Aizliedzam, lūdzu, reklāmu!

Ieva Lešinska: Jautājums varētu likties mazliet dīvains, tomēr man gribētos, lai jūs pasakāt, kas jūs esat.

Ainārs Ščipčinskis: Labi… Uz sarežģītiem jautājumiem nav vienkāršas atbildes.

Lešinska: Varat atbildēt, cik vien sarežģīti gribat.

Ščipčinskis: Jā… Nu, es nezinu – ģimenes tēvs… strādāju, vadu uzņēmumu… Droši vien varētu uzskaitīt veselu virkni funkciju, kuras es pildu kaut kādā sabiedrības kontekstā… Labprāt fotografēju, labprāt lasu, labprāt burāju. Bet, ja, teiksim, raugās kaut kā dziļāk, es domāju, ka patiesībā jebkurš cilvēks – nezinu, vai līdz beigām vai kā – meklē, kas viņš pats ir. Es neesmu izņēmums šajā ziņā.

Lešinska: Bet atradis neesat?

Ščipčinskis: Es pietiekami komfortabli jūtos savā sabiedriskajā ampluā – esmu sapratis, ko varu, ko nevaru, ko varu uzņemties, ko nevaru – teiksim, šajā laukā lielu pārdomu man nav. Reizēm gan uznāk domas par to, kāds ir lielais motīvs – kāpēc es šeit esmu un ko es šeit daru. Un uz to jautājumu pilnīgi skaidras atbildes pašlaik nav. Bet tas mani ir interesējis absolūti vienmēr. Praktiski jebkas, ko es daru, vienmēr ir saistīts ne tik daudz ar kaut kādām lomu spēlēm vai lomu pildīšanu – vairāk ar iekšēju izjūtu, vai man tas patīk, vai liekas svarīgi – tie ir tādi iekšēji dzinuļi, ko es reizēm varbūt pat īsti neapjaušu.

Lešinska: Vai jūs sevi uzskatāt arī par polittehnologu?

Ščipčinskis: Nekādā mērā ne. Mana karjera, zināšanas un tas, ar ko es esmu nodarbojies, nekad nav bijis saistīts ar politiku. Tas, ka šajā gadījumā es esmu te gadījies, šajā te plūsmā, es domāju, ka tā ir vairāk situācija un – atkal jau – iekšējā sajūta, bet nedomāju, ka es šajā laukā varētu ilgstoši strādāt.

Lešinska: Kāda tad, jūsuprāt, ir situācija un kāpēc jūs jūtaties aicināts saistībā ar politiku kaut ko darīt tieši tagad?

Ščipčinskis: Man pašam tāda iekšēji svarīga lieta vienmēr ir bijusi – to var saukt dažādos vārdos: “līdzsvars” vai “zelta griezums” – nu, ja es uzvilktu krustu, tad būtu redzams, ka tur ir pareizas proporcijas, līdzsvars. Man liekas, ka šī te proporcijas un līdzsvara lieta ir svarīga jebkurā žanrā – vai tā būtu uzņēmējdarbība vai demokrātija, vai kaut kāds psiholoģiskais stāvoklis – un tā ir tāda pamata lieta, pie kuras ir nepārtraukti jāpiestrādā. Līdzsvars nav pats no sevis. Ir brīži, kad totāli nav līdzsvara. Un šobrīd sajūta tāda ir – ka Latvijā totāli nav līdzsvara un pastāv iespēja, ka šī līdzsvara arī nebūs. Demokrātija jau tā lēnītēm top, ne mums pieredzes, nekā, bet vienmēr šķitis, ka līdzsvarošanās notiek, bet šobrīd tāda sajūta, ka viss ir stipri sasvēries…

Jurģis Liepnieks: Bet mazliet konkrētāk var? Kas sasvēries? Kas tev liek tā domāt?

Lešinska: Un uz kuru pusi?

Ščipčinskis: Uz kuru pusi… Labi. Ja nu mēs pie tādām sarežģītām tēmām… Ja vēl, teiksim, 2004. gads varētu būt atskaites sistēma, ar iestāšanos Eiropas Savienībā – tiktāl es saprotu, ka bija šūpošanās: valsts attīstās, top – bet no tā laika ir tāds kā svēriens, notika nopietna nobīde – es teiktu, virzienā nauda. Es saprotu, ka politika ir vienmēr saistīta ar naudu, bet, manuprāt, šis vārdiņš “nauda” uzplauka tik lielā apjomā, ka naudas trajektorija loģisku valsts attīstību sasvēra vienā virzienā. Man liekas, ka jebkurā valstī, jebkurā tautā pastāv noteikts enerģijas daudzums, kurš kaut kādā formā nāk ārā. Un tad ir jautājums, vai šī enerģija tiek regulēta un saprātīgi virzīta. Es neesmu ekonomists, bet, ja Valsts kase, nosacīti runājot, būtu pieslēgta un kreditēšanas iespējas būtu nedaudz regulētas, es patiesi domāju, ka Latvija šodien izskatītos citādi. Jo enerģija jau iet savā ziņā vieglāko pretestības ceļu un ja tikt klāt Valsts kasei nav nekādu šķēršļu, tad dabiski, ka neviens neies kaut ko ražot un eksportēt.

Liepnieks: Bet tagad?

Ščipčinskis: Es tiešām domāju, ka Dombrovskis kaut kādu līdzsvaru ir tomēr iezīmējis – visādi var runāt par to, taču man ir tāda iekšēja sajūta, ka tagad šī trajektorija ir līdzsvarotāka, nekā es līdz šim esmu redzējis.

Liepnieks: Bet, tavuprāt, kā tas viņam ir izdevies? Kas tās par īpašībām, kas viņam piemīt, vai kādus soļus viņš ir spēris vai kādus lēmumus pieņēmis, lai šis līdzsvars iestātos?

Ščipčinskis: Teiksim tā: reklāmas industrijā ir zelta griezums, kā ir jābūt konstruētam uzņēmumam tīri no proporciju viedokļa, lai tā darbība būtu veiksmīga. Ja šīs proporcijas tiek izjauktas, tad darbība ir neveiksmīga. To cilvēki ir pārbaudījuši simt gadu laikā – ir attīstījusies kaut kāda sistēma; ja es pats nebūtu ar šādām lietām rīkojies, tad varbūt domātu, ka tās ir muļķības…

Liepnieks: Bet kāds tam sakars ar Dombrovski?

Ščipčinskis: Ar Dombrovski sakars tāds, ka ir kaut kāda loģika vai likumsakarības, kuras viņš mēģina ievērot.

Liepnieks: Un tās būtu?

Ščipčinskis: Ja runā, teiksim, par valsts finanšu sistēmas līdzsvarotību – man šķiet, ka tā ir šobrīd kaut kādā līdzsvarā…

Liepnieks: Bet kā tad viņš to panāk? Viņš aizņemas kā nenormāls, jo citas izejas nav...

Lešinska: Manuprāt, jautājums ir par to – vai tas, ka zināms līdzsvars iestājies, ir Dombrovska personības nopelns, vai arī viņa vietā varētu būt jebkurš cits, kurš, apstākļu spiests, rīkotos līdzīgi.

Ščipčinskis: Es teiktu tā – jebkurš cits saprātīgs cilvēks. Es uzsveru vārdu “saprātīgs”, jo ja tevī pašā nevalda šis līdzsvara impulss vai vēlme pēc līdzsvara… Latvijas politikā saprātīgs cilvēks – tas nav maz! Labi, man nav mērījumu, bet, manuprāt, viņam viss ir kārtībā ar izglītību un IQ. Manuprāt, viņam piemīt arī emocionālā inteliģence – jo gan maniere, kādā viņš sarunājas… Nu, tas ir tolerants un inteliģents cilvēks. Man šķiet, viņam piemīt arī iespēja – teiksim tā – izskatīties pieklājīgi praktiski jebkurā auditorijā… Es viņu patiešām labi redzu gan starptautiskajā arēnā, gan Latvijā. Vai tur baigā harizma? Nu, nē laikam. Tas nav stiprākais viņa instruments. Lai cik tas paradoksāli būtu – un mani tas tiešām pārsteidz: tik trakā laikā pret viņu ir tik pozitīva attieksme pie tik negatīvas situācijas.

Liepnieks: Es atceros, vienā Financial Times rakstā bija teikts, ka viņš izskatās pēc puiša, kas ienācis salabot kompjūteru. Žurnālists izteica aizdomas, ka uz tādām reformām, kādas viņš veic, patiesībā spējīgs tikai cilvēks, kam trūkst zināmas empātijas – viņš vienkārši nespēj saprast, cik tas ir šausmīgi, ko viņš dara – un tas palīdz. Tu pieminēji emocionālo inteliģenci – vai tev šķiet, ka viņš spēj saprast, ko sajūtu līmenī nozīmē tas, ko viņš dara?

Ščipčinskis: Es domāju, ka sākumā viņš patiešām atgādināja tādu puisi, bet tagad vairs ne. Arī reitingi kopš tā laika ir kāpuši. Ja ienācējs Latvijas politikā apsteidz reitingā Lembergu, tad tas tiešām ir īstenībā grūti izskaidrojams. Cilvēki taču jūt! Bet runa nav tikai par Dombrovska popularitāti, kas manā skatījumā ir tāds kā jaunas politiķu paaudzes un sabiedrības brieduma simbols vai vēstnesis. Būtiska šķiet pati valsts pārvaldības idejas maiņa – autoritārs vadonis ir mazāk derīgs valsts attīstībai nekā demokrātisks vadītājs. Dombrovskis ir pretstats Šķēlem vai Lembergam, arī Šleseram, kuri pārstāv pašpārliecinātās un it kā nekļūdīgās vertikāles ideju.

Liepnieks: Es piedāvāju vēl vienu skaidrojuma versiju: varbūt, ka taisnība ir tiem, kuri saka, ka latvieši nemīl stipras personības, un varbūt viņa nosacītā pelēcība ir tieši tas, kas pašlaik labi strādā. Pretēji, teiksim, Godmaņa šausmīgajam ego – it kā tas, kas notiek valstī, būtu par viņu. Kamēr Dombrovskis ar savu mieru un nosvērtību – ar savu “ienācis salabot kompjūteru” imidžu – varbūt ir tieši tas, kas vajadzīgs, jo ir redzams, ka tas “nav par viņu”. Proti, viņa personības nosacīta – salīdzinot ar lielajiem politikas gigantiem Repši, Šķēli – pelēcība ir tas, kas vajadzīgs. Neviens negrib redzēt tos milzīgos ego, kas te plosās savā starpā.

Ščipčinskis: Ļoti iespējams, bet es tomēr ticu kolektīvam saprātam, un es domāju, ka liela daļa Latvijas problēmu ir tieši no šiem ego. Ir nācis viens, ir nācis otrs – spilgti, neapšaubāmi, – bet sekas no spēcīgā ego spēka vai jaudas ir pietiekami sliktas, un mēs kā sabiedrība esam novērtējuši, ka mums tāds ego ir pagaidām traucējošs, jo, iespējams, Latvija vēl nav gatava, lai kontrolētu šādu atomenerģiju. Varbūt mums ir vajadzīgs kaut kas līdzsvarotāks un iekšēji mierīgāks.

Liepnieks: Bet varbūt tautai – sabiedrībai – ir divi viedokļi, un Vienotība pārstāv šo “bez ego”, bet pretinieki, Par labu Latviju, mobilizē tos, kuri grib spēcīgās rokas, spēcīgos ego, buldozerus un raķetes.

Lešinska: Es savukārt gribētu piebilst, ka pašvaldību vēlēšanu rezultāti šķiet pretrunā ar šo jūsu pieminēto kolektīvo saprātu un vēlmi pēc mierīga līdzsvara.

Ščipčinskis: Ir. Ir pretrunā! Neatceros, kurš, bet viens krievu autors ir teicis: “Čelovek – eto sverhtočnij instrument" [1. Cilvēks – tas ir ārkārtīgi precīzs instruments (krievu val.).], bet kolektīvais saprāts – viņš jau rod šo līdzsvaru, viņam tas ir iekšā, viņš to jūt instinktīvi. Bet tad, kad tu uz svaru kausiem uzliec reklāmas blāķi, kura mērķis ir dominēt kādu domu, tu faktiski kolektīvo saprātu dezorientē, tu viņu disbalansē – jo izdari spiedienu kādā konkrētā virzienā. Cilvēks pēc būtības vadās pēc informācijas, no tā, kas ir viņa rīcībā, lai izsvērtu to savu jā vai nē, bet reklāma dara diezgan lielu postu, jo šīs masīvās nobīdes dezorientē un destabilizē.

Lešinska: Bet jūs taču tagad ar to nodarbojaties! Jūs arī iepriekš esat sacījis, ka politiskajai reklāmai nebūtu jāatvēl vieta politisko spēlētāju vidū, jo tā, kā nupat sacījāt, dezorientē. Tad kāpēc šādā mazā teritorijā ar relatīvi nelielu vēlētāju skaitu politiskie spēki nevarētu uzrunāt vēlētājus tieši, kā tas notiek, piemēram, Amerikā un Anglijā, kur politiķi iziet ielās, zvana pie durvīm, sarunājas ar cilvēkiem individuāli? Kāpēc politiskajā kampaņā nenākt ar kaut ko svaigu un nepanākt šādu tiešu saikni, izslēdzot šo svešķermeni?

Ščipčinskis: Es teikšu tā – es tomēr 15 gadus strādāju mārketinga un komunikācijas jomā – ne politiskajā, bet komercjomā – man nav īpaši jādomā, ir vai nav svars televīzijai – skaidrs, ka ir. Pirmkārt, visas durvis apstaigāt nav tik vienkārši – es nesaku, ka tas nav jādara, un es ceru, ka to darīs, bet ir tomēr jāņem vērā, ka ir specifika katram no medijiem. Un ignorēt to, ko dara kāds medijs, bet to darbina konkrēts politisks spēks – nu, tas ir tāpat kā ja mums būtu šautenes, bet viņiem – tanki. Tas būtu nesaprātīgi.

Liepnieks: Es tomēr gribētu precizēt. Tātad, tavā izpratnē, eksistē kolektīvs saprāts, kurš visu zina pareizi – pilnīgas gudrības glabātājs. Ja viņam nekas netraucē, ja viņu ar televīzijas ruļļiem neizsit no līdzsvara, tad viņā glabājas pilnīga gudrība, un katrs atsevišķais cilvēks pieņem pareizus lēmumus – tāds ir tavs viedoklis?

Ščipčinskis: Nu, protams, cilvēks dzīvo informācijas telpā…

Liepnieks: Un šī informācijas telpa ir līdzsvara pilna, nedeformēta?

Ščipčinskis: Kā cilvēks pieņem lēmumus? Izejot no tā, ko viņš zina. Bija tāda līdzība par teritoriju un karti – ka katram cilvēkam ir sava karte, kurā viņš ir kaut ko atzīmējis, atkarībā no tā, ko viņš ir lasījis vai redzējis, – nu, un tad katrs ar to savu karti iet pa attiecīgo teritoriju, bet, vai viņi visi var nonākt vienā punktā, ir atkarīgs gan no žurnālistikas kvalitātes, no mediju ievirzes – no ārkārtīgi daudziem faktoriem. Es domāju, ka tad, ja cilvēki vadītos tikai no mediju lauka, lēmums būtu precīzāks, nekā tad, ja tiek lietota reklāma kā masīvs instruments.

Liepnieks: Tad reklāmu tu no demokrātijas lauka izņem, tu nedomā, ka tā arī būtu demokrātijas sastāvdaļa? Varbūt ir cilvēki, kas uzskata, ka viņiem ir demokrātiskas tiesības līdzsvarot sistēmu sev par labu ar līdzekļiem, kurus viņiem nenodrošina mediji, varbūt viņi domā, ka tieši medijos nav līdzsvara?

Ščipčinskis: Te ir tāda nedaudz dieva sajūta – kad vienam liekas, ka visiem pārējiem nav taisnība…

Liepnieks: Tā nav dieva sajūta, tā ir ļoti ikdienišķa sajūta! Man, piemēram, bieži tā liekas.

Ščipčinskis: Iespējams arī, ka visiem nav taisnība… Es atkal atgriežos pie tā, ka saknē tomēr līdzsvara sajūta cilvēkos ir, bet kaut kādu mediju kustību, virzību vai plūsmu rezultātā varētu būt arī izkropļojumi.

Liepnieks: Nu labi. Bet vai nav tomēr tā, ka mēs runājam ar vienas kampaņas veidotāju, kuram nav izdevies savākt tik daudz naudas kā citas kampaņas veidotājam, un tāpēc viņš saka, ka slikti. Varbūt tas ir tik vienkārši. Varbūt, ja tavam klientam būtu vairāk naudas par visiem, varbūt tev taisni liktos, ka tu to līdzsvaru vari pareizi uztaisīt.

Ščipčinskis: Es saprotu, ka pirmām kārtām mēs šobrīd nerunājam par biznesu un, otrkārt… Man šķiet, ka ar šīm vēlēšanām nekas nemainīsies. Es runāju par kaut kādu periodu pēc tam. Es nerunāju par aizliegšanu tagad, jo oktobrī rezultāts būs tāds kā viņš būs, jo spēles noteikumi ir sen uzrakstīti. Tā ka tas nav saistīts ar naudas daudzumu.

Lešinska: Un kādi būs šie rezultāti?

Ščipčinskis: Tas ir no ļoti daudz kā atkarīgs. Ja es tagad kaut ko teiktu, tās, protams, būtu spekulācijas. Bet, teiksim, iekšēji man ir doma par to, kā varbūt varētu rīkoties, lai izskatītos nedaudz citādāk.

Liepnieks: Nē, bet tu paskaidro, lai mums nav pārpratumu: tu tātad šobrīd vadi reklāmas aģentūru McCann-Erickson, kura ir ieguvusi tiesības apkalpot Vienotību? Vai ir kāds vadītājs vēl bez tevis?

Ščipčinskis: Vienotības iekšpusē ir kampaņas vadības grupa, kas sastāv no trim cilvēkiem, tie ir Jaunups, Ašeradens un Stirna. Es esmu tikai aģentūra, kam ir līgums.

Liepnieks: Tātad klientu uzdevumu formulē tie trīs. Un kas tad bija Zusts?

Ščipčinskis: Zusta uzdevums bija veikt aģentūru atlases konkursus un neitrāli izvēlēties uzņēmumu, ar ko sadarboties. To viņš izdarīja un ar to viņa loma beidzās.

Lešinska: Es tomēr saprotu, ka jums tas nav vienkārši peļņas jautājums. Proti, ja Saskaņa būtu pasūtījusi jums kampaņu, jūs atteiktos?

