikti ar sirdi, un tika izsaukta ātrā palīdzība, otram bija jāvada kāds neatliekams kultūras pasākums, bet trešais, mans mīļais, uz darbu atnācis, paslēpās kādā tukšā dzīvoklī, ierāpās sienasskapī, no iekšpuses aizvēra durvis un, sarāvies kamoliņā, aizmiga. Remonts tajā dienā bija jāpabeidz, strādnieku nebija, tāpēc pie darba ķērās mājā dzīvojošās vecenes. Es pumpēju putekļsūcēju, bet vecenes turēja šļauku un pūta uz griestiem pienā atšķaidītu kaļķi. Kad darbi jau ritēja pilnā sparā, no viena dzīvokļa pabāza galvu slavenā Liepājas dziedātāja Igeta Karpa. Augsti cilādama kājas, viņa spraucās mums garām un brīnījās: “O, ko tad jūs te darāt?”

Vakarā, sēžot Rīgas autobusā un ripojot ārā no Liepājas, es sūtīju šoferim mēmas lūgsnas – ātrāk! ātrāk! ātrāk! – un pateicos par katru māju, kurai pabraucām garām. Kad šķērsojām pilsētas robežu, man likās, ka notikusi brīnumaina izglābšanās. Līdz pēdējam brīdim biju pārliecināts, ka pilsēta mani neizlaidīs no sevis dzīvu. Tad pasaule atvērās kā kosmiskā odiseja, bet aiz muguras dārdēja bumbu sprādzieni, uguns jūra un nāve. Šofera radio atskaņoja Cranberries dziesmu “Linger”, es bēgu no pilsētas-slepkavas nenormāli skaistas dziesmas pavadījumā. “Do you have to let it linger? Do you have to, do you have to?” – manī dzidrā straumē lējās skaņu ūdenskritums, es nesapratu no tā ne vārda, bet biju pārliecināts, ka tur tiek dziedāts par brīvību, dzīvību un augšāmcelšanos.

Raksts no Novembris 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela