Kas slēpjas partijas vārdā

Tie, kas pieredzējuši padomju ideoloģisko fonu, noteikti atcerēsies vienu no spožākajām politiskā mārketinga devīzēm: “Sakām – partija, domājam – Ļeņins. Sakām – Ļeņins, domājam – partija.” Par spīti ilgstošai partijas jēdziena deldēšanai vienpartijas sistēmas ietvaros, mēs joprojām saskaramies ar nepieciešamību lietot politisko partiju tirgus vārdu krājumu, jo “nekas labāks nav izdomāts”. Tas ir mulsinoši, jo partiju nepieciešamība demokrātijas procesa nodrošināšanai, lai arī retoriski zākāta, tomēr tiek uzskatīta par neapstrīdamu, taču apkārt pamests skats liek secināt, ka pat vistuvākajās un līdzīgākajās valstīs aina var būtiski atšķirties. Neatkarīgi no vēsturiskā fona, valsts lieluma, industrializācijas pakāpes vai vispārējās labklājības līmeņa partiju skaits, izmērs, pozicionējums un ideoloģiskās platformas ir grūti salīdzināt. Pat ES ietvaros par sociāldemokrātiem, republikāņiem, liberāļiem, kristīgajiem demokrātiem, zaļajiem, strādnieku vai tautas partijām var dēvēt diezgan atšķirīgas politiskas organizācijas, savukārt to uzvedība parlamentārā darba procesos kļūst aizvien līdzīgāka. Dažkārt šķiet, ka nosaukumam var būt pakārtota vai pat vēsturiski nejauša nozīme.Zīmola nepieciešamība

Un tomēr, pārciešot katras jaunas vēlēšanas, mēs ikreiz no jauna pievēršam uzmanību tam, ka politiskās partijas, lai cik līdzīgas tās būtu, ir spiestas atrast ko tādu, kas liktu vēlētājam izvēlēties tikai vienu. Pēdējās vēlēšanās kā savdabīgs mūsdienu Latvijas fenomens izveidojās lielas partiju apvienības, kas šo nepieciešamību centās apiet – balsojot par divu, trīs un vairāk partiju bloku, pazūd izteikts politisks pozicionējums un saglabājas tikai kāds vispārīgs virziens, kopīgi ideāli un vērtības, estētisks vai ētisks noskaņojums, kas kopīgs konkrētam kandidātu sarakstam. Vēl vairāk – vēlētājs nu var atviegloti uzelpot un uztvert partijas kā vairāku personību grupu, tādu kā draugu kopu, kurā ir skaistāki un mazāk skaisti, gudrāki un mazāk gudri, godīgāki un mazāk godīgi politiķi. Taču problēma joprojām saglabājas, kad politiskās cīņas karstumā kāds uzdod jautājumu par šīs ļaužu grupas ideoloģisko pamatu.

Partija, lai cik apnicis un diskreditēts būtu šīs jēdziens, tomēr tiek definēta kā savas, īpašās politiskās pārliecības izpausme. Ja sabiedriskā dzīve tiktu organizēta pēc enciklopēdijas principiem, mums atliktu paņemt klasisku politiskās domas iedalījumu, katram no virzieniem nodibināt savu partiju, piemeklēt cilvēkus, kas ar daudzmaz tīru sirdsapziņu būtu gatavi šos uzskatus aizstāvēt, un tad paskatīties, par kuru no tiem nobalsos vairāk vēlētāju. Realitātē tā nenotiek. Pirmkārt, uzskatiem, kas nav pārāk pieprasīti, ir grūti atrast aizstāvjus. Otrkārt, cilvēkiem, kas Latvijā vēlas nodarboties ar politiku, ir diezgan izplūdis priekšstats par to, kādu tad īsti ideoloģiju viņi pauž. Un treškārt, cilvēku pārliecība mainās laika gaitā, tas nav nekas nosodāms vai pretdabisks, dažkārt tā var mainīties arī “darba procesā”. Redzot, ka uzsāktās reformas vai politika ved strupceļā, “reālpolitiķi” mēdz koriģēt savus uzskatus. Tā teikt, vispārēju interešu vārdā. Ceturto gadījumu, kad politisko virzību sāk ietekmēt šauri savtīgas intereses, es nemaz neapskatīšu, jo tas ir riebīgs gadījums un nav saistīts ar problēmu, ko centīšos paskaidrot, tas ir, jaunas politisko kustību klasifikācijas nepieciešamību laikmetā, kas sācies pēc globalizācijas un informācijas tehnoloģiju revolūcijas.Izvēlies, pret ko tu apvienojies

Partiju sistēmas rašanās Rietumu sabiedrībā bija cieši saistīta ar valsts iekārtas maiņu. Daudzas klasiskās partijas veidojās kā reformu vai revolūciju virzītājas, kas, noliedzot vienu iekārtu, centās iedibināt citu. Republikāņi šajā arēnā cīnījās pret monarhistiem, sociālisti pret demokrātiem, komunisti pret sociāldemokrātiem, bet nacionālsociālisti pret visiem pārējiem. Katrā spraigu pārmaiņu situācijā varēja nošķirt reformistus, kas piedāvāja vai pieprasīja pārmaiņas, un tos, kas vēlējās saglabāt esošo tradīciju, sauksim tos nosacīti par konservatīvajiem. Franču revolūcijas laikā radās termins “labējie”, ar to saprotot monarhijas aizstāvjus, kas parlamentā bija netīšām apsēdušies vienā pusē, pretstatot tos “kreisajiem”, kas aizņēma pāri palikušos krēslus. Plašāku lietojumu šis termins ieguva 1815. gadā, kad ar to jau sāka apzīmēt jebkuru konservatīvu, reakcionāru politisku uzskatu, it īpaši tādu, kas aizstāv monarhiju, aristokrātiju un tradicionālo baznīcu. Iedalījums labējās un kreisās partijās ir saglabājies līdz pat mūsu dienām, lai arī priekšstats par to, ko tas īsti nozīmē, ir vēl vairāk izplūdis. Sākumā par lamu vārdu varēja uzskatīt apzīmējumu “labējs”, bet tagad to daudz labprātāk izvēlas partijas pašas, savukārt par “kreisu” mūsdienās mēdz dēvēt tikai politisko pretinieku. Zināmu psiholoģisku spiedienu izdarīja arī valodas semiotiskais mantojums, kas daudzās indoeiropiešu valodās sasaistīja vārdus “labs”, “pareizs”, “taisnīgs” ar labo pusi (krievu “pravij”, angļu “right”), bet vārdam “kreiss” ar laiku piešķirot nozīmi “aizliegts”, “nosodāms”, “amorāls”. Pat populārajā aforismā, kura autors sen ir aizmirsies – “Ja līdz 30 gadu vecumam tu neesi kreiss, tev nav sirds. Ja pēc 30 gadiem tu neesi labējs, tev nav smadzeņu,” drīzāk tiek mēģināts attaisnot īslaicīgu aizraušanos ar muļķīgu ideju, nevis piešķirt kreisumam kādu objektīvu vērtību.Pa labi, pa kreisi vai centrā

Izdarot nelielu teorētisku eksperimentu un mēģinot likt kādai ļaužu grupai izvietot Latvijā darbojošās partijas uz skalas “labējs – kreiss”, ir ļoti grūti panākt vienprātību par jebkuru no politiskās dzīves dalībniekiem, neatkarīgi no tā, vai šī diskusija tiek uzsākta politologu, politiķu vai vienkāršo vēlētāju vidū. Par vienu un to pašu partiju var būt ļoti atšķirīgi uzskati, bieži vien lietojot apgalvojumus “vārdos viņi ir labēji, bet darbos rīkojas visai kreisi” un otrādi. Zināmā vēstures posmā aristokrātiju (kuras intereses pārstāvēja “labējie”) šajā politiskajā diskursā nomainīja kapitālisti, vēlāk – vienkārši uzņēmēji, bet tautu (par kuru rūpējās “kreisie”) uz brīdi personificēja proletariāts, tad “darba ņēmējs” un beigu beigās – vienkārši cilvēks vai pat pensionārs. Taču partijas Latvijā joprojām, lai arī negribīgi, ir centušās atbildēt uz jautājumu “kāda partija jūs īsti esat?” un skopos vārdos ir minējušas šos jēdzienus.

Piemēram: “Jaunais laiks ir labēja politiskā partija, kas vēršas pie ikviena, kurš neatkarīgi no savas sociālās vai nacionālās piederības ir gatavs strādāt Latvijas valsts un tautas uzplaukumam un tic, ka politiska brīvība un demokrātija iespējama tikai tādā sabiedrībā, kas balstās uz personisku atbildību, brīvu iniciatīvu un privātīpašumu.” Šeit ir diezgan skaidri mēģināts sasaistīt jēdzienu “labējs” ar tādām vērtībām kā privātīpašums, individuālā brīvība un atbildība. To pašu savā programmā piemin Tautas partija, taču īpaši uzsver tradicionālo vērtību prioritāti: “Tautas partija ir konservatīvi labēja partija. Konservatīvisms politikā ir valsts un sabiedriskās kārtības tradīciju un principu saglabāšana, izteikti pragmatisks – rīcība atbilstoši apstākļiem un mērķiem. Galvenās vērtības ir ģimene, nācija, stipra un stabila valsts vara. Iestājas par ekonomisko individuālismu un privātīpašuma tiesībām.” Jēdzienu “labējs” nemin TB/LNNK, viņu pozicionējumu var atrast tikai statūtos, kur teikts: “Apvienība Tēvzemei un Brīvībai/LNNK ir nacionāli konservatīva politiska organizācija.” Šeit parādās jēdziens “nacionāla” politika, kas ir sava veida eifēmisms un Latvijas apstākļos apzīmē latviešu īpašo vajadzību un interešu aizstāvību. Līdzīgi sevi cenšas aprakstīt viņu sabiedrotie Nacionālajā apvienībā: “Partija “Visu Latvijai!” ir nacionāla, konservatīva, politiska organizācija, kuŗas (sic! – I.Š.) pamatmērķis ir veicināt latviskas, taisnīgas, tiesiskas un saimnieciski augošas valsts attīstību.”

Citas partijas ir sākušas apzināties, ka jēdziens “labējs” vēlētāju acīs ir sevi kompromitējis gandrīz tikpat lielā mērā kā lamuvārds “kreiss”, tāpēc kā jaunu priekšrocību partiju spektrā izceļ “centriskumu”: “Sabiedrība citai politikai misija ir mainīt piecpadsmit gadus ilgušo ultralabējo un bieži vien negodīgo politiku. Mēs vēlamies Latvijā veidot sociālliberālu politiku, kuras centrā ir cilvēks un viņa vajadzības.” Šis ir visspēcīgākais apgalvojums, pozicionējumam tiek piešķirts zināms radikālisms, pārējie “centristi” šajā ziņā ir pieticīgāki un pat samiernieciskāki: “Partija LPP/LC ir centriska politiska partija, kas aizstāv katra cilvēka tiesības un brīvību pašam veidot savu dzīvi un iestājas par katra cilvēka atbildību savas sirdsapziņas un līdzcilvēku priekšā.” Pavisam nepretenciozi savus politiskos uzskatus definē LZS, izlīdzoties ar vēsturisku aprakstu, viņi savu pozicionējumu piemin tikai vienā vārdā: “Centriskā partija Latvijas Zemnieku savienība ir vecākā politiskā partija Latvijā. [..] LZS par savu galveno uzdevumu uzskata sekmēt tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību un tādā veidā panākt visu valsts iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanos.” Te zīmīgs ir uzsvars uz “visu” iedzīvotāju interesēm, šādi gan nonākot pretrunā ar partijas nosaukumu, taču ieviešot nenoliedzami modernu pieeju partijas definīcijā, ko es pieminēšu nedaudz vēlāk.

Atsevišķi jāatzīmē pieķeršanās vēsturiski pārbaudītiem zīmoliem, kuru lietošana nu jau izskatās kā sentimentāls anahronisms – tie ir sociālisti un sociāldemokrāti. Latvijas Sociālistiskās partijas statūtos rakstīts: “LSP ir strādnieku un zemnieku šķiras partija, kā arī tās inteliģences daļas, kam ir strādnieku šķiras ideoloģija, partija.” Viņu 2005. gada programmā ir atrodams šāds apraksts: “Latvijas Sociālistiskā partija ir pārliecināta piekritēja marksistiskajai tēzei, ka visu līdz šim pastāvošo civilizēto sabiedrību vēsture ir bijusi šķiru cīņas vēsture.” Arī ideālās sabiedriskās iekārtas aprakstā jūtama terminoloģija, kas aizgūta no Kārļa Marksa vārdnīcas, tādēļ ir zināms pamats uzticēties Vikipēdijas apgalvojumam, ka LSP ir “marksistiska politiskā partija”, lai arī nav saprotams, kā šis apzīmējums var tikt lietots mūsdienu politiskās konkurences cīņā. Ilgu laiku kā politiska ideālisma rudiments turpināja darboties “sociāldemokrātu” politiķa tips, taču nespēja to realizēt reālā politikā padarīja šo jēdzienu līdzvērtīgu apzīmējumam “romantiķis” vai “džentlmenis”. Kā apģērba detaļu to savam nosaukumam ir pievienojusi partija Saskaņa, taču nekādu iespaidu uz viņu politisko programmu šī izvēle nav atstājusi, viņu retorikā daudz precīzāk tiek definēts iedomātā pretinieka neoliberāļa tēls, taču apzīmējums “antineoliberālisms” tā arī neiegūst noteiktas ideoloģijas aprises. Visbeidzot, jāpiemin Pilsoniskā savienība, kuras programmā mēģināts izvairīties no konkrētu politisku virzienu apzīmējumiem: “Mūsu politiskās pamatvērtības ir Rietumu demokrātija, nacionāla valsts, darbīgs pilsoniskums, ilgtspējīga un līdzsvarota attīstība.” Zīmīgs piemērs šādai tendencei ir arī Pēdējā partija, kas atklāti izvairījusies no noteiktas politiskās pozīcijas izvēles, skaidri apzinoties šāda soļa bezjēdzību priekšvēlēšanu laikā. Līdzīgi spožs bija mēģinājums rast jauna tipa pozicionējumu apvienībai Par labu Latviju (“vaļēja”, atvērtā koda tipa politiskā programma, tautas kustības un partijas sapludināšana vienotā organismā), taču iekšēju problēmu dēļ šis darbs palika pusratā un vēlētājs to neuztvēra kā vērā ņemamu, nopietnu piedāvājumu.Trīs piristu kombinācija

Rodas jautājums – kāpēc vispār mūsdienu partijai ir nepieciešams sevi “pieskaitīt” kādam teorētiskam virzienam? Viegli iedomāties jaundibinātu partiju, kas sev par zīmolu izvēlētos kādu abstraktu apzīmējumu, piemēram – Rītausma, un visu uzsvaru liktu uz pārdomātu reklāmas kampaņu vai personību šarmu. Diez vai kāds apstrīdētu hipotēzi, ka uz labiem panākumiem varētu pretendēt arī partija bez jebkādas programmas, taču ar spilgtu un labiem reitingiem bagātu “lokomotīvi” – Ingūnas Sudrabas partija vai Vairas Vīķes-Freibergas partija. Tikai pārspīlētas kautrības un ambivalentā statusa dēļ par oficiālu partijas nosaukumu nav kļuvusi Aivara Lemberga partija (iekļaujiet šo apzīmējumu socioloģiskā pētījumā un jūs iegūsiet pavisam taustāmus atbalstītāju skaitļus). Galu galā, ticams ir apgalvojums, ka Vienotība pēdējās vēlēšanās būtu ieguvusi tikpat vai pat vairāk balsu, ja tā startētu kā Dombrovska partija bez konkrētākas politiskās ideoloģijas. Šādā politiskā ainavā par galveno vēlētāju izšķiršanos kļūtu “mainīt spēlētājus” vai “saglabāt esošos”, nemaz nepiešķirot tam dziļāku “konservatīvisma” vai “reformisma” nozīmi. Drīzāk pat – nevis “mainīt”, bet “pamainīt”.

Vai tas nozīmē ideoloģiju galu un neizbēgamu pāreju uz balsojumiem par personālijām? Ja partiju programmas “nedarbojas” un vēlētājs izvēlas pēc “sejām”, “saukļiem” un “darbiem”, tad kā vispār mums turpināt uztvert politiskās partijas? Te jāsaprot, ka Latvijas situācija nav unikāla, līdzīgi jautājumi nodarbinājuši politologus jau pāris gadu desmitus. Viens no risinājumiem ir jaunas pieejas meklēšana partiju klasifikācijai un jauna tipa partiju izveidošana. Klasiskās partijas var iedalīt vienā lielā grupā, kas cenšas pragmatiskiem paņēmieniem aizstāvēt kādas konkrētas iedzīvotāju grupas intereses, vienalga, vai tie būtu uzņēmēji, strādnieki, latvieši vai homoseksuāļi. Šādu partiju panākumi ir tieši atkarīgi no tā, cik liela vai ietekmīga ir attiecīgā iedzīvotāju grupa, kā arī no tā, cik veiksmīgi partijai izdodas realizēt viņu interešu aizstāvību. Otra kategorija būtu partijas, kas pieņem vispāratzītas un mūsdienu starptautiskajā sabiedrībā neapstrīdamas vērtības – vienlīdzību, cilvēka tiesības, labu pārvaldību, brīvo tirgu un mazliet strīdīgākus, taču tik un tā tuvus ekonomiskās attīstības principus. Nonākot pie varas, šīs partijas pārstāv pragmatisku un reālpolitisku risinājumu ceļu, kas apmierina visas sabiedrības intereses. Trešā partiju grupa ir sava veida futūristi, kas aicina uz kādu šauru ideālu aizstāvību, lai arī pieļauj, ka simtprocentīgi realizēt savu programmu nekad nespēs. Tāda ir kustība Zeitgeist, kas atmasko globālu finanšu un varas struktūru “sazvērestību”, Zviedrijas Pirātu partija, kas aicina uz radikālām izmaiņā autortiesību likumdošanā, anarhoprimitīvisti, kas noliedz cilvēces progresu, marihuānas legalizācijas piekritēji, tādiem vajadzētu būt arī zaļajiem, kas Latvijā gan tomēr pieslejas “visu cilvēku” aizstāvībai (viņu statūtos teikts: “Latvijas Zaļā partija ir politiska organizācija, kuras pamatmērķis ir cilvēkam un dabai draudzīga, ilgtspējīga Latvijas attīstība”).

Šīs trešā tipa partijas, kuras Maikls Kerens, grāmatas “Blogosfēra – jaunā politiskā arēna” autors sauc par “tikumu partijām” vai “anti-sistēmas partijām”, neaizstāv nevienas konkrētas sabiedrības grupas intereses, bet gan kādu ideju par “labāku lietu stāvokli” pasaulē. Zīmīgi, ka otrā un trešā grupa savā būtībā vairs nav piesietas konkrētai valstij, tās ar līdzīgiem principiem var darboties jebkur, šādu partiju pārstāvji varētu tikt brīvi “eksportēti”, darboties kā brīvprātīgi vai algoti konsultanti arī citas valsts politiskajā procesā. Šajā ziņā “visu cilvēku” intereses un “neviena” intereses ir vienlīdz universāla kategorija, kuras pamatojumam nav nepieciešama konkrētas cilvēku kopienas pazīšana vai vēsturiska pieredze. Mēs viegli varam iedomāties zviedru Pirātu partijas filiāli Latvijā ar vārds vārdā iztulkotu programmu, taču ar grūtībām pieņemtu zviedru sociāldemokrātus.Kā balsosi, tā dzīvosi. Un otrādi

Uztverot partiju kā zīmolu, kuru vēlētājs izvēlas līdzīgi precei veikalā vai filmai kinoteātrī, var izvirzīt vēl kādu klasifikācijas principu – sakārtotā un globalizētā politiskā vidē, kurā politisko teoriju pretstatīšana zaudē aktualitāti, partijas var pārstāvēt arī noteiktu estētisku ideju vai dzīvesstilu. Sabiedrībā, kurā visi ekonomiskie procesi kļuvuši atkarīgi no datorizēto sistēmu darbības, jautājums par privāto un sabiedrisko īpašumu kļūst mazāk svarīgs par atvērtā koda programmatūras problemātiku. Izšķiršanās par vai pret ģenētiski modificētu organismu izmantošanu ir salīdzināma ar agrāko laiku konservatīvisma un liberālisma cīņu, bet bioloģiskā lauksaimniecība vai klimata izmaiņu atzīšana brīžiem robežojas ar reliģisku pārliecību. Akcenti, kas norāda uz to, kāda izšķiršanās mūsdienu cilvēkam ir svarīgāka, ir mainījušies, tāpēc neizbēgami mainīsies arī priekšvēlēšanu piedāvājums, līdz ar to – arī partiju pozicionējums.

Šādi procesi taču jau iepriekš notikuši subkultūru un jauniešu modes sfērā. Kamēr 60. gados to, kādu mūziku klausīties un kādas drēbes valkāt, izvēlējās atbilstoši savai pārliecībai par dzīves jēgu, 90. gadu nogalē atšķirības starp pankiem, gotiem, īmo, skinhediem un hiphoperiem jau bija kļuvušas par dzīvesstila, nevis pārliecības jautājumu. Mainījās arī virzība – izvēloties noteiktu modi, mūziku un kosmētiku, tu izvēlējies noskaņojumu, nevis otrādi. Līdzīgi arī politikā – tie cilvēki, kuriem patika Andris Šķēle kā varoņa tips un viņa vadības stils, bija spiesti pieņemt viņa politiskos uzskatus. Rezultātā par labējo Tautas partiju balsoja liela vēlētāju grupa, kuru intereses un specifiskās vajadzības šī partija nesolīja un negrasījās aizstāvēt. Cits piemērs – vēlētāji, ka noticēja un pieņēma Valda Dombrovska estētiku un dzīvesstilu (radikāli atšķirīgu no Šķēles pārstāvētā), var vilties un diskutēt tikai šajā “stila” diskursā, nevis jautājumos par politisko programmu un ideoloģiju, kas tajā ietverta. Dombrovskim šādos apstākļos daudz bīstamāk ir nopirkt vasarnīcu Jūrmalā, nevis atkāpties no Jaunā laika labējās programmas un sākt īstenot kādu centriski sociālu politiku.

Šajā piemērā ir skaidri redzams, ka mūsdienu vēlētāja un līdz ar to – partiju apziņā tikumu, vērtību un stila jautājums var kļūt svarīgāks par labklājības vai valsts attīstības jautājumu. Tas nekas, ka mums klājas sliktāk, svarīgāk ir, lai valdība nezagtu. Mēs esam gatavi atteikties no lētākas pārtikas, taču aizliedzam ģenētiski modificētus kartupeļus. Taču pagaidām mēs vēl nespētu līdzīgi zviedriem pieciest lielāku konkurenci darba tirgū, un sākt dialogu ar imigrantiem, jo latviešu nācijas izdzīvošana (būtībā arī dzīvesstila jautājums) ir lielāka vērtība par ekonomisko uzplaukumu. No valsts institūcijām un politiķiem vēlētāji vairs nesagaida viņu interešu pārstāvību vai cīņu ar konkurentiem (atcerēsimies pārmetumu par mūžīgo ķīvēšanos koalīcijas partiju starpā), no partijām gaida paredzamību, caurspīdīgumu un “bezpartejiskumu”. Viena no spilgtākajām šādas attieksmes izpausmēm ir augošā neiecietība pret partiju praksi iecelt vadošos amatos savas partijas biedrus. Sistēma, kas savā būtībā balstās daudzpartiju tradīcijā un ar kuras palīdzību partijas tikai arī spēj realizēt savu programmu, mūsdienās tiek uztverta kā nepotisms, protekcionisms, “čomu būšana” un “valsts nozagšana”. Paradoksālā veidā politiķis, kas ieguvis vēlētāju vairākuma atbalstu, tiek mudināts ievērot bezpartejisku objektivitāti un dot saviem konkurentiem iespēju realizēt viņu politiskos solījumus, lai nepazaudētu savas vēlētāju daļas uzticību.Jaunā godīguma sindroms