Ščipčinskis: Visticamāk, ka atteiktos, jo, teiksim tā: es nekad neesmu jaucis uzņēmējdarbību ar politiku un esmu ļoti veiksmīgi veidojis biznesu un darbojies, nekādā mērā nebūdams saistīts ne ar vienu politisku partiju vai lēmumu, es pat neesmu valsts projektos piedalījies – esmu dzīvojis neatkarīgu, normālu, sakarīgu uzņēmēja dzīvi.

Lešinska: Bet tagad jūs saistāties ar politiku tāpēc, ka tas atbilst jūsu pārliecībai?

Ščipčinskis: Šobrīd man tas liekas vienīgais spēks; būtu vēl jākonkretizē – tieši Dombrovska līnija – kas man liekas tā vērts.

Liepnieks: Tātad Vienotībā ir līniju dažādība?

Ščipčinskis: Te mums atkal ir jārunā par demokrātiskiem procesiem un tur patiešām ir tāds spektrs – nezinu, kurā vēl apvienībā tas būtu tik plašs. No otras puses – ja viņi iekšēji nobalansēsies, mēs iegūsim vienu, manuprāt, ideālu centrisku partiju, kura kopumā varētu ļoti sakarīgi performēt.

Liepnieks: Un kad tas varētu notikt?

Ščipčinskis: Es nedomāju, ka tas varētu notikt līdz vēlēšanām, bet es domāju, ka tas notiks pēc vēlēšanām.

Lešinska: Tātad neatkarīgi no vēlēšanu rezultāta – jūs nepabeidzāt par to, kāds šis rezultāts varētu būt – šāda partija varētu izveidoties? Pat ja Vienotība paliktu opozīcijā?

Ščipčinskis: Jā, man liekas, ka pats vārds “vienotība” ir savā ziņā kodējošs. Es vispār ticu vārdu nozīmēm un viņu spēkam. Vienotība ir svarīga tāpēc, ka ir šis spektrs. Šī pieslīpēšanās notiek jau kaut kādu periodu un, cik es vēroju, man šķiet, ka iet pareizā virzienā.

Liepnieks: Bet tu teici “Dombrovska līnija” – kas tā ir par līniju? Ar ko Dombrovska līnija atšķiras no citām līnijām?

Ščipčinskis: (jautājoši skatās uz Lešinsku) Es nezinu… Tas tā – ja?

Lešinska: Jā, jā.

Ščipčinskis: Nez, vai te ir kāds ūdens, ko iedzert? Nuja, labi. Es varētu pateikt kaut ko tik banālu kā “līnija iet uz augšu”… Ir sarežģīti, protams, runāt par šādiem jautājumiem, jo es jau nepārstāvu publiski viņu viedokli…

Liepnieks: Nē, pārstāvi savu viedokli!

Ščipčinskis: Nuja, es pārstāvu varbūt tikai savu sajūtu – nevis “varbūt”, bet tā ir. Un mana sajūta – atkal jau droši vien no kaut kādiem piecpadsmit gadiem mārketingā – es it kā saprotu, ko nozīmē dažādas cilvēku intereses. Ir dažādas mērķgrupas, dažādu mērķgrupu vilkmes jautājumi. Ja uz politisko vidi skatās no mārketinga industrijas viedokļa, protams, ir kaut kādi spēki, kuri koncentrējas kaut kādā izteiktā sociālā taisnīgumā vai uz riska kapitālisma robežas uzņēmējdarbības attīstībā… Bet, ja mēs neiedziļināmies specifiskos terminos vai sarežģītās lietās, tad ir tā, kā viens vecs burātājs teica: taisnākais ceļš ir taisni – lai gan vēji, protams, visvisādi darbojas…

Liepnieks: Piedod – vienā brīdī es sapratu, vieni ir par sociālo taisnīgumu, citi par ko citu… Bet tālāk… Tu pasaki taču...

Ščipčinskis: Kā ir?

Liepnieks: Nuja! Kā ir! Nevis par savu pieredzi mārketingā, bet par Dombrovska līniju.

Ščipčinskis: Es domāju, ka viņa ir centriska ļoti, jo – nu labi, varbūt mēs varētu runāt, ka tur ir nedaudz pa labi, ja, bet principā…

Lešinska,Liepnieks: Bet kas tas ir? Kas tas ir?

Ščipčinskis: Nu, vienkārši runājot, varētu būt tā, ka mēs varētu vēl aizņemties tonnu naudas vai atņemt visu bagātajiem un kaut kā baigi sociāli taisnīgi to valsti būvēt.

Lešinska: Tātad ir tāda līnija Vienotībā?

Ščipčinskis: Es neteiktu, ka viņa ir klaji izteikta, bet kaut kādas tēzes ir.

Liepnieks: Tas tad būtu nedaudz pa kreisi – Sabiedrība citai politikai. Labi. Bet kur Dombrovska līnija no šīs līnijas?

Ščipčinskis: Vēl mēs varbūt varētu runāt par liberālu un konservatīvu pieeju, kur Pilsoniskā savienība būtu tā kā vairāk uz konservatīvo pusi...

Liepnieks: Nacionālo?

Ščipčinskis: Jā, varētu teikt, ka nacionālo, kamēr Jaunais laiks uz liberālo.

Liepnieks: Tātad Pilsoniskā savienība būtu nacionālkonservatīva – par latviešu interesēm, par latviešu interešu prioritizēšanu pār citu tautību interesēm…

Ščipčinskis: Jā, konkrētā teritorijā.

Liepnieks: Kurpretim Jaunais laiks…

Ščipčinskis: … ir manam pasaules skatījumam varbūt vistuvākais no, teiksim, tāda viedokļa, kas man varētu likties tāda sakarīga valsts politika. Bet es nejūtos kā Vienotības rupors – vismaz tādā nozīmē negribētu publiski tā to…

Liepnieks: Nav jau jābūt ruporam – vienkārši – kā tu to saproti! Tu jau esi tādā pozīcijā…

Ščipčinskis: Es esmu iestājies pozīcijā, jā, par to nav šaubu.

Liepnieks: Nē, es domāju – tas ir tavs klients, tātad tu zini atbildes uz šiem jautājumiem. Vismaz varētu sagaidīt, ka zini.

Ščipčinskis: Es savā ziņā arī nedomāju, ka tie ir tādi atslēgas jautājumi, kas būtu tīri reāli izšķiroši vai svarīgi.

Lešinska: Labi, bet tad parunājam par tiem jautājumiem, kuri jums šķiet atslēgas jautājumi.

Ščipčinskis: Nu, tā sajūta ir tāda: ir kaut kāds valsts budžets, tāds deķis faktiski. Ja tu man jautātu, vai šobrīd ir baigā kauja par to, vai mēs to visu pārbūvēsim par sociālistisku valsti, vai pārbūvēsim radikāli citā virzienā, tad programmatiski es ņemos apgalvot, ka sabiedrība nav gatava vai situācija nav gatava kaut kādiem šādiem lēmumiem… Es nejūtu tādu izšķiršanos Latvijā, ka būtu baigi skaidra tāda sajūta, ka vajag iet pa kreisi vai pa labi – sabiedriskā doma tam nav nobriedusi. Tā ir mana iekšējā izjūta.

Liepnieks: Tātad sajūta, ka mums nevajag iet ne pa labi, ne pa kreisi, bet kur tad vajag iet? Tu rakstīji tviterī, ka Vienotībai tūlīt būs programma, vislabākā programma pasaulē – priekš visiem. Bet kāda tad viņa būs – ekonomiska? nacionāla? kāda? Ko jūs piedāvāsit? Tas taču ir vienkārši, es domāju – tev taču ir informācija par to.

Ščipčinskis: Īsti tā kā negribas…

Liepnieks: Tad nav tev?

Ščipčinskis: Varbūt arī ir, bet tu varbūt pāragri šobrīd ļoti konkrēti par to jautā.

Lešinska: Bet kāpēc? Programma tika solīta jau uz jūnija sākumu.

Ščipčinskis: Es neesmu tā persona, kurai vajadzētu šādu informāciju publiskot. Man tas liktos nepareizi.

Liepnieks: Bet es nesaprotu. Mēs tā arī nenoskaidrojām, piemēram, par to Dombrovska līniju. Mēs noskaidrojām, ka tā nav SCP līnija, kas ir vairāk pa kreisi, un nav…

Ščipčinskis: Nav, visticamāk, arī Šlesera līnija.

Liepnieks: Un Šlesera līnija ir – ?

Ščipčinskis: Nu, Šlesera līnija jau savukārt ir diezgan skaidri definēta tajā ziņā, ka orientēta uz kapitālu.

Liepnieks: Jā, es tev piekrītu – es zinu, kāda ir Šlesera līnija, bet es nezinu, kāda ir Dombrovska līnija. Es arī varbūt gribu būt par Vienotību un par Dombrovska līniju! Vai par Vienotību un Kristovska līniju – bet man vajag vispirms izstāstīt, lai es saprastu!

Ščipčinskis: Jā. Nu, es domāju, ka tā ir tiešām centriska pozīcija – es viņu neredzu ne kreisu, ne galēji labēju – ja mēs runājam no ekonomiskā viedokļa. Ja mēs runājam no nacionālā jautājuma viedokļa, tad arī gribētos teikt, ka viņa ir centriska…

Liepnieks: To es atkal nesaprotu. No ekonomiskā viedokļa es saprotu – bet ko nozīmē centrisms no nacionālā viedokļa? Manuprāt, te saduras divi uzskati: viens ir, ka Latvijas valsts nav vajadzīga, ja tā kalpo kādam citam mērķim un nevis latviešu interešu aizstāvībai – ja tās mērķis ir, teiksim, bagātība, tad šo mērķi var sasniegt, iespējams, labāk arī bez sava valstiskuma – viens viedoklis. Otrs viedoklis – Latvijas valsts ir vēsturiski radies veidojums, kam ar latviešiem nav sakara, tam ir sakars ar Latvijas pilsoņiem un tiem, kas te dzīvo; abas ir lielas grupas, un etniskais kritērijs valstij nedrīkst būt definēts. Tā varētu būt, kā es to iezīmēju? Un ja tas ir tā, tad kur tad ir tas vidus punkts?

Ščipčinskis: Nacionālais jautājums ir savā ziņā visjutīgākais, lai arī es nedomāju, ka viņš ir šobrīd aktuālākais Latvijā. Tāpēc jau arī pastāv kaut kāda domu apmaiņa sabiedrības līmenī, lai atrastu – es atkal teikšu, līdzsvaru. Man ļoti nepatīk melns un balts, jo mēs varam polarizēt pilnīgi jebko. Un tad ir jautājums par to, cik lielā amplitūdā tu pieņem lēmumu. Tas, ka vispār nepastāv labs vai slikts, tā ir mana dziļa pārliecība – tādā globālā vai nolemtā nozīmē.

Liepnieks: Nepastāv labais un ļaunais?

Ščipčinskis: Pastāv, bet viņi pastāv kaut kādā noteiktā kontekstā. Nepastāv apriori.

Liepnieks: Ir kaut kāds konteksts, kurā izvarot mazus bērnus ir labi?

Ščipčinskis: Nu, droši vien, ka nav, jā. Bet es gribēju par citu – tāpēc jau ir diskusija, tāpēc demokrātija varbūt ir labāka par šī viena dieva domu, lai viņa vadībā veidotu jebko – nepārtraukti notiek šī diskusija un balansēšana.

Liepnieks: Bet kāpēc tad netaisīt Saskaņas centram reklāmu? Manuprāt, apmēram šādi viņi arī formulē – viņi jau nav pret latviešiem, viņiem visi nosaukumi ir ar “centrs” un “centriskums” – kur tad ir tā politikas atšķirība?

Ščipčinskis: Tā tas viss ir. Man patiesībā nav nekas pret Saskaņas centru vai jebkuru citu partiju tādā nolemtā veidā. Kā tu zini, uzņēmējdarbībā ir pilnīgi vienalga, no kuras valsts tu esi vai kādas tautības – proti, šajā kontekstā es varbūt par to domāju pirmo reizi.

Liepnieks: Ja tev būtu jādod darbs latvietim vai ķīnietim, tev vienalga – ka tik lētāk?

Ščipčinskis: Nē, nepareizi. Kad tik profesionālāk un atbilstošāk rezultātam.

Liepnieks: Bet tu nepateici, kas tad Saskaņas piedāvājumā nebūtu pareizi.