Nepieciešamība pēc jaunā tipa “tikumu partijām” ir radusies ne tikai globalizācijas un demokratizācijas procesu rezultātā, bet lielā mērā tieši kā protests pret “interešu partijām”, kas tiek uztvertas kā “karteļu partijas”, valsts pasūtījumu slaukšanas un desmit procentu kukuļa partijas. Tieši neticība agrākās politikas godīgumam ir izteikta jaunā tipa partiju pazīme. Gēteborgas universitātes profesore Marija Demkera par vienu no “tikumu partijām” uzskata igauņu Res Publica – partiju, kas dibināta 2001. gada nogalē (2006. gadā tā apvienojās ar tradicionāli konservatīvo partiju Pro Patria). 2003. gada vēlēšanās saņēmusi 30% vēlētāju balsu, 2007. – 17%, Res Publica sevi pozicionējusi nevis klasisko ideoloģiju režģī, bet terminos, kas runā par politisko ētiku, cīņu ar korupciju, atklātību partijas uzbūvē un finansēs, uzticības atjaunošanu starp iedzīvotājiem un valsts vadītājiem. Partijas galvenais ideologs, dabaszinātnieks Reins Tāgepera lieto jēdzienu “politiskā attīrīšanās” un daudzviet var saskatīt Res Publica stilistisku līdzību ar Jaunā laika un Vienotības politisko piedāvājumu Latvijā.

Interesanti, ka Rietumvalstu pētnieki pievērš īpašu uzmanību tā dēvētajām “jaunās demokrātijas” valstīm, kurās partiju sistēma nav stabila, tāpēc jaundibinātai partijai ir daudz lielākas iespējas iegūt parlamentāro vairākumu, nekā partijai, kas piedalās politiskajā cīņā ilgāku laiku. Arī Latvijā tas bija vērojams pēdējos desmit gados, taču ir notikušas arī zīmīgas pārmaiņas. Kamēr agrāk divas pretrunīgas vēlētāju motivācijas – vēlme pēc pārmaiņām un bailes zaudēt esošo lietu stāvokli, varēja gūt virsroku viena pār otru, jaunā partiju pozicionējuma ietvaros tās spēj lieliski sadzīvot. Ideālā gadījumā vēlētāji maksimāli ilgi paturētu amatā esošās personas, ja ar balsojuma spēku varētu piespiest tās rīkoties citādi – labāk, godīgāk, caurspīdīgāk. Vienkāršoti runājot – cilvēki nav apmierināti ar valdību, taču negrib citu premjeru. Par normālu un vēlamu praksi kļūst vēlētu amatpersonu atstāšana uz nākamo termiņu, cik ilgi vien to atļauj likums. Amatpersonu nomaiņa vai pat tikai runas par tādu iespēju tiek uztvertas kā sazvērnieku grupas vēlme “iedabūt amatā” citu, sliktāku kandidātu. No vienas puses, mēs vērojam aizvien lielāku politiķa personības ietekmi uz partijas popularitāti, bet, no otras puses, – vēlētājs negrib samierināties ar to, ka ikviena personība ir individuāla un subjektīva, ar to, ka tai var būt savi plusi un mīnusi. Par vēlamo amatpersonu un valdību tiek domāts kā par perfektu, ideālu modeli. Utopija, kas agrāko laikmetu politiskajā ideoloģijā bija vēlamais un nesasniedzamais sabiedrības modelis tālā nākotnē, tagad tiek uztverta kā jau eksistējoša ikviena saprātīga un godīga cilvēka apziņā, tai traucē tikai daži sārņi, negodīgi politiķi, pērkama ietekme, nesakārtoti likumi. Valsts pārvaldes modelis, par kādu būtu jācīnās, ir sasniedzams tūlīt. Un partijas, kas spēs runāt šādā perfekcionisma politikas terminoloģijā, turpmāk iegūs aizvien lielāku atbalstu.