Ščipčinskis: Ir, teiksim, mediju telpa. Ir mediju telpa latviešu valodā un mediju telpa krievu valodā. No mārketinga viedokļa es saprotu, ka tās ir divas paralēlas pasaules. Ja mēs skatāmies, kas Rīgā ir vadošie mediji, tad redzam, ka pirmajā piecniekā nav neviena latviešu medija – no ietekmes viedokļa – nemaz nerunājot par Daugavpili. Līdz ar to sabiedrības integrācijas pakāpe, manuprāt, nav baigi augstā. Tās pasaules ir pārāk paralēlas, lai es justos komfortabli tajā brīdī, kad sapratīšu, ka Latvijas attīstību vada Urbanovičs. Šis ir tas jautājums, kur es nevaru tā ļoti konkrēti formulēt – varbūt priekš manis paša tas nav iznācis ārā tādā definīcijā – kas tas ir, no kā es mulstu vai varbūt savā ziņā baidos – bet iekšēji man tā kā tāds nemiers ir.

Lešinska: Vai es pareizi saprotu – jūs uzskatāt, ka Dombrovskis kā premjers integrētu sabiedrību vairāk un labāk nekā to spētu Urbanovičs?

Ščipčinskis: Es domāju, ka savā ziņā jā.

Lešinska: Es tomēr gribētu noskaidrot dažas no tām lietām, kas mums, šķiet, tomēr palikušas neskaidras. Es, piemēram, izrakstīju tā saucamās Tautas deklarācijas desmit punktus un salīdzināju ar Vienotības vērtību deklarāciju. Tur teikts, ka “mūs vieno kopīgas vērtības”, taču būtībā šīs vērtības ne ar ko neatšķiras no Par labu Latviju sponsorētajām. Ja es vienkārši salīdzinu šos divus tekstus, tad kā man saskatīt, ka Vienotība piedāvā ko labāku nekā PLL?

Ščipčinskis: Es vēl trakāk pateikšu – ja mēs paskatāmies vēsturi vai reālo darbību, tad būs ļoti grūti pateikt, ka Latvijā partijas vispār atbilst kaut kādiem pasaules praksē pieņemtiem kritērijiem. Es pat nevaru nosaukt, kura partija atbilstu nosaukumam vai tam, ko viņi deklarējuši. Tāpēc skatoties, ko viņi raksta, es teiktu, ka tas ir atkal kārtējais mārketinga teksts – populistisks, kaut ko pasaka, bet kāds ir sakars šim tekstam ar kaut kādu rīcību, darbību – tad tur nav nekādas korelācijas.

Liepnieks: Bet jautājums jau bija, ar ko tad atšķiras? Un tu it kā saki – ne ar ko.

Ščipčinskis: Politologi mani noraks, bet es teikšu, ka savā ziņā visa šī te politisko partiju runāšana ir tāds diezgan liels mārketings. Es pieņemu, ka ir kaut kādas galējās robežas, bet nezinu tādus nenormālus veiksmes stāstus pasaulē – nu, runa varētu būt par revolūciju, bet vai šobrīd mēs par kaut ko tādu runājam – es laikam nedomāju savā ziņā, ka tā ir.

Lešinska: Es nesapratu. Runa jau ir par to, ka abos gadījumos tās ir tikai frāzes un abstrakcijas. Vienotība, piemēram, ir par “godīgu un kompetentu politiku”. Bet kurš tad apgalvos, ka viņš ir par negodīgu un nekompetentu? Ir taču konkrēti jautājumi, kas nodarbina šeit dzīvojošos, un gribētos saprast, kā šais konkrētajos jautājumos politiskie spēki atšķiras cits no cita.

Ščipčinskis: Absolūti. Es ļoti ceru, ka šie ir tie jautājumi, kuri nonāks mediju telpā, jo patiesībā tāda dziļa, nopietna diskusija par tādiem jautājumiem, kas kaut ko ietekmē – tāpēc man arī liekas, ka šis LNT raidījums…

Liepnieks: Mēs ar tevi te mēģinām dziļi un nopietni diskutēt, bet tu…

Ščipčinskis: Bet es neko nesaku? Tāpēc, ka es neesmu pilnvarots… Labi. Nulles deklarācija – jā, vajag. Ja tu man jautā, vai vajag, lai visu valsts iedzīvotāju ienākumi ir publiski, es saku – vajag.

Liepnieks: Skaidrs. Bet atgriežamies tomēr pie sākotnējā jautājuma – ar ko atšķiras tev nepatīkamā LNT raidījuma Tautas deklarācija no Vienotības deklarācijas?

Ščipčinskis: Viņas atšķiras… Nu, uz jautājumu, vai tu gribi dzīvot vai mirt, ir, teiksim, viena atbilde – nē, nu, iespējams, kādam ir arī otra atbilde. Bet tā ir tomēr vērtību deklarācija, nevis rīcības programma. Tātad ir jārunā par šī materiāla pakāpi. Ja mēs runājam par programmu, tad tas ir kaut kas
pilnīgi cits.

Liepnieks: Bet par to tu mums negribi stāstīt.

Ščipčinskis: Nu, es nevaru Vienotības vārdā jums tagad stāstīt. Es varu stāstīt savas domas par to, es varētu stāstīt ilgi par to, ko domāju es, bet tas jau nav tas, kas jūs interesē.

Lešinska: Kā, mūs taču interesē tieši tas!

Ščipčinskis: Nu, mani nenormāli interesē uzņēmējdarbības attīstība Latvijā – man tas liekas atslēgas jautājums. Un ja runā par Dombrovska līniju, tad šobrīd viņa ļoti stingri ievelkas tieši ekonomikas zonā. Kādu brīdi galvenais uzdevums viņam bija finanšu jomā, taču tagad, cik es zinu, jau vairākus mēnešus dienaskārtībā ir tieši ekonomiskas dabas jautājumi – un tie ir primārie.

Lešinska: Un konkrētāk?

Ščipčinskis: Tur ir virkne Ekonomikas ministrijas darbību, kuras varētu saukt arī pavisam konkrēti, bet, atgriežoties tieši pie manis, – man šķiet, ka Latvijas problēma tiešām ir, ka tā ir maza valstiņa, kura neražo un nerada nekādas vērtības. Protams, visi strādā, bet vai šādā situācijā mēs varam cerēt uz labu dzīvi un skaistām vecumdienām – pilnīgi skaidrs, ka nē. Mēs esam atpakaļ kaut kur, kur mēs varējām nebūt. Man šķiet, kamēr arī vidējais un mazais uzņēmums nesapratīs, ka viņi neatrodas vienkārši teritorijā “Latvija”, bet ka ir vēl arī Eiropa, Amerika, Krievija, Ķīna, kamēr mēs neatsitīsim klapi vaļā un nesapratīsim, ka mēs neesam tikai šajā mazajā, ar robežu apvilktajā gabaliņā, no uzņēmējdarbības viedokļa, būs ļoti grūti. Tāda amatniecība jau nav nekas nežēlīgi grūts, taču valsts enerģija tam nav līdz šim pa īstam veltīta. Kāpēc? Nekādas vajadzības nebija, jo pēc 2004. gada te nogāzās tāds naudas lietus, ka spēj tik grābt. Kāpēc tev
veidot uzņēmumu, kam gada peļņa 10–15 %, ja tu vari nopirkt nekustamo īpašumu un dabūt 100–200–300 % peļņu?

Lešinska: Bet konkrēti kuras nozares, jūsuprāt, būtu attīstāmas?

Ščipčinskis: Dabiskā veidā mums ir koksne – ja tev ir kaut kāda izejviela, tu viņu nevis izved ārā, bet pamēģini ar viņu kaut ko izdarīt. Var taču viņu vismaz smuki sazāģēt. Lai tiem cilvēkiem būtu te darbs ne tikai lai nogrieztu to koku, bet arī viņu apstrādājot. Ja mēs runājam par ķīmijas vai farmācijas virzienu, tad ir kaut kādas ražotnes, kurām apkārt var veidoties specifiskākas, mazākas ražotnītes – tā arī ir joma, kurā jau ir iestrādes un kurā dabiski var kaut kas notikt. Ja runā par tūrismu, tad vienai auditorijas daļai, kurai Spānijas saule ir par karstu, kaut ko te tiešām var sadabūt, tikai droši vien tam būtu jānotiek mērķtiecīgāk. Tomēr cerēt, ka tas kaut ko vērienīgu mainīs – nu nē, potenciāls nav tāds, lai tas būtu ekonomikas dzinējspēks.

Liepnieks: Piedod, ka es tevi pārtraukšu, bet gadiem ilgi Latvijā notiek tāda skriešana uz vietas, lai nosauktu tās nozares, kuras mums varētu būt perspektīvas. Svarīgi būtu nevis nosaukt tās nozares, bet pateikt mehānismu, kā valsts varētu viņas atbalstīt – kaut vai vienai nozarei.

Ščipčinskis: Uz to es teiktu tā – paskatieties, lūdzu, tomēr, ko dara Ekonomikas ministrija. Es neatceros programmas nosaukumu, bet apstrādes industrija ir saņēmusi diezgan nopietnas investīcijas.

Liepnieks: Nu, viņi lieto eirofondus, kurus Latvijai piešķīra ne jau Jaunā laika valdības laikā. Bet ko varētu tieši šī valdība, ko Dombrovskis varētu izdarīt jel vienas nozares atbalstam?

Ščipčinskis: Mani faktiski pārsteidz, ka mediju telpā lietas, kuras patiešām notiek, netiek iekšā. Ja jūs ieietu Ekonomikas ministrijas mājaslapā, tur baigi daudz ko var izlasīt un ieraudzīt. Tās pašas eksporta garantijas, ko valsts ir iedevusi. Tāpat mikrouzņēmumu stimulēšana.

Liepnieks: Es vēl gribēju par citu jautājumu – par reklāmas atbildību. Droši vien ir daudz tādu cilvēku, kuri jūt tāpat kā tu un grib Vienotību un Dombrovska līniju, tāpēc diezgan daudz kas ir atkarīgs no tā, cik labi tu izdarīsi savu darbu, vai ne? Vai tu jūti šādu atbildību? Un kā tu tiec galā ar rezultātu? Tu taču esi taisījis reklāmas arī iepriekšējā kampaņā.

Ščipčinskis: Tas bija nedaudz citādāk. Ja runā par kaut kādiem iepriekšējiem periodiem, tad tur tiešām – divas nedēļas pirms kāds tā kā pienāk: izgatavo un atdod – bez kādas teritorijas iepazīšanas, bez specializēšanās – konkrēta funkcija. Tas attiecas uz tādiem iepriekšējiem, kas varbūt ir bijuši sasteigti gadījumi.

Liepnieks: Tātad tu to noraksti uz laika trūkumu un atbildība tev nav jāuzņemas?

Ščipčinskis: Nē, tādā nozīmē, ka es nejutos… Atkal – te mēs runājam par dieva ideju – tādā nozīmē, ka es te tagad visu uztaisīšu un tagad jums te baigi viss būs! Man tas konceptuāli liekas galīgi greizi attiecībā pret demokrātisku partiju. Aizmirstiet jebkurš Latvijā, ka demokrātiju var uztaisīt ar reklāmas kampaņu.

Liepnieks: Demokrātiju nevar uztaisīt, bet ar kampaņu var piedalīties demokrātijas procesā.

Ščipčinskis: Jā, tieši tā. Un tas, par ko mēs runājam, ir dalība demokrātiskā procesā ar vienu, teiksim, sadaļu, kura nenoliedzami ir ārkārtīgi svarīga. Ja man jautā, vai man ir atbildības sajūta, tad man viņa ir ļoti izteikta, un es tiešām daudz par to domāju un savā ziņā varētu arī teikt, ka ļoti uztraucos, jo, nu, nav tā, ka situācija šobrīd būtu baigi vienkāršā. Tas ir ļoti, ļoti sarežģīti un ļoti, ļoti atbildīgi. Bet reklāmas kampaņa klasiskā izpratnē – ja mēs runājam par konkrētu laika periodu, kurā televīzijā, radio vai presē ir kaut kas redzams – noteikti nav tas, kas pa lielam ietekmēs šo vēlēšanu rezultātus. Es gribētu pavisam nopietni apelēt pie cilvēku pašu lielākas iesaistīšanās un komunicēšanas. Reklāmai atvēlētā naudas masa varbūt liekas liela, bet, pateicoties tam, ka cenas ir uzliktas desmitreiz lielākas nekā komercreklāmai, raidlaika daudzums īstenībā ir smieklīgs. Ja kāds domā, ka reklāmas klipi mainīs politisko situāciju Latvijā, tad, manuprāt, viņš ļoti rūgti maldās. Ja viena televīzija strādā ļoti noteiktā virzienā, tad, protams, tas var gan ietekmēt – kā tādas Tautas deklarācijas. Teiksim tā – tāda televīzija, protams, ir resurss, kur n-to stundu raidlaikam nevar stāvēt pretī reklāmas klipi.

Lešinska: Jautājums par klipiem. Neviena politiskā partija vai apvienība nekad nesaka un neteiks, ka elektorāts ir stulbs vai viegli manipulējams – jūs pats, gluži pretēji, atsaucāties uz kolektīvo gudrību – taču noskatoties gan AŠ², gan Vienotības reklāmas YouTube, man nerodas iespaids, ka tiek uzrunāts elektorāts, kura intelekta līmenis tiek augstu vērtēts.

Ščipčinskis: Tad būtu jākonkretizē, par kuru Vienotības reklāmu ir runa.

Lešinska: Kaut vai par to, kur man politiķi stāsta nevis, ko viņi plāno darīt, bet gan ko viņi grib.

Ščipčinskis: Labi, tad jāpaskatās mazliet virtuvē. Redziet, Latvijā nezina, kas ir Vienotība. Pētījumā izrādījās, ka nosaukuma pazīstamība un zināšanas, kas šajā apvienībā vispār ir iekšā, bija katastrofāli zemas. Bija palikusi burtiski nedēļa līdz brīdim, kad sākās politiskā cīņa, un šī klipa loma bija konkrēti pateikt, ka Vienotība ir vismaz šīs trīs organizācijas, kas ietilpst šādā apvienībā un tās logotips izskatās šādi. Tas bija man konkrēti dotais uzdevums.

Liepnieks: Bet kāpēc nevar celt pazīstamību, sakot cilvēkiem kaut ko saprātīgu? Kāpēc to nevar celt ar estētisku produktu?

Ščipčinskis: Nu, teiksim tā, brīdī, kad jāpieņem lēmums, vai tu vispār dari to vai atliec… Bet par to gudrību ir tā, ka cilvēki, kas ir ļoti gudri – viņiem jau ir viedoklis. Es piekrītu, ka ir slikti aizvainot intelektu vai estētisko gaumi. Jā, man nepatika. Jā, nu… No otras puses, ja mēs skatāmies LNT šovu, tad 68 % cilvēku, kas to redzēja, tas šausmīgi patika.

Lešinska: Bet ko tad no tā secināt? Mēs atkal nonākam pie kolektīvās gudrības – kur tad tā ir?

Ščipčinskis: Jā, nu, tāpēc jau es saku – aizliedzam, lūdzu, reklāmu!

Liepnieks: Bet tu nupat arī sacīji, ka reklāma neko neizmainīs – kāpēc tad viņu aizliegt? Tu stāstīji, ka cenu dēļ apjomi būs tik mazi, ka tas neko nemainīs.

Ščipčinskis: Nu, pa lielam jā. Labi, pateikšu vairāk – tā kā šī konkrētā darbība ar šo konkrēto klipu ir izdarījusi labas lietas, mērījumi rāda, ka mērķis, kas tika uzstādīts, tika perfekti sasniegts.

Lešinska: Es sapratu, ka jūs gribētu runāt ne tikai par politiku un reklāmu…

Ščipčinskis: Tiešām nezinu… Bet es labprāt nenodarbotos ar politiku.

Liepnieks: Bet neviens taču tevi nespiež?

Ščipčinskis: Nu… tur īsti nevar saprast. Iekšēji vienkārši tāda jocīga sajūta. Bet vai es gribu vēl ko pateikt? Nu… Man liekas, ka viss būs galīgi labi Latvijā. Varbūt nevajag pārspīlēt. Valstis ir neskaitāmas reizes bankrotējušas, valdības ir mainījušās – nav jau varbūt tik traģiski… Protams, ir labāk, ja tu ātrāk virzies uz priekšu, bet, ja attīstība ir normāla, tad var pagaidīt.

Lešinska: Bet pieņemsim, vēlēšanās uzvar Saskaņa – pārliecinoši. Arī tā nav traģēdija? Viss būs labi?

Ščipčinskis: Es domāju, ka neviens politiskais spēks nevar uzvarēt pārliecinoši – tādā nozīmē, ka 51 % Latvijā nav iespējams, vismaz pēc manas saprašanas.

Liepnieks: Bet, piemēram, 40 %? Patiesībā pietiek jau ar to, ka dabū 40 krēslus.

Ščipčinskis: Kā tu zini, tas nenozīmē, ka viņi obligāti būs valdībā.

Liepnieks: Protams, nenozīmē. Bet kā tu domā?

Ščipčinskis: Teiksim tā, ja mums būtu divpartiju sistēma, tad varbūt tā bilde būtu nosacīti radikālāka. Kaut gan faktiski šobrīd viņa ir gana radikāla. Es nupat Kijevā pavadīju piecas sešas dienas ļoti raibā kompānijā: tur bija Kijevas Lavras fotogrāfs, viņš arī batjuška; tad dzejnieks anarhists no Pēterburgas; pasaules klases grafiķis no Maskavas – un tas pierādīja, ka inteliģence, tolerance nozīmē to, ka līdzās spēj pastāvēt ārkārtīgi dažādi cilvēki ar galēji atšķirīgiem uzskatiem daudzos jautājumos. Ja viņus vieno instinktīva pozitīvā plūsma vai enerģija, tad ir produktīvi un visiem labi. Tā ka es kā galveno liktu toleranci – spēju sajust citus cilvēkus, spēju saprast viņus – ar cieņu izturēties pret viņu pozīciju, dzīvesveidu, izprast viņu vajadzības – tā, manuprāt, ir atslēga. Kādā brīdī varbūt rodas jautājums, kas ir dzīves jēga, bet es radikāli citādu atbildi neatrodu, kā tikai to – kaut kādai misijai tev tomēr jābūt. Šai tolerances idejai, cilvēcības idejai, manuprāt, arī ir vērts kalpot.

Tēze, kas ir manā uzmanības lokā pēdējā laikā, ir varas horizontāles nozīmīguma palielināšanās un varas vertikāles jēdziena novecošana. Jo eiropeiskāka valsts, jo horizontālākas attiecības, jo vairāk viedokļu dažādības un demokrātijas. Tā savā  ziņā ir tolerances uzvara, kas liecina par jaunu pakāpi sabiedrības līdzsvara meklējumos. Mana iekšējā sajūta saka, ka Latvija atrodas uz šī jaunā  sliekšņa, esam nobrieduši demokrātiskai valsts pārvaldei.

Paldies viesnīcai “Neiburgs”
par viesmīlību